Court dismisses appeal against administrative fine for exceeding cash transaction limits under Latvian law.

Lietas Nr. 133057115

Lietas arhīva Nr. 104AA-0511-16/2

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā 2016.gada 12.septembrī

Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija šādā sastāvā:

tiesnese L.Kuzmane

tiesneses I.Jansone un Ā.Ždanova

rakstveida procesā apelācijas kārtībā izskatīja administratīvā pārkāpuma lietu sakarā ar SIA /Nosaukums A/

valdes locekles /pers. B/ iesniegto apelācijas sūdzību par Rīgas rajona tiesas 2016.gada 7.marta spriedumu.

Iepazinusies ar apelācijas sūdzības motīviem un administratīvā pārkāpuma lietas materiāliem, Rīgas apgabaltiesas

Krimināllietu tiesas kolēģija

konstatēja:

2014.gada 18.jūnijā Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk – VID) Nodokļu kontroles pārvaldes Pakalpojumu un

tirdzniecības vietu pārbaužu daļas Pakalpojumu un tirdzniecības vietu pirmās pārbaužu nodaļas galvenā nodokļu inspektore

I.Raloveca SIA /Nosaukums A/ sastādīja administratīvā pārkāpuma protokolu Nr.NK 019893. Protokolā norādīts, ka VID

Nodokļu kontroles pārvaldes Pakalpojumu un tirdzniecības vietu pārbaužu daļas inspektori 2014.gada 27.maijā veicot

tematisko pārbaudi SIA /Nosaukums A/ (reģistrācijas Nr./reģistrācijas numurs/), juridiskajā adresē /adrese A/, konstatēja, ka

2013.gada 28.decembrī ir noslēgts bezprocentu aizņēmuma līgums Nr.13-1 ar uzņēmuma amatpersonu /pers. E/, personas

kods /personas kods/, atbilstoši kuram /pers. E/ aizdod SIA /Nosaukums A/ naudu 23 133,40 Ls (jeb 32 915,86 euro).

Līgumā nav atrunāts, kādā veidā /pers. E/ aizdod naudas līdzekļus. Atbilstoši /pers. E/ avansa norēķiniem par 2013.gadu un

konta „2380” apgrozījuma pārskatam, konstatēts, ka uz 01.01.13. SIA /Nosaukums A/ bija parādā /pers. E/ 22 723,21 Ls

(jeb 32 332,21 euro).

Periodā no 01.01.2013.g. līdz 31.12.2013.g. /pers. E/ ir iemaksājis skaidrā naudā uzņēmuma kasē 26 722,79 Ls (jeb

38 023,10 euro), par ko liecina ieraksti kases grāmatā un noformētie kases ieņēmumu orderi un ir izlietojis dažādu izdevumu

apmaksai 4431,23 Ls (jeb 6305,07 euro).

Periodā no 01.01.2013.g. līdz 28.12.2013.g . /pers. E/ avansa norēķiniem tika izmaksāti kopā 29 556,70 Ls (jeb

42 055,40 euro), tai skaitā, no latu kases 308,62 Ls (jeb 439,13 euro), no euro kases 19678,51 Ls (jeb 28 000 euro), no

norēķinu konta – 9569,57 Ls (13616,27 euro), līdz ar to uz 28.12.2013.g. avansa norēķinu patēriņš bija 24 320,53 Ls.

28.12.2013.g. no /pers. E/ tika saņemts aizdevums 23 133,40 Ls un 31.12.2013.g. /pers. E/ no norēķinu konta tika

pārskaitīti 1187,13 Ls, līdz ar to uz 01.01.2014.g. avansa norēķinu atlikums ir 0,00 Ls, bet konta „5550 – Norēķini par

parādiem personālam, /pers. E/” atlikums ir palielinājies par 23 133,40 Ls

Ņemot vērā iepriekš minēto konstatēts, ka /pers. E/ ir aizdevis SIA /Nosaukums A/ skaidrā naudā 23 133,40 Ls, tādā

veidā SIA /Nosaukums A/ ir veikusi skaidras naudas darījumu, kas pārsniedz 5000 Ls.

Ir pārkāpta likuma „Par nodokļiem un nodevām” 30.panta pirmā daļa un SIA /Nosaukums A/ ir izdarījusi

administratīvo pārkāpumu, par kuru atbildība paredzēta Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk – Latvijas

APK) 159-7.panta trešajā daļā.

2014.gada 1.augustā V I D Nodokļu kontroles pārvaldes Juridiskās daļas Otrās administratīvo pārkāpumu lietu

izskatīšanas nodaļas vadītāja /pers. G/ pieņēma lēmumu Nr.NK 019893, ar kuru SIA /Nosaukums A/, reģistrācijas Nr.

/reģistrācijas numurs/, saukta pie administratīvās atbildības par Latvijas APK 159-7.panta trešajā daļā paredzēto

administratīvo pārkāpumu, piemērojot naudas sodu 4937,38 euro apmērā.

Nepiekrītot VID Nodokļu kontroles pārvaldes Juridiskās daļas Otrās administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanas

nodaļas vadītājas /pers. G/ 2014.gada 1.augusta lēmumam Nr.NK 019893, SIA /Nosaukums A/ valdes loceklis /pers. E/ to

pārsūdzēja VID ģenerāldirektorei /pers. I/, lūdzot atcelt pārsūdzēto lēmumu un izbeigt administratīvo lietvedību, kā arī lūdza

atjaunot procesuālo termiņu lēmuma pārsūdzēšanai.

VID ģenerāldirektore /pers. I/, izskatot SIA /Nosaukums A/ sūdzību par VID Nodokļu kontroles pārvaldes Juridiskās

daļas Otrās administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanas nodaļas vadītājas /pers. G/ 2014.gada 1.augusta lēmumu Nr.NK

019893, konstatēja, ka SIA /Nosaukums A/ ir nokavējusi likumā noteikto procesuālo termiņu sūdzības iesniegšanai par

lēmumu un 2014.gada 30.septembrī pieņēma lēmumu Nr.22.11/L-26038, ar kuru atteica atjaunot SIA /Nosaukums A/

nokavēto procesuālo termiņu sūdzības iesniegšanai.

Par VID ģenerāldirektores /pers. I/ 2014.gada 30.septembra lēmumu Nr.22.11/L-26038 SIA /Nosaukums A/ iesniedza

sūdzību Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesā.

Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa, izskatot SIA /Nosaukums A/ sūdzību par minēto lēmumu, 2014.gada

22.novembrī pieņēma lēmumu, ar kuru atcēla VID ģenerāldirektores /pers. I/ 2014.gada 30.septembra lēmumu Nr.22.11/L-

26038 un atjaunoja SIA /Nosaukums A/ nokavēto procesuālo termiņu VID Nodokļu kontroles pārvaldes Juridiskās daļas

Otrās administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanas nodaļas vadītājas /pers. G/ 2014.gada 1.augusta lēmuma Nr.NK 019893

pārsūdzēšanai.

Savukārt ar VID ģenerāldirektores /pers. I/ 2015.gada 24.aprīļa lēmumu Nr.22.11/L-18138 VID Nodokļu kontroles

pārvaldes Juridiskās daļas Otrās administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanas nodaļas vadītājas /pers. G/ 2014.gada

1.augusta lēmums Nr.NK 019893 atstāts negrozīts, bet SIA /Nosaukums A/ sūdzība noraidīta.

Nepiekrītot VID ģenerāldirektores /pers. I/ 2015.gada 24.aprīļa lēmumam Nr.22.11/L-18138, SIA /Nosaukums A/ to

pārsūdzēja Rīgas rajona tiesā. SIA /Nosaukums A/ iesniegtajā sūdzībā lūdza pilnībā atcelt VID ģenerāldirektores /pers. I/

2015.gada 24.aprīļa lēmumu Nr.22.11/L-18138 un administratīvā pārkāpuma lietu izbeigt.

Ar Rīgas rajona tiesas 2016.gada 7.marta spriedumu VID ģenerāldirektores /pers. I/ 2015.gada 24.aprīļa lēmums

Nr.22.11/L-18138 atstāts negrozīts, bet SIA /Nosaukums A/ sūdzība noraidīta.

Pirmās instances tiesas spriedumā norādīts sekojošais:

Pirmās instances tiesa, pārbaudījusi lietas materiālus, izvērtējusi sūdzības pamatojumu, pārsūdzētā iestādes lēmuma

motivāciju, atzina, ka Valsts ieņēmumu dienesta 2015.gada 24.aprīļa lēmums Nr.22.11/L-18138 atstājams negrozīts, bet SIA

/Nosaukums A/ sūdzība noraidāma.

Latvijas APK 289-12.panta pirmajā daļā norādītos apstākļus, kas viennozīmīgi būtu par pamatu iestādes lēmuma

atcelšanai, pirmās instances tiesa nekonstatēja.

Pirmās instances tiesa atzina, ka, veicot administratīvo lietvedību, ir ievērotas procesuālās prasības, nekonstatējot

apstākļus, kas norādītu, ka aizskartas sūdzības iesniedzējas SIA /Nosaukums A/ tiesības.

Kā izriet no Valsts ieņēmumu dienesta 2015.gada 24.aprīļa lēmuma Nr.22.11/L-18138, izvērtējot pierādījumus kopumā,

secināts, ka SIA /Nosaukums A/ izdarīja Latvijas APK 159-7.panta trešajā daļā paredzēto administratīvo pārkāpumu.

Saskaņā ar Latvijas APK 289-13.panta trešās daļas noteikumiem, ja tiesnesis, izskatot sūdzību, atzīst, ka iestādes

lēmumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, viņš par sūdzību pieņemtā nolēmuma motīvu daļā var

norādīt, ka pievienojas iestādes nolēmuma motivācijai. Šādā gadījumā izvērstāks argumentu izklāsts nav nepieciešams.

Iestādes lēmumā ir izvērtēti sūdzības iesniedzējas argumenti un pirmās instances tiesa, izskatot sūdzību, nekonstatēja

jaunus sūdzības iesniedzējas norādītus argumentus, kas būtu par pamatu noteiktā soda atcelšanai vai grozīšanai.

Pirmās instances tiesa konstatēja, ka ar lietā esošajiem pierādījumiem pamatots pārsūdzētais lēmums, pamatojoties uz

kuriem iestāde secinājusi, ka SIA /Nosaukums A/ izdarīja Latvijas APK 159-7.panta trešajā daļā paredzēto administratīvo

pārkāpumu.

Novērtējusi pārsūdzēto lēmumu, pirmās instances tiesa atzina, ka lēmums atbilst Latvijas APK noteikumiem, ievērojot

procesuālos priekšnoteikumus un materiālo tiesību normas, tādēļ tiesai nav pamata to atcelt.

Lietā nav strīda par to, ka sūdzības iesniedzēja laika periodā no 2013.gada 1.janvāra līdz 31.decembrim ir saņēmusi

aizdevumus skaidrā naudā 23 133,40 Ls apmērā komercsabiedrības vajadzībām no komercsabiedrības vadītāja /pers. E/

un, ka sūdzības iesniedzēja veikusi laikā no 2013.gada 1.janvāra līdz 31.decembrim aizdevumu atmaksu skaidrā naudā 29

556,70 Ls apmērā.

Lietā ir strīds par to, vai sūdzības iesniedzēja ar minētajām darbībām ir pārkāpusi likuma „Par nodokļiem un nodevām”

30.panta pirmās daļas otrajā teikumā noteikto ierobežojumu un vai ir saucama pie administratīvās atbildības par Latvijas

APK 159-7.panta trešajā daļā paredzēto pārkāpumu.

Latvijas APK 159-7.panta trešā daļa (tiesību norma norādīta likuma redakcijā, kas bija spēkā sākotnējā lēmuma

pieņemšanas brīdī) noteica, ka par darījuma veikšanu skaidrā naudā, ja darījuma summa pārsniedz piecus tūkstošus latu,

izņemot kuģu un gaisakuģu aģentēšanas komercsabiedrību darījumu un starptautisko autopārvadājumu un kravas

ekspedīcijas darījumu, – uzliek naudas sodu fiziskajām personām un juridiskajām personām piecpadsmit procentu apmērā

no darījuma summas.

Saskaņā ar likuma „Par nodokļiem un nodevām” 30.panta pirmo daļu (tiesību norma norādīta likuma redakcijā, kas bija

spēkā sākotnējā lēmuma pieņemšanas brīdī), nodokļu maksātāji, izņemot fiziskās personas, kuras nav individuālie

komersanti, katru mēnesi līdz 15.datumam Ministru kabineta noteiktajā kārtībā deklarē visus iepriekšējā mēneša laikā

savstarpēji skaidrā naudā veiktos darījumus (neatkarīgi no tā, vai darījums notiek vienā operācijā vai vairākās operācijās),

kuru summa pārsniedz 1000 latu. Nodokļu maksātājiem, izņemot fiziskās personas, kuras nav individuālie komersanti, nav

atļauts veikt skaidrā naudā darījumus, kuru summa pārsniedz 5000 latu (neatkarīgi no tā, vai darījums notiek vienā operācijā

vai vairākās operācijās).

Latvijas APK 159-7.panta trešajā daļā ietvertā tiesību norma ir balstīta un faktiski noteic administratīvo atbildību par

personas valsts noteikto nodokļu sfērā noteikto ierobežojumu pārkāpumu. Ierobežojumus, kuru neievērošana var ietekmēt

valsts regulēto nodokļu sfēru, noteic likums „Par nodokļiem un nodevām”. Konkrēto ierobežojumu veikt darījumus skaidrā

naudā noteic šī likuma 30.panta pirmās daļas otrais teikums, kurā ir noteikts, ka nodokļu maksātājiem, izņemot fiziskās

personas, kuras nav individuālie komersanti, nav atļauts veikt skaidrā naudā darījumus, kuru summa pārsniedz 5000 latu

(neatkarīgi no tā, vai darījums notiek vienā operācijā vai vairākās operācijās).

Tātad pie administratīvās atbildības, atbilstoši Latvijas APK 159-7.panta trešajai daļai, ir saucams nodokļu maksātājs,

izņemot fizisko personu, kas ir individuālais komersants, ja tas veic skaidrā naudā darījumus, kuru summa pārsniedz 5000

Ls.

Vērtējot likuma „Par nodokļiem un nodevām” 30.panta pirmās daļas saturu, pirmās instances tiesa atzīst par pareizu

VID piešķirto jēgu normā noteiktā pienākuma izpildei, proti, likumdevēja mērķis ir bijis vispār ierobežot skaidras naudas

darījumus virs 5000 Ls. Šo jēgu atspoguļo gan likuma „Par nodokļiem un nodevām” 30.panta pirmās daļas pirmajā, gan

otrajā teikumā ietvertais normas saturs. Likumdevējs pantā secīgi sniedz skaidrojumu par normas mērķi, proti, ar pirmo

teikumu visiem nodokļu maksātājiem (izņemot individuālos komersantus) tiek noteikts pienākums deklarēt darījumus ar

skaidru naudu virs 1000 Ls. Ar otro teikumu likumdevējs šai identificētajai nodokļu maksātāju grupai secīgi norāda, ka

savukārt tie darījumi, kas skaidrā naudā pārsniedz 5000 Ls, vispār ir aizliegti.

Tāpēc, pirmās instances tiesas ieskatā, arī skaidras naudas darījumi, kas veikti dažādos mēnešos, bet ar vienotu mērķi,

nodokļu likumdošanas izpratnē konkrētajās tiesiskajās attiecībās, par kuru iestājas administratīvā atbildība saskaņā ar

Latvijas APK 159-7.panta trešo daļu, pamatā ir vērtējami kā viens darījums, ja tikai uz konkrēto darījumu atšķirību un to

gadījuma raksturu, proti, savstarpējās saistības trūkumu nenorāda īpaši apstākļi.

Kā redzams no lietas materiāliem, tad lietā konstatētie maksājumi pēc to ekonomiskās būtības veikti viena darījuma

ietvaros, proti atzīstami par vienu darījumu, jo skaidras naudas maksājumi ir veikti starp vienām un tām pašām personām un

ir paredzēti vienam mērķim – naudas aizdošanai SIA /Nosaukums A/ un aizdevuma atmaksai /pers. E/. Turklāt minētie

skaidras naudas darījumi ir veikti īsā laika periodā, lielākoties mazāk par viena mēneša intervālu.

No minētā izriet, ka, neatkarīgi no tā, kas ir šo darījumu partneris un neatkarīgi no laika perioda, kādā tiek veikts

konkrētais darījums, un neatkarīgi no tā, cik operācijās tas tiek veikts, likumdevēja mērķis, pieņemot konkrēto normu, ir

bijis ar to regulēt arī tādus darījumus, kuros visa samaksa netiek veikta vienā, bet vairākos maksājumos, kā arī izslēgt

iespēju, ka notiek mākslīga darījuma summas sadalīšana vairākās operācijās, tādējādi apejot likumā paredzēto skaidras

naudas lietošanas ierobežojumu.

Pirmās instances tiesa piekrīt lēmumā norādītajam, ka sūdzības iesniedzējas minētais „mēneša” periods ir minēts tikai

likuma „Par nodokļiem un nodevām” 30.panta pirmās daļas pirmajā teikumā, regulējot pienākumu deklarēt normā

paredzētos darījumus. Savukārt likuma „Par nodokļiem un nodevām” 30.panta pirmās daļas otrajā teikumā noteiktajam

aizliegumam nodokļu maksātājiem veikt skaidrā naudā darījumu, kura summa pārsniedz 5000 Ls, nav paredzēts darījuma

veikšanas ierobežojums laikā, turklāt tajā īpaši ir uzsvērts, ka aizliegums ir spēkā arī neatkarīgi no tā, cik norēķinu operācijās

darījums notiek. Šī norma zaudētu savu nozīmi, ja tiktu aprobežota ar kādu konkrētu laika periodu, jo tas radītu iespēju

darījuma summu sadalīt vairākās daļās ilgākā laika periodā ar mērķi apiet konkrēto aizliegumu.

Minētais pants ar nosaukumu „Skaidras naudas lietošanas ierobežojumi” ir iekļauts likuma VII nodaļā „Atbildība par

nodokļu pārkāpumiem”. Tādējādi likumdevēja mērķis ar šo aizliegumu ir panākt finanšu plūsmas caurspīdīgumu, piemēram,

lai noskaidrotu nodokļu maksātāju ieņēmumu un citu līdzekļu izcelsmi. Uz to norāda arī tiesību normā iekavās lietotā

piezīme, ka aizliegums ir spēkā „neatkarīgi no tā, vai darījums notiek vienā operācijā vai vairākās operācijās”. Proti,

likumdevēja nolūks ir novērst situācijas, kad likumā noteiktais aizliegums tiek mākslīgi apiets ar naudas summas sadalīšanu

vairākās daļās. Līdz ar to dažādos laikos veikti maksājumi un pat dažādi līgumi, kuri ir šo maksājumu pamatā, vēl

nenozīmē, ka tie uzskatāmi par atsevišķiem maksājumiem.

Civillikuma 1511.pants noteic, ka līgums ir vairāku personu savstarpēja vienošanās par kādu tiesisku attiecību

nodibināšanu, pārgrozīšanu vai izbeigšanu, bet saskaņā ar šī likuma 1934.pantu ar aizdevuma līgumu jāsaprot zināma

daudzuma atvietojamu lietu nodošana īpašumā, ar pienākumu atdot saņemto tādā pašā daudzumā un tādas pašas šķiras un

labuma lietās. Aizdevuma līgums ir reāllīgums, tādēļ līguma noslēgšanas būtiska sastāvdaļa ir naudas vai atvietojamas lietas

nodošana īpašumā. Līgumā ir noteiktas līguma būtiskās sastāvdaļas, t.i., aizdevuma apmērs, norēķinu kārtība un pušu

savstarpējie pienākumi un atbildība.

Civillikuma 1943.pants noteic, ka aizņēmējam jāatdod tāda pati summa vai tāds pats daudzums, kādu viņš saņēmis.

No iepriekš minētā secināms, ka aizdevuma līguma galvenā būtiskā sastāvdaļa ir naudas summa, kuru aizdevējs aizdod

aizņēmējam.

Lietas materiālos atrodas aizņēmuma līgums Nr.13-1, no kura redzams, ka SIA /Nosaukums A/ noslēdza bezprocentu

aizņēmuma līgumu ar komercsabiedrības vadītāju /pers. E/, atbilstoši kuram /pers. E/ aizdeva SIA /Nosaukums A/ naudu

23 133,40 Ls apmērā komercsabiedrības vajadzībām.

No tematiskās pārbaudes laikā uzrādītā SIA /Nosaukums A/ memoriālā ordera kontam 2380 „Norēķini par prasībām

pret personālu un īstermiņa aizdevumi personālam” periodā no 2013.gada 1.janvāra līdz 31.janvārim, konstatējams, ka SIA

/Nosaukums A/ uz 2013.gada 1.janvāri /pers. E/ bija parādā 22 723,21 Ls. Līguma priekšmets – naudas aizdevums.

Savukārt no tematiskās pārbaudes laikā uzrādītā SIA /Nosaukums A/ memoriālā ordera kontam 2610 „Kase (LVL)”

periodā no 2013.gada 1.janvāra līdz 31.decembrim, /pers. E/ laikā no 2013.gada 15.janvāra līdz 27.decembrim SIA

/Nosaukums A/ kasē iemaksājis skaidru naudu 26 722,79 Ls apmērā, par ko liecina ieraksti kases grāmatā, ka ir noformēti

kases ieņēmumu orderi (2013.gada 15.janvāra kases ieņēmumu orderis Nr.1 par summu 1260 Ls apmērā, 2013.gada

4.februāra kases ieņēmumu orderis Nr.2 par summu 203 Ls apmērā, 2013.gada 15.februāra kases ieņēmumu orderis Nr.3

par summu 1515 Ls apmērā, 2013.gada 25.februāra kases ieņēmumu orderis Nr.4 par summu 1610 Ls apmērā, 2013.gada

7.marta kases ieņēmumu orderis Nr.5 par summu 1400 Ls apmērā, 2013.gada 15.marta kases ieņēmumu orderis Nr.6 par

summu 1200 Ls apmērā, 2013.gada 15.aprīļa kases ieņēmumu orderis Nr.7 par summu 812 Ls apmērā, 2013.gada 15.maija

kases ieņēmumu orderis Nr.8 par summu 2190 Ls apmērā, 2013.gada 4.jūnija kases ieņēmumu orderis Nr.9 par summu

1570 Ls apmērā, 2013.gada 15.jūlija kases ieņēmumu orderis Nr.10 par summu 1750 Ls apmērā, 2013.gada 15.augusta

kases ieņēmumu orderis Nr.11 par summu 2000 Ls apmērā, 2013.gada 20.augusta kases ieņēmumu orderis Nr.12 par

summu 1281 Ls apmērā, 2013.gada 13.septembra kases ieņēmumu orderis Nr.13 par summu 2127 Ls apmērā, 2013.gada

15.oktobra kases ieņēmumu orderis Nr.14 par summu 2160 Ls apmērā, 2013.gada 31.oktobra kases ieņēmumu orderis

Nr.15 par summu 350 Ls apmērā, 2013.gada 15.novembra kases ieņēmumu orderis Nr.16 par summu 1835 Ls apmērā,

2013.gada 13.decembra kases ieņēmumu orderis Nr.17 par summu 1220 Ls apmērā un 2013.gada 27.decembra kases

ieņēmumu orderis Nr.18 par summu 2239,79 Ls apmērā) un norādot, ka veiktās operācijas saturs ir „Avanss”.

No tematiskās pārbaudes laikā uzrādītā SIA /Nosaukums A/ memoriālā ordera kontam 2380 „Norēķini par prasībām

pret personālu un īstermiņa aizdevumi personālam” periodā no 2013.gada 1.janvāra līdz 31.decembrim konstatējams, ka

/pers. E/ izmaksāti kopā 29 556,70 Ls (tas ir, 2013.gada 7.martā 308,62 Ls, 2013.gada 30.augustā, 30.septembrī un

14.oktobrī kopējā summā 28 000 euro (ekvivalents 19 678,51 Ls) apmērā un 2013.gada 27.martā un 29.jūlijā 9569,57 Ls),

tādējādi konstatējams, ka uz 2013.gada 28.decembri avansa norēķinu pārtēriņš bija 24 320,53 Ls.

Ievērojot iepriekš minēto ir pamats aizņēmuma līgumu uzskatīt par darījumu, kas veikts vairākās operācijās.

Neskatoties uz to, ka katrs aizdevuma apmērs mazāks par 5000 Ls, pirmās instances tiesa nesaskata pamatu apšaubīt

to, ka personas darījumi ir vērtējami kā viens darījums, konstatējot, ka pieteicēja ir pārkāpusi likuma „Par nodokļiem un

nodevām” 30.panta pirmajā daļā paredzēto skaidras naudas lietošanas ierobežojumu un tādējādi ir izdarījusi Latvijas APK

159-7.panta trešajā daļā paredzēto administratīvo pārkāpumu.

Pirmās instances tiesa atzina, ka sūdzības iesniedzējam administratīvais sods piemērots pamatoti un tiesiski, līdz ar to,

ievērojot administratīvā soda preventīvo raksturu, uzskata, ka tas ir sasniedzis Latvijas APK 22.pantā noteikto mērķi.

Par Rīgas rajona tiesas 2016.gada 7.marta spriedumu SIA /Nosaukums A/ valdes locekle /pers. B/ iesniegusi apelācijas

sūdzību, kurā lūdz atcelt VID ģenerāldirektores 2015.gada 24.aprīļa lēmumu Nr.22.11/L-18138, ar kuru atstāts negrozīts

VID Nodokļu kontroles pārvaldes Juridiskās daļas Otrās administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanas nodaļas vadītājas

/pers. G/ 2014.gada 1.augusta lēmums Nr.NK 019893 par SIA /Nosaukums A/ saukšanu pie administratīvās atbildības pēc

Latvijas APK 159-7.panta trešās daļas, piemērojot naudas sodu 4937,38 euro apmērā.

Sūdzības iesniedzēja uzskata pirmās instances tiesas spriedumu par prettiesisku un tiesību normām neatbilstošu, jo

tiesa piemērojusi lietas apstākļiem neatbilstošas tiesību normas, nav izskatījusi visus pierādījumus, ko VID Nodokļu

kontroles pārvaldē iesniedza sūdzības iesniedzēja.

VID amatpersonas ir nepareizi iztulkojušas Latvijas APK 159-7.panta trešo daļu. Tiesību normā noteikts, ka „Par

darījuma veikšanu skaidrā naudā, ja darījuma summa pārsniedz piectūkstoš latus (..)”, taču VID amatpersona neatbilstoši

tiesību normas tekstam ir izmainījusi vienskaitlī minēto vārdu „darījuma” uz daudzskaitļa formu „darījumu”, tādējādi

pārkāpjot Administratīvā procesa likuma 7.pantu. Sūdzības iesniedzēja nav veikusi nedeklarētus skaidras naudas darījumus

un nav veikusi nevienu skaidras naudas darījumu, kura summa pārsniedz piecus tūkstošus latu.

Sūdzības iesniedzēja norāda, ka VID amatpersona ir nepareizi secinājusi, ka visi aizdevuma līgumi pēc ekonomiskās

būtības uzskatāmi par vienu darījumu. Noslēgtie līgumi nav tulkoti atbilstoši Civillikuma normām, kas nosaka, ka nav

pieļaujams daudzus darījumus sasummēt un uzskatīt par vienu darījumu.

VI D amatpersonas lēmums ir pretrunā ar VID Galvenās nodokļu pārvaldes direktora vietnieces I.Bahanovskas

(09.05.2007. vēstule Nr.15.3.-34/19879) publiski pieejamo skaidrojumu, kurš viennozīmīgi norāda, ka uzskaites termiņš

skaidras naudas darījumiem ir viens mēnesis, bet viena darījuma summa nedrīkst pārsniegt 10 000 Ls, bet ja mēneša laikā

bijuši vairāki savstarpēji darījumi, tad saskaita attiecīgās darījuma daļas. Tāpat viena mēneša skaidras naudas darījumu

uzskaites termiņu nosaka likuma „Par nodokļiem un nodevām” 30.panta pirmā un otrā daļa un MK noteikumi Nr.237.

Analizējot Administratīvo tiesu nolēmumus, apskatot spriedumus par likuma „Par nodokļiem un nodevām” 30.panta

pirmās daļas un Latvijas APK 159-7.panta trešās daļas piemērošanu no VID amatpersonu puses, nav atrodami spriedumi,

kuros būtu atzīts, ka savstarpējo norēķinu darījumu summa 5000 Ls apmērā tiktu summēta konkrētā periodā, ilgākā nekā

viens mēnesis.

Sūdzības iesniedzēja norāda, ka Administratīvā procesa likuma 10.pantā ir definēts tiesiskās paļāvības princips, proti,

privātpersona var paļauties, ka iestādes rīcība ir tiesiska un konsekventa. Iestādes kļūda, kuras pieļaušanā privātpersona nav

vainojama, nedrīkst radīt privātpersonai nelabvēlīgas sekas. Tātad atbilstoši tiesiskās paļāvības principam privātpersona var

paļauties, ka iestādes rīcība ir tiesiska un konsekventa, vai arī jākonstatē iestādes kļūda.

Izvērtējot apelācijas sūdzībā norādīto un ievērojot Latvijas APK 289-20.panta pirmās daļas nosacījumus, tiesas

kolēģija secina, ka apelācijas sūdzības iesniegšanas kārtība ir ievērota un saskaņā ar Latvijas APK 289-21.panta

nosacījumiem apelācijas sūdzība apgabaltiesā ir izskatāma rakstveida procesā.

Pārbaudījusi administratīvā pārkāpuma lietas materiālus, izvērtējusi pārsūdzētā sprieduma pamatojumu, apelācijas

sūdzībā minētos argumentus, Krimināllietu tiesas kolēģija atzīst, ka apelācijas sūdzība ir noraidāma un pirmās instances

tiesas spriedums atstājams negrozīts.

Apelācijas instances tiesa atzīst, ka Rīgas rajona tiesas 2016.gada 7.marta sprieduma pamatojums ir pareizs un pilnībā

pietiekams.

Pirmās instances tiesa ir pareizi konstatējusi lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, vispusīgi novērtējusi pierādījumus,

kuri ir atzīstami par pieļaujamiem un pietiekamiem, un pamatoti atzinusi, ka SIA /Nosaukums A/ ir pārkāpusi Latvijas APK

159-7.panta trešās daļas prasības. Līdz ar to Krimināllietu tiesas kolēģija saskaņā ar Latvijas APK 289-13.panta trešo daļu

pievienojas pirmās instances tiesas sprieduma motivācijai un to neatkārto.

Izvērtējot pārsūdzētā sprieduma likumību un pamatotību, apelācijas instances tiesa atzīst, ka spriedums ir taisīts

ievērojot gan likuma „Par tiesu varu” 17.pantā un 18.pantā definētos lietu izskatīšanas pamatprincipus, gan Latvijas APK

289-6.panta septītajā daļā paredzētos jautājumus.

Krimināllietu tiesas kolēģija secina, ka apelācijas sūdzība nesatur tādus faktus, kuri nebija zināmi, taisot spriedumu

pirmās instances tiesā. Sūdzības iesniedzēja nav norādījusi nevienu jaunu apstākli vai pierādījumu, kas attiecas uz

faktiskajiem pārkāpuma apstākļiem, bet sūdzības iesniedzējas nepiekrišana tiesas pierādījumu vērtējumam nevar tikt

uzskatīta par likuma normu pārkāpumu un nevar būt par pamatu sprieduma atcelšanai un administratīvās lietvedības

izbeigšanai.

Sūdzības iesniedzēja apelācijas sūdzībā norāda, ka saskaņā ar VID Galvenās nodokļu pārvaldes direktora vietnieces

I.Bahanovskas (09.05.2007. vēstule Nr.15.3.-34/19879) publiski pieejamo skaidrojumu, uzskaites termiņš skaidras naudas

darījumiem ir viens mēnesis. Viena darījuma summa nedrīkst pārsniegt 10 000 Ls, bet ja mēneša laikā bijuši vairāki

savstarpēji darījumi, tad saskaita attiecīgās darījuma daļas.

Apelācijas instances tiesa norāda, ka sūdzības iesniedzēja nepamatoti atsaukusies uz VID Galvenās nodokļu pārvaldes

direktora vietnieces publiski pieejamo skaidrojumu, sekojošu apsvērumu dēļ. Pirmkārt, skaidrojuma sniegšanas brīdī spēkā

bija Latvijas APK 159-7.panta trešās daļas redakcija, kas paredzēja atbildību par skaidrās naudas lietošanas ierobežojumu

neievērošanu, ja darījuma summa pārsniedz 10 000 Ls, savukārt uz administratīvā pārkāpuma izdarīšanas brīdi (Latvijas

APK 8.pants paredz, ka persona, kura izdarījusi administratīvo pārkāpumu, ir atbildīga saskaņā ar likumu, kas ir spēkā

pārkāpuma izdarīšanas laikā un vietā), Latvijas APK 159-7.panta trešā daļa paredzēja administratīvo atbildību par skaidrās

naudas lietošanas ierobežojumu neievērošanu, ja darījuma summa pārsniedz 5000 Ls.

Otrkārt, minētais skaidrojums pēc savas būtības neatšķiras no apstrīdētajā VID lēmumā paustajām atziņām, kam

pievienojusies arī pirmās instances tiesa. No minētā skaidrojuma neizriet, ka uzskaites termiņš skaidras naudas darījumiem ir

viens mēnesis, kā to ir interpretējusi sūdzības iesniedzēja. Gan no Latvijas APK 159-7.panta jēgas, gan no likuma „Par

nodokļiem un nodevām” 30.panta pirmās daļas un otrās daļas jēgas, gan arī no MK noteikumu Nr.237 „Skaidrā naudā

veikto darījumu deklarēšanas noteikumi” jēgas, saprotams, ka aizliegumam nodokļu maksātājiem veikt darījumu skaidrā

naudā, kura summa pārsniedz 5000 Ls, nav paredzēts darījuma veikšanas ierobežojums laikā, turklāt aizliegums ir spēkā

neatkarīgi no tā, cik norēķinu operācijās darījums notiek.

Sūdzības iesniedzēja apelācijas sūdzībā atsaucas uz Administratīvā procesa likuma 10.pantu un tajā definēto tiesiskās

paļāvības principu. Šajā sakarā apelācijas instances tiesa norāda, ka tiesiskās paļāvības princips ir viens no tiesiskas valsts

pamatiem un atbilstoši šim principam, valsts pārvaldei jārīkojas paredzami un konsekventi. Tai pat laikā apelācijas instances

tiesa norāda, ka konkrētajā situācijā nav konstatējami nekādi kļūdaini iestādes izteikumi, kuri būtu radījuši personai tiesisko

paļāvību uz kādu konkrētu rezultātu.

Apelācijas instances tiesa secina, ka SIA /Nosaukums A/ piemērotais naudas sods 4 937,38 euro apmērā ir noteikts

atbilstoši Latvijas APK 159-7.panta trešajai daļai, saskaņā ar kuru amatpersonai nav piešķirta rīcības brīvība administratīvā

soda apmēra noteikšanā, jo tiesību norma nosaka, ka soda apmērs ir piecpadsmit procenti no darījuma summas, līdz ar ko

arī piemērotā naudas soda apmēra samazināšanai nav pamata.

Ievērojot to, ka Rīgas rajona tiesa konkrētās lietas izskatīšanas ietvaros ir ievērojusi vispārīgos tiesību principus un

normatīvo aktu regulējumu, pirmās instances tiesas spriedums atstājams negrozīts, bet SIA /Nosaukums A/ valdes locekles

apelācijas sūdzība noraidāma.

Pamatojoties uz iepriekš minēto un saskaņā ar Latvijas APK 289-21.pantu, 289-22.pantu, 289-12.pantu, Rīgas

apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija

nosprieda:

Rīgas rajona tiesas 2016.gada 7.marta spriedumu atstāt negrozītu, bet SIA /Nosaukums A/ valdes locekles /pers. B/

apelācijas sūdzību noraidīt.

Spriedums nav pārsūdzams un stājas spēkā tā sastādīšanas dienā.

Rīgas apgabaltiesas

Krimināllietu tiesas kolēģijas tiesnese L.Kuzmane

Tiesneses I.Jansone

Ā.Ždanova