Supreme Court allows appeal against bank debt collection where creditor failed to file claim in insolvency proceedings.
Legislator summary
AI generatedThe Supreme Court of Latvia allowed the appellant's cassation complaint, overturning the appellate court's decision to dismiss the bank's debt collection claim. The court found that the creditor lost its claim rights because it failed to file its claim within the statutory deadline set by the Insolvency Law for creditors in the debtor's insolvency proceedings. Consequently, the appellate court's judgment was deemed unlawful and the case was remanded for retrial.
Legislator headnote
AI generatedCivil Procedure Law Art. 223(9); Insolvency Law Art. 73: A creditor loses its claim rights against an insolvent debtor if the creditor's claim is not filed with the administrator within the specific time limit prescribed by law, regardless of when the lawsuit was initiated.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedCited Case Law
AI generatedFull text
Lieta Nr. C 15236110
SKC – 13/2017
Civillietu departaments
Latvijas Republikas Augstākā tiesa
SPRIEDUMS
Rīgā 2017.gada 27.janvārī
Augstākā tiesa šādā sastāvā:
tiesnesis referents Valerijs Maksimovs,
tiesnese Ļubova Kušnire,
tiesnesis Aigars Strupišs,
izskatīja rakstveida procesā civillietu sakarā ar atbildētāja /pers. B/ kasācijas sūdzību par Zemgales apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas
2013.gada 10.septembra spriedumu likvidējamās AS ,,Latvijas Krājbanka” prasībā pret /pers. B/ ar trešo personu /pers. C/ par parāda piedziņu.
Aprakstošā daļa
[1] Likvidējamā AS ,,Latvijas Krājbanka” 2010.gada 9.jūlijā cēlusi Jelgavas tiesā prasību (vēlāk to precizējot) pret /pers. B/ ar trešo personu
/pers. C/ par pamatparāda 139 494,21 LVL, kavēto līgumisko procentu parāda par aizdevuma lietošanu par laika posmu no 2009.gada 15.maija līdz
2009.gada 27.novembrim 2956,69 LVL, līgumsoda par laika posmu no 2009.gada 16.maija līdz 2009.gada 27.novembrim 287,56 LVL,
apdrošināšanas prēmijas 149,71 LVL piedziņu, lūdzot vērts piedziņu uz /pers. C/ piederošo, par labu prasītājai ieķīlāto nekustamo īpašumu /adrese
A/.
Prasība pamatota ar šādiem apstākļiem.
[1.1] Prasītāja kā aizdevēja un atbildētājs kā aizņēmējs /datums/noslēguši aizdevuma līgumu par 62 000 EUR aizdevumu. Laika posmā no
2006.gada 1.jūnija līdz 2009.gada 15.aprīlim noslēgtas papildus vienošanās, kuru rezultātā aizdevuma summa palielināta līdz 198 482,38 EUR. Starp
prasītāju un trešo personu /pers. C/ 2005.gada 28.jūnijā noslēgts hipotēkas līgums ar kuru /pers. C/ sev piederošo nekustamo īpašumu /adrese A/,
ieķīlājusi par labu prasītājai, atbildētāju saistību izpildes nodrošināšanai.
[1.2] No atbildētāja konta pārskatiem redzams, ka aizdevuma atmaksa veikta daļēji, pēdējais maksājums izdarīts 2009.gada 15.janvārī. Prasītāja,
izmantojot aizdevuma līguma 10.punktā un tā apakšpunktos pielīgtās tiesības vienpusēji izbeigt aizdevuma līgumu, 2009.gada 28.oktobrī nosūtījusi
atbildētājam attiecīga satura paziņojumu, lūdzot veikt pilnu norēķinu.
Prasība celta, pamatojoties uz Civillikuma 1319.-1326., 1587., 1589.pantu, 1652.panta pirmās daļas 3.punktu, 1670., 1672., 1683., 1698.,
1702., 1716., 1717., 1720., 1753., 1756., 1759., 1934., 1943. un 1945.pantu.
[2] Ar Dobeles rajona tiesas (kurai civillieta 2010.gada 27.jūlijā nosūtīta pēc piekritības) 2012.gada 9.oktobra spriedumu prasība apmierināta.
[3] Izskatījusi lietu sakarā ar /pers. B/ apelācijas sūdzību, Zemgales apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija ar 2013.gada 10.septembra spriedumu,
pievienojoties pirmās instances tiesas motīviem, prasību apmierinājusi.
Spriedums pamatots ar šādiem argumentiem.
[3.1] Saskaņā ar Civillikuma 1943.pantu aizņēmējam jāatdod tāda pati summa vai tāds pats daudzums, kādu viņš saņēmis.
N o /Datums/aizdevuma līguma, vēlākām vienošanās un atbildētāja konta pārskatiem redzams, ka prasītāja savas saistības pret atbildētāju ir
izpildījusi un aizdevumu pārskaitījusi uz aizņēmēja norēķinu kontu. Savukārt no prasītājas sagatavotā parāda aprēķina un jau pieminētajiem konta
pārskatiem izriet, ka atbildētājs aizdevumu atmaksājis daļēji un uz 2009.gada 27.novembri pamatparāds ir 139 494,21 LVL, kavēto līgumisko procentu
par aizdevuma lietošanu parāds par laiku no 2009.gada 15.maija līdz 2009.gada 27.novembrim ir 2956,69 LVL, līgumsods par laiku no 2009.gada
16.maija līdz 2009.gada 27.novembrim ir 287,56 LVL, apdrošināšanas prēmija par ieķīlātā nekustamā īpašuma apdrošināšanu ir 149,71 LVL.
Saskaņā ar Civillikuma 1838.pantu samaksas izdarīšanas fakts jāpierāda tam, kas to apgalvo.
Atzīstams, ka prasītāja ir iesniegusi pierādījumus par savu no aizdevuma līguma izrietošo saistību izpildi, savukārt atbildētājs nav iesniedzis tiesā
pierādījumus par aizdevuma atmaksu.
[3.2] Apelācijas sūdzībā izteiktie argumenti par aizdevuma līguma netaisnīgiem noteikumiem ir tiešā pretrunā ar atbildētāja rīcību. Ilgstošā laika
posmā, sākot no aizdevuma līguma noslēgšanas 2005.gada 28.jūnijā līdz pēdējai vienošanās 2009.gada 15.aprīlī par procentu un līgumsoda
kapitalizēšanu un papildu aizdevuma izsniegšanu, atbildētājs neizteica iebildumus par jebkādiem no aizdevuma līguma izrietošiem noteikumiem vai
pienākumiem, kas viņam kā patērētājam būtu nelabvēlīgi un tāpēc uzskatāmi par netaisnīgiem un nepiemērojamiem, kā to paredz Patērētāju tiesību
aizsardzības likuma 6.panta vienpadsmitā daļa. Ņemot vērā iepriekš norādītos apstākļus, atzīstams, ka, slēdzot aizdevuma līgumu un vienošanās par
aizņēmuma summas palielināšanu, to noteikumi starp pusēm tika apspriesti un atbildētājiem tie bijuši zināmi un pieņemami.
[3.3] Attiecībā uz atbildētāja iebildumiem, ka aizdevums nav izsniegts skaidrā naudā un tāpēc būtu atzīstams, ka prasītāja nemaz nav piešķīrusi
atbildētājam aizdevumu, bet gan nodarbojusies ar krāpšanu, izsniedzot bezskaidras naudas norēķinu līdzekļus bez faktiska seguma, secināms, ka
aizdevuma līguma 4.punktā puses skaidri noteikušas aizdevuma izsniegšanas kārtību, paredzot, ka aizdevums ieskaitāms aizņēmēja norēķinu kontā.
Atbilstoši Civillikuma 1431.pantam, akta parakstīšana uzskatāma par piekrišanu šim aktam, ja tā saturs parakstītājam bijis zināms un ja viņam tajā
tiesiskajā darījumā, uz kuru akts attiecas, ir personīga interese un ierunas tiesība.
[4] Kasācijas sūdzību par Zemgales apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2013.gada 10.septembra spriedumu iesniedzis atbildētājs /pers.
B/, lūdzot spriedumu atcelt un lietu nodot jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.
Kasācijas sūdzībā norādīti šādi argumenti.
[4.1] Tiesa nav ņēmusi vērā, ka ar Ogres rajona tiesas 2012.gada 5.jūnija lēmumu /pers. B/ pasludināts fiziskas personas maksātnespējas process.
Attiecīgs ieraksts Maksātnespējas reģistrā izdarīts /datums/. Par šo apstākli prasītāja bija informēta, un tai bija iespēja iesniegt savu kreditora prasījumu
atbildētāja maksātnespējas procesā, bet tā savas tiesības Maksātnespējas likumā noteiktajos termiņos nav izmantojusi.
[4.2] Apelācijas instances tiesa pēc būtības nav izvērtējusi aizdevuma un hipotēkas līguma noteikumu atbilstību Patērētāju tiesību aizsardzības
likuma normām, lai arī tās satur tieši izteiktu prasību tiesām nepiemērot netaisnīgus līguma noteikumus. Tiesas kļūdainais secinājums, ka atbildētājs līdz ar
aizdevuma un tam sekojošo vienošanos parakstīšanu atzinis darījumu noteikumus par saistošiem un atbilstošiem viņa interesēm, novedis arīdzan pie
Civillikuma 1431.panta nepareizas piemērošanas. Tiesas secinājums, ka līdz ar aizdevuma un vienošanos parakstīšanu atbildētājs ir piekritis līguma
noteikumiem, ir pretējs judikatūras atziņām strīdos, kurā viena no pusēm ir patērētājs. Līdz ar to parakstīts līgums pats par sevi nav pietiekams
pierādījums tam, ka līgumslēdzēji apsprieduši katru līguma noteikumu atsevišķi.
[4.3] Tiesa kļūdaini atzinusi prasītājai tiesības saņemt likumiskos procentus par laiku līdz sprieduma izpildei. Procenti dodami par naudas, kas ir
ķermeniska lieta, lietošanas atvēlējumu, taču atbildētājs visas tiesvedības laikā iebildis, ka no prasītājas naudu nekad nav saņēmis un tas izriet arī no
/datums/aizdevuma līgumā norādītā darījuma priekšmeta.
[5] Augstākajā tiesā 2014.gada 15.septembrī saņemts likvidējamās AS „Latvijas Krājbanka” administratora „KPMG Baltics SIA” pilnvarotās
personas /pers. G/ pieteikums par likvidējamās AS „Latvijas Krājbanka” aizstāšanu lietā ar tās tiesību pārņēmēju SIA „Baltics Credit Solutions Latvia”.
[6] Augstākajā tiesā 2016.gada 14.jūlijā saņemts /pers. B/ pilnvarotās personas zvērināta advokāta Aināra Leičenko lūgums par tiesvedības
izbeigšanu lietā, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 223.panta devīto daļu, jo prasītāja lietā likvidējamā AS „Latvijas Krājbanka” nav pieteikusi savu
kreditora prasījumu, saskaņā ar Maksātnespējas likuma 73.panta pirmo un otro daļu, līdz ar to likvidējamā AS „Latvijas Krājbanka”, kā arī iespējamie
tās tiesību pārņēmēji ir zaudējuši savas prasījuma tiesības un kreditora statusu pret parādnieku /pers. B/.
Motīvu daļa
[7] Pārbaudījusi sprieduma likumību attiecībā uz personu, kas to pārsūdzējusi, un attiecībā uz argumentiem, kas minēti kasācijas sūdzībā, kā to
nosaka Civilprocesa likuma 473.panta pirmā daļa, Augstākā tiesa atzīst, ka spriedums atceļams.
[8] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 77.pantu pirmo daļu, ja viena no pusēm lietā izstājas (fiziskās personas nāve, juridiskā persona beidz pastāvēt,
prasījuma cesija, parāda pārvede un citi apstākļi), tiesa pieļauj aizstāt šo pusi tās tiesību pārņēmējam.
Augstākā tiesa uzskata, ka ir pamats aizstāt lietā likvidējamo AS „Latvijas Krājbanka” ar tās tiesību pārņēmēju SIA „Baltics Credit Solutions
Latvia”.
[9] Lietā konstatēts, ka pēc prasības celšanas ir mainījies atbildētāja tiesiskais statuss, jo ar Ogres rajona tiesas 2012.gada 5.jūnija spriedumu
pasludināts fiziskās personas /pers. B/ maksātnespējas process.
No atbildētāja pilnvarotā pārstāvja zvērināta advokāta Aināra Leičenko 2016.gada 14.jūlija lūgumam par tiesvedības izbeigšanu pievienotā Ogres
rajona tiesas 2016.gada 3.februāra lēmuma civillietā Nr.C24122912 par /pers.B/a saistību dzēšanas procedūras izbeigšanu un atbrīvošanu no 2012.gada
10.decembra (ar 2015.gada 14.maija grozījumiem) saistību dzēšanas plānā norādītajām saistībām redzams, ka prasītāja savu prasījumu atbildētāja
maksātnespējas procesā nav pieteikusi. Šādos apstākļos Augstākā tiesa atzīst, ka nav pamata Civilprocesa likuma 223.panta 9.punkta piemērošanai, jo
atbildētājs nav atbrīvots no attiecīgas saistības.
[10] Kasācijas sūdzības iesniedzējs, ievērojot Maksātnespējas likuma 73.pantā noteikto, uzskata, ka apelācijas instances tiesai bija jāizvērtē
prasības noraidīšanas iespēja, jo attiecībā pret personu, kurai pasludināts fiziskas personas maksātnespējas process, piemērojamas Maksātnespējas
likuma normas, kas paredz speciālu kārtību, kādā piesakāmi kreditoru prasījumi un kreditors zaudē savas prasījuma tiesības pēc kreditora prasījumu
iesniegšanas termiņa beigām.
Šis kasācijas sūdzības arguments atbilst Civillietu departamenta judikatūrai Maksātnespējas likuma 141.panta pirmās daļas un 73.panta
iztulkošanas jautājumos (sk. Civillietu departamenta 2014.gada 8.aprīļa spriedumu lietā Nr.SKC-117/2014, 2016.gada 31.marta spriedumus
lietās Nr.SKC-3/2016 (paplašinātā sastāvā) un Nr.SKC-92/2016 ), kuros secināts, ka gadījumā, ja kreditora prasījums maksātnespējīgā parādnieka
administratoram nav pieteikts Maksātnespējas likuma 73.panta otrajā daļā noteiktajā termiņā, kreditors zaudē prasījuma tiesības pret parādnieku un līdz
ar to kreditora statusu. Turklāt nav nozīmes tam, ka kreditors ir cēlis prasību tiesā pirms maksātnespējas procesa uzsākšanas. Ņemot vērā, ka prasītāja
nav pieteikusi kreditora prasījumu likumā noteiktajā termiņā, iestājušās Maksātnespējas likuma 73.panta otrajā daļā paredzētās sekas – prasītāja
zaudējusi prasījuma tiesības pret parādnieci.
[11] Līdz ar to Augstākā tiesa atzīst, ka apelācijas instances tiesas spriedumu nevar atzīt par likumīgu un pamatotu, tādēļ kasācijas sūdzība
apmierināma.
Ievērojot faktu, ka apelācijas instances tiesas spriedums tiek atcelts sakarā ar apsvērumiem par Maksātnespējas likuma 73.pantā noteiktā speciālā
termiņa kreditoru prasījumu pieteikšanai neievērošanu, ievērojot procesuālās ekonomijas principu, Augstākā tiesa nepievēršas pārējo kasācijas sūdzības
argumentu analīzei.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 474.panta 2.punktu un 477.pantu, Augstākā tiesa
nosprieda
Atcelt Zemgales apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2013.gada 10.septembra spriedumu un nodot lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instances
tiesā.
Spriedums nav pārsūdzams.
Tiesnesis V.Maksimovs
Tiesnese Ļ.Kušnire
Tiesnesis A.Strupišs