Court partially dismissed landlord's claim for lease termination but ordered tenant to pay property tax debt.

Lietas Nr.C29319519

Lietas arhīva Nr. C-0727-20/16

ECLI:LV:RLPT:2020:0310.C29319519.3.S

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā 2020.gada 10.martā

Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa

tiesnese V.Gailīte

ar tiesas sēdes sekretāri E.Pavloviču,

piedaloties prasītāja SIA “AB ALLIANCE” pilnvarotajam pārstāvim /pers. A/ un atbildētājai /pers. B/ ( /pers. B/), izskatīja atklātā tiesas sēdē

civillietu SIA “AB ALLIANCE” prasībā pret /pers. B/ ( /pers. B/) par īres līguma izbeigšanu, izlikšanu no dzīvojamās telpas un parāda piedziņu.

Aprakstošā daļa

Prasītāja SIA “AB Alliance” (turpmāk arī – prasītāja) 2019.gada 21.martā cēlusi Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesā prasību pret /pers. B/

(/pers. B/) (turpmāk arī – atbildētāja), kurā, pamatojoties uz likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 2., 12.,28.2 pantu, lūgusi izbeigt 1998.gada 14.maija

Dzīvojamās telpas īres līgumu un izlikt atbildētāju no dzīvokļa Nr./adrese/, piedzīt no atbildētājas prasītājas labā īres maksu par laika periodu no

2015.gada 1.oktobra līdz 2019.gada 28.februārim 408,36 euro un nekustamā īpašuma nodokļa parādu no 2016.gada 1.janvāra 395,67 euro, kopā

parādu 804,03 euro, kā arī piedzīt tiesāšanās izdevumus.

Prasības pieteikumā norādīts, ka prasītājs, pamatojoties uz 2015.gada 1.septembra pirkuma līguma pamata ieguva īpašuma tiesības uz nekustamo

īpašumu, kas atrodas /adrese/ (kadastra numurs /numurs/), kas reģistrēts Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas Zemesgrāmatu nodaļas nodalījumā

Nr./numurs/. Zemesgrāmatas tiesneša lēmums pieņemts 2015.gada 28.septembrī. Kā redzams no zemesgrāmatas izdrukas, tad nekustamais īpašums ir

apgrūtināts ar dzīvojamās telpas īres līgumu, kas noslēgts 1998.gada 14.maijā starp namu pārvalde “Daugava” un atbildētāju. Līgums noslēgts uz

nenoteiktu laiku. Tātad prasītājam ir saistošs šis dzīvojamās telpas īres līgums un atbildētājas pienākums bija veikt īres maksu tagadējam nekustamā

īpašuma īpašniekam - prasītājam.

1998.gada 14.maija Dzīvojamās telpas īres līguma 2.1 .punktā minēts, ka īres maksa ir septiņi lati, tātad konvertējot uz euro tie ir 9,96 euro.

Atbildētājai no 2015.gada 1.oktobra bija pienākums maksāt prasītajam īres maksu mēnesī 9,96 euro. Atbildētāja to nav darījusi. Līdz ar to atbildētājai ir

izveidojies īres maksas parāds par laika periodu no 2015.gada 1.oktobra līdz 2018.gada 31.decembrim 388,48 euro (9.96 x 39 mēneši).

Bez īres maksas, kas noteikts Dzīvojamās telpas īres līgumā, atbildētājai saskaņā ar likumu „Par dzīvojamo telpu īri” 11 .panta piektās daļas

1.punktu bija jāveic - likumā noteiktais nekustamā īpašuma nodokļa maksājums. Atbildētāja arī šo maksājumu nav veikusi un nekustamā īpašuma

nodokļa maksājuma parāds ir izveidojies no 2016.gada 1.janvāra 395,67 euro apmērā.

Prasītājs 2018.gada 21.novembrī nosūtīja atbildētājai brīdinājumu par dzīvojamās telpas īres līguma laušanu. Brīdinājumā prasītājs ir norādījis kāda

summa atbildētājai ir jāsamaksā un kur veicama samaksa, kā arī lūdza atbildētāju atbrīvot nekustamo īpašumu, jo prasītājs ar atbildētāju lauž līgumu.

Tāpat brīdināja atbildētāju par to, ja parāds netiks samaksāts, tas tiks piedzīts ar tiesas starpniecību. Prasītājs 2019.gada 7.februārī oficiālajā publikācijā

„Latvijas Vēstnesis” ievietoja sludinājumu, ar lūgumu atbildētājai samaksāt izveidojušos parādu, kā arī tika brīdināta, ja mēneša laikā no publikācijas

dienas parāds netiks samaksāts, tad prasītājs vērsīsies tiesā ar prasības pieteikumu par īres līguma izbeigšanu un atbildētājas izlikšanu no dzīvojamās

telpas. Parāds nav samaksāts arī pēc publikācijas ievietošanas.

Prasītājs, balstoties uz Civillikuma 994., 1587., 1590., 2126.pantu, likuma „Par dzīvojamo telpu īri" 2.panta otro daļu, 8.pantu, 11. panta piektās

daļas 1.punktu, 12.panta pirmo un otro daļu. 28.2 panta pirmās daļas 1.punktu, otro daļu, 36.1 panta pirmās daļas 1.punktu, lūdz izbeigt dzīvojamās

telpas īres līgumu, kas noslēgts 1998.gada 14.maijā un izlikt atbildētāju no dzīvojamām telpām, kas atrodas /adrese/ ar visām tai piederošajām mantām

un bez citas dzīvojamās telpas ierādīšanas, vienlaicīgi piedzenot parādu - īres maksu par laika periodu no 2015.gada 1.oktobra līdz 2019.gada

28.februārim 408,36 euro (9,96 x 41 mēneši) un nekustamā īpašuma nodokļa parādu no 2016.gada 1 .janvāra 395,67 euro, kopā 804,03 euro.

Prasītājs lūdz tiesu piedzīt no atbildētājas ar sludinājuma ievietošanu saistītos izdevumus “Latvijas Vēstnesis” 14,23 euro apmērā un visus

tiesāšanās izdevumus.

Atbildētāja saskaņā ar Civilprocesa 148. panta noteikumiem 2019.gada 17.aprīlī tiesai iesniegusi rakstveida paskaidrojumus, kuros norāda, ka

atzīst prasību apmaksas daļā saistībā ar īres maksu un nekustamā īpašuma nodokli un norāda, ka, ja viņas iemaksātās summas uz dzīvokļa konta rēķina,

ko maksā namu pārvaldniekam, ir nepietiekamas, tad atbildētāja ir gatava starpību apmaksāt. Atbildētāja norāda, ka ar viņu neviens jaunais īpašnieks

īres līgumu nenoslēdza un atbildētāja maksā par komunāliem pakalpojumiem uz dzīvokļa norēķinu konta, kas ir namu pārvaldniekam. Līdz ar to

atbildētāja uzskata, ka attiecībā pret namu pārvaldi izpildīja īpašnieka pienākumus, maksājot par komunāliem pakalpojumiem.

Atbildētāja paskaidro, ka 2018.gada 5.martā saņēma no prasītāja maksājumu pieprasījumu līdz 2018.gada 10.martam apmaksāt nodokļu parādu

395,00 euro. Atbildētāja pārskaitīja uz dzīvokļa konta rēķinu namu pārvaldniekam vairākas naudas summas, bet kā un kas tās izlietoja, viņai nav zināms,

proti, atbildētāja savos paskaidrojumos norāda, ka ir veikusi maksājumus saskaņā ar 1998.gada 14.maija noslēgto īres līgumu ar Namu pārvaldi

Daugava uz dzīvokļa konta rēķina Nr. /numurs/.

Prasītājas pārstāvis tiesas sēdē prasību uzturēja uz tajā norādītajiem motīviem un pamatiem.

Atbildētāja prasību neatzina, norādot, ka viņai nebija zināms prasītāja konta numurs un viņa naudu pēc pašas noteiktās summas maksāja saskaņā ar

1998.gada 14.maija noslēgto īres līgumu ar Namu pārvaldi Daugava uz dzīvokļa konta rēķina Nr. /numurs/.

Tiesa, uzklausījusi prasītāja pārstāvja tiesas sēdē sniegtos paskaidrojumus, atbildētājas iebildumus un izvērtējusi prasību un tās motīvus, iebildumus

uz to un pārbaudījusi lietas materiālus, un novērtējusi dokumentālos pierādījumus, atzīst, ka prasība ir daļēji apmierināma, bet daļēji noraidāma.

Motīvu daļa

Izvērtējot prasības un iebildumu uz to argumentus, tiesa uzskata, ka prasība par īres līguma izbeigšanu un atbildētājas izlikšanu no dzīvojamās

platības, kā arī prasība par īres maksas parāda piedziņu nav pamatota un tā ir noraidāma, bet prasība par nodokļu parāda piedziņu ir apmierināma šādu

apsvērumu dēļ.

Tiesiskās attiecības starp izīrētāju un īrnieku reglamentē likums „Par dzīvojamo telpu īri”, kā arī šo subjektu starpā noslēgtais īres līgums.

Nav strīda tiesā, ka prasītājam SIA “AB Alliance” uz 2015.gada 1.septembra pirkuma līguma pamata pieder dzīvokļa īpašums /adrese/. Tas izriet

arī no zemesgrāmatas nodalījuma Nr./numurs/ noraksta.

Lietā nav strīda, ka starp prasītāju un atbildētāju rakstisks dzīvojamās telpas īres līgums nav noslēgts. Tāpat lietā nav strīda par to, ka atbildētāja

lieto strīdus dzīvokli.

Nav strīda un no lietā esošā 1998.gada 14.maija tipveida dzīvojamās telpas īres līguma redzams, ka namu pārvalde “Daugava” izīrēja atbildētājai

divistabu dzīvojamo telpu /adrese/ ar kopējo platību 48,82 m2 apmērā.

Likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 8.pants nosaka, ka, ja dzīvojamā māja vai dzīvoklis pāriet citas juridiskās vai fiziskās personas īpašumā, jaunajam

īpašniekam ir saistoši iepriekšējā īpašnieka noslēgtie dzīvojamās telpas īres līgumi. Līgumus var grozīt tikai šajā likumā noteiktajā kārtībā.

Ievērojot minēto, tiesa atzīst, ka prasītājam ir saistošs atbildētājas un namu pārvaldes “Daugava” noslēgtais dzīvojamās telpas īres līgums,

pamatojoties uz kuru atbildētājai ir tiesības īrēt dzīvokli /adrese/. Strīdus dzīvoklis uz dzīvojamās telpas īres līguma slēgšanas brīdi atradās trešās personas

- /pers. B/, lietošanā.

Prasītāja atzīst, ka atbildētāja lieto dzīvokli /adrese/ uz iepriekš minētā īres līguma pamata.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 96.panta otro daļu fakti, kas nodibināti ar likumīgā spēkā stājušos spriedumu vienā civillietā, nav no jauna

jāpierāda, iztiesājot citas civillietas, kurās piedalās tās pašas puses. Proti, Civilprocesa likuma 96.panta otrā daļa ļauj tiesai izmantot citā lietā nodibinātus

faktus.

Tādējādi likumīgā spēkā stājies tiesas sprieduma kļūst visiem obligāts, tas ir saistošs ne tikai prāvniekiem (viņu tiesību pārņēmējiem), kuriem

Civilprocesa likuma 203.panta trešā daļa aizliedz celt tiesā identisku prasību, bet arī tiesai, izšķirot šo prāvnieku citus strīdus, kam ir sakars ar iepriekš

pilnīgi un galīgi izspriesto lietu. Šādi izpaužas tiesas sprieduma, kas stājies likumīgā spēkā, prejudicialitāte attiecībā uz citiem spriedumiem, kuri tiek taisīti

vēlāk citās lietās. Prejudiciāla nozīme galvenokārt ir tiem faktiem un apstākļiem, kas ar spēkā stājušos spriedumu nodibināti (Civilprocesa likuma

96.panta otrā daļa).

Ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2018.gada 14.novembra spriedumu ir atzīts, ka tā kā atbildētāja strīdus dzīvoklī ievietojās uz starp

atbildētāju un namu pārvaldes “Daugava” noslēgtā īres līguma pamata, atbildētājas rīcībā nav konstatējama patvarība un prasītājam ir saistošs atbildētājas

un namu pārvaldes “Daugava” noslēgtais dzīvojamās telpas īres līgums, pamatojoties uz kuru atbildētājai ir tiesības īrēt dzīvokli /adrese/.

Līdz ar to, tiesa atzīst, ka uz pusēm attiecas likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 2.panta pirmā daļa, kas noteic, ka dzīvojamās telpas īre ir dzīvojamās

telpas lietošanas tiesību nodošana citai personai par maksu. [..] Savukārt šā panta otrā daļa noteic, ka dzīvojamās telpas lietošanas vienīgais pamats

īrniekam vai apakšīrniekam ir dzīvojamās telpas īres vai apakšīres līgums.

Tāpat arī Civillikuma 2112.pants noteic, ka noma vai īre ir līgums, ar ko viena puse piešķir vai apsola otrai par zināmu nomas vai īres maksu kādas

lietas lietošanu.

Atbilstoši likumam un pušu starpā noslēgtajam līgumam īrnieka maksājuma saistība ietver īres maksu. 1998.gada 14.maija Dzīvojamās telpas īres

līguma 2.1.punktā minēts, ka īres maksa ir septiņi lati, tātad konvertējot uz euro tie ir 9,96 euro.

Likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 28.2 panta pirmā daļa nosaka - izīrētājs var izbeigt dzīvojamās telpas īres līgumu, izliekot īrnieku kopā ar viņa

ģimenes locekļiem un citām personām bez citas dzīvojamās telpas ierādīšanas, šādos gadījumos:

ja īrnieks vairāk nekā trīs mēnešus nemaksā dzīvojamās telpas īres maksu, lai gan viņam bija nodrošināta iespēja lietot dzīvojamo telpu saskaņā ar

dzīvojamās telpas īres līgumu un normatīvajiem aktiem;

ja īrnieks vairāk nekā trīs mēnešus nemaksā par pamatpakalpojumiem, lai gan viņam bija nodrošināta iespēja izmantot pamatpakalpojumus saskaņā

ar dzīvojamās telpas īres līgumu un normatīvajiem aktiem.

Atbilstoši minētajai normai īres līguma izbeigšanas un īrnieka izlikšanas no aizņemtajām telpām pamats ir līguma noteikumu pārkāpums no īrnieka

puses. Līguma izbeigšana faktiski ir sankcija jeb sods par līguma saistību nepildīšanu vai nepienācīgu pildīšanu.

Lai būtu pamats izbeigt īres līgumu un izlikt īrnieku, ir jākonstatē īrnieka saistības (maksāt īres maksu vai norēķināties par pamatpakalpojumiem)

nepildīšana vairāk nekā trīs mēnešus.

Kā jau noskaidrots iepriekš, pusēm bija saistošs 1998.gada 14.maija tipveida dzīvojamās telpas īres līgums, no kura izriet, ka namu pārvalde

“Daugava” izīrēja atbildētājai divistabu dzīvojamo telpu /adrese/ ar kopējo platību 48,82 m2 apmērā. Tātad saistoši arī minētā līguma noteikumi par īri un

tā nosacījumi. Atbildētājai tie bija zināmi un to atbildētāja atzīst.

Prasība celta par to, ka atbildētājai no 2015.gada 1.oktobra bija pienākums maksāt prasītajam īres maksu mēnesī 9,96 euro. Prasītāja norāda, ka

līdz ar to atbildētājai ir izveidojies īres maksas parāds par laika periodu no 2015.gada 1.oktobra līdz 2018.gada 31.decembrim 388,48 euro (9.96 x 39

mēneši).

Prasība par īres līguma izbeigšanu, atbildētājas izlikšanu no dzīvojamās telpas un īres maksas parāda piedziņu tiesā celta 2019.gada 21.martā, proti,

vairāk kā vienu mēnesi pēc rakstveida brīdinājuma nosūtīšanas atbildētājai. Tādējādi tiesa atzīst, ka prasītāja ir ievērojusi likuma “Par dzīvojamo telpu īri”

28.2 panta otrajā daļā noteikto kārtību.

Prasītāja 2018.gada 21.novembrī nosūtīja atbildētājai brīdinājumu par dzīvojamās telpas īres līguma laušanu. Brīdinājumā prasītājs ir norādījis kāda

summa atbildētājai ir jāsamaksā un. kur veicama samaksa, kā arī lūdza atbildētāju atbrīvot nekustamo īpašumu, jo prasītājs ar atbildētāju lauž līgumu. Tā

pat brīdināja atbildētāju par to, ja parāds netiks samaksāts, tas tiks piedzīts ar tiesas starpniecību. Prasītājs 2019.gada 7.februārī oficiālajā publikācijā

„Latvijas Vēstnesis” ievietoja sludinājumu, ar lūgumu atbildētāju samaksāt izveidojušos parādu, kā arī tika brīdināta, ja mēneša laika no publikācijas

dienas parāds netiks samaksāts, tad prasītājs vērsīsies tiesā ar prasības pieteikumu par īres līguma izbeigšanu un atbildētājas izlikšanu no dzīvojamās

telpas.

Prasītājas pārstāvis tiesā norāda, ka parāds nav samaksāts arī pēc publikācijas ievietošanas.

Savos 2019.gada 17.aprīlī tiesai iesniegtajos rakstveida paskaidrojumos atbildētāja norāda, ka atzīst prasību apmaksas daļā saistībā ar īres maksu

un nekustamā īpašuma nodokli, ja viņas iemaksātās summas uz dzīvokļa konta rēķina, ko maksā namu pārvaldniekam, ir nepietiekamas. Atbildētāja

atzīst, ka tieši prasītājai nekādas naudas summas nav maksājusi, bet ir maksājusi apsaimniekotāja kontā.

Arī tiesas sēdē atbildētāja paskaidrojusi, ka tieši prasītājai nav maksājusi īres maksu un nekustamā īpašuma nodokli.

No iepriekš minētā tiesa varētu konstatēt īrnieka saistības (maksāt īres maksu) nepildīšanu vairāk nekā trīs mēnešus, lai gan viņam bija nodrošināta

iespēja lietot dzīvojamo telpu saskaņā ar dzīvojamās telpas īres līgumu un normatīvajiem aktiem.

Tajā pašā laikā atbildētāja norāda, ka viņa tomēr veikusi maksājumus saskaņā ar 1998.gada 14.maija noslēgto īres līgumu ar namu pārvaldi

Daugava uz dzīvokļa konta rēķina Nr./numurs/.

No likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 2.panta un Civillikuma 2112.panta izriet, ka dzīvojamās telpas īre ir dzīvojamās telpas lietošanas tiesību

nodošana citai personai par maksu. Tādējādi īres maksa ir būtiska dzīvojamās telpas īres līguma sastāvdaļa un tai jābūt noteiktai (likuma “Par dzīvojamo

telpu īri” 11.pants, Civillikuma 1470. un 2122.panti).

Prasītājas pārstāvis tiesas sēdē atzīst un norāda, ka nav strīda par to, ka atbildētāja ir maksājusi trešajām personām par komunāliem

pakalpojumiem un apsaimniekošanas maksu, jo īrnieks ir tiesīgs patstāvīgi norēķināties ar pakalpojumu sniedzēju par saņemtajiem pakalpojumiem

atbilstoši Ministru kabineta noteiktajai kārtībai, tomēr parāds radies sakarā ar īres maksu, ko nosaka Īres līgums.

Tiesa secina, ka likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 28.2 panta pirmās daļas piemērošanai nepieciešams konstatēt īres līguma saistību negodprātīgu

pildīšanu - īres maksas un maksas par pamatpakalpojumu nemaksāšanu vairāk nekā trīs mēnešus.

Tiesa atzīst, ka, ja atbildētāja strīdus laika posmā prasītājas vietā ir veikusi īres maksas sastāvdaļas - apsaimniekošanas maksas – maksājumus, nav

nekāda pamata runāt par tādu no atbildētājas puses pieļautu saistību izpildes pārkāpumu, kura sekas ir īres līguma izbeigšana un izlikšana.

Tiesa, noklausījusies pušu paskaidrojumus un iepazinusies ar lietas materiāliem, atzīst, ka atbildētājas iebildumi ir pamatoti un pierādīti.

No 2016.gada 27.janvāra atbildētājas iesnieguma prasītājai (lietas lapa 29), ko tiesas sēdē atzīst atbildētāja, redzams, ka atbildētāja atsaucas uz

1998.gada 14.maija tipveida dzīvojamās telpas īres līgumu, no kura izriet, ka namu pārvalde “Daugava” izīrēja atbildētājai divistabu dzīvojamo

telpu /adrese/ ar kopējo platību 48,82 m2 apmērā. Atbildētāja norāda, ka viņai ir zināms, ka prasītāja ir tagadējais dzīvokļa īpašnieks, atsaucoties uz

2015.gada 28.septembra zemesgrāmatu tiesneses lēmumu. Atbildētāja norādījusi, ka prasītājai ir saistošs minētais Īres līgums un ņemot vērā to, ka

atbildētājai ir pienākums maksāt īres maksu saskaņā ar Īres līgumu, kā arī apmaksāt komunālos maksājumus, lūdz norādīt prasītājas bankas konta

numuru, uz kuru jāveic maksājumi.

No atbildētājas paskaidrojumiem (lietas lapa 40) redzams, ka atbildētāja 2018.gada 5.martā no prasītājas saņēmusi pieprasījumu līdz 2018.gada

10.martam samaksāt nekustamā īpašuma nodokli 395 euro, tomēr prasītājai to nav pārskaitījusi.

Līdz ar to nodokļa parāds piedzenams no atbildētājas, ko faktiski viņa arī atzīst gan rakstveida paskaidrojumos, gan tiesas sēdē, paskaidrojot, ka

prasītās summas par nodokļu samaksu nav veikusi, bet ir gatava samaksāt.

Tomēr nodokļu nemaksāšana nav pamats, lai celtu prasību par īres līguma izbeigšanu un atbildētājas izlikšanu no dzīvokļa, jo likuma „Par

dzīvojamo telpu īri” 28.2 panta pirmā daļa paredz konstatēt īres maksas un maksas par pamatpakalpojumu nemaksāšanu vairāk nekā trīs mēnešus.

Civilprocesa likuma 74.panta sestā daļā ir noteikts, ka pusēm savas tiesības jāizmanto un pienākumi jāizpilda godprātīgi.

Tiesa atzīst, ka, lai gan atbildētājai bija visas iespējas maksāt tieši prasītājai spēkā esoša Īres līgumā paredzēto īres maksu, jo atbilstoši likuma “Par

dzīvojamo telpu īri” 8.pantā noteiktajam pārņemot no dzīvojamās telpas īres līguma izrietošās saistības, prasītāja, cita starpā, ieguvusi tiesības saņemt no

īrnieka īres maksu par viņai piederošās dzīvojamās telpas lietošanu, tomēr atbildētāja to nav darījusi, bet visus maksājumus veikusi uz dzīvokļa konta

rēķina, ko faktiski saņēmis apsaimniekotājs. Par minēto strīda nav.

Likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 11.pants noteic, ka dzīvojamās telpas īres maksu veido dzīvojamās mājas apsaimniekošanas izdevumu daļa, kas

ir proporcionāla attiecīgās izīrētās dzīvojamās telpas platībai, un peļņa.

No tiesā iesniegtajiem rēķiniem par pakalpojumiem, kuros kā maksātāja norādīta prasītāja, bet saņēmējs - apsaimniekotājs SIA “Rīgas namu

pārvaldnieks”, redzams, ka rēķinos iekļauta apsaimniekošanas maksa un uz 2019.gada 18.martu parāda nav.

Līdz ar to tiesa secina, ka prasība celta par īres maksas parāda piedziņu no atbildētājas par laika periodu no 2015.gada 1.oktobra līdz 2019.gada

28.februārim, taču pierādījumi, ka šajā laika periodā atbildētājai radies parāds 408,36 euro apmērā nav iesniegti. Kā redzams, atbildētāja savlaicīgi ir

maksājusi apsaimniekošanas maksu. Kā jau teikts iepriekš, dzīvojamās telpas īres maksu veido dzīvojamās mājas apsaimniekošanas izdevumu daļa.

Civilprocesa likuma 93.panta pirmajā daļā noteikts, ka katrai pusei jāpierāda tie fakti, uz kuriem tā pamato savus prasījumus vai iebildumus.

Prasītājai jāpierāda savu prasījumu pamatotība, savukārt, atbildētājam jāpierāda savu iebildumu pamatotība.

Tiesa pievienojas tiesību zinātnē paustajam viedoklim, ka pierādīšanas pienākuma sadales pamatā ir princips - ei incumbit probatio qui dicit, non

qui negat (jāpierāda, pierādījumi jāiesniedz tam, kurš apgalvo, un nevis tam, kurš noliedz). Tādējādi onus probandi vispirms gulstas uz prasītāju, kurš

griežas tiesā ar lūgumu aizsargāt aizskartās tiesības (skat. A. Līcis, Prasības tiesvedība un pierādījumi, TNA, 2003., 72. lpp.).

2019.gada 20.novembra tiesas sēdē prasītājas pārstāvim, atbilstoši Civilprocesa likuma 93.panta ceturtajai daļai, tika izskaidrots, ka lietā nav

iesniegti pierādījumi atbildētājas prettiesiskai rīcībai. Neskatoties uz minēto, prasītāja nav iesniegusi pierādījumus atbildētāja prettiesiskai rīcībai, kuras

rezultātā prasītājai radies parāds.

Prasītājas pārstāvis atzīst, ka atbildētāja maksājusi maksu par apsaimniekošanu un komunāliem pakalpojumiem tieši apsaimniekotājam, ka prasītāja

apsaimniekotājam šos maksājumus nav maksājusi un prasītājai, kā nekustamā īpašuma īpašniekam nav parāds par dzīvokli, bet tajā pašā laikā atbildētāja

prasītājai nav maksājusi īres maksu un nav samaksājusi nekustamā īpašuma nodokli.

Tā kā likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 11.pants noteic, ka dzīvojamās telpas īres maksu veido dzīvojamās mājas apsaimniekošanas izdevumu daļa,

kas ir proporcionāla attiecīgās izīrētās dzīvojamās telpas platībai, un peļņa, tad izīrētājam bija tiesisks pamats iekasēt no īrnieces īres maksu, kuru veido:

apsaimniekošanas izdevumu daļa, kas ir proporcionāla attiecīgās izīrētās dzīvojamās telpas platībai, un peļņa. Citi maksājumi, kas īrniekam būtu jāveic

papildus īres maksai, šajā kārtībā nav paredzēti. Jebkādi papildu maksājumi nav paredzēti likumā „Par dzīvojamo telpu īri”. Tikai šā likuma 11.pants

nosaka īres maksu veidojošās pozīcijas. Iespēja līdztekus šā panta vai arī 11. 1 pantā kārtībā noteiktajai īres maksai iekasēt papildu maksājumu uz tā

pamata, ka tas pēc pazīmēm atbilst kādai no īres maksu veidojošām pozīcijām, ne minētajās, ne arī kādās citās likuma normās nav paredzēta.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 5.panta sesto daļu, piemērojot tiesību normas, tiesa ņem vērā judikatūru.

Augstākās tiesas senāts, interpretējot īres maksas veidojošās pozīcijas atbilstoši likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 11.pantam ir atzinis, ka minētajā

tiesību normā nav paredzēts, ka papildus īres maksai īrnieks sedz nama ekspluatācijas izdevumus. Dzīvojamās mājas uzturēšanai nepieciešamie izdevumi

var ietekmēt īres maksas lielumu, bet nav pamata tos kvalificēt kā īrniekam ar likumu noteiktus papildu īres maksai veicamus maksājumus (sk. Senāta

2007.gada 7.novembra sprieduma lietā Nr. SKC-756/20007 (C-03785-03) 4., 5.lpp.).

Šādos apstākļos tiesa atzīst, ka nepastāv tiesiskais pamats, kādēļ atbildētājai papildu īres maksai būtu jāapmaksā vēl kādi maksājumi. Šāds

atbildētājas pienākums neizriet no likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 11.3 panta un īres līguma.

Tiesa nodibinājusi, ka prasītāja atbildētājai nav piedāvājusi paaugstināt īres maksu vai noteikusi izīrētāja peļņu par ko rakstveidā puses būtu

vienojušās. Prasītāja pilnībā atzīst un prasību balsta uz 1998.gada 14.maija tipveida dzīvojamās telpas īres līgumu, kas noslēgts starp namu pārvaldi

“Daugava” un atbildētāju, tādēļ atbildētājai ir pienākums maksāt īres maksu mēnesī 9,96 euro.

Tiesa lietā nodibinājusi apstākļus, ka 1) atbildētāja regulāri maksājusi dzīvokļa apsaimniekošanas maksu prasītājas kā dzīvokļa īpašnieces vietā,

kurai adresēti izrakstītie rēķini, proti, īres maksu un 2) apsaimniekošanas maksas parāda par dzīvokli nav.

Tātad atbildētājas norādītajam apstāklim, ka īres maksā ietilpstošo dzīvojamās mājas apsaimniekošanas izdevumu daļu (kuras samaksas pienākums

saskaņā ar Dzīvokļa īpašuma likuma 10.pantu ir dzīvokļa īpašniekam) prasītājas vietā apsaimniekotājam maksāja atbildētāja, ir būtiska nozīme lietā.

Maksājumu regulāras veikšanas fakts lietā tiek konstatēts un nav apstrīdēts.

Atbildētāja, iebilstot pret prasību, norādījusi, ka prasītājai sākot ar 2015.gadu nebija pretenziju pret maksājumu kārtību, un atbildētāja paļāvusies,

ka īpašniece akceptējusi tādu norēķina veidu. Katrā ziņā prasītāja pati nav apmaksājusi savus rēķinus un nav iebildusi, ka tos apmaksā atbildētāja.

Tiesa secina, ka prasītāja zināja (nevarēja nezināt), ka kopš īpašuma iegūšanas apsaimniekošanas maksu par dzīvokļa īpašumu viņas vietā maksā

atbildētāja, bet nekādus iebildumus šajā sakarā necēla, pie dzīvojamās mājas apsaimniekotāja šī jautājuma atrisināšanai nevērsās.

Tādejādi prasītājas rīcība ir traktējama kā klusējot izteikta piekrišana līdzšinējai norēķinu kārtībai (Civillikuma 1428.pants). Lietā nav ziņu par

prasītājas centieniem iedibināt vai vienoties par citādu apsaimniekošanas maksas samaksas veidu, arī grozīt īres līgumu, paaugstinot īres maksu vai

palielinot viņai pienākošo peļņas daļu, likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 13.pantā noteiktajā kārtībā vai celta prasība par to.

Ja ietvertā strīda noregulējuma rezultātā atbildētājai nāktos vēlreiz maksāt par jau apmaksāto, turklāt par to ciešot negatīvās sekas - īres līguma

izbeigšanu un izlikšanu, tas būtu novedis pie likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 28.2 panta nepareizas piemērošanas, jo nav konstatēta īrnieka saistības

(maksāt īres maksu vai norēķināties par pamatpakalpojumiem) nepildīšana vairāk nekā trīs mēnešus, proti, līguma noteikumu pārkāpums no īrnieka

puses.

Kā iepriekš jau norādīts, likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 28.2 panta pirmās daļas piemērošanai nepieciešams konstatēt īres līguma saistību

negodprātīgu pildīšanu - īres maksas un maksas par pamatpakalpojumu nemaksāšanu vairāk nekā trīs mēnešus. Ja atbildētāja strīdus laika posmā

prasītājas vietā ir veikusi īres maksas sastāvdaļas - apsaimniekošanas maksas – maksājumus, īres līguma izbeigšanai un izlikšanai nav pamata.

Pie šādiem apstākļiem tiesa atzīst, ka prasība par īres līguma izbeigšanu un atbildētājas izlikšanu no dzīvojamās platības nav pierādīta un ir

noraidāma pilnā apmērā.

Tiesa atzīst, ka prasība par īres maksas parāda 408,36 euro piedziņu no atbildētājas par laika periodu no 2015.gada 1.oktobra līdz 2019.gada

28.februārim ir noraidāma, jo tiesā nav iesniegti pierādījumi, ka par prasītājam piederošo dzīvokli /adrese/ būtu aprēķināts īres maksas parāds. Tieši

otrādi, tiesā iesniegti pierādījumi, ka saskaņā ar 2019.gada 18.marta apsaimniekotāja izrakstīto rēķinu par pakalpojumiem nav norādīta nekāda summa

apmaksai, kas nozīmē, ka ne tikai nav parāds par apsaimniekošanu, proti, īri, bet ir veikta priekšapmaksa un kontā ir pozitīvais atlikums 387,54 euro.

Prasītāja lūdz piedzīt no atbildētājas nekustamā īpašuma nodokļa maksājuma parādu, kas ir izveidojies no 2016.gada 1.janvāra, proti, 395,67

euro apmērā.

Bez īres maksas, kas noteikts Dzīvojamās telpas īres līgumā, atbildētājai saskaņā ar likumu „Par dzīvojamo telpu īri” 11.panta piektās daļas

1.punktu bija jāveic - likumā noteiktais nekustamā īpašuma nodokļa maksājums. Atbildētāja šo maksājumu nav veikusi un to atzīst gan rakstveida

paskaidrojumos, gan tiesas sēdē.

Civillikuma 1811.pantā noteikts, ka katra saistības tiesība izbeidzas pati no sevis, kad izpildīta tai atbilstošā parādnieka saistība, tas ir nolīdzinot

parādu. Ja saistības tiesības priekšmets ir nauda, tad saistību izpilda ar samaksu.

Civillikuma 1838.pants nosaka, ka faktu, ka samaksa izdarīta, jāpierāda tam, kas to apgalvo, ko var pierādīt ar visiem atļautiem pierādījuma

līdzekļiem.

Atbildētāja nav iesniegusi lietā pierādījumus, ar kuru palīdzību tiesa varētu nodibināt faktu, ka tā būtu samaksājusi prasītājai nodokļa parādu, līdz ar

to no atbildētājas piedzenams nodokļu parāds prasītājas labā 395,67 euro apmērā.

Ņemot vērā, ka prasība daļā par atbildētājas izlikšanu no nekustamā īpašuma /adrese/ ir noraidīta, tad tiesa nolemj nepiedzīt no atbildētājas par

labu prasītājai ar sludinājuma ievietošanu saistītos izdevumus 14,23 euro apmērā.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 41.panta pirmo daļu, pusei, kuras labā taisīts spriedums, tiesa piespriež no otras puses visus tās samaksātos tiesas

izdevumus. Ja prasība apmierināta daļēji, šajā pantā norādītās summas piespriež prasītājam proporcionāli tiesas apmierināto prasījumu apmēram [..].

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 33.panta pirmo daļu tiesas izdevumi ir valsts nodeva, kancelejas nodeva un ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi.

Tā kā prasība apmierināta daļēji, tad no atbildētājas prasītājas labā piedzenami tiesas izdevumi proporcionāli apmierinātajam prasījumam (395,67

euro), t.i., 60,52 euro apmērā.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 195.pantu, taisot spriedumu par naudas summas piedziņu, tiesa tā rezolutīvajā daļā norāda cita starpā arī prasītāja

tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei (izsoles noslēguma dienai) saņemt procentus, minot arī to apmēru.

Likumisko procentu apmērs noteikts Civillikuma 1765.pantā, tas ir, seši procenti no simta gadā. Savukārt Civillikuma 1763.panta 1.punkts paredz,

ka procentu pieaugums apstājas, kad vēl nesamaksāto procentu daudzums sasniedzis kapitāla lielumu.

Tādējādi tiesa atzīst prasītājas tiesības saņemt no atbildētājas likumiskos nokavējuma procentus 6% apmērā gadā no parāda pamatsummas

(395,67 euro) par laiku no sprieduma spēkā stāšanās dienas līdz sprieduma izpildei (izsoles noslēguma dienai), ievērojot Civillikuma 1763.pantu, ka

procentu pieaugums apstājas, kad vēl nesamaksāto procentu daudzums sasniedzis kapitāla lielumu.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 193.pantu, tiesa

nosprieda:

noraidīt SIA “AB ALLIANCE” prasību pret /pers. B/ (/pers. B/) par 1998.gada 14.maija Dzīvojamās telpas īres līguma izbeigšanu un izlikšanu no

dzīvojamās telpas /adrese/.

Noraidīt SIA “AB ALLIANCE” prasību pret /pers. B/ (/pers. B/) par īres maksas parāda 408,36 euro apmērā piedziņu.

Noraidīt SIA “AB ALLIANCE” prasību pret /pers. B/ (/pers. B/) par sludinājuma ievietošanu saistīto izdevumu 14,23 euro piedziņu.

Piedzīt no /pers. B/ (/pers. B/), personas kods /personas kods/, par labu SIA “AB ALLIANCE” reģ. Nr.41503040025, parādu 395,67 euro un

tiesas izdevumus 60,52 euro, kopā 456,19 euro.

Konts kurā iespējams veikt piedzītās summas samaksu: “Swedbank” AS norēķinu konts Nr.LV27HABA0551045280198.

Noteikt SIA “AB ALLIANCE” reģ. Nr.41503040025, tiesības saņemt no atbildētājas 6% (sešus procentus) gadā no piespriestās nesamaksātās

naudas summas par laiku līdz sprieduma izpildei (izsoles noslēguma dienai).

Noteikt /pers. B/ (/pers. B/), personas kods /personas kods/, termiņu sprieduma labprātīgai izpildei 10 (desmit) dienas no sprieduma spēkā

stāšanās dienas.

Spriedumu var pārsūdzēt Rīgas apgabaltiesā 20 dienu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas 2020.gada 10.marta, iesniedzot apelācijas sūdzību

Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesā.

Tiesnese V.Gailīte