Court partially allowed VAT refund claim by rejecting import duty but upholding transit procedure rules.

ADMINISTRATĪVĀ APGABALTIESA

Lieta Nr. A420408713

AA43-1181-15/7

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2015. gada 20. oktobrī

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētāja V. Zommere,

tiesnesis M. Birzgalis un tiesnese A. Zariņa,

piedaloties pieteicēja valsts akciju sabiedrības „Latvijas dzelzceļš” pilnvarotajam pārstāvim zvērinātam advokātam

Dāvim Volksonam un atbildētāja Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Valsts ieņēmumu dienesta pārstāvei /pers.

C/,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz valsts akciju sabiedrības „Latvijas

dzelzceļš” pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta 2013. gada 31. maija lēmuma Nr. 22.9/L-14001 atcelšanu, sakarā ar

Valsts ieņēmumu dienesta un valsts akciju sabiedrības „Latvijas dzelzceļš” apelācijas sūdzībām par Administratīvās rajona

tiesas 2014. gada 15. maija spriedumu.

Aprakstošā daļa

1. Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk – VID) Muitas pārvalde veica pārbaudi par noslēgto ar iebildumiem muitas

procedūru – tranzīts (turpmāk – tranzīta procedūra), kuru noformēja valsts akciju sabiedrība „Latvijas dzelzceļš”

(turpmāk – pieteicējs) ar tranzīta pavaddokumentu T1 MRN 12LV0008161121F5D07.

Pieteicējs kā principāls 2012. gada 11. septembrī Daugavpils preču stacijas muitas kontroles punktā (kods

LV000816) bija uzsācis tranzīta procedūru precei - svina skābes akumulatori, tranzīta pavaddokumentā kā saņēmēja

muitas iestādi uzrādot Igaunijas muitas kontroles punktu „Paldiski teeninduskoht” (kods EE1160EE). Pēc kravas

nogādāšanas saņēmēja muitas iestādē konstatēta kravas svara neatbilstība.

Ar VID Muitas pārvaldes direktora vietnieka 2013. gada 26. marta lēmumu Nr. 27.16.2/L-8415 pieteicējam

nomaksai budžetā tika noteikts muitas nodoklis Ls 448,3 un nokavējuma nauda Ls 45,04, pievienotās vērtības

nodoklis (turpmāk – PVN) Ls 2850,46 un nokavējuma nauda Ls 265,09.

Pieteicējs lēmumu apstrīdēja VID ģenerāldirektoram.

Ar VID ģenerāldirektora 2013. gada 31. maija lēmumu Nr. 22.9/L-14001 (turpmāk – Lēmums) atstāts negrozīts

VID Muitas pārvaldes direktora vietnieka 2013. gada 26. marta lēmums Nr. 27.16.2/L-8415.

2. Administratīvajā rajona tiesā saņemts pieteicēja pieteikums par Lēmuma atcelšanu, kurš pamatots ar turpmāk

minētajiem argumentiem.

1. VID konstatēja kravas svara neatbilstību kravas pavaddokumentos (dzelzceļa pavadzīme u.c.) norādītajam

7357 kg apmērā pirms tranzīta procedūras uzsākšanas, par ko pieteicēju neinformēja. Pieteicējs uzsāka tranzīta

procedūru, ievērojot kravas pavaddokumentos minēto informāciju.

2. Vagona svars, arī ienākot Eiropas Savienības teritorijā, bija par 7357 kg mazāks nekā norādīts dzelzceļa

pavadzīmē. Krava netika laista brīvā apgrozījumā. Lietā nav neviena pierādījuma, ka preces tika ļaunprātīgi

nozagtas vai pretlikumīgi izņemtas no muitas uzraudzības.

3. Krava atbilstoši tika nogādāta galamērķa muitas iestādē. To pieņēma muitas atzītais saņēmējs, kuru muita ir

pilnvarojusi noņemt muitas nodrošinājumus. Nodrošinājumi bija neskarti un bija tie paši, kurus VID akceptēja,

uzsākot tranzīta procedūru. Ar 2012. gada 20. septembra pārbaudes aktu Nr. 515 Igaunijā ir konstatēts, ka

kravas faktiskais skaits neatbilst dokumentos norādītajam, vagons bija atbilstošā tehniskajā stāvoklī un ar

neskartiem muitas nodrošinājumiem. Ir izpildīti Padomes 1992. gada 12. oktobra Regulas (EEK) Nr. 2913/92 par

Kopienas Muitas kodeksa izveidi (turpmāk – Muitas kodekss) 96. pantā noteiktie identifikācijas pasākumi, un

krava nogādāta neizmainītā veidā galamērķa muitas iestādē.

4. Pieteicēja pienākums bija nodrošināt, ka tranzīta pārvadājuma laikā krava netiek nozagta. Lēmumā nav

pamatots, kādēļ atbildība netiek prasīta no pārvadātāja un kādēļ tiek ignorēts Dzelzceļa pārvadājuma likuma 60.

pants, kas izslēgtu muitas parāda piedziņu.

5. VID preču iztrūkumu un muitas parādu kļūdaini ir kvalificējis, pamatojoties uz Muitas kodeksa 203. pantu,

jo šajā gadījumā VID bija jākonstatē, vai vispār ir radies muitas parāds. Pienākumu konstatēt, vai vispār ir radies

muitas parāds, VID uzliek Komisijas 1993. gada 2. jūlija Regulas (EEK) Nr. 2454/93, ar ko nosaka īstenošanas

noteikumus Padomes Regulai (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (turpmāk – Regula

2454/93) 365. pants, kas paredz, ka muitai ir jāpārbauda, vai vispār ir radies muitas parāds, ja tā nevar saņemt

informāciju, ka procedūra tika noslēgta pareizi. Šajā lietā nav strīda par to, ka procedūra netika noslēgta pareizi,

jo tranzīta deklarācijā bija norādīts lielāks svars, nekā bija patiesībā. Minētā dēļ VID kļūdaini Lēmumā norāda, ka

pieteicējs neiesniedza pierādījumus, ievērojot Regulas 2454/93 366. pantu, un tādēļ ir radies muitas parāds. Šāds

secinājums ir neatbilstošs minētās regulas 365. pantam.

6. VID lēmumā arī nav ņēmis vērā un motivējis pieteicēja argumentus attiecībā par VID pienākumu šajā strīdā

piemērot Regulas 2454/93 406. panta otro daļu. Pieteicējs izpildīja sev uzlikto pienākumu un atbilstoši piegādāja

kravu atzītajam saņēmējam jeb licencētajam sūtītājam ar neskartiem nodrošinājumiem, tādējādi izpildot savas

saistības.

7. VID ir kļūdaini piemērojis Muitas kodeksa 203. pantu, jo nepareiza svara norādīšana tranzīta deklarācijā

nerada muitas parādu un kļūdainu dokumentu iesniegšana šajā gadījumā neietekmēja procedūras pareizu norisi.

Neskartie muitas nodrošinājumi apliecina, ka krava bija nogādāta neskarta, un ļāva ticami muitai pārliecināties, ka

nav radies muitas parāds, jo krava nav laista brīvā apgrozījumā.

8. Pieteicējs nepiekrīt aprēķinātajai nokavējuma naudai, jo atbilstoši likuma „Par nodokļiem un nodevām” 23.

panta piektajai daļai pieteicējam par Lēmumā noteikto maksājumu iestāšanos tika paziņots tikai ar sākotnējo

lēmumu un pienākums maksāt ar Lēmumu noteiktos nodokļus rodas tikai pēc to iegrāmatošanas un paziņošanas

principālam, ievērojot Muitas kodeksa 221. panta noteikumus. Tādēļ VID ir kļūdaini konstatējis, ka pieteicējam

pienākums maksāt nodokļus iestājās neatbilstības (pārkāpuma) konstatēšanas brīdī. Šāds secinājums ir pretējs

Muitas kodeksa sistēmai.

3. Administratīvajā rajona tiesā saņemtajā VID paskaidrojumā par pieteikumu norādīts, ka pieteikums nav pamatots

un ir noraidāms, pamatojoties uz Lēmumā noteikto, kā arī papildus VID norāda turpmāk minētos argumentus.

1. Atbilstoši tiesību normām kravas saturam jāatbilst pavaddokumentos norādītajam, un ārējā tranzīta

procedūrā principāls ir atbildīgs par kravas nogādāšu nemainītā veidā līdz galapunkta muitas iestādei, ievērojot

noteikto laika termiņu un visus muitas iestāžu noteiktos pasākumus identifikācijas nodrošināšanai, kā arī

Kopienas tranzīta procedūras noteikumus. Pieteicējs nav veicis kravas pārbaudi, līdz ar to tas nav uzskatāms par

nevainīgo personu Muitas kodeksa 42. panta izpratnē. Pieteicēja iesniegtie dzelzceļa dinamisko svaru mērījumu

rezultāti nevar tikt izmantoti muitas dokumentu noformēšanā.

2. Uz VID pieprasījumu iesniegt pierādījumus tranzīta procedūras noslēgšanai pieteicējs nav iesniedzis

dokumentus. Tā kā uzsāktā tranzīta procedūra nav pabeigta pareizi un ir konstatēts kravas iztrūkums, tad

pieteicējam Latvijas teritorijā ir radies muitas parāds, par kuru tas ir atbildīgs.

3. Atbilstoši tiesību normām tranzīta procedūrā radies muitas parāds nozīmē personas pienākumu samaksāt

muitas nodokļus un citus nodokļus par precēm, kurām nav pareizi pabeigta tranzīta procedūra. Tā kā nodokļu,

kas maksājami, ievedot preci, iekasēšana bija atlikta, kamēr precēm bija piemērota tranzīta muitas procedūra, tad

procedūras nepabeigšanas gadījumā ir uzskatāms, ka prece izlaista brīvam apgrozījumam, nenomaksājot

nodokļus par preču importu, tādēļ ir jāiekasē nenomaksātie nodokļi. Tā kā muitas parāds ir radies 2012. gada

21. septembrī, tad nodokļi bija jānomaksā minētajā datumā. Pieteicējam aprēķinātā nokavējuma nauda atbilst

tiesību normām.

4. Ar Administratīvās rajona tiesas 2014. gada 15. maija spriedumu pieteikums daļēji apmierināts; atcelts ar tā

pieņemšanas dienu Lēmums daļā par PVN Ls 2850,46 un nokavējuma naudas Ls 265,09 uzrēķinu; pārējā daļā

pieteikums noraidīts. Spriedumā norādīti šādi motīvi.

1. Lietā nav strīda par faktiskajiem apstākļiem, ka SIA „Latvijas dzelzceļš” kā principāls 2012. gada 11.

septembrī Daugavpils preču stacijas muitas kontroles punktā uzsāka tranzīta procedūru precei akumulatoriem un

akumulatoru elektriskajām baterijām, kā saņēmēja muitas iestādi uzrādot Igaunijas muitas kontroles punktu

Paldiski (lietas 58., 59. lapa). Pēc kravas nogādāšanas saņēmēja muitas iestādē konstatēts, ka vagons nav

bojāts, bez ielaušanās pēdām, ar nebojātām nosūtītāja plastikāta plombām. Preces daudzums saskaņā ar kravas

dokumentiem ir 32 paletes ar akumulatora baterijām, pēc plombas noņemšanas un vagona atvēršanas konstatētas

26 paletes. Vagona apskates un pie izkraušanas preces saskaitīšanas rezultātā noteikts, ka faktiskais preces

daudzums neatbilst nosūtītāja dokumentos uzrādītajam – iztrūkst 6 paletes ar akumulatoru baterijām (lietas 68.,

69. lapa).

Pieteicējs uzskata, ka jau pirms tranzīta procedūras uzsākšanas VID rīcībā bija informācija par kravas svara

neatbilstību kravas pavaddokumentos norādītajam – 7357 kg apmērā. Tātad iztrūkstošā krava Eiropas

Savienības teritorijā nemaz nav ienākusi, un muitas parāds nav radies. Līdz ar to pieteicējs kā principāls nav

atbildīgs par muitas parāda samaksu.

2. Muitas kodeksa 92. panta 1. punkts noteic, ka ārējā tranzīta procedūra beidzas un dokumentu turētāja

pienākumi ir izpildīti, kad preces, uz kurām procedūra attiecas, un vajadzīgie dokumenti ir uzrādīti galamērķa

muitas iestādē saskaņā ar attiecīgās procedūras noteikumiem. Minētā panta 2. punkts noteic, ka muitas dienesti

izbeidz procedūru, ja tie, pamatojoties uz nosūtītāja muitas iestādē un galamērķa muitas iestādē pieejamo datu

salīdzinājumu, var konstatēt, ka procedūra ir beigusies pareizi.

Līdzīgi arī Regulas Nr. 2454/93 356. panta 1. punkts noteic, ka preces un T1 dokumentu uzrāda galamērķa

muitas iestādē. Minētā panta 2. punkts noteic, ka galamērķa muitas iestāde T1 dokumenta eksemplāros ieraksta

ziņas par veiktajām pārbaudēm un vienu no eksemplāriem tūlīt nosūta nosūtītājai muitas iestādei, bet otru patur.

Tātad muitas procedūra – Kopienas ārējais tranzīts – ir pabeigta, uzrādot galamērķa (saņēmēja) muitas

iestādē T1 dokumentu un preces, tādējādi ļaujot muitas iestādei veikt nepieciešamās pārbaudes, lai pārliecinātos

par tranzīta procedūras pabeigšanas pareizību.

Lietā nav strīda, ka, noslēdzot tranzīta procedūru, ir konstatēta tranzīta kravas neatbilstība tranzīta

pavaddokumentos norādītajai informācijai – iztrūkst 6 iepakojumi, 580 gab. preces. Tātad attiecībā uz daļu

kravas tranzīta procedūra nav pabeigta un dokumentu turētāja pienākumi nav izpildīti.

3. Muitas kodeksa 96. panta 1. punkts noteic, ka Kopienas ārējā tranzīta procedūrā principāls ir atbildīgs par

preču nogādāšanu neizmainītā veidā līdz galapunkta muitas iestādei, ievērojot noteikto laika termiņu un visus

muitas iestāžu noteiktos pasākumus identifikācijas nodrošināšanai, kā arī par Kopienas tranzīta procedūras

noteikumu ievērošanu.

Tātad tiesību normas tieši noteic principālu kā galveno atbildīgo par tranzīta procedūras noteikumu

ievērošanu un preču nogādāšanu neskartā veidā līdz galapunkta muitas iestādei. Muitas tiesiskajā regulējumā nav

paredzēti galvenā atbildīgā atbildības ierobežojumi.

Arī Eiropas Savienības Tiesa atzinusi, ka galvenais atbildīgais kā Kopienas ārējā tranzīta procedūras

izmantotājs ir muitas parāda, kas radies šīs procedūras noteikumu neievērošanas dēļ, parādnieks. Šādas galvenā

atbildīgā atbildības mērķis ir nodrošināt rūpīgu un vienveidīgu noteikumu muitas parāda piedziņas jomā

piemērošanu ar mērķi aizsargāt Kopienas un tās dalībvalstu finanšu intereses (s k . 2008. gada 3. aprīļa

sprieduma lietā Militzer & Münch C-230/06 48. punktu).

Saskaņā ar Muitas kodeksa 203. panta 2. punktu muitas parāds rodas brīdī, kad preces tiek izņemtas no

muitas uzraudzības. Tā kā tranzīta muitas procedūra tika noslēgta ar neatbilstību, pieteicējam kā principālam ir

jāizpilda pienākumi, ko uzliek tranzīta muitas procedūras piemērošana.

4. Tiesas ieskatā nav korekta pieteicēja atsaukšanās uz Eiropas Savienības Tiesas 2013. gada 27. jūnija

spriedumu lietā C-542/2011. Minētajā lietā tika aplūkota situācija, kad no konteinera, kura preces bija deklarētas

Kopienas ārējam tranzītam, pazuda divi preču iepakojumi, pirms muita noplombēja minēto konteineru (sk.

sprieduma 31. punktu). Turklāt tranzīta procedūras piemērošanas brīdī attiecīgajām precēm bija „preces pagaidu

glabāšanā” statuss Muitas kodeksa 50. panta izpratnē.

Izskatāmajā lietā nav informācijas, kad preces ir pazudušas – vagons un plombas ir neskartas, bet preču

daudzums neatbilst pavaddokumentos norādītajam. Lietā nav pierādījumu arī tam, ka preču nosūtītājs būtu

kļūdījies attiecībā uz norādīto kravas daudzumu.

5. Ņemot vērā minēto, tiesa atzina, ka VID pamatoti pieteicēju kā principālu atzina par muitas parādnieku, jo

nav izpildīti pienākumi, ko uzliek muitas procedūras tranzīts piemērošana, un noteica pienākumu samaksāt

muitas nodokli Ls 448,30 apmērā.

6. Pieteicējs iebilst, ka pienākums maksāt nokavējuma naudu ir noteikts ar neatbilstības (pārkāpuma)

konstatēšanas brīdi.

Eiropas Savienības Tiesa lietā C-546/09 Aurubis atzina, ka atbilstoši Muitas kodeksa 232. panta 1. punkta

„b” apakšpunktam nokavējuma procenti par piedzenamo muitas nodokļu summu saskaņā ar šo noteikumu ir

iekasējami tikai par laikposmu pēc minētās summas maksājuma termiņa beigām. Tiesa arī norādīja, ka nedz

Muitas kodeksā, nedz tā īstenošanas regulā nav paredzēts maksāt nokavējuma procentus par laikposmu no

muitas parāda rašanās līdz tā iegrāmatošanai vai no datuma, kad sākotnēji iegrāmatotais parāds ir jāmaksā, līdz šī

parāda vēlākai iegrāmatošanai (sk. 2011. gada 31. marta sprieduma lietā C/546/09 33.-34. punktu).

Savukārt lietā C-91/02 Hannl-Hofstetter secināts, ka gadījumos, kad Eiropas Savienības tiesības neparedz

sodu par pieļautajiem pārkāpumiem, dalībvalstīm ir jāveic visi nepieciešamie pasākumi, lai nodrošinātu Eiropas

Savienības tiesību piemērojamību un efektivitāti. Tā kā nedz Muitas kodeksā, nedz tā īstenošanas regulā nav

paredzēts maksāt nokavējuma procentus par laikposmu no muitas parāda rašanās līdz tā iegrāmatošanai vai no

datuma, kad sākotnēji iegrāmatotais parāds ir jāmaksā, līdz šī parāda vēlākai iegrāmatošanai, nepieciešamie

pasākumi ir jāveic dalībvalstīm. Iztrūkstot šādiem pasākumiem, personas tiktu pamudinātas aizkavēt muitas

parāda iegrāmatošanu un tādējādi iegūt nepamatotas priekšrocības (sk. 2003. gada 16. oktobra sprieduma lietā

C-91/02 17.-21. punktu).

Tātad pienākums maksāt nokavējuma naudu par laikposmu no muitas parāda rašanās brīža līdz iestādes

lēmuma pieņemšanai pastāv tikai tad, ja tas paredzēts dalībvalsts tiesībās.

Likumā „Par nodokļiem un nodevām” ir ietvertas šādas tiesību normas:

1) nodokļu maksātājam ir pienākums aprēķināt maksājamo nodokļu summas, kā arī noteiktajā termiņā

nomaksāt nodokļus un nodevas (15. panta pirmās daļas 1. un 2. punkts);

2) par nodokļu un nodevu maksājuma samaksas termiņa nokavējumu maksātājam tiek aprēķināta

nokavējuma nauda – no laikā nenomaksātā pamatparāda 0,05 procenti par katru nokavēto dienu, ja konkrētā

nodokļa likumā nav noteikti citi nokavējuma naudas apmēri (29. panta otrā daļa);

3) ja nodokļu maksātājs, pārkāpdams nodokļu likumu prasības, samazinājis budžetā iemaksājamo nodokļu

apmēru, nodokļu administrācija nodokļu audita rezultātā aprēķina un par labu budžetam no nodokļu maksātāja

piedzen samazināto nodokļa summu, nokavējuma naudu un soda naudu (32. panta pirmā daļa, spēkā kopš 2007.

gada 1. janvāra);

4) samazinātā nodokļa summa, nokavējuma nauda un soda nauda attiecīgajā apmērā nodokļu maksātājam

jāsamaksā 30 dienu laikā no dienas, kad saņemts nodokļu administrācijas lēmums par aprēķināto nodokļa

summu. Ja audita lēmumā norādītie maksājumi netiek veikti pēc 30 dienu termiņa izbeigšanās, nokavējuma

naudas aprēķināšana tiek atjaunota no dienas, kad uzsākts nodokļu audits (32. panta astotā daļa).

No iepriekš minētajām normām secināms, ka nokavējuma nauda ir procentu maksājums, kurš maksājams no

laikā nenomaksātā pamatparāda par katru nokavēto dienu, līdz tikuši samaksāti visi maksājumi vai ticis uzsākts

audits. Tādējādi pienākums maksāt nokavējuma naudu rodas līdz ar nodokļa pamatparāda nomaksas

nokavējuma pirmo dienu (sk. Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta (turpmāk – Augstākā tiesa)

2014. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. SKA-0041-14 6.-9. punktu).

Līdz ar to VID pamatoti pieteicējam noteica muitas nodokļa nokavējuma naudas samaksu Ls 45,04 apmērā

saskaņā ar likuma „Par nodokļiem un nodevām” 29. panta otro daļu, ka par nodokļu un nodevu maksājuma

samaksas termiņa nokavējumu maksātājam tiek aprēķināta nokavējuma nauda – no laikā nenomaksātā

pamatparāda 0,05 procenti par katru nokavēto dienu, ja konkrētā nodokļa likumā nav noteikti citi nokavējuma

naudas apmēri.

7. Tiesa konstatēja, ka pienākumu maksāt PVN VID ir pamatojis ar Muitas kodeksa 4. panta 10. punktu, ka

ievedmuitas nodokļi nozīmē muitas nodokļus un muitas nodokļiem līdzvērtīgus maksājumus, kas jāmaksā,

preces ievedot.

Eiropas Savienības Tiesa 2010. gada 29. jūlija spriedumā lietā Nr. C-248/09 atzinusi, ka Muitas kodeksa 4.

panta 10. punkts ir interpretējams tādējādi, ka ievedmuitas nodokļos neietilpst par preču ievešanu maksājamais

PVN. Tādējādi nodokļu administrācija nevar pamatot PVN samaksas pienākumu ar pamatojumu, kas saistīts ar

ievedmuitu (sal. sk. Augstākās tiesas 2011. gada 18. augusta rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKA-486/2011

10., 11. punktu, Augstākās tiesas 2012. gada 7. septembra sprieduma lietā Nr. SKA-363/2012 8. punktu).

Pienākumu maksāt PVN VID ir pamatojis arī ar likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 12. panta 2.

punktu, ja preces tiek ievestas iekšzemē, nodokli maksā jebkura persona, izlaižot preces brīvam apgrozījumam.

Nodoklis par preču importu kļūst iekasējams tajā brīdī, kad kļūst iekasējams muitas nodoklis, izņemot šā likuma

6. panta sestajā, septītajā, astotajā, devītajā, desmitajā un vienpadsmitajā daļā minētos gadījumus.

Tiesa šādu VID pamatojumu atzina par nepietiekamu.

Atbilstoši 2006. gada 28. novembra Padomes Direktīvas Nr. 2006/112/EEK par kopējo pievienotās vērtības

nodokļa sistēmu 61. panta nosacījumiem, ja uz precēm, kuras importē Kopienā un kuras nav brīvā apgrozībā,

attiecas (..) ārējā tranzīta pasākums, tad šādu preču importa vieta ir dalībvalsts, kuras teritorijā uz tām beidz

attiekties šie režīmi vai gadījumi.

Minētās direktīvas 71. pants noteic, ka gadījumā, ja preces, ievedot Kopienā, tām piemēro ārējā tranzīta

pasākumu, tad nodokļa iekasējamības gadījums iestājas un nodoklis kļūst iekasējams vienīgi tad, kad uz precēm

vairs neattiecas šie pasākumi vai apstākļi. Dalībvalstis attiecībā uz nodokļa iekasējamības gadījumu un nodokļa

iekasējamību piemēro spēkā esošos muitas nodevu noteikumus.

No minētā izriet – kamēr uz preci attiecas muitas procedūra tranzīts, tikmēr par to nav jāmaksā PVN.

Savukārt, ja uz preci vairs neattiecas muitas procedūra tranzīts (tā ir izņemta no muitas uzraudzības), uzskatāms,

ka ir noticis preču imports, un par šo preci ir maksājams PVN. Turklāt PVN jāmaksā tajā dalībvalstī, kuras

teritorijā tā ir izņemta no muitas uzraudzības.

Ņemot vērā minēto, tiesa atzina, ka VID Lēmumā nav pamatojis PVN maksāšanas pienākumu un to, kāpēc

PVN ir jāmaksā Latvijā, ja muitas procedūras tranzīts noslēgšana ar neatbilstību tika konstatēta Igaunijā. Līdz ar

to Lēmums daļā par PVN uzrēķinu Ls 2850,46 apmērā un attiecīgi PVN nokavējuma naudas uzrēķinu Ls 265,09

apmērā ir atceļams.

5. Par Administratīvās rajona tiesas 2014. gada 15. maija spriedumu daļā, ar kuru atcelts Lēmums daļā, VID

iesniedza apelācijas sūdzību, kurā norāda šādus argumentus.

1. Ņemot vērā lietā konstatēto – krava nav neskarta nogādāta atzītajam saņēmējam, jo iztrūkst tranzīta kravas

daļa, nav nepieciešamā saņēmēja muitas iestādes konstatējuma, ka procedūra ir pabeigta atbilstoši normatīvajos

aktos noteiktajam, principāls pieteicējs VID Muitas pārvaldei un VID ģenerāldirektoram nav iesniedzis

dokumentus, kas saskaņā ar Regulas Nr. 2454/93 366. panta pirmo un otro daļu pierādītu iztrūkstošās kravas

uzrādīšanu saņēmēja muitas iestādē un tranzīta procedūras pareizu pabeigšanu, - pieteicējs nav izpildījis savus

principāla pienākumus un ir atbildīgs par muitas parādu.

2. Tranzīta rokasgrāmatas 2.1.1.1. apakšpunktā skaidrots, ja vietu un laiku precīzi noteikt nevar, pieņem, ka

preces ir nelikumīgi izņemtas pirmajā darba dienā pēc dienas, kurā beidzies termiņš preču uzrādīšanai saņēmēja

muitas iestādē. No lietas materiāliem redzams, ka 2012. gada 21. septembrī ir reģistrēts pārbaudes akts Nr. 515,

no kura izriet, ka kravas daļa nav uzrādīta saņēmēja muitas iestādē, tādējādi muitas parāds ir radies brīdī, kad

konstatēta preces izņemšana no muitas uzraudzības, proti – 2012. gada 21. septembrī. Saskaņā ar Regulas Nr.

2913/92 215. panta 1. punkta 3. apakšpunktu, ja muitas procedūra nav pabeigta un vietu nevar noteikt saskaņā ar

1. vai 2. punktu, tad muitas parāds rodas vietā, kur uz precēm ir attiecināta muitas procedūra. Tā kā tranzīta

procedūra tika uzsākta Latvijas teritorijā, tā ir vieta, kur radies muitas maksājumu parāds. Tā kā nodokļu, kas

maksājami, ievedot preci, iekasēšana bija atlikta, kamēr precēm bija piemērota tranzīta muitas procedūra, tad

procedūras nepabeigšanas gadījumā, ir uzskatāms, ka prece izlaista brīvam apgrozījumam, nenomaksājot

nodokļus par preču importu, līdz ar to nenomaksātie nodokļi ir jāiekasē.

3. Ņemot vērā minēto, VID uzskata, ka tiesa pārkāpa Administratīvā procesa likuma 250. panta pirmās daļas

2. un 3. punktu, saskaņā ar kuriem tiesai, taisot spriedumu, ir jāpārbauda, vai administratīvais akts atbilst

materiālo tiesību normām un vai administratīvā akta pamatojums attaisno adresātam uzlikto pienākumu. Turklāt

VID uzskata, ka tiesa pārkāpa minētā likuma 103. panta otro daļu, kā arī 154. panta pirmo daļu. Minētie

pārkāpumi noveda pie nepareizas lietas izspriešanas.

6. Par Administratīvās rajona tiesas 2014. gada 15. maija spriedumu daļā, ar kuru noraidīts pieteicēja pieteikums,

pieteicējs iesniedza apelācijas sūdzību, kurā norāda šādus argumentus.

1. Pirmās instances tiesa spriedumā ir pareizi konstatējusi, ka lietā nav informācijas, kad preces ir pazudušas –

vagons un plombas ir neskartas, bet preču daudzums neatbilst pavaddokumentos norādītajam. Tiesa nav

izvērtējusi, vai preces pazuda Eiropas Savienībā vai ārpus tās. Ja preces nekad nav tikušas ievestas Eiropas

Savienībā, tad ievedmuitas parāds pieteicējam nevar tikt aprēķināts. Muitas kodeksa 4. panta 10. punkts paredz

maksāt ievedmuitas nodokļus tikai par ievestām precēm.

2. Pirmās instances tiesa ir nepamatoti piemērojusi Muitas kodeksa 203. panta 2. punktu. Preču izņemšana no

muitas uzraudzības nav pierādīta ar pierādījumiem lietā, līdz ar to nav ievēroti Administratīvā procesa likuma

247. panta otrās daļas noteikumi. Ievērojot Muitas kodeksa 72. un 96. panta noteikumus, dzelzceļa vagona

identifikācijas līdzekļi ir neskarti, kas pierāda, ka krava ir nogādāta neskartā veidā.

3. Pirmās instances tiesa nepamatoti nav vērtējusi pieteicēja atsauces uz pastāvošo judikatūru Eiropas

Savienības Tiesas lietā Nr. C-542/2011. Minētajā lietā tika aplūkota situācija, kad no konteinera, kura preces bija

deklarētas Kopienas ārējam tranzītam, pazuda divi preču iepakojumi, pirms muita noplombēja minēto konteineru

(sk. sprieduma 31. punktu). Pieteicēja ieskatā minētās lietas faktiskie apstākļi ir tieši attiecināmi uz šo lietu.

7. Administratīvajā apgabaltiesā saņemtajā VID paskaidrojumā par pieteicēja apelācijas sūdzību norādīts, ka pretēji

pieteicēja apelācijas sūdzībā norādītajam pirmās instances tiesa vērtēja Eiropas Savienības Tiesas lietas Nr. C-

542/2011 apstākļus un no pirmās instances tiesas apsvērumiem izriet, ka pieteicēja atsauce uz šo lietu ir nekorekta.

VID uzskata, ka pirmās instances tiesa ir pareizi interpretējusi un piemērojusi tiesību normas, kā arī vispusīgi, pilnīgi

un objektīvi novērtējusi visus lietā esošos materiālus un iesniegtos pierādījumus, līdz ar ko spriedums ir tiesisks un

pamatots, savukārt pieteicēja apelācijas sūdzība un pieteikums ir noraidāms.

8. Administratīvajā apgabaltiesā saņemtajā pieteicēja paskaidrojumā par VID apelācijas sūdzību norādīts, ka VID

apelācijas sūdzībā norādītie argumenti ir pārrakstīti no Lēmuma un sprieduma. VID norādītie argumenti nekādā veidā

nepierāda pieteicēja pienākumu maksāt PVN. Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 150. panta otro daļu VID var

atsaukties tikai uz tiem argumentiem, kas minēti administratīvajā aktā, neviens no apelācijas sūdzības motīviem nav

minēts Lēmumā, lai pamatotu VID tiesības prasīt no pieteicēja samaksāt PVN. Līdz ar to apelācijas sūdzībā iekļautā

administratīvā akta pamatojuma maiņa nav pieļaujama, tādēļ VID apelācijas sūdzība ir noraidāma pilnībā.

9. Tiesas sēdē pieteicēja pārstāvis uzturēja savu apelācijas sūdzību un neatzina VID apelācijas sūdzību. VID

pārstāve uzturēja savu apelācijas sūdzību, neatzina pieteicēja apelācijas sūdzību.

Motīvu daļa

1. Noklausījusies administratīvā procesa dalībnieku paskaidrojumus, pārbaudījusi lietas materiālus un izvērtējusi

lietā esošos pierādījumus to kopsakarā, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka abu procesa dalībnieku apelācijas

sūdzības ir nepamatotas un pieteikums ir apmierināms daļēji.

2. Pirmās instances tiesa pieteikumu apmierināja daļēji; atcēla ar tā pieņemšanas dienu Lēmumu daļā par PVN Ls

2850,46 un nokavējuma naudas Ls 265,09 uzrēķinu; pārējā daļā pieteikumu noraidīja.

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 307. panta ceturto daļu, ja tiesa, izskatot lietu, atzīst, ka zemākās

instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var

norādīt, ka pievienojas zemākās instances tiesas sprieduma motivācijai. Šādā gadījumā šā likuma 251. panta piektajā

daļā noteiktos apsvērumus sprieduma motīvu daļā var nenorādīt.

Administratīvā apgabaltiesa, pārbaudījusi pirmās instances tiesas sprieduma motivāciju, atzīst, ka

Administratīvās rajona tiesas sniegtā argumentācija spriedumā ir izvērsta un pareiza, līdz ar to Administratīvā

apgabaltiesa saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 307. panta ceturto daļu pievienojas pirmās instances tiesas

lietas apstākļu konstatējumam un sprieduma motivācijai un Administratīvā procesa likuma 251. panta piektajā daļā

norādītos apsvērumus atkārtoti nenorāda.

Par abu procesa dalībnieku apelācijas sūdzību argumentiem apgabaltiesa norāda turpmāk minēto.

3. Pretēji VID norādītajam pirmās instances tiesa spriedumā ir pārbaudījusi Lēmuma atbilstību materiālo un

procesuālo tiesību normām un to, vai administratīvā akta pamatojums attaisno adresātam uzlikto pienākumu.

1. Apgabaltiesa pilnībā piekrīt VID apelācijas sūdzībā norādītajam, ka, ņemot vērā, ka krava nav neskarta

nogādāta atzītajam saņēmējam, jo iztrūkst tranzīta kravas daļa, nav nepieciešamā saņēmēja muitas iestādes

konstatējuma, ka procedūra ir pabeigta atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajam, principāls (pieteicējs) VID

Muitas pārvaldei un VID ģenerāldirektoram nav iesniedzis dokumentus, kas saskaņā ar Regulas Nr. 2454/93 366.

panta pirmo un otro daļu pierādītu iztrūkstošās kravas uzrādīšanu saņēmēja muitas iestādē un tranzīta

procedūras pareizu pabeigšanu, - līdz ar to pieteicējs nav izpildījis savus principāla pienākumus un ir atbildīgs

par muitas parādu. To arī konstatēja pirmās instances tiesa. Secinot, ka izskatāmajā gadījumā nav informācijas,

kad preces ir pazudušas, – vagons un plombas ir neskartas, bet preču daudzums neatbilst pavaddokumentos

norādītajam, tāpat lietā nav pierādījumu arī tam, ka preču nosūtītājs būtu kļūdījies attiecībā uz norādīto kravas

daudzumu, tiesa pamatoti atzina, ka pieteicējs nav izpildījis savus principāla pienākumus un ir atbildīgs par

muitas parādu.

2. Par pieteicēja apelācijas sūdzībā norādīto, ka pirmās instances tiesa spriedumā nav izvērtējusi, vai preces

pazuda Eiropas Savienībā vai ārpus tās, apgabaltiesa norāda, ka pirmās instances tiesa konstatēja, ka lietā nav

pierādījumu tam apstāklim, ka preču nosūtītājs dokumentos būtu kļūdījies attiecībā uz norādīto kravas

daudzumu. Līdz ar to nav arī pierādījumu tam, ka preces nebūtu ievestas Eiropas Savienībā. Kravas saturam ir

jāatbilst pavaddokumentos norādītajam, un par to ārējā tranzīta procedūrā ir atbildīgs principāls.

Pieteicējs kā principāls nav veicis kravas pārbaudi, līdz ar to atbilstoši Regulas Nr. 2913/92 42. panta

nosacījumiem pieteicēju nevar uzskatīt par nevainīgo personu. Augstākās tiesas 2007. gada 10. maija spriedumā

lietā Nr. SKA-162/2007 atzīts, lai preču deklarētāju atbrīvotu no atbildības, apstākļiem, kas izslēdz vainu, ir jābūt

tādiem, ka pat ar vislielāko rūpību attiecīgā persona tos objektīvi nav varējusi novērst (sk. minētā sprieduma

11. punktu).

3. Apgabaltiesa par pamatotu atzīst VID apelācijas sūdzībā norādīto, ka atbilstoši Tranzīta rokasgrāmatas

2.1.1.1. apakšpunktam, ja vietu un laiku precīzi noteikt nevar, pieņem, ka preces ir nelikumīgi izņemtas pirmajā

darba dienā pēc dienas, kurā beidzies termiņš preču uzrādīšanai saņēmēja muitas iestādē. No lietas materiāliem

redzams, ka 2012. gada 21. septembrī ir reģistrēts pārbaudes akts Nr. 515, no kura izriet, ka kravas daļa nav

uzrādīta saņēmēja muitas iestādē, tādējādi muitas parāds ir radies brīdī, kad konstatēta preces izņemšana no

muitas uzraudzības, proti – 2012. gada 21. septembrī. Saskaņā ar Regulas Nr. 2913/92 215. panta 1. punkta 3.

apakšpunktu, ja muitas procedūra nav pabeigta un vietu nevar noteikt saskaņā ar 1. vai 2. punktu, tad muitas

parāds rodas vietā, kur uz precēm ir attiecināta muitas procedūra. Tā kā tranzīta procedūra tika uzsākta Latvijas

teritorijā, tā ir vieta, kur radies muitas maksājumu parāds.

4. Pretēji pieteicēja apelācijas sūdzībā norādītajam, pirmās instances tiesa vērtēja Eiropas Savienības Tiesas

lietas Nr. C-542/2011 apstākļus, un no pirmās instances tiesas apsvērumiem izriet, ka pieteicēja atsauce uz šo

lietu ir nekorekta. Minētajā lietā tika aplūkota situācija, kad no konteinera, kura preces bija deklarētas Kopienas

ārējam tranzītam, pazuda divi preču iepakojumi, pirms muita noplombēja minēto konteineru. Izskatāmajā lietā nav

informācijas, kad preces ir pazudušas.

4. Tomēr no VID Lēmuma un apelācijas sūdzības neizriet pamatojums PVN maksāšanas pienākumam un tam,

kāpēc PVN ir jāmaksā Latvijā, ja muitas procedūras tranzīts noslēgšana ar neatbilstību tika konstatēta Igaunijā.

Pirmās instances tiesa konstatēja, ka VID pienākumu maksāt PVN ir pamatojis ar Muitas kodeksa 4. panta 10.

punktu, ka ievedmuitas nodokļi nozīmē muitas nodokļus un muitas nodokļiem līdzvērtīgus maksājumus, kas jāmaksā,

preces ievedot, un, atsaucoties uz Eiropas Savienības Tiesas un Augstākās tiesas praksi, secināja, ka Muitas kodeksa

4. panta 10. punkts ir interpretējams tādējādi, ka ievedmuitas nodokļos neietilpst par preču ievešanu maksājamais

PVN. Tādējādi nodokļu administrācija nevar pamatot PVN samaksas pienākumu ar pamatojumu, kas saistīts ar

ievedmuitu.

Apgabaltiesa pievienojas pirmās instances tiesas secinājumiem attiecībā par pieteicējam noteikto PVN, ka

atbilstoši 2006. gada 28. novembra Padomes Direktīvas Nr. 2006/112/EEK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa

sistēmu 61. panta nosacījumiem, ja uz precēm, kuras importē Kopienā un kuras nav brīvā apgrozībā, attiecas (..) ārējā

tranzīta pasākums, tad šādu preču importa vieta ir dalībvalsts, kuras teritorijā uz tām beidz attiekties šie režīmi vai

gadījumi.

Kamēr uz preci attiecas muitas procedūra tranzīts, tikmēr par to nav jāmaksā PVN. Savukārt, ja uz preci vairs

neattiecas muitas procedūra tranzīts (tā ir izņemta no muitas uzraudzības), uzskatāms, ka ir noticis preču imports, un

par šo preci ir maksājams PVN. Turklāt PVN jāmaksā tajā dalībvalstī, kuras teritorijā tā ir izņemta no muitas

uzraudzības.

Turklāt VID pats, atsaucoties uz Tranzīta rokasgrāmatas 2.1.1.1. apakšpunktu, norādījis, ja vietu un laiku precīzi

noteikt nevar, pieņem, ka preces ir nelikumīgi izņemtas pirmajā darba dienā pēc dienas, kurā beidzies termiņš preču

uzrādīšanai saņēmēja muitas iestādē. Šajā gadījumā saņēmēja muitas iestāde ir Igaunijā.

5. Ja pieteikums pilnībā vai daļēji apmierināts, tiesa atbilstoši Administratīvā procesa likuma 126. panta pirmajai

daļai piespriež no atbildētāja par labu pieteicējam viņa samaksāto valsts nodevu. Pieteicējs samaksājis valsts nodevu

par pieteikuma iesniegšanu 28,46 euro (20 latus) (lietas 6. lapa) un valsts nodevu par apelācijas sūdzības iesniegšanu

56,91 euro (lietas 106. lapa).

Ņemot vērā minēto, no atbildētāja Latvijas Republikas pieteicējam piespriežama viņa samaksātā valsts nodeva

85,37 euro apmērā.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309. pantu, 126. panta pirmo daļu, 329. panta

pirmo daļu, Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda:

daļēji apmierināt valsts akciju sabiedrības „Latvijas dzelzceļš” pieteikumu.

Atcelt ar tā pieņemšanas dienu Valsts ieņēmumu dienesta 2013. gada 31. maija lēmumu Nr. 22.9/L-14001 daļā par

pievienotās vērtības nodokļa Ls 2850,46 un nokavējuma naudas Ls 265,09 uzrēķinu.

Pārējā daļā pieteikumu noraidīt.

Piespriest no atbildētājas Latvijas Republikas par labu valsts akciju sabiedrībai „Latvijas dzelzceļš” (reģistrācijas

numurs 40003032065, juridiskā adrese: Gogoļa iela 3, Rīga) valsts nodevu 85,37 euro apmērā.

Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma

sastādīšanas dienas, kasācijas sūdzību iesniedzot Administratīvajā apgabaltiesā.

V. Zommere

Tiesas sēdes

priekšsēdētāja

M. Birzgalis

Tiesnesis

A. Zariņa

Tiesnese