Court dismisses penalty for utility non-provision due to tenant debt and building reconstruction needs.

NORAKSTS

Lieta Nr.A420615510

Lietvedības Nr.A02347-11/13

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā, 2011.gada 11.novembrī

Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā:

tiesnesis O.Priedītis,

piedaloties pieteicējas pārstāvei I.S.,

atbildētājas – Rīgas pilsētas pašvaldības pusē, pieaicinātās iestādes – Rīgas

domes Administratīvās komisijas pārstāvim A.P.,

2011.gada 1.novembrī atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu

Nr.A420615510 SIA „IPSO S” pieteikumā par Rīgas domes Administratīvās

komisijas 2010.gada 23.marta lēmuma Nr.D57 10-15 atcelšanu (administratīvā

pārkāpuma protokols CB Nr.008810).

Aprakstošā daļa

[1] 2010.gada 21.aprīlī Administratīvajā rajona tiesā saņemts SIA „IPSO

S” (turpmāk arī – pieteicēja) pieteikums un ar Administratīvās rajona tiesas

tiesneša 2010.gada 23.aprīļa lēmumu pieteikums pieņemts un ierosināta

administratīvā lieta Nr.A420615510 par Rīgas domes Administratīvās

komisijas (turpmāk arī – Komisija) 2010.gada 23.marta lēmuma Nr.D57 10-15

(turpmāk – Lēmums) atcelšanu.

[2] No lietas materiāliem izriet, ka 2010.gada 26.februārī Rīgas pilsētas Īres

valdes amatpersona sastādīja administratīvā pārkāpuma protokolu CB Nr.008810

par pamatpakalpojumu nesniegšanu īrniekiem. Konstatēts, ka /adrese/ īrniekiem

netiek nodrošināts pamatpakalpojums – aukstais ūdens, kanalizācija un apkure.

2010.gada 23.martā izskatot lietu par pieteicējas saukšanu pie

administratīvās atbildības pēc Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa

(turpmāk – LAPK) 150.3panta par pamatpakalpojumu nesniegšanu īrniekiem

Komisija pieņēma Lēmumu, ar kuru nolēma saukt pie administratīvās atbildības

pieteicēju un piemērot naudas sodu Ls 5000 apmērā.

[3] Nepiekrītot Lēmumam, pieteicēja iesniedza pieteikumu

Administratīvajā rajona tiesā, lūdzot atcelt pārsūdzēto Lēmumu, norādot

sekojošo.

[3.1] Administratīvā komisija ir aprobežojusies tikai ar fakta

konstatāciju, ka /adrese/ īrnieki nesaņem pamatpakalpojumus, nevērtējot lietas

apstākļus un šis fakts apriori vērtēts kā pārkāpums, pamatojoties tikai uz Rīgas

pilsētas Īres valdes sastādīto administratīvā pārkāpuma protokolu CB

Nr.008810 un nepasverot likuma „Par dzīvojamo telpu īri” (turpmāk – Īres

likums) 11.3panta septītajā daļā norādīto apstākļu iespējamību kā pakalpojumu

nesniegšanas attaisnojošu iemeslu namīpašniekam SIA „IPSO S”.

Namīpašums /adrese/ atrodas tehniski sliktā stāvoklī, nepieciešama

pilnīga ēkas rekonstrukcija. Pieteicējas rīcībā ir Rīgas pilsētas Būvvaldes

2010.gada 24.martā pagarinātā būvatļauja Nr.C-032-08 dzīvojamās ēkas

/adrese/ rekonstrukcijai. Līdz ar to ir pierādīts, ka ēkas sliktais tehniskais

stāvoklis ir objektīvs un novēršams rekonstrukcijas ceļā.

Ēkai /adrese/ nepieciešams uzsākt kapitālo remontu, jo minēto

dzīvojamo telpu tehniskais stāvoklis bija un ir kritisks, tas liedz pieteicējai

nodrošināt pamatpakalpojumus Īres likumā noteiktajā kārtībā.

Īrnieki /adrese/ tika brīdināti par šo faktu Īres likuma 28.4pantā noteiktajā

kārtībā, taču, neraugoties uz to, atteicās atstāt īres telpas.

Bez tam, iemesli, kurus Administratīvajai komisijai vajadzēja izvērtēt ir,

pirmkārt, iespējamais pakalpojumu samaksas parāds īrniekiem, otrkārt,

pieteicējas objektīva iespējamība vai neiespējamība nodrošināt šos

pakalpojumus īrniekiem. Ne vienu, ne otru iespējamību Administratīvā

komisija nav pieļāvusi un izvērtējusi, tādējādi nenodrošinot pieteicējai tiesības

uz vispusīgu un objektīvu lietas apstākļu izvērtēšanu.

[3.2] Pēc 2010.gada 19.janvārī sastādītā Rīgas pilsētas Īres valdes akta

par /adrese/ akta par apsekošanu, pieteicēja nosūtīja A.M. vēstuli, kurā

izskaidroti objektīvie iemesli, kādēļ ir radušās problēmas nodrošināt īrnieku ar

aukstā ūdens padevi un kanalizāciju.

No minētās vēstules izriet, ka aukstā ūdens padeve dzīvoklī ir bijusi

nodrošināta, bet uz konkrēto apsekošanas dienu ūdens caurulēs ir sasalis.

Tāpēc pastāv strīds par to, kurš ir vainojams apstāklī, ka ūdens padeve nav

tāpēc, ka ir aizsalušas caurules. Bez tam ņemot vērā faktu, ka 2009.gada

30.decembrī un 2010.gada 4.janvārī nama īpašumā /adrese/ tika konstatēti

zādzības fakti ūdens sistēmas iekārtai, Valsts policija uz sastādīto protokolu

pamata ir ierosinājusi kriminālprocesu.

Neņemot vērā to, ka īrniekiem jau daudzkārt tika piedāvāta gan

alternatīva dzīvojamā platība, gan naudas kompensācija, pieteicēja atkārtoti

vērsās pie A.M. un 2010.gada 26.janvārī nosūtīja vēstuli ar piedāvājumu

atrisināt radušos situāciju dažādos veidos, tajā skaitā piedāvājot uz ziemas

sezonas periodu pārvietoties uz citu dzīvojamo platību, kurā ir visu

pamatpakalpojumu nodrošinājums, nenosakot un neiekasējot īres maksu.

Īrniekiem atsakoties no visiem piedāvājumiem, pieteicēja regulāri

piegādāja īrniekiem dzeramo ūdeni, kā arī tērēja ievērojamus finansiālos

līdzekļus apsildot ar elektrību kanalizācijas un ūdens padeves caurules, lai

atjaunotu to darbību, kas ziemas apstākļos bija neiespējams.

[3.3] Administratīvās komisijas lēmums apgrūtina pieteicēju, uzliekot tai

maksāt naudas sodu Ls 5000 apmērā. Pieteicēja uzskata, ka šis naudas sods

nav samērīgs un vēl vairāk apgrūtina iespējas segt īpašuma uzturēšanas

izdevumus, rūpēties par to, nemaz nevērtējot peļņas gūšanas tiesības.

Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas skaidrojumu Eiropas

Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas Pirmā protokola 1.pants ietver

tiesības īpašumu lietot, jo lietošana „veido tradicionālu un fundamentālu

īpašuma tiesību aspektu”.

Tādējādi tiesības uz īpašumu ietver arī tiesības gūt labumu no sev

piederošas lietas, tostarp šo lietu izīrējot, kas ne vien nodrošina attiecīgā

īpašuma uzturēšanu, bet arī dod peļņu īpašniekam.

Kā atzinusi Satversmes tiesa 2006.gada 8.marta spriedumā lietā Nr.2005-

16-01, ja īpašnieks nevar savu lietu brīvi lietot, tostarp izīrēt, gūstot no tās

iespējamos labumus, viņa tiesības uz īpašumu ir ierobežotas.

[3.4] Saskaņā ar LAPK 272.pantu Administratīvajai komisijai bija

jākonstatē atbildību mīkstinošie vai pastiprinošie apstākļi.

[4] Komisija tiesā iesniegtajā rakstveida paskaidrojumā norāda, ka

pieteicējas pieteikums ir nepamatots un noraidāms, norādot sekojošo.

[4.1] Ne sals, ne mājas tehniskais stāvoklis nav atzīstami par tādiem

apstākļiem, kas atbrīvotu pieteicēju no Īres likuma 11.3panta septītajā daļā

noteiktā pienākuma, ka izīrētājs vai pakalpojumu sniedzējs nav tiesīgs

nesniegt (pārtraukt vai neuzsākt) šā panta pirmās daļas 1.punktā minētos

pamatpakalpojumus, ja īrniekam nav šo pakalpojumu apmaksas parādu.

Turklāt arī Īres likuma 40.panta otrajā daļā noteikts, ka izīrētājs

nodrošina dzīvojamās mājas (dzīvojamās telpas) uzturēšanu atbilstoši

normatīvajos aktos noteiktajām būvniecības un higiēnas prasībām, kā arī veic

dzīvojamās mājas (dzīvojamās telpas) kapitālo remontu, bet šī panta trešā daļa

noteic, ka izīrētājs atbild par dzīvojamās mājas konstruktīvo elementu un

inženierkomunikāciju bijājumiem, kas radušies mājas vispārējās nolietošanas

rezultātā.

[4.2] Īres likuma 11.3panta pirmās daļas 1.punktā noteikts, ka

pamatpakalpojumi ir nesaraujami saistīti ar dzīvojamās telpas lietošanu, tātad

no šīs tiesību normas izriet secinājums, ka īrētā dzīvokļa neatņemama

sastāvdaļa ir arī pamatpakalpojumi. Tieši tāpat kā pašu īrējamo dzīvokli, arī

pamatpakalpojumus izīrētājam ir pienākums sniegt īrniekam. Šis apgalvojums

izriet no minētās tiesību normas septītās daļas, kura nosaka, ka izīrētājs nav

tiesīgs nesniegt (pārtraukt vai neuzsākt) pamatpakalpojumus. Tulkojot minēto

tiesību normu ar teleoloģiskās redukcijas metodi, minētā panta septītās daļas

teikuma otrā daļa par to, ka, ja īrniekam nav šo pakalpojumu parādu, nedrīkst

tikt iztulkota pretēji tās jēgai, t.i., apgalvojums, „ja īrniekam ir parādi par

pamatpakalpojumiem, izīrētājs tos var nesniegt”, būs aplams, jo nonāk

pretrunā ar minētā panta pirmās daļas 1.punktu, kas nosaka pamatpakalpojumu

nesaraujamību ar īrēto dzīvojamo platību. Īres likuma normas neparedz

kārtību, kādā būtu atslēdzami pamatpakalpojumi.

[5] Tiesas sēdē pieteicējas pārstāve pieteikumu uzturēja, pamatojoties uz

pieteikumā norādītajiem argumentiem, papildus norādot, ka apkuri neuzskata

par pamatpakalpojumu, kā arī to, ka D.M. likuma izpratnē nav vērtējama kā

persona, kura var pretendēt uz jebkādu pamatpakalpojumu saņemšanu un būtu

jālemj par tiesvedības izbeigšanu lietā.

Tiesas sēdē Komisijas pārstāvis pieteicējas pieteikumu neatzina uzskatot

to par nepamatotu, norādot pārsūdzētajā Lēmumā un tiesai sniegtajos

rakstveida paskaidrojumos norādītos argumentus.

Cietusī persona, D.M. uz tiesas sēdi nebija ieradusies, iepriekš

nepaziņojot par neierašanās iemesliem. No lietas materiāliem tiesa konstatēja,

ka 2001.gada 23.maijā cietušajai D.M. tika nosūtīts paziņojums par tiesas

sēdes noteikšanu, kā arī 2011.gada 27.septembrī tika nosūtīta pavēste uz tiesas

sēdi. Minētā pavēste tika saņemta kā atpakaļsūtīta.

Tiesas sēdē noskaidrots, ka cietusī persona ir mirusi.

Motīvu daļa

[6] Tiesa, izvērtējot lietas materiālus kopumā, noklausoties lietas

dalībnieku paskaidrojumus, atzīst, ka pieteikums ir pamatots un apmierināms.

Lietā pastāv strīds par to, vai pieteicēja pamatoti ir saukta pie

administratīvās atbildības par Protokolā un pārsūdzētajā Lēmumā norādīto

administratīvo pārkāpumu.

[7] Kā jau norādīts iepriekš, pieteicējai piemērots administratīvais sods

Ls 5000 apmērā par Īres likuma 11.3panta septītās daļas prasību pārkāpšanu,

atbildība par ko paredzēta LAPK 150.3pantā.

Īres likuma 11.3panta septītajā daļā noteikts, ka izīrētājs vai pakalpojumu

sniedzējs nav tiesīgs nesniegt (pārtraukt vai neuzsākt) šā panta pirmās daļas

1.punktā minētos pamatpakalpojumus, ja īrniekam nav šo pakalpojumu

apmaksas parādu. Šā noteikuma neievērošanas gadījumā izīrētājs vai

pakalpojumu sniedzējs atlīdzina īrniekam nodarītos zaudējumus.

Savukārt LAPK 150.3pantā noteikts, ka par pamatpakalpojuma

nesniegšanu dzīvojamās telpas īrniekam, ja likums nosaka pienākumu sniegt

šādu pakalpojumu, uzliek naudas sodu juridiskajām personām līdz desmit

tūkstoš latiem.

Tātad izskatāmajā lietā nepieciešams konstatēt, ka pieteicēja nav sniegusi

dzīvojamās telpas /adrese/ īrniekiem kādu no pamatpakalpojumiem.

[8] Ievērojot to, ka izskatāmajā lietā strīds ir saistībā ar īres tiesiskajām

attiecībām un pieteicējas izteiktās iebildes, ka D.M. nav dzīvojamās telpas

/adrese/, īrniece, tādēļ pieteicējai nebija pienākuma sniegt pamatpakalpojumus

D.M., sākotnēji nepieciešams atbildēt, vai pastāv apstākļi, kas norādītu uz

pakalpojumu nesniegšanu īrniekam.

[8.1] Lietā nav strīda par to, ka 1982.gada 7.jūnijā dzīvojamās telpas īres

līgums ir noslēgts ar M.M. par dzīvokļa /adrese/, īri. M.M. ir mirusi un

dzīvojamās telpas turpināja lietot viņas dēls A.M. un viņa sieva D.M.,

nepārslēdzot dzīvojamās telpas īres līgumu pēc M.M. nāves. Ievērojot to, ka

īres attiecības nodibinātas 1982.gadā, to, ka A.M. kā M.M. dēls lietoja

dzīvojamās telpas /adrese/, secināms, ka viņš ir atzīstams par dzīvojamās

telpas īrnieku.

[8.2] Lietai kā pierādījums ir pievienots 2010.gada 19.janvāra akts (lietas

38.lapa) par dzīvojamās telpas /adrese/ apsekošanu. Šajā aktā norādīts, ka

apsekošana piedalījies īrnieks A.M. Ievērojot norādīto, tiesai nerodas šaubas,

ka starp pieteicēju un A.M. pastāv īres tiesiskās attiecības par dzīvojamās

telpas /adrese/ lietošanu. Uz to norāda arī pašas pieteicējas Rīgas pilsētas

Centra rajona tiesā iesniegtais prasības pieteikums (lietas 16.-18.lapa).

Tiesas vērtējumā apstāklis, ka Komisija kļūdaini par cietušo personu ir

atzinusi arī D.M. (nav pierādījumu, ka būtu iemitināta dzīvoklī atbilstoši Īres

likuma prasībām), nemaina to, ka vērtējams ir jautājums par pakalpojumu

sniegšanu vai nesniegšanu attiecīgās dzīvojamās telpas īrniekam.

[9] Vērtējot, vai ir konstatējamas visas LAPK 150.3pantā aprakstītā

administratīvā pārkāpuma sastāva pazīmes, tiesa norāda sekojošo.

[9.1] LAPK 150.3pants ietver sevī atsauci uz citos normatīvajos aktos

noteiktiem pienākumiem – pienākumu dzīvojamās telpas īrniekam sniegt

pamatpakalpojumus, detalizētāk tos neizskaidrojot. Līdz ar to sākotnēji

nepieciešams noskaidrot šo pienākumu apjomu.

Pamatpakalpojumu, kuri ir nesaraujami saistīti ar dzīvojamās telpas

lietošanu, uzskaitījums ir dots Īres likuma 11.3panta pirmās daļas 1.punktā -

apkure, aukstais ūdens, kanalizācija un sadzīves atkritumu izvešana.

Izskatāmajā lietā pieteicēja saukta pie administratīvās atbildības par tādu

pakalpojumu kā aukstā ūdens, kanalizācijas un apkure nenodrošināšanu.

Ievērojot to, ka pieteicēja ir izīrētāja (lietā par to nav strīda), un Īres likuma

11.3panta pirmās daļas 1.punktā doto pamatpakalpojumu uzskaitījumu,

secināms, ka pieteicēja, iespējams, nav sniegusi pamatpakalpojumus Īres

likuma izpratnē.

Vienlaikus konstatējams, ka Īres likumā ir atrunāti gan pakalpojumu

sniegšanas nosacījumi, gan iespēja pakalpojumus nesniegt. Līdz ar to

nepieciešams izvērtēt, vai pastāv likumā atrunātie priekšnoteikumi.

[9.2] Īres likuma 11.3panta pirmās daļas 1.punktā noteikts - dzīvojamās

telpas īres līgumā nosakāmi tie pakalpojumu veidi, kurus dzīvojamās telpas

lietošanas laikā saņem īrnieks (...). Šī panta pirmās daļas 1.punktā dots

iespējamo pamatpakalpojumu uzskaitījums, savukārt 2.punktā uzskaitīti

iespējamie papildpakalpojumi.

Tātad pušu savstarpējo pienākumu apjomu nosaka īres līgums un tajā

atrunātais par sniegtajiem pakalpojumiem. Tiesas vērtējumā šāds normatīvais

regulējums ir nepieciešams tādēļ, lai būtu saprotams, par kādu pakalpojumu

veidu divas civiltiesiskā darījumā iesaistītas puses ir vienojušās, jo sadzīviskā

realitāte ir tāda, ka ne visos dzīvokļos Latvijas Republikā ir nodrošināta aukstā

ūdens padeve (aka var atrasties pagalmā), var nebūt kanalizācijas

inženierkomunikācijas, kā arī ir iespējami dažāda veida apkures risinājumi.

Tā, piemēram, malkas krāsns apkures gadījumā nebūtu saprātīgi pieprasīt no

izīrētāja apkures pakalpojumu nodrošināšanu – pats dzīvojamās telpas īrnieks

rūpējas par malkas krājumiem un krāsns iekuršanu. Līdz ar to nepieciešams

vērtēt, kādus pienākumus ar īres līgumu attiecībā pret dzīvojamās telpas

/adrese/, īrniekiem ir uzņēmusies pieteicēja.

Izvērtējot dzīvojamās telpas īres līgumu (lietas 41.-43.lapa) un pielikumu

pie šī līguma (lietas 44.-46.lapa) tiesa konstatē, ka 1982.gada 7.jūlija līgumā

un tā pielikumā nav atrunāta nekāda veida pamatpakalpojumi un to sniegšanas

veids vai apjoms.

Ievērojot to, ka Īres likums paredz izīrētāja pienākumu apjomu atrunāt

līgumā, to, ka līgumā nav atrunāti šādi pienākumi, tad nav konstatējams, ka

pieteicēja kā izīrētāja nebūtu izpildījusi savu līgumisko pienākumu. Tā kā

administratīvā atbildība, tiesas vērtējumā, atbilstoši Īres likuma 11.3panta

pirmās daļas 1. un 7.punkta normu saturam, ir paredzēta tieši par pienākumu

nepildīšanu, tad pieteicējas rīcībā nav konstatējama administratīvi sodāma

nodarījuma pazīmes.

[9.3] Izskatāmajā lietā būtiski ir ņemt vērā to, ka pie administratīvās

atbildības tiek saukta juridiska persona. Augstākās tiesas Senāta

Administratīvo lietu departaments ir skaidrojis, ka LAPK 9.panta pirmajā daļā

noteikts, ka par administratīvo pārkāpumu var tikt atzīta tikai vainojama (ar

nodomu vai aiz neuzmanības izdarīta) darbība vai bezdarbība. Tādējādi vaina

ir viens no priekšnoteikumiem personas saukšanai pie administratīvās

atbildības. Šis priekšnoteikums ir vienlīdz attiecināms gan uz fizisko, gan

juridisko personu administratīvo atbildību. Tiesību doktrīnā vaina tiek definēta

kā personas psihiskā attieksme nodoma vai neuzmanības formā pret viņas

izdarīto prettiesisko darbību vai bezdarbību un ar to saistītajām kaitīgajām

sekām. Tomēr minētā definīcija raksturo tikai fizisko personu vainu, jo

juridiskajām personām nevar piemist psihiskā attieksme. Tāpēc juridisko

personu vaina ir nosakāma, ņemot vērā divus nosacījumus: pirmkārt, vai

juridiskajai personai bija iespēja nodrošināt noteikumu ievērošanu, par kuru

pārkāpšanu ir paredzēta administratīvā atbildība, otrkārt, vai juridiskā persona

veica nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu šo noteikumu ievērošanu (sk.,

piemēram, Augstākās tiesas Senāta 2009.gada 5.marta sprieduma lietā SKA-

19/2009 18.-19.punktu).

Tiesai nerodas šaubas, ka noteikta veida pakalpojumi dzīvojamās telpas

/adrese/, īrniekiem ir sniegti un to uzskatāmi apliecina pašas pieteicējas

paskaidrojumi un daļēji iekasētā samaksa par pakalpojumiem. Tomēr, tiesas

vērtējumā, šādu secinājumu izdarīšana būtu atbilstoša un pieļaujama

civiltiesiskā strīda risināšanas gadījumā, bet izskatāmajā lietā pieteicēja tiek

sodīta ar krimināltiesiskai sankcijai pielīdzināmu sodu. Šādā gadījumā, kad

nav skaidri atrunāta pienākumu loka (īres līgumā atrunātais) jeb nav definēti

tie noteikumi (kādi pakalpojumi, kādā veidā un apmērā jāsniedz), kuri

juridiskajai personai bija jāievēro, uz vispārinātu secinājumu pamata personas

sodīšana ar krimināltiesiskai sankcijai pielīdzināmu sodu (soda apmērs līdz pat

10000 Ls) nebūtu pieļaujama.

[9.4] Tiesa arī uzskata par nepieciešamu norādīt, ka Īres likuma 11.3panta

pirmās daļas 7.punktā paredzēta atruna - izīrētājs nav tiesīgs nesniegt

pamatpakalpojumus, ja īrniekam nav šo pakalpojumu apmaksas parāda.

Komisija savos rakstveida paskaidrojumos ir norādījusi, ka šī norma

nedrīkst (Komisijas izcēlums) tikt iztulkota pretēji tās jēgai - ja īrniekam ir

parāds par pamatpakalpojumu, izīrētājs to var nesniegt.

Tiesa šādu Komisijas normas interpretāciju neuzskata par racionālu

sekojošu apsvērumu dēļ.

Latvijas Republikā ir brīvā tirgus ekonomika (pēc ekonomikas veida

definēts sabiedrības modelis, kurā galvenie ražošanas, sadales un maiņas

līdzekļi atrodas privātās (fizisko un juridisko personu) rokās un kalpo

sacensībai par peļņu. Preču un pakalpojumu ražošana noris konkurences

apstākļos un ekonomisko darbību koordinācija notiek ar tirgus un brīvu cenu

starpniecību), kas ir viena no demokrātiskas un brīvas valsts pamatvērtībām.

Brīvās tirgus ekonomikā Īres likumā uzskaitītie pamatpakalpojumi pēc savas

būtības ir prece, kuru attiecīgais komersants piedāvā un pārdod tirgū. Ja par

pareizu atzītu Komisijas Īres likuma 11.3panta pirmās daļas 7.punkta

interpretāciju, veidotos situācija, kad kādam ir pienākums bezatlīdzības ceļā

nodot citai personai savu īpašumu – komersantam ir pienākums nodrošināt

ūdens vai siltuma (apkures) padevi, nesaņemot par to nekāda veida atlīdzību.

Tas nonāk pretrunā Latvijas Republikas Satversmē 105.pantā nostiprinātajām

tiesībām uz īpašumu, līdz ar to, tiesas vērtējumā, šī norma ir interpretējama

atbilstoši tās teksta saturam – gadījumā, ja īrniekam ir parāds par

pamatpakalpojumu, izīrētājs šo pamatpakalpojumu ir tiesīgs nesniegt.

Komisijas piedāvātā interpretācija pēc būtības ir tāda, kas pasaka, ka šādas

normas vienkārši nav – tai nav nekādas nozīmes vai iedarbības.

Izskatāmajā lietā ir skaidras norādes par to, ka dzīvojamās telpas

/adrese/, īrniekiem ir parāds par pamatpakalpojumiem. Uz to nepārprotami

norāda pieteicējas pārstāves dzīvojamās telpas /adrese/, apsekošanas un akta

sastādīšanas laikā sniegtais rakstveida paskaidrojums par parādu esamību

(paskaidrojums iekļauts akta saturā). Šos paskaidrojumus apstiprina SIA

„IPSO S” Rīgas pilsētas Centra rajona tiesā iesniegtais prasības pieteikums

(lietas 16.-18.lapa), kurā norādīts uz parāda esamību par komunālajiem

pakalpojumiem. Saistībā ar šo prasības pieteikumu tiesa ir ierosinājusi

tiesvedību. Tomēr Komisija nekādā veida Lēmumā šos apstākļus nav

pārbaudījusi un nav devusi tiem novērtējumu.

LAPK 237.pantā ir noteikts, ka lietvedības uzdevumi administratīvo

pārkāpumu lietās ir šādi: savlaicīgi, vispusīgi, pilnīgi un objektīvi noskaidrot

katras lietas apstākļus, izlemt to stingrā saskaņā ar likumu (...).

Pastāvot šādiem apstākļiem – pie administratīvās atbildības saucamā

persona skaidri ir norādījusi, ka īrniekiem, iespējams, ir parāds par

pamatpakalpojumiem, savukārt likumdevējs ir paredzējis, ka parādu esamības

gadījumā izīrētājs ir tiesīgs pārtraukt pamatpakalpojuma sniegšanu, tiesa

secina, ka Komisija nav izpildījusi tai LAPK 237.pantā noteikto pienākumu un

nav noskaidrojusi lietā būtiskus apstākļus.

[10] Tiesas ieskatā izskatāmajā lietā nav konstatējam pieteicējas

prettiesiska darbība vai bezdarbība, kas izpaudusies kā pamatpakalpojuma

nenodrošināšana īrniekiem – nav noskaidrots, kādus pamatpakalpojumus

pieteicējai kā izīrētājam saskaņā ar īres līgumu bija jāsniedz, līdz ar to nav

konstatējams šāds notikums. Atbilstoši LAPK 239.panta 1.punktam iesāktā

lietvedības administratīvā pārkāpuma lietā jāizbeidz, ja nav bijis notikuma vai

tajā nav administratīvā pārkāpuma sastāva. Pastāvot nodibinātajiem

apstākļiem, atzīstams, ka Rīgas domes Administratīvās komisijas 2010.gada

23.marta lēmuma Nr.D57 10-15 ir atceļams, bet lietvedība administratīvā

pārkāpuma lietā ir izbeidzama.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz LAPK 286.panta pirmās daļas 3.punktu, Administratīvā

procesa likuma 246.-251.pantu, 289.-290.pantu un 291.panta pirmo daļu,

Administratīvā rajona tiesa

nosprieda

apmierināt SIA „IPSO S” pieteikumu.

Atcelt Rīgas domes Administratīvās komisijas 2010.gada 23.marta

lēmumu Nr.D57 10-15 un izbeigt lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā divdesmit dienu

laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību

Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Tiesnesis (paraksts) O.Priedītis

NORAKSTS PAREIZS

Administratīvās rajona tiesas

tiesnesis ________________ O.Priedītis

Rīgā, 2011.gada 11.novembrī.