Supreme Court quashes appeal for remand due to failure to examine partial demolition feasibility under objective investigation principle.

NORAKSTS Lieta Nr.A42556306 SKA-91/2010

SPRIEDUMS Rīgā 2010.gada 1.aprīlī

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētāja senatore R.Vīduša tiesnese V.Kakste senatore V.Krūmiņa

piedaloties pieteicējam V.K. un advokātam R.A. un atbildētājas Rīgas pilsētas pašvaldības pusē pieaicinātās iestādes Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta pārstāvim V.U., atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz V.K. pieteikumu par Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta 2006.gada 10.oktobra lēmuma atcelšanu, sakarā ar V.K. kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas 2009.gada 20.jūlija spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Rīgas pilsētas būvvalde ar 2006.gada 24.aprīļa lēmumu uzlika pienākumu pieteicējam nojaukt nelikumīgi uzbūvēto saimniecības ēkas jaunbūvi /adrese/.

[2] Minēto lēmumu Rīgas domes Pilsētas attīstības departaments ar 2006.gada 10.oktobra Nr.1-DA-06-4793-ap lēmumu atstāja negrozītu, norādot, ka pieteicējs saimniecības ēku uzbūvēja neatbilstoši 1993.gada būvprojektam, neievērojot Rīgas domes Arhitektūras pārvaldes Apbūves noteikumu savrupmājas projektēšanai pilsētbūvniecības pieminekļa Mežaparka teritorijā 7.punktā noteikto 1 m attālumu no

1. lappuse no 9 blakus esošā zemesgabala /adrese/, kā arī nesaņemot kaimiņa saskaņojumu ēkas būvniecībai.

[3] Pieteicējs vērsās administratīvajā tiesā par Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta lēmuma atcelšanu. Lietā trešās personas statusā pieaicināts I.A., zemesgabala /adrese/, īpašnieks. Administratīvā rajona tiesa ar 2008.gada 4.jūnija spriedumu pieteikumu apmierināja.

[4] Izskatījusi lietu sakarā ar Rīgas domes apelācijas sūdzību, Administratīvā apgabaltiesa ar 2009.gada 20.jūlija spriedumu pieteikumu noraidīja. Spriedums pamatots ar tālāk minētajiem argumentiem. [4.1] Pieteicējs uzskata, ka viņš saimniecības ēkas būvniecību ir saskaņojis ar kaimiņiem jau 1993.gadā, tāpēc trešā persona nepamatoti nepiekrīt būvniecību saskaņot. Pieteicējs arī nav gatavs ēku nojaukt vai pārbūvēt. Tomēr tiesa no lietas materiāliem nekonstatē, ka pieteicējs būtu saņēmis rakstisku kaimiņu piekrišanu. Tāpat lietā nav strīda, ka jaunbūve atrodas tuvāk par 1 m no kaimiņu zemesgabala robežas, un tā ir atkāpe no 1993.gada 31.marta būvprojekta un apbūves noteikumiem. Turklāt pretēji pieteicēja viedoklim, lai izlemtu lietu pēc būtības, nav izšķirošas nozīmes faktam, vai jaunbūve atrodas uz zemesgabala /adrese/ robežas, vai daļēji atrodas uz kaimiņa zemesgabala, pārkāpjot robežu apmēram par 0,5 m, jo lietā nav strīda, ka jaunbūve jebkurā gadījumā atrodas tuvāk par 1 m no minētā zemesgabala. [4.2] No Būvniecības likuma 30.panta otrās un ceturtās daļas izriet pašvaldības rīcības brīvība pieņemt vienu no šādiem lēmumiem, proti, 1) par iespēju turpināt būvniecību, 2) par būves daļas nojaukšanu vai 3) par būves nojaukšanu pilnībā. Tādējādi pašvaldība ir tiesīga lemt par patvaļīgi uzbūvētas būves vai tās daļas nojaukšanu, bet tai ir pienākums izvērtēt katru konkrēto gadījumu un pieņemt situācijai atbilstošāko un lietderīgāko rezultātu. No teiktā izriet, ka pašvaldībai ir obligāti jāizdara lietderības apsvērumi. Administratīvā procesa iestādē laikā Būvniecības likuma 30.pantā ir izdarīti grozījumi, proti, tā ceturtā daļa tika izteikta citā redakcijā, bet apskatāmais jautājums ir risināts šā likuma panta piektajā daļā, kuras redakcija atšķiras no panta bijušās ceturtās daļas redakcijas. No Būvniecības likuma 30.panta piektās daļas izriet, ja būvinspektora konstatētos pārkāpumus ir iespējams novērst un būvniecību turpināt atbilstoši normatīvo aktu prasībām, pašvaldība, izvērtējot būvinspektora konstatētos pārkāpumus, var pieņemt

2. lappuse no 9 vienu no šādiem motivētiem lēmumiem:

1) lēmumu par iespēju turpināt būvniecību, norādot nosacījumus būvniecības turpināšanai;

2) lēmumu par būvniecības radīto seku novēršanu (būves vai tās daļas nojaukšanu, iepriekšējā stāvokļa atjaunošanu u.tml.). [4.3] Pretēji pirmās instances tiesas secinājumam pieteicējs var saprast pārsūdzētā lēmuma pamatojumu un iestāde ir izdarījusi lietderības apsvērumus. Pārsūdzētā lēmuma pamatojums attaisno adresātam uzlikto pienākumu, jo nav iespējams pieņemt personai labvēlīgāku lēmumu. Gan no spēkā esošās, gan pārsūdzētā lēmuma pieņemšanas laikā spēkā bijušās Būvniecības likuma 3.panta pirmās daļas izriet nepieciešamība apbūvi veikt saskaņā ar pašvaldības apbūves noteikumiem.

No apbūves noteikumiem izriet, ka saimniecības ēku nedrīkst izvietot tuvāk par 1 m no zemesgabala sānu vai aizmugures robežas. Ar kaimiņu zemesgabala īpašnieka rakstisku piekrišanu šo minimālo attālumu var samazināt vai būvēt uz robežas, paredzot pretugunsmūri. No minētās tiesību normas, kā arī šobrīd spēkā esošā Rīgas domes 2005.gada 20.decembra saistošo noteikumu Nr.34 „Rīgas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi” 7.1.10.1.apakšpunkta izriet, ka trešās personas atteikums saskaņot būvprojektu absolūti izslēdz iespēju būvi legalizēt, tas ir, šobrīd attiecībā uz pieteicēju nepastāv priekšnosacījumi labvēlīgāka administratīvā akta izdošanai.

Līdz ar to lēmuma pamatojums attaisno adresātam uzlikto pienākumu nojaukt strīdus jaunbūvi. Tiesa nevar uzlikt pienākumu trešajai personai saskaņot būves projektu. [4.4] Atbildētāja atbilstoši Būvniecības likuma 13.panta pirmajai daļai un 16.pantam nav noskaidrojusi, kāpēc konkrētajā gadījumā nav bijusi būvatļauja, vai būvatļauja bija nepieciešama, uzsākot būvniecību. Nav pamatots, uz kāda normatīvā akta pamata tā ir vajadzīga, uzsākot būvniecību 1993.gadā un turpinot būvniecību līdz 2002.gadam. Tomēr šādam administratīvā akta trūkumam nav izšķirošas nozīmes, jo būvniecības procesā ir konstatēts pārkāpums – būves neatbilstība akceptētajam būvprojektam, kas arī ir uzskatāms par patvaļīgu būvniecību saskaņā ar Būvniecības likuma 1.panta 21.punktu.

Lai izdarītu secinājumu, ka būtu iespējams pieteicējam labvēlīgāks pašvaldības lēmums, ir jākonstatē, ka faktiski būvniecības laikā ir pieļauti formāli pārkāpumi, bet ir iespējams tos novērst, piemēram, ka nav šķēršļu saņemt nepieciešamos saskaņojumus, lai pēc tam tiktu akceptēts būvprojekts. Vai arī iespējams nojaukt daļu būves vai to pārvietot vai pārveidot tādējādi, ka atkal ir iespējams saņemt saskaņojumus, būvprojekta akceptu un būvatļauju. Konkrētajā gadījumā pastāv nenovēršami šķēršļi būves legalizācijai, jo

3. lappuse no 9 kaimiņu zemesgabala īpašnieks I.A. kategoriski iebilst pret būvniecību, tādēļ to nesaskaņo. [4.5] Pretēji pieteicēja viedoklim, viņš pārsūdzētā lēmuma pieņemšanas procesā tika uzklausīts. Tāpat pieteicējam bija zināms par būvvaldes 2005.gada 29.augusta atzinumu par būves pārbaudi, kurā būvinspektors ir konstatējis, ka ēka ir uzbūvēta ar atkāpēm no akceptētā būvprojekta, un uzlicis pieteicējam pienākumu izstrādāt un akceptēt būvprojektu pēc situācijas dabā vai nojaukt ēku līdz 2005.gada 31.decembrim.

[5] Par apgabaltiesas spriedumu pieteicējs ir iesniedzis kasācijas sūdzību, kurā lūdz spriedumu atcelt un nosūtīt lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesai. Kasācijas sūdzība pamatota ar tālāk minētajiem argumentiem. [5.1] Tiesa ir nepareizi interpretējusi Būvniecības likuma 30.panta ceturto daļu, atzīstot, ka vienīgais risinājums ir ēkas nojaukšana. Tiesai šajā sakarā vajadzēja izdarīt lietderības apsvērumus atbilstoši Administratīvā procesa likuma 65.pantam, jo ja nevar saskaņot faktiski notikušas izmaiņas, pašvaldībai ir tiesības pieņemt lēmumu par ēkas daļas nojaukšanu. [5.2] Tiesai vajadzēja vērtēt 2005.gada 29.augusta atzinuma tiesiskumu, kas kā starplēmums ir pārbaudāms būvatļaujas pārbaudes procesā. Atzinumam nav galīgā noregulējuma rakstura, un atzinums ir prettiesisks, jo tas ir pamatots ar savstarpēji izslēdzošām tiesību normām, proti, Būvniecības likuma 30.panta trešo un ceturto daļu. Tāpat būvinspektors, pieņemot atzinumu, ir rīkojies ārpus kompetences. [5.3] Tiesa piemēroja Mežaparka apbūves noteikumu normas, bet neievēroja to spēku laikā, jo tiesai vajadzēja piemērot to noteikumu redakciju, kas bija spēkā 1991.gadā, tas ir, laikā, kad tika uzsākta būvniecība. [5.4] Tiesa arī nepareizi novērtējusi, ka pārsūdzētais lēmums satur pamatojumu. Tā kā šajā gadījumā pašvaldība rīcības brīvības ietvaros varēja pieņemt dažādus lēmumus, no pārsūdzētā lēmuma nav skaidrs, kāpēc iestāde ir pieņēmusi lēmumu ēku nojaukt. Lēmums nesatur samērīguma apsvērumus. [5.5] Tiesa arī nav ievērojusi Administratīvā procesa likuma 154.panta pirmo daļu, jo tiesa, atzīstot, ka lietā nav rakstiskas kaimiņu piekrišanas ēkas būvniecībai, nav ņēmusi vērā lietā esošo 2009.gada notariāli apstiprināto O.S. paskaidrojumu. Turklāt pieteicējs ir vērsis tiesas uzmanību, ka viņa rīcībā ir vēl vismaz viens notariāli apliecināts paskaidrojums. Tiesa arī nav vērtējusi iespēju šīs personas pieaicināt liecinieku statusā.

4. lappuse no 9 Pretēji tiesas viedoklim, lietā ir būtiska nozīme, vai ēka atrodas zemesgabala /adrese/ robežās vai daļēji uz šā zemesgabala, pārkāpjot robežu. Šis procesuālais pārkāpums varēja novest pie cita lietas iznākuma. Nepieprasot papildu pierādījumus, tiesa ir pārkāpusi Administratīvā procesa likuma 103.panta otro daļu, 107.panta ceturto daļu, kā arī 150.panta ceturto daļu. Tam ir nozīme, lai noteiktu, kāda ir neatbilstība projektam un daļējas nojaukšanas (pārbūves) gadījumā būtu skaidrs izpildāmais pienākums. [5.6] Tāpat pretēji tiesas secinātajam, pieteicējs netika uzklausīts, pieņemot viņam nelabvēlīgo lēmumu par ēkas nojaukšanu.

[6] Tiesas sēdē pieteicējs uzturēja kasācijas sūdzību. Papildus paskaidroja, ka pēc tam, kad būvvalde konstatēja būves neatbilstību projektam, kā iespējamais risinājums iestādē netika apsvērta būves daļēja nojaukšana, lai tā atbilstu projektam. Pieteicējam tika skaidrots, ka viņam vajadzētu legalizēt būvi, izstrādājot projektu atbilstoši situācijai dabā, bet tas izrādījās neiespējami. Pieteicējam būtu iespējams novērst būves faktisku neatbilstību projektam, nojaucot palielināto būvapjomu. Neatbilstība projektam radusies tādēļ, ka pēc būvniecības uzsākšanas tobrīd kaimiņu mājā dzīvojošās personas nav iebildušas, ka ēka tiek būvēta tuvāk, jo joslu pie robežas tāpat neviens neizmanto. Atbildētājas pārstāvis kasācijas sūdzību neatzina. Trešā persona uz tiesas sēdi nebija ieradusies. Ņemot vērā, ka par tiesas sēdi tai paziņots, Senāts atbilstoši Administratīvā procesa likuma 342.pantam nolēma lietu izskatīt bez trešās personas klātbūtnes.

Motīvu daļa

[7] Pārsūdzētais lēmums ir pieteicējam nelabvēlīgs administratīvais akts, kas uzdod pilnībā nojaukt viņa uzbūvēto ēku, tātad būtiski aizskar viņa īpašuma tiesības. Tiesai, pārbaudot šā administratīvā akta tiesiskumu, īpaša vērība jāpievērš samērīguma apsvērumiem (Administratīvā procesa likuma 13.pants). Ja tiesību norma paredz iestādes rīcības brīvību administratīvā akta izdošanā vai saturā, ir jāpārbauda, vai tā ir izmantota pareizi un vai apsvērumi ir ietverti administratīvā akta pamatojumā (Administratīvā procesa likuma 65., 66.pants, 67.panta otrās daļas 6.punkts).

[8] Administratīvā apgabaltiesa ir konstatējusi, ka 1993.gada 31.martā būvvaldē tika saskaņots būvprojekts strīdus ēkas būvniecībai, un atzinusi, ka saskaņā ar tajā laikā

5. lappuse no 9 spēkā esošajiem būvnoteikumiem būvatļauja nebija nepieciešama. Saskaņā ar šo būvprojektu ēkai vajadzēja atrasties 1 m attālumā no blakus esošā zemesgabala robežas, bet ēka ir uzbūvēta lielāka, ar atkāpēm no būvprojekta. Tas ļauj secināt, ka būvniecība vispārīgi nav bijusi prettiesiska, vispārīgi tā notikusi, pamatojoties uz pieteicējam labvēlīgu administratīvo aktu, bet rezultāts daļēji neatbilst šim administratīvajam aktam. Tas savukārt nozīmē, ka prettiesiska būvniecība ir tikai tiktāl, ciktāl pieļautas atkāpes no būvprojekta. Ne būvvalde, ne arī privātpersonas (šajā gadījumā – nekustamā īpašuma /adrese/ īpašnieks) nevar iebilst pret būvniecību, ciktāl tā veikta atbilstoši spēkā esošam administratīvajam aktam, bet tikai pret to būvniecību, kas veikta, atkāpjoties no akceptētā būvprojekta. Ciktāl ēka atbilst būvprojektam, tā ir tiesiski uzbūvēta.

[9] Šie apsvērumi ir jāņem vērā, piemērojot Būvniecības likuma normu, kas noteic administratīvā akta saturu gadījumā, ja konstatēta būvniecības neatbilstība būvprojektam, – Būvniecības likuma 30.panta piekto daļu. Šī norma paredz: 1) iespēju turpināt būvniecību, norādot nosacījumus būvniecības turpināšanai; 2) pienākumu novērst būvniecības radītās sekas (nojaukt būvi vai tās daļu, atjaunot iepriekšējo stāvokli u.tml.).

[10] Administratīvā apgabaltiesa atzinusi, ka nebija iespējams pieņemt pieteicējam labvēlīgāku lēmumu, kā vien visas ēkas nojaukšanu, jo kaimiņu zemesgabala īpašnieka atteikums saskaņot būvprojektu absolūti izslēdz iespēju būvi legalizēt. Par iespēju būvi „legalizēt” jeb būvniecības prettiesiskumu novērst, akceptējot atbilstošu būvprojektu, Senāts piekrīt, ka būvprojekta izmaiņas ir pieļaujamas atbilstoši spēkā esošajām tiesību normām. Ar to tiktu grozītas ar iepriekšējo būvprojekta akceptu nodibinātās tiesiskās attiecības, un, grozot tiesiskās attiecības, jāpiemēro spēkā esošās tiesību normas. Tātad, ciktāl tiek pārbaudīta iespēja veikt būvprojekta izmaiņas un tādā veidā novērst būvniecības prettiesiskumu (Ministru kabineta 1997.gada 1.aprīļa noteikumi Nr.112 „Vispārīgie būvnoteikumi” 106.–109.punkts), tiesa pamatoti ir vadījusies nevis pēc sākotnējā būvprojekta akcepta laikā spēkā esošajām tiesību normām un faktiskajiem apstākļiem, bet pēc pārsūdzētā lēmuma pieņemšanas brīža apstākļiem. Taču Senāts neatrod, ka apgabaltiesa būtu pārbaudījusi vai un kāda tiesību norma paredz prasību ēkas attālumam no zemesgabala robežas. Tiesa atsaukusies uz Apbūves noteikumiem savrupmājas projektēšanai pilsētbūvniecības pieminekļa Mežaparka

6. lappuse no 9 teritorijā (lietas 15.–16.lapa), taču šie noteikumi, kādi tie ir lietā, ir pielikums Rīgas domes Arhitektūras pārvaldes 2001.gada 22.novembra vēstulei pieteicējam, to parakstījusi Rīgas Ziemeļu rajona arhitekte, un tiem ir individuāls raksturs. Pirms atzīt, ka trešās personas saskaņojuma neesamība pati par sevi ir šķērslis būvprojekta izmaiņu akceptam un tādēļ pamats ēkas nojaukšanai, lietā būtu pārbaudāms, kāds tiesiskais regulējums noteic minimālo ēkas attālumu līdz zemesgabala robežai un nosacījumus tā samazināšanai, kā arī attiecīgs pamatojums administratīvajā aktā. Pieteicējs norādījis, ka tiesa nav ņēmusi vērā O.S. paskaidrojumu par to, ka pieteicējs veicis būvniecības vai tās atkāpju saskaņošanu. Ciktāl šāds paskaidrojuma attiecas uz sākotnēji akceptētā būvprojekta tiesiskumu, tam nevar būt nozīme, jo tā tiesiskums šajā lietā netiek apšaubīts. Savukārt būvprojekta izmaiņu akcepts var tikt dots, ja tas atbilst aktuālajai tiesiskajai un faktiskajai situācijai. Ja pieteicējs vēlējās, lai iestāde akceptē tādas izmaiņas būvprojektā, kam nepieciešama īpašnieka piekrišana, tad iestādei šis fakts jānoskaidro atbilstoši pastāvošajai situācijai.

[11] Būves nojaukšana, ja konstatētas atkāpes no būvprojekta, vispārīgi nav vienīgais būvniecības prettiesiskuma novēršanas veids, un apgabaltiesa nav pievērsusi uzmanību iestādes iespējai lemt par mazāku tiesību ierobežojumu – uzdot nojaukt patvaļīgi uzbūvēto būvapjomu, par pamatu ņemot iepriekš akceptēto projektu. Būtībā tikai šāds lēmums novērstu prettiesiskumu, reizē arī neierobežojot iepriekš piešķirtās būvniecības tiesības. Uz šādu iespēju norāda arī Būvniecības likuma 30.panta piektā daļa. Neapšaubāmi, ēka ir viens vesels objekts, un tiesiski un prettiesiski uzbūvētās daļas nošķiršana var prasīt no jauna saskaņojamu pārbūvi, taču šie apsvērumi ir pakārtoti principiāli izšķiramam jautājumam, vai patvaļīgās būvniecības sekas ir novēršamas ar daļēju ēkas nojaukšanu iepretim pilnīgai nojaukšanai. Apstāklis, ka, pastāvot akceptētam būvprojektam, iestāde ir uzdevusi nojaukt visu ēku, prasa iestādei pamatot, kāpēc nebija iespējama ēkas daļēja nojaukšana atbilstoši akceptētajam būvprojektam.

[12] Apgabaltiesa ir sprieduma 15.punktā (lietas 124.lapa) norādījusi, ka no pieteicēja paskaidrojumiem tiesas sēdē izriet, ka pieteicējs nav gatavs ēku pārbūvēt vai pārcelt, jo tas prasa lielus izdevumus un, pēc viņa domām, kaimiņu zemesgabala īpašniekam būtu jāsaskaņo ēkas atrašanās tuvāk robežai. Senāta ieskatā šī tiesvedība pati par sevi liecina, ka vēl jo mazāk pieteicējs vēlas nojaukt ēku pilnībā, tādēļ šādi viedokļi

7. lappuse no 9 nav izšķiroši, novērtējot iestādes lēmuma tiesiskumu. Kā vienā, tā otrā gadījumā iestāde var veikt piespiedu izpildes pasākumus, ja pieteicējs nevēlas nelabvēlīgu administratīvo aktu izpildīt labprātīgi. Tādēļ pieteicēja vispārīga nevēlēšanās nojaukt ēku arī daļēji nav pamats pieņemt vēl nelabvēlīgāku lēmumu. Citu apsvērumu un apstākļu vērtējums, kādēļ nebija iespējams uzdot ēku nojaukt daļēji un nodrošināt tās atbilstību akceptētajam būvprojektam, spriedumā nav ietverts, tālākais tiesas vērtējums sniegts tikai attiecībā uz pilnīgu nojaukšanu, kas Senāta ieskatā ir vērtējams tikai tad, ja ir noskaidrots, ka daļēja nojaukšana nav bijusi iespējama.

[13] Ņemot vērā, ka apgabaltiesa nav noskaidrojusi visus būtiskos faktiskos un tiesiskos apstākļus (tiesisko pamatojumu būvprojekta izmaiņu akcepta neiespējamībai un apstākļus, kas liedz nojaukt tikai patvaļīgi palielināto būvapjomu), nav ievērota Administratīvā procesa likuma 103.panta otrā daļa (objektīvās izmeklēšanas princips). Tā kā ir nepieciešams pārbaudīt administratīvā akta pamatotību pēc būtības, Senāts neiedziļinās jautājumā par procesuālo prasību ievērošanu (rakstveida administratīvā akta pamatojums, uzklausīšanas pienākums).

[14] Pieteicējs norāda, ka lietā ir būtiska nozīme, vai ēka atrodas zemesgabala /adrese/ robežās vai daļēji uz šā zemesgabala, pārkāpjot robežu. Senāta ieskatā šim apstāklim nav izšķirošas nozīmes, ciktāl nav šaubu, ka tiešām pastāv neatbilstība būvprojektam. Tā kā apgabaltiesa konstatējusi, ka gan vienā, gan otrā gadījumā tā ir atkāpe no būvprojekta, tad bija pamats atzīt, ka iestāde varēja pieņemt lēmumu par prettiesiskās situācijas novēršanu atbilstoši Būvniecības likuma 30.panta piektajai daļai. Ja vienīgais iespējamais prettiesiskās situācijas novēršanas līdzeklis ir ēkas pilnīga nojaukšana, ēkas lielākai vai mazākai neatbilstībai nav nozīmes. Savukārt, ja šāds līdzeklis ir pārmērīgs (kas lietā ir vēl jāpārbauda), tad personai ir pienākums būvniecības (tostarp pārbūves, daļējas nojaukšanas gadījumā) pašai rūpēties par faktiskās būvniecības atbilstību akceptētajam būvprojektam, konstatējot pieļaujamo būves atrašanās vietu, un iestādei nav dabā jānorāda, tieši ciktāl dabā ēka ir nojaucama.

Rezolutīvā daļa

8. lappuse no 9 Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 348.panta 2.punktu un 351.pantu, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments nosprieda

Atcelt Administratīvās apgabaltiesas 2009.gada 20.jūlija spriedumu un nosūtīt lietu jaunai izskatīšanai Administratīvajai apgabaltiesai. Spriedums nav pārsūdzams.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja senatore (paraksts) R.Vīduša

Tiesnese (paraksts) V.Kakste

Senatore (paraksts) V.Krūmiņa

NORAKSTS PAREIZS Senatore R.Vīduša Rīgā 2010.gada 1.aprīlī

9. lappuse no 9