Court dismissed customs fine against Schenker for using local processing instead of free circulation regime.

NORAKSTS

Lieta Nr.142050210 Lietvedības Nr.1-0421-11/13

SPRIEDUMS Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2011.gada 15.novembrī

Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā: tiesnesis O.Priedītis, piedaloties pieteicējas – sabiedrības ar ierobežotu atbildību „Schenker” – pārstāvei I.F. un atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes – Valsts ieņēmumu dienesta – pārstāvim A.Š.,

2011.gada 25.oktobrī atklātā tiesa sēdē izskatīja administratīvo lietu Nr.142050210 SIA „Schenker” pieteikumā par Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektores 2010.gada 25.marta lēmuma Nr.22.5/14520 „Par SIA „Schenker” sūdzības izskatīšanas rezultātiem” atcelšanu (2009.gada 21.oktobra administratīvā pārkāpuma protokols Nr.BJ 000998).

Aprakstošā daļa

[1] 2010.gada 19.aprīlī Administratīvajā rajona tiesā saņemts SIA „Schenker” (turpmāk arī – pieteicēja) pieteikums. Ar Administratīvās rajona tiesas tiesneša 2010.gada 22.aprīļa lēmumu pieteikums pieņemts un ierosināta administratīvā lieta Nr.142050210 par Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk arī – VID vai atbildētājs) ģenerāldirektores 2010.gada 25.marta lēmuma Nr.22.5/14520 „Par SIA „Schenker” sūdzības izskatīšanas rezultātiem” atcelšanu. [2] No lietas materiāliem izriet, ka 2009.gada 21.oktobrī VID Rīgas muitas reģionālā iestāde muitas kontroles punktā Nr.0240 veica pieteicējas noformēto vienoto administratīvo dokumentu pārbaudi, kurā konstatēja, ka 2009.gada 20.oktobrī pieteicēja kā vietējā muitotāja muitas kontroles punktā Nr.0240 piemērojusi muitas procedūru – izlaišanu brīvam apgrozījumam, noformējot vienoto administratīvo dokumentu 0240/9-615237 medību prožektora rezerves daļām. 2009.gada 21.oktobrī VID Rīgas muitas reģionālās iestādes amatpersona sastādīja pieteicējai administratīvā pārkāpuma protokolu Nr.BJ000998 par administratīvo pārkāpumu, kas kvalificēts pēc Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk – LAPK) 201.10panta pirmās daļas – muitas režīma izpildes noteikumu pārkāpšana. 2009.gada 29.oktobrī VID Rīgas muitas reģionālās iestādes direktora vietnieks pieņēma lēmumu Nr.F08/BJ-000998 par pieteicējas saukšanu pie administratīvās atbildības pēc LAPK 201.10panta otrās daļas, uzliekot naudas sodu Ls 100 apmērā. 2009.gada 28.decembrī VID ģenerāldirektora vietas izpildītāja pieņēma lēmumu Nr.22.5/27044, ar kuru konstatēts, ka pieteicējas pārkāpums nevar tikt kvalificēts kā atkārtots un 2009.gada 29.oktobrī VID Rīgas muitas reģionālās iestādes direktora vietnieka lēmumā Nr.F08/BJ-000998 ir norādīts kļūdains pamatojums pieteicējas vainas LAPK 201.10panta otrajā daļā paredzētā administratīvā pārkāpuma izdarīšanā pierādīšanā, un tādējādi atcelts VID Rīgas muitas reģionālās iestādes direktora vietnieka 2009.gada 29.oktobra lēmums Nr.F08/BJ-000998, lietu nosūtot jaunai izskatīšanai. 2010.gada 26.janvārī VID Rīgas muitas administrācijas direktors pieņēma lēmumu Nr.F08/BJ-000998 par pieteicējas saukšanu pie administratīvās atbildības pēc LAPK 201.10panta pirmās daļas, uzliekot naudas sodu Ls 50 apmērā. 2010.gada 25.martā VID ģenerāldirektore pieņēma Lēmumu, ar kuru atstāts negrozīts VID Rīgas muitas administrācijas direktora 2010.gada 26.janvāra lēmums Nr.F08/BJ-000998. [3] Nepiekrītot Lēmumam, pieteicēja 2010.gada 19.aprīlī iesniedza Administratīvajā rajona tiesā pieteikumu, lūdzot atcelt Lēmumu, pamatojoties uz turpmāk minētajiem argumentiem. [3.1] VID ir nepareizi kvalificējis pieteicējas izdarīto pārkāpumu.

VID pirms administratīvā soda piemērošanas bija nepieciešams pierādīt LAPK 201.10panta pirmās daļas dispozīcijā paredzēto apstākļu kopumu, t.i., pierādīt, ka muitas režīma pārkāpuma izdarīšanas rezultātā ir radies muitas parāds vai pārkāpums nav izdarīts tehniskas kļūdas vai nejaušības rezultātā. [3.2] Padomes 1992.gada 12.oktobra Regulas (EEK) 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (turpmāk – Regula Nr.2913/92) 4.panta 15.un 16.punktā ir nosauktas tās darbības, kas tiek apzīmētas ar vārdiem „muitas procedūra” un „muitas noteikumos atzīta preču izmantošana”.

Vārdu salikums „vietējās muitošanas procedūra” ir vērsts nevis uz muitas procedūru (Regulas Nr.2913/92 4.panta 16.punkts) vai muitas noteikumos atzītu preču izmantošanu (Regulas Nr.2913/92 4.panta 15.punkts), bet gan apzīmē procesu. Piemērojot Administratīvā procesa likuma (turpmāk arī – APL) 17.panta pirmajā daļā noteiktās tiesību normu interpretācijas metodes, redzams, ka jēdzieni „vietējās muitošanas procedūra” un „vienkāršotas procedūras” norāda uz muitas deklarācijas iesniegšanas vienkāršojumu piemērošanas procesu, nevis kādu no muitas procedūrām vai preču muitošanas režīmiem, vai izmantošanas režīmiem.

VID nepamatoti vienādo jēdzienus „vietējās muitošanas procedūra” un „muitas režīms”, kur pēdējais tiek attiecināts kā uz muitas procedūras noteikumu neievērošanu, tā uz speciālo atļauju turēšanas noteikumu neievērošanu. Regula Nr.2913/92 neparedz jēdzienu „muitas režīms”. Tas ir sastopams tikai nodaļu virsrakstos šīs regulas latviešu valodas tulkojumā. Piemēram, angļu valodā jēdziens „muitas režīms” tiek apzīmēts ar jēdzienu „customs approved treatmet or use” jeb „muitas atzīta preču izmantošana”, kas sevī ietver kā muitas procedūras piemērošanu precēm, gan cita veida darbības ar precēm, un ir vērsts nevis uz muitošanas darbību veikšanu, bet gan uz preču muitas statusa un no tā izrietošo darbību noteikšanu.

Tas nozīmē, ka jēdziens „muitas režīms” var būt pielīdzināts tikai un vienīgi jēdzienam „muitas atzīta preču izmantošana” un attiecīgi šaurākiem jēdzieniem – „muitas procedūra – izlaišana brīvam apgrozījumam” vai „muitas procedūra – tranzīts”, nevis muitošanas procesam, kura sastāvdaļa ir muitas deklarācijas iesniegšana muitas iestādē. [3.3] Vietējās muitošanas procedūra ir deklarācijas iesniegšanas process, kura laikā deklarējamās preces fiziski atrodas nevis muitas iestādē, bet citā muitas iestāžu apstiprinātā vietā, kā to nosaka Regulas Nr.2913/92 76.panta pirmās daļas

c) apakšpunkts un tā piemērošanas noteikumi. Tas nozīmē, ka nekādos apstākļos nevienai precei nevar tikt piemērots vietējās muitošanas režīms, jo šāda režīma vienkārši nav. Ir muitas deklarācijas iesniegšanas process, kuram ir vairāki veidi, t.i., muitas procedūru precei ir iespējams pieteikt gan klātienē muitas iestādē, gan attālināti – piemērojot vietējo muitošanu. Lietojot analoģiju, persona ienākuma nodokļa deklarāciju var iesniegt, gan personīgi ierodoties VID, gan izmantojot elektroniskās deklarēšanas (EDS) sistēmu, tomēr no tā, kā ir iesniegta deklarācija, nemainās ienākuma nodokļa deklarēšana un no tā izrietošās saistības pret valsti.

Vienīgā atšķirība ir papildus speciālie nosacījumi, kas saistīti ar EDS sistēmas lietošanas līgumu starp personu un VID. Piemērojot analoģiju ar izskatāmo strīdu, varētu spriest, ka VID uzskata, ka, gadījumā ja EDS sistēmas lietošanas noteikumi paredzēs, ka ienākuma nodokļa deklarāciju, izmantojot EDS, nevar iesniegt persona, kura vēlas saņemt ienākuma nodokļa atmaksu par attaisnotajiem izdevumiem, bet tomēr šāda deklarācija tiks iesniegta elektroniski, personu jāatzīst par tādu, kas ir pārkāpusi ar iedzīvotāju ienākuma nodokļa piemērošanu saistītos normatīvos aktus, nevis speciālās atļaujas noteikumus, kas ir absurdi.

Atļauja piemērot vietējo muitošanu ir uzskatāma par atvieglojumu un piešķirama atļaujas kārtībā tikai tiem komersantiem, kas atbilst kritērijiem, kurus paredz Regula Nr.2913/92 un Ministru kabineta 2009.gada 4.augusta noteikumi Nr.854 „Noteikumi par vienkāršoto deklarēšanu un vietējo muitošanu, vienoto atļauju, atzītā komersanta sertifikātu un atzītā nosūtītāja un atzītā saņēmēja statusu”. [3.4] Saskaņā ar darba grupas, kas izveidota ar finanšu ministra 2007.gada 25.janvāra rīkojumu Nr.78, secinājumiem vietējā muitošana var tikt piemērota tiešajā pārstāvībā.

Darba grupā ir secināts, ka gadījumā, ja vietējās muitošanas atļauja tiek piemērota tiešajā pārstāvībā, tad vietējās muitošanas atļaujas turētājs ir atbildīgs tikai par atļaujas turēšanas nosacījumu pārkāpumu, bet preču deklarētājs atbild par muitas procedūras prasību ievērošanu. Lietā nav strīda par to, ka pieteicēja ir darbojusies kā tiešā pārstāve. Tas nozīmē, ka pieteicēja nevienā brīdī nav bijusi un nevar tikt uzskatīta par personu, kas atbilstoši Komisijas 1993.gada 2.jūlija Regulas Nr.2454/93 199.panta pirmās daļas noteikumiem ir uzņēmusies atbildību par visu ar muitas procedūras piemērošanu saistītu saistību ievērošanu.

No iepriekš minētā izriet, ka pieteicēja kā tiešā pārstāve var tikt saukta pie atbildības tikai par atļaujas noteikumu neievērošanu, nevis par muitas režīma piemērošanas noteikumu pārkāpšanu. [3.5] VID nepamatoti nepiemēro likuma „Par 1999.gada 26.jūnija Protokolu par grozījumiem 1973.gada 18.maija Kioto starptautiskajā konvencijā par muitas procedūru vienkāršošanu un harmonizēšanu” 2.pielikuma 3.39.standartu, kas noteic, ka muita nenosaka reālus sodus par kļūdām, ja tā ir pārliecināta, ka šīs ir neuzmanības kļūdas un nav bijis kontrabandas nolūks vai rupja nolaidība.

Ja muita uzskata, ka ir nepieciešams novērst šādu kļūdu atkārtošanos, tā var noteikt sodu, bet tam jābūt samērīgam ar nodarījumu. LAPK 32.pants nosaka, ka, uzliekot sodu, ņem vērā izdarītā pārkāpuma raksturu, pārkāpēja personību, viņa vainas pakāpi, mantisko stāvokli, atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus, savukārt APL 65.panta otrā daļa nosaka, ja piemērojamā tiesību norma ļauj iestādei izlemt, vai administratīvo aktu izdot vai neizdot, bet izdošanas gadījumā nosaka konkrētu tā saturu (izdošanas izvēles administratīvais akts), iestāde apsver izdošanas lietderību.

Ja iestāde secina, ka administratīvais akts ir izdodams, tā izdod tāda satura administratīvo aktu, kāds paredzēts piemērojamā tiesību normā. Ja iestāde secina, ka administratīvā akta izdošana nav lietderīga, tā lietu izbeidz. Tas nozīmē, ka VID bija jāizvērtē pieteicējas administratīvās sodīšanas lietderības apsvērumi, īpaši ņemot vērā proporcionalitātes apsvērumus. Saskaņā ar normatīvajiem aktiem muitas lietās atļaujas, kas nepieciešamas pieteicējas kā muitas brokera darbībai var tikt izsniegtas, ja pieteicēja gada laikā nav atkārtoti sodīta par administratīvajiem pārkāpumiem muitas lietās. VID nav izdarījusi nepieciešamos lietderības apsvērumus Lēmuma pieņemšanā.

Tāpat VID nav argumentējusi administratīvā soda piemērošanas pamatotību no vispārējās un speciālās prevencijas viedokļa (LAPK 22.pants). Šajā gadījumā pieteicējas sodīšana nesasniedz nevienu no LAPK 22.pantā izvirzītajiem mērķiem. [3.6] Pieteicēja labā ticībā un atbilstoši apstiprinātajai kārtībai ir veikusi muitas deklarācijai pievienojamo dokumentu pārbaudi, t.sk. pārbaudot arī stratēģiskas nozīmes preču importa licences esamību. Pārkāpumu ir izdarījusi darbiniece, kas pieteicējas uzņēmumā strādā tikai trīs mēnešus.

Notikušais ir vienkārša, cilvēciska kļūda, kuras rezultātā nepieredzējis darbinieks nav atteicis stratēģiskas nozīmes preču apkalpošanu vietējā muitošanā un kļūdas dēļ nav piemērojis parastās deklarēšanas kārtību. Pieteicēja ir veikusi visas iespējamās darbības, lai novērstu šāda veida atgadījumu atkārtošanos nākotnē un ir atkārtoti instruējusi savus darbiniekus attiecībā uz stratēģiskas nozīmes preču apkalpošanu. [3.7] VID nevienā brīdī nav analizējusi tehnisko situāciju, kāda ir, apkalpojot preces vietējā muitošanā. [3.8] Ņemot vērā, ka deklarētāja, kura kļūdaini nosūtīja vienoto administratīvo dokumentu reģistrācijai muitas sistēmā, norādīja uz īpašiem apstākļiem dienā, kad tika formēts vienotais administratīvais dokuments, t.i., daudz darba, deklarētājas mātei tikko bija notikusi operācija, citi stresi, kā arī, ņemot vērā to, ka ne Latvijas videi, ne cilvēku dzīvībai vai veselībai, ne valsts budžetam, ne sabiedriskajai kārtībai nekādas sekas ar šo konkrēto nodarījumu nav radītas, VID, pirmkārt, bija jāvērtē objektīvā situācija, nodarījuma bīstamība, sekas, sodīšanas lietderība. [3.9] Fakts, ka VID ir norādījis uz konkrēta administratīvā pārkāpuma sastāva iekļaušanu LAPK, nepierāda pieteicējas izdarīto darbību sabiedrisko bīstamību, jo ir jāvērtē visi lietas apstākļi kopumā, t.sk. vidējais pieteicējas noformēto muitas deklarāciju skaits pret sastādīto administratīvo pārkāpumu protokolu skaitu 2009.gada laikā.

Proporcija ir izmantojama, lai pierādītu apstākli, ka pieteicējas administratīva sodīšana par tehnisku kļūdu, kuras rezultātā nav radies nodokļu parāds, nav samērīga, it īpaši ņemot vērā visas tās sekas, ko muitas brokerim rada atkārtota administratīvā sodīšana gada laikā. Tāpat VID nevienā brīdī nav analizējis administratīvā pārkāpuma sastāvā iekļauto norādi, ka persona ir atbrīvojama no atbildības, ja pārkāpums ir izdarīts tehniskas kļūdas dēļ, kaut arī VID ir zināma procedūra, kādā tiek noformētas muitas deklarācijas sistēmā Asycuda, un apstākļi, ka deklarācija izdrukāšanai vai reģistrācijai sistēmā (elektroniskai iesniegšanai) tiek nosūtīta, izmantojot blakus esošus taustiņus uz datora klaviatūras, un pēc deklarācijas reģistrēšanas sistēmā tā vairs nav atsaucama. [4] Atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātā iestāde – Valsts ieņēmumu dienests – tiesā iesniegtajā rakstveida paskaidrojumā norāda, ka pieteikumu neatzīst, pamatojoties uz Lēmumā minētajiem argumentiem, papildus norādot, ka atbilstoši juridiskajā literatūrā norādītajam (J.Briede, Administratīvā akta formas un sastāvdaļas:

Administratīvā procesa likuma 67.pants, Jurista Vārds, Nr.6(311), 2004.gada 17.februāris) administratīvajā aktā nav jānorāda pilnīgi visi izteiktie viedokļi un argumenti, bet tikai tie, kuriem ir nozīme lietā. [5] Tiesas sēdē pieteicējas pārstāve pieteikumu uzturēja, pamatojoties uz pieteikumā minētajiem argumentiem un papildus norādot, ja VID uzskata, ka ir noticis LAPK 201.10 panta pirmajā daļā minētais administratīvais pārkāpums, tad VID nav vērtējis visu situāciju kopumā. Pieteicējas darbību rezultātā nav nodarīts zaudējums valsts budžetam, sabiedriskajai kārtībai, kā arī nav iestājušās citas sekas.

Tika konstatēts, ka pieteicēja ir veikusi vietējās muitošanas darbību, izmantojot tiešo pārstāvi. Ja iet runa par muitas procedūras iespējamo pārkāpumu, tad jāņem vērā, vai persona, kura ir saukta pie administratīvās atbildības, vispār var tikt saukta pie atbildības par šādām darbībām. Pieteicēja tehniski ir aizpildījusi deklarāciju precēm, realizējot tiešo pārstāvību. Lēmumam salīdzinājumā ar 2009.gada 29.oktobra VID Rīgas muitas reģionālās iestādes direktora vietnieka lēmumu Nr.F08/BJ-000998 nav pievienoti jauni pierādījumi vai apsvērumi.

Ir ļoti būtiska tehniskā situācija. Darbiniecei bija jānospiež „izdrukāt”, tad deklarācija būtu izdrukāta un klients pats pieteiktu procedūru muitas iestādē muitas amatpersonu klātbūtnē. Pieteicēja pēc kļūdas pieļaušanas nekavējoties izdarīja visu, lai maksimāli novērstu visas negatīvās sekas, proti, mutiski ziņoja par šo situāciju muitas amatpersonām, pārliecinājās, vai ir visas nepieciešamās licences, vai visas preces ir absolūtā kārtībā, vai visi nodokļi ir samaksāti. Nekādu pretenziju nebija, izņemot deklarācijas nosūtīšanu, bet tas netika ņemts vērā.

Tiešās pārstāvības gadījumā pieteicēja ir tehniskais darbinieks, kas nenes atbildību par preču saturu, darbībām un nodokļiem. Pieteicēja uzskata, ka nav bijusi muitas režīma izpildes nosacījumu pārkāpšana, ir bijusi vietējās muitošanas atļaujas nosacījumu pārkāpšana, bet atļauja nav muitošanas režīms. No deklarācijas var redzēt, ka uzņēmums samaksāja muitas maksājumus. Muitas režīmi ir darbības ar precēm. Nosaukums „muitas režīmi” tiek izmantots nodaļu nosaukumos, kad iet runa par muitas procedūrām, kas ir piesakāmas precēm.

Muitas procedūras – tādas procedūras kā tranzīts, laišana brīvā apgrozījumā, eksports u.tml. Muitas režīmi – preču novietošana brīvajā zonā, preču novietošana brīvajā noliktavā, preču iznīcināšana, proti, tādas darbības, kurām netiek sagatavotas preču deklarācijas, bet tās tiek pieteiktas kā darbības ar precēm muitas ietvaros. Atbildētāja pārstāvis pieteikumu neatzina uz Lēmumā un rakstveida paskaidrojumā minētajiem argumentiem, papildus norādot, ka LAPK 201.10pants regulē tieši muitas režīmu. Noteikumu Nr.854 „Noteikumi par vienkāršoto deklarēšanu un vietējo muitošanu, vienoto atļauju, atzītā komersanta sertifikātu un atzītā nosūtītāja un atzītā saņēmēja statusu” 4.1.punktā ir minēts, ka vietējo muitošanu nepiemēro stratēģiskas nozīmes precēm.

Ja pārkāpums būtu saistīts tieši ar deklarāciju, tad pieteicēja nebūtu vainīga. Pieteicējai tika piešķirts īpašais statuss, un tā zināja, ka nedrīkst tā rīkoties muitas procedūrā un ka nevar pielietot vietējo atļauju stratēģiskas nozīmes precēm. Stratēģiskas nozīmes precēm varēja piemērot imports 4. Muitas režīms attiecas uz konkrēto subjektu loku. Pieteicēja, izmantojot īpaši piešķirtās tiesības, pārkāpa nosacījumus, režīmu. Pati atļauja ir muitas režīms, un atļaujā tiek aprakstīti muitas režīmi.

Motīvu daļa

[6] Tiesa, izvērtējot lietas materiālus kopumā, noklausoties lietas dalībnieku pārstāvju paskaidrojumus, atzīst, ka pieteikums ir pamatots un apmierināms. [7] Izskatāmajā lietā VID, atbilstoši pārsūdzētajā Lēmumā norādītajam, pieteicējas darbībās ir konstatējusi LAPK 201.10panta pirmajā daļā aprakstītā administratīvā pārkāpuma sastāva pazīmes, jo pieteicēja ar savām darbībām ir pārkāpusi Ministru kabineta 2009.gada 4.augusta noteikumu Nr.854 „Noteikumi par vienkāršoto deklarēšanu un vietējo muitošanu, vienoto atļauju, atzītā komersanta sertifikātu un atzītā nosūtītāja un atzītā saņēmēja statusu” (turpmāk – Noteikumi Nr.854) 4.1.punkta prasības.

Pieteicēja nenoliedz, ka darbiniece kļūdas dēļ ir pieļāvusi Noteikumu Nr.854 4.1.punkta prasību pārkāpumu, bet norāda, ka šāds pārkāpums neveido LAPK 201.10panta pirmajā daļā aprakstīto pārkāpumu un saukšana pie administratīvās atbildības saskaņā ar šo normu ir nepamatota. Līdz ar to tiesai jāvērtē, vai pieteicējas pieļautais Noteikumu Nr.854 4.1.punkta prasību pārkāpums veido LAPK 201.10panta pirmajā daļā aprakstītā administratīvā pārkāpuma sastāvu. [8] LAPK 201.10panta pirmajā daļā noteikts – par muitas režīmu izpildes noteikumu pārkāpšanu, izņemot gadījumus, kad pārkāpums izdarīts tehniskas kļūdas vai nejaušības dēļ un tā rezultātā nevar rasties muitas parāds, uzliek naudas sodu juridiskajām personām līdz piecsimt latiem, konfiscējot preces vai bez konfiskācijas.

Administratīvā pārkāpuma sastāvu veido administratīvā pārkāpuma objekts, objektīvā puse, subjekts un subjektīvā puse. LAPK 201.10panta pirmajā daļā aprakstītā pārkāpuma objekts ir valsts finanšu interešu aizsardzība saistībā ar muitas nodevu un nodokļu iekasēšanu; subjekts – persona, kura sasniegusi četrpadsmit gadu vecumu vai juridiska persona; objektīvā puse – aktīva darbība vai bezdarbība, kas izdarīta saistībā ar muitas režīma nosacījumu ievērošanu, ja šādu darbību rezultātā var rasties muitas parāds; subjektīvā puse – ar nodomu vai aiz neuzmanības izdarīts pārkāpums.

Tātad lietā nepieciešams noskaidrot, vai pieteicēja ir pieļāvusi muitas režīma noteikumu pārkāpumu un vai šāda pārkāpuma rezultātā varēja rasties muitas parāds. [9] Lai atbildētu uz jautājumu, vai Noteikumu Nr.854 4.1.punkta pārkāpums veido muitas režīma izpildes noteikumu pārkāpumu, sākotnēji nepieciešams noskaidrot, kas saprotams ar terminu „muitas režīms”. Nacionālajos normatīvajos aktos termina „muitas režīms” skaidrojums nav dots. Terminu, kas saistīti ar muitas jautājumiem, skaidrojumi ir doti Regulā Nr.2913/92.

Tomēr arī šajā normatīvajā aktā tiešā veidā nav dots tāds termins kā „muitas režīms”. Tomēr vairākās regulas teksta tulkojumā latviešu valodā vietās parādās šāds vārdu salikums. Tā Regulas Nr.2913/92 III sadaļas nosaukums tulkots kā „Noteikumi, kas piemērojami kopienas muitas teritorijā nonākušām precēm līdz to nodošanai muitošanas vai izmantošanas režīmā”. Savukārt angļu valodā sadaļas nosaukums ir „Provisions applicable to goods brought into the customs territory of the community until they are assigned a customs-approved treatment or use”.

Regulas Nr.2913/92 IV sadaļas nosaukums tulkots kā „Preču muitošanas vai izmantošanas režīms”, angļu valodā – „Customs-approved treatment or use”. Tomēr šajās sadaļās nav dots muitas režīmu uzskaitījums vai termina definīcija. Kā redzams no iepriekš citētajiem nodaļu nosaukumiem, tad tiek lietos vārds „muitošanas režīms” nevis „muitas režīms”. Regulas Nr.2913/92 I sadaļas 4.panta 15.punktā dots jēdziena „Customs-approved treatment or use of goods” skaidrojums. Latviski šis termins tulkots kā „Muitas noteikumos atzīta preču izmantošana”.

Ievērojot to, ka likumdevējs ir lietojis šādu terminu (Customsapproved treatment or use of goods) un devis tā skaidrojumu, tiesai nav pamata uzskatīt, ka citur tekstā šāds termins būtu lietots citā nozīmē. Atbilstoši 4.panta 15.punktam muitas noteikumos atzīta preču izmantošana nozīmē:

a) muitas procedūras piemērošanu precēm;

b) preču ievešanu brīvajā zonā vai brīvajā noliktavā;

c) preču atkalizvešanu no Kopienas muitas teritorijas;

d) preču iznīcināšanu;

e) atteikšanos no precēm par labu valstij. Savukārt 4.panta 16.punktā definēts, ka muitas procedūras ir:

a) laišana brīvā apgrozībā,

b) tranzīts,

c) glabāšana muitas noliktavā,

d) ievešana pārstrādei,

e) pārstrāde muitas kontrolē,

f) pagaidu ievešana,

g) izvešana pārstrādei,

h) izvešana. Tātad termins „muitas noteikumos atzīta preču izmantošana” ir plašāks nekā termins „muitas procedūra”, jo ietver sevī muitas procedūras. [10] Noteikumu Nr.854 4.1.punktā paredzēts, ka atzītā nosūtītāja vai atzītā saņēmēja statusu un vietējo muitošanu nepiemēro stratēģiskas nozīmes precēm. Lietā nav strīda, ka deklarētā prece – rezerves daļas medību prožektoram – ir stratēģiskās nozīmes prece, bet pieteicēja tai piemēroja vietējo muitošanu. Tātad pieteicēja ir pārkāpusi vietējās muitošanas procedūras noteikumus (precei piemērota procedūra laišana brīvā apgrozībā) tāda veida precēm, kurām Ministru kabineta noteikumi nepieļauj tādu piemērot.

Vietējā muitošana pēc savas būtības ir procedūra, kas ļauj attiecīgam atļaujas turētājam vienkāršotā veidā – savās telpās ar nodrošinātu piekļuvi attiecīgajai informācijas sistēmai, ar kuru tiek nodrošināta muitas deklarāciju apstrāde, piemērot precēm attiecīgo muitas procedūru. Ievērojot sprieduma 9.punktā izdarītos secinājumus par termina „muitas režīms” un aprakstīto parkāpumu, tiesa secina, ka vienkāršotā muitošana ir muitas noteikumos atzītas preču izmantošanas jeb muitas režīma piemērošanas veids, nevis muitas režīma izpilde vai izpildes noteikums.

Attiecībā uz VID pārstāvja tiesas sēde norādīto, ka piešķirtā vietējās muitošanas atļauja ir muitas režīms, tiesa norāda, ka no Regulas Nr.2913/92 I sadaļas 4.panta 15. un 16.punktā sniegtā skaidrojuma šāds secinājums neizriet. No normās dotā skaidrojuma izriet, ka muitas režīms ir saistāms ar preču izmantošanu vai apstrādi (treatment), savukārt atļauja kā tāda nekādu muitas režīmu nenosaka, bet paredz vienkāršotu (attālinātu un bez preču uzrādīšanas) muitas procedūras vai režīma piemērošanu. Ievērojot norādīto, tiesa secina, ka pieteicējas darbībās nav konstatējams muitas režīma izpildes noteikumu pārkāpums, līdz ar to nav konstatējama tāda LAPK 201.10panta pirmajā daļā aprakstītā administratīvā pārkāpuma sastāva pazīme kā objektīvā puse. [11] Vienlaikus tiesa uzskata par nepieciešanu norādīt, ka arī citu apsvērumu dēļ pieteicējas darbībās nav konstatējams LAPK 201.10panta pirmajā daļā aprakstītā administratīvā pārkāpuma sastāvs.

Kā jau tiesa norādīja, tad šī sastāva objektīvo pusi veido tāds muitas režīma izpildes noteikumu pārkāpums, kura rezultātā var rasties muitas parāds. Izskatāmajā lietā nepastāv strīds par to, ka prece būtu deklarēta ar netbilstošu kombinētās nomenklatūras kodu, samazināta vai nepareizi norādīta muitas vērtība vai kādā citā veidā būtu izdarītas darbības, kas varētu ietekmēt muitas maksājuma apmēru. VID pārstāvis tiesas sēde nevarēja norādīt uz tādu notikumu attīstību, kuras rezultāta pieteicējas pieļautā pārkāpuma – vietējās muitošanas procedūras izmantošanas stratēģiskās nozīmes preces deklarēšani – dēļ pastāvētu teorētiska iespēja rasties muitas parādam.

Līdz ar to arī šī apstākļa dēļ pieteicējas darbībās nav konstatējama tāda LAPK 201.10panta pirmajā daļā aprakstītā administratīvā pārkāpuma sastāva pazīme kā objektīvā puse. [12] Ievērojot tiesas izdarītos secinājumus par tādas administratīvā pārkāpuma pazīmes kā objektīvā puse neesamību, tad pieteicējas darbības neveido LAPK 201.10panta pirmajā daļā aprakstīto administratīvā pārkāpuma sastāvu. Atbilstoši LAPK 239.panta 1.punktam iesāktā lietvedība administratīvā pārkāpuma lietā jāizbeidz, ja nav bijis notikuma vai tajā nav administratīvā pārkāpuma sastāva.

Pastāvot nodibinātajiem apstākļiem, atzīstams, ka Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektores 2010.gada 25.marta lēmums Nr.22.5/14520 „Par SIA „Schenker” sūdzības izskatīšanas rezultātiem” ir atceļams, bet lietvedība administratīvā pārkāpuma lietā izbeidzama.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 239.panta 1.punktu, 286.panta pirmās daļas 3.punktu, Administratīvā procesa likuma 246.- 251.pantu, 289.-290.pantu un 291.panta pirmo daļu, Administratīvā rajona tiesa nosprieda apmierināt sabiedrības ar ierobežotu atbildību „Schenker” pieteikumu.

Atcelt Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektores 2010.gada 25.marta lēmumu Nr.22.5/14520 „Par SIA „Schenker” sūdzības izskatīšanas rezultātiem” un izbeigt lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā. Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā divdesmit dienu laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Tiesnesis (paraksts) O.Priedītis

NORAKSTS PAREIZS

Administratīvās rajona tiesas

tiesnesis ________________ O.Priedītis

Rīgā, 2011.gada 15.novembrī