Lawsuit dismissed because cassation court rejected arguments about fact-finding and good faith principles.
Latvia (LV)
Legislator summary
AI generatedThe Supreme Court of Latvia dismissed the appellant's cassation complaint against the Regional Court's decision to reject a VAT refund claim. The appellant argued that the lower court violated procedural laws and misinterpreted evidence regarding fictitious transactions, but the Supreme Court clarified that cassation courts review legal issues, not factual assessments. Consequently, the court held that repeating arguments from previous proceedings or disagreeing with factual evaluations does not constitute a valid ground for cassation.
Legislator headnote
AI generatedAdministratīvā procesa likuma 149. un 150. pants; Pievienotās vērtības nodokļa likuma 73. pants; Komerclikuma 139. un 140. pants; Civillikuma 1. pants: Cassation courts review legal questions, not factual circumstances or evidence evaluation; mere disagreement with factual findings or repetition of prior arguments does not justify cassation proceedings.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedCited Case Law
AI generatedFull text
ECLI:LV:AT:2024:1228.A420275622.9.L
Lieta Nr. A420275622, SKA-965/2024
Administratīvo lietu departaments
Latvijas Republikas Senāts
RĪCĪBAS SĒDES LĒMUMS
Rīgā 2024.gada 28.decembrī
[1] Senātā saņemta pieteicējas SIA „AV Time” kasācijas sūdzība par Administratīvās apgabaltiesas 2024.gada 5.novembra spriedumu, ar kuru
noraidīts pieteicējas pieteikums par Valsts ieņēmumu dienesta 2022.gada 22.septembra lēmuma Nr. 30.3/22.13/4661 atcelšanu.
Apgabaltiesa pievienojās rajona tiesas sprieduma argumentācijai un atzina, ka pieteicēja nepamatoti atskaitīja priekšnodokli par darījumiem ar
SIA „Elmenta” un SIA „Ambris”, jo strīdus pakalpojumus pieteicēja nav saņēmusi no šiem uzņēmumiem un pieteicēja zināja par dokumentu noformēšanu
par faktiski nenotikušiem darījumiem.
[2] Kasācijas sūdzībā norādīts, ka tiesa ir pārkāpusi Administratīvā procesa likuma 149. un 150.pantu, Pievienotās vērtības nodokļa likuma
73.pantu, kā arī Komerclikuma 139. un 140.pantu un Civillikuma 1.pantu. Pieteicējas ieskatā šo tiesību normu pārkāpumi izpaudušies tādā veidā, ka
tiesa nepareizi novērtēja faktiskos apstākļus un pierādījumus, spriedumu pamatoja ar pieņēmumiem, nevis pierādījumiem un izdarīja nepareizus
secinājumus.
Šajā sakarā senatoru kolēģija vērš pieteicējas uzmanību uz to, ka kasācijas instances tiesas uzdevums ir risināt tiesību jautājumus, nevis pārbaudīt
un vērtēt faktiskos apstākļus un pierādījumus. Tas ir tās tiesas uzdevums, kura izskata lietu pēc būtības. Līdz ar to argumenti, kas ir vērsti uz lietas
apstākļu un pierādījumu pārvērtēšanu, kasācijas instances tiesā nav pieļaujami un nerada pamatu kasācijas tiesvedības ierosināšanai. Šā iemesla dēļ
senatoru kolēģija neatbildēs uz kasācijas sūdzībā norādītajiem apsvērumiem par pierādījumu novērtēšanu.
Tāpat senatoru kolēģija nekonstatē, ka tiesa spriedumu būtu pamatojusi ar pieņēmumiem. Katra tiesas secinājuma pamatā ir konkrēts pierādījums
un tā izvērtējums. Tiesas spriedumā sniegts arī izvērsts skaidrojums secinājumam, ka pieteicēja bija informēta par iesaistīšanos faktiski nenotikušu
darījumu noformēšanā. Apstāklis, ka pieteicēja nepiekrīt tiesas spriedumā norādītajam pierādījumu un pašas pieteicējas rīcības izvērtējumam, nenozīmē,
ka tiesa spriedumu pamatojusi ar pieņēmumiem.
[3] Kasācijas sūdzībā norādīti arī tādi argumenti, kurus pieteicēja bija paudusi iepriekš tiesvedības laikā un uz kuriem izvērstas atbildes ir sniegtas
apgabaltiesas spriedumā, piemēram, par nodokļa maksātāja pienākumu pārbaudīt savu darījumu partneri un pierādīt tā spēju izpildīt konkrētus darbus.
Kasācijas sūdzībā pieteicēja tikai atkārto tos pašus argumentus, paužot nepiekrišanu tiesas secinājumiem, taču nenorāda uz konkrētiem tiesas pieļautiem
tiesību normu pārkāpumiem. Argumentu atkārtošana vien nav pietiekams pamats kasācijas tiesvedības ierosināšanai
[4] Pieteicēja uzskata, ka apgabaltiesa ir pārkāpusi Administratīvā procesa likuma 10.pantā nostiprināto tiesiskās paļāvības principu, jo nav ņēmusi
vērā, ka pieteicējai bija tiesības paļauties uz darījumu dalībnieku godprātību.
Minētā tiesību normu regulē attiecības starp privātpersonu un iestādi, nevis starp privāttiesiska darījuma dalībniekiem. Līdz ar to apgabaltiesai,
vērtējot pieteicējas rīcību darījumu partneru izvēlē un darījumu noslēgšanā, nebija jāpiemēro tiesiskās paļāvības princips. Turklāt pretēji pieteicējas
apgalvotajam apgabaltiesa priekšnodokļa atskaitīšanas liegumu ir pamatojusi nevis ar pieteicējas darījumu partneru pieļautajiem pārkāpumiem, bet gan ar
pašas pieteicējas rīcību.
[5] Ņemot vērā minēto, senatoru kolēģija atzīst, ka kasācijas sūdzība neatbilst Administratīvā procesa likuma 328.panta pirmās daļas 6.punkta
prasībām, jo tajā norādīti vienīgi uz faktisko apstākļu un pierādījumu pārvērtēšanu vērsti argumenti, vispārīgi apgalvojumi un nepiekrišana tiesas
secinājumiem.
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 338.panta otro daļu un 338.1panta pirmo daļu, senatoru kolēģija
nolēma
atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību sakarā ar SIA „AV Time” kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabal tiesas 2024.gada 5.novembra
spriedumu.
Lēmums nav pārsūdzams.
Senatore D. Makarova Senatore V. Kakste Senators J. Pleps