Administrative appeal court dismissed request to annul decision suspending official from duties due to security restrictions.
Legislator summary
AI generatedThe Administrative Regional Court dismissed the applicant's appeal against the Interior Ministry's decision to suspend him from his duties. The applicant argued that suspension should trigger job transfer options similar to leave, but the court distinguished suspension from termination. The court held that suspension is a temporary measure to regulate the situation pending a final decision on fitness for the role, not a result of non-compliance.
Legislator headnote
AI generatedAdministrative Procedure Law Art. 307; Art. 309: Suspension from official duties is a temporary regulatory measure distinct from leave or termination, requiring no finding of non-compliance with job requirements.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedRelated Decisions
AI generatedFull text
Lietas Nr. A420321115
Lietas arhīva Nr. AA43-1769-16/13
SPRIEDUMS
Latvijas tautas vārdā
Rīgā 2016.gada 20.jūnijā
tiesnese referente S.Kanenberga,
tiesneses D.Makarova un I.Višķere
rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. A/ pieteikumu par Iekšlietu
ministrijas 2015.gada 17.septembra lēmuma Nr.1-66/63 atzīšanu par prettiesisku, sakarā ar /pers. A/ apelācijas sūdzību par
Administratīvās rajona tiesas 2016.gada 23.februāra spriedumu.
Aprakstošā daļa
[1] Pieteicējs /pers. A/bija Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Kriminālizmeklēšanas pārvaldes
(turpmāk – kriminālizmeklēšanas pārvalde) priekšnieka vietnieks.
Ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (turpmāk – birojs) Izmeklēšanas nodaļas 2015.gada 3.jūlija lēmumu
pieteicējam kā drošības līdzeklis kriminālprocesā tika noteikts noteiktas nodarbošanās aizliegums, aizliedzot pieteicējam
veikt darbības, kas saistītas ar kontroli, lēmumu pieņemšanu un apstiprināšanu klasificētas informācijas lietās, padotībā
esošo amatpersonu un viņu lietvedībā esošo lietu kontroli un uzraudzību Valsts policijas struktūrvienībās.
Ar Valsts policijas priekšnieka 2015.gada 6.jūlija pavēli Nr.2598 (turpmāk – sākotnējais lēmums) pieteicējs tika
atstādināts no kriminālizmeklēšanas pārvaldes priekšnieka vietnieka amata pienākumu izpildes no 2015.gada 6.jūlija, par
atstādināšanas laiku neizmaksājot darba samaksu.
Ar biroja Izmeklēšanas nodaļas 2015.gada 20.jūlija lēmumu drošības līdzeklis tika grozīts (precizēts). Proti,
pieteicējam tika noteikts aizliegums veikt noteikta veida nodarbošanos (darbības), kas saistītas ar kontroli, uzraudzību,
lēmumu pieņemšanu un apstiprināšanu, kā arī padotībā esošo amatpersonu un viņu lietvedībā esošo lietu kontroli un
uzraudzību jebkāda veida dokumentiem lietās ar informāciju, kas saskaņā ar likuma ,,Par valsts noslēpumu” regulējumu
atzīstamas par valsts noslēpumu, sevišķi slepenu, slepenu un konfidenciālu informāciju.
Nepiekrītot sākotnējam lēmumam, pieteicējs to apstrīdēja.
[2] Ar Iekšlietu ministrijas 2015.gada 17.septembra lēmumu Nr.1-66/63 (turpmāk – pārsūdzētais lēmums) sākotnējais
lēmums atstāts negrozīts.
Lēmums pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.
[2.1] Valsts policijai bija tiesisks pamats lemt par pieteicēja atstādināšanu no amata pienākumu izpildes. No Iekšlietu
ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas
likuma (turpmāk – Dienesta gaitas likums) 14.panta otrās daļas, ar ko pamatota apstrīdētā pavēle, izriet pienākums iestādes
vadītājam, konstatējot, ka amatpersonai kā drošības līdzeklis piemērots noteiktas nodarbošanās aizliegums, atstādināt to no
amata pienākumu izpildes.
[2.2] Iepazīstoties ar kriminālizmeklēšanas pārvaldes priekšnieka vietnieka amata pienākumiem, konstatējams, ka tajā
norādītie pienākumi ir saistīti ar kontroli un uzraudzību noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanā un atklāšanā, kā arī paredz
pienākumu pārvaldes priekšnieka prombūtnes laikā pildīt priekšnieka pienākumus.
Kriminālizmeklēšanas pārvalde atbilstoši 2009.gada 7.oktobra reglamenta Nr.42 6.punktā noteiktajam ir operatīvās
darbības subjekts un kriminālizmeklēšanas pārvaldes funkcijās ietilpstošā smagu un sevišķi smagu sērijveida, starpreģionālu,
starptautisku un organizētā grupā izdarītu noziegumu apkarošana un noziegumu izmeklēšana ir saistīta ar operatīvo darbību.
Operatīvās darbības organizācija, metodika un taktika atbilstoši likuma ,,Par valsts noslēpumu” 3.panta trešās daļas
4.punktā un Operatīvās darbības likuma 8.panta trešajā daļā noteiktajam ir valsts noslēpums.
Līdz ar to Valsts policija ir pamatoti secinājusi, ka, ievērojot pieteicējam piemēroto drošības līdzekli, viņam nav
iespējams pildīt kriminālizmeklēšanas pārvaldes priekšnieka vietnieka pienākumus, atzīstot, ka šo pienākumu nošķiršana no
citiem amata pienākumiem, būtisku apgrūtinātu kriminālizmeklēšanas pārvaldes efektīvu funkcionēšanu.
[2.3] Attiecībā uz pieteicēja argumentu, ka viņam netika piedāvāts kāds cits amats Valsts policijā vai citā Iekšlietu
ministrijas sistēmas iestādē vai Ieslodzījuma vietu pārvaldē jānorāda, ka Dienesta gaitas likuma 12.pants pieļauj amatpersonu
pārcelt uz laiku citā dienesta vietā. Pārcelšana var notikt pēc pašas personas lūguma vai arī dienesta vajadzību dēļ.
No Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta (turpmāk – Augstākā tiesa) 2014.gada 7.februāra sprieduma
lietā Nr.SKA-16/2014 6.punkta secināms, ka, lai kādu personu pārceltu dienesta vajadzību dēļ, iestādei ir jākonstatē, ka
šāda dienesta vajadzība pastāv. Minētais ne tikai nav pretrunā ar pieteicēja apstrīdēšanas iesniegumā norādīto atsauci uz
tiesu prakses apkopojumā ietvertajām atziņām par to, ka amatpersonas pēc iespējas saglabājamas dienestā, bet tieši
apstiprina, ka iestādei jākonstatē vajadzība pēc konkrētās amatpersonas un tās spējas pildīt citus amata pienākumus.
Izskatāmajā gadījumā, vērtējot iespēju pieteicēju pārcelt citā amatā, vērā ņemams viņam piemērotais drošības līdzeklis
u n lēmumā par drošības līdzekļa piemērošanu norādītie apstākļi par noziedzīga nodarījuma raksturu un varbūtību, ka
pieteicējs varētu nonākt līdzīgos apstākļos.
Turklāt pieteicēja atrašanās kādā citā amatā dienestā diskreditētu Valsts policiju un iekšlietu sistēmu kopumā, radot
sabiedrībā neizpratni un šaubas par to, cik objektīvi ar noziedzīgo nodarījumu izmeklēšanu un atklāšanu saistītos
pienākumus pilda amatpersona, kurai ir aizdomās turētā statuss kriminālprocesā.
[3] Administratīvajā rajona tiesā 2015.gada 21.oktobrī saņemts pieteicēja pieteikums. Ar Administratīvās rajona tiesas
tiesneša 2015.gada 28.oktobra lēmumu pieņemts pieteikums par pārsūdzētā lēmuma grozīšanu, uzliekot par pienākumu
Iekšlietu ministrijai noteikt pieteicējam ar piemēroto drošības līdzekli samērīgus ierobežojumus kriminālizmeklēšanas
pārvaldes priekšnieka vietnieka amata pienākumu izpildē (nevis pilnībā atstādināt pieteicēju no amata) vai uz atstādināšanas
laiku pārcelt pieteicēju citā amatā, un ierosināta administratīvā lieta.
Pieteikumā norādīti turpmāk minētie apsvērumi.
[3.1] Pārsūdzētais lēmums ir pretrunā ar samērīguma principu un Administratīvā procesa likuma 65. un 66.panta
pirmajā daļā noteikto pienākumu veikt lietderības apsvērumus pirms lēmuma izdošanas. Atstādinot pieteicēju no
kriminālizmeklēšanas pārvaldes priekšnieka vietnieka amata, nav izvērtēta citu – mazāk ierobežojošu – tiesisko seku
piemērošana. Proti, bija iespējams noteikt pieteicējam ierobežojumus amata pienākumu izpildē, uzticot nelielo daļu amata
pienākumu, kas saistīti ar informāciju, kas klasificēta sevišķi slepenā, slepenā vai konfidenciālā informācijā, citai
amatpersonai. Vai arī bija iespējams pieteicēju uz atstādināšanas laiku pārcelt citā amatā.
[3.2] Iestāde, pieņemot pārsūdzēto lēmumu un vienlaikus neizvērtējot pieteicēja pārcelšanu citā amatā, ir pārkāpusi
pamatojuma principu, kā arī patvaļas aizlieguma principu.
No Dienesta gaitas likuma 12.panta pirmās daļas izriet, ka dienesta amatpersonas pārcelšana paredzēta pat gadījumos,
kad tiek likvidēta konkrētā amata vieta vai struktūrvienība, amatpersona tiek pazemināta amatā vai neatbilst ieņemamajam
amatam. Vēl jo vairāk tas būtu attiecināms uz gadījumu, kad persona tiek atstādināta no amata pienākumu izpildes, kas ir
mazāk tiesības ierobežojošs lēmums kā gadījumā, ja persona tiek atvaļināta no dienesta vai permanenti pazemināta amatā.
Tāpat jāņem vērā vairākkārt un ilgstošā laika periodā publiskajā telpā izskanējušais, ka Iekšlietu ministrijas struktūrās
trūkst darbinieku. Līdz ar to nav šaubu, ka ir brīvas vakances gan Valsts policijā, gan citās dienesta iestādēs. Taču ne
Valsts policija, ne Iekšlietu ministrija nav to vērtējušas. Tas liek apšaubīt pārsūdzētajā lēmumā minēto, ka nav konstatēta
dienesta vajadzība. Pārsūdzētajā lēmumā izteikta norāde tikai uz iespējamu Valsts policijas diskreditēšanu. Ne sākotnējā, ne
pārsūdzētajā lēmumā nav objektīva pamatojuma tam, kāpēc pieteicēju nevar pārcelt citā amatā dienestā, ir tikai vispārīgas
norādes. Tādējādi pārkāpts dienesta vienotības princips, kas attīstīts Augstākās tiesas judikatūrā un nepamatoti ierobežotas
pieteicēja tiesības pildīt valsts dienestu.
[3.3] Pārsūdzētajā lēmumā iekļautā norāde, ka pieteicēja atrašanās kādā citā amatā diskreditētu Valsts policijas tēlu, ir
pretrunā ar nevainīguma prezumpciju, kā arī iestādes rīcību līdzīgos gadījumos.
Drošības līdzekļa piemērošana vēl nenozīmē, ka persona ir atzīta par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, tāpēc
nav pamata pret šādu personu izturēties atšķirīgi.
Tāpat nav pamatoti atsaukties uz Valsts policijas tēlu, kas ir sabiedrisko attiecību jautājums. Šāda nesamērīga lēmuma
pieņemšana uzskatāma par vēl lielāku iestādes tēla diskreditēšanu, jo nepamatoti atstādinātajai personai ir jāizmaksā
kompensācija, jāmaksā atalgojums citai personai, kas veic atstādinātās personas pienākumus, kā arī tiek vairota
amatpersonu nelojalitāte valstij.
Pēc pieteicēja rīcībā esošas informācijas Valsts policija vairākos gadījumos, kad dienesta amatpersonai ir piemērots
drošības līdzeklis, kas ierobežo dienesta amatpersonas pienākumu izpildi, ir pārcēlusi šīs amatpersonas citos amatos vai
pat atļāvusi turpināt darbu esošajā amatā, ievērojot ierobežojumus, ko paredz drošības līdzeklis. Tādējādi pārsūdzētais
lēmums attiecībā pret pieteicēju nonāk pretrunā ar atšķirīgas attieksmes aizliegumu. Turklāt šādai iestādes rīcībai pret
pieteicēju nav saskatāms objektīvs un saprātīgs pamats.
[4] Administratīvajā rajona tiesā saņemts atbildētājas Iekšlietu ministrijas rakstveida paskaidrojums, kurā lūgts
pieteikumu noraidīt, pamatojoties uz pārsūdzētajā lēmumā minētajiem argumentiem.
Papildus norādīts turpmākais.
[4.1] Būtu objektīvi nepamatoti, apgrūtinoši un pretēji dienesta interesēm pielāgot konkrētai amatpersonai amata
aprakstu, uzticot citai amatpersonai daļu no amata aprakstā minēto pienākumu pildīšanas.
[4.2] Attiecībā uz pieteicēja argumentu, ka iestāde, atstādinot pieteicēju no amata pienākumu pildīšanas, ir rīkojusies
patvaļīgi un pretēji dienesta vienotības principam, norādāms, ka tiesu atziņas, uz kurām pieteicējs pamato savu viedokli,
izdarītas pirms grozījumu veikšanas Dienesta gaitas likumā. Šobrīd spēkā esošajā Dienesta gaitas likuma 3.panta pirmajā
daļā noteikts, ka likums nosaka amatpersonu dienesta gaitu.
[4.3] Dienesta gaitas likuma 47.panta 5.1daļa nosaka, ka amatpersonu sakarā ar amatpersonas amata likvidāciju vai
amatpersonu skaita samazināšanu atļauts atvaļināt no dienesta, ja attiecīgajā iestādē nav cita amata, kuru amatpersonai
piedāvāt un kuram noteiktajām prasībām amatpersona atbilst vai, ja attiecīgajā iestādē ir cits amats, kuru amatpersonai
piedāvāt un kuram noteiktajām prasībām amatpersona atbilst, bet amatpersona nepiekrīt ieņemt piedāvāto amatu attiecīgajā
iestādē.
No minētā izriet, ka katrai iestādei amatpersonu skaita samazināšanas gadījumā vai sakarā ar amatpersonas amata
likvidāciju, lemjot par amatpersonas atvaļināšanu, ir pienākums par vakanto vietu esamību pārliecināties tikai konkrētajā
iestādē. Tas attiecas arī uz Dienesta gaitas likuma 12.pantā paredzēto amatpersonas pārcelšanas mehānismu, proti, minētā
panta nosacījumi piemērojami konkrētās iestādes ietvaros un nav attiecināmi uz visu dienestu kopumā, izņemot 12.panta
trešajā daļā noteikto iekšlietu ministra kompetenci.
[4.4] Nepamatots ir pieteicēja arguments par nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu. Konkrētajā gadījumā, pieņemot
pārsūdzēto lēmumu, iestādes mērķis nebija pierādīt, ka pieteicējs ir vainojams kāda pārkāpuma izdarīšanā, jo vairāk viņu
sodīt, nesagaidot spēkā stājušos tiesas spriedumu. Pārsūdzētajā lēmumā nav norādes uz to, ka iestāde uzskata pieteicēju
par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Atziņa, ka sabiedrībai varētu rasties šaubas par pieteicēja objektivitāti, ņemot
vērā viņa statusu kriminālprocesā, nekādā veidā nepārkāpj nevainīguma prezumpciju, jo atspoguļo iestādes apsvērumus
konkrētā lēmuma pieņemšanai un ir balstīta uz tiesas atziņām par amatpersonas nevainojamo reputāciju, kas ir viena no
galvenajām amatpersonai izvirzāmajām prasībām.
[4.5] Attiecībā uz nevienlīdzīgas attieksmes aizlieguma pārkāpumu norādāms, ka pieteicējs ir norādījis tikai vispārīgas
frāzes par atšķirīgo attieksmi, atsaucoties uz it kā viņa rīcībā esošu informāciju. Pieteicējs nav pamatojis savu argumentu un
nav norādījis nevienu konkrētu lēmumu par personas pārcelšanu līdzīgos apstākļos.
[5] Administratīvajā rajona tiesā no pieteicēja saņemti pieteikuma grozījumi, kuros pieteicējs, ņemot vērā, ka ar
2016.gada 5.janvāri ir atvaļināts no dienesta Valsts policijā, groza pieteikuma priekšmetu un lūdz tiesu atzīt pārsūdzēto
lēmumu par prettiesisku.
[6] Ar Administratīvās rajona tiesas 2016.gada 23.februāra spriedumu pieteikums noraidīts.
Spriedums pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.
[6.1] Dienesta gaitas likuma 14.panta otrā daļa noteic, ka amatpersonu, kurai kā drošības līdzeklis ir piemērots
noteiktas nodarbošanās aizliegums ar ierobežojumu uz laiku pildīt konkrēta amata pienākumus vai mājas arests, ar
rakstveida rīkojumu (pavēli) atstādina no amata pienākumu izpildes. Par atstādināšanas laiku tai neizmaksā darba samaksu.
Iestājoties Dienesta gaitas likuma 14.panta otrajā daļā noteiktajam gadījumam, iestādei ir jāizdod obligātais
administratīvais akts un jāatstādina amatpersona no konkrēto pienākumu pildīšanas.
[6.2] Pieteicējs vispārīgi neapstrīd iestādes secinājumu, ka kriminālizmeklēšanas pārvaldes priekšnieka vietnieka amata
pienākumos atbilstoši amata aprakstam ietilpst arī darbības, kuras veikt pieteicējam aizliedz kriminālprocesā piemērotais
drošības līdzeklis. Pieteicēja iebildumi ir par to, ka, atstādinot pieteicēju no amata, iestāde nav veikusi lietderības
apsvērumus un radusi samērīgu situācijas risinājumu. Proti, pieteicēja ieskatā, iestāde varēja atstādināt pieteicēju no amata
tikai daļēji, nododot daļu no pieteicēja amata pienākumiem citai amatpersonai, bet saglabājot pieteicējam iespēju pildīt
atlikušos, ar piemēroto drošības līdzekli savienojamos amata pienākumus. Vai arī iestāde varēja piedāvāt pieteicējam citu
amata vietu, kurā veicamie pienākumi būtu savietojami ar pieteicējam noteikto drošības līdzekli.
[6.3] Atbilstoši Augstākās tiesas praksei (sk. Augstākās tiesas 2007.gada 24.maija sprieduma lietā Nr.SKA-
216/2007 10.punktu; Augstākās tiesas 2014.gada 7.februāra sprieduma lietā SKA-16/2014 6.punktu) tiesas kontrolei
nav pakļautas iestādes darbības, kas saistītas ar amatu aprakstu apstiprināšanu un pārvaldes amatpersonu pienākumu
noteikšanu, ciktāl šādas darbības nav vērstas pret konkrētu amatpersonu.
[6.4] Kriminālizmeklēšanas pārvaldes priekšnieka vietnieka amata pienākumi ietverti amata aprakstā un izriet no
kriminālizmeklēšanas pārvaldes 2009.gada 7.oktobra reglamenta Nr.42. Lietā nav konstatējami apstākļi, kas norādītu uz to,
ka amata apraksts būtu sastādīts ar mērķi vērsties pret pieteicēju, panākt viņa atstādināšanu no amata. Uz šādu pārkāpumu
nav norādījis arī pats pieteicējs. To secinot, tiesai nav pamata tālāk vērtēt iespēju (lietderību) pārdalīt iestādes amatpersonu
amatu pienākumus, kā to vēlas pieteicējs, jo tas ir valsts pārvaldes iekšējās organizācijas jautājums, kas atbilstoši valsts
varas dalīšanas principam ir ārpus tiesas kontroles.
Līdz ar to atzīstams, ka, tā kā pieteicēja amata pienākumi ietvēra darbības, kuras pieteicējam liedza veikt piemērotais
drošības līdzeklis, iestāde tiesiski un pamatoti atbilstoši Dienesta gaitas likuma 14.panta otrajai daļai atstādināja pieteicēju no
kriminālizmeklēšanas pārvaldes priekšnieka vietnieka amata.
[6.5] Pieteicēja ieskatā, atstādinot personu no amata, iestādei ir jāievēro dienesta vienotības princips un jāpiemēro tās
tiesiskās sekas, kas attiecas uz personas atvaļināšanu no dienesta. Proti, iestādei ir jāapsver jautājums par personas
pārcelšanu citā amatā.
Tiesa norādīja, ka neviena tiesību norma neparedz pienākumu iestādei, pieņemot lēmumu par personas atstādināšu
Dienesta gaitas likuma 14.panta otrajā daļā noteiktajā gadījumā, apsvērt jautājumu par personas pārcelšanu citā amatā.
Atstādināšana no amata pienākumu izpildes ir pagaidu aizliegums atrasties darba vietā un veikt darbu (sal. Administratīvās
apgabaltiesas 2009.gada 27.jūnija sprieduma lietā Nr.AA43-1958-09/5, 5.4.2.apakšpunktu), taču konkrētā amata vieta
tiek saglabāta. Tāpēc nav pamata piemērot analoģiju ar gadījumiem, kuros persona tiek atvaļināta no dienesta, respektīvi,
zaudē amata vietu.
Pieteicēja norādītie Dienesta gaitas likuma 12.pantā ietvertie gadījumi, kuros iestāde ir tiesīga pārcelt amatpersonu citā
amatā, nav tieši saistāmi ar amatpersonas atstādināšanu no amata. Proti, atstādināšana no amata pati par sevi atbilstoši
Dienesta gaitas likuma 12. un 14.panta normām nav ne pamats, ne arī šķērslis pārcelt amatpersonu citā amatā. Likums šos
jautājumus neuzskata par savstarpēji saistītiem. Ja pieteicējs vēlējās tikt pārcelts citā amatā, viņš varēja vērsties ar attiecīgu
iesniegumu Valsts policijā, kas gan negarantētu pieteicējam labvēlīgu rezultātu, jo iestādei ir plaša rīcības brīvība izvērtēt
pārcelšanas atbilstību dienesta interesēm (Dienesta gaitas likuma 12.panta pirmās daļas 1., 2., 8.punkts). Pieteicējs šādu
lūgumu ir izteicis pavēles apstrīdēšanas iesniegumā, taču jautājums par pārcelšanu amatā ir atsevišķs jautājums, tāpēc tā
izlemšana principā neietekmē amatpersonas atstādināšanas no amata tiesiskuma vērtējumu.
[6.6] Pieteikumā norādīts, ka pieteicēja rīcībā ir informācija par amatpersonām, kuras, atrodoties ar pieteicēju līdzīgos
un salīdzināmos apstākļos, tikušas pārceltas citos amatos vai pat turpinājušas darbu esošajā amatā. Tādā veidā iestāde esot
pārkāpusi tiesiskās vienlīdzības principu. Pieteikumā izvirzīto argumentu pieteicējs nav pamatojis ar faktiem. Arī tiesas sēdē
pieteicēja pārstāvis nevarēja norādīt uz konkrētiem gadījumiem, kad vienādos un salīdzināmos apstākļos citām dienestā
esošām personām tiktu dota iespēja turpināt darbu esošajā vai citā amatā dienestā. Līdz ar to konkrētajā situācijā nav
pamata secinājumam, ka iestāde attiecībā uz pieteicēju būtu pārkāpusi tiesiskās vienlīdzības principu.
[6.7] Vienlaikus tiesa norādīja, ka pat gadījumā, ja tiesai konkrētajā situācijā būtu kontrole pār iestādes izmantoto
rīcības brīvību attiecībā uz iestādes institucionālās sistēmas organizāciju, būtu atzīstams, ka iestāde ir pienācīgi veikusi
lietderības apsvērumus.
Sākotnējā un pārsūdzētajā lēmumā ir vērtēti iespējamie situācijas risinājumi. Proti, iestāde ir vērtējusi iespēju pieteicējam
saglabāt esošo amatu, no pieteicēja amata pienākumiem nošķirot tos, kuri nav savienojami ar noteiktās nodarbošanās
aizliegumu, un secinājusi, ka šo pienākumu nošķiršana no citiem amata aprakstā norādītajiem pienākumiem būtiski
apgrūtinātu kriminālizmeklēšanas pārvaldes efektīvu funkcionēšanu. Savukārt attiecībā uz iespēju pieteicējam piedāvāt citu
amatu Valsts policijā vai citā Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādē Iekšlietu ministrija, vērtējot piemēroto drošības līdzekli un
lēmumā par drošības līdzekļa piemērošanu norādītos apstākļus par noziedzīgā nodarījuma raksturu, secinājusi, ka
pieteicēja pārcelšana citā amatā dienestā diskreditētu Valsts policiju un iekšlietu sistēmu kopumā, radītu sabiedrībai
neizpratni un šaubas par to, cik objektīvi ar noziedzīgu nodarījumu atklāšanu un izmeklēšanu saistītos pienākumus pilda
amatpersona, kurai ir aizdomās turētā statuss kriminālprocesā.
Pretēji pieteicēja norādītajam, iestāde ar izvērtējumu par to, kādu iespaidu uz Valsts policijas un iekšlietu sistēmas
reputāciju atstātu apstāklis, ka dienesta pienākumus veiktu amatpersona, kurai ir aizdomās turētā statuss kriminālprocesā,
nav pārkāpusi nevainīguma prezumpciju. Latvijas Republikas Satversmes 92.pantā nostiprinātā nevainīguma prezumpcija
nozīmē, ka personu par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā var atzīt vienīgi likumā noteiktajā kārtībā un pirms
personas atzīšanas par vainīgu valsts institūcijas nedrīkst pret personu izturēties tā, it kā persona būtu vainīga. Iekšlietu
ministrija nav pret pieteicēju izturējusies kā pret personu, kura ir vainīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Pārsūdzētajā
lēmumā ir korekti norādīts, ka pieteicējam kriminālprocesā ir aizdomās turamā statuss, un attiecīgi ir izvērtēts tas, kādu
iespaidu uz Valsts policijas un iekšlietu sistēmas tēlu sabiedrības acīs atstātu apstāklis, ka policista pienākumus turpinātu
pildīt persona ar šādu kriminālprocesuālo statusu. Iestādes sniegtais vērtējums ir adekvāts un nepārkāpj iestādes
novērtējuma un rīcības brīvību ,,dienesta interešu” (Dienesta gaitas likuma 12.panta pirmās daļas 1. un 2.punkts)
izvērtēšanā attiecībā uz amatpersonas pārcelšanu amatā.
[6.8] Pieteicēja pārstāvis Administratīvās rajona tiesas sēdē apstiprināja, ka iemesls, kura dēļ pieteicējs vēlējās, lai
atstādināšanas laikā viņš tiktu pārcelts citā amatā vai arī netiktu atstādināts no amata pienākumu izpildes pilnībā, ir Dienesta
gaitas likuma 14.panta otrās daļas otrajā teikumā noteiktais, ka par atstādināšanas laiku amatpersonai neizmaksā darba
samaksu. Proti, pieteicējs iebilst pret atstādināšanu tādēļ, ka tā liedz pieteicējam saņemt darba samaksu.
Vienlaikus pieteicēja pārstāvis tiesas sēdē norādīja, ka šīs tiesvedības ietvaros neapstrīd Dienesta gaitas likuma
14.panta otrās daļas otrā teikuma konstitucionalitāti un nelūdz tiesai vērsties ar attiecīgu pieteikumu Satversmes tiesā.
Pieteicējs savu mantisko interešu aizsardzībai šajā administratīvajā lietā vēlas, lai tiesa atzīst, ka būtu bijis tiesiski un
pamatoti noteikt pieteicējam ar piemēroto drošības līdzekli samērīgus amata izpildes ierobežojumus (neatstādinot pieteicēju
no amata kopumā) vai atstādināšanas laikā pārcelt pieteicēju citā amatā. Taču tiesa jau konstatēja, ka tai nav tiesiska pamata
atzīt, ka pieteicēja atstādināšana no amata būtu prettiesiska sakarā ar pieteicēja vienlaicīgu nepārcelšanu citā amatā vai amata
aprakstā noteikto pieteicēja amata pienākumu nepārskatīšanu.
[7] Par Administratīvās rajona tiesas 2016.gada 23.februāra spriedumu pieteicējs iesniedza apelācijas sūdzību, kurā
lūgts pieteikumu apmierināt, pamatojoties uz pieteikumā ietvertajiem argumentiem.
Papildus norādīti turpmāk minētie apsvērumi.
[7.1] Dienesta gaitas likuma 14.panta otrā daļa paredz, ka obligātais administratīvais akts (lēmums par atstādināšanu)
iestādei ir jāizdod, ja amatpersonai kā drošības līdzeklis piemērots noteiktas nodarbošanās aizliegums ar ierobežojumu uz
laiku pildīt konkrēta amata pienākumus.
Pieteicējam piemērotais drošības līdzeklis nenosaka ierobežojumu pildīt konkrēta amata pienākumus, bet gan
aizliegumu veikt noteiktas darbības amata pienākumu ietvaros. Attiecīgi iestādei šajā gadījumā nebija jāizdod obligātais
administratīvais akts, bet gan jāizvērtē administratīvā akta izdošanas un satura lietderības apsvērumi.
[7.2] Vienīgi gadījumos, kad kriminālizmeklēšanas pārvaldes priekšnieka vietnieks aizvietotu priekšnieku, tas varētu
nonākt saskarē ar informāciju, kas klasificēta sevišķi slepenā, slepenā vai konfidenciālā informācijā. Taču šādi amata
pienākumi aizņem nelielu daļu no kriminālizmeklēšanas pārvaldes priekšnieka vietnieka amata pienākumu apjoma. Turklāt
laikā, kamēr pieteicējs pildīja kriminālizmeklēšanas pārvaldes priekšnieka vietnieka amata pienākumus, viņš nenonāca
saskarē ar informāciju, kas klasificēta sevišķi slepenā, slepenā vai konfidenciālā informācijā. Tādējādi amatpersona, kas
pilda kriminālizmeklēšanas pārvaldes priekšnieka vietnieka amata pienākumus, pamatā neveic tādas darbības, kuras
pieteicējs ir ierobežots veikt saistībā ar drošības līdzekli, kas piemērots ar biroja lēmumu.
Iestāde varēja pieņemt mazāk ierobežojošu lēmumu, nosakot ierobežojumus pieteicējam amata pienākumu izpildē,
nevis atstādinot pieteicēju no amata pienākumu veikšanas. Lēmums, ar kuru pieteicējam noteiktu samērīgus ierobežojumus
amata pienākumu izpildē, sasniegtu to mērķi, kura dēļ pieņemts biroja lēmums.
Tiesa sprieduma 10.punktā nepamatoti secinājusi, ka tiesas kompetencē neietilpst šādas iespējamas amata pienākumu
pārdales novērtējums, jo tas atzīstams par iestādes iekšējās organizācijas jautājumu. Var secināt, ka likums neliedza iestādei
noteikt samērīgāku ierobežojumu amata pienākumu izpildē, kas dotu pieteicējam tiesības turpināt dienestu
kriminālizmeklēšanas pārvaldes priekšnieka vietnieka amatā. Lai izvērtētu samērīgāka lēmuma pieņemšanas iespēju, iestādei
bija jāizdara lietderības apsvērumi. Šādu lietderības apsvērumu pareizības pārbaude ir tiesas kompetencē saskaņā ar
Administratīvā procesa likuma 103.panta pirmo daļu.
[7.3] Tiesas sprieduma 11.punktā izdarītais secinājums, ka normatīvie akti neparedz pienākumu iestādei personas
atstādināšanas gadījumā apsvērt jautājumu par personas pārcelšanu citā amatā, ir nepamatots. Iestādei atbilstoši Satversmē
un judikatūrā nostiprinātajiem principiem bija jāpiemēro tādas tiesiskās sekas, kādas paredzētas Dienesta gaitas likumā
līdzīgos gadījumos, jo amatpersonas atstādināšanas lēmuma ietekme uz personas tiesībām (atstādināšanas laikā) ir
pielīdzināma sekām gadījumos, kad persona tiek atvaļināta no dienesta.
[7.4] Iestādes pienākums izvērtēt pieteicēja pārcelšanu citā amatā izriet no tiesībām pildīt dienestu.
Īpaša vērība jāpievērš Dienesta gaitas likuma 12.panta pirmās daļas 3.punktam, kas nosaka, ka amatpersonu citā amatā
var pārcelt sakarā ar neatbilstību esošajam amatam. Ja pieņem, ka drošības līdzeklis tā piemērošanas laikā rada situāciju, ka
pieteicējs neatbilst esošajam amatam, tad būtu jāpiemēro tādas tiesiskās sekas, kādas ir piemērojamas gadījumos, kad
amatpersona tiek atvaļināta sakarā ar neatbilstību amatam saskaņā ar Dienesta gaitas likuma 47.panta pirmās daļas 5.punktu.
Gadījumā, kad persona tiek atstādināta no amata pienākumu izpildes, uz personu tiek attiecināti dienesta amatpersonai
noteiktie amatu savienošanas ierobežojumi saskaņā ar likuma ,,Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu
darbībā” 7.panta sesto daļu. Pieteicējs valsts dienestu pilda jau no 18 gadu vecuma, proti, pieteicējs visus savus darba
gadus ir veltījis valsts dienestam Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs. Attiecīgi pieteicējs ir attīstījis savas prasmes un
kompetences konkrētās nozares un konkrēto amatu vajadzībām. Līdz ar to loģiski secināms, ka pieteicējs dienesta
pildīšanas laikā nevarēja attīstīt citas prasmes un iemaņas, lai veiktu saimniecisko darbību, pedagoga, zinātnieka,
profesionāla sportista vai radošo darbību.
To apliecinājusi arī Augstākā tiesa, 2010.gada 28.jūnija spriedumā lietā Nr.SKA-381/2010 atzīstot, ka dienesta
personas pēc iespējas saglabājamas dienestā, lai nodrošinātu efektīvu pienākumu izpildi, un dienesta personu uz citu iestādi
vai amatu var pārcelt pat tad, ja persona neatbilst savam amatam, bet ir redzams, ka dienesta persona var efektīvāk izpildīt
citus amata pienākumus. Līdz ar to Dienesta gaitas likumā ietvertais regulējums ir attiecināms arī uz gadījumu, kad personu
atstādina no amata pienākumu izpildes saistībā ar iemeslu, kas pielīdzināms gadījumam, kad persona neatbilst esošajam
amatam.
To netieši apliecinājusi arī Valsts policija, sākotnējā lēmumā izvērtējot iespēju pārcelt pieteicēju citā amatā saskaņā ar
Dienesta gaitas likuma 12.panta pirmās daļas 1.punktu. Tātad nav pamatoti uzskatīt, ka pie amatpersonas atstādināšanas no
amata nav veicams novērtējums par iespēju pārcelt amatpersonu citā amatā.
Lai arī iestādei, vērtējot amatpersonas pārcelšanu citā amatā, ir piešķirta rīcības brīvība, tomēr tas nenozīmē, ka
iestāde var rīkoties patvaļīgi. Pieteicējam nav dota iespēja saprast, vai iestāde vispār ir izvērtējusi citus vakantos amatus, uz
kuriem pieteicēju varētu pārcelt. Proti, pieteicējam nav iespēju objektīvi secināt, vai iestāde nav pārkāpusi patvaļas
aizlieguma principu.
[7.5] Nevar piekrist tiesas sprieduma 13.punktā norādītajam, ka pārsūdzētajā lēmumā izdarītie secinājumi par pieteicēja
vainu ir korekti. Iestāde pieteicējam piemēroto drošības līdzekli izmantojusi kā ieganstu tam, lai nevērtētu iespēju pieteicēju
pārcelt citā amatā. Turklāt Dienesta gaitas likums kā ierobežojumu veikt amata pienākumus neparedz gadījumu, kad
personai piemērots aizdomās turētā statuss.
[8] Administratīvajā apgabaltiesā saņemts atbildētājas Iekšlietu ministrijas paskaidrojums par apelācijas sūdzību, kurā
lūgts apelācijas sūdzību noraidīt.
Paskaidrojumā norādīts turpmāk minētais.
[8.1] Iekšlietu ministrija par nepamatotu uzskata apelācijas sūdzībā ietverto argumentu, ka iestādei konkrētajā gadījumā
nebija jāizdod obligātais administratīvais akts.
Izvērtējot Dienesta gaitas likuma 14.pantā noteikto, secināms, ka likumdevējs piešķīris normas piemērotājam rīcības
brīvību attiecībā uz administratīvā akta izdošanu gadījumā, kad pret amatpersonu ir uzsākta kriminālvajāšana, uz
disciplinārlietas izmeklēšanas laiku, ja amatpersona neattaisnojošu iemeslu dēļ nav veikusi Dienesta gaitas likuma 16.panta
ceturtajā daļā minēto veselības stāvokļa pārbaudi. Savukārt gadījumā, kad amatpersonai kā drošības līdzeklis piemērots
apcietinājums vai noteiktas nodarbošanās aizliegums ar ierobežojumu uz laiku pildīt konkrēta amata pienākumus, vai mājas
arests, iestādei ir jāizdod obligātais administratīvais akts.
Dienesta gaitas likuma 14.panta otrā daļa pirms 2008.gada 4.decembra grozījumu izdarīšanas noteica iestādei
pienākumu atstādināt amatpersonu, ja attiecībā uz to bija pieņemts lēmums par noteiktas nodarbošanās aizliegumu.
2008.gada 4.decembra likumprojekta ,,Grozījumi Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes
amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likumā” anotācijā norādīts, ka ,,[..] gadījumā, ja šī drošības
līdzekļa ietvaros tiks pieņemts lēmums par aizliegumu pildīt amata atsevišķus (daļu) pienākumus (piemēram, pieņemt
konkrētus lēmumus), tad jebkurā gadījumā amatpersona būs atstādināma, nedodot izvēles iespējas, kaut gan pārējos
amatpersonas amata pienākumus šis lēmums neskars. Lai novērstu minēto, nepieciešams precizēt likuma 14.panta otrās
daļas redakciju [..]”.
Ievērojot minēto, Dienesta gaitas likuma 14.panta otrajā daļā izdarītie grozījumi tika vērsti uz to, lai precīzāk noteiktu
tos apstākļus, konstatējot kurus, iestādei būtu jāpieņem obligātais administratīvais akts, proti, amatpersonai piemērots
drošības līdzeklis – noteiktas nodarbošanās aizliegums ar ierobežojumu uz laiku pildīt konkrēta amata pienākumus vai
mājas arests. Tādējādi, iestādei konstatējot kaut vienu no minētajiem apstākļiem, ir jāizdod obligātais administratīvais akts.
Pēc būtības iestādei jāsecina, ka amatpersona nevar pildīt tai uzliktos pienākumus, un biroja izmeklētāja, nosakot
lēmumā par drošības līdzekļa piemērošanu minētos ierobežojumus, liedza pieteicējam iespēju pildīt amata pienākumus.
Līdz ar to Valsts policija saskaņā ar Dienesta gaitas likuma 14.panta otrajā daļā noteikto pieņēma lēmumu par pieteicēja
atstādināšanu no amata pienākumu pildīšanas.
[8.2] Apelācijas sūdzībā ietvertie secinājumi par lēmuma par atstādināšanu no amata pienākumu pildīšanas un lēmuma
par amatpersonu atvaļināšanu no dienesta vienādām tiesiskām sekām nav pamatoti.
[8.3] Administratīvā rajona tiesa ir pareizi secinājusi, ka jautājumi par amatpersonas atstādināšanu no amata pienākumu
izpildes un amatpersonas pārcelšanu citā amatā konkrētajā gadījumā nav savstarpēji saistīti.
[8.4] Iekšlietu ministrija nepiekrīt pieteicēja argumentam, ka iestāde ir pārkāpusi nevainīguma prezumpciju.
Pārsūdzētajā lēmumā iestāde nav apgalvojusi, ka pieteicējs ir vainojams noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, bet vērtēta
iespēja pieteicējam pildīt citus pienākums, ņemot vērā viņam piemēroto drošības līdzekli un statusu kriminālprocesā.
[9] Administratīvajā apgabaltiesā saņemti pieteicēja papildu paskaidrojumi, kuros norādīts turpmāk minētais.
[9.1] Iekšlietu ministrija paskaidrojumos par apelācijas sūdzību ir norādījusi, ka Dienesta gaitas likuma 14.panta otrā
daļa paredz iestādei izdot obligāto administratīvo aktu gadījumā, kad amatpersonai ar drošības līdzekli tiek noteikts
aizliegums veikt noteiktas darbības. Iestāde atsaukusies uz 2008.gada 4.decembra grozījumiem Dienesta gaitas likumā un to
anotāciju. Pieteicēja ieskatā Iekšlietu ministrijas sniegtie paskaidrojumi nav pamatoti.
Pirms minētajiem grozījumiem Dienesta gaitas likuma 14.panta otrā daļa (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2008.gada
20.decembrim) noteica: ,,Amatpersonu, attiecībā uz kuru pieņemts lēmums par noteiktas nodarbošanās aizliegumu, ar
rakstveida rīkojumu atstādina no amata pienākumu izpildes”. Proti, norma paredzēja atstādināt amatpersonu no amata
pienākumu izpildes ikvienā gadījumā, kad tai piemērots noteiktas nodarbošanās aizliegums.
Šī norma ievērojami ierobežoja amatpersonu tiesības pildīt valsts dienestu, jo amatpersonu bija jāatstādina no amata
arī gadījumos, kad tai kā drošības līdzeklis tiek piemērots aizliegums pildīt atsevišķus (daļu) pienākumus (piemēram,
pieņemt konkrētus lēmumus), nedodot iestādei izvēles tiesības. Lai novērstu minēto, bija nepieciešams precizēt 14.panta
otrās daļas redakciju (sk. grozījumu anotācijas 1.sadaļas 1.punkta 5.apsvērumu). Tāpat norādīts, ka grozījumu būtība ir
precizēt drošības līdzekļu veidus, sakarā ar kuriem amatpersona atstādināma no amata pienākumu izpildes (sk. grozījumu
anotācijas 1.sadaļas 2.punkta 18.apsvērumu). Tādējādi no anotācijas acīmredzami izriet, ka līdzšinējā norma bija pārāk
ierobežojoša un nedeva iespēju iestādei izdarīt lietderības un samērīguma apsvērumus gadījumā, kad amatpersonai tiek
noteikts aizliegums pildīt atsevišķus amata pienākumus.
Lai to novērstu, minētajā normā tika veikti grozījumi, izsakot to šobrīd spēkā esošajā redakcijā. Līdz ar to tika
noteikts, ka amatpersona obligāti atstādināma no amata pienākumu izpildes tikai tādā gadījumā, ja tai ar drošības līdzekli
tiek piemērots noteiktas nodarbošanās aizliegums uz laiku pildīt konkrētus amata pienākumus. Pieteicējam ar drošības
līdzekli šāds aizliegums nav piemērots. Tādējādi attiecībā uz pieteicēju nebija izdodams obligātais administratīvais akts, bet
gan jāizdara lietderības apsvērumi par tā izdošanas un satura lietderību.
[9.2] Tāpat Iekšlietu ministrija paskaidrojumos norādījusi, ka atstādināšana no amata pienākumu izpildes nav mērķis,
bet līdzeklis, ar kura palīdzību iestāde uz laiku var panākt, ka amatpersona netraucē lietas apstākļu noskaidrošanu vai arī
nevarētu slēpt pārkāpumu, kā arī tā radītās sekas. Norādāms, ka šādu mērķi iestāde var sasniegt arī gadījumā, ja
amatpersona uz atstādināšanas laiku tiek pārcelta citā amatā iestādē, kas nav saistīts ar pašreizējo amatu un attiecīgo
struktūrvienību. Arī šādā gadījumā tiek novērsta iespēja un pat šaubas, ka amatpersona varētu ietekmēt lietas apstākļu
noskaidrošanu. Tā kā vakanto vietu skaits dažādās Valsts policijas struktūrvienībās ir ievērojams, tad šāds apsvērums nevar
būt par pamatu apgalvojumam, ka pietecēju uz atstādināšanas laiku nevar pārcelt citā amatā Valsts policijā.
[10] Apgabaltiesa atbilstoši Administratīvā procesa likuma 304.panta pirmajai daļai administratīvo lietu izskata
rakstveida procesā.
Motīvu daļa
[11] Rakstveida procesā pārbaudījusi lietas materiālus un novērtējusi lietā esošos pierādījumus, Administratīvā
apgabaltiesa atzīst, ka pieteicēja apelācijas sūdzība nav pamatota un pieteikums ir noraidāms.
[12] Izvērtējusi pirmās instances tiesas sprieduma pamatojumu kopsakarā ar procesa dalībnieku sniegtajiem
paskaidrojumiem un pieteikumā un apelācijas sūdzībā ietvertajiem argumentiem, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka
pirmās instances tiesa pareizi konstatējusi lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, piemērojusi atbilstošās tiesību normas,
pirmās instances tiesas izdarītie secinājumi ir pareizi un pietiekami, tādēļ apgabaltiesa saskaņā ar Administratīvā procesa
likuma 307.panta ceturto daļu pievienojas pirmās instances tiesas sprieduma motivācijai un atkārtoti tos pašus argumentus
nenorāda.
Savukārt par pieteicēja apelācijas sūdzības argumentiem apgabaltiesa norāda turpmāko.
[13] Pieteicējs uzskata, ka pieteicējam piemērotais drošības līdzeklis nenosaka ierobežojumu pildīt konkrēta amata
pienākumus, bet gan aizliegumu veikt noteiktas darbības amata pienākumu ietvaros. Attiecīgi iestādei šajā gadījumā nebija
jāizdod obligātais administratīvais akts, bet gan jāizvērtē administratīvā akta izdošanas un satura lietderības apsvērumi.
Dienesta gaitas likuma 14.panta otrā daļa noteic, ka amatpersonu, kurai kā drošības līdzeklis ir piemērots noteiktas
nodarbošanās aizliegums ar ierobežojumu uz laiku pildīt konkrēta amata pienākumus vai mājas arests, ar rakstveida
rīkojumu (pavēli) atstādina no amata pienākumu izpildes. Par atstādināšanas laiku tai neizmaksā darba samaksu.
Pirmās instances tiesa pamatoti atzina, ka, iestājoties Dienesta gaitas likuma 14.panta otrajā daļā noteiktajam
gadījumam, iestādei ir jāizdod obligātais administratīvais akts un jāatstādina amatpersona no konkrēto pienākumu
pildīšanas. Tādējādi iestādei, konstatējot, ka kriminālizmeklēšanas pārvaldes priekšnieka vietnieka amata pienākumos
atbilstoši amata aprakstam ietilpst arī darbības, kuras veikt pieteicējam aizliedz kriminālprocesā piemērotais drošības
līdzeklis, attiecībā uz pieteicēju bija izdodams obligātais administratīvais akts. Konkrētajā gadījumā nav izšķirošas nozīmes
pieteicēja norādītajam, jo, pastāvot aizliegumam veikt noteiktas darbības amata pienākumu ietvaros, ir izdodams obligātais
administratīvais akts.
[14] Pieteicēja ieskatā amatpersonas atstādināšana no amata pienākumu pildīšanas ir pielīdzināma amatpersonas
atvaļināšanai no dienesta. Pieteicējs uzskata, ka līdzīgi kā tas ir Dienesta gaitas likuma 47.panta pirmās daļas 5.punktā, kas
nosaka amatpersonas atvaļināšanu no dienesta sakarā ar neatbilstību amatam, atstādinot amatpersonu no amata pienākumu
pildīšanas, iestādei esot jāapsver, vai ir iespēja amatpersonai piedāvāt citu amatu.
Apgabaltiesa norāda, ka lēmums par amatpersonas atvaļināšanu no dienesta ir rezultāts, kuru iestāde vēlējusies
sasniegt, proti, izbeigt dienesta attiecības ar amatpersonu, kas būtiski skar personas intereses. Savukārt lēmums par
amatpersonas atstādināšanu no amata pienākumu izpildes ir tikai līdzeklis, ar kura palīdzību iestāde noregulē izveidojušos
situāciju līdz galīgā lēmuma pieņemšanai. Ar minēto lēmumu amatpersona nezaudē tiesības ieņemt konkrētu amatu, bet tai
uz laiku tiek liegta iespēja pildīt amata pienākumus. Beidzot pastāvēt apstākļiem, kas bija par pamatu šāda lēmuma
pieņemšanai, tiek atjaunots iepriekšējais stāvoklis, proti, amatpersona atsāk pildīt amata pienākumus.
Tādējādi pieteicēja secinājumi par lēmuma par atstādināšanu no amata pienākumu pildīšanas un lēmuma par
amatpersonu atvaļināšanu vienādām tiesiskām sekām nav pamatoti.
[15] Pieteicēja ieskatā iestādei pēc analoģijas būtu jārīkojas atbilstoši Dienesta gaitas likuma 12.panta pirmās daļas
4.punktā un 47.panta pirmās daļas 5.puntā noteiktajam, proti, konstatējot amatpersonas neatbilstību amatam, jāapsver
jautājums par amatpersonas pārcelšanu citā amatā.
Apgabaltiesa uzskata, ka minētais pieteicēja secinājums ir kļūdains, jo priekšnosacījums minēto normu piemērošanai ir
konstatēt, ka amatpersona neatbilst amatam. Konkrētajā gadījumā netika konstatēta pieteicēja neatbilstība amata prasībām,
bet ar lēmumu par atstādināšanu no amata pienākumu izpildes pieteicējam tika ierobežotas tiesības pildīt konkrētā amata
pienākumus.
[16] Apgabaltiesa, izvērtējot apelācijas sūdzībā ietvertos argumentus, secina, ka atbildētājam pamatā ir atšķirīgs
viedoklis par tiesas izdarītajiem secinājumiem, taču atbildētāja atšķirīgais viedoklis nevar būt par pamatu pirmās instances
tiesas sprieduma atzīšanai par nepareizu. Apgabaltiesa ir atzinusi pirmās instances tiesas izdarītos secinājumus par
pamatotiem un tās spriedumā ietverto argumentāciju par pareizu un pilnībā pietiekamu.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309.pantu, Administratīvā apgabaltiesa
nosprieda
Noraidīt /pers. A/ pieteikumu par Iekšlietu ministrijas 2015.gada 17.septembra lēmuma Nr.1-66/63 atzīšanu par
prettiesisku.
Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma
sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.
Tiesnese referente S.Kanenberga
Tiesneses D.Makarova
I.Višķere