131019214 / 104AA-1063-14 · Rīgas apgabaltiesa

Lietas Nr. 131019214

Lietas arhīva Nr. 104AA-1063-14/16

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā 2014.gada 5.decembrī

Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģija šādā sastāvā:

tiesnese S.Amola,

tiesneši D.Kalniņa un I.Logina

rakstveida procesā Rīgā, Abrenes ielā 3 izskatīja administratīvā pārkāpuma lietu par /pers. B/ iesniegto apelācijas sūdzību par Rīgas pilsētas Zemgales

priekšpilsētas tiesas 2014.gada 4.septembra spriedumu.

A p r a k s t o š ā d a ļ a

2014. gada 4.februārī Rīgas pašvaldības policijas Ceļu policijas pārvaldes inspektors sastādīja administratīvā pārkāpuma protokolu-paziņojumu

Nr.510328997 par /pers. B/ saukšanu pie administratīvās atbildības atbilstoši Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk tekstā- LAPK)

149.10 panta piektās daļas 11.punktam, piemērojot naudas sodu 40 euro.

Ar Rīgas pašvaldības policijas Ceļu policijas pārvaldes 2014.gada 17.februāra lēmumu sastādītais protokols-paziņojums atstāts negrozīts.

Iestāde norādījusi, ka 2014.gada 4.februārī tika fiksēts, ka transportlīdzeklis ar valsts reģistrācijas numuru /TL numurs/ bija novietots stāvēšanai

pie Linezera ielas 6.nama, pārkāpjot Ceļu satiksmes noteikumu 135.11. apakšpunkta prasības, kas paredz, ka aizliegts apstāties un stāvēt 326.ceļa zīmes

darbības zonā. Pārkāpuma fakts ir pierādīts ar protokolu un fotogrāfijām. Par minētā pārkāpuma izdarīšanu paredzēts tikai viens soda veids un apmērs,

līdz ar ko nav nepieciešams pamatot konkrēta soda apmēra piemērošanu.

Ar Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas 2014.gada 4.septembra spriedumu Iestādes 2014.gada 17.februāra lēmums atstāts negrozīts.

Tiesa spriedumā atzinusi, ka lietā nepastāv strīds par pārkāpuma esamību un par /pers. B/ vainu. Strīds lietā ir par to, vai konkrētajā gadījumā

pārkāpumu var atzīt par maznozīmīgu, piemērojot LAPK 21.panta nosacījumus.

Tiesa secinājusi, ka pārkāpums ir saistīts ar transportlīdzekļa stāvēšanas noteikumu pārkāpšanu, ir fiksēts dienas laikā, lielpilsētā, pie slimnīcas.

Transportlīdzekļu blīvumu apliecina lietā esošie fotoattēli un /pers. B/ paskaidrojumi. Tiesa atzinusi, ka minētie apstākļi liecina par paaugstinātu

transportlīdzekļu plūsmu pārkāpuma vietā, tajā skaitā ņemot vērā tās atrašanos blakus ārstniecības iestādei. Šie apstākļi neliecina par pārkāpuma

maznozīmīgumu. Turklāt konkrētajā gadījumā tiesa nav saskatījusi īpašus/ārkārtas apstākļus, kas būtu bijuši par iemeslu transportlīdzekļa novietošanai

pārkāpuma fiksēšanas vietā. Tas, ka /pers. B/ bija devies saņemt analīžu rezultātus, nevar tikt vērtēts kā īpašs apstāklis, kas neatkarīgi no

transportlīdzekļa vadītāja gribas/iespējas vai notikuma situācijas liktu novietot stāvēšanai transportlīdzekli administratīvā pārkāpuma protokolā norādītajā

vietā. Arī tas, ka transportlīdzeklis tika novietots stāvēšanai īslaicīgi, nevar tikt vērtēts kā rīcību attaisnojošs iemesls, jo /pers. B/ bija iespēja novietot

transportlīdzekli, nepārkāpjot Ceļu satiksmes noteikumu prasības. Transportlīdzekļa vadītāja paskaidrojumi par to, ka konstatējot soda piemērošanu viņš

nesteidzās projām un atgriezās ārstniecības iestādē, neliecina par savas rīcības izvērtēšanu, lai turpmāk to nepieļautu.

Tiesa spriedumā norādījusi, ka soda mērķis ir attiecināms tikai uz tā funkciju izpildi, tajā skaitā preventīvu funkciju – disciplinē transportlīdzekļa

vadītājus un attur tos no jaunu pārkāpumu izdarīšanas, un secinājusi, ka konkrētajā lietā LAPK 21.panta nosacījumi nav piemērojami.

Par minēto tiesas spriedumu /pers. B/ iesniedzis apelācijas sūdzību, kurā lūdza izdarīto pārkāpumu atzīt par maznozīmīgu, aprobežoties ar

mutvārdu aizrādījumu un administratīvo lietvedību izbeigt. Norāda, ka naudas sods ir piemērots nepamatoti, jo likumā paredzēta iespēja piemērot LAPK

21.pantu. Savu vainu atzīst, izdarīto nožēlo un secinājumus izdarījis. Norāda, ka pārkāpums tika izdarīts nevis ļaunprātīgi, bet vairāk aiz neuzmanības, jo

zīme bija uzstādīta nesen un to nepamanīja. Tiesas arguments, ka pastāvēja iespēja novietot transportlīdzekli stāvēšanai, nepārkāpjot Ceļu satiksmes

noteikumu prasības, neatbilst faktiskajiem apstākļiem. No tiesas sprieduma neizriet, kāpēc konstatētie pārkāpuma apstākļi liedz piemērot LAPK

21.pantu. Tiesa nav izvērtējusi, vai izdarītais pārkāpums radījis draudus citiem satiksmes dalībniekiem vai viņu mantai, jo tikai izvērtējot šos faktorus ir

iespējams nonākt pie secinājuma, vai izdarītais pārkāpums ir atzīstams par maznozīmīgu. Lietas izskatīšanas gaitā netika konstatēti apstākļi, kuru dēļ būtu

pamats uzskatīt, ka īslaicīga stāvēšanas noteikumu neievērošana šajā vietā varētu nodarīt kaitējumu cilvēka dzīvībai, veselībai vai sabiedrības drošībai.

Tāpat apelācijas sūdzības iesniedzējs norādīja, ka pašvaldības policijas rīcība, neveicot pasākumus, lai novērstu pārkāpuma izdarīšanu, ir tendēta

uz soda naudas iekasēšanu.

Par minēto apelācijas sūdzību rakstveida viedokli iesniedzis Rīgas pašvaldības policijas pārstāvis Ģ.Aleksāns. Pārstāvis lūdza apelācijas sūdzību

noraidīt un Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas 2014.gada 4.septembra spriedumu atstāt negrozītu.

Izvērtējot pieteiktos lūgumus un ievērojot LAPK 289.20panta pirmās daļas nosacījumus, Krimināllietu tiesu kolēģija secina, ka apelācijas sūdzības

iesniegšanas kārtība ir ievērota.

Saskaņā ar LAPK 289.21panta nosacījumiem apelācijas sūdzība apgabaltiesā ir izskatāma rakstveida procesā, bet pamats tiesai pēc savas

iniciatīvas pieņemt lēmumu par sūdzības izskatīšanu tiesas sēdē nebija objektīvi konstatējams.

M o t ī v u d a ļ a

Krimināllietu tiesu kolēģija atzīst, ka pirmās instances tiesas spriedums ir likumīgs un pamatots, līdz ar ko ir atstājams negrozīts.

Pie administratīvās atbildības sauktā persona neapstrīd protokolā konstatēto, proti, ka novietojusi savu transportlīdzekli stāvēšanai, pārkāpjot Ceļu

satiksmes noteikumu 135.11. apakšpunkta prasības. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka izdarītais pārkāpums ir maznozīmīgs.

LAPK 32.panta pirmā daļa nosaka, ka sodu par administratīvo pārkāpumu uzliek ietvaros, ko nosaka normatīvais akts, kurā paredzēta atbildība

par izdarīto pārkāpumu, stingrā saskaņā ar šo kodeksu un citiem aktiem par administratīvajiem pārkāpumiem.

LAPK 149.10panta piektās daļas 11.punkts paredz administratīvo atbildību par stāvēšanu 326.ceļa zīmes darbības zonā uzliekot naudas sodu

transportlīdzekļa vadītājam četrdesmit euro apmērā.

No LAPK 32.panta pirmās daļas izriet, ka sods par administratīvo pārkāpumu nevar tikt noteikts ārpus ietvariem, ko nosaka tiesību norma, kurā

paredzēta atbildība par izdarīto pārkāpumu. Konkrētajā gadījumā piemērotā tiesību norma, proti, 149.10panta piektās daļas 11.punkts, ir imperatīva

tiesību norma, saskaņā ar kuru nav piešķirta rīcības brīvība izvēlēties naudas soda apmēru.

Ņemot vērā minēto, apelācijas sūdzībā norādītie apstākļi- vainas atzīšana un izdarītā nožēlošana nevar ietekmēt /pers. B/ uzliktā soda apmēru.

LAPK 21.panta pirmā daļa paredz, ka, ja ziņas par administratīvo pārkāpumu ir pietiekamas, lai konstatētu, ka izdarītais pārkāpums ir

maznozīmīgs, institūcija (amatpersona), kurai piekritīga lietas izskatīšana, ir tiesīga neuzsākt administratīvā pārkāpuma lietvedību vai izbeigt uzsākto

lietvedību un atbrīvot personu no administratīvās atbildības, aprobežojoties ar mutvārdu aizrādījumu. Minētā panta otrā daļa paredz, ka ceļu satiksmē

izdarīto administratīvo pārkāpumu, ja par to paredzētais naudas sods nepārsniedz četrdesmit euro un ja šis pārkāpums nav radījis draudus citiem ceļu

satiksmes dalībniekiem vai viņu mantai, var atzīt par maznozīmīgu.

Savu lūgumu par pārkāpuma atzīšanu par maznozīmīgu apelācijas sūdzības iesniedzējs pamatojis ar to, ka pārkāpums tika izdarīts aiz neuzmanības.

LAPK 9.panta pirmā daļa nosaka, ka par administratīvo pārkāpumu atzīstama prettiesiska, vainojama (ar nodomu vai aiz neuzmanības izdarīta)

darbība vai bezdarbība, savukārt no LAPK 11.panta satura izriet, ka administratīvais pārkāpums atzīstams par izdarītu aiz neuzmanības, ja persona, kas

to izdarījusi, ir paredzējusi savas darbības vai bezdarbības kaitīgo seku iestāšanās iespēju, bet vieglprātīgi paļāvusies, ka tās varēs novērst, vai arī nav

paredzējusi šādu seku iestāšanās iespēju, kaut gan tai vajadzēja un tā varēja tās paredzēt.

Tiesu kolēģija atzīst, ka konkrētajā lietā nav nozīmes tam, vai /pers. B/ pārkāpumu izdarījis ar nodomu vai aiz neuzmanības. /pers. B/ bija iespēja

paredzēt seku iestāšanās iespēju pun bija pienākums pārliecināties par to, ka transportlīdzeklis novietots stāvēšanai ievērojot Ceļu satiksmes noteikumu

prasības. /pers. B/ rīcībā viennozīmīgi konstatējams LAPK 149.10 panta piektās daļas 11.punkta sastāvs.

Apelācijas sūdzības iesniedzējs norādīja, ka tiesa nav izvērtējusi, vai izdarītais pārkāpums radījis draudus citiem satiksmes dalībniekiem vai viņu

mantai.

LAPK 21.panta otrajā daļā ir minēti priekšnosacījumi ceļu satiksmē izdarītajam pārkāpumam, kad tiesa var lemt par tā maznozīmīgumu- uzliktais

naudas sods nepārsniedz četrdesmit euro un tas nav radījis draudus citiem ceļu satiksmes dalībniekiem vai viņu mantai.

Tiesu kolēģija vērš sūdzības iesniedzēja uzmanību uz to, ka LAPK 21.panta nosacījumu piemērošana ir tiesas prerogatīva, nevis pienākums.

Pretējā gadījumā tiesu kolēģija nonāktu pie absurda secinājuma, ka ikviens ceļu satiksmē izdarītais pārkāpums, par kuru piemērotā naudas soda apmērs

nepārsniedz četrdesmit euro apmēru un kurš nav radījis draudus, būtu atzīstams par maznozīmīgu.

Tiesu kolēģija ņem vērā Satversmes tiesas atzinumu, ka satiksmes drošību apdraudoša nodarījuma kaitīgums un bīstamība izpaužas tajā apstāklī, ka

persona, kuras rīcībā ir paaugstinātais bīstamības avots- transportlīdzeklis, neievēro normatīvajos aktos ietvertos noteikumus vai transportlīdzekļu

ekspluatācijas noteikumus, kā rezultātā tiek nodarīts kaitējums. Saskaņā ar Ceļu satiksmes likuma 19.panta ceturto daļu katram ceļu satiksmes

dalībniekam ir tiesības uzskatīt, ka arī citas personas ceļu satiksmes norisē izpildīs noteiktās prasības (Satversmes tiesas 2011.gada 11.janvāra

spriedums lietā Nr.2010-40-03 9.2).

Apelācijas sūdzības iesniedzējs norādījis, ka transportlīdzeklis stāvēšanai bija novietots īslaicīgi. Vienlaicīgi no /pers. B/ paskaidrojumiem pirmās

instances tiesā izriet, ka pēc soda uzlikšanas viņš atkārtoti devās uz medicīnas iestādi. Tiesu kolēģija secina, ka sūdzības iesniedzēja viedoklis ir

pretrunīgs.

Tiesu kolēģija atzīst par pamatotiem iepriekš norādītos pirmās instances tiesas secinājumus, kuru dēļ konstatētais pārkāpums nav atzīstams par

maznozīmīgu.

R e z o l u t ī v ā d a ļ a

Pamatojoties uz Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289.21pantu, 289.22pantu, Krimināllietu tiesu kolēģija

no s pri e da

/pers. B/ apelācijas sūdzību noraidīt, bet Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas 2014.gada 4.septembra spriedumu atstāt negrozītu.

Spriedums nav pārsūdzams un stājas spēkā tā sastādīšanas dienā.

Spriedums ir pieejams tiesas kancelejā no 2014.gada 5.decembra.

Tiesnese /personiskais paraksts/ S.Amola

Tiesnese /personiskais paraksts/ D.Kalniņa

Tiesnese /personiskais paraksts/ I.Logina

NORAKSTS PAREIZS

Rīgas apgabaltiesas tiesnese S.Amola

Rīgā, 05.12.2014.