Court dismisses citizenship revocation appeal where dual citizenship was acquired without explicit consent under Citizenship Law.

p>

p>

NORAKSTS

Lieta Nr.A420279916

ADMINISTRATĪVĀ RAJONA TIESA

RĪGAS TIESU NAMS

S P R I E D U

LATVIJAS TAUTAS VĀRDĀ

Rīgā 2017.gada 22.martā

Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā:

tiesnese M.Romanova,

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. A/ pieteikumu par Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes

2016.gada 16.maija lēmuma Nr.577 atcelšanu.

Aprakstošā daļa

[1] Ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (turpmāk – pārvalde) Personu statusa kontroles nodaļas 2015.gada 2.aprīļa lēmumu Nr.1653

(turpmāk – sākotnējais lēmums) pieteicējam /pers. A/ atņemta Latvijas pilsonība. Pieteicējs apstrīdēja sākotnējo lēmumu pārvaldes priekšniekam.

[2] Ar pārvaldes 2016.gada 16.maija lēmumu Nr.577 (turpmāk – pārsūdzētais lēmums) atstāts negrozīts sākotnējais lēmums. Pārsūdzētais lēmums

pamatots ar turpmāk norādītajiem argumentiem.

[2.1] Ņemot vērā, ka pieteicējs ieguvis Izraēlas pilsonību, Pilsonības likumā noteiktajā termiņā nav atteicies no Latvijas pilsonības, Latvijas

pilsonība atbilstoši Pilsonības likuma 9.panta pirmās daļas 1., 2., 3., 4. un 6.punktam pieteicējam nesaglabājas, pieteicējs nav saņēmis Ministru kabineta

atļauju saglabāt Latvijas pilsonību atbilstoši svarīgām valsts interesēm, kā arī Latvijas pilsonības atņemšanas gadījumā pieteicējs nekļūst par bezvalstnieku,

pamatojoties uz Pilsonības likuma 24.panta pirmās daļas 1.punktu, Latvijas pilsonība pieteicējam ir atņemama.

[2.2] Minētais tiesību ierobežojums ir samērīgs ar sabiedrības interesēm nodrošināt tiesisko kārtību, kas ir atzīstama par aizsargājamu labumu,

vērtību, kuras apdraudējums vienlaikus apdraud sabiedrības drošību. Līdz ar to pieteicēja tiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis. Konkrētais gadījums

ir tipisks un nav konstatējami apstākļi, kas ļautu atkāpties no noteiktā regulējuma.

[2.3] Tas, ka citas valsts pilsonība ir iegūta bez personas gribas izteikuma, ja tā nav iegūta Pilsonības likuma 9.panta pirmās daļas 6.punktā

norādīto apstākļu rezultātā, nav apstāklis, kas ļautu saglabāt personai Latvijas pilsonību. Līdz ar to, ievērojot, ka lietā esošie pierādījumi neapliecina, ka

pieteicējam dubultā pilsonība ir izveidojusies Pilsonības likuma 9.panta pirmās daļas 6.punktā noteikto apstākļu rezultātā, pārvaldei nav tiesiska pamata

atkāpties no Pilsonības likumā noteiktā, paplašinot minēto regulējumu, un saglabāt pieteicējam Latvijas pilsonību.

[2.4] Ievērojot publiski pieejamo informāciju par Izraēlas pilsonības iegūšanas pamatiem un pieteicēja lietas apstākļus, kritiski vērtējams pieteicēja

apgalvojums, ka viņš ir ieguvis Izraēlas pilsonību automātiski, bez gribas izteikuma, ievērojot arī faktu, ka pieteicējs ir saņēmis Izraēlas pilsoņa personu

apliecinošu dokumentu un tādējādi ir apliecinājis savu gribu iegūt Izraēlas pilsonību.

[2.5] Ietverot Pilsonības likumā 9.panta pirmās daļas, 23.panta otrās un trešās daļas, kā arī 24.panta regulējumu, likumdevējs tādējādi ir

paredzējis, ka Latvijas pilsonība tiek atņemta arī personām, kuri bija Latvijas pilsoņi 1940.gada 17.jūnijā vai viņu pēcnācējiem.

[2.6] Pieteicējs var ieceļot vai uzturēties Latvijā Imigrācijas likumā noteiktajā kārtībā. Turklāt pieteicējs jau vismaz kopš 2004.gada ir Izraēlas

pilsonis, tas ir, vēl ilgi pirms grozījumu Pilsonības likumā spēkā stāšanās, kad saskaņā ar Pilsonības likumā noteikto dubultā pilsonība Latvijas pilsoņiem

nebija pieļaujama vispār. Līdz ar to pieteicējs, paužot savu brīvu gribu un, izvēloties kļūt par Izraēlas pilsoni, bija apsvēris tās sekas, kas varētu rasties,

tomēr neuzskatīja tās par šķērsli Izraēlas pilsonības iegūšanai.

[2.7] Sākotnējais lēmums neliedz pieteicējam saskaņā ar Pilsonības likuma 25.panta otro daļu iegūt Latvijas pilsonību, naturalizējoties vispārējā

kārtībā, ja tiek ievēroti Pilsonības likuma 11. un 12.pantā noteiktie naturalizācijas nosacījumi.

[3] Pieteicējs iesniedza tiesā pieteikumu par pārsūdzētā lēmuma atcelšanu un pieteikuma papildinājumus, kas pamatoti ar turpmāk minētajiem

argumentiem.

[3.1] Pārvalde nav noskaidrojusi, kad pieteicējs ieguva Izraēlas pilsonību un kāds ir tās iegūšanas pamats. Izraēlas pilsonību pieteicējs ieguva

automātiski, ierodoties Izraēlā 2001.gadā, viņam uzreiz lidostā tika izsniegta Izraēlas Valsts pase. Iespējams, ka Izraēlas pilsonība pieteicējam, kas ir

latvietis vairākās paaudzēs, piešķirta automātiski tāpēc, ka pieteicēja sieva ir persona, kurai rados ir ebreju tautības pārstāvji un kura atgriežas savā

etniskajā dzimtenē. Iegūstot apstiprinājumu minētajam faktam, pārvalde būtu konstatējusi, ka pieteicējs ir atzīstams par atbilstošu Pilsonības likuma

9.panta pirmās daļas 6.punkta nosacījumam, saskaņā ar kuru pieteicējam var saglabāties Latvijas pilsonība.

Izraēlas vēstniecība atstāja pieteicēja lūgumu sniegt informāciju par Izraēlas pilsonības iegūšanu bez ievērības.

[3.2] Pilsonības likuma vēsturiskā redakcija nenoteica dubultās pilsonības aizliegumu, kā arī nenoteica pienākumu atteikties no Latvijas pilsonības

gadījumā, kad tiek piešķirta citas valsts pilsonība. Minēto apstiprina arī valsts iestāžu rīcība, tām konstatējot dubultās pilsonības faktu (laikposmā no

2004.gada 15.jūnija līdz 2008.gada 16.decembrim pieteicējs vairākkārt bija šķērsojis Latvijas valsts robežu, uzrādot Izraēlas Valsts pasi), nesekoja

rīcība, lai pieteicējam atņemtu Latvijas pilsonību. Spēkā esošais Pilsonības likums, kas stājās spēkā 2013.gada 1.oktobrī, faktiski pasliktināja pieteicēja

stāvokli un ierobežoja pieteicēja tiesības uz dubultās pilsonības saglabāšanu.

[3.3] Izraēlas Valsts saviem pilsoņiem pilsonību neatņem, līdz ar to pieteicējs nevarēs izpildīt Pilsonības likuma 12.panta pirmās daļas 6.punktā

noteikto, lai iegūtu Latvijas pilsonību naturalizējoties.

Līdz ar to atbilstoši Pilsonības likuma tagadējai redakcijai gadījumā, ja pieteicējam Latvijas pilsonība tiek atņemta, viņam uz visiem laikiem tiek

liegts atgūt Latvijas valsts pilsonību, atgriezties uz dzīvi Latvijā un baudīt visas Latvijas Republikas Satversmē garantētās cilvēktiesības.

[4] Pārvalde rakstveida paskaidrojumā tiesai norādījusi, ka pieteikumu uzskata par nepamatotu, atsaucoties uz pārsūdzētajā lēmumā norādītajiem

argumentiem.

Paskaidrojumā norādīts, ka saskaņā ar Ministru kabineta 2013.gada 24.septembra noteikumu Nr.975 „Latvijas pilsonības zaudēšanas un

atjaunošanas kārtība” (turpmāk – Noteikumi Nr.975) 10.2.apakšpunktu pārvaldei informācija par pilsonības iegūšanas laiku un pamatojumu ir jāiegūst,

ja tas ir iespējams. Konkrētajā gadījumā Izraēlas vēstniecība ir atteikusies sniegt jebkādas ziņas par pilsonību un pieteicējs nav iesniedzis pierādījumus,

kas apliecinātu viņa teikto par Izraēlas pilsonības iegūšanas apstākļiem.

Publiskajās tiesībās jaunā tiesību norma parasti piemērojama tiem apstākļiem, kas radušies pirms, bet turpinās pēc jaunās tiesību normas spēkā

stāšanās, proti, jaunajai tiesību normai ir tūlītējs spēks. Konkrētajā gadījumā likumdevējs Pilsonības likuma pārejas noteikumu 14.puntkā ir noteicis, ka

Pilsonības likuma 23.panta otrajā daļā minētās personas iesniegumu par atteikšanos no Latvijas pilsonības iesniedz gada laikā no 2013.gada 1.oktobra.

Pieteicējs šo pārejas periodu nav izmantojis.

[5] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 112.¹ panta pirmo daļu administratīvās lietas izskatīšana notiek rakstveida procesā bez tiesas sēdes,

ja likumā nav noteikts citādi. Atbilstoši šā panta ceturtajai daļai tiesa lietu mutvārdu procesā izskata, ja pirmās instances tiesai to lūdzis pieteicējs.

Pārbaudījusi lietas materiālus, tiesa konstatē, ka pieteicējs nav lūdzis lietas izskatīšanu mutvārdu procesā. Tā kā nepastāv šķēršļi lietas izskatīšanai

rakstveida procesā, tādējādi tiesa lietu izskata rakstveida procesā.

Motīvu daļa

[6] Tiesa, izvērtējot lietas apstākļus un lietā esošos pierādījumus, secina, ka pieteikums ir noraidāms.

[7] Tiesa konstatē, ka lietā ir strīds par to, vai pieteicējam ir tiesības saglabāt Latvijas Republikas pilsonību līdztekus iegūtajai Izraēlas pilsonībai.

[8] Personas piederību Latvijas Republikas pilsoņu kopumam reglamentē Pilsonības likums.

Pilsonības likuma 23.panta otrajā daļā noteikts, ka Latvijas pilsonim, kurš ir ieguvis citas valsts pilsonību, ir pienākums 30 dienu laikā pēc tās

iegūšanas iesniegt iesniegumu par atteikšanos no Latvijas pilsonības. Šis pienākums neattiecas uz Latvijas pilsoni, kuram saskaņā ar šā likuma 9.panta

pirmo daļu Latvijas pilsonība saglabājas. Saskaņā ar Pilsonības likuma 9.panta pirmo daļu Latvijas pilsonība saglabājas Latvijas pilsonim, kurš ir:

1) ieguvis citas Eiropas Savienības dalībvalsts vai Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas dalībvalsts pilsonību;

2) ieguvis citas Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dalībvalsts pilsonību;

3) ieguvis Austrālijas Savienības, Brazīlijas Federatīvās Republikas vai Jaunzēlandes pilsonību;

4) ieguvis tādas valsts pilsonību, ar kuru Latvijas Republika noslēgusi līgumu par dubultās pilsonības atzīšanu;

5) ieguvis šīs daļas 1., 2., 3. un 4.punktā neminētas valsts pilsonību, bet saņēmis Ministru kabineta atļauju saglabāt Latvijas pilsonību atbilstoši

svarīgām valsts interesēm. Ministru kabinets lēmumu pieņem ne vēlāk kā gada laikā, un tas nav pārsūdzams;

6) automātiski ieguvis citas valsts pilsonību apprecoties (ieguvis ex lege) vai adopcijas rezultātā.

No minētā izriet, ka Izraēlas pilsonības iegūšanas gadījumā ir jāatsakās no Latvijas pilsonības un likums paredz saglabāt dubultpilsonību tikai

izņēmuma gadījumos un tad, ja par to Ministru kabinets ir pieņēmis īpašu lēmumu.

[9] Pilsonības likuma 24.panta pirmās daļas 1.punkts paredz, ka Latvijas pilsonību personai atņem, ja tā ieguvusi citas valsts pilsonību, neiesniedzot

šā likuma 23.panta otrajā un trešajā daļā minēto iesniegumu par atteikšanos no Latvijas pilsonības, un nav zaudējusi Latvijas pilsonību, ja Latvijas

pilsonības atņemšanas gadījumā persona nekļūst par bezvalstnieku.

Noteikumu Nr.975 15.punkts paredz, ka pēc dokumentu pārbaudes pārvaldes priekšnieks vai viņa pilnvarota amatpersona pieņem lēmumu atņemt

Latvijas pilsonību vai lēmumu izbeigt pārbaudes lietu, ja pārbaudē nav konstatēti apstākļi, kas var būt iemesls Latvijas pilsonības atņemšanai.

[10] Tiesa konstatē, ka ziņas par pieteicēju kā par Latvijas pilsoni 1993.gada 12.martā iekļautas Iedzīvotāju reģistrā. Pieteicējam 2014.gada

28.augustā ir izsniegta Latvijas pilsoņa pase /pases numurs/. Pieteicējs 2001.gadā izbraucis no Latvijas uz pastāvīgu dzīvi Izraēlā.

Pieteicējs ir ieguvis Izraēlas pilsonību, ko apliecina, laika posmā no 2004.gada 15.jūnija, vairākkārt šķērsojot Latvijas robežu, uzrādītā Izraēlas

pilsoņa pase /pases numurs/. Minēto apliecina Valsts robežsardzes Galvenās pārvaldes Nodrošinājumu pārvaldes 2015.gada 5.februāra vēstule Nr.

23.1-5.1/77-IP.

No lietas apstākļiem izriet, ka pieteicējs no Latvijas pilsonības nav atteicies. Pieteicējs lūdzis Ministru kabinetu atļaut saglabāt viņam Latvijas

pilsonību vienlaikus ar Izraēlas pilsonību. Ministru kabinets 2016.gada 9.februārī saskaņā ar Pilsonības likuma 9.panta pirmās daļas 5.punktu pieņēma

lēmumu (rīkojums Nr.134, prot. Nr.6 56.§) par atteikumu atļaut saglabāt pieteicējam Latvijas pilsonību.

Tiesa konstatē, ka pieteicēja gadījumā ir iestājušies likumā noteiktie apstākļi, kas iestādei paredz pieņemt lēmumu par pilsonības atņemšanu.

[11] Administratīvā procesa likuma 65.panta pirmajā daļā noteikts, ja piemērojamā tiesību normā noteikts, ka izdodams konkrēta satura

administratīvais akts (obligātais administratīvais akts), iestāde izdod šādu administratīvo aktu.

[11.1] Satversmes tiesa ir norādījusi, ka obligātā administratīvā akta izdošanas gadījumā valsts pārvaldes darbība ir strikti noteikta ar tiesību normu

un pārvaldes iestādes pašas nevar izlemt, vai vispār un kādā veidā tām jāīsteno tiesību normas. Līdz ar to likumdevējs, paredzot obligāta administratīvā

akta izdošanu, liedz valsts pārvaldei brīvību lemt par administratīvā akta izdošanas lietderību un noteikt konkrētu tā saturu. Obligātā administratīvā akta

izdošanas gadījumā valsts pārvaldes iestādei nav atļauts apsvērt tā izdošanas un satura lietderību.

Tomēr minētajā tiesību normā nav ietverts aizliegums iestādei ievērot samērīguma principu, un, pieņemot lēmumu konkrētās publiski tiesiskajās

attiecībās, iestādei ir pienākums to samērot ar cilvēktiesībām. Savukārt tiesai jāpārbauda, vai valsts pārvalde konkrētajās publiski tiesiskajās attiecībās ir

ievērojusi samērīguma principa prasības, īpaši tad, ja ar obligāto administratīvo aktu tiek ierobežotas personas pamattiesības (skat. Satversmes tiesas

2007.gada 28.februāra lēmumu lietā Nr.2006-41-01).

No Administratīvā procesa likuma 2.panta 1.punkta izriet valsts pārvaldes pienākums privātpersonu pieņemamo lēmumu samērot ar cilvēktiesībām,

proti, izvērtēt valsts pārvaldes rīcības samērīgumu. Savukārt tiesu varai saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 2.panta 2.punktu jāpārbauda, vai valsts

pārvalde konkrētajās publiski tiesiskajās attiecībās, īstenojot valsts varu, ir ievērojusi samērīguma principa prasības.

Samērīguma princips prasa ievērot saprātīgu līdzsvaru starp sabiedrības un personas interesēm, ja publiskā vara ierobežo personas tiesības un

likumiskās intereses. Lai konstatētu, vai samērīguma princips ir ievērots, jānoskaidro, vai likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa

sasniegšanai, vai nav saudzējošāku līdzekļu šā mērķa sasniegšanai un vai ierobežojošā rīcība ir atbilstoša jeb proporcionāla (skat. Satversmes tiesas

2006.gada 23.novembra sprieduma lietā Nr.2006-03-0106 27.punktu).

[11.2] Pieņemot grozījumus Pilsonības likumā, līdztekus Pilsonības likuma 1.panta 5.punktam, kas noteic, ka šā likuma mērķis ir, balstoties uz

1919.gada 23.augusta Likumu par pavalstniecību, Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnu un Latvijas valsts interesēm, atzīt dubulto pilsonību atbilstoši

Latvijas valsts politiskajiem mērķiem un interesēm un pieaugošas mobilitātes apstākļos saglabāt Latvijas pilsoņu kopumu, likumdevējs likumā ir ietvēris arī

9., 23. un 24.pantu, kas regulē Latvijas pilsonības saglabāšanās un zaudēšanas nosacījumus dubultās pilsonības izveidošanās gadījumā. Izdarot

2013.gada 9.maija grozījumus Pilsonības likumā, likuma 9.pantā ir paredzēti atsevišķi izņēmumi dubultpilsonības saglabāšanai, un pamatā tie attiecas uz

pilsonības saglabāšanu, iegūstot citas Eiropas Savienības dalībvalsts pilsonību. Tādējādi likumdevēja mērķis nav saglabāt Latvijas pilsonību pilnīgi visām

personām, kuras ir ieguvušas citas valsts pilsonību. Likumdevējs, īstenojot ekskluzīvo varu noteikt valsts pilsoņu loku, ir pieļāvis, ka Latvijas pilsonību

zaudē noteikts Latvijas pilsoņu loks, proti, personas, kuras ir ieguvušas Pilsonības likuma 9.panta pirmās daļas 1., 2., 3. un 4.punktā neminētas valsts

pilsonību un kurām atbilstoši Pilsonības likuma 9.panta pirmajā daļā noteiktajam Latvijas pilsonība nesaglabājas.

Pieteicējs ir izmantojis savas tiesības lūgt Ministru prezidentam saglabāt viņam Latvijas pilsonību vienlaikus ar Izraēlas pilsonību, atbilstoši svarīgām

valsts interesēm saskaņā ar Pilsonības likuma 9.panta pirmās daļas 5.punktu. Ministru kabinets 2016.gada 9.februārī atteicis atļaut saglabāt pieteicējam

Latvijas pilsonību. Šis lēmums nav pārsūdzams, tam nav norādīta motivācija, tādēļ arī tiesa nevar to pārvērtēt.

Pieteicējs Izraēlas pilsonību ieguva pirms grozījumu Pilsonības likumā spēkā stāšanās. Pilsonības likuma pārejas noteikumu 14.punktā noteikts, ka

šā likuma 23.panta otrajā daļā minētās personas iesniegumu par atteikšanos no Latvijas pilsonības iesniedz gada laikā no 2013.gada 1.oktobra.

Ņemot vērā minēto, aplūkojamajā gadījumā likums iestādei paredz konkrēta satura administratīvā akta izdošanu, ierobežojot tās rīcības brīvību un

lietderības apsvērumu izdarīšanu, proti, Latvijas pilsonība pieteicējam atņemta, pamatojoties uz to, ka viņš ieguvis citas valsts pilsonību. Šo kārtību

likumdevējs ir skaidri ierakstījis tiesību normā.

[11.3] Tiesa konstatē, ka konkrētajā gadījumā ar pārsūdzēto lēmumu pārvalde vadījās no leģitīma mērķa nodrošināt tiesisko kārtību, kas ir

atzīstama par aizsargājamu labumu, vērtību, kuras apdraudējums vienlaikus apdraud sabiedrības drošību. Ar šādu lēmumu ir iespējams sasniegt minēto

leģitīmo mērķi.

[11.4] Pieteicējs Izraēlas pilsonību ieguva pirms grozījumu Pilsonības likumā spēkā stāšanās, kad saskaņā ar Pilsonības likumā noteikto dubultā

pilsonība Latvijas pilsoņiem nebija pieļaujama. Secīgi pieteicējs ir nolēmis pieņemt Izraēlas pilsonību un tādējādi kļūt par šīs valsts piederīgo, situācijā,

kad likums nepieļāva dubultpilsonību, kļūdaini un nepamatoti prezumējot, ka likums to pieļāva.

Pieteicējam, paužot savu brīvu gribu un izvēloties kļūt par Izraēlas pilsoni, bija jāapzinās un jāapsver tās sekas, kas varētu rasties, tomēr pieteicējs

neapzinājās minētās sekas vai neuzskatīja tās par šķērsli Izraēlas pilsonības iegūšanai.

Neatsakoties no Latvijas pilsonības, pieteicējs vairāku gadu garumā radīja tiesiski nepieņemamu situāciju attiecībā uz viņa pilsonību, kā arī nepildīja

Latvijas tiesību aktos noteikto pienākumu paziņot Latvijas valstij par izmaiņām savā tiesiskajā statusā, iegūstot citas valsts pilsonību.

Pieteicējs nekļūst par bezvalstnieku, turklāt pārsūdzētais lēmums neliedz pieteicējam ieceļot vai uzturēties Latvijas Republikā Imigrācijas likumā

noteiktajā kārtībā.

Ņemot vērā minēto, tiesa piekrīt pārsūdzētajā lēmumā norādītajam, ka konkrētais gadījums ir tipisks un nav konstatējami apstākļi, kas ļautu

atkāpties no likumā noteiktā regulējuma, un pieteicējam uzliktais tiesību ierobežojums ir samērīgs ar sabiedrības interesēm nodrošināt tiesisko kārtību.

[12] Sākotnējais lēmums ir pieņemts saskaņā ar spēkā esošo Pilsonības likumā noteikto dubultās pilsonības un Latvijas pilsonības atņemšanas

regulējumu (t.sk. Latvijas pilsonības atņemšanas regulējumu personām, kuras citas valsts pilsonību ir ieguvušas līdz grozījumu Pilsonības likumā spēkā

stāšanās brīdim), kā arī Noteikumiem Nr.975.

Augstākā tiesa 2006.gada 16.maija spriedumā lietā SKA-168 ir atzinusi, ka publiskajās tiesībās jaunā tiesību norma parasti ir piemērojama tiem

apstākļiem, kas radušies pirms, bet turpinās pēc jaunās tiesību normas spēkā stāšanās (ievadītiem jeb turpinātiem apstākļiem), citiem vārdiem sakot,

jaunajai tiesību normai ir tūlītējs spēks.

Pieteicēja apgalvojums, ka pārsūdzētais lēmums nav likumīgs, jo ir pamatots ar Pilsonības likumu, kas stājās spēkā 2013.gada 1.oktobrī, kas

ierobežoja pieteicēja tiesības uz dubultās pilsonības saglabāšanu, nevar būt par pamatu pārsūdzētā lēmuma atcelšanai, jo lēmums pieņemts, pamatojoties

uz tajā brīdī spēkā esošo regulējumu.

Ņemot vērā iepriekš minēto, tiesa atzīst, ka izskatāmajā gadījumā pārvalde ir pareizi piemērojusi Pilsonības likuma 24.panta pirmās daļas 1.punktu,

izdodot obligāto administratīvo aktu – lēmumu par Latvijas pilsonības atņemšanu pieteicējam.

[13] Pieteicējs norādīja, ka pārvalde nav noskaidrojusi, kad pieteicējs ieguva Izraēlas pilsonību un kāds ir tās iegūšanas pamats.

Saskaņā ar Noteikumu Nr.975 10.2.apakšpunktu, ja pārvaldei ir iemesls uzskatīt, ka Latvijas pilsonis ir ieguvis citas valsts pilsonību, neiesniedzot

Pilsonības likuma 23.panta otrajā un trešajā daļā minēto iesniegumu par atteikšanos no Latvijas pilsonības, pārvalde, veicot pārbaudi, noskaidro, kuras

valsts pilsonību persona ir ieguvusi un, ja iespējams, kad iegūta attiecīgās valsts pilsonība, kā arī iegūšanas pamatojumu.

Kā izriet no lietas materiāliem, Izraēlas vēstniecība, atbildot uz pārvaldes vēstuli par informācijas sniegšanu, ir norādījusi, ka nevar sniegt informāciju

attiecībā par Izraēlas pilsonību. Arī pieteicējs nav iesniedzis pierādījumus, kas apliecinātu viņa teikto par Izraēlas pilsonības iegūšanas apstākļiem.

[14] Ņemot vērā iepriekš minēto, tiesa secina, ka pārsūdzētais lēmums ir pamatots un tiesisks, tādējādi pieteicēja pieteikums noraidāms.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246.-251.pantu un 289.-291.pantu, tiesa

nosprieda

noraidīt /pers. A/ pieteikumu par Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes 2016.gada 16.maija lēmuma Nr.577 atcelšanu.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no tā sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību Administratīvās

rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Tiesnese (paraksts) M.Romanova

NORAKSTS PAREIZS

Administratīvās rajona tiesas tiesnese M.Romanova

Rīgā 2017.gada 22.martā