Court overturns acquittal due to insufficient evidence of injury causation and orders criminal liability with compensation.

Lietas Nr. 11092025911

Lietas arhīva Nr. KA04-0056-17/17

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā 2017.gada 20.februārī

Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētājs tiesnesis A.Uminskis

tiesnese B.Būmeistere

tiesnese I.L.Zemīte,

piedaloties prokurorei N.Gromovai,

aizstāvim zvērinātam advokātam J.Močuļskim,

iztiesāja atklātā tiesas sēdē krimināllietu /pers. A/, personas kods /personas kods/, apsūdzībā pēc Krimināllikuma 126.panta pirmās daļas, sakarā

ar prokurores Nadeždas Gromovas iesniegto apelācijas protestu un cietušā /pers. B/ apelācijas sūdzību par Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas

2013.gada 11.jūnija spriedumu.

Aprakstošā daļa

Pirmstiesas izmeklēšanā /pers. A/ tika celta apsūdzība pēc Krimināllikuma 126.panta pirmās daļas par to, ka viņš izdarīja tādu tīšu miesas

bojājumu, kas nav bīstams dzīvībai un nav izraisījis Krimināllikuma 125.pantā paredzētās sekas, bet izraisījis ilgstošu veselības traucējumu (vidēja

smaguma miesas bojājumus) šādos apstākļos.

2011.gada 15.februārī ap plkst. 14.30 /pers. A/, atrodoties SIA /Nosaukums A/ krāsotavas telpā /adrese/, savstarpējā strīda laikā ar firmas

darbinieku /pers. B/, ar kuru izcēlās konflikts par telpas īri, tīši, prettiesiski, ar nolūku nodarīt miesas bojājumus, ar kāju vienu reizi iespēra /pers. B/ pa

labo kāju, no kā /pers. B/ nokrita uz grīdas. Turpinot savu noziedzīgu darbību, /pers. A/ uz grīdas guļošajam /pers. B/ iespēra ar kāju ne mazāk kā divas

reizes pa ķermeni.

Norādīts, ka /pers. A/ noziedzīgo darbību rezultātā /pers. B/ tika nodarīti šādi miesas bojājumi: labā apakšstilba abu kaulu diafīzes apakšējās

trešdaļas vaļējs šķembains, spirālveida lūzums. Minētie miesas bojājumi varēja rasties trulu cietu priekšmetu iedarbības rezultātā sitiena (spēriena)

rezultātā pa labo apakšstilbu pie fiksētas pēdas.

Konstatētie miesas bojājumi pēc sava rakstura pieskaitāmi pie vidēja smaguma miesas bojājumiem, kas izraisījuši ilgstošus veselības traucējumus uz

laiku virs 21 dienas.

/pers. A/ tīši iesitot /pers. B/, nodarot viņam miesas bojājumus, vienlaicīgi izteicis draudus noslepkavot /pers. B/ un viņa ģimeni, tādējādi radot

/pers. B/ reālu pamatu baidīties, ka izteiktie draudi var tikt izpildīti, jo /pers. A/ pielietojis vardarbību pret viņu.

Ar Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2013.gada 11.jūnija spriedumu /pers. A/ pēc Krimināllikuma 126.panta 1.daļas atzīts par nevainīgu un

attaisnots.

Tiesa atzina, ka /pers. A/ darbībās nav noziedzīgā nodarījuma sastāva, jo nav iegūti pārliecinoši pierādījumi, ka tieši /pers. A/ darbību rezultātā

cietušajam /pers. B/ tika nodarīti vidēja smaguma miesas bojājumi.

Par minēto spriedumu Rīgas pilsētas Kurzemes rajona prokuratūras prokurore N.Gromova iesniedza apelācijas protestu, norādot, ka pārsūdz

spriedumu pilnā apjomā.

Spriedumā tiesa norāda, ka lietā iegūto pierādījumu kopums ir tāds, kas nespēj izslēgt saprātīgas šaubas, lai pierādīšanas priekšmetā ietilpstošos

apstākļus atzītu par pilnībā pierādītiem.

Attaisnojošais spriedums ir balstīts tikai uz /pers. C/, /pers. D/ un /pers. A/ liecībām, piešķirot tām lielāku ticamību nekā pārējiem lietā iegūtiem

pierādījumiem, tādējādi pirmās instances tiesa pārkāpusi Kriminālprocesa likuma 128.pantā noteiktās prasības.

Nepamatota ir tiesas norāde, ka liecinieku /pers. E/, /pers. F/, /pers. G/ sniegtās liecības ir netieši pierādījumi. Lai arī pirmās instances tiesa

norādījusi, ka notikuma vietas apskate veikta nepilnu mēnesi pēc notikušā, tomēr ar liecinieka /pers. F/ liecībām ir iespējams konstatēt lietas apstākļus,

kādi tie bija noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas laikā.

Tāpat nepamatota ir tiesas norāde spriedumā par to, ka cietušais /pers. B/ nav vērsies tiesībsargājošās iestādēs par viņam izteiktajiem draudiem, jo

jau nākošajā dienā savā iesniegumā Valsts policijai viņš ir norādījis par izteiktajiem draudiem, ko vēlāk apstiprinājis arī sniegtajās liecībās.

Turklāt pirmās instances tiesa, nopratinot /pers. D/ kā speciālistu pārkāpa Kriminālprocesa likuma 113.panta prasības.

Prokurore lūdz atcelt Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2013.gada 11.jūnija attaisnojošo spriedumu, taisot jaunu notiesājošu spriedumu.

Cietušais /pers. B/ iesniedza apelācijas sūdzību, uzskatot Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas spriedumu par nepamatotu un atceļamu.

Tiesa ir nepamatoti atzinusi, ka apsūdzētā /pers. A/ vaina viņam inkriminētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā ar valsts iesniegtiem pierādījumiem

nav pierādīta. Tiesa nepamatoti nav konstatējusi noziedzīgā nodarījuma sastāvu, motivējot ar mainīgām un pretrunīgā cietušā liecībām. Cietušais, būdams

brīdināts par kriminālatbildību, pirmstiesas izmeklēšanā un iztiesāšanas laikā konsekventi liecināja par miesas bojājumu gūšanas apstākļiem un to, ka

miesas bojājumus viņam ir nodarījis /pers. A/. Cietušā liecības apstiprinās ar citiem lietas materiāliem un liecinieku liecībām, līdz ar ko tās nevar tikt atzītas

par mainīgām un pretrunīgām.

Cietušais uzskata, ka pēc aizstāvības lūguma uzaicinātā speciālista /pers. D/ viedoklis ir nekonkrēts, nav pietiekams attaisnojoša sprieduma

motivācijai un nevar būt par pamatu eksperta atzinuma Nr.6-582 kā pierādījuma noraidīšanai. Tiesu medicīnas eksperte D.Bērziņa apstiprināja eksperta

atzinumu, precizējot ziņas par ekspertīzē izmantoto pētījuma metodi un izskaidrojot atzinumā lietotos terminus – fiksēta pēda.

Cietušais lūdz atcelt Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2013.gada 11.jūnija spriedumu un taisīt jaunu nolēmumu, atzīstot /pers. A/ par vainīgu

Krimināllikuma 126.panta pirmajā daļā paredzēta noziedzīgajā nodarījumā.

Ar Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2015.gada 30.marta lēmumu Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2013.gada 11.jūnija

spriedums atstāts negrozīts.

Ar Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta 2015.gada 23.oktobra lēmumu atcelts Rīgas apgabaltiesas 2015.gada 30.marta lēmums un lieta

nosūtīta jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.

Augstākā tiesa norādīja, ka Rīgas apgabaltiesa lēmumā nenorādīja motīvus, kāpēc apelācijas instances tiesa noraida kādus pierādījumus, un

likumus, pēc kuriem tā vadās.

Apelācijas instances tiesa konstatējusi, ka cietušā /pers. B/ liecības ir pretrunīgas, tādēļ atzītas par nekonsekventām. Vienlaikus tiesa nav norādījusi

konkrētas pretrunas cietušā liecībās, kas apstiprinātu tiesas secinājumu par liecību nekonsekvenci.

Izskatot lietu atkārtoti apelācijas instances tiesā cietušais /pers. B/ un viņa juridiskās palīdzības sniedzējs zvērināts advokāts R.Hlevickis uzturēja

iesniegto apelācijas sūdzību uz tajā norādītajiem motīviem.

Prokurore N.Gromova uzturēja iesniegto apelācijas protestu uz tajā norādītiem motīviem.

Apelācijas instances tiesas sēdē apsūdzētais /pers. A/ un viņa aizstāvis zvērināts advokāts J.Močuļskis lūdza atstāt pirmās instances tiesas

spriedumu negrozītu.

Motīvu daļa

Krimināllietu tiesas kolēģija konstatē, ka Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas spriedums atceļams un taisāms jauns nolēmums.

Apelācijas instances tiesa atzīst, ka /pers. A/ cietušajam /pers. B/ nodarīja vidēja smaguma miesas bojājumus aiz neuzmanības, šādos apstākļos.

2011.gada 15.februārī ap plkst. 14.30 /pers. A/, atrodoties SIA /Nosaukums A/ krāsotavas telpā /adrese/, savstarpējā strīda laikā ar firmas

darbinieku /pers. B/, ar kuru izcēlās konflikts par telpas īri, tīši ar kāju vienu reizi iespēra /pers. B/ pa labo kāju, kas izraisīja /pers. B/ labās kājas rotāciju

un viņš nokrita uz grīdas. Labās kājas rotācijas un līdzsvara zaudēšanas rezultātā /pers. B/ tika nodarīti vidēja smaguma miesas bojājumi, kas izraisījuši

ilgstošus veselības traucējumus uz laiku virs 21 dienas: labā apakšstilba abu kaulu diafīzes apakšējās trešdaļas vaļējs šķembains, spirālveida lūzums.

Tādējādi ar savām darbībām /pers. A/ izdarīja Krimināllikuma 131.pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu.

Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 525.panta otrās daļas 3.punktam attaisnojoša sprieduma motīvu daļā norāda motīvus, kāpēc tiesa noraida

pierādījumus, ar kuriem pamatota apsūdzība.

Savukārt to, cik ticamas ir pierādīšanā izmantojamās ziņas par faktiem, saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 128.panta otro daļu izvērtē, aplūkojot

visus kriminālprocesa laikā iegūtos faktus vai ziņas par faktiem kopumā un savstarpējā sakarībā. Minētā panta trešajā daļā noteikts, ka nevienam no

pierādījumiem nav iepriekš noteikta augstāka ticamības pakāpe nekā pārējiem pierādījumiem.

Apelācijas instances tiesa atzīst, ka pirmās instances tiesa, izskatot un izlemjot pret personu celto apsūdzību pamatotību, minētās procesuālo tiesību

normas nav ievērojusi.

Turklāt pirmās instances tiesa, taisot attaisnojošu spriedumu un atzīstot, ka /pers. A/ darbībās nav noziedzīgā nodarījuma sastāva, jo nav iegūti

pārliecinoši pierādījumi, ka tieši /pers. A/ darbību rezultātā cietušajam /pers. B/ tika nodarīti vidēja smaguma miesas bojājumi, to motivēja ar abiem

Kriminālprocesa likuma 519.pantā norādītiem sprieduma attaisnošanas pamatiem.

Augstākā tiesa jau vairākkārt norādījusi, ka tiesas nolēmumu nevar atzīt par tiesisku un pamatotu, ja tajā attiecībā uz vienu noziedzīgu nodarījumu

norādīti divi pretrunīgi apsūdzētā attaisnošanas pamati, gan apsūdzētā izdarītajā nodarījumā nav noziedzīgā nodarījuma sastāva, gan to, ka apsūdzētā

piedalīšanās noziedzīgā nodarījumā nav pierādīta (sk. Augstākās tiesas Senāta 2008.gada 28.maija lēmumu lietā Nr.SKK-235/2008, Augstākās

tiesas 2014.gada 29.augusta lēmumu lietā Nr.SKK-228/2014, Augstākās tiesas 2015.gada 27.februāra lēmumu lietā Nr.SKK-0087/2015).

Pirmās instances tiesa, taisot pretrunīgu, likuma prasībām neatbilstošu nolēmumu, pārkāpusi Kriminālprocesa likuma 511.panta otro daļu. Minētais

likuma pārkāpums atzīstams par Kriminālprocesa likuma būtisku pārkāpumu šā likuma 575.panta trešās daļas izpratnē, kas novedis pie nelikumīga

nolēmuma.

Krimināllietu tiesas kolēģija konstatē, ka pirmās instances tiesa nepamatoti secināja, ka tiesu medicīniskās ekspertīzes atzinums un ekspertes

Dagnijas Bērziņas sniegtās liecības ir pretrunā ar /pers. D/ sniegtajām liecībām.

Dzīvas personas tiesu medicīnas ekspertīzes atzinumā norādīts, ka /pers. B/ konstatēti miesas bojājumi: labā apakšstilba abu kaulu diafīzes

apakšējās trešdaļas vaļējs šķembains lūzums. Lūzuma vieta lielajā lielakaulā ar brūci uz ādas apakšstilbā nesavienojas. Minētie miesas bojājumi varējuši

rasties trulu-cietu priekšmetu iedarbības rezultātā 2011.gada 15.februārī sitiena (spēriena) rezultātā pa labo apakšstilbu pie fiksētas pēdas cietušā

uzrādītos apstākļos. Konstatētie miesas bojājumi pēc sava rakstura pieskaitāmi pie vidēja smaguma miesas bojājumiem. Parasti krītot no sava auguma

šādi lūzumi nerodas (1.sējuma 17.-19.lapa).

Tiesu medicīnas eksperte D.Bērziņa liecināja, ka uztur veiktās ekspertīzes atzinumu. Norādīja, ka pie krišanas no sava auguma nevarēja rasties

šāds spirālveida lūzums, tas var veidoties tikai tad, ja kāja ir fiksēta. Rotācija notiekot no strauja pagrieziena, kas rodas sitiena rezultātā. Uzskata, ka

paslīdot un krītot nevarēja rasties spirālveida lūzums, ja nav bijusi rotācija (1.sējuma 204.-207., 2.sējuma 61.-63.lapa).

Atbilstoši kasācijas instances tiesas atzinumam pirmās instances tiesa, nopratinot /pers. D/ speciālista statusā, ir pārkāpusi Kriminālprocesa likuma

113.panta pirmajā daļā noteikto, ka speciālists ir persona, kura pēc kriminālprocesu veicošās amatpersonas aicinājuma sniedz tai palīdzību, izmantojot

savas speciālās zināšanas vai darba iemaņas noteiktajā jomā, nevis to pratina tiesā.

Ievērojot minēto, apelācijas instances tiesa atzīst, ka /pers. D/ liecinieka statusā pauda savu viedokli par cietušajam nodarīto miesas bojājumu

mehānismu un rašanos iemeslu.

/pers. D/ liecināja, ka viņam ir sertifikāts traumatoloģijā un ortopēdijā, ir 35 gadu darba stāžs praktiskā darbā. Lai salauztu kaulu sitiena rezultātā

jābūt redzamam ādas bojājumam un asinsizplūdumam. Uzskata, ka ekspertu atzinums ir korekts un pareizs, kaula spirālveidīgs lūzums varēja rasties

cietušā ķermenim sagriežoties un nokrītot (1.sējuma 205.-207.lapa, 2.sējuma 49.-51.lapa).

Apelācijas instances tiesā, lai noskaidrotu cietušajam /pers. B/ traumas rašanās iemeslus tika veiktas dzīvas personas papildu un atkārtota tiesu

medicīniskās komisijas ekspertīzes, kurās secināts, ka konstatētie miesas bojājumi ir raksturīgi cietušajam zaudējot līdzsvaru un griežoties ap vertikālo asi

pie fiksētās pēdas (2.sējuma 77.-79., 184.-190.lapa).

Tāpat apelācijas instances tiesā tika pratināti eksperti P.Pļuhins un N.Pavlovs, no kuru liecībām izriet, ka cietušais, stāvot, bez ārējas iedarbības

nevarēja iegūt viņam konstatētos miesas bojājumus (2.sējuma 122., 124.lapa).

Pēc būtības minētie pētījumi un ekspertu liecības sakrīt ar cietušā /pers. B/ iesniegtajā dokumentā – Konsultatīvais tiesu medicīniskais slēdziens –

minētajām ziņām, ka /pers. B/ konstatētie labās kājas miesas bojājumi varēja rasties ārējā spēka iedarbības rezultātā pie fiksētās pēdas (2.sējuma 159.-

174.lapa).

Apelācijas instances tiesa atzīst, ka no ekspertīžu atzinumiem, ekspertu liecībām, dokumentā saturošajām ziņām un liecinieka liecībām nepārprotami

secināms, ka /pers. B/ labā apakšstilba lielā lielakaula spirālveida un mazā lielakaula šķembains lūzums radās apakšstilba rotācijas rezultātā no ārpuses uz

iekšpusi pie fiksētās labās pēdas. Savukārt rotācijas rašanās cēlonis ir tiesas kompetencē.

Krimināllietu tiesas kolēģija konstatē, ka Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa cietušā /pers. B/ liecības un dokumentos ietvertās ziņas par traumas

gūšanas apstākļiem, kā arī apsūdzētā /pers. A/ liecības nav vērtējusi kopsakarā ar liecinieku – /pers. E/, /pers. M/, /pers. F/, /pers. G/, /pers. N/ –

liecībām.

Cietušais /pers. B/ liecināja, ka /pers. A/ iespēra viņam pa labo kāju, kā rezultātā viņš nokrita un salauza kāju.

Apsūdzētā tēvs /pers. C/ nogādāja viņu poliklīnikā Nīcgales ielā. Poliklīnikā veikts rentgena uzņēmums un darbinieki norādījuši, ka viņam jāmeklē

ķirurga palīdzība. Viņš piezvanījis savam kolēģim /pers. G/ un izstāstījis, kur atrodas. Tikusi izsaukta ātrā palīdzība, lai nogādātu viņu traumatoloģijas un

ortopēdijas slimnīcā. Pēc neilga mirkļa ieradies viņa kolēģis /pers. E/. Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā veiktas operācijas. Pēc operācijas, /pers.

B/ uzrakstījis iesniegumu policijai.

Kad /pers. B/ bijis slimnīcā, teicis, ka miesas bojājumi radušies no kritiena, jo izteikti draudi viņa ģimenei un /pers. C/ stāvējis viņam blakus. Draudi

izteikti visu laiku, kad atradies telpā, pa ceļam, slimnīcā draudi nav tikuši izteikti. Draudi izpaudušies tā, ka /pers. C/ saķēris aiz jakas un draudējis

nogalināt. /pers. A/ teicis, ka viņi atradīs viņu un viņa ģimeni. Cietušais uztvēris šos draudus nopietni.

Ar personālu medicīnas iestādē kontaktējies /pers. C/, viņš pirmais pastāstījis, kas ar cietušo noticis (1.sējuma 156.-157.lapa, 2.sējuma 31.-

34.lapa).

Liecinieks/pers. E/ liecināja, ka 2011.gada 15.februārī ap plkst. 15.00 viņam zvanījis kolēģis /pers. G/ un teicis, ka ir noticis ārkārtas gadījums un

lūdzis, lai viņš nekavējoties dodas uz poliklīniku, kurā ir /pers. B/.

Kad nonācis poliklīnikā Nīcgales ielā, atradis /pers. B/ rentgena istabā, telpā atradušies 2-3 medicīnas darbinieki un /pers. C/, /pers. B/ viņam neko

nav teicis vai paskaidrojis kas noticis. Redzējis rentgena uzņēmumus un bijis skaidrs, ka /pers. B/ ir kājas lūzums.

Cietušais /pers. B/ ar acu skatienu lieciniekam norādīja, ka /pers. C/ viņu apdraud. Cietušais par traumas iegūšanas apstākļiem lieciniekam

nepaskaidroja. Liecinieks norādīja, ka medicīnas darbinieki pieņēmuši lēmumu par /pers. B/ vešanu uz Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcu, un

izsaukuši ātro palīdzību.

Vēlāk /pers. B/ teicis, ka viņam uzbrucis /pers. A/, iespēris ar kāju, un tam par iemeslu bijušas nesaskaņas īres attiecībās (1.sējuma 164.-

165.lapa).

Liecinieks/pers. G/ liecināja, ka /pers. B/ viņam piezvanīja un teicis, ka nogādāts Nīcgales ielas poliklīnikā, lūdzis palīdzību. Viņš piezvanījis kolēģim

/pers. E/ un teicis, lai viņš steidzīgi dodas uz poliklīniku. Pēc zināma laika /pers. E/ atzvanījis un teicis, ka /pers. B/ ir vaļējs lūzums, un viņš aizvests uz

traumatoloģijas slimnīcu.

No /pers. E/ kļuva zināms, ka /pers. B/ gājis runāt par īres jautājumiem ar vienu no firmas īrniekiem, kurš /pers. B/ iespēra pa kāju, pēc kura /pers.

B/ kritis. Tāpat /pers. B/ un viņa ģimenei bijuši izteikti draudi par fizisku ietekmēšanu (1.sējuma 172.-174.lapa).

Lieciniece/pers. M/ liecināja, ka poliklīnikā viņa sniedza /pers. B/ medicīnisko palīdzību. /pers. B/ atradās šoka stāvoklī, bija lielās sāpēs. Par to, ka

/pers. B/ nokritis viņai pateica /pers. C/ (1.sējuma 186.-187.lapa).

Šādu faktu apstiprina arī liecinieks /pers. C/, kurš liecināja, ka viņš poliklīnikā paskaidrojis, kas noticis, ka /pers. B/ nokritis noliktavā (1.sējuma

162.-163.lapa).

Izvērtējot minētos pierādījumus tiesa secina, ka cietušais /pers. B/, būdams poliklīnikā, neatklāja traumas patiesos iemeslus, jo baidījās no /pers. A

un C/ turpmākās vardarbības pielietošanas.

Turklāt draudu pastāvēšanu atklāj arī lietas faktiskie apstākļi. Pēc tā kā apsūdzētais /pers. A/ salauza cietušajam /pers. B/ kāju, apsūdzētā tēvs

liecinieks /pers. C/, vedot cietušo /pers. B/ uz poliklīniku, izteica cietušajam draudus fiziski izrēķināties, gadījumā, ja cietušais pastāstīs par /pers. A/

noziedzīgām darbībām. /pers. C/ bijis /pers. B/ klātesot līdz brīdim, kamēr cietušo ar ātro medicīnisko palīdzību nogādāja uz slimnīcu. Liecinieks /pers. C/

medicīnas personālam sniedza nepatiesas ziņas par /pers. B/ traumas gūšanas apstākļiem.

Krimināllietu tiesas kolēģija par nepamatotu atzīst aizstāvības argumentu, ka cietušais /pers. B/ paslīdēja, kā rezultātā nokrita.

No liecinieka /pers. F/, /pers. N/ liecībām secināms, ka krāsotavas telpas grīda bijusi sausa, no 8 līdz 12 grādiem. Gar telpas malām bijuši izvietoti

visādi priekšmeti (1.sējuma 185.-186., 187.-188.lapa).

Apelācijas instances tiesa atzīst, ka cietušā /pers. B/ liecības par traumas gūšanas apstākļiem neapšauba fakts, ka cietušais ģimenes ārstei lieciniecei

/pers. S/ paskaidroja, ka trauma ir sadzīviska, paslīdējis uz ielas un salauzis kāju (1.sējuma 172.lapa).

Cietušais /pers. B/ sniedza loģisku izskaidrojumu apstāklim, kāpēc viņš ģimenes ārstei minēja citus traumas gūšanas apstākļus.

Cietušais /pers. B/ liecināja, ka tā kā patiesos traumas gūšanas iemeslus viņš jau darījis zināmus tiesībaizsardzības iestādei, un pie ģimenes ārstes

atnācis, lai saņemtu medicīnisko palīdzību, viņš ārstei pateica tās ziņas, kas jau bija norādītas medicīniskajā dokumentācijā (1.sējuma 175.-176.lapa).

Krimināllietu tiesas kolēģija secina, ka ārpus saprātīgām šaubām pierādīts, ka apsūdzētais /pers. A/ iespēra cietušajam /pers. B/ pa labo kāju, kas

bijis par iemeslu /pers. B/ apakšstilba rotācijai, kā rezultātā cietušajam tika nodarīti vidēji smaguma miesas bojājumi.

Apelācijas instances tiesa atzīst, ka /pers. A/ celtās apsūdzības kvalifikācija pēc Krimināllikuma 126.panta pirmās daļas par tīšu vidēja smaguma

miesas bojājumu nodarīšanu /pers. B/ negūst apstiprinājumu.

Noziedzīgā nodarījuma kvalifikācija ir pilnīgas atbilstības konstatēšana starp nodarījuma faktiskajām pazīmēm un Krimināllikuma normā paredzētā

konkrētā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmēm.

No subjektīvās puses Krimināllikuma 126.pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu var nodarīt ar tiešu un netiešu nodomu, kad vainīgais, apzinoties

savas rīcības kaitīgumu un paredzot, ka viņa nodarījuma rezultātā var iestāties vidēja smaguma miesas bojājumi, vai nu vēlas, lai iestātos tieši šīs sekas,

vai arī apzināti pieļauj šādu seku iestāšanos. Savukārt krimināllikuma 131.pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu var izdarīt aiz noziedzīgas pašpaļāvības

vai noziedzīgas nevērības.

Lietā pierādīts, ka /pers. A/ spēriens bijis ārējais iedarbības spēks, kas tieši neizraisīja cietušā labās kājas lūzumu, bet bijis par iemeslu cietušā labās

kājas rotācijas kustībai un cietušā nokrišanai, kā rezultātā cietušais /pers. B/ salauza labo kāju.

Krimināllietu tiesas kolēģija atzīst, ka /pers. A/, sperot cietušajam /pers. B/, ir paredzējis miesas bojājumu nodarīšanas iespēju, tomēr vieglprātīgi

paļāvās, ka tās varēs novērst.

Apelācijas instances tiesa atzīst, ka ir pārkāptas apsūdzētā tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā, jo sešu gadu laikā netika

panākts taisnīgs krimināltiesisko attiecību noregulējums kriminālprocesā.

No lietas materiāliem izriet, ka no 2011.gada 18.marta (1.sējuma 43.lapa) /pers. A/ tiesības tika ierobežotas, nopratinot /pers. A/ kā personu,

pret kuru uzsākts kriminālprocess.

2011.gada 12.augustā lieta saņemta Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesā, izskatīta pēc būtības 2013.gada 11.jūnijā. Sešās tiesas sēdēs tika

nopratinātas vienpadsmit personas. Starp tiesas sēdēm nebija liels starplaiks (1.sējuma 85., 124., 156.-165., 171.-176., 184.-190., 203.-213., 219.-

220. 223.lapa).

Krimināllietu tiesas kolēģija secina, ka pirmstiesas izmeklēšanā un pirmās instances tiesā netika pieļauta neattaisnota kriminālprocesa novilcināšana.

Procesa virzības novilcināšana tika pieļauta apelācijas instances tiesā.

Tiesu praksē par neattaisnotu procesa novilcināšanu ir uzskatīta lietas virzībai nevajadzīgu izmeklēšanas darbību veikšana un „aktivitātes imitēšana”,

piemēram, nevajadzīgu un ilgstoši veicamu ekspertīžu nozīmēšana (Tiesu prakses apkopojums akceptēts Augstākās tiesas Krimināllietu

departamenta senatoru sanāksmē 2014.gada 8.janvārī „Tiesu prakse par tiesībām uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā un soda

noteikšanā, ja nav ievērotas tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā”, Rīga, 2013, 26.lpp.).

Apelācijas instances tiesā pirmo reizi lieta tika saņemta 2013.gada 3.jūlijā, gala nolēmums pieņemts 2015.gada 30.martā (2.sējuma 1., 208.lapa).

2013.gada 16.oktobrī tiesas sēde atlikta apmierinot aizstāvja un prokurores lūgumu par liecinieka /pers. D/ un ekspertes D.Bērziņas aicināšanu uz tiesas

sēdi. 2014.gada 5.februārī tiesas sēde atlikta sakarā ar ekspertes neierašanos. 2014.gada 29.aprīlī pēc prokurores un cietušā pārstāvja lūgumu saistībā

ar šaubām par tiesu medicīnas ekspertīzi, tiesa nozīmēja papildu tiesu medicīnas ekspertīzi. 2014.gada 14.oktobrī tiesa apmierināja prokurores un cietušā

pārstāvja lūgumu par ekspertu aicināšanu uz nākamo tiesas sēdi. 2014.gada 22.decembrī pēc ekspertu nopratināšanas tiesa pēc prokurores lūguma

sakarā ar cietušā pārstāvja iesniegto konsultatīvo slēdzienu nozīmēja atkārtotu tiesu medicīnas ekspertīzi (2.sējuma 29.-41., 49.-52., 61.-64., 97.-99.,

175.-178., lapa).

Krimināllietu tiesas kolēģija atzīst, ka apelācijas instances tiesa, izskatot lietu pirmo reizi, bez pietiekošas motivācijas, neanalizējot lietā esošo tiesu

medicīnas ekspertīzes atzinumu kopumā ar citiem pierādījumiem, nozīmēja vairākas tiesu medicīnas ekspertīzes, kuru secinājumi pēc būtības neatšķīrās ar

sākotnējo tiesu medicīnas atzinumu. Tādējādi apelācijas instances tiesa kavēja procesa virzību, izskatot lietu, kurai nav liels apjoms un tā nav juridiski

sarežģīta, gandrīz divus gadus.

Krimināllietu tiesas kolēģija atzīst, ka atbilstoši pārkāpuma nozīmīgumam piemērojamas Krimināllikuma 59.panta trešajā daļā paredzētās sekas.

Tiesa personu var atbrīvot no soda šā likuma 58.pantā paredzētajos gadījumos. Savukārt Krimināllikuma 58.panta piektā daļa noteic, ka no

kriminālatbildības personu var atbrīvot, ja konstatē, ka nav ievērotas viņa tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā.

Atbrīvojot /pers. A/ no soda, Krimināllietu tiesas kolēģija ņem vērā, ka šādas sekas ir samērojamas ar sabiedrības interesēm, kas konkrētajā

gadījumā tika aizskartas.

Krimināllikuma 131.pants atbilstoši Krimināllikuma 7.panta otrajai daļai (likuma redakcijā līdz 2013.gada 31.martam) ir klasificējams kā

kriminālpārkāpums, tādējādi likumdevējs atzinis, ka šādam noziedzīgam nodarījumam piemīt neliels personas vai sabiedrības interešu apdraudējums un

kaitīgums.

Krimināllikuma 131.pantā paredzētais noziedzīgais nodarījums izpaužas par smaga vai vidēja smaguma miesas bojājuma nodarīšanu aiz

neuzmanības. Konkrētajā gadījumā par pierādītu atzīts, ka /pers. A/ cietušajam nodarīja vidēja smaguma miesas bojājumus aiz neuzmanības. Tādējādi

/pers. A/ noziedzīgās darbības atbilst vieglākām sekām, kādas paredzētas Krimināllikuma 131.pantā.

Kriminālprocesa likuma 350.panta pirmā daļa noteic, ka kompensācija ir naudas izteiksmē noteikta samaksa, ko persona, kura ar noziedzīgu

nodarījumu radījusi kaitējumu, samaksā cietušajam kā gandarījumu par morālo aizskārumu, fiziskām ciešanām un mantisko zaudējumu.

Apelācijas instances tiesa konstatē, ka cietušā /pers. B/ mantisko zaudējumu pieprasītā kompensācija ir pamatota, jo tā radās apsūdzētā /pers. A/

prettiesisko darbību rezultātā.

Cietušā /pers. B/ liecības, ka /pers. A/ noziedzīgo darbību rezultātā viņam tika sabojātas briļļu lēcas 73 LVL jeb 103,87 EUR, ziemas jaka

160 LVL jeb 227,66 EUR, bikses 60 LVL jeb 85,37 EUR un ziemas zābaki 140 LVL jeb 199,20 EUR apmērā, kopumā sabojātas mantas 433 LVL

jeb 616,10 EUR apmērā (1.sējuma 159.lapa), apstiprinās ar čeku par briļļu lēcu iegādāšanos (1.sējuma 96.lapa) un ar liecinieka /pers. E/ liecībām, ka,

ierodoties slimnīcā, viņam iedeva cietušajam piederošās bikses, kas bija netīras ar putekļiem un asinīm, kā arī vienu zābaku (1.sējuma 164.lapa).

Cietušajam /pers. B/ sakarā ar ārstēšanos stacionārā radušies izdevumi 149 LVL jeb 212,01 EUR apmērā, kas apstiprinās ar maksājuma

dokumentiem (1.sējuma 99., 100., 101., 103.lapa), cietušais par juridiskās palīdzības saņemšanu samaksāja 854 LVL jeb 1215,13 EUR (1.sējuma

102., 104., 114., 145.lapa).

Ar lietas materiāliem gūst apstiprinājumu, ka cietušais /pers. B/ laika periodā no 2011.gada 15.februāra līdz 2012.gada 15.janvarim sakarā ar

/pers. A/ noziedzīgām darbībām bija darbnespējīgs (1.sējuma 129.-139.lapa).

Minētajā periodā cietušajam /pers. B/ radušies materiālie zaudējumi 4764,46 LVL jeb 6779,22 EUR, kas izpaudušies starpībā starp neiegūto

darba algu un summu, ko cietušajam /pers. B/ izmaksāja Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra (turpmāk – VSAA) par viņa darbnespēju. Šāds

zaudējuma apmērs ir secināms no VSAA un darba devēja sniegtajām ziņām par cietušā atalgojumu un to, kādu VSAA viņam faktiski izmaksāja

(1.sējuma 105.-112., 140.-142.lapa).

Apelācijas instances tiesā cietušais papildināja pieteikto mantisko kaitējuma kompensāciju saistībā ar to, ka viņam radušies papildus izdevumi par

operācijas veikšanu, izņemot no kauliem konstrukcijas 390 LVL jeb 554,92 EUR, par stacionārā pavadīto laiku un tajā veiktajām manipulācijām

55 LVL jeb 78,26 EUR, izdevumi par juridiskās palīdzības sniegšanu apelācijas instances tiesā 350 LVL jeb 498,01 EUR, kopumā par 795 LVL jeb

1131,18 EUR (2.sējuma 23.-28.lapa).

Krimināllietu tiesas kolēģija konstatē, ka minētie papildus izdevumi ir pamatoti ar lietā esošiem maksājuma dokumentiem un tie ir cieši saistīti ar

cietušā ārstēšanos un piedalīšanos tiesā, kam par pamatu bija /pers. A/ izdarītās noziedzīgās darbības.

Apelācijas instances tiesa secina, ka saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 353.panta pirmās daļas 1.punktu no apsūdzētā /pers. A/ piedzenama

kompensācija par nodarītiem cietušajam mantiskiem zaudējumiem 9953,64 EUR apmērā.

Izvērtējot cietušā /pers. B/ kaitējuma kompensācijas pieteikumu par morālo aizskārumu un fiziskajām ciešanām, tiesas kolēģija ņem vērā, ka /pers.

A/ izdarīja kriminālpārkāpumu, nodarot cietušajam vidēja smaguma miesas bojājumus aiz neuzmanības. Taču bez ievērības nav atstājams apstāklis, ka

cietušais sakarā ar viņam nodarītajiem miesas bojājumiem ilgstoši bija darbnespējīgs, viņa pārvietošanās spējas bija ierobežotas, viņam veiktas vairākas

operācijas, līdz ar to cietušā /pers. B/ labā piedzenami 500 EUR.

Rezolutīvā daļa

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 563.panta pirmās daļas 2.punktu, Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģija

no s pri e da

Atcelt Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2013.gada 11.jūnija spriedumu par /pers. A/ atzīšanu par nevainīgu pret viņu celtajā apsūdzībā pēc

Krimināllikuma 126.panta pirmās daļas un attaisnošanu.

/pers. A/ atzīt par vainīgu Krimināllikuma 131.pantā paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā un, piemērojot Krimināllikuma 59.panta trešo daļu,

atbrīvot apsūdzēto no soda.

Piemēroto drošības līdzekli – uzturēšanos noteiktā dzīvesvietā atcelt.

Piedzīt no apsūdzētā /pers. A/ kompensāciju par nodarītajiem mantiskiem zaudējumiem 9953,64 (deviņi tūkstoši deviņi simti piecdesmit trīs

eiro un sešdesmit četri centi) EUR un par morālo aizskārumu un fiziskām ciešanām 500 (pieci simti eiro) EUR cietušā /pers. B/ labā.

Lietisko pierādījumu – CD disku ar videoierakstu, kas glabājas pie krimināllietas, turpināt glabāt pie krimināllietas.

Nolēmumu kasācijas kārtībā var pārsūdzēt 10 dienu laikā no tā pieejamības dienas Augstākās tiesas Krimināllietu departamentā Kriminālprocesa

likuma 574. un 575.pantā paredzētajos gadījumos, iesniedzot sūdzību vai protestu Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģijā.

Pilns nolēmums pieejams 2017.gada 20.martā.

Tiesnesis /personiskais paraksts/ A.Uminskis

Tiesnese /personiskais paraksts/ I.L.Zemīte

Tiesnese /personiskais paraksts/ B.Būmeistere