Supreme Court dismisses appeal as lower court correctly applied law to terminate lease access.
Legislator summary
AI generatedThe Supreme Court of Latvia dismissed the State Railways' appeal against the Regional Administrative Court's decision to terminate a lease agreement. The lower court found that the depot building constituted a railway maintenance facility under the Railway Law, and the lessee's intent to store equipment would block access to this facility. The Supreme Court upheld this reasoning, noting that the lessee's argument regarding future potential uses of other properties was irrelevant to the current legal situation.
Legislator headnote
AI generatedDzelzceļa likums; Administratīvā procesa likums: The court must evaluate administrative acts based on the legal basis cited by the administrative body, and an appeal is inadmissible if the act was based on repealed legislation.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedCited Case Law
AI generatedFull text
ECLI:LV:AT:2024:0718.A420138218.25.S
Lieta Nr.A420138218, SKA-83/2024
Administratīvo lietu departaments
Latvijas Republikas Senāts
SPRIEDUMS
Rīgā 2024.gada 18.jūlijā
Senāts šādā sastāvā: senatore referente Diāna Makarova, senatori Vēsma Kakste un Indra Meldere
rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz valsts AS „Latvijas dzelzceļš” pieteikumu par Valsts dzelzceļa
administrācijas 2017.gada 5.decembra lēmuma Nr. 1.5-6/4 atcelšanu, sakarā ar valsts AS „Latvijas dzelzceļš” kasācijas sūdzību par Administratīvās
apgabaltiesas 2022.gada 24.marta spriedumu.
Aprakstošā daļa
[1] Pieteicēja valsts AS „Latvijas dzelzceļš” no 2002.gada iznomāja trešajai personai AS „Baltijas Ekspresis” Ventspils depo ēkas telpas un
zemesgabalu /adrese/. 2016.gada 20.jūnijā pieteicēja un trešā persona atkārtoti noslēdza nedzīvojamo telpu nomas līgumu par nedzīvojamām telpām
Ventspils depo ēkā un ar tām saistīto zemesgabalu domājamo daļu nomu. Savukārt 2017.gada 5.septembrī pieteicēja informēja trešo personu par
vienpusēju nomas līguma izbeigšanu, jo pieteicējai kā publiskās lietošanas dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītājai radusies nepieciešamība izmantot telpas
savām vajadzībām.
Valsts dzelzceļa administrācija trešās personas sūdzības izskatīšanas rezultātā 2017.gada 5.decembrī pieņēma lēmumu Nr. 1.5.-6/4
(turpmāk – pārsūdzētais lēmums), ar kuru uzdeva pieteicējai nodrošināt piekļuvi Ventspils depo ēkai kā apkalpes vietai un tajā sniegto pakalpojumu, kuri
minēti Dzelzceļa likuma 12.1panta otrās daļas 5. un 6.punktā, pieejamību.
Pieteicēja vērsās administratīvajā tiesā ar pieteikumu par pārsūdzētā lēmuma atcelšanu.
[2] Ar Administratīvās apgabaltiesas 2022.gada 24.marta spriedumu pieteicējas pieteikums noraidīts. Apgabaltiesa atzina, ka Dzelzceļa likuma un
Eiropas Parlamenta un Padomes 2012.gada 21.novembra direktīvas 2012/34/ES, ar ko izveido vienotu Eiropas dzelzceļa telpu, (turpmāk – Dzelzceļa
direktīva) izpratnē Ventspils depo ēka ir uzskatāma par apkalpes vietu, jo tā ir īpaši ierīkota, lai sniegtu ritošā sastāva tehniskās apkopes un remonta
pakalpojumus, izmantojot tam paredzētās apkopes un citas tehniskās iekārtas. Ventspils depo ēkā atrodošās apkalpes vietas operators ir trešā persona,
savukārt pieteicēja ir minētās ēkas īpašniece, kas konkrētās telpas nodevusi trešajai personai nomā. Pieteicējas plānotā rīcība novietot depo ēkā
iekonservēšanai paredzētās tehnikas vienības liegs piekļuvi apkalpes vietai un tajā sniegtajiem apkalpes pakalpojumiem. Šāda pieteicējas rīcība faktiski ir
vērsta uz apkalpes vietas slēgšanu. Tā kā konkrētajā gadījumā neizpildās Dzelzceļa likuma 12.2panta astotajā daļā noteiktie kritēriji, kas ļauj slēgt
apkalpes vietu, Valsts dzelzceļa administrācija pamatoti uzdeva pieteicējai nodrošināt piekļuvi apkalpes vietai un tajā sniegtajiem pakalpojumiem.
Pieteicējas rīcības ierobežojumi un pienākumi izriet no likuma un pieteicējas īpašā statusa. Pieteicējai noteikto ierobežojumu leģitīmais mērķis ir vērsts uz
to, lai nodrošinātu apkalpes vietu un tajās sniegto pakalpojumu pieejamību, tādējādi nodrošinot arī efektīvu dzelzceļa infrastruktūras izmantošanu.
[3] Pieteicēja par apgabaltiesas spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību. Tajā norādīts, ka apgabaltiesa ir nepareizi interpretējusi Dzelzceļa likuma
12.2panta astoto daļu, nav ņēmusi vērā Eiropas Savienības Tiesas 2021.gada 15.jūlija sprieduma lietā „Latvijas dzelzceļš (Installations de service
ferroviaire)”, C-60/20, ECLI:EU:C:2021:610, sniegto Dzelzceļa direktīvas 13.panta 6.punkta tulkojumu un ir vadījusies no ģenerāladvokāta minētajā
lietā izteikto secinājumu kļūdaina iztulkojuma.
[4] Valsts dzelzceļa administrācija paskaidrojumos par kasācijas sūdzību norāda, ka tā ir nepamatota. Turklāt tiesvedības gaitā ir mainījušies
faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo Ventspils depo ēka pieteicējai vairs nepieder, savukārt Dzelzceļa likuma 12. 2panta astotā daļa, kuru pieteicējas ieskatā
apgabaltiesa ir nepareizi interpretējusi, vairs nav spēkā. Līdz ar to tiesvedība lietā ir izbeidzama. Identisku viedokli Valsts dzelzceļa administrācija ir
norādījusi arī Senātam sniegtajā viedoklī par tiesvedības turpināšanas nepieciešamību.
[5] Arī trešā persona paskaidrojumos par kasācijas sūdzību un Senātam sniegtajā viedoklī norāda, ka tiesvedība lietā ir izbeidzama, jo Ventspils
depo ēka pieteicējai vairs nepieder un pieteicēja šobrīd vēlas vienīgi saņemt Senāta skaidrojumu par pieteicējas tiesībām un pienākumiem citos
hipotētiskos gadījumos.
[6] Pieteicēja Senātam sniegtajā viedoklī norāda, ka tiesvedība lietā ir turpināma, ņemot vērā kasācijas sūdzībā paustos argumentus, kas pamato
apgabaltiesas pieļautos tiesību normu pārkāpumus. Tāpat pieteicēja cer saņemt Senāta atbildes uz jautājumu par pastāvējušas apkalpes vietas slēgšanas
kārtību un to, vai pienākums nodrošināt piekļuvi šādai apkalpes vietai attiecas tikai uz apkalpes vietas operatoru, vai arī uz jebkuru apkalpes vietas
īpašnieku, kurš apkalpes vietu ir nopircis no pieteicējas. Pieteicēja arī cer sagaidīt Senāta skaidrojumu par Dzelzceļa likuma 12.2panta septītās daļas
interpretāciju.
Motīvu daļa
[7] Izskatāmā lieta ierosināta par Valsts dzelzceļa administrācijas 2017.gada 5.decembra lēmuma atcelšanu. Ar šo lēmumu pieteicējai uzdots
nodrošināt piekļuvi Ventspils depo ēkai kā apkalpes vietai un tajā sniegto tādu pakalpojumu pieejamību, kas minēti Dzelzceļa likuma 12. 1panta otrās
daļas 5. un 6.punktā.
Lēmums pamatots ar Dzelzceļa likuma 12.2panta astoto daļu, kas noteic: ja kāda šā likuma 12.1panta otrajā daļā minētā apkalpes vieta nav
izmantota vismaz divus gadus pēc kārtas, tās īpašnieks var paziņot par visas apkalpes vietas vai tās daļas iznomāšanu vai izīrēšanu, vai atsavināšanu. Ja
triju mēnešu laikā pēc šā paziņojuma nav saņemti piedāvājumi, apkalpes vietas operatoram ir tiesības slēgt apkalpes vietu, par to vismaz trīs mēnešus
iepriekš paziņojot Valsts dzelzceļa administrācijai un publiskās lietošanas dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītājam.
Valsts dzelzceļa administrācija konstatējusi, ka nav iestājušies minētajā tiesību normā paredzētie priekšnoteikumi, tāpēc pieteicējai ir pienākums
nodrošināt piekļuvi Ventspils depo ēkai un attiecīgo pakalpojumu pieejamību. Apgabaltiesa šādu secinājumu atzinusi par pamatotu, tāpēc noraidījusi
pieteikumu par pārsūdzētā lēmuma atcelšanu.
Pieteicējas argumentācija balstīta apsvērumos par Dzelzceļa likuma 12.2panta astotās daļas interpretāciju kopsakarā ar Dzelzceļa direktīvas
3.panta 11.punktā ietverto jēdzienu „apkalpes vieta”. Šā jēdziena satura attiecināmības jautājums ir saistīts ar Ventspils depo ēku, kas pārsūdzētā
lēmuma pieņemšanas brīdī piederēja pieteicējai un kura dēļ ir izcēlies šajā lietā risināmais strīds.
[8] No lietas materiāliem un zemesgrāmatā pieejamās informācijas konstatējams, ka 2022.gada 31.martā zemesgrāmatā izdarīts ieraksts, ka uz
2022.gada 24.janvāra pirkuma līguma pamata pieteicējai ir izbeigusies īpašuma tiesība uz Ventspils depo ēku un šobrīd tās īpašniece ir trešā persona.
Tāpat konstatējams, ka Dzelzceļa likuma 12.2panta astotā daļa ir izslēgta no likuma līdz ar 2020.gada 13.februāra grozījumiem, kas stājās spēkā
27.februārī.
Ievērojot minēto, ir pamatota Valsts dzelzceļa administrācijas norāde, ka saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 70.panta trešo daļu (noteic:
administratīvais akts ir spēkā tik ilgi, līdz to atceļ, izpilda vai vairs nevar izpildīt sakarā ar faktisko vai tiesisko apstākļu maiņu) faktisko un tiesisko
apstākļu maiņas dēļ pārsūdzētais lēmums nav spēkā un to vairs nevar izpildīt. Ņemot vērā gan minēto, gan arī to, ka faktiskie un tiesiskie apstākļi bija
mainījušies pirms apgabaltiesa pabeidza izskatīt konkrēto lietu pēc būtības, apgabaltiesai nebija pamata taisīt spriedumu par pārsūdzētā lēmuma
atcelšanu.
[9] Administratīvā procesa likuma 184.panta otrā daļa noteic, ka pieteikumu var iesniegt arī par administratīvā akta atzīšanu par prettiesisku, ja
tiesas spriedums par administratīvā akta prettiesiskumu ir nepieciešams atlīdzinājuma pieprasīšanai vai lai novērstu līdzīgu gadījumu atkārtošanos.
Atbilstoši panta trešajai daļai šādu pieteikumu var iesniegt, ja attiecīgās tiesiskās intereses nav iespējams īstenot ar šā panta pirmajā daļā minētajiem
pieteikumiem.
Tātad šobrīd var tikt apsvērts jautājums vienīgi par to, vai ir pieļaujams pieteicējas pieteikums par pārsūdzētā lēmuma atzīšanu par prettiesisku.
[10] Pieteicēja Senātam sniegtajā viedoklī norāda uz nepieciešamību turpināt tiesvedību un vērtēt pārsūdzētā lēmuma tiesiskumu, lai novērstu līdzīgu
gadījumu atkārtošanos.
Kā Senāts atzinis jau iepriekš, līdzīgu gadījumu novēršanas nepieciešamības konstatēšanai izšķirošais ir nevis tas, vai tiešām paredzamā nākotnē
varētu atkārtoties situācija ar tādiem pašiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, bet gan tas, vai tiesiskā strīda, par kuru ir iesniegts pieteikums,
atrisinājums varētu būt aktuāls citos līdzīgos (ne obligāti tieši tādos pašos) gadījumos, kuru iestāšanās iespēja ir objektīvi ticama (piemēram, Senāta
2021.gada 11.maija sprieduma lietā Nr. SKA-367/2021, ECLI:LV:AT:2021:0511.A420218319.5.S, 7.punkts).
Kā minēts jau iepriekš, Dzelzceļa likuma 12.2panta astotā daļa ar 2020.gada 13.februāra grozījumiem Dzelzceļa likumā ir izslēgta. Tātad norma, ar
ko pamatots pārsūdzētais lēmums un par kuras tulkojumu pieteicēja vērsusies tiesā, vairs nepastāv. Tas nozīmē, ka tādu līdzīgu gadījumu iestāšanās, kas
izrietētu no Dzelzceļa likuma 12.2panta astotās daļas, nevar būt objektīvi ticama un iespējama.
Par pretējo neliecina arī pieteicējas norādītais, ka, lai arī tai vairs nepieder Ventspils depo ēka, tās „īpašumā vēl arvien ir virkne nekustamo
īpašumu, kas ietver vēsturiski celtas dzelzceļa depo ēkas un stacijas ēkas, kuru nomas gadījumā nomnieks atbilstoši Dzelzceļa likuma 12.1panta otrajai
daļai varētu izmantot kā apkalpes vietas. Dažus no šiem nekustamajiem īpašumiem pieteicēja varētu būt ieinteresēta pārdot citām personām, kuras tos
varētu vēlēties izmantot citiem mērķiem”. Tā kā Dzelzceļa likuma 12.2panta astotās daļas norma ir spēkā neesoša, Valsts dzelzceļa administrācija, ja tai
būtu jārisina citi iespējami gadījumi, nevarētu balstīties uz minēto spēkā neesošo tiesību normu. Savukārt tiesai, ja tai būtu jāskata šobrīd ierosinātā lieta,
nebūtu pamata interpretēt pieteicējas norādīto Dzelzceļa likuma 12.2panta septīto daļu, jo ar to nav pamatots pārsūdzētais administratīvais akts. Šajā
sakarā Senāts vērš pieteicējas uzmanību, ka atbilstoši Administratīvā procesa likuma 250.panta pirmajai un otrajai daļai tiesa taisa spriedumu,
pārbaudījusi, vai administratīvais akts atbilst materiālo tiesību normām; tiesa, vērtējot administratīvā akta tiesiskumu, spriedumā ņem vērā tikai to
pamatojumu, ko iestāde ietvērusi administratīvajā aktā.
[11] Tāpat Senāts vērš uzmanību uz Administratīvā procesa likuma 325.pantu, kas noteic, ka apelācijas instances tiesas spriedumu administratīvā
procesa dalībnieks var pārsūdzēt kasācijas kārtībā, ja tiesa pārkāpusi materiālo vai procesuālo tiesību normas vai, izskatot lietu, pārsniegusi savas
kompetences robežas un šis pārkāpums novedis vai varēja novest pie lietas nepareizas izspriešanas.
Tātad kasācijas sūdzība iesniedzama par konkrētu apelācijas instances tiesas spriedumu, norādot uz tiesas pieļautajiem tiesību normu pārkāpumiem
konkrētās lietas izskatīšanā. Administratīvā procesa likums neparedz procesa dalībnieka tiesības prasīt un sagaidīt, ka kasācijas instances tiesa vienas
lietas ietvaros risina jautājumus, kas iziet ārpus šīs lietas robežām un, iespējams, skar citas tiesiskās attiecības. Administratīvā procesa likuma 9.nodaļā
paredzētais uzziņas institūts, kad privātpersonai ir tiesības saņemt uzziņu par savām tiesībām konkrētajā tiesiskajā situācijā, attiecināms uz iestādi, kuras
kompetencē ir konkrētā jautājuma izšķiršana pēc būtības, bet ne uz tiesu. Apstākļos, kad šobrīd vairs nav spēkā tiesību norma, ar ko pamatots šajā lietā
pārsūdzētais administratīvais akts, pieteicējas norādītās cerības saņemt Senāta skaidrojumu par citas tiesību normas tulkojumu pretēji pieteicējas
viedoklim nepamato līdzīgu gadījumu novēršanas nepieciešamību.
[12] Ņemot vērā iepriekš minēto, pieteikums par pārsūdzētā lēmuma atzīšanu par prettiesisku neatbilst šā likuma 184.panta otrajā daļā minētajiem
pieteikuma pieļaujamības priekšnoteikumiem. Tāpēc tiesvedība saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 282.panta 1.punktu ir izbeidzama.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 282.panta 1.punktu, 348.panta pirmās daļas 3.punktu un 351.pantu, Senāts
nosprieda
atcelt Administratīvās apgabaltiesas 2022.gada 24.marta spriedumu un izbeigt tiesvedību lietā.
Spriedums nav pārsūdzams.
D. Makarova V. Kakste I. Meldere