Court allows appeal to declare a house building without cultural-historical value, overturning the municipality's decision.

Lietas Nr. A420255624

A42-00895-25/6

ECLI:LV:ADRJRIT:2025:0716.A420255624.3.S

Administratīvā rajona tiesa

Rīgas tiesu nams

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2025 .gada 16.jūlijā

Tiesa šādā sastāvā: tiesnese E.Apīne

piedaloties pieteicēja /Persona A/ pilnvarotajam pārstāvim zvērinātam advokātam Arnim Priediņam,

atbildētāja pusē pieaicinātās iestādes – Rīgas valstspilsētas pašvaldības Pilsētas attīstības departamenta –

pārstāvjiem /Persona H/, /Persona G/ un /Persona F/,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu /Persona A/ pieteikumā par Rīgas valstspilsētas pašvaldības Pilsētas

attīstības departamenta 2024.gada 4.novembra lēmuma Nr.DA-24-9021-ap atcelšanu un jauna administratīvā akta

izdošanu, ar kuru dzīvojamā māja ar kadastra apzīmējumu /kadastra apzīmējums/ /Adrese /, Rīgā, tiktu atzīta par

būvi bez kultūrvēsturiskās vērtības.

Aprakstošā daļa

[1] Ar Rīgas valstspilsētas pašvaldības Pilsētas attīstības departamenta (turpmāk – Departaments vai

atbildētājs) 2024.gada 4.novembra lēmumu Nr.DA-24-9021-ap (turpmāk – Lēmums) (lietas 11.lapa) atstāts

negrozīts Departamenta Kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanas biroja (turpmāk – Birojs) 2024.gada 29.augusta

lēmums Nr.BIS-BV-5.28-2024-4713 (DA-24-6895-ap) „Par ēkas /Adrese / (kadastra apzīmējums /kadastra

apzīmējums/) kultūrvēsturisko vērtību” (turpmāk – Sākotnējais lēmums) (lietas 69.lapa), ar kuru pieteicēja

/Persona A/ dzīvojamā māja ar kadastra apzīmējumu /kadastra apzīmējums/ /Adrese /, Rīgā (turpmāk – Ēka) atzīta

par kultūrvēsturiski vērtīgu būvi, kā arī izvirzītas prasības rīcībai ar Ēku. Lēmums pamatots ar sekojošiem

argumentiem.

[1.1] Juridiskajā literatūrā, atsaucoties uz judikatūru atzīts, ka objekts, kurš nav iekļauts valsts aizsargājamo

kultūras pieminekļu sarakstā, var būt aizsargājams vides tiesību kontekstā. Pamatojums šādai aizsardzībai rodams

pašvaldības teritorijas plānojuma apbūves noteikumos. Līdz ar to ir atzīta arī pašvaldības kompetence normatīvi

aktīvi līdzdarboties tās teritorijas kultūrvides saglabāšanā. Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu saraksts nav

ekskluzīvs kultūrvēsturisko vērtību saglabāšanas mehānisms.

Fakts, ka vēsturiskai būvei nav piešķirts valsts, reģiona vai vietējās nozīmes kultūras pieminekļa statuss,

nenozīmē, ka šādai būvei nevajadzētu noteikt kultūrvēsturiskās vērtības līmeni un no tā izrietošas saglabāšanas un

aizsardzības prasības, lai sekmētu pašvaldības teritorijā esošā kultūras mantojuma saglabāšanu.

Likumdevējs piešķīris pašvaldībai tiesības savā administratīvajā teritorijā sekmēt kultūras mantojuma

saglabāšanu. Viens no veidiem, kā pašvaldība var to darīt – ar saistošajiem noteikumiem izvirzīt privātpersonām

saistošas prasības būvju kā kultūras mantojuma saglabāšanai.

Rīgas domes 2024.gada 12.jūnija saistošie noteikumi Nr.RD-24-275-sn „Par kultūrvēsturiskās vērtības

noteikšanu vēsturiskām būvēm un vēsturiskiem apstādījumiem” (turpmāk – Noteikumi), kuru mērķis, nosakot

kultūrvēsturiskās vērtības līmeni, ir aizsargāt esošo kultūrvēsturisko mantojumu no būtiskiem pārveidojumiem, nav

pretrunā ne Pašvaldību likuma 4.panta pirmās daļas 2. un 5.punktam, ne arī likumam „Par kultūras pieminekļu

aizsardzību”;

[1.2] Uz pieteicēja būvniecības ieceri nav piemērojama Teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumu

(apstiprināti ar Rīgas domes 2021.gada 15.decembra saistošajiem noteikumiem Nr.103 „Rīgas teritorijas

izmantošanas un apbūves saistošie noteikumi”) (turpmāk – TIAN) 1156.punktā noteiktā iepriekšējā kārtība.

Būvniecība un kultūrvēsturiskā līmeņa noteikšana ir divi dažādi procesi. Apstāklis, ka būvniecības iecere

iesniegta pirms Noteikumu spēkā stāšanās, nevar ietekmēt to piemērošanas kārtību, jo no TIAN 107., 1156.punkta,

kā arī no Noteikumu 5.punkta izriet, ka aizliegts pārveidot mantojuma objektu, pirms nav noteikta tā

kultūrvēsturiskā vērtība atbilstoši šiem noteikumiem.

Līdz Noteikumu spēkā stāšanās brīdim Ēka jau bija novērtēta kā potenciāli vērtīga vēsturiskā būve, taču tā

bija tikai sākotnējā vērtība, kura bija precizējama pie būvniecības ieceres iesniegšanas;

[1.3] Apstāklis, ka būve atrodas kultūras pieminekļa teritorijā, automātiski nenozīmē, ka tā ir uzskatāma par

attiecīgā kultūras pieminekļa sastāvdaļu. Departamenta 2023.gada 4.oktobra lēmumā Nr.DA-23-7673-ap tika atzīts,

ka gadījumā, ja Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde (turpmāk – Pārvalde) līdz šim brīdim nav apzinājusi

attiecīgā kultūras pieminekļa sastāvu, Rīgas valstspilsētas pašvaldībai (Departamentam) ir tiesisks pamats uzskatīt,

ka TIAN 1.pielikumā atspoguļotās potenciāli vērtīgās vēsturiskās būves Pārvalde nav atzinusi par attiecīgā kultūras

pieminekļa sastāvdaļu, lai arī tās atrodas tā teritorijā.

Pārvaldes 2024.gada 30.jūlija Kultūras pieminekļa teritorijas un aizsardzības zonas pārveidošanas atļauja

Nr.T-01056/2024 (turpmāk – Pārveidošanas atļauja) izsniegta teritorijas/aizsardzības zonas pārveidošanai, kas

nozīmē, ka Pārvalde vērtējusi pārveidojumus nevis Ēkas kontekstā (šaurāk), bet gan pilsētbūvniecības pieminekļa

kontekstā (plašāk), un pieteicējs pārsteidzīgi secinājis, ka Pārvalde, saskaņojot iesniedzēja būvniecības ieceri,

izvērtējusi arī Ēkas kultūrvēsturiskās vērtības līmeni, atzīstot to par ēku bez kultūrvēsturiskās vērtības.

Iestādes rīcībā nav pierādījumu, ka Ēka atrodas kultūras pieminekļa sastāvā un ir Pārvaldes tiešā

aizsardzībā, līdz ar to Departamenta Kultūrvēsturiskās vērtības noteikšanas komisijai (turpmāk – Komisija) un

Birojam bija tiesības un arī pienākums noteikt Ēkai kultūrvēsturiskās vērtības līmeni, kā to prasa TIAN un

Noteikumi;

[1.4] Autorība ir tikai viens no vērtēšanas kritērijiem, kurš ne vienmēr kultūrvēsturiskās vērtības līmeni

būtiski ietekmē. Tas, ka Ēka neatbilst nevienam no būvprojektiem, automātiski nenozīmē, ka Ēka ir bez jebkādas

kultūrvēsturiskas vērtības. Arī vēlākajiem būvniecības uzslāņojumiem un pārveidojumiem, ja tie veikti kvalitatīvi

un raksturo tā laika arhitektūru, ir kultūrvēsturiska vērtība. Lietā nav pierādījumu, ka tieši Komisijas ekspertu

konstatētie Ēkas kultūrvēsturisko vērtību veidojošie saglabājamie elementi būtu īstenoti nekvalitatīvi. Viena no

Komisijas pārstāvēm nepiekrita, ka ir notikušas krasas izmaiņas, līdz ar to pārsteidzīgs ir pieteicēja secinājums, ka

vēlākie būvniecības uzslāņojumi un pārveidojumi Ēku neatgriezeniski izmainījuši uz būvi bez kultūrvēsturiskas

vērtības.

Ja ņemtu vērā pieteicēja pieeju, ka vērtīgs un saglabājams ir tikai tāds, kurš uzbūvēts atbilstoši sākotnējam

būvprojektam, Rīgā nevienu vēsturisko būvi nevarētu atzīt ne par unikālu būvi, ne par kultūrvēsturiski vērtīgu būvi,

ne arī par būvi ar nelielu kultūrvēsturisko vērtību.

Ēkas kultūrvēsturisko vērtību veidojošie saglabājamie elementi ir funkcionālisma periodu raksturojoša Ēkas

arhitektūra, Ēkas būvapjoms un būvmasu kompozicionālais kārtojums kontekstā ar blakus esošo ēku /Adrese C/,

Rīgā, jumta forma, fasāžu dekoratīvā apdare, fasāžu dekoratīvie elementi (galvenās dzegas līnija), vienkārša fasāžu

arhitektūra, logailu proporcijas un to vēsturiskais dalījums, logailu ritms un to kompozicionālais kārtojums fasādēs.

Nav strīda, ka līdz mūsdienām saglabājies Ēkas oriģinālais būvapjoms, būvmateriāls un fasāžu kompozīcijas

principi, un Ēka ir funkcionālisma periodu raksturojoša arhitektūra.

Spēkā esošais tiesiskais regulējums nešķiro vēsturiskās būves, kuras ir tapušas līdz Otrajam pasaules karam,

no vēsturiskajām būvēm, kuras tapušas padomju laikos.

Ēkas arhitektoniski mākslinieciskās inventarizācijas sastāvā nav pievienots apliecinājums par

inventarizācijas veicēja kompetenci (izglītību un profesionālo kvalifikāciju apliecinoši dokumenti, informācija par

dalību līdzvērtīgu dokumentu izstrādē vai to izstrādes vadīšanā, rekomendācijas u.c.), kā arī /Persona C/

radnieciskās saites ar iesniedzēju vēl vairāk liek apšaubīt inventarizācijas lietā pausto secinājumu un rekomendāciju

objektivitāti, nevis ieinteresētību.

[1.5] Birojs ar lēmumu izvirzījis tādas prasības, kādas jau izvirzījis likumdevējs kultūrvēsturiski vērtīgu

būvju atjaunošanai, jo vispārīgas prasības rīcībai ar kultūrvēsturiski vērtīgu būvi jau ir norādītas spēkā esošajā

tiesiskajā regulējumā – TIAN 109.punktā.

Pašvaldībai nav iebildumu, ka Ēka tiek siltināta no ārpuses, tomēr ņemot vērā Ēkā konstatētās vērtības.

Biroju nepamierina tieši pieteicēja piedāvātais risinājums, jo tas nerespektē Ēkas fasāžu arhitektonisko

kompozīciju, oriģinālās dekoratīvās apdares tehnisko izpildījumu un fasāžu tonālo risinājumu.

[2] Pieteikumā pārsūdzēts Lēmums, kā arī lūgts izdot jaunu administratīvo aktu, pamatojoties uz sekojošiem

argumentiem.

Lai gan nekustamais īpašums atrodas valsts nozīmes arhitektūras (pilsētbūvniecības) pieminekļa

„Mežaparks” (valsts aizsardzības Nr.7444) teritorijā, Ēka pati par sevi nekad nav tikusi atzīta ne par valsts, ne

reģiona, ne vietējas nozīmes kultūras pieminekli.

Faktiski izveidota dubulta sistēma vienā un tajā pašā jomā, kuras ietvaros pašvaldības izveidota komisija

neciena un neievēro kompetentās valsts iestādes – Pārvaldes – viedokli.

Pieteicējs ar būvniecības ieceri sākotnēji bija vērsies Departamentā vēl pirms izskatāmās lietas pamatā

esošā strīdus regulējuma spēkā stāšanās. Taisnīgākais tiesību normu tulkojums būtu, ka tās ir vērstas uz priekšu un

jaunās stingrākas prasības tiek attiecinātas tikai uz vēlākām iecerēm.

Pārvalde 2024.gada 30.jūlijā Ēkai izdeva Pārveidošanas atļauju, kurā citstarp noteikts, ka Pārvaldē

2024.gada 16.jūlijā saskaņota privātmājas fasādes siltināšana, kas ticis ignorēts.

Ne uz Komisijas sēdi, ne pirms Sākotnējā lēmuma, ne pirms būvniecības ieceres – paskaidrojuma raksts

Ēkas atjaunošanai „Privātmājas fasādes siltināšana /Adrese /” (turpmāk – Būvniecības iecere) – atteikuma

pieņemšanas pieteicējs netika uzaicināts uz uzklausīšanu. Komisija un Departaments rīkojušies pavirši, jo nav

veikuši vispusīgu izvērtējumu.

Pieteicējs apšauba deleģējumu pašvaldībai pieņemt saistošos noteikumus, kas zināmā mērā dublē likuma

„Par kultūras pieminekļu aizsardzību” regulējumu un Pārvaldes kompetenci.

Ne Pašvaldību likumā, ne likumā „Par kultūras pieminekļu aizsardzību” nav noteikts deleģējums

pašvaldībām ar saistošajiem noteikumiem izveidot paralēlu sistēmu kultūrvēsturisko būvju statusa noteikšanai un

aizsardzībai. Tā ir Pārvaldes kompetence.

Atsaucoties uz juridisko literatūru un judikatūru, iestāde paņēmusi sev vēlamo, lai motivētu Lēmumu, tomēr

neatzīmēja būtiskās atšķirības, kur vienā gadījumā Pārvalde mudina saglabāt, bet pašvaldība to ļauj nojaukt, un citā

gadījumā Pārvalde ļauj Ēku pārbūvēt, bet pašvaldība to neļauj. Ēka atrodas valsts nozīmes arhitektūras

(pilsētbūvniecības) pieminekļa „Mežaparks” (valsts aizsardzības Nr.7444) teritorijā, kas ir Pārvaldes tiešā

kompetencē, kuru iestāde neciena. Nevar pastāvēt paralēls regulējums, kas balstīts uz principu – ko neaizsargās

Pārvalde, to aizsargās Departaments.

Pārvaldes pārveidošanas atļaujā tiešā tekstā norādīts, ka Pārvalde saskaņojusi Ēkas fasādes siltināšanu un

darbi izpildāmi saskaņā ar /Persona C/ izstrādāto ieceres dokumentāciju Ēkas fasādes siltināšanai, līdz ar to

neizpratni rada Departamenta apgalvojums par „izvērtēšanu plašāk”, ja acīmredzami izvērtēta ir konkrēta arhitekta

konkrēta iecere konkrētai Ēkai.

Komisija un Departaments nebija iedziļinājušies Ēkas vēsturē un kļūdaini pieņēmuši to par uzbūvētu

saskaņā ar arhitekta /Persona B/ projektu.

Iestāde apšaubījusi inventarizācijas lietā pausto secinājumu un rekomendāciju objektivitāti, tomēr

inventarizācija balstīta uz arhīva dokumentos balstītiem faktiem, kas ir objektīvi apstākļi un neietver arhitekta

/Persona C/ subjektīvo novērtējumu.

Pieļaujot fasādes siltināšanu no ārpuses, iestāde pēc būtības atzinusi, ka Ēka nav kultūrvēsturiski vērtīga

būve.

Būvniecības iecere nav pieteicēja iegriba, bet objektīva nepieciešamība, lai nodrošinātu pieteicēja ģimenei

atbilstošus dzīves apstākļus. Lēmums rada potenciālu apdraudējumu.

Paskaidrojumos tiesai (lietas 116.lapa) pieteicējs papildus norāda, ka valsts līmeņa kultūrvēsturisko vērtību

aizsardzībā pašvaldības kompetence ir tiktāl, ciktāl tā pilda būvvaldes funkcijas, veic būvju apsekošanu un saskaņo

būvniecību, iesaistot Pārvaldi, kuras kompetencē ir ļaut/neļaut īstenot ieceres, kā arī noteikt kultūrvēsturisko

vērtību saglabājamos elementus.

Rīgas kultūrvēsturisko teritoriju tematiskajā plānojumā pilsētbūvniecības pieminekļos netika noteikti

potenciāli kultūrvēsturiski vērtīgi objekti. Tas vien, ka pašvaldība teritorijas plānojuma funkcionālajā zonējumā ir

identificējusi pēc saviem ieskatiem „kultūrvēsturiski vērtīgus objektus” nenozīmē, ka pašvaldība ar saistošajiem

noteikumiem var iejaukties Pārvaldes kompetencē, kas tai noteikta ar likumu „Par kultūras pieminekļu

aizsardzību”. Iestrādājot teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumu prasības, kas ir pretrunā ar tematisko

plānojumu, pašvaldība pārkāpusi pašas uzliktās robežas. Ēka ir kultūras pieminekļa sastāvdaļa.

Ja pašvaldība izvirzīja nosacījumu Ēkas iecerei saņemt Pārvaldes saskaņojumu, tad pašvaldība pati ir

atzinusi, ka Ēka ir ārpus pašvaldības kompetences. Nosakot kultūrvēsturiskās vērtības līmeni Ēkai, tās pārbūves

iecerei nav nozīmes, un to komisijas darbā izmantot nedrīkstēja. Visos iestādes dokumentos, ieskaitot komisijas

protokolā, ir izdarīti secinājumi un izteikti apgalvojumi bez jebkādas argumentācijas pretēji arhitektoniski

mākslinieciskajā izpētē izdarītajiem secinājumiem. Protokolā komisijas nosauktie ēkas kultūrvēsturisko vērtību

veidojošie saglabājamie elementi nosaukti bez neviena argumenta un pamatojuma.

Iestādes pārstāvis 2025.gada 1.aprīļa tiesas sēdē atzina, ka Noteikumu 9.7.punkta kultūrvēsturiskās vērtības

noteikšanas kritērijs – tehniskais stāvoklis – vispār nav vērtēts. Arī par noteikumu 9.6.punkta kritēriju –

pilsētbūvniecisko iederību – izvērtēts tikai kopīgums ar /Adrese C/, Rīgā (bloķēto kaimiņu ēku), bet nekādi nav

vērtēta pilsētbūvnieciskā iederība – ēkas iederība ielas, kvartāla, rajona robežās. Noteikumu 9.2.punktā noteiktais

kritērijs – autorība – ir noteikti pretēji iesniegtajiem dokumentiem un arhitektoniski mākslinieciskās izpētes

secinājumiem, jo apgalvots, ka Ēka celta 1953.gadā pēc arhitekta /Persona B/ 1939.gadā izstrādātā projekta,

neņemot vērā /Persona E/ projektu un vēlāko faktisko izpildījumu ar vēl būtiskākām atkāpēm. Iestāde pati ir

atzinusi, ka 2024.gada 29.oktobra tikšanās reizē iestādes speciālisti atzina, ka jautājums par autorību patiešām ir

diskutējams, bet tika uzsvērts, ka tas ir tikai viens no kritērijiem. Arī 9.1.punkta kritērijs – būvniecības periods

(vecums) un stilistika – ietver nepareizu secinājumu, jo apgalvots, ka Ēka celta 1953.gadā, lai gan ir dokumentāli

pierādījumi, ka nesošās konstrukcijas celtas 1939.-1940.gadā, savukārt projekts pārstrādāts 1952.gadā (ēka sadalīta

divās daļās ar būtiskām izmaiņām), un Ēka tikai pabeigta 1953.gadā. 9.3.punkta kritērijs – arhitektoniskā un

mākslinieciskā unikalitāte, atbilstība konkrētā stila iezīmēm, stilistiskā tīrība – ir aplūkots pavirši, jo paši iestādes

speciālisti savos apgalvojumos nonākuši pretrunā – Ēkas celtniecības laikā tika vienkāršota funkcionālisma stilā

ieturētā Ēkas oriģinālā būvprojekta fasāžu arhitektūra ar nacionālā romantisma iedvesmotu Ēkas ieejas portālu –

šāds apgalvojums nav argumentēti pamatots, jo ēkai ar funkcionālisma fasādi un nacionālā romantisma ieejas

portālu nepiemīt stilistiskā tīrība un tā neatbilst konkrēta stila iezīmēm, jo tajā ir stilu sajaukums. Par 9.5.punkta

kritērija – kultūrvēsturiskās, sabiedriskās un sociālās vērtība – izvērtēšanu apsvērumi protokolā nav atrodami. Ēka

neatbilst nevienam būvniecības dokumentam, līdz ar to nav saprotams, kā vērtējot 9.4.punkta kritēriju – oriģinālās

substances saglabātības pakāpi – iestāde varēja nonākt pie secinājuma, ka līdz mūsdienām saglabājies Ēkas

oriģinālais būvapjoms, būvmateriāls un fasāžu kompozīcijas principi.

Iestāde atsaukusies uz Jāņa Krastiņa pētījumu „Mežaparks”, tomēr tas sagatavots aptuveni 2010.gadā pirms

Ēkas /Adrese C/ ielas fasādē logs tika izbūvēts par durvīm un pirms autentisks arhitekta /Persona B/ projekts

/Adrese D/ tika siltināts no ārpuses. Latvijas respektētākais arhitektūras vēstures eksperts Jānis Krastiņš, kuram bija

tiešs uzdevums sagatavot padziļinātu pētījumu par visu Mežaparka teritoriju abas ēkas nav uzskatījis par pietiekami

vērtīgām, lai tās pētījumā „Mežaparks” pieminētu kaut vienu reizi. Viņš ir pieminējis arī ēkas, kuras nav kultūras

pieminekļi.

Saskaņā ar likumu „Par kultūras pieminekļu aizsardzību” noteiktām kultūrvēsturiski vērtīgām ēkām

(pieminekļiem) dažkārt saglabājamo vērtību saraksts ir krietni mazāks par tām, ko Ēkai noteikusi iestāde, piešķirot

statusu „kultūrvēsturiski vērtīga būve” saskaņā ar pašvaldības saistošajiem noteikumiem.

Atļaujot siltināt Ēku no ārpuses un vienlaikus uzstājot uz saglabājamām vērtībām, iestāde pārkāpusi TIAN

313.punktu. Pēc būtības iestāde pieprasa vēsturiskās fasādes imitāciju uz jaunā siltinājuma, kas ir pretrunā ar Jāņa

Krastiņa pētījumu „Mežaparks”.

[3] Paskaidrojumos tiesai (lietas 24.lapa) atbildētājs pieteikumu uzskata par nepamatotu un noraidāmu,

uzturot Lēmumā norādītos argumentus, papildus norādot turpmāk minēto.

Pieteicējs nav ne detalizētāk analizējis spēkā esošo tiesisko regulējumu, ne arī paskaidrojis, kādēļ viņa

ieskatā tikai Pārvalde var nodrošināt kultūras mantojuma saglabāšanu un aizsardzību, kā arī noteikt būvēm

kultūrvēsturiskās vērtības līmeni. Pieteicēja pieņēmums ir pretējs tiesību sistēmā noteiktajai kārtībai un

kompetencei.

Kultūrvēsturiskās vērtības noteikšanas noteikumu anotācijā noteikts, ka noteikumi risina praksē identificēto

problēmu par tādu vēsturiskās apbūves apzināšanu un saglabāšanu, kam nav noteikts nekāds aizsardzības statuss un

kas līdz TIAN piemērošanas uzsākšanai tika pakļauta iznīcināšanai, kā rezultātā jau daļa vēsturisko objektu ir

zaudēta. Tāpēc kļūdains ir pieteicēja secinājums, ka Pašvaldību likuma 4.panta pirmās daļas 5.punktā noteiktā

kompetence attiecas tikai uz Pārvaldes noteiktu kultūras mantojuma objektu saglabāšanu, kas paredzēta likuma

„Par kultūras pieminekļu aizsardzību” 14.panta septītajā daļā. Nav pamata uzskatīt, ka autonomā funkcija sekmēt

pašvaldības teritorijā esošā kultūras mantojuma saglabāšanu aprobežojas vienīgi ar vietējās nozīmes kultūras

pieminekļu saglabāšanas uzraudzību, tostarp izmantojot likuma „Par kultūras pieminekļu aizsardzību” otrajā daļā

paredzētās tiesības iesniegt priekšlikumu par vietējās nozīmes kultūras pieminekļa statusa noteikšanu objektam un

tā iekļaušanu valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā.

Ne likums „Par kultūras pieminekļu aizsardzību”, ne uz tā pamata izdotie Ministru kabineta noteikumi, ne

arī Pārvaldes nolikums neparedz, ka būvēm būtu jānosaka kultūrvēsturiskās vērtības līmenis vai, ka tas ir tikai

Pārvaldes ekskluzīvā kompetencē. Šāda kārtība noteikta tikai Rīgas vēsturiskā centra gadījumā speciālajā tiesiskajā

regulējumā.

Nav pamata uzskatīt, ka vietējai pašvaldībai nav tiesību ar saviem saistošajiem noteikumiem aizsargāt

vietējās nozīmes kultūrvēsturiskās teritorijas un būves, kuras savā uzraudzībā nav ņēmusi Pārvalde, tostarp noteikt

tām kultūrvēsturiskās vērtības līmeni, kas nepieciešams, lai sekmētu pašvaldības teritorijā esošā kultūras

mantojuma saglabāšanu.

Departaments kultūrvēsturiskās vērtības līmeni var noteikt tikai tām vēsturiskajām būvēm, kuras nav ne

tikai kultūras pieminekļi, bet arī neietilpst attiecīgā kultūras pieminekļa sastāvā.

Pārvalde nevarēja sniegt informāciju, vai Ēka, kā potenciāli vērtīga vēsturiskā būve, ietilpst kultūras

pieminekļa sastāvā, jo nebija noteikta kārtība, kādā potenciāli vērtīgā vēsturiskā būve ir vai nav atzīstama par

pilsētbūvniecības pieminekļa sastāvdaļu.

Pieteicēja secinājums par Departamenta kompetences pārkāpumu ir pārsteidzīgs, jo atļaujas izsniegšana

kultūras pieminekļa teritorijas un aizsardzības zonas pārveidošanai nenozīmē, ka Pārvalde pieteicējai un

pašvaldībai saistošā veidā būtu noteikusi Ēkai kultūrvēsturiskās vērtības līmeni.

Ja siltināšana ir iespējama, ievērojot sākotnējā lēmumā noteiktās prasības, un Ēka nezaudē savas laikmetu

raksturojošās iezīmes un arhitektoniskās detaļas, atbildētāja ieskatā nav pamata runāt, ka tiek pārkāpts TIAN

313.punkts. Demokrātiskā tiesiskā valstī gan likumdevējam, gan tiesību piemērotājiem ir pienākums nodrošināt ne

tikai vispārējo taisnīgumu, bet arī individuālo taisnīgumu konkrētos gadījumos. Pieteicēja gadījumā Ēkas pārbūves

rezultātā tiek būtiski pārveidota tās fasāde, kura turklāt disonē ar blakus esošās būves /Adrese C/, Rīgā, ķieģeļu

mūra fasādi, nerespektējot Biroja izvirzītās prasības, līdz ar to Birojs atteicās saskaņot būvniecības ieceri.

[4] Tiesas sēdē pieteicēja pārstāvis prasījumu uzturēja, bet atbildētāja pārstāve pieteikumu neatzina,

atsaucoties uz Lēmumā un rakstveida paskaidrojumā norādīto pamatojumu.

Motīvu daļa

[5] Ar Lēmumu pieteicēja Ēkai noteikts kultūrvēsturiski vērtīgas ēkas statuss, kam pieteicējs nepiekrīt un

vēlas tā atcelšanu, norādot, ka Ēka ir bez kultūrvēsturiskās vērtības.

Tātad tiesai sākotnēji pārbaudāmi apsvērumi, kas pamato Lēmumu, ar kuru Ēkai noteikts kultūrvēsturiski

vērtīgas ēkas statuss, un secīgi izvērtējams, vai Ēkai ir pamats noteikt “ēka bez kultūrvēsturiskās vērtības” statusu,

pārbaudot gan faktisko, gan tiesisko pamatu.

Vispirms norādāms, ka tiesa nesaskata par nepieciešamu atkārtot atbildētāja lēmumos un paskaidrojumos

ietvertās atsauces par nepieciešamību saglabāt kultūrvēsturiskos objektus, tos aizsargāt un nodrošināt kultūras

objektu pieejamību nākamajām paaudzēm, jo šādas atziņas ir pilnībā pamatotas un no atbildētāja puses pareizi

izprastas, kā arī par šiem jautājumiem lietā nav strīda. Lietā ir strīds par to, vai konkrētā Ēka ir atzīstama par tādu

objektu, ar kuru pieteicēja kā īpašnieka rīcības brīvība tiek ierobežota, balstoties uz argumentiem par

kultūrvēsturisku vērtību saglabāšanu.

Otrkārt, šīs lietas izlemšanā nav piešķirama nozīme pieteicēja ģimenes apstākļiem, kurus pieteicējs norāda

kā argumentus nepieciešamībai veikt Ēkas pārbūvi vēlamajā veidā, jo personu individuālās īpašības vai ģimenes

apstākļi nav pamats tiesību normu izvirzīto prasību neizpildei vai atvieglošanai, ja tas tieši nav noteikts tiesību

normās, kā arī šīs lietas ietvaros pieteicēja būvniecība un tās iecere tiek aplūkotas tikai kontekstā ar izlemjamo

jautājumu.

Minētā iemesla dēļ tiesa arī sāk lietas apstākļu novērtējumu, kas ietverti Sākotnējā lēmumā, jo tieši ar

minēto pieteicējam ir paziņots par to, ka Ēka ir atzīta par kultūrvēsturiski vērtīgu ēku, balstoties uz Komisijas

lēmumu, un Sākotnējais lēmums ir atstāts negrozīts ar Lēmumu.

[6] Pārbaudot Sākotnējo lēmumu saturiski, tiesa to vērtē kā prettiesisku un tādu, kas pārkāpj likuma atrunas

principu, vēl jo vairāk šajā gadījumā, kad ar šādu lēmumu tiek ierobežotas privātpersonas Latvijas Republikas

Satversmes 105.panta aizsargātās īpašuma tiesības.

Administratīvā rajona tiesa lietas apstākļu un atbildētāja tiesiskā pamatojuma kontekstā saskata par

nepieciešamu norādīt, ka arī tad, ja tiek risināts jautājums par kultūrvēsturisku vērtību saglabāšanu sabiedrības

interesēs, nav pamata piemirst par Satversmes 105.panta trešo teikumu, kas noteic, ka īpašuma tiesības var

ierobežot uz likuma pamata. Konkrētajos apstākļos, pat neaplūkojot jautājumu par Komisijas locekļu iespējamo

kompetenci arhitektūrā, kultūrā vai kādā no šādām jomām, šajā lietā pārbaudāmais lēmums nevar tikt balstīts tikai

speciālistu viedoklī, aizmirstot par Administratīvā procesa likuma 67.panta otro daļu par administratīvā akta saturu,

kā arī normām, kas noteic gan tiesību principus, gan akta izdošanas procesu. Ar to tiesa paskaidro, ka tā saskata

Sākotnējā lēmumā Komisijas secinājumu, bet nesaskata pilnvērtīgu faktu izvērtējumu un juridisko pamatu, kas ļauj

Komisijai ar savu skatījumu uz Ēku noteikt kā vispārsaistošu un obligātu normu, kas turklāt ierobežo pieteicēja kā

nekustamā īpašnieka īpašuma tiesības. Turklāt papildus tiesa atgādina, ka saskaņā ar Satversmes tiesas daudzkārt

spriedumos jau nostiprinātām atziņām, īpašuma tiesību aizskārums netiek saistīts tikai ar fiziska īpašuma vērtības

izmaiņām, bet gan arī ar īpašniekam noteiktām nastām, izdevumiem un pienākumiem, kas no valsts pārvaldes puses

tiek noteikti, šajā gadījumā – potenciālie ieguldījumi nekustamā īpašuma saglabāšanai pieprasītajā veidā. Lietā nav

strīda, ka Ēka nav ieguvusi kultūras pieminekļa statusu saskaņā ar likumu “Par kultūras pieminekļu aizsardzību”,

kur secīgi tad būtu saskatāms, ka kultūras pieminekļu, kas identificēti saskaņā ar minēto likumu, īpašnieku tiesību

ierobežojums secīgi izriet no likuma, jo šajā lietā atbildētājs vairākkārtīgi ir uzsvēris, ka pašvaldībai ir tiesības

ieviest patstāvīgu un no likuma “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” tvēruma nodalītu procesu. Taču, ja tāds

process tiek ieviests, atgriežoties pie likuma atrunas principa, lēmumā, kas tiek pieņemts saskaņā ar šādu procesu, ir

jābūt norādītām tiesību normām, tostarp, augstāka juridiskā spēka tiesību normām, kas ļauj pašvaldībai ierobežot

īpašnieka tiesības, noteikt īpašuma aprobežojumus vai kādas prasības par tā uzturēšanu. Konkrētajā lietā šādas

tiesību normas Sākotnējā lēmuma saturā nav konstatējamas.

Tas, ka Noteikumi ir izdoti saskaņā ar Pašvaldību likuma 44.panta otro daļu, uz ko atsaucas atbildētājs

savos paskaidrojumos, norādot gan uz autonomo funkciju izpildi, gan brīvprātīgu iniciatīvu, nemaina to, ka

īpašuma tiesības var ierobežot ar likumu, kas nozīmē, ka nevieni saistošie noteikumi, kas ir juridiskā spēka ziņā

zemākajā hierarhijas pakāpē, nedrīkst tikt izdoti, aizmirstot par Satversmes 105.panta trešo teikumu vai būt ar tiem

pretrunā. No Noteikumu paskaidrojumu raksta neizriet, ka minētais jautājums no pašvaldības puses būtu pienācīgi

aplūkots.

Kā izriet no Sākotnējā lēmuma satura (lietas 69.lapa), tad tas satur atsauci uz TIAN 4.72. apakšpunktu par

vēsturiskas būves definīciju, kas netiek apstrīdēts. Ēka TIAN izpratnē ir vēsturiska ēka. Tāpat Sākotnējais lēmums

satur atsauci uz Noteikumu 5.punktu par aizliegumu pārveidot vēsturisku būvi pirms nav noteikta tās

kultūrvēsturiskā vērtība, taču šāds jautājums nav Sākotnējā lēmuma pieņemšanas rezultāts, tas tikai atkārto TIAN

normu, kura lietā nav jāpiemēro, jo norma ir zināma pieteicējam un pārveides darbi nav uzsākti. Savukārt attiecībā

uz rīcību ar Ēku Departaments atsaucas jeb “vērš uzmanību” uz TIAN 109.punktu, kas noteic prasības

kultūrvēsturiskām būvēm, taču no Sākotnējā lēmuma satura neizriet ne detalizēts vērtējums, ne pamatojums, kas

skar iemeslus, kālab Ēkai noteikta apstiprinoša kultūrvēsturiskā vērtība, ne arī atspoguļotas pat tās prasības, kas

ietvertas Noteikumu 9.punktā, proti, “vēsturiskas būves kultūrvēsturiskā vērtība tiek noteikta, ņemot vērā šādus

kritērijus: 9.1. būvniecības periods (vecums) un stilistika; 9.2. autorība; 9.3. arhitektoniskā un mākslinieciskā

unikalitāte, atbilstība konkrētā stila iezīmēm, stilistiskā tīrība; 9.4. oriģinālās substances saglabātības pakāpe; 9.5.

kultūrvēsturiskā, sabiedriskā un sociālā vērtība; 9.6. pilsētbūvnieciskā iederība; 9.7. tehniskais stāvoklis”.

Neskatoties uz minēto, ar Sākotnējo lēmumu Ēka atzīta par kultūrvēsturisku vērtīgu būvi, norādot, ka saglabājamie

jeb “vērtību veidojošie” elementi ir funkcionālisma periodu raksturojoša ēkas arhitektūra, ēkas būvapjoms un

būvmasu kompozicionālais kārtojums kontekstā ar blakus esošo ēku, jumta forma, fasāžu dekoratīvā apdare, fasāžu

dekoratīvie elementi (galvenā dzegas līnija), vienkārša fasāžu arhitektūra , logailu proporcijas un to vēsturiskais

dalījums, logailu ritms un to kompozicionālais kārtojums fasādēs (lietas 69.lapa), taču nekādā veidā nevērtējot un

neatspēkojot arhitekta izstrādātās Ēkas arhitektoniski mākslinieciskās inventarizācijas secinājumus.

Kopumā šāds lēmums nesatur ne faktu izvērtējumu (tikai selektīvu to uzskaitījumu), ne arī tiesisko

pamatojumu. Tomēr tā kā tas pieņemts, balstoties uz Komisijas slēdzienu, tad tiesa saskata par nepieciešamu

pievērsties arī tā saturam, jo ne katrs apstāklis ir jāatspoguļo administratīvajā aktā, ja dokumentu kopums dod

skaidro priekšstatu par lēmuma pieņemšanas nepieciešamību un pamatojumu.

Komisija lēmumu attiecībā uz pieteicēja Ēku ir pieņēmusi 2024.gada 22.augusta sēdē (protokols

Nr.32/2024, 6.punkts)(lietas 110.-113.lapa), taču, iepazīstoties ar minētā protokola saturu, tiesa secina, ka

Sākotnējais lēmums to vienkārši atkārto, gan lakonisko faktu atspoguļojumu, gan secinājumus, pēc kā notikusi

punktu piešķiršana, klasificējot Ēku kā kultūrvēsturiski vērtīgu. Protokols nesatur nekādus apsvērumus, diskusijas

par Ēkas arhitektoniski mākslinieciskās inventarizācijas secinājumiem, iepretim Komisijas locekļu viedoklim,

atspēkojumu, kā arī tiesas jau norādītos Noteikumu 9.punkta kritērijus. Tātad, objektīvi novērtējot Sākotnējo

lēmumu, tas atzīstams par prettiesisku. Neskatoties uz minēto, ar Lēmumu tas atstāts negrozīts. Taču tā kā augstāka

iestāde izskata lietu vēlreiz pēc būtības, tad tiesa veiks arī Lēmuma tiesiskuma pārbaudi, lai novērtētu pamatojuma

esību pārsūdzētā administratīvā akta izdošanai.

[7] Ar Lēmumu atbildētājs skaidro tiesības izdot Noteikumus, balstoties uz Pašvaldību likuma 44.panta otro

daļu, proti, “Dome var izdot saistošos noteikumus, lai nodrošinātu pašvaldības autonomo funkciju un brīvprātīgo

iniciatīvu izpildi, ievērojot likumos vai Ministru kabineta noteikumos paredzēto funkciju izpildes kārtību”, saistot

to ar minētā likuma 4.panta pirmās daļas 2.punktu “noteikt teritoriju un būvju uzturēšanas prasības, ciktāl tas

saistīts ar sabiedrības drošību, sanitārās tīrības uzturēšanu un pilsētvides ainavas saglabāšanu” un 5.punktu –

“sekmēt pašvaldības teritorijā esošā kultūras mantojuma saglabāšanu un sniegt atbalstu kultūras norisēm”, tomēr

tiesa jau norādīja, ka īpašuma tiesības var ierobežot ar likumu, bet Pašvaldību likuma 44.pants par tādu

ierobežojuma tiesības piešķirošu normu nav atzīstams, jo noteic vispārīgu saistošo noteikumu izdošanas kārtību.

Savukārt atbildētāja norādītās normas un paskaidrojums tiesai nesniedz izvērstu un pamatotu tiesību esības

apstiprinājumu.

Pašvaldību likuma 4.panta pirmās daļas 2.punktu likumdevējs saista ar sabiedrības drošību, sanitāro tīrību

un pilsētvides ainavas saglabāšanu, taču minētajā tiesa nesaskata pamatu apbūves prasību noteikšanai, kas iet ciešā

saskarē ar sekām, kas izriet no Ēkas statusa jeb ierobežojumiem, kādi tiek noteikti rīcībai ar kultūrvēsturiski vērtīgu

ēku, ja pirms tam nav ievērotas augstāka juridiskā spēka normu prasības, jo, lai arī “vārds „likums” aptver ne tikai

Saeimas pieņemtus likumus, bet arī citus vispārsaistošus (ārējus) normatīvos tiesību aktus, ja vien tie izdoti,

pamatojoties uz likumu, publicēti normatīvajos tiesību aktos noteiktā kārtībā, ir pietiekami skaidri formulēti, lai

adresāts varētu izprast savas tiesības un pienākumus, kā arī atbilst tiesiskas valsts principiem (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2014.gada 12.decembra sprieduma lietā Nr.2013-21-03 11.punktu),“pašvaldības domei, izdodot

saistošos noteikumus, ir pienākums rīkoties atbilstoši pilnvarojumam. Tas citastarp ietver pienākumu pieņemt tādu

normatīvo regulējumu, kas atbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normām” (sk. Satversmes tiesas 2016.gada

12.februāra sprieduma lietā Nr.2015-13-03 15.punkts). Minēto atziņu gaismā tiesa vēlas norādīt, ka lai arī tā

neapšauba nepieciešamību arī pašvaldībai iesaistīties kultūras mantojuma aizsardzībā, pirms vispārsaistošu

ierobežojumu noteikšanas, kas aizskar personu pamattiesības, ir jābūt skaidri identificētam tiesību tvērumam un

veiktam izvērtējumam, tostarp, tiesiskā pamata un ierobežojuma samērīguma pārbaudei, kālab šie saistošie

noteikumi ir nepieciešami un kā pēc iespējas mazāk ierobežot īpašnieku tiesības, vienlaikus aizsargājot sabiedrības

interesi. Cita starpā, Lēmumā minētās autonomās funkcijas realizēšanai 2024.gada 15.maijā pašvaldība jau ir

izdevusi saistošos noteikumus Nr.RD-24-270-sn “Rīgas valstspilsētas pašvaldības teritorijas kopšanas un būvju

uzturēšanas saistošie noteikumi”, taču to saturā jautājums par kultūrvēsturisku ēku statusu nav ietverts, kā arī

Noteikumu paskaidrojuma rakstā nav sasaistes ar šo autonomo funkciju, tāpēc tiesa neatrod pamatojumu Lēmumā

ietvertajam skaidrojumam par minēto(sk. Lēmuma I.punktu Piemērojamais tiesiskais regulējums).

Savukārt attiecībā uz Pašvaldību likuma 4.panta pirmās daļas 5.punkta atsauci, ko atbildētājs norāda kā

funkciju “sekmēt pašvaldības teritorijā esošā kultūras mantojuma saglabāšanu”, norādāms, ka tas tieši neparedz

pašvaldības tiesības identificēt un noteikt jaunus kultūras objektus, proti, noteikt, kas ir kultūras mantojums un

prasības rīcībai ar to, bet gan rūpēties par teritorijā esošo kultūras mantojumu, ko pieteicējs pamatoti saista ar

likuma “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” 14.panta septīto daļu, kas paredz pašvaldības kompetenci rūpēties par

kultūras pieminekļiem, kuru statuss noteikts saskaņā ar likuma “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” normām,

nevis izstrādāt jaunu, no minētā regulējuma neatkarīgu, kārtību. Tāpat nevar piemirst, ka pat tajā gadījumā, ja

Noteikumi izdoti saskaņā ar TIAN, uz kā deleģējumu norāda atbildētājs, tad jāatceras, ka TIAN arī ir saistošie

noteikumi un juridiskā spēka hierarhijā atrodas vienādā līmenī ar Noteikumiem, kas nozīmē, ka pati pašvaldība

vienos saistošajos noteikumos deleģē sevi pieņemt citus saistošos noteikumus.

Tamdēļ tiesa vērtē kritiski paskaidrojuma raksta atsauci un Noteikumu izdošanas pamatojumu, kurā

noteikts, ka “Tieši tāpēc, ka Rīgas valstspilsētas pašvaldības administratīvajai teritorijai trūka atbilstoša

aizsardzības mehānisma rīcībai ar vēsturisko apbūvi un vēsturiskajiem apstādījumiem, kam nav noteikts īpašs

aizsardzības statuss, ar Rīgas domes 2021. gada 15. decembra saistošajiem noteikumiem Nr. 103 "Rīgas teritorijas

izmantošanas un apbūves saistošie noteikumi" apstiprinātajos Rīgas teritorijas plānojuma teritorijas izmantošanas

un apbūves noteikumos (turpmāk – TIAN) tika noteiktas prasības kultūras mantojuma saglabāšanai, tostarp

noteikts, ka vēsturisko būvju un vēsturisko apstādījumu kultūrvēsturisko vērtību nosaka pašvaldība, pamatojoties

uz pašvaldības saistošajiem noteikumiem par kultūrvēsturiskās vērtības noteikšanu būvēm un apstādījumiem”,

proti, Noteikumi izdoti tāpēc, ka Rīgai pirms tam nebija vēsturiskās apbūves aizsardzības mehānisma un pašvaldība

ar TIAN pilnvaro pašvaldību pieņemt Noteikumus.

Kopumā tiesa vērtē situāciju tādējādi, ka vispārīgi pašvaldībai ir tiesības un pienākums rūpēties par kultūras

vērtību aizsardzību un arī Lēmumā ietvertā atsauce uz Augstākās tiesas 23.04.2018. lēmumu lietā Nr.SKA-

989/2018 ir pamatota, taču jautājums ir aplūkojams nevis kā patstāvīgs, tikai no Pašvaldības likuma izrietošs

tiesību apjoms, bet aplūkojams kontekstā ar teritorijas plānošanas procedūru, attiecīgo augstāka juridiskā spēka

tiesību normu piešķirto deleģējumu un kopsakarā ar to. Tā kā arī tiesai daļēji, lai izlemtu prasījumu par to, kāda ir

Ēkas kultūrvēsturiskā vērtība, ir jāpiemēro pamatā TIAN, nevis Noteikumi, tā nesaskata par nepieciešamu vērsties

Satversmes tiesā ar pieteikumu par Noteikumu satura spēkā esību. Savukārt tas, ka atbildes uz pārbaudes kritēriju

apjomu tomēr ir noteiktas Noteikumos, būtu pamatojams ar nepieciešamību nodrošināt skaidru un pārskatāmu

mehānismu, abstrahējoties no tā, ka šis mehānisms tieši privātpersonām noteic kādas saistības.

Tā kā Administratīvā rajona tiesa lietā esošo faktisko apstākļu un piemērojamo tiesību normu gaismā

saskata, ka atbildētāja Lēmums nav tiesisks, tostarp, tiesas ieskatā kļūdaini ir identificēti faktiskie apstākļi un

izdarīti neatbilstoši secinājumi, tā vispirms veiks vērtēšanu, kas skar pieteicēja tiesības saņemt lietā labvēlīgu

rezultātu jeb tiesības uz lēmumu, ka Ēka ir bez kultūrvēsturiskās vērtības, vienlaikus norādot un Lēmuma

neatbilstībām, kas bijis pamats tiesai pie šāda secinājuma nonākt.

[8] Lietā nav strīda, ka Ēka atrodas valsts nozīmes arhitektūras (pilsētbūvniecības) pieminekļa “Mežaparks”

(aizsardzības Nr.7444) teritorijā, bet pati nav atzīta par kultūras pieminekli likuma “Par kultūras mantojuma

aizsardzību” kontekstā. Ar TIAN 1.pielikuma aplūkošanu (sk. https://www.rdpad.lv/wp-

content/uploads/2024/07/01.pielikums_apvienots.pdf 8.lapa) apstiprinās, ka Ēka atbilstoši krāsojumam ir kategorijā

“potenciāli vērtīga vēsturiska būve”, kas nozīmē, ka tieši no atbildētāja novērtējuma ir atkarīgs, kāds būs Ēkas

statuss to individualizējot. Vienlaikus gan norādāms, ka norāde par potenciāli vērtīgu būvi tiesas ieskatā nerada

nekādas citas sekas, kā vien to, ka potenciāli Ēka var tikt noteikta kā vērtīga, vai arī nē, jo “potenciāls” atbilstoši šī

vārda skaidrojumam nozīmē “iespējams, varbūtējs” (sk. https://tezaurs.lv/potenci%C4%81ls:2). Tamdēļ iekļaušana

TIAN pielikumā norāda vien uz to, ka Ēka ir izvērtējama no kultūrvēsturiskā aspekta, bet nevis (ar lielu varbūtību)

tāda ir.

Lietā arī nav strīda, ka Ēkas statusa individualizācija ir notikusi tamdēļ, ka pieteicējs ir vēlējies veikt

būvniecību īpašumā.

Var piekrist, ka līdz 19.06.2024. (Noteikumu spēkā stāšanās) nepieciešamību izstrādāt māksliniecisko

inventarizāciju šādos gadījumos noteica TIAN 1156.punkts “līdz brīdim, kamēr stājas spēkā šajos noteikumos

minētie pašvaldības saistošie noteikumi par kultūrvēsturiskās vērtības noteikšanu būvēm un apstādījumiem, rīcība

ar būvēm pilsētbūvniecības pieminekļu un apbūves aizsardzības teritorijās ir atļauta, ņemot vērā šo noteikumu 1.

pielikumā norādīto būvju iedalījumu potenciāli vērtīgajās vēsturiskajās būvēs un būvēs bez noteiktas

kultūrvēsturiskās vērtības un ievērojot šādas prasības: 1156.1. pirms šo noteikumu 1. pielikumā noteiktās potenciāli

vērtīgās vēsturiskās būves, kas nav kultūras piemineklis vai kultūras pieminekļa sastāvdaļa, pārbūves vai

atjaunošanas veic būves arhitektoniski māksliniecisko inventarizāciju, kuras materiālus pievieno būvniecības

ieceres dokumentācijai. Būvniecības ieceres risinājumus izstrādā, pamatojoties uz arhitektoniski mākslinieciskās

inventarizācijas rezultātiem, ņemot vērā inventarizācijā konstatēto kultūrvēsturisko vērtību kopumu”. Tā kā

pieteicēja iecere vēl tobrīd atradās izlemšanas procesā, attiecīgi ar normu spēkā stāšanos tās bija piemērojamas.

Lietā nav strīda, ka pieteicējs šādu inventarizācijas veikšanu nodrošināja un iesniedza atbildētājam, ko attiecīgi

vērtēs arī tiesa.

Attiecībā uz procesa dalībnieku argumentiem, kas attiecināmi uz lietā dokumentus gatavojošā /Persona C/

kompetenci vai objektivitāti, tiesa norāda, ka atbildētāja nostāja ir nepamatota, proti, TIAN 118.punkts noteic, ka

tiesības veikt māksliniecisko inventarizāciju ir sertificētiem arhitektiem un mākslas zinātniekiem, kas ir kompetenti

restaurācijā vai vēsturisko būvju izpētē. Tiesa ir veikusi ielūkošanos BIS un konstatējusi, ka minētajai personai ir

spēkā esošs (un tāds tas bija arī atzinuma sagatavošanas laikā) sertifikāts arhitekta praksei(skat. /Tīmekļvietne E/),

kas vienā aspektā jau piešķir tiesības veikt šādu Ēkas kultūrvērtības noteikšanas māksliniecisko inventarizāciju.

Savukārt, ja iestādei bija šaubas par arhitekta kompetenci konkrētā jomā, tā varēja minēto norādīt pieteicējam ar

papildu informācijas pieprasījumu, kas atbilstu labai pārvaldībai. Pieteicējs lietā ir iesniedzis arhitekta kompetenci

izklāstošu dokumentu (lietas 126.-127.lapa), kam tiesai ir pamats piešķirt ticamību, jo nav ziņu par kādu apzinātu

rīcību vai datu sagrozīšanu, uz ko nav norādījis arī atbildētājs. Turklāt vairāki dokumentā norādītie pieredzes

apliecināmi ir publiski pārbaudāmi, piemēram, attiecībā uz Rīgas pils Priekšpils rekonstrukciju – restaurāciju

(/Tīmekļvietne D/),vai arī uz /Adrese B/, Kuldīgā(/Tīmekļvietne C/, /Tīmekļvietne B/). Bez ievērības nevar atstāt, ka

personas arhitektūras nozarē tiek sertificētas, kas nozīmē, ka arhitekta /Persona C/ kompetenci ir pārbaudījusi

sertificēšanas institūcija, kā arī arhitekti ir pilnībā atbildīgi par savu darbu un jo īpaši ekspertīzē izdarītajiem

secinājumiem. Tamdēļ tiesa nesaskata pamatu, kālab atbildētājs pauda šaubas konkrētajā gadījumā, kā arī nesaskata

pamatu sertifikācijas institūcijas vietā pārvērtēt /Persona C/ kompetenci saskaņā ar pieteicēja iesniegtajiem

dokumentiem. Administratīvā rajona tiesa konkrētajos apstākļos atzīst inventarizāciju par ticamu un izmantojumu

lēmuma pieņemšanai par kultūrvēsturiski vērtīgas būves statusu.

Kā liecina inventarizācijas saturs (lietas 43.-59.lapa), tad tas pilnībā atspoguļo un atver jautājumus, ko

noteic TIAN 117.punkts, līdz ar ko tiesa no tā vadās, analizējot kritērijus, ko paredz Noteikumu 9.punkta saturs.

Noteikumu 9.1.apakšpunkts kā kritēriju noteic būvniecības periodu un stilistiku. Attiecībā uz minēto tiesa

secina, ka daļēji Ēkas būvniecība veikta 1939.gadā, taču vienlaikus inventarizācijā pamatoti norādīts uz Otrā

pasaules kara sākumu, uz pusbūves statusu(lietas 59.lapa) un 1952.gada būvprojektu, arhitektam faktiski secinot,

ka vizuāli Ēkas būvniecības materiāli (ķieģeļi, logi, apdares materiāli utt) atbilst padomju periodam. Lai arī daļēji

par Ēkas stāvokli pēc kara gadiem arhitekts visticamāk ir izteicis pieņēmumu, kopsakarā ar to, ka arī atbildētājs

norāda Ēkas celšanas gadu – 1953.gads, ir pamats to atzīt spriedumā.

Tāpat nav krasu diskusiju par to, ka Ēka būvēta vienkāršota funkcionālisma stilā, kas citastarp, bija

raksturīga tieši padomju būvniecības periodam un ko raksturoja pragmatiska un minimālistiska pieeja, kas

saglabāja funkcionālisma pamatprincipus, bet samazināja sarežģītību un dekoratīvos elementus, lai padarītu ēkas

vēl ekonomiskākas, vienkāršākas un vieglāk būvējamas.

Minētais tiesas secinājums apstiprinās ar pierādījumiem, kas ietverti atzinumā un lietas materiālos, dodot

tiesai saskanīgi novērtēt arhitekta secinājumus kopsakarā ar šiem vizuālās uzskates materiāliem, un saskan arī ar

atbildētāja Lēmumā ietverto faktu atspoguļojumu.

Noteikumu 9.2.apakšpunkts kā kritēriju norāda autorību, par ko procesa dalībniekiem ir strīds, jo atbildētājs

Lēmumā ir norādījis, ka Ēka ir būvēta pēc arhitekta /Persona B/ (/Datums G//Datums F/) 1939.gadā izstrādātā

projekta. Minēto secinājumu tiesa vērtē kā nepamatotu un kļūdainu, savu konstatējumu balstot inventarizācijas

saturā un tai pievienotajos projektu materiālos, un ne tikai juridiskajos dokumentos, kur redzams, ka būvniecība

veikta pēc 1952.gada būvprojekta(lietas 52.lapa),nevis 1939.gada projekta(lietas 57.lapa), bet tieši arhitekta

izdarītajos secinājumos, kur raksturotas Ēkas galveno elementu atšķirības – jumts (slīpums, segums), logu ailes,

proporcijas, fasādes simetrija u.c. kritēriji. Minētais apstiprinās arī ar projektu materiāliem un arhitekta veiktu

salīdzinājumu (lietas 46.lapa), kam nav pamata neticēt. Tas, ka Ēka saskaņā ar 1952.gada projektu vizuāli ir

palikusi 2-stāvu ēka (kā bija 1939.gada projektā), jāskata kopsakarā ar jumta konfigurāciju (jo mainīts tā slīpums

jumta stāva izbūvei), bet ir arī Ēkas plānojuma izmaiņas, logu aiļu proporciju izmaiņas u.c. nesakritības, taču

objektīvi tas nerada pamatu secinājumam, ka tā ir arhitekta /Persona B/ iecerētā būve. Autorību nerada arī centrālā

ieejas daļa, kas vispār ir raksturīga vairumam dzīvojamo ēku, izvietojot ieeju simetriski, un tas nav kāds īpašs

autora darba aizsargājams elements. Savukārt tas, ka virs ieejas ir 1952.gada projektā palicis dekoratīvs elements,

tiesas ieskatā ir nepietiekami, lai atzītu, ka realizēts 1939.gada projekts. Arhitekts detalizēti un pamatoti ir norādījis

tehniskās atšķirības elementos, lai atzītu, ka projekts ir tiktāl pārstrādāts, ka nav atzīstams par /Persona B/ projektu,

kurš pats par sevi ir kultūras vērtība un pelna ievērību, taču Ēka nav šī darba rezultāts.

Var piekrist, ka arhitekts, iespējams, pārmēru kritizē/noniecina padomju laika materiālus un būvniecību, kur

būtu sagaidāma neitrālāka attieksme, taču tas nav iemesls, kas ietekmē inventarizācijas satura vērtējumu, un no

atbildētāja puses šāda kritika būtu jāatstāj bez ievērības. Tomēr bez ievērības nevar atstāt citu, šajā kontekstā daudz

būtiskāku apstākli un tas ir, ka no Lēmuma (jo īpaši – no Sākotnējā lēmuma) neizriet, ko tad atbildētājs aizsargā –

padomju laika būvniecību vai pirmskara būvniecību. Jo tiesa jau norādīja, ka tā atbilstoši pierādījumiem nesaskata,

ka te būtu realizēts 1939.gada projekts. Var piekrist, ka vēstures uzslāņojums arī ir vērtība un nav pamata aizsargāt

tikai pirmskara objektus, taču vēlreiz jānorāda – no Lēmuma nav skaidrs, vai tiek aizsargāta Ēka kā 1939.gada

projekta realizācija, vai tas, ko padomju laiks spēja izdarīt ar vērtīgu pirmskara būvprojekta autora ieceri. Lēmumā

bija skaidri jānorāda, kas tiek aizsargāts, kādā apjomā un kāpēc. Padomju laika apbūve, kur kā vienu no piemēriem

varētu minēt Jūrmalas administratīvo teritoriju, kur katra skaista vasarnīca vai pirmskara gadu ēka tika paplašināta

un izkropļota līdz nepazīšanai, arī ir vēstures mantojums, taču pirms tam ir jāatbild uz jautājumu, kas tieši tiek

aizsargāts, cik lielā apjomā un kāpēc tieši konkrētais objekts ir tik vērtīgs, ka tam jāpaliek nemainīgā (daudzviet –

estētiski nepieņemamā un/vai tehniski nedrošā) stāvoklī. Atbildi uz šiem jautājumiem Lēmums nesatur, bet tādu

pieprasa arī tālākie Noteikumu 9.punkta apakšpunkti.

Noteikumu 9.3.apakšpunkts kā kritēriju noteic nepieciešamību izvērtēt – arhitektonisko un māksliniecisko

unikalitāti, atbilstību konkrētā stila iezīmēm, stilistisko tīrību, bet no Lēmuma tas neizriet, Komisija to vispār nav

vērtējusi, tikai uzskaitījusi stilu un elementus, bet tiesa līdz ar to nesaskata un no inventarizācijas neizriet ne

arhitektoniskā, ne mākslinieciskā unikalitāte, kas būtu saglabājama tieši konkrētajai Ēkai jeb Ēkai ar padomju laika

uzslāņojumu un pārbūvēm, kas raksturīgas daudzviet ne tikai Rīgas pilsētā, bet arī citur Latvijas teritorijā. Šīs

īpašības (unikalitāte, stila tīrība), kā jau tiesa norādīja, varētu piemist /Persona B/ projektam, bet Ēkā tas nav

realizēts. Savukārt unikalitāti, jo īpaši - vienkāršota funkcionālisma stilā, būtu jārod un jāpamato. Jautājot, vai

šādas būves ir raksturīgas padomju laikiem, atbilde, iespējams ir jā, taču tas nav kritērijs, ar ko piepildāms

Noteikumu 9.punkta saturs, jo tad jau katra pirmskara vai padomju laika būve būtu sargājama nemainīgā veidolā.

Vēl jo vairāk, ja Lēmumā tikai norādīts, ka ievēroti vienotas kompozīcijas pamatprincipi no sākotnējā projekta, tad

tiesa par tiem jau pauda apsvērumus, citastarp, balstītus arī mākslinieciskās inventarizācijas secinājumos.

Attiecībā uz oriģinālās substances saglabātības pakāpes noteikšanu, ko paredz Noteikumu 9.4.apakšpunkts,

Komisija un Sākotnējais lēmums vispār nav norādījuši argumentus, taču tie detalizēti ir analizēti arhitekta

inventarizācijā, skaidrojot gan pusbūves statusu, gan arī iespējamību, ka tā tikusi būvēta pirms 1952.gada projekta,

gan arī katra izmantotā būvmateriāla provizorisko rašanās gadu. Lai arī konkrēts procents nav noteikts, katrā ziņā

ticamība piešķirama tam, ka oriģinālās substances daļa, ja domājams 1939.gada projekts, tur ir minimāla. Taču, ja

atbildētājs sargā 1952.gada projektu, tad Lēmumā to tiesa neatrod par pienācīgi izskaidrotu un pamatotu.

Tāpat atbildētājs nav vērtējis Ēkas kultūrvēsturisko, sabiedrisko un sociālo vērtību, kā to noteic Noteikumu

9.5.apakšpunkts. Savukārt arī tiesai nav ziņu, ka Ēka būtu saistīta ar kādu sabiedrībai nozīmīgu notikumu, personu

vai tai būtu kāda sociāla vērtība, kas izceļ šo Ēku citu ēku vidū. Nav vērtēta arī pilsētbūvnieciskā iederība saskaņā

ar Noteikumu 9.6.apakšpunktu, attiecībā uz ko būtu norādāms, ka vispārīgi Ēka ir raksturīga apkārtējās teritorijas

apbūvei, taču no pieteicēja ieceres arī neizriet, ka tajā tiks veiktas kardinālas izmaiņas (lietas 60.lapa), kas šo

iederību mainīs. Turklāt jāatceras, ka Mežaparka teritorijai ir izstrādāti konkrēti TIAN noteikumi, kuriem ieceres

izstrādē ir jāseko, un šo noteikumu saturs arī liecina par vēlmi saglabāt teritorijas raksturīgo apbūvi arī pārbūvētām

vai jaunām ēkām.

Administratīvās rajona tiesas ieskatā, atgriežoties pie Satversmes 105.panta, atbildētājam šādu

administratīvo aktu izdošanā ir jāpievērš rūpība, ir jābūt vispusīgam faktu atspoguļojumam, pamatojumam, lai

skaidri būtu saskatāms, kamdēļ konkrētais ierobežojums konkrētam īpašumam vai īpašniekam ir noteikts.

Konkrētajā lietā tas nav pienācīgi izpildīts un tiesa jau norādīja, ka arī tad, ja lēmumu pieņemšanā ir iesaistīti

nozares speciālisti, kas nepārzina tiesību normas vai administratīvo procesu, tas ir iestādes pienākums, nodrošināt

likuma ievērošanu.

Kopumā Administratīvās rajona tiesas ieskatā jau iepriekšminēto argumentu pārbaude neliecina, ka Ēka ir

atzīstama par kultūrvēsturiski vērtīgu ēku, jo atbildētāja Lēmums tam nesatur pamatojumu, bet tiesai, cita starpā

piešķirot ticamību Ēkas mākslinieciskajai inventarizācijai, kas nav pienācīgi novērtēta un atspēkota iestādē, nav

pamata piekrist atbildētājam. Jo īpaši, šajā jautājumā nepamatoti nav pienācīgi izpildīta prasība par Noteikumu

9.7.apakšpunkta kritērija - tehniskais stāvoklis – pārbaudi.

Administratīvā rajona tiesa norāda, ka šis arguments no pieteicēja puses pausts vairākkārtīgi, kā arī

pamatots ar pierādījumu – Tehniskās apsekošanas atzinumu (lietas 79.-89.lapa).

Minētā kritērija gaismā tiesa nesaskata, ka tas būtu vērtējams tikai kā iespējamība ēku saglabāt vai

nesaglabāt. Uzmanība ir pievēršama visu argumentu kopsakara pārbaudei, bet šajā gadījumā jo īpaši apsverot – vai

padomju laika nekvalitatīvās būvniecības sekas, kas traucē normālu mājas ekspluatāciju, ir vērtējamas augstāk,

nekā Ēkas droša, veselībai nekaitīga ekspluatācija, kā to šobrīd noteic Būvniecības likuma 9.pants. Kā tiesa jau

secināja, konkrētā Ēka nav unikāla, atbildētājs nav pienācīgi identificējis, ko saglabā, bet, ja saglabā padomju

perioda sekas, tad nav atbildējis uz jautājumu, kālab tā ir konkrētā Ēka, kurai piešķirams šis īpašais aizsardzības

statuss, proti, vai tieši šis arhitektūras paraugs ir tik svarīgs, lai noteiktu liegumu īpašniekam veikt pārbūvi, kas gan

mainītu mājas ārējo vizuālo veidolu, bet atstātu iederīgu Mežaparka vidē un padarītu to drošu izmantošanai.

Konkrētajos apstākļos tiesa piešķir būtisku nozīmi tehniskās apsekošanas atzinumam tieši tajā izdarīto

secinājumu dēļ, ka būvniecības kļūdas un neprofesionālisms attiecīgajā periodā ir radījis sekas, ka bojājas mājas

konstruktīvi elementi, nepareiza dzegas izveide ļauj mitrumam un laikapstākļiem radīt negatīvu ietekmi uz Ēku

(lietas 82.lapa). Tiesa šo argumentu par tehnisko stāvokli vērtē kā negatīvi Ēkas kultūrvēsturisko vērtību

ietekmējošu faktoru, dodot priekšroku secinājumam, ka šis objekts nav atzīstams par tādu kultūrvēsturisko vērtību,

kāda tā ir saglabājama sākotnējā jeb 1953.gada veidolā, proti, atbildētājs var saglabāt padomju laika mantojumu,

taču nav pamata absolutizēt, ka ir jāsaglabā katra ēka, un, ja kāda konkrētā tomēr tiek saglabāta, ir jābūt attiecīgam

pamatojumam un samērīguma izvērtējumam, kālab īpašnieka tiesības ir ierobežojamas.

Tādējādi, izvērtējot lietā esošos pierādījumus, tiesa atzīst, ka ir pamats apmierināt pieteikumu, atzīstot, ka

Ēka ir būve bez kultūrvēsturiskās vērtības. Savukārt atbildētāja Lēmums, kurā iestāde nonākusi pie pretēja

secinājuma, nav pamatots, ir atzīstams par prettiesisku un atceļams.

[9] Procesa dalībnieki lietas izskatīšanā norādīja arī uz Pārvaldes un Pārveidošanas atļaujas lomu, līdz ar ko

tiesa veic šī argumenta izvērtēšanu.

Kā redzams no Pārvaldes izsniegtās atļaujas (lietas 67.lapa), tā izsniegta Ēkas fasādes siltināšanai, tātad –

mājas fasādes izmaiņām. Tiesa jau norādīja, ka lietā nav strīda par to, ka Ēka atrodas valsts nozīmes arhitektūras

(pilsētbūvniecības) pieminekļa “Mežaparks” teritorijā, bet nav tā sastāvdaļa vai atsevišķi identificēts kultūras

objekts likuma “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” izpratnē (lietas 120.lapa, sk. arī mantojums.lv). Neskatoties

uz minēto, tiesai nav šaubu, ka Pārvalde ir aplūkojusi minēto Ēku kā potenciālu kultūras objektu, novērtējot tās

atrašanās vietu un ietekmi uz kultūras pieminekļa teritoriju. Minēto apliecina arī Pārvaldes vēstule atbildētājam

(lietas 32.lapa) un tiesai nerodas šaubas, ka gadījumā, ja Pārvalde būtu saskatījusi nepieciešamību šo Ēku tomēr

identificēt kā aizsargājamu kultūras vērtību likuma tvērumā, tā būtu attiecīgo atļauju liegusi. Tamdēļ, lai arī

Pārvaldes izsniegta atļauja neaizstāj atbildētāja vērtējumu visos tā aspektos, nav pamata nepiešķirt nozīmi to

speciālistu viedoklim, kuri ir lēmuši par Pārveidošanas atļaujas izsniegšanu, proti, esošā valsts nozīmes kultūras

pieminekļa ietekme nav saskatāma, savukārt atbildētājs Ēkai saglabājamu un aizsardzībai pakļautu kultūras vērtību

nav pierādījis un pamatojis. Tādējādi tiesa atzīst, ka pieteicēja pieteikums ir pamatots un apmierināms pilnā

apmērā.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu, 246.-251.pantu, 253., 254.pantu,

289.-291.pantu, tiesa

nosprieda

apmierināt/Persona A/ pieteikumu unatceltRīgas valstspilsētas pašvaldības Pilsētas attīstības departamenta

2024.gada 4.novembra lēmumu Nr.DA-24-9021-ap;

uzdotRīgas valstspilsētas pašvaldības Pilsētas attīstības departamentam mēneša laikā no sprieduma spēkā

stāšanās dienas izdot jaunu administratīvo aktu, ar kuru dzīvojamā māja ar kadastra apzīmējumu /kadastra

apzīmējums/ /Adrese /, Rīgā, tiktu atzīta par būvi bez kultūrvēsturiskās vērtības;

piespriestno Rīgas valstspilsētas pašvaldības Pilsētas attīstības departamenta par labu /Persona A/ (personas

kods /Personas kods/) par pieteikumu samaksāto valsts nodevu 30 EUR apmērā.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas

dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Tiesnese E.Apīne