Court partially allowed debt collection claim while denying state legal aid cost recovery due to partial dismissal.

Lietas arhīva Nr. C-1305-20/16

ECLI:LV:KURT:2020:1002.C69454519.5.S

SPRIEDUMS

LATVIJAS REPUBLIKAS VĀRDĀ

Liepājā 2020.gada 2.oktobrī

Kurzemes rajona tiesa

tiesnesis Iļja Grigorjevs

ar tiesas sēžu sekretāri Evitu Kupicu,

piedaloties prasītājas pārstāvim /pers. B/,

atbildētājas juridiskās palīdzības sniedzējam zvērinātam advokātam Jānim Kucenko,

atklātā tiesas sēdē izskatīja civillietu B2KAPITAL SIA prasībā pret /pers. D/ par parāda piedziņu.

Aprakstošā daļa

[1] 2019.gada 4.decembrī B2KAPITAL SIA (turpmāk arī – prasītāja) cēlusi tiesā prasību pret /pers. D/ (turpmāk arī – atbildētāja) par parāda

piedziņu.

Prasības pieteikumā norādīts, ka 2004.gada 8.maijā starp AS “NORD/LB Latvija” (turpmāk arī – banka) un atbildētāju (iepriekšējais vārds un

uzvārds /pers. D/) noslēgts kredīta līgums (turpmāk arī – kredīta līgums), saskaņā ar kuru banka izsniedza, bet atbildētāja saņēma kredītu 79791 EUR

apmērā ar atmaksas termiņu 2024.gada 7.maijs. Kredīta un procentu samaksa veicama saskaņā ar maksājumu grafiku.

No kredīta līguma izrietošo atbildētājas saistību izpildīšana ir nodrošināta ar pirmo hipotēku uz ½ domājamo daļu no nekustamā īpašuma /adrese

A/, turpmāk arī – Nekustamais īpašums.

Atbildētāja nepildīja kredīta līguma uzņemtās saistības, tādēļ banka 2009.gada 18.maijā nosūtīja atbildētājai pirmstiesas brīdinājumu. Ņemot vērā

to, ka kavētie maksājumi netika dzēsti, banka iesniedza Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesā pieteikumu par saistību bezstrīdus piespiedu

izpildīšanu. Bankas pieteikums tika apmierināts un nodots bezstrīdus piespiedu izpildīšanai. Zvērināts tiesu izpildītājs, pārdodot nekustamo īpašumu ½

domājamo daļu no nekustamā īpašuma /adrese A/ izsolē, no Kredīta līguma izrietošo saistību dzēšanai atguva 61317,07 EUR. Atgūtā parāda summa tika

novirzīta hipotekārā prasījuma daļējai dzēšanai - 141,05 EUR daļējai valsts nodevas dzēšanai, 963,22 EUR pilnīgai līgumsodu dzēšanai, l767,30 EUR

pilnīgai procentu dzēšanai un 58 445,50 EUR daļējai pamatsummas dzēšanai.

2014.gada 19.decembrī starp banku un prasītāju tika noslēgts cesijas līgums, ar kuru tika cedētas prasītājam prasījuma tiesības pret atbildētāju.

Ņemot vērā to, ka saistības, kas izriet no kredīta līguma, netika atmaksātas pilnā apmērā, prasītāja 2019.gada 10.maijā nosūtīja atbildētājai

pirmstiesas brīdinājumu, iebildumi netika saņemti un parāds netika dzēsts.

Prasītāja lūdz piedzīt no atbildētājas no kredīta līguma izrietošo pamatsummu 4175,33 EUR un tiesāšanās izdevumus, kā arī atzīt prasītājas tiesības

par laiku līdz sprieduma izpildei saņemt likumiskos 6% gadā no piespriestās un nepiedzītās aizdevuma pamatsummas.

Prasība pamatota uz Civillikuma 1587., 1589., 1756.pantu, 1759.panta 1.punktu, 1765.panta pirmo un otro daļu, 1805., 1828., 1934., 1943.,

1946.pantu.

[2] 2020.gada 6.februārī atbildētāja iesniegusi tiesā rakstveida paskaidrojumu, norādot, ka prasību neatzīst.

Atbildētāja norāda, ka izsolē atgūti ir tikai 61317,07 EUR un saistību dzēšanai novirzīti vēl mazāk, t.i. 61176,02 EUR. Atbildētājai nav skaidrs,

kādam mērķim ir izlietota pārējā nauda 5841,24 EUR. Kopējā izsolē iegūtā summa bija 47100,00 LVL, kas pēc valūtas kursa ir 67017,26 EUR.

Saskaņā ar Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2009.gada 26.novembra lēmumu lietā Nr.3-12/6815 kopējā piedzītā parāda summa bija

46129,19 LVL, kas sastāda 65 635,92 EUR, bet saskaņā ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijas 2011.gada 16.februāra lēmumu lietā

Nr.C04189211, C-1892/20, 2011.g. izsoles ceļā nosolītā un iegūtā summa bija 47100,00 LVL, kas sastāda 67017,26 EUR. Tādējādi abas summas

veido starpību 1381,34 EUR apmērā, proti, izsoles ceļā iegūts par šādu summu vairāk nekā bija nepieciešams saistību izpildei.

Atbildētāja norāda, ka viņai nav bijis iespējams saņemt pirmstiesas brīdinājumus, tāpat nav saņēmusi arī dokumentu par izsolē iegūtās naudas

izlietojumu.

[3] 2020.gada 3.martā tiesā saņemta prasītājas atsauksme uz paskaidrojumu. Atsauksmē norādīts, ka atbildētājas parāda summa uz Rīgas pilsētas

Latgales priekšpilsētas tiesas 2009.gada 26.novembra lēmuma lietā Nr.3-12/6815 pieņemšanas brīdi bija 65351,35 EUR un valsts nodeva 284,57

EUR. Saskaņā ar zvērināta tiesu izpildītāja paziņojumu, par labu tā brīža kreditoram (bankai) tika piedzīta parāda summa 61317,07 EUR, no kuras

61176,02 EUR tika novirzīti parāda dzēšanai (starpība – 141,05 EUR tika novirzīti daļējai valsts nodevas dzēšanai).

Atbildētājas norādītie 67 017,26 EUR ir summa, par kādu izsolē tika pārdots nekustamais īpašums. Ņemot vērā to, ka nekustamā īpašuma

pārdošanu rīkoja zvērināts tiesu izpildītājs un saskaņā ar Civilprocesa likuma normām parāda piedziņa notiek uz parādnieka rēķina, tad saprotams, ka

starpība starp izsolē atgūto un par labu piedzinējam piedzīto naudas summu veidojusies no zvērināta tiesu izpildītāja amata atlīdzības - gan fiksētās daļas,

gan procentiem no piedzītās naudas, kā arī no izpildes izdevumiem par nekustamā īpašuma vērtēšanu, izsoles rīkošanu u.t.t.

Tāpat nav pamatoti iebildumi par brīdinājumu un izsoles rezultāta nesaņemšanu, jo saskaņā ar kredīta līguma vispārīgo noteikumu 6.10.punktu

atbildētājai 10 darba dienu laikā ir pienākums paziņot bankai par savas reģistrētās vai faktiskās dzīvesvietas maiņu. Banka savus atgādinājumus ir sūtījusi

saviem klientiem uz adresi, kas norādīta kā saziņas adrese.

[4] Tiesas sēdē prasītājas pārstāvis prasību uzturēja daļēji – par parāda 4034,28 EUR piedziņu, atsakoties no prasības daļā par 141,05 EUR

piedziņu, par ko ir parakstījies pielikumā tiesas sēdes protokolam (lietas 100.lapa). Papildus paskaidroja, ka atbilstoši Civillikuma 1587.pantam

atbildētājai bija pienākums izpildīt noslēgto aizdevuma līgumu. Ar ieķīlātā nekustamā īpašuma pārdošanu nebija iespējams segt visu izveidojušos parādu.

Piekrita, ka izsolē iegūtā naudas summa tika novirzīta parāda dzēšanai daļēji, jo ar pārējo naudas summu tika dzēsti nolēmuma izpildes izdevumi.

Norādīja, ka noilguma iestāšanās šajā gadījumā nav konstatējama, jo atbildētājai tika sūtītas vēstules uz viņas paziņoto korespondences adresi.

Atbildētāja par adreses maiņu nav ziņojusi, lai gan to paredz kredīta līgums. Tādējādi atbildētājai jāuzņemas atbildība par to, ka viņa atgādinājumus nav

saņēmusi. Turklāt šajā gadījumā noilguma termiņš ir 10 gadi. Attiecībā uz prasību daļā par 141,05 EUR piedziņu norādīja, ka daļa no izsolē iegūtās

naudas summas (141,05 EUR) tika novirzīta valsts nodevas dzēšanai, kas tika samaksāta, iesniedzot tiesā pieteikumu par saistības bezstrīdus piespiedu

izpildīšanu. Atzina, ka tas tika darīts nepamatoti, jo ar Rīgas Latgales priekšpilsētas tiesas 2009.gada 26.novembra lēmumu samaksātā valsts nodeva no

atbildētājas nav piedzīta. Lūdza prasību apmierināt tās uzturētajā apmērā.

Atbildētāja uz tiesas sēdi neieradās. Par tiesas sēdes vietu un laiku atbildētājai paziņots Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā, 2020.gada 12.jūnijā

nosūtot pavēsti uz paskaidrojumā norādīto elektroniskā pasta adresi (lietas 90.lapa). 2020.gada 28.augustā tiesā saņemts atbildētājas iesniegums, kurā

norādīts, ka veselības stāvokļa dēļ atbildētāja uz tiesas sēdi ierasties nevar un lūdz izskatīt lietu bez viņas klātbūtnes. Tiesa atzīst par iespējamu izskatīt

lietu bez atbildētājas piedalīšanās tiesas sēdē, jo par lietas izskatīšanu viņai paziņots likumā noteiktajā kārtībā, atbildētāja vēlas, lai lieta tiktu skatīta bez

viņas klātbūtnes, līdz ar ko nav konstatējami Civilprocesa likuma 209., 210.pantā paredzētie apstākļi lietas izskatīšanas atlikšanai.

Atbildētājas juridiskās palīdzības sniedzējs tiesas sēdē izteica viedokli, ka šajā gadījumā konstatējama noilguma iestāšanās. Lietā nav pierādījumi,

ka atbildētāja būtu informēta par notikušās nekustamā īpašuma izsoles rezultātiem, nav ziņu, ka atbildētāja ir saņēmusi 2012.gadā viņai sūtīto

atgādinājumu. Atsaucoties uz tiesu praksi, norādīja, ka atgādinājums ir darījums Civillikuma 1403.panta izpratnē, un viena līdzēja gribai nav tiesisku seku,

ja tā nav paziņota otrajam līdzējam. Tādējādi šajā gadījumā ir iestājies noilgums, kura termiņš atbilstoši Komerclikuma 288., 289., 406.pantam ir 3 gadi.

Līdz ar to saskaņā ar Civillikuma 1893.pantu saistība ir izbeigusies.

Motīvu daļa

[5] Noklausījusies lietas dalībnieku paskaidrojumus un pārbaudījusi un novērtējusi lietā esošos rakstveida pierādījumus, tiesa atzīst, ka prasība ir

pamatota un apmierināma daļēji.

[5.1] No lietas materiāliem redzams, ka 2004.gada 8.maijā starp banku un atbildētāju (iepriekšējais vārds un uzvārds /pers. D/) noslēgts kredīta

līgums, saskaņā ar kuru banka izsniedz, bet atbildētāja saņem kredītu 79791 EUR ar atmaksas termiņu 2024.gada 7.maijs. Kredīta atmaksa un procentu

samaksa veicama saskaņā ar maksājumu grafiku.

No kredīta līguma izrietošo atbildētājas saistību izpildīšana ir nodrošināta ar pirmo hipotēku uz ½ domājamo daļu no nekustamā īpašuma /adrese

A/, kadastra apzīmējums /numurs A/, Rīgas pilsētas zemesgrāmatas nodalījums Nr./numurs/, turpmāk arī – Nekustamais īpašums (lietas 15.-24.lapa).

Lietā nav strīda, ka atbildētāja kredītu ir saņēmusi, bet no kredīta līguma izrietošās saistības pilnībā nav izpildījusi.

[5.2] Saskaņā ar Civillikuma 1934.pantu ar aizdevuma līgumu jāsaprot zināma daudzuma atvietojamu lietu nodošana īpašumā, ar pienākumu atdot

saņemto tādā pašā daudzumā un tādas pašas šķiras un labuma lietās. Savukārt Civillikuma 1943.pantā noteikts, ka aizņēmējam jāatdod tāda pati summa

vai tāds pats daudzums, kādu viņš saņēmis.

Lietā nav strīda, ka 2004.gada 8.maijā noslēgtais kredīta līgums ir uzskatāms par aizdevuma līgumu Civillikuma izpratnē. Tādējādi atbildētājai ir

pienākums atmaksāt saņemto aizdevumu pilnā apmērā.

[5.3] Saskaņā ar Civillikuma 1895.pantu visas saistību tiesības, kuras nav noteikti izņemtas no noilguma ietekmes un kuru izlietošanai nav likumā

noteikti īsāki termiņi, izbeidzas, ja tiesīgā persona tās neizlieto desmit gadu laikā.

2008.gada 18.decembrī Saeima ir pieņēmusi likumu “Grozījumi Komerclikumā”, ar kuru Komerclikums tika papildināts ar D daļu

“Komercdarījumi”. Komerclikuma pārejas noteikumu 15.punktā noteikts, ka likuma D daļa stājas spēkā 2010.gada 1.janvārī.

Komerclikuma 406.pantā (kas iekļauts Komerclikuma D daļā) no komercdarījuma izrietošie prasījumi noilgst triju gadu laikā, ja likumā nav

noteikts cits noilguma termiņš. Savukārt atbilstoši Komerclikuma pārejas noteikumu 16.punktam, ja šā likuma D daļas spēkā stāšanās dienā Civillikumā

vai citā likumā noteiktais noilguma termiņš nav notecējis, bet šā likuma D daļa nosaka īsāku noilguma termiņu, piemērojams šā likuma D daļā noteiktais

noilguma termiņš, kurš skaitāms no 2010.gada 1.janvāra.

Lietā nav strīda par to, ka kredīta līgums atbilst Komerclikuma 388., 389.pantā norādītajām komercdarījuma pazīmēm. Tāpat no lietas materiāliem

redzams, ka kredīta līgums noslēgts pirms Komerclikuma D daļas spēkā stāšanās dienas.

Līdz ar to laika posmā no kredīta līguma noslēgšanas dienas līdz 2010.gada 1.janvārim saistībām, kas izriet no kredīta līguma, bija piemērojams

Civillikuma 1895.pantā norādītais noilguma termiņš – 10 gadi. Savukārt, sākot ar 2010.gada 1.janvāri, saistībām, kas izriet no kredīta līguma,

piemērojams Komerclikuma 406.pantā norādītais noilguma termiņš (3 gadi), kas skaitāms no 2010.gada 1.janvāra.

Tādējādi par nepamatotu atzīstams prasītājas pārstāvja viedoklis, ka šajā gadījumā noilguma termiņš nosakāms saskaņā ar Civillikumu.

[5.4] Atbilstoši judikatūrā paustajai atziņai Komerclikuma 406.pantā paredzēts vienīgi noilguma tā sauktais speciālais (saīsinātais) termiņš

komercdarījumiem, taču šī termiņa aprēķināšanas noteikumu regulējums iztrūkst. Tādējādi attiecībā uz tiem tiesību jautājumiem, kuri nav noregulēti

speciālajā tiesību normā, jāpiemēro Civillikuma desmitās nodaļas astotajā apakšnodaļā ietvertās normas, kas regulē noilguma institūtu civiltiesībās (sk.

Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2017.gada 14.decembra sprieduma lietā Nr. SKC-265/2017,

ECLI:LV:AT:2017:1214.C20281114.1.S, 9.1.apakšpunktu, Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2017.gada 6.jūlija spriedumu lietā

Nr.SKC-327/2017).

Civillikuma 1902.-1906.pantā ir noteikti gadījumi, kad noilgums tiek pārtraukts: prasības celšana tiesā vai šķīrējtiesā (1902.pants), atgādinājums

parādniekam (1905.pants), parādnieka rīcība, kas liecina par prasības atzīšanu (1906.pants). Turklāt juridiskajā literatūrā ir norādīts, ka noilguma

pārtraukums, atšķirībā no noilguma apturēšanas, nozīmē to, ka ar pārtraukuma brīdi sāk tecēt jauns noilguma termiņš (sk. Latvijas Republikas

Civillikuma komentāri: Ceturtā daļa. Saistību tiesības. Autoru kolektīvs prof. K.Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā. – R: Mans Īpašums,

362.lpp.)

[5.5] Saskaņā ar Civillikuma 1896.pantu noilgums sāk tecēt ar to dienu, kurā prasījums ir tā nodibināts, ka pret parādnieku, kas nav izpildījis savu

pienākumu, nekavējoties var celt prasību, kaut arī tomēr vēl nebūtu ne parādnieks liedzies izpildīt, ne arī kreditors viņam to atgādinājis. Saskaņā ar to

noilguma tecējuma iesākumam vajadzīgs: nosacītiem prasījumiem – lai nosacījums jau būtu noskaidrojies, bet terminētiem prasījumiem – lai termiņš jau

būtu notecējis.

Savukārt Civillikuma 1903.pantā noteikts, ka, ja ar prasības celšanu uzsākto lietu prasītājs neturpina, tad noilguma tecējums atkal atjaunojas no tās

dienas, kad viņam vajadzējis lietu tālāk virzīt, t.i., no pēdējā viņam noliktā un viņa garām palaistā termiņa.

No lietas materiāliem redzams, ka 2009.gada 18.maijā bankas pārstāvis – SIA “Impero Investments” – nosūtījis atbildētājai pirmstiesas

brīdinājumu, norādot, ka pamatsummas un procentu maksājumi, kas izriet no kredīta līguma, ir kavēti kopš 2008.gada 1.decembra. Minēto brīdinājumu

atbildētāja saņēmusi 2009.gada 5.jūnijā (lietas 29., 30.lapa). Tādējādi ir pierādīts, ka prasījums atbilstoši Civillikuma 1896.pantam ir nodibināts

2008.gada 1.decembrī, un no šī datuma ir skaitāms Civillikuma 1895.pantā noteiktais noilguma termiņš 10 gadi.

Ar Rīgas Latgales priekšpilsētas tiesas tiesnese s 2009.gada 26.novembra lēmumu lietā Nr.3-12/6815 ir nodota bezstrīdus piespiedu izpildei

atbildētājas saistība pret banku, kas izriet no kredīta līguma, 2004.gada 8.maija ķīlas līguma Nr.1354/04H21-1 un ķīlas līguma pārjaunojuma līguma par

summu 45929,19 Ls, piedziņu vēršot uz atbildētājas ieķīlāto Nekustamo īpašumu (lietas 32.-33.lapa). Lietas materiālos nav informācijas par to, kurā

datumā banka ir iesniegusi tiesā pieteikumu par saistības bezstrīdus piespiedu izpildīšanu, tas nav norādīts arī tiesneses lēmumā. Tomēr, ņemot vērā, ka

tiesnese nevarēja pieņemt lēmumu pirms pieteikuma iesniegšanas, tiesa atzīst, ka noilgums tika pārtraukts ne vēlāk par 2009.gada 26.novembri, tas ir, 11

mēnešus pēc noilguma termiņa uzsākšanās.

Ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2011.gada 16.februāra lēmumu apstiprināts 2010.gada 2.decembra akts Nr.780 par Nekustamā

īpašuma pārdošanu pirmajā izsolē, un Nekustamais īpašums nostiprināts uz ieguvēja vārda, dzēšot Rīgas pilsētas zemesgrāmatu nodaļas Rīgas pilsētas

zemesgrāmatu nodalījumā Nr.7118 visas uz šo nekustamo īpašumu ierakstītās parādu saistības un aizlieguma atzīmes. Lēmums likumā noteiktajā kārtībā

netika pārsūdzēts un stājies likumīgā spēkā 2011.gada 1.martā (lietas 81.lapa).

No lietā esošā Rīgas apgabaltiesas iecirkņa Nr.84 zvērināta tiesu izpildītāja Gintera Hmeļevska 2015.gada 12.februāra paziņojuma redzams, ka,

vēršot piedziņu uz Nekustamo īpašumu, tika piedzīta naudas summa 61317,07 EUR (lietas 34.lapa). Paziņojumā nav norādīts datums, kad piedzītā

naudas summa tika izsniegta piedzinējam, tomēr no prasības summas aprēķina konstatējams, ka tā ir saņemta 2011.gada 12.aprīlī (lietas 62.lapa).

Atbildētāja šo faktu nav apstrīdējusi.

Ņemot vērā iepriekš norādītos faktus, tiesa atzīst, ka noilguma tecējums tika pārtraukts laika posmā no 2009.gada 26.novembra līdz 2011.gada

12.aprīlim, un ar pēdējo datumu sācies jauns noilguma termiņš. Tas, ņemot vērā Komerclikuma pārejas noteikumu 16.punktu, ir trīs gadi.

[5.6] No lietas materiāliem redzams, ka 2012.gada 28.decembrī banka ir nosūtījusi atbildētājai atgādinājumu par neizpildītām saistībām, kas izriet

no kredīta līguma. Atgādinājums tika nosūtīts uz atbildētājas tajā laikā deklarēto dzīvesvietas adresi, un saņemts atpakaļ kā neizsniegts, jo bija beidzies

glabāšanas laiks (lietas 35., 36.lapa).

2014.gada 19.decembrī starp banku un prasītāju tika noslēgts cesijas līgums, saskaņā ar kuru banka pārdod, piešķir un nodod prasītājai prasījuma

tiesības pret atbildētāju, kas izriet no kredīta līguma (lietas 37., 38.lapa).

2015.gada 20.janvārī banka un prasītāja nosūtījušas atbildētājai 2015.gada 19.janvāra paziņojumu par cesiju, norādot atbildētājas parādsaistību

summu. Paziņojums tika nosūtīts uz atbildētājas tajā laikā deklarēto dzīvesvietas adresi (lietas 47.-50.lapa).

2016.gada 27.maijā prasītājas pārstāvis Creditreform Latvija SIA nosūtījis atbildētājai (uz atbildētājas deklarētās dzīvesvietas adresi) paziņojumu

par parādu (lietas 51.-54.lapa).

Savukārt 2019.gada 13.maijā prasītāja uz atbildētājas deklarētās dzīvesvietas adresi nosūtījusi pirmstiesas brīdinājumu, norādot, ka, ja līdz

2019.gada 10.jūnijam parāds, kas izriet no kredīta līguma, netiks samaksāts, prasītāja vērsīsies tiesā ar prasības pieteikumu par parāda piedziņu (lietas

64.-66.lapa).

Ņemot vērā minēto, tiesa atzīst, ka nevienā brīdī laika posmā no 2011.gada 12.aprīļa līdz 2019.gada 4.decembrim (prasības celšanas datums) nav

konstatējams noilguma iestāšanās fakts, jo šajā laika posmā noilgums vairakkārt tika pārtraukts ar kreditora (bankas vai prasītājas) atgādinājumiem.

[5.7] Tiesa atzīst par nepamatotu atbildētājas juridiskās palīdzības sniedzēja viedokli, ka atbildētāja nav saņēmusi 2012.gada atgādinājumu, un

tādējādi noilguma tecējums netika pārtraukts.

Tiesa konstatējusi, ka 2012.gada 28.decembrī banka ir nosūtījusi atbildētājai atgādinājumu par neizpildītām saistībām, kas izriet no kredīta līguma.

Atgādinājums bija nosūtīts uz atbildētājas deklarētās dzīvesvietas adresi (sk. sprieduma 5.6.apakšpunktu).

Atbilstoši Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 1.pantam likuma mērķis ir panākt, lai ikviena persona būtu sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar valsti

un pašvaldību. Minētā likuma 3.panta pirmajā daļā noteikts, ka dzīvesvieta ir jebkura personas brīvi izraudzīta ar nekustamo īpašumu saistīta vieta (ar

adresi), kurā persona labprātīgi apmetusies ar tieši vai klusējot izteiktu nodomu tur dzīvot, kurā dzīvot tai ir tiesisks pamats un kuru šī persona atzīst par

vietu, kur tā sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar valsti un pašvaldību.

No minētajām tiesību normām izriet, ka deklarētās dzīvesvietas adreses norādīšana ir paredzēta, lai persona būtu sasniedzama tiesiskajās attiecībās

ar valsts iestādēm un pašvaldību.

Tomēr no Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 6.panta un 3.panta pirmās daļas izriet prezumpcija, ka persona deklarētajā dzīvesvietā arī dzīvo.

Dzīvesvietas deklarēšanas jēga atbilstoši minētajām tiesību normām ir nodrošināt, lai valstij būtu zināma adrese, kurā persona ir sasniedzama tiesiskajās

attiecībās ar valsti un pašvaldību (sk. Satversmes tiesas 2018.gada 11.oktobra spriedumā lietā Nr. 2017-30-01 17.1.apakšpunktu).

Šajā sakarā judikatūrā ir norādīts, ka Dzīvesvietas deklarēšanas likumā noteikto nevar vērtēt atrauti no Civillikuma 1655.panta, kurš noteic, ka

atgādināt nevar tādā laikā un vietā, kad un kur nevar pēc taisnības sagaidīt saistības izpildīšanu. [..] Prasītājas parakstītie un izsūtītie atgādinājumi

parādniecei uz deklarēto dzīvesvietu, izmantojot pasta piedāvātos pakalpojumus, nevar uzskatīt par nepareizi nosūtītiem Civillikuma 1655.panta tvērumā,

jo kreditoram bija pamats paļauties uz adresāta sasniedzamību (sk. Senāta Civillietu departamenta 2020.gada 3.jūnija sprieduma lietā Nr.SKC-

190/2020, ECLI:LV:AT:2020:0603.C29383616.9.S, 6.5.apakšpunktu).

Līdzīgs viedoklis izteikts arī juridiskajā literatūra, kurā norādīts, ka nepieciešams, lai persona būtu izpaudusi savu gribu adresāta virzienā tādā veidā,

lai adresāts normālos apstākļos varētu rēķināties ar izteikuma saņemšanu (sk. Brox/Walker. Allgemeiner Teil des BGB, Rn.143, citēts pēc: Balodis K.

Ievads civiltiesībās. Rīga: Apgāds Zvaigzne ABC, 2007, 157.lpp.).

Tiesa ņem vērā, ka kredīta līgumā tika norādīta atbildētājas dzīvesvietas adrese Nekustamajā īpašumā, kas atbilstoši Rīgas Latgales priekšpilsētas

tiesas tiesneses 2009.gada 26.novembra lēmumam ticis pārdots izsolē.

Tādējādi apstākļos, kad banka (un vēlāk arī prasītāja) pēc Nekustamā īpašuma izsoles rezultātu apstiprināšanas sūtījusi atbildētājai atgādinājumu

un paziņojumus uz atbildētājas deklarētās dzīvesvietas adresi, tiesa atzīst, ka informācija par parāda esamību paziņota atbildētājai pienācīgā kārtā, jo

kreditoram bija tiesības paļauties uz to, ka atbildētāja pašas deklarētajā dzīvesvieta ir sasniedzama.

[6] No Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2011.gada 16.februāra lēmuma izriet, ka 2010.gada 2.decembra izsolē Nekustamais

īpašums pārdots par 47100 Ls, kas pēc Latvijas Bankas noteiktā valūtu maiņas kursa ir 67017,26 EUR.

Savukārt Rīgas apgabaltiesas iecirkņa Nr.84 zvērināta tiesu izpildītāja Gintera Hmeļevska 2015.gada 12.februāra paziņojums apstiprina, ka, vēršot

piedziņu uz Nekustamo īpašumu, tika piedzīta naudas summa 61317,07 EUR.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 588.panta pirmo daļu sprieduma izpilde notiek uz parādnieka rēķina. Pēc tam, kad izpildu dokuments iesniegts

izpildei, sprieduma labprātīga izpilde vai sprieduma izpilde tieši piedzinējam neatbrīvo parādnieku no sprieduma izpildes izdevumu atlīdzināšanas.

Tādējādi loģiski, ka Nekustamā īpašuma pārdošanas rezultātā iegūtā naudas summa ir mazāka par to naudas summu, ko piedziņas rezultātā

saņēmusi banka, jo no kopējās iegūtās naudas summas ieturami sprieduma izpildes izdevumi.

Līdz ar to tiesa atzīst par nepamatotiem atbildētājas iebildumus par izsolē iegūtās un uz parādu attiecinātās naudas summas atšķirību.

Tāpat par nepamatotu atzīstams atbildētājas arguments, ka viņai nav saprotams prasības summas aprēķins. No lietas materiāliem redzams, ka laika

posmā no 2004.gada 14.maija līdz 2004.gada 7.septembrim atbildētājai ir izsniegts aizdevums par kopējo summu 79791,00 EUR. Atbildētāja laika

posmā no 2004.gada 30.augusta līdz 2008.gada 30.oktobrim atmaksājusi aizdevuma pamatsummu 17170,17 EUR. Pēc Nekustamā īpašuma izsoles

aizdevuma pamatsummas dzēšanai tika novirzīti naudas līdzekļi 58445,50 EUR. Tādējādi atmaksātā aizdevuma kopējā summa ir 75615,67 EUR, bet

neatmaksātā aizdevuma pamatsumma ir 4175,33 EUR (lietas 56.-57.lapa).

[7] Ievērojot lietā konstatētos apstākļus, tiesa atzīst, ka prasība uzturētajā daļā (par aizdevuma pamatsummas 4034,28 EUR piedziņu) ir pamatota

un apmierināma, jo atbildētāja uz tiesīgi noslēgtā kredīta līguma pamata ir saņēmusi aizdevumu, ko pilnībā nav atmaksājusi.

[8] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 223.panta 4.punktu tiesa izbeidz tiesvedību lietā, ja prasītājs atteicies no prasības.

Tiesa uzskata, ka tiesvedība lietā (daļā par aizdevuma pamatsummas 141,05 EUR piedziņu) ir izbeidzama, jo prasītāja ir izmantojusi savas

Civilprocesa likuma 74.panta trešās daļas 1.punktā paredzētās tiesības atteikties no prasības. Tiesa secina, ka tiesvedības izbeigšana šajā daļā nav

pretrunā ar likumu, neaizskar citu personu tiesības un intereses.

Pusēm izskaidrojamas tiesvedības izbeigšanas sekas, kas paredzētas Civilprocesa likuma 225.pantā: atkārtota griešanās tiesā strīdā starp tām

pašām pusēm, par to pašu priekšmetu un uz tā paša pamata nav pieļaujama.

[9] Civilprocesa likuma 195.pants noteic, ka, taisot spriedumu par naudas summas piedziņu, tiesa tā rezolutīvajā daļā norāda prasījuma veidu un

piedzenamo summu, atsevišķi uzrādot galveno parādu un procentus, laiku, par kādu procenti piespriesti, prasītāja tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei

(izsoles noslēguma dienai) saņemt procentus, minot arī to apmēru, kā arī kredītiestādes nosaukumu un konta numuru, kurā veicama samaksa, ja tāds

norādīts prasības pieteikumā.

Atbilstoši Civillikuma 1756.pantam pienākums maksāt procentus pamatojas vai nu uz tiesisku darījumu vai uz likumu. Civillikuma 1759.panta

1.punktā noteikts, ka procenti jāmaksā, arī bez noteiktas norunas, uz likuma pamata par katru parāda samaksas nokavējumu, kaut arī parāds pats par

sevi būtu bezprocentīgs. Savukārt saskaņā ar Civillikuma 1765.pantu procentu apmērs cieši jānosaka aktā vai darījumā. Ja tas nav darīts, kā arī tajā

gadījumā, ja likums nosaka aprēķināt likumiskos procentus, tas ir, seši procenti no simta gadā.

Tādējādi tiesa atzīst, ka prasītājai nosakāmas tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei (izsoles noslēguma dienai) saņemt no atbildētājas likumiskos

procentus (6% gadā) no galvenā parāda summas (4034,28 EUR), nosakot, ka procentu pieaugums apstājas, sasniedzot parāda summu.

[10] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 41.panta pirmo daļu pusei, kuras labā taisīts spriedums, tiesa piespriež no otras puses visus tās samaksātos

tiesas izdevumus. Ja prasība apmierināta daļēji, šajā pantā norādītās summas piespriež prasītājam proporcionāli tiesas apmierināto prasījumu apmēram.

Ievērojot to, ka prasības apmierinātā daļa veido 96,62 % no sākotnējās prasības summas, tad no atbildētājas par labu prasītājai piedzenami 96,62

% prasītājas samaksātajiem tiesas izdevumiem – valsts nodeva 388,07 EUR un ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi 3,09 EUR (lietas 7., 8.lapa).

No lietā esošās Juridiskās palīdzības administrācijas 2020.gada 21.janvāra lēmuma Nr.3-3.1.20/60 redzams, ka atbildētājai piešķirta valsts

nodrošinātā juridiskā palīdzība šajā civillietā (lietas 76.lapa).

Atbilstoši Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības reģistrā ietvertajām ziņām un paziņojumam par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības

sniegšanu Juridiskās palīdzības administrācijai radušies izdevumi 138,65 EUR (lietas 106.-109.lapa),

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 44.1 panta otro daļu izdevumus par valsts nodrošināto juridisko palīdzību tiesa, taisot nolēmumu, piedzen atbilstoši

šā likuma 42.pantā minētajiem nosacījumiem.

Civilprocesa likuma 42.panta trešajā daļā noteikts, ka, ja prasība apmierināta daļēji, bet atbildētājs atbrīvots no tiesas izdevumu samaksas, tie

piedzenami valsts ienākumos no prasītāja, kas nav atbrīvots no tiesas izdevumu samaksas, proporcionāli tai prasījuma daļai, kura noraidīta.

Lai gan šajā gadījumā prasība ir apmierināma daļēji, tomēr netiek konstatēti iepriekš norādītajā tiesību normā paredzētais nosacījums tiesas

izdevumu piedziņai no prasītājas, jo pārējā prasības daļā tiesvedība ir izbeidzama.

Ievērojot to, ka šādā situācijā likums neparedz kārtību, kādā tiesas izdevumi tiek atlīdzināti valstij, tiesa atzīst, ka nav pamata piedzīt izdevumus par

valsts nodrošināto juridisko palīdzību no prasītājas, jo prasība netiek noraidīta ne pilnībā, ne kādā daļā. Arī no atbildētājas šie izdevumi nav piedzenami,

jo viņa atbilstoši Civilprocesa likuma 43.panta pirmās daļas 16.punktu ir atbrīvota no tiesas izdevumu samaksas.

[11] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 204.1 pantu, taisot spriedumu par naudas summas piedziņu, [..] un par tiesāšanās izdevumu piedziņu, tiesa

nosaka termiņu sprieduma labprātīgai izpildei, kas nedrīkst būt garāks par 10 dienām no sprieduma spēkā stāšanās dienas.

Savukārt atbilstoši Covid-19 infekcijas izplatības seku pārvarēšanas likuma 21.panta otrajai daļai tiesa, izskatot civillietas un lemjot par sprieduma

labprātīgas izpildes termiņu saskaņā ar Civilprocesa likuma 204.1 pantu, var to noteikt ne garāku par 60 dienām, izņemot gadījumus, kad spriedums

izpildāms nekavējoties.

Šajā gadījumā, ņemot vērā minētās tiesību normas, atbildētājas veselības stāvokli un viņai piešķirto invaliditātes 2.grupu (lietas 97.lapa), kā arī to,

ka viņa lietā saņem valsts nodrošināto juridisko palīdzību, tiesa atzīst par iespējamu noteikt atbildētājai sprieduma labprātīgās izpildes termiņu 60 dienas

no sprieduma spēkā stāšanās dienas.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 8., 97., 193., 195., 223., 224., 225.pantu, tiesa

nosprieda:

daļēji apmierināt B2KAPITAL SIA prasību pret /pers. D/ par parāda piedziņu

Piedzīt no /pers. D/, personas kods /personas kods/, par labu B2KAPITAL SIA, reģistrācijas numurs 40103645131, parādu 4034,28 EUR (četri

tūkstoši trīsdesmit četri euro 28 centi), kas izriet no 2004.gada 8.maijā noslēgtā kredīta līguma Nr.1354/04H21, kā arī tiesas izdevumus 391,16 EUR

(trīs simti deviņdesmit viens euro 16 centi), nosakot, ka piespriestās naudas summas iemaksājamas bankas kontā /konta numurs/(AS “Citadele banka”).

Izbeigt tiesvedību daļā par parāda 141,05 EUR (viens simts četrdesmit viens euro 5 centi) piedziņu no /pers. D/, personas kods /personas kods/.

Noteikt B2KAPITAL SIA, reģistrācijas numurs 40103645131, tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei (izsoles noslēguma dienai) saņemt no

B2KAPITAL SIA, reģistrācijas numurs 40103645131, likumiskos procentus 6% (sešus procentus) gadā no nesamaksātās galvenā parāda summas

(4034,28 EUR), nosakot, ka procentu pieaugums apstājas, sasniedzot parāda summu.

Noteikt /pers.D/, personas kods /personas kods/ termiņu 60 (sešdesmit) dienas no sprieduma spēkā stāšanās dienas sprieduma labprātīgai izpildei.

Spriedumu var pārsūdzēt 20 dienu laikā apelācijas kārtībā Kurzemes apgabaltiesā, apelācijas sūdzību iesniedzot Kurzemes rajona tiesā.

Tiesnesis (personiskais paraksts) I.Grigorjevs