Court dismisses appeal against government leave of absence due to failure to provide vaccination certificate during emergency.

Lietas arhīva Nr. AA43-0825-23/2

ECLI:LV:ADAT:2023:1011.A420140922.9.S

ADMINISTRATĪVĀ APGABALTIESA

Lieta Nr.A420140922

Lietvedības Nr.AA43-0825-23/2

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2023.gada 11.oktobrī

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā: tiesnese referente Una Mihailova, tiesneši Agris Dreimanis un Karina Krastiņa,

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. C/ pieteikumu par Finanšu ministrijas 2021.gada

27.decembra lēmuma Nr.1.1-7/12/198 un 2022.gada 22.marta lēmuma Nr.1.1-7/12/34 atcelšanu, darba samaksas izmaksu par dīkstāvē pavadīto laiku,

kā arī par viņas atjaunošanu amatā un morālā kaitējuma kompensāciju 10 000 euro apmērā, sakarā ar /pers. C/ apelācijas sūdzību par Administratīvās

rajona tiesas 2023.gada 22.marta spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Pieteicējai ar Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk – Dienests) 2021.gada 25.oktobra rīkojumu Nr.A003-1.5/9.6/1710 (turpmāk – rīkojums

Nr.1) noteikta dīkstāve, kas radusies viņas vainas dēļ, neuzrādot darba devējam sadarbspējīgu vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikātu un neuzsākot

vakcināciju noteiktajā termiņā, kā arī nolemts par dīkstāves laiku neizmaksāt darba samaksu. Nepiekrītot rīkojumam Nr.1, pieteicēja to apstrīdēja

Finanšu ministrijā (turpmāk – Ministrija). Ar Ministrijas administrācijas vadītāja 2021.gada 27.decembra lēmumu Nr.1.1-7/12/198 (turpmāk – lēmums

Nr.1) rīkojums atstāts negrozīts.

Ar Dienesta 2022.gada 3.februāra rīkojumu Nr.A003-1.5/9.6/236 (turpmāk – rīkojums Nr.2) nolemts atbrīvot pieteicēju no ierēdņa amata

2022.gada 7.februārī (pēdējā darba diena), izmaksājot viņai atlaišanas pabalstu vienas mēnešalgas apmērā un vidējo izpeļņu par neizmantotā ikgadējā

apmaksātā atvaļinājuma 3,904 apmaksājamajām dienām. Šāda lēmuma pamatā bija dienesta secinājums, ka pieteicējai noteiktā dīkstāve ilgst vairāk par

trim mēnešiem, jo viņa bez attaisnojoša objektīva iemesla nav ieguvusi vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikātu. Nepiekrītot arī rīkojumam Nr.2,

pieteicēja to apstrīdēja Ministrijā. Ar Ministrijas administrācijas vadītāja 2022.gada 22.marta lēmumu Nr.1.1-7/12/34 (turpmāk – lēmums Nr.2)

rīkojums Nr.2 atzīts par tiesisku.

[2] /pers. C/ iesniedza Administratīvajā rajona tiesā pieteikumu par lēmumu Nr.1 un Nr.2 atcelšanu. Pieteikumā norādīts turpmāk minētais.

[2.1] Formāli nav darbinieka vainas un nav konstatēta dīkstāve, jo darbinieks nepieciešamības gadījumā darbu var veikt attālināti vai tikt

nodarbināts citādi pie darba devēja. Dīkstāve Darba likuma izpratnē nozīmē darbinieka apzinātu vai neuzmanīgu rīcību, kuras dēļ darba turpināšana

nebūtu iespējama, tādējādi pieteicējas gadījumā dīkstāve nav konstatēta. Nevakcinēta persona nevar izraisīt dīkstāvi šī jēdziena izpratnē.

[2.2] Darbinieka darba samaksa ir ierobežojama tikai un vienīgi dīkstāves izraisīšanā, bet pašas dīkstāves nav kā tādas, līdz ar to lēmums Nr.1 ir

neloģisks un prettiesisks.

[2.3] Darba devējam nav tiesību atstādināt no darba darbinieku bez darbinieka vainas pakāpes konstatējošiem apstākļiem, jo nav konstatēta

dīkstāve un vaina Darba likuma noteiktajā kārtībā.

[2.4] Iejaukšanās cilvēka veselībā var tikt veikta tikai pēc tam, kad attiecīgā persona tikusi informēta un brīvi devusi piekrišanu to veikt. Šai

personai iepriekš jāsaņem atbilstoša informācija par iejaukšanās mērķi un raksturu, kā arī par tās sekām un risku. Attiecīgā persona jebkurā laikā var

brīvi atsaukt „piekrišanu”. Tieši Ministrija (arī Dienests kā tiešais darba devējs) veido mākslīgu situāciju, kas ir diametrāli pretēji tam, kas noteikta

Latvijas Republikas Satversmes 90., 92. un 107.pantā, bet arī pretēja Eiropas Padomes Ministru komitejas 1997.gada 4.aprīļa konvencijas „Par

cilvēktiesību un cieņas aizsardzību bioloģijā un medicīnā” 2.nodaļas 5.pantam.

[2.5] 2022.gada 15.februārī (faktiski 7 dienas pēc pieteicējas atbrīvošanas no amata) Ministru kabinets publicēja informāciju par to, ka pēc

ārkārtējās situācijas beigām – sākot ar 1.martu – vairs nebūs nepieciešams vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts, lai darbinieks varētu veikt darbu.

Taču nozarēs, kur darbs ir saistīts ar ciešu kontaktu ar cilvēkiem, kura rezultātā iespējami nopietni Covid-19 uzliesmojumi, kā arī ņemot vērā to, ka šie

darbinieki nodrošina sabiedrībai būtiskus pakalpojumus, kuru nepārtrauktība ir nozīmīga, prasība par sertifikāta nepieciešamību būs obligāta vēl mēnesi.

Savukārt 2022.gada 22.martā Veselības ministrija publicējusi informāciju par to, ka no 2022.gada 1.aprīļa darba pienākumus klātienē var veikt arī

primāri pret Covid-19 nevakcinētas personas.

[3] Ar Administratīvās rajona tiesas 2023.gada 22.marta spriedumu pieteikums noraidīts.

Spriedums pamatots ar turpmāk minētajiem motīviem.

[3.1] Tiesa konstatēja, ka ar Ministru kabineta 2021.gada 9.oktobra rīkojuma Nr.720 „Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” (turpmāk –

Rīkojums par ārkārtējās situācijas izsludināšanu) izdošanu valsts un pašvaldību institūciju darbiniekiem un amatpersonām no 2021.gada 15.novembra

noteikts obligāts nosacījums, lai viņi varētu turpināt veikt savus darba pienākumus, proti, šis nosacījums ir vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāta

iegūšana. Savukārt ar 2021.gada 11.novembra grozījumiem šajā rīkojumā noteikts pārejas periods, kurā minētie darbinieki un amatpersonas darba

pienākumus var veikt arī tad, ja vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts nav iegūts, bet vakcinācija ir uzsākta līdz 2021.gada 15.novembrim, tomēr šajā

gadījumā vakcinācijas sertifikātu bija jāiegūst ne vēlāk kā 2021.gada 15.decembrī.

[3.2] Rīkojuma par ārkārtējās situācijas izsludināšanu 5.2.apakšpunktā bija paredzēti divi gadījumi, kad nodarbinātais netiek pielaists pie darba

(amata) pienākumu izpildes: 1) ja vakcinācija nav uzsākta 10 dienu laikā no informācijas saņemšanas par vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāta

nepieciešamību; 2) vakcinācija nav pabeigta noteiktajā termiņā (sākotnēji līdz 2021.gada 15.novembrim, bet ar 2021.gada 11.novembra grozījumiem

rīkojumā līdz 2021.gada 15.decembrim).

[3.3] Tiesa secināja, ka pieteicēja 2021.gada 15.oktobrī bija informēta gan par nepieciešamību vakcinēties pret Covid-19, kas uzsākama ne

vēlāk kā 10 dienu laikā, gan arī par sekām, kādas iestāsies, ja līdz 2021.gada 15.novembrim netiks uzrādīts sadarbspējīgs vakcinācijas vai pārslimošanas

sertifikāts, proti, ka tiks izdots rīkojums par dīkstāves noteikšanu bez darba samaksas saglabāšanas.

[3.4] Pieteicējas gadījumā nebija konstatējams Ministru kabineta 2021.gada 28.septembra noteikumi Nr.662 „Epidemioloģiskās drošības

pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai” (turpmāk – Epidemioloģiskās drošības noteikumi) 219.punktā noteiktais objektīvais ar veselību

saistīts iemesls atlikt vakcināciju pret Covid-19 uz noteiktu laiku. Tādējādi Dienests pamatoti un atbilstoši Rīkojuma par ārkārtējās situācijas izsludināšanu

5.2. un 5.3.apakšpunktos noteiktajam izdeva rīkojumu Nr.1, ar kuru pieteicējai no 2021.gada 26.oktobra līdz turpmākajam rīkojumam noteica dīkstāvi,

kas bija radusies viņas vainas dēļ, par dīkstāves laiku atbilstoši Darba likuma 74.panta otrajai daļai neizmaksājot darba samaksu.

[3.5] Attiecībā par pieteicējas viedokli, ka viņas gadījumā nebija pamata konstatēt dīkstāvi, tiesa norādīja, ka dīkstāve ir situācija, ja darba

devējs nenodarbina darbinieku vai arī neveic darbinieka saistības izpildījuma pieņemšanai nepieciešamās darbības. Dīkstāves situācija objektīvi veidojas,

ja darbinieks neuzrāda sadarbspējīgu sertifikātu, kas ir būtisks priekšnoteikums darba izpildei. Līdz ar to ir pamats uzskatīt, ka šāda dīkstāve rodas

darbinieka rīcības rezultātā un iestājas Darba likuma 74.panta otrās daļas pēdējā teikumā minētais nosacījums.

[3.6] Tiesa secināja, ka pieteicējas gadījumā bija konstatējama gan dīkstāve, gan arī tas, ka dīkstāve bija radusies viņas vainas dēļ, neizpildot

obligāto prasību (uzrādīt sadarbspējīgu vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikātu) konkrētās nodarbinātības turpināšanai. Savukārt tiesiskais regulējums

valsts pārvaldes iestādei neparedzēja rīcības brīvību attiecībā uz personām, kuras nebija izpildījušas minēto prasību, šīs personas bija pienākums

atstādināt no darba vai amata pienākumu veikšanas. Līdz ar to lēmums Nr.1 ir pamatots un tiesību normām atbilstošs, bet pieteicējas pieteikums šajā daļā

ir noraidāms.

[3.7] Ar 2021.gada 6.novembri Rīkojumā par ārkārtējās situācijas izsludināšanu noteiktā prasība pēc sadarbspējīga sertifikāta, kas apliecina

vakcinācijas vai pārslimošanas faktu, nepieciešamības darba (amata, dienesta) pienākumu pildīšanai ietverta arī likumā, tajā tiešā tekstā nosakot, ka šāda

sertifikāta neesība ir pietiekams pamats uzskatīt, ka attiecīgā persona neatbilst veicamajam darbam (amatam). Tāpat arī noteikts konkrēts darbinieka

vainas dēļ noteiktās dīkstāves ilgums – vismaz trīs mēneši –, pēc kuriem darba devējam ir tiesības nekavējoties izbeigt darba (dienesta) tiesiskās

attiecības ar viņu.

[3.8] Tiesa atzina, ka Dienests pamatoti secināja, ka pieteicēja nepārprotami ir paudusi nostāju neveikt vakcināciju pret Covid-19 infekciju, līdz

ar to viņa atteicās pildīt normatīvajos aktos noteikto pienākumu iegūt sadarbspējīgu vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikātu. Tādējādi pieteicēja

neatbilda veicamajam darbam (amatam), savukārt Dienesta pienākums ir efektīvi organizēt iestādes darbu, tostarp lietderīgi izmantot Dienesta rīcībā

esošus cilvēkresursus. Tāpat, izdodot rīkojumu Nr.2, Dienests arī pamatoti ņēmis vērā to, ka vakcinācija ir saistīta arī ar sociālās solidaritātes vērtību, kas

paredz indivīda pienākumu uzņemties nebūtisku risku, lai aizsargātu visu sabiedrības locekļu veselību.

[3.9] Tiesa secināja, ka Dienests arī pamatoti atzina, ka rīkojuma Nr.2 izdošana, izbeidzot civildienesta attiecības ar pieteicēju, bija pamatota un

attaisnojama, jo sabiedrības ieguvums ir lielāks par viņas tiesību ierobežojumu. Līdz ar to par pamatotu un tiesību normām atbilstošu ir atzīstams arī

lēmums Nr.2, bet pieteicējas pieteikums šajā daļā ir noraidāms.

[3.10] Ņemot vērā to, ka tiesa nekonstatēja prettiesiskus Ministrijas lēmumus, zaudējumu atlīdzināšanas priekšnosacījums (prettiesiskums) šajā

lietā nepastāv. Līdz ar to pieteicējas pieteikums arī daļā par darba samaksas izmaksu par dīkstāvē pavadīto laiku un viņas atjaunošanu amatā, kā arī

morālā kaitējuma kompensāciju 10 000 euro apmērā, ir noraidāms.

[4] Par Administratīvās rajona tiesas 2023.gada 22.marta spriedumu pieteicēja iesniedza apelācijas sūdzību, tajā norādot pieteikumā un

turpmāk minētos argumentus.

[4.1] Tiesa prettiesiski šīs lietas ietvaros nevērtēja Rīkojuma par ārkārtējās situācijas izsludināšanu pamatotību.

[4.2] Pieteicēja pirms atlaišanas no amata nav pielaista pie darba un mākslīgi turēta dīkstāvē tāpēc, ka pēc tiesas domām viņai vajadzēja

uzņemties pašriksu veikt vakcināciju. Ar pieteicējas atbrīvošanu un atstādināšanu no amata ir pārkāpta taisnīguma jēdziena pamata būtība – kas vienam

var būt labs, tas otram ir kaitīgs.

[4.3] Tiesas spriedumā vispār nav vērtējuma par to, kā tiek konstatēta darbinieka vaina šķietami izraisītajā dīkstāvē.

[4.4] Tiesai šajā situācijā bija svarīgi noskaidrot, vai darbu var veikt klātienē vai attālināti.

[4.5] Tiesa nav ņēmusi vērā Latvijas Republikas Satversmes 90.pantu, 91.pantu, 92.pantā ietverto nevainīguma prezumpciju un 107.pantu.

Obligātā vakcinācija ir pretrunā cilvēktiesībām.

[5] Ministrija paskaidrojumā par pieteicējas apelācijas sūdzību to neatzina un norādīja, ka spriedums ir tiesisks un pamatots, pamatojoties uz

minētajiem apsvērumiem.

[5.1] Covid-19 infekcijas izplatības laikā noteikto ierobežojumu mērķis bija veicināt darbinieku (amatpersonu) vakcināciju, lai nodrošinātu pēc

iespējas drošus darba apstākļus, ar mērķi apturēt straujo Covid-19 infekcijas izplatību un veselības nozares pārslodzi un nodrošināt svarīgu valsts

funkciju un pakalpojumu nepārtrauktību.

[5.2] Par pieteicējas argumentu, ka no 2022.gada 22.marta Veselības ministrija publicēja oficiālu informāciju par to, ka no 2022.gada 1.aprīļa

darba pienākumus klātienē var veikt arī primāri pret Covid-19 nevakcinētas personas, Ministrija vērš uzmanību, ka konkrētajā gadījumā šim argumentam

nav izšķirošas nozīmes, jo no 2022.gada Covid-19 saslimstības līmenis mazinājās, līdz ar to ārkārtas situācijas laikā ieviestie epidemioloģskās drošības

pasākumi pakāpeniski tika atcelti vai samazināti.

[5.3] No disciplinārlietas materiāliem izriet, ka pieteicējas amats nav iekļauts to amatu sarakstā, kuri amata pienākumu izpildi nevar veikt

attālināti, bet, kā norādījis Dienests, nav iespējams paredzēt, cik bieži var rasties situācijas, kad nodarbinātajam noteiktā uzdevuma savlaicīga izpilde var

prasīt nekavējošu ierašanos Dienesta telpās, kas padara neiespējamu situāciju, kad nodarbinātajam ir iespēja uz darbu klātienē doties tikai ar Covid-19

infekcijas testēšanas rezultātiem. Attālinātā darba iespējas, lai arī samazina infekcijas nodošanu tālāk kolēģiem, nesamazina iespējamību izplatīt Covid-19

infekciju ārpus darba loka, līdz ar to netiek sasniegts vakcinācijas pret Covid-19 infekciju mērķis.

Motīvu daļa

[6] Izvērtējusi lietas materiālus un lietā esošos pierādījumus, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pieteicējas apelācijas sūdzība ir nepamatota

un pieteikums ir noraidāms.

[7] Apgabaltiesa uzskata, ka pirmās instances tiesa pareizi konstatēja, ka ar Rīkojuma par ārkārtējās situācijas izsludināšanu izdošanu valsts un

pašvaldību institūciju darbiniekiem un amatpersonām no 2021.gada 15.novembra bija noteikts obligāts nosacījums, lai viņi varētu turpināt veikt savus

darba pienākumus, proti, šis nosacījums ir vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāta iegūšana. Savukārt ar 2021.gada 11.novembra grozījumiem šajā

rīkojumā noteikts pārejas periods, kurā minētie darbinieki un amatpersonas darba pienākumus var veikt arī tad, ja vakcinācijas vai pārslimošanas

sertifikāts nav iegūts, bet vakcinācija ir uzsākta līdz 2021.gada 15.novembrim, tomēr šajā gadījumā vakcinācijas sertifikātu bija jāiegūst ne vēlāk kā

2021.gada 15.decembrī. Pieteicēja 2021.gada 15.oktobrī bija informēta gan par nepieciešamību vakcinēties pret Covid-19, kas uzsākama ne vēlāk kā

10 dienu laikā, gan arī par sekām, kādas iestāsies, ja līdz 2021.gada 15.novembrim netiks uzrādīts sadarbspējīgs vakcinācijas vai pārslimošanas

sertifikāts, proti, ka tiks izdots rīkojums par dīkstāves noteikšanu bez darba samaksas saglabāšanas.

Pirmās instances tiesa pamatoti secināja, ka pieteicēja, kurai kā valsts pārvaldes iestādes amatpersonai ir jādarbojas sabiedrības interesēs un

jāpakļaujas likumam un tiesībām, ilgstoši (ilgāk par trīs mēnešiem) bez objektīva ar veselību saistīta iemesla atteicās pildīt likumā noteikto pienākumu

vakcinēties, nepārprotami paužot nostāju, ka vakcināciju pret Covid-19 infekciju neveiks arī nākotnē. Tāpēc rīkojuma Nr.2 izdošana, izbeidzot

civildienesta attiecības ar pieteicēju, bija pamatota un attaisnojama, jo sabiedrības ieguvums ir lielāks par viņas tiesību ierobežojumu.

Administratīvā apgabaltiesa saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturto daļu atzīst, ka pirmās instances tiesas spriedumā ietvertais

pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, un apgabaltiesa pievienojas pirmās instances tiesas sprieduma motivācijai, izvērstāku argumentu izklāstu

nenorādot.

Administratīvā apgabaltiesa atkārtoti nenorāda motivāciju to apelācijas sūdzībā minēto argumentu noraidīšanai, kuri minēti pieteikumā un kuru

noraidīšanai ir sniegta motivācija pirmās instances tiesas spriedumā. Papildus apgabaltiesa norāda turpmāk minēto.

[8] Pieteicēja apelācijas sūdzībā izteica iebildumus, ka pirmās instances tiesa nav vērtējusi Rīkojuma par ārkārtējās situācijas izsludināšanu

tiesiskumu.

Rīkojums par ārkārtējās situācijas izsludināšanu ir administratīvais akts, kas ir pārsūdzams Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā, t.i.,

iesniedzot tiesā pieteikumu par minētā rīkojuma vai tā konkrēta punkta pārsūdzēšanu.

Apgabaltiesa konstatē, ka šādu konkrētu prasījumu pieteicēja pieteikumā nav norādījusi. Līdz ar to pirmās instances tiesai šīs lietas ietvaros nebija

pienākuma izvērtēt minētā rīkojuma tiesiskumu.

Vienlaikus apgabaltiesa norāda, ka Latvijas Republikas Senāts 2023.gada 31.maija spriedumā Nr.SKA-364/2023 ( ECLI:LV:AT:2023:0531.

A420247221.20.S), izskatot administratīvo lietu par pieteikumu par Rīkojuma par ārkārtējās situācijas izsludināšanu 5.3.apakšpunktu, kurā noteikts, ka

valsts un pašvaldību institūciju (tai skaitā kapitālsabiedrību) darbinieki un amatpersonas no 2021.gada 15.novembra savus darba pienākumus var veikt

tikai tad, ja viņiem ir vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts atzīšanu par prettiesisku, secināja:

1) Ministru kabinets, izdodot rīkojuma 5.3.apakšpunktu, nav pārkāpis likumā ietverto pilnvarojumu un nav darbojies ultra vires (sprieduma

11.punkts), attiecīgi konstatējot, ka ar rīkojuma 5.3.apakšpunktu noteiktais cilvēktiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu;

2) Ministru kabineta mērķis nodrošināt svarīgu valsts funkciju un pakalpojumu nepārtrauktību ir leģitīms mērķis – tas ir vērsts gan uz citu cilvēku

tiesību aizsardzību, gan demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzību (sprieduma 20.punkts).

Tādējādi Senāts ir atzinis, ka Rīkojumā par ārkārtējās situācijas izsludināšanu noteiktā prasība, ka valsts institūciju amatpersonas no 2021.gada

15.novembra savus darba pienākumus var veikt tikai tad, ja tām ir vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts, ir tiesiska.

Minētā rīkojuma 5.2.apakšpunkts paredzēja, ja amatpersona vakcināciju nebija uzsākusi vai pabeigusi noteiktajā termiņā (līdz 2021.gada

15.novembrim), darba devējam bija pienākums amatpersonu atstādināt no amata pienākumu veikšanas.

No minētā izriet secinājums, ka Rīkojuma par ārkārtējās situācijas izsludināšanu normas, ciktāl tās attiecas uz prasības darba pienākumus veikt tikai

tad, ja ir vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts, īstenošanu, tostarp pienākums noteiktā termiņā uzsākt vakcināciju un prasība amatpersonu atstādināt

no amata pienākumu veikšanas, ja vakcinācija nav uzsākta, izriet no Ministru kabineta noteiktā pienākuma, ka amatpersonas valsts pārvaldē darba

pienākumus var veikt tikai tad, ja viņiem ir vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts. Šādu Ministru kabineta noteikto pienākumu Senāts ir atzinis par

tiesisku. Līdz ar to arī minētā rīkojuma norma, kas piešķir tiesības darba devējam šādas amatpersonas atstādināt no amata pienākumu veikšanas, ir

tiesiska.

[9] Rīkojuma par ārkārtējās situācijas izsludināšanu 5.2.apakšpunkts paredzēja, ja darba devējs informēja amatpersonu, ka darba pienākumu

veikšanai nepieciešams vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts, amatpersonai bija pienākums uzsākt vakcināciju ne vēlāk kā 10 dienu laikā (līdz

2021.gada 12.oktobrim – septiņu dienu laikā) no minētās informācijas saņemšanas un to pabeigt ne vēlāk kā septiņas dienas pēc vakcīnas lietošanas

instrukcijā norādītā īsākā termiņa. Ja amatpersona vakcināciju nebija uzsākusi vai pabeigusi noteiktajā termiņā (līdz 2021.gada 15.novembrim), darba

devējam bija pienākums amatpersonu atstādināt no amata pienākumu veikšanas.

Tā kā pieteicēja nebija izpildījusi Rīkojuma par ārkārtējās situācijas izsludināšanu prasības, apgabaltiesa uzskata, ka tieši pati pieteicēja ir atbildīga

par sekām, kuras iestājās – atstādināšana no amata pienākumu veikšanas un vēlāka atbrīvošana no ierēdņa amata. Apstāklis, ka pieteicēja atteicās no

vakcinācijas, ir tiešā cēloņsakarībā ar pieteicējai liegto iespēju veikt amata pienākumu izpildi.

[10] Pieteicēja apelācijas sūdzībā norādīja, ka viņa pirms atlaišanas no amata nav pielaista pie darba un mākslīgi turēta dīkstāvē tāpēc, ka pēc

tiesas domām viņai vajadzēja uzņemties pašriksu veikt vakcināciju.

Apgabaltiesa norāda, ka Rīkojuma par ārkārtējās situācijas izsludināšanu 5.3.apakšpunkts paredzēja no 2021.gada 15.novembra vakcinācijas vai

pārslimošanas sertifikātu kā priekšnoteikumu amata pienākumu veikšanai, proti, tas noteica ierobežojumu valsts institūcijas amatpersonai turpināt veikt

amata pienākumus, ja tai nav vakcinēšanās vai pārslimošanas sertifikāta. Persona varēja izvēlēties nevakcinēties, bet šādas izvēles gadījumā tai jārēķinās

ar tiesiskajām sekām – ierobežojumu no 2021.gada 15.novembra veikt amata pienākumus valsts iestādē.

Tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos aizsargā personu pret valsts darbībām, kas ierobežo brīvību izvēlēties nodarbošanos. Tomēr šīs tiesības

neliedz valstij noteikt prasības, kas personai jāizpilda, lai tā konkrētu nodarbošanos varētu īstenot. Likumdevējam ir rīcības brīvība izvirzīt prasības

attiecībā uz konkrētu profesionālo darbību, ciktāl tas nepieciešams sabiedrības interesēs. Valstij ir pienākums arī atturēties no tādu tiešu vai netiešu

apstākļu radīšanas, kuri traucētu personai īstenot tās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos (Satversmes tiesas 2021.gada 11.jūnija sprieduma lietā

Nr.2020-50-01 11.2.punkts, 2021.gada 25.marta sprieduma lietā Nr.2020-36?01 12.punkts).

Apgabaltiesa no minētā secina, ja pieteicēja uzskatīja, ka viņa var atturēties veikt vakcināciju, tad viņai bija jāsamierinās ar sekām, ka tiks

ierobežotas viņas tiesības turpināt pildīt amata pienākumu tieši valsts vai pašvaldības institūcijās. Šāds personas cilvēktiesību ierobežojums vispārīgi ir

atzīts par samērīgu un leģitīmu (skat. minēto Senāta 2023.gada 31.maija spriedumu Nr.SKA-364/2023).

[11] Pieteicēja uzskata, ka tiesai bija svarīgi noskaidrot, vai darbu var veikt klātienē vai attālināti.

Kā paskaidrojumos norādīja Ministrija, pieteicējas amats nebija iekļauts to Dienesta amatu sarakstā, kuri amata pienākumu izpildi nevar veikt

attālināti, tomēr Dienestā nav iespējams paredzēt, cik bieži var rasties situācijas, kad nodarbinātajam noteiktā uzdevuma savlaicīga izpilde var prasīt

nekavējošu ierašanos Dienesta telpās. Apgabaltiesa uzskata, ka apstāklis, ka daļu darba pienākumu amatpersona var veikt attālināti, neizslēdz to, ka šai

amatpersonai pa laikam rodas nepieciešamība ierasties darba vietā, kas savukārt rada Covid-19 infekcijas izplatīšanās draudus, kurus bija paredzēts

novērst ar Rīkojumā par ārkārtējās situācijas izsludināšanu noteiktajiem pasākumiem un kurus savukārt pieteicēja atteicās izpildīt.

Tāpēc apgabaltiesa Rīkojuma par ārkārtējās situācijas izsludināšanu 5.2.apakšpunktā noteikto prasību pēc sertifikāta vērtē kopsakarā ar Dienesta

ģenerāldirektora 2021.gada 12.oktobra rīkojumu Nr.281 „Par dienesta nodarbināto darba pienākumu izpildi ārkārtējās situācijas laikā” un pieteicējai

uzlikto pienākumu iesniegt vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikātu. Tā kā pieteicēja Rīkojuma par ārkārtējās situācijas izsludināšanu un Dienesta

prasības neizpildīja, Dienestam bija tiesības pieteicēju atstādināt no amata pienākumu pildīšanas un vēlāk atbrīvot no civildienesta.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307., 309.pantu un 329.panta pirmo daļu, Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda

noraidīt /pers. C/ pieteikumu par Finanšu ministrijas 2021.gada 27.decembra lēmuma Nr.1.1- 7/12/198 un 2022.gada 22.marta lēmuma Nr.1.1-

7/12/34 atcelšanu, darba samaksas izmaksu par dīkstāvē pavadīto laiku, kā arī par viņas atjaunošanu amatā un morālā kaitējuma kompensāciju 10 000

euro apmērā.

Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot

kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesnese referente U.Mihailova

Tiesneši A.Dreimanis

K.Krastiņa