Appeal court reversed first instance order to recover polygraph expert fees from accused, ruling state must pay.

Lietas Nr. 11280018919

KA05-0030-25/6

ECLI:LV:VAT:2025:0123.11280018919.7.S

Vidzemes apgabaltiesa

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Valmierā 2025.gada 23.janvārī

Tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese Elfa Driba, tiesneses Ginta Gita Kukaine un Guna

Krieviņa,

piedaloties prokuroram Robertam Stivriņam un aizstāvjiem Santai Oborenko, Egonam Rusanovam, Lindai

Lielbriedei,

slēgtā tiesas sēdē iztiesāja krimināllietu saistībā ar apsūdzētā /Persona G/ aizstāvju Santas Oborenko un Egona

Rusanova apelācijas sūdzību par Vidzemes rajona tiesas 2024.gada 19.janvāra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Ar Vidzemes rajona tiesas spriedumu /Persona G/, personas kods /Personas kods A/, notiesāts par

dzimumakta izdarīšanu (izvarošanu), izmantojot cietušās bezpalīdzības stāvokli, proti:

2019.gada 11.jūlijā ap plkst. 6.50 /Adrese A/, /Nosaukums E/ /Persona G/ ielīda /Persona H/ teltī, attaisīja

guļammaisu, novilka cietušās bikses un apakšbikses zemāk par ceļgaliem, un, izmantojot cietušās bezpalīdzības

stāvokli- atrašanos ciešā miegā, veica dzimumaktu bez viņas ziņas (izvarošanu).

Pirmās instances tiesas spriedumā šāda apsūdzētā /Persona G/ rīcība kvalificēta kā Krimināllikuma 159.panta

pirmajā daļā paredzētais noziedzīgais nodarījums, par kuru apsūdzētais sodīts ar brīvības atņemšanu uz 5

gadiem un probācijas uzraudzību uz 1 gadu.

[1.1] Ar spriedumu atstāti negrozīti /Persona G/ piemērotie drošības līdzekļi - aizliegums izbraukt no valsts;

dzīvesvietas maiņas paziņošana; aizliegums tuvoties /Persona H/, nosakot sekojošus ierobežojumus: aizliegumu

tuvoties un atrasties tuvāk par 50 metriem no minētās personas, izvairīties no fiziska un vizuālā kontakta,

neizmantot sakaru līdzekļus vai informācijas nodošanas paņēmienus, tajā skaitā pastarpinātus, lai kontaktētos ar

minēto personu.

[1.2] No /Persona G/ valsts labā piedzīti 1935euro- Juridiskās palīdzības administrācijas cietušajai /Persona H/

izmaksātā valsts kompensācija.

No /Persona G/ valsts labā piedzīti 850euro- procesuālie izdevumi par komplekso psiholoģisko poligrāfa

ekspertīzi cietušajai, kā arī 11,57 euro- procesuālie izdevumi, lai segtu ceļa izdevumus, kas saistīti ar cietušās

ierašanos uz tiesas sēdi.

[1.3] Spriedumā izlemta rīcība ar lietiskajiem pierādījumiem.

[2] Par Vidzemes rajona tiesas 2024.gada 19.janvāra spriedumu apelācijas sūdzību iesnieguši apsūdzētā

/Persona G/ aizstāvji Santa Oborenko un Egons Rusanovs, apstrīdot /Persona G/ notiesāšanu pēc būtības.

Aizstāvju ieskatā pirmās instances tiesa pieļāvusi Kriminālprocesa likuma pārkāpumu, nepilnīgi novērtējot lietā

iegūtos pierādījumus un nodibinātos faktiskos apstākļus, kā arī Krimināllikuma pārkāpumu, inkriminējot

/Persona G/ Krimināllikuma 159.panta pirmajā daļā paredzēto noziedzīgu nodarījumu, nepamatojot, kā konkrēti

izpaudušās visas tajā ietvertās obligātās noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmes.

[2.1] Vidzemes rajona tiesa, selektīvi izvēloties pierādījumus, izdarījusi nepareizus secinājumus par /Persona G/

iespējamo darbību faktiskajiem apstākļiem, lai gan tie nav pamatoti ar objektīvām ziņām par faktiem. Proti, nav

pierādīts apsūdzētajam inkriminētā noziedzīgā nodarījuma sastāvs.

[2.2] Aizstāvju ieskatā lietā ārpus saprātīgām šaubām nav pierādīta noziedzīgā nodarījuma subjektīvā puse, jo

bez cietušās /Persona H/ liecībām lietā nav objektīvu pierādījumu tam, ka dzimumakts veikts pret cietušās gribu.

/Persona G/ konsekventi visā kriminālprocesa laikā liecinājis, ka dzimumakts ar /Persona H/ uzsākts pēc

abpusējas piekrišanas. Turklāt brīdī, kad /Persona H/ pauda, ka nevēlas dzimumaktu turpināt, /Persona G/ to

pārtrauca.

[2.2] Lietā bez cietušās liecībām nav iegūti citi pierādījumi, ka dzimumakta laikā /Persona H/ atradās miegā.

Nav pierādīts, ka miegs ir uzskatāms par cietušās atrašanos bezpalīdzības stāvoklī.

[2.3] Uz guļammaisa rāvējslēdzēja jeb furnitūras nav atrasts /Persona G/ DNS. Kriminālprocesa gaitā nav pētīts,

vai /Persona G/ bioloģiskais materiāls atradās uz tām apģērba vietām, kurām viņam neizbēgami būtu bijis

jāpieskaras, lai /Persona H/ izģērbtu. Nav pierādīts, ka izģērbšanās nav notikusi abpusēji labprātīgi.

[2.4] Tiesa nepamatoti izdarījusi pieņēmumu, ka /Persona G/ speciāli pēc inkriminētā noziedzīgā nodarījuma

nodzinis bārdu, lai izmainītu savu ārieni, lai gan lietā nav gūti šādu faktu apstiprinoši pierādījumi.

[2.5] Tādējādi pirmās instances tiesa pieņēmumu ķēdes rezultātā, prezumējot, ka /Persona H/ ir gulējusi un

tādējādi atradusies bezpalīdzības stāvoklī, nonākusi pie nepierādīta secinājuma, ka /Persona G/ apzinājās, ka

cietusī atrodas tādā bezpalīdzības stāvoklī, kurā nevarēja izteikt savu attieksmi pret dzimumsakariem un fiziski

nodrošināt sev aizsardzību.

[2.6] Pirmās instances tiesa ir pārkāpusi Kriminālprocesa likuma 15.pantā ietvertās pamattiesības uz lietas

izskatīšanu taisnīgā, objektīvā un neatkarīgā tiesā, jo, pretēji Senāta 2012.gada 28.septembra lēmumā lietā SKK-

333/2012 norādītajam, nav izvērtējusi un atspēkojusi visus aizstāvības tiesas debašu runā detalizēti norādītos

argumentus, kas rezultējies nepamatotā personas notiesāšanā.

[2.7] Tiesa, pretēji judikatūrā paustajām atziņām, nepamatoti no apsūdzētā piedzinusi valsts labā procesuālos

izdevumus 850 euro -izmaksas par cietušajai veikto komplekso psiholoģisko poligrāfa ekspertīzi, pieļaujot

būtisku Kriminālprocesa likuma pārkāpumu Kriminālprocesa likuma 575.panta trešās daļas izpratnē.

Aizstāvji vērsuši uzmanību, ka Kriminālprocesa likuma 368.panta pirmās daļas teksts ir pārāk plašs un aptver

gadījumu, uz ko tam nevajadzētu attiekties. Proti, apsūdzētajam nav pienākuma segt izdevumus, kas radušies

saistībā ar viņa vainu apliecinošu pierādījumu iegūšanu kriminālprocesā. Šāda piedziņa nonāk pretrunā

Kriminālprocesa likuma vispārējiem tiesību principiem - kriminālprocesa obligātumam, nevainīguma

prezumpcijai un tiesībām uz aizstāvību.

Saskaņā ar kriminālprocesa obligātuma principu pienākums savas kompetences ietvaros uzsākt kriminālprocesu

un novest to līdz Krimināllikumā paredzētajam krimināltiesisko attiecību taisnīgam noregulējumam ir tās

amatpersonas uzdevums, kura pilnvarota veikt kriminālprocesu. Kriminālprocesa likuma 126.panta otrajā daļā

noteikts, ka pierādīšanas pienākums kriminālprocesā gulstas uz procesa virzītāju pirmstiesas kriminālprocesā,

savukārt iztiesāšanas laikā uz valsts apsūdzības funkcijas realizētāju. Turklāt atbilstoši Kriminālprocesa likuma

19.panta otrās daļas būtībai personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, nav jāpierāda savs nevainīgums, nedz

vainīgums.

Tā kā prokurors un tiesa kompleksās psiholoģiskās poligrāfa ekspertīzes atzinumu izmantojuši /Persona G/

vainas pierādīšanā, tad atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem Nr.754 “Noteikumi par kriminālprocesuālo

izdevumu atlīdzināšanas kārtību un apmēru”, kas izdoti saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 367.panta otrās

daļas 3.punktu, izdevumi, kas radušies, lai pierādītu apsūdzētā vainu, ir sedzami no valsts līdzekļiem.

[2.8] Pirmās instances tiesa bez apsūdzības uzturētāja norādes vai daļējas atteikšanās no apsūdzības, nepamatoti

un pretēji Kriminālprocesa likuma 48.panta otrās daļas 3.punktam un 462.pantam, grozījusi /Persona G/ celto

apsūdzību, izslēdzot no tās cietušās gribas aspektu un pamatojot cietušās bezpalīdzības stāvokļa veidu.

Aizstāvība vērsusi uzmanību uz judikatūrā pausto atziņu, ka kriminālprocesa likumā nav reglamentēts tāds tiesu

praksē sastopamais jēdziens kā apsūdzības precizēšana (Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta

lēmums SKK-84/2009). Līdz ar ko atbilstoši Kriminālprocesa likuma 527.panta otrās daļas 4. un 5. punktā

noteiktajam tiesai notiesājoša sprieduma motīvu daļā bija jāargumentē, kāpēc daļa no apsūdzības atzīta par

nepierādītu, ja tiesa to tā atzinusi.

Tādējādi Vidzemes rajona tiesa, veicot apsūdzības grozīšanu, turklāt bez atbilstoša pamatojuma, ietekmējusi

apsūdzētā /Persona G/ tiesības uz aizstāvību, tas ir, tiesības aizstāvēties pret izvirzītajiem apsūdzošajiem

apgalvojumiem. Tiesas norāde, ka izvarošana, izmantojot cietušās bezpalīdzības stāvokli, bija inkriminēta jau no

brīža, kad /Persona G/ tika atzīts par aizdomās turēto, aizstāvju ieskatā neatbilst patiesībai, jo lēmumā par

/Persona G/ saukšanu pie kriminālatbildības un lēmumā par krimināllietas nodošanu tiesai prokurors norādījis,

ka cietusī “esot bezpalīdzības stāvoklī, guļot ciešā miegā, sajuta, ka viņas vagīnā vairākas reizes tiek ievietots

dzimumloceklis, proti, pamodās no tā, ka tiek izvarota”. Apelācijas sūdzībā vērsta uzmanība, ka prokurora

/Persona G/ inkriminētās un uzturētās apsūdzības teksts par to, ka /Persona H/ sajuta ar viņu veiktās darbības,

izslēdz bezpalīdzības stāvokli. Līdz ar to pirmās instances tiesas rīcība, izslēdzot no apsūdzības gribas aspektu,

tādējādi grozot apsūdzību, un izslēdzot apsūdzībā norādītās pretrunas attiecībā uz bezpalīdzības stāvokļa esību,

ir pasliktinājusi apsūdzētā stāvokli.

[2.9] Tā kā lietā nostiprinātās ziņas par faktiem neapstiprina /Persona G/ inkriminētā noziedzīgā nodarījuma

esību, aizstāvji lūguši atcelt Vidzemes rajona tiesas 2024.gada 19.janvāra spriedumu un taisīt jaunu, /Persona G/

attaisnojošu spriedumu.

[3] Apelācijas instances tiesā apsūdzētais /Persona G/ uzturēja aizstāvju iesniegto apelācijas sūdzību.

Apstiprināja savas pirmstiesas kriminālprocesā un pirmās instances tiesā sniegtās liecības. Neatzina pirmās

instances tiesas spriedumā par pierādītu atzītās noziedzīgās darbības. Lai gan atradies notikuma vietā, cietušās

/Persona H/ izvarošanu nav veicis. Pieļauj iespējamību, ka cietusī viņu aprunā, lai viņas vīrs neuzzinātu, ka

stājusies labprātīgās dzimumattiecībās ar citu vīrieti. Liecināja, ka šobrīd Nacionālajos bruņotajos spēkos vairs

nedienē. Ir bezdarbnieks. Lūdza atcelt pirmās instances tiesas spriedumu un viņu celtajā apsūdzībā pēc

Krimināllikuma 159.panta pirmās daļas atzīt par nevainīgu un attaisnot.

Motīvu daļa

[4] Apsvērusi apelācijas sūdzībā minētos motīvus, nopratinājusi apsūdzēto /Persona G/, pārbaudījusi

pierādījumus krimināllietā, uzklausījusi prokurora un apsūdzētā aizstāvju viedokļus, Vidzemes apgabaltiesa

atzīst, ka apelācijas sūdzība ir apmierināma daļā par nepamatotu procesuālo izdevumu -samaksas par cietušajai

veikto komplekso psiholoģisko poligrāfa ekspertīzi- piedziņu no apsūdzētā. Pārējā daļā apelācijas sūdzība ir

noraidāma.

Līdz ar to Vidzemes apgabaltiesa atzīst, ka Vidzemes rajona tiesas 2024.gada 19.janvāra spriedums ir atceļams

daļā par procesuālo izdevumu 850 euro piedziņu no /Persona G/ un procesuālie izdevumi 850euro- samaksa par

cietušajai veikto komplekso psiholoģisko poligrāfa ekspertīzi- sedzami no valsts līdzekļiem. Pārējā daļā pirmās

instances tiesas spriedums ir atstājams negrozīts.

[5] Vidzemes apgabaltiesa, atkārtoti pārvērtējusi lietā iegūtos pierādījumus, nesaskata pamatu apšaubīt pirmās

instances tiesas konstatēto apsūdzētā /Persona G/ vainīgumu Krimināllikuma 159.panta pirmajā daļā paredzētā

noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā, jo atzīst, ka apsūdzētā vaina ir pierādīta ar Vidzemes rajona tiesas sēdēs

pārbaudītiem pierādījumiem, kas uzrādīti un pareizi novērtēti spriedumā.

Pirmās instances tiesa ir atbilstoši Kriminālprocesa likuma prasībām pēc būtības izvērtējusi visus lietā iegūtos

pierādījumus to kopumā un savstarpējā sakarībā un apsūdzētā /Persona G/ darbībās konstatējusi visas

nepieciešamās un obligātās Krimināllikuma 159.panta pirmajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva

pazīmes, pamatoti atzīstot, ka apsūdzētā vainīgums viņam inkriminētajā noziedzīgajā nodarījumā ir pierādīts.

Vidzemes rajona tiesa ir argumentējusi savus sniegtos atzinumus, pamatojot tos ar atsaucēm uz tiesību normām

un judikatūru, pēc kurām vadījusies, kā arī lietā esošajiem pierādījumiem, kuri pārbaudīti tiesas izmeklēšanas

laikā. Pirmās instances tiesai nav radušās Kriminālprocesa likuma 19. panta trešajā daļā definētās saprātīgās

šaubas par apsūdzētā /Persona G/ vainīgumu. Arī apelācijas instances tiesai pēc visu pierādījumu atkārtotas

pārvērtēšanas nerodas šaubas par apsūdzētā vainīgumu viņam inkriminētajā noziedzīgajā nodarījumā.

[6] Atstājot negrozītu Vidzemes rajona tiesas 2024.gada 19.janvāra spriedumu daļā par /Persona G/ notiesāšanu

pēc Krimināllikuma 159.panta pirmās daļas, Vidzemes apgabaltiesa atbilstoši Kriminālprocesa likuma 564.panta

sestajā daļā noteiktajam atzīst, ka nav lietderīgi atkārtot visus jau pirmās instances tiesas spriedumā izteiktos

secinājumus, pierādījumu uzskaitījumu un novērtējumu par apsūdzētā vainīgumu, kam apelācijas instances tiesa

pievienojas, bet sniedzams vērtējums apelācijas sūdzībā izteiktajiem pārsūdzības motīviem.

[7] Izvērtējusi apelācijas sūdzībā pausto argumentu par pirmās instances tiesas veikto apsūdzības grozīšanu,

Vidzemes apgabaltiesa konstatē, ka Vidzemes rajona tiesa spriedumā ir norādījusi, ka precizējama /Persona G/

celtā apsūdzība. Proti, pirmās instances tiesa no celtās apsūdzības faktisko apstākļu apraksta izslēgusi

dzimumakta veikšanu ar bezpalīdzības stāvoklī esošo cietušo pret viņas gribu, tā vietā norādot, ka /Persona G/,

“izmantojot cietušās bezpalīdzības stāvokli, atrašanos ciešā miegā, veica dzimumaktu bez viņas ziņas

(izvarošanu)”.

Lai gan pirmās instances tiesa, raksturojot šādu savu rīcību, kļūdaini norādījusi uz apsūdzības precizēšanu,

Vidzemes apgabaltiesa konstatē, ka pirmās instances tiesa pēc būtības atzinusi par pierādītiem no apsūdzības

atšķirīgus noziedzīgā nodarījuma faktiskos apstākļus, nemainot noziedzīgā nodarījuma juridisko kvalifikāciju.

Šādam apelācijas instances tiesas atzinumam par pamatu ir apstrīdētā sprieduma 18.lapaspuses 5. un 6.

rindkopas teksts, kurā sniegts /Persona G/ konkrēto par pierādītu atzīto darbību apraksts, pēc kā seko pirmās

instances tiesas norāde, ka “atbilstoši šīm par pierādītu atzītajām faktiskajām darbībām, precizējama /Persona G/

celtā apsūdzība…”.

Vidzemes apgabaltiesa atzīst, ka pirmās instances tiesas rīcība, atzīstot par pierādītiem no apsūdzības atšķirīgus

noziedzīgā nodarījuma faktiskos apstākļus, atbilst Kriminālprocesa likuma 455.panta trešajai daļai. Līdz ar to

nav konstatējams apelācijas sūdzībā norādītais fakts, ka pirmās instances tiesa būtu pieļāvusi Kriminālprocesa

likuma 462.panta un 48.panta otrās daļas 3.punkta pārkāpumus, iejaucoties prokurora pilnvarās un pienākumos,

tostarp apsūdzības uzturēšanā.

[7.1] Pretēji aizstāvju norādītajam, Vidzemes apgabaltiesa nekonstatē, ka konkrētā pirmās instances tiesas rīcība

būtu pasliktinājusi apsūdzētā /Persona G/ stāvokli lietā,pārkāpjot viņa Kriminālprocesa likuma 20.pantā

garantētās tiesības uz aizstāvību.

Apelācijas instances tiesa, izvērtējusi lietā iegūtos pierādījumus, tajā skaitā /Persona G/ visā kriminālprocesa

laikā sniegtās liecības, konstatē, ka pirmās instances tiesas sniegtajā noziedzīgā nodarījuma aprakstā norādītie

izvarošanas faktiskie apstākļi apsūdzētajam bija zināmi. /Persona G/ jau pirmstiesas kriminālprocesa laikā,

sniedzot liecības par labprātīgām dzimumattiecībām ar /Persona H/, liecinājis par apstākļiem, kas viņa ieskatā

atspēko cietušās apgalvojumus par atrašanos ciešā miegā dzimumakta izdarīšanas laikā. Proti, apsūdzētais jau

savlaicīgi pirms šādu faktisko apstākļu iekļaušanas par pierādītu atzīto noziedzīgo darbību aprakstā ir pret tiem

aizstāvējies, vairākkārtīgi sniedzot liecības augsti kvalificētu aizstāvju klātbūtnē. Tādējādi atzīstams, ka

apsūdzētajam /Persona G/ visā pilnībā ir tikušas nodrošinātas tiesības uz aizstāvību.

[8] Pretēji apelācijas sūdzībā norādītajam, Vidzemes apgabaltiesa nekonstatē, ka pirmās instances tiesa būtu

selektīvi izvēlējusies pierādījumus, kā rezultātā izdarījusi nepareizus secinājumus par /Persona G/ darbību

faktiskajiem apstākļiem un to juridisko novērtējumu.

[9] Lai gan apsūdzētais /Persona G/ apgalvo, ka2019.gada 11.jūlijā cietušās teltī starp viņu un cietušo /Persona

H/ noticis labprātīgs dzimumakts, Vidzemes apgabaltiesa, atkārtoti pārvērtējusi lietā iegūtos pierādījumus,

atzīst, ka pirmās instances tiesas spriedumā par pierādītu atzītajos faktiskajos apstākļos /Persona G/ izdarīja

Krimināllikuma 159.panta pirmajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu- bezpalīdzības stāvoklī esošās

cietušās /Persona H/ izvarošanu.

[10] Apelācijas instances tiesai nav pamats apšaubīt cietušās /Persona H/ liecināto, ka 2019.gada 11.jūlija rītā

nav stājusies labprātīgās dzimumattiecībās ar apsūdzēto /Persona G/, bet pirmās instances tiesas spriedumā par

pierādītu atzītajos apstākļos tikusi izvarota. Cietušās liecības visā kriminālprocesa gaitā ir konsekventas.

[10.1] Tās guvušas apstiprinājumu ar liecinieku /Persona I/, /Persona J/, /Persona K/, /Persona L/, /Persona M/,

/Persona N/, /Persona O/ sniegtajām ziņām par faktiem, kas detalizēti atspoguļotas pirmās instances tiesas

spriedumā, kā arī objektīviem pierādījumiem – notikuma vietas apskates protokolā fiksētajām ziņām, DNS

ekspertīzē Nr.1905866, cietušajai veiktajā kompleksās psiholoģiskās poligrāfa ekspertīzes atzinumā Nr.759-1-

20/1026k un ambulatorās kompleksās tiesu psihiatriskās- tiesu psiholoģiskās ekspertīzes atzinumā Nr.02.02-

04/6850/2022 izdarītajiem secinājumiem.

[10.2] Vidzemes apgabaltiesa konstatē, ka liecinieka /Persona I/ sniegtās ziņas par to, ka 2019.gada 11.jūlija

agrā rītā pēc pēkšņa kliedziena pēc palīdzības no cietušās telts izskrējis un jūras virzienā aizskrējis kāds vīrietis,

kā arī minētā liecinieka un liecinieku /Persona J/, /Persona O/, /Persona M/, /Persona N/, /Persona L/ sniegtais

cietušās uzvedības un emocionālā stāvokļa raksturojums notikuma vietā -atrašanās šoka stāvoklī, saukšana pēc

palīdzības, histēriska raudāšana un lamāšanās, cietušās /Persona H/ faktiskā rīcība - tūlītēja Valsts policijas

izsaukšana, neapstiprina apsūdzētā /Persona G/ apgalvojumus par labprātīgām dzimumattiecībām.

[10.3] Vērā ņemams fakts, ka liecinieki jau sākotnēji norādījuši, ka /Persona H/ uzreiz notikuma vietā

apgalvojusi, ka notikusi viņas izvarošana, proti, pamodusies no tā, ka viņai virsū guļ svešs vīrietis, kurš veic ar

viņu dzimumaktu. Lieciniekiem nav bijušas šaubas par cietušās apgalvojumiem, jo /Persona H/ reakcija un

pārdzīvojumi bijuši patiesi.

[11] Vidzemes apgabaltiesa netic apsūdzētā /Persona G/ apgalvojumiem, ka cietusī, liecinot par izvarošanas

faktu, viņu aprunā.

Apelācijas instances tiesa konstatē, ka šādi apsūdzētā apgalvojumi nav pamatoti un neatbilst lietā iegūtajiem

pierādījumiem, tostarp kompleksās psiholoģiskās poligrāfa ekspertīzes atzinumā secinātajam, ka /Persona H/

nemelo teikdama, ka 2019.gada 11.jūlijā agrā rītā /Adrese B/, /Nosaukums E/, teltī nepazīstams vīrietis veica ar

viņu dzimumaktu pret viņas gribu. Cietusī nemelo teikdama, ka, atrodoties teltī, viņa nedz ar vārdiem, nedz

rīcību nav labprātīgi piekritusi dzimumaktam ar vīrieti. Nemelo teikdama, ka, atmostoties sajuta, ka ar viņu tiek

veikts dzimumakts un tikai pēc tam, kad pakāpeniski saprata, ka tas ir nepazīstams vīrietis, viņu atgrūda, pēc kā

vīrietis tūlīt pārtrauca dzimumaktu.

[11.1] Apsūdzētā aizstāvji apšaubīja kompleksās psiholoģiskās poligrāfa ekspertīzes kvalitāti un izdarīto

secinājumu ticamību, norādot, ka tie nav pārbaudāmi.

Izvērtējusi kompleksās psiholoģiskās poligrāfa ekspertīzes atzinumu, iepazinusies ar veiktās ekspertīzes skaņu

un attēlu ierakstu (videoierakstu) un poligrammām, Vidzemes apgabaltiesa konstatē, ka ekspertīzes atzinums

sastāv no 12 lapaspusēm, no kurām 10 lapaspuses satur izpētes datu un apstākļu, pielietotās metodoloģijas

aprakstu. Veiktā ekspertīze ir detalizēti argumentēta, tās izdarītie secinājumi balstīti ne tikai uz programmatūras

analīzes pamata, bet arī, veicot rūpīgu un atbildīgu visu ekspertu rīcībā nodoto materiālu izpēti un cietušās

/Persona H/ izvaicāšanu. Vidzemes apgabaltiesa konstatē, ka ekspertīzes laikā izdarītie secinājumi pamatoti ar

Tiesu ekspertu padomes apstiprinātām izpētes metodēm “IM 21.01” (reģ. nr. 2-20/PRIV-VII/322 (v2)) un “IM

26.01”( reģ. nr. 2-20/LJPA-I/538IP), kas norādīts ne tikai ekspertīzes ievaddaļā, bet arī izpētes daļā, pamatojot

izpētes rezultātus. Ekspertīzes laikā izmantoto izpētes metodi pirmās instances tiesā apstiprinājuši arī eksperti

/Persona P/ un /Persona R/, kuru liecības detalizēti atspoguļotas pirmās instances tiesas spriedumā.

Tā kā kompleksās psiholoģiskās poligrāfa ekspertīzes atzinums Nr.759-1-20/1026k ir pamatots ar Tiesu

ekspertu padomes apstiprināto izpētes metodi, ekspertīzes gaita un rezultāti izklāstīti pietiekami pilnīgi, lai būtu

saskatāma to saistība un pamatotība, tad nepamatoti ir aizstāvības apgalvojumi, ka kompleksā psiholoģiskā

poligrāfa ekspertīze ir ekspertu personīgs viedoklis, nevis zinātniski pamatots atzinums.

Vidzemes apgabaltiesai nav pamats apšaubīt, ka ekspertīzes laikā izmantotais specifisko veģetatīvās nervu

sistēmas reakciju vērtējums uz pārbaudāmai personai nozīmīgu psiholoģisko kairinātāju ir pamatots un korekts,

jo balstīts uz leģitīmu Tiesu ekspertu padomes apstiprināto izpētes metodi. Līdz ar to apelācijas instances tiesa

atzīst, ka kompleksās psiholoģiskās poligrāfa ekspertīzes atzinums Nr.759-1-20/1026k ir attiecināms un

pieļaujams pierādījums lietā, kura ticamība kā vienam no Kriminālprocesa likuma 132.panta pirmajā daļā

norādītajam pierādījumu veidam tiek vērtēta atbilstoši Kriminālprocesa likuma 128.panta prasībām.

Konkrētais pierādījums nav izšķirošais apsūdzētā /Persona G/ vainīguma pamatošanai, bet tiek vērtēts, aplūkojot

visus kriminālprocesa laikā iegūtos faktus un ziņas par faktiem kopumā un savstarpējā sakarībā. Vērtējot

eksperta atzinumā izdarītos secinājumus, tiesa ņem vērā Kriminālprocesa likuma 128.panta trešajā daļā

noteikto, ka nevienam no pierādījumiem nav iepriekš noteikta augstāka ticamības pakāpe nekā pārējiem

pierādījumiem.

[12] Vidzemes apgabaltiesai nav pamats apšaubīt cietušās /Persona H/ apgalvojumus par /Persona G/ pret viņu

vērsto seksuālo vardarbību un tās izdarīšanas faktiskajiem apstākļiem, jo ambulatorās kompleksās tiesu

psihiatriskās – tiesu psiholoģiskās ekspertīzes Nr.02.02-04/6850/2022 laikā /Persona H/ nav konstatēta

pataloģiska fantazēšana un nekritiska melošana.

[12.1] Pretēji aizstāvju norādītajam, eksperti atzinuši, ka cietušajai, pret kuru vairāk kā pirms desmit gadiem

tika vērsts identiska rakstura noziedzīgs nodarījums, nav konstatējami posttraumatiskā stresa sindroma

simptomi vai pazīmes, kas ietekmēja viņas spējas pareizi uztvert krimināllietai nozīmīgus apstākļus, adekvāti uz

tiem reaģēt un par tiem liecināt. Eksperti secinājuši, ka /Persona H/ spēj sniegt liecības par lietai būtiskiem

apstākļiem. Cietusī spēja saprast ar viņu veikto darbību raksturu un nozīmi ne uzreiz, bet ne vēlāk kā pēc dažām

minūtēm pēc pamošanās. Momentāla saprašana nevarēja iestāties dabisko fizioloģisko miega raksturojumu un

objektīvo papildfaktoru (alkohola reibums, nogurums) dēļ. Spēju izrādīt pretošanos cietusī realizēja pēc pilnas

pamošanās sociāli adekvāti- aktīvi atstumjot nezināmo vīrieti, izraujoties no telts un saucot palīgā.

[12.2] Vidzemes apgabaltiesa konstatē, ka ekspertīzes atzinumā izdarītie secinājumi atbilst ne tikai cietušās un

liecinieku /Persona I/, /Persona J/, /Persona K/, /Persona L/, /Persona M/, /Persona N/, /Persona O/ sniegtajām

ziņām par faktiem, bet ekspertu secinātais par cietušās spēju realizēt pretošanos pēc pilnas pamošanās, aktīvi

atstumjot nezināmo vīrieti, atbilst apsūdzētā /Persona G/ apgalvojumiem, ka dzimumakta laikā cietusī viņu

pēkšņi atgrūdusi.

[13] Lietā iegūtās ziņas par vairākus gadus iepriekš pret /Persona H/ vērsto seksuālo vardarbību, uz ko

uzmanību vērsa apsūdzētā aizstāvji, Vidzemes apgabaltiesas ieskatā norāda uz faktu, ka cietušajai jau notikuma

brīdī pēc pamošanās bija saprotams /Persona G/ pret viņu vērsto darbību raksturs un nozīme. Nekavējoties

ziņojot tiesībsargājošām iestādēm par /Persona G/ veikto izvarošanu, cietušajai bija zināma sarežģītā konkrēto

kriminālprocesa veidu norise, tostarp nepieciešamība vairākkārtīgi detalizēti liecināt par pret viņu vērsto

seksuālo vardarbību. Neskatoties uz to, ka šādas darbības nenoliedzami cietušajai personai sagādā dažādus

subjektīvi nepatīkamus pārdzīvojumus un diskomforta situācijas, cietusī /Persona H/ ir ne tikai vairākkārtīgi

sniegusi liecības lietā, bet piekritusikompleksās psiholoģiskās poligrāfa ekspertīzes un ambulatorās kompleksās

tiesu psihiatriskās – tiesu psiholoģiskās ekspertīzes veikšanai, proti, vairākkārtējai dažādu speciālistu

iztaujāšanai un viņas izvērtēšanai.

Vidzemes apgabaltiesas ieskatā šāda /Persona H/ rīcība, kā arī visā kriminālprocesa laikā sniegtās ziņas par to,

ka noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīdī viņa atradās alkohola reibumā, kas ietekmēja miegu un spēju

pretoties, norāda uz cietušās godprātību un sniegto ziņu patiesumu. Tas atbilst kompleksās psiholoģiskās

poligrāfa ekspertīzes atzinumā Nr.759-1-20/1026k, ambulatorās kompleksās tiesu psihiatriskās – tiesu

psiholoģiskās ekspertīzes Nr.02.02-04/6850/2022 atzinumā izdarītajiem secinājumiem un ekspertu /Persona P/,

/Persona R/, /Persona S/, /Persona T/ pirmās instances tiesā sniegtajām liecībām.

[14] Vidzemes apgabaltiesa atzīst, ka apsūdzētā faktiskā rīcība notikuma vietā- straujā bēgšana no telts, atstājot

notikuma vietā sev piederošās drēbes (zeķes), gulēšanas imitēšana /Nosaukums G/ teltī brīdī, kad apkārtējie

mēģināja noskaidrot vainīgo personu un sniegt cietušajai palīdzību, savas vainas noliegšana notikuma vietā, kad

atbilstoši liecinieka /Persona U/ liecinātajam kolēģi sākuši runas, ka izvarošanā varētu būt iesaistīts /Persona G/,

jo cietusī norādījusi uz faktu, ka vainīgajam bija bārda, savu faktisko darbību neatzīšana policijas darbiniekiem,

kas ieradās notikuma vietā uzreiz pēc izsaukuma- neapstiprina /Persona G/ apgalvojumus par cietušās labprātīgu

stāšanos dzimumsakaros.

[15] Nav noliedzams aizstāvības norādītais fakts, ka apsūdzētais /Persona G/ noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas

laikā dienēja /Nosaukums F/, kur jāievēro reglaments. Nav apšaubāms apsūdzētā tiešā priekšnieka /Persona V/

pirmās instances tiesā liecinātais, ka /Persona G/ aizstāvja ieteiktajai “izvairīgai“ liecināšanas taktikai piekrita

arī /Nosaukums F/ vadība, cerot šo incidentu atrisināt /Nosaukums F/ iekšienē. Nav apšaubāms liecinieka

/Persona Z/ pirmās instances tiesā liecinātais, ka /Amata nosaukums/ neapdomājot var izdarīt visu, ko no viņa

prasa komandieris, tostarp sniegt nepatiesas liecības. Vidzemes apgabaltiesa tomēr konstatē, ka atbilstoši

liecinieka /Persona AA/ sniegtajām ziņām par šādu /Nosaukums F/ augstāko amatpersonu izvēlēto /Persona G/

aizstāvības taktiku apsūdzētais uzzināja jau krietni vēlāk pēc notikuma, proti, laikā, kad bija devies prom no

/Adrese B/ notikušās /Nosaukums F/ spartakiādes.

Tādējādi konstatējams, ka apsūdzētajam /Persona G/ notikuma vietā 2019.gada 11.jūlija agrā rītā nepastāvēja

nekādi šķēršļi tur esošajiem Valsts policijas darbiniekiem izskaidrot situācijas faktiskos apstākļus- norādīt uz

labprātīgām dzimumattiecībām ar /Persona H/ un novērst viņa ieskatā radušos pārpratumu par konkrētās

situācijas novērtējumu. Tomēr apsūdzētais to nedarīja, lai gan tobrīd nekādi rīkojumi no /Nosaukums F/ vadības

vai aizstāvības puses, kas ierobežotu šādu viņa rīcību, nebija.

[16] Izvērtējusi kompleksās psiholoģiskās poligrāfa ekspertīzes atzinumā Nr.759-1-20/1026k, ambulatorās

kompleksās tiesu psihiatriskās – tiesu psiholoģiskās ekspertīzes Nr.02.02-04/6850/2022 atzinumā izdarītos

secinājumus, ekspertu /Persona P/, /Persona R/, /Persona S/, /Persona T/ pirmās instances tiesā sniegtās ziņas

par faktiem kopsakarībā ar cietušās /Persona H/ visā kriminālprocesa laikā sniegtajām liecībām,Vidzemes

apgabaltiesa atzīst par pamatotu pirmās instances tiesas atzinumu, ka brīdī, kad apsūdzētais /Persona G/ uzsāka

dzimumaktu ar /Persona H/, cietusī atradās bezpalīdzības stāvoklī – gulēja ciešā miegā-, un apsūdzētais to

apzinājās.

[16.1] Vidzemes apgabaltiesa ņem vērā tiesību teorijā pausto atziņu, ka piekrišanu stāties seksuāla rakstura

attiecībās raksturo šādi elementi: piekrišana ir 1)brīvprātīga, 2) skaidra, 3) apzināta un 4) pastāvīga. Klusēšana-

piekrišana šajā dzīves sfērā nav piemērojama. Turklāt dzimumakts, izmantojot cietušās bezpalīdzības stāvokli, ir

vienīgais gadījums, kad izvarošanā nav iekļauta prasība izvērtēt cietušā attieksmi pret dzimumaktu (U.Krastiņš,

V.Liholaja. Krimināltiesības. Sevišķā daļa. Mācību grāmata. Ceturtais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu

namu aģentūra, 2025, 363.-364.lpp.).

[16.2] Tādējādi lietā konstatētajos faktiskajos apstākļos /Persona G/ prettiesiskā rīcība pamatoti kvalificēta kā

izvarošana, jo, atrodoties dziļā miegā, cietusī /Persona H/ nekādā veidā (ne ar vārdiem, ne rīcību) nevarēja paust

piekrišanu dzimumakta veikšanai ar tobrīd viņai nepazīstamo apsūdzēto.

Ekspertu konstatētais dziļā miega stāvoklis, kuru papildus ietekmēja objektīvi papildfaktori- alkohola reibums

un nogurums-, nepārprotami liedza cietušajai /Persona H/ dzimumakta uzsākšanas brīdī saprast ar viņu izdarīto

darbību raksturu un nozīmi un nodrošināt aizstāvību pret apsūdzētā darbībām, proti, nekavējoties reaģēt pret

viņu vērsto prettiesisko seksuālo vardarbību.

[17] Aizstāvju apelācijas instances tiesā paustais apgalvojums, ka apsūdzētais /Persona G/ konkrētos apstākļos

varēja “labprātīgi pašapmānīties”, uzskatot, ka /Persona H/ labprātīgi iesaistīsies seksuālās darbībās, apelācijas

instances tiesas ieskatā tikai apstiprina cietušās apgalvojumu, ka dzimumakta uzsākšanas brīdī viņa atradās

bezpalīdzības stāvoklī (dziļā miegā) un piekrišanu dzimumattiecībām nav paudusi, turklāt apsūdzētais, atverot

guļammaisu, izģērbjot cietušo un uzsākot dzimumaktu ar guļošo, to apzinājās.

[18] Pirmās instances tiesā nopratinātā speciāliste psihiatre /Persona AD/ apstiprinājusi aizstāvju viedokli, ka

guļammaisa atvēršana, cietušās izģērbšana, dzimumakta uzsākšana nav iespējama, cietušajai nepamostoties.

Proti, konkrētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīdī cietusī nevarēja būt dziļākajā miega fāzē un nejust ar

viņu veiktās darbības. Atbilstoši speciālistes norādītajam /Persona H/ kā /Amata nosaukums/ un trenētam

profesionālim bija jāspēj pamosties un reaģēt lietā identificētos noguruma un iespējama reibuma apstākļos.

Neapšaubot speciālistes zināšanas miega un psihiatrijas jomā, Vidzemes apgabaltiesa konstatē, ka /Persona AD/

nav tiesu psihiatrijas eksperte un, pretēji ekspertiem/Persona P/, /Persona R/, /Persona S/ un /Persona T/, nav

strādājusi ar cietušo /Persona H/ un nav atbilstoši Tiesu ekspertu padomes apstiprinātajām leģitīmajām izpētes

metodēm veikusi cietušās izpēti. Līdz ar to speciālistes/Persona AD/ hipotētisku pieņēmumu izteikšana pirmās

instances tiesā, balstoties uz profesionālajām zināšanām miega jomā, nav atzīstama par objektīvu faktu

konstatāciju, jo tā nav attiecināma uz lietā noskaidrotajiem apstākļiem.

[19] Ievērojot to, ka DNS ekspertīzes atzinumā Nr.1905866 uz cietušās guļammaisa oderes un apakšbiksēm tika

konstatēts /Persona G/ bioloģiskais materiāls, apsūdzētais nenoliedz faktu, ka atradies cietušās /Persona H/

guļammaisā, kur veicis dzimumaktu, Vidzemes apgabaltiesas ieskatā navizšķirošas nozīmes apelācijas sūdzības

argumentam, ka kriminālprocesa ietvaros netika pētīts, vai /Persona G/ bioloģiskais materiāls atradās arī uz tām

cietušās apģērba vietām, kurām viņam neizbēgami būtu bijis jāpieskaras, lai /Persona H/ izģērbtu.

[20] Nepamatots ir aizstāvības apelācijas instances tiesā paustais apgalvojums, ka lietā konstatētajos apstākļos

dzimumakts nevarēja notikt bez sāpju radīšanas cietušajai un miesas bojājumiem.

[20.1] Apelācijas instances tiesa konstatē, ka cietusī /Persona H/ visa kriminālprocesa laikā, sniedzot ziņas par

faktiem, nav norādījusi, ka dzimumakta laikā /Persona G/ būtu viņai nodarījis sāpes. Līdz ar to pieņēmums, ka

bezpalīdzības stāvoklī esošas pieaugušas un atbilstoši tiesu medicīniskās ekspertīzes atzinumā konstatētajam

regulāru dzimumdzīvi dzīvojošas sievietes izvarošanas gadījumā cietušajai viennozīmīgi vajadzēja just sāpes, ir

aizstāvības subjektīva notikušā faktisko apstākļu interpretācija. Konkrētajam apgalvojumam trūkst zinātnisks

pamatojums, tas nav apstiprināts ar lietā iegūtiem pierādījumiem vai kādu objektīvu medicīnisku

dokumentāciju.

[20.2] Arī miesas bojājumu neesamība cietušās dzimumorgānu rajonā izskatāmajā lietā konstatētos apstākļos

neizslēdz izvarošanas faktu. Uz to norādīts arī cietušajai /Persona H/ veiktajā tiesu medicīniskajā ekspertīzē.

Lietā nav pierādījumi, ka apsūdzētais /Persona G/ attiecībā pret cietušo /Persona H/ būtu pielietojis vardarbību,

nodarot viņai miesas bojājumus. Uz šādiem faktiem nav norādījusi ne cietusī, ne arī apsūdzētais. Turklāt vērā

ņemams apstāklis, ka cietusī /Persona H/ izvarošanas laikā atradās bezpalīdzības stāvoklī, līdz ar ko

apsūdzētajam nebija nepieciešamība pārvarēt cietušās pretestību, lai izdarītu dzimumaktu.

[21] Pretēji apelācijas sūdzībā norādītajam, ka pirmās instances tiesa nepamatoti pastiprinātu uzmanību

pievērsusi /Persona G/ bārdas nodzīšanai pēc noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas, bet pirms ierašanās 2019.gada

12.jūlijā Valsts policijā liecību sniegšanai, apelācijas instances tiesa atzīst, ka Vidzemes rajona tiesa pamatoti šo

faktu spriedumā ir vērtējusi.

/Persona G/ bārda bija tā īpašā pazīme, uz kuru cietusī nekavējoties norādīja notikuma vietā esošajām personām

un Valsts policijas darbiniekiem, lai ātrāk varētu noskaidrot un identificēt vainīgo personu.

Vērā ņemams fakts, ka apsūdzētā rīcība, nodzenot bārdu uzreiz pēc notikuma, pārsteigusi arī viņa kolēģi

liecinieku /Persona AE/, ar kuru kopā /Persona G/ bija jāierodas 2019.gada 12.jūlijā Valsts policijas Limbažu

iecirknī liecību sniegšanai.

Apelācijas instances tiesa atzīst, ka apzināta vizuālā tēla mainīšana pēc nozieguma izdarīšanas netiešā veidā

apstiprina, ka apsūdzētais /Persona G/ apzinājās izvarošanas faktu un to, ka bārdas dēļ var tikt atpazīts.

[22] Vidzemes apgabaltiesa nepiekrīt apelācijas sūdzībā paustajam, ka pirmās instances tiesa, neatspēkojot visus

aizstāvju tiesas debašu runā norādītos argumentus, ir pārkāpusi /Persona G/ Kriminālprocesa likuma 15.pantā

garantētās tiesības uz lietas izskatīšanu taisnīgā, objektīvā un neatkarīgā tiesā.

Kā jau to pareizi norādījusi Vidzemes rajona tiesa apstrīdētajā spriedumā, no Eiropas Cilvēka tiesību un

pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta izriet tiesas pienākums argumentēt spriedumu, bet tas nav

saprotams kā prasība detalizēti atbildēt uz jebkuru argumentu (1994.gada 19.aprīļa sprieduma “Van de Hurk v

The Netherlands” 61.punkts (iesniegums Nr.16034/90)). Tiesnešiem ir jāuzklausa visi argumenti, bet viņiem nav

pienākums detalizēti atrunāt jebkuru paskaidrojumu. Tiesai ir atļauts izvērtēt argumentus, kurus tā uzskata par

nozīmīgiem no tiesību viedokļa (Eiropas Cilvēktiesību tiesas komisijas 1986.gada 13.oktobra lēmums lietā

Nr.10153/82 Austria).Tas, cik detalizēti tiesas nolēmumā jābūt norādītiem tā motīviem, ir atkarīgs no konkrētā

nolēmuma rakstura un lietas apstākļiem, kas katrā individuālā gadījumā vērtējami atsevišķi (Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 1994.gada 9.decembra sprieduma lietā “Ruiz Torija v Spain” iesnieguma Nr.18390/91

29.punkts).Turklāt pienākums norādīt nolēmuma motīvus nav saprotams kā visaptveroša prasība sniegt

detalizētu atbildi uz katru argumentu (Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 1999.gada 21.janvāra

sprieduma lietā Ģarcia Ruiz v Spain” iesnieguma Nr.30544/96 26.punkts).

Izvērtējot konkrēto normatīvo regulējumu, pirmās instances tiesai spriedumā ir jāatspēko tikai tie argumenti, kas

attiecas uz noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas faktiskajiem apstākļiem un nodarījuma kvalifikāciju, nevis

jebkurš, tostarp juridiski nenozīmīgs, arguments, kas minēts aizstāvju debašu runā.

Vidzemes rajona tiesa ir visā pilnībā ievērojusi noteiktās prasības. Tādējādi tikai fakts, ka apelācijas sūdzības

iesniedzēji nepiekrīt pirmās instances tiesas spriedumā sniegtajai argumentācijai par /Persona G/ vainīgumu

Krimināllikuma 159.panta pirmajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā, nav pamats, lai Vidzemes

apgabaltiesa atzītu, ka pirmās instances tiesa būtu pieļāvusiKriminālprocesa likuma 15.pantā garantēto

apsūdzētā /Persona G/ tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumu.

[23] Vidzemes apgabaltiesa atbilstoši Kriminālprocesa likuma 128.panta otrajā daļā noteiktajam lietā iegūto

pierādījumu kopumu uzskata par pietiekamu un pārliecinošu, kas izslēdz jebkādas saprātīgās šaubas par

/Persona G/ vainīgumu Krimināllikuma 159.panta pirmajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā, un

atzīst, ka apsūdzētā savas vainas noliegšana inkriminētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā ir viņa aizstāvības

pozīcija, lai izvairītos no kriminālatbildības un soda.

[24] Pretēji apelācijas sūdzībā paustajam, Vidzemes apgabaltiesa atzīst, ka pirmās instances tiesa apsūdzētā

/Persona G/ darbībās ir pareizi konstatējusi visas Krimināllikuma 159.panta pirmajā daļā paredzētā noziedzīgā

nodarījuma sastāva pazīmes - objektu (cietušās /Persona H/ dzimumbrīvību), objektīvo pusi (aktīvas darbības,

kas vērstas pret cietušo bezpalīdzības stāvoklī), subjekts (pieskaitāma fiziska persona, kura sasniegusi

četrpadsmit gadu vecumu) un subjektīvā puse (tiešs nodoms – /Persona G/ apzinājās savu darbību kaitīgumu,

proti, apzinājās, ka stājas dzimumsakaros ar personu, kura ir bezpalīdzības stāvoklī, un vēlējās apmierināt savu

dzimumtieksmi tieši šādā veidā).

[25] Apsūdzētā /Persona G/ darbības pamatoti kvalificētas kā pabeigts Krimināllikuma 159.panta pirmajā daļā

paredzētais noziedzīgais nodarījums, jo izvarošana ir noziegums ar formālu sastāvu. Tā pabeigta ar dzimumakta

uzsākšanas brīdi.

[26] Vidzemes apgabaltiesa atzīst, ka apsūdzētais /Persona G/ par izdarīto pamatoti sodīts.

[27] Izvērtējusi pirmās instances tiesas apsūdzētajam /Persona G/ noteikto sodu, Vidzemes apgabaltiesa atzīst,

ka ir ievēroti un pēc būtības pareizi piemēroti Krimināllikuma 46.pantā paredzētie soda noteikšanas vispārīgie

principi, un ar konkrēto sodu ir panākts Krimināllikuma 35.panta otrajā daļā noteiktais soda mērķis.

Krimināllikuma 159.panta pirmās daļas sankcija par izdarīto noziedzīgo nodarījumu paredz pamatsodu tikai

brīvības atņemšanas veidā. Līdz ar ko atbilstoši Krimināllikuma 46.panta 3.1 daļai, nosakot tās ilgumu /Persona

G/, Vidzemes rajona tiesa ir ņēmusi vērā noziedzīgā nodarījuma raksturu, radīto kaitējumu, vainīgā personību,

kā arī atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus.

[27.1] Pirmās instances tiesa ir ņēmusi vērā, ka atbilstoši Krimināllikuma 7.panta piektajai daļai /Persona G/

izdarījis tīšu sevišķi smagu noziegumu. Ar savu rīcību apdraudēja cietušās /Persona H/ dzimumbrīvību.

[27.2] Vērtējot apsūdzētā personību, tiesa ir ņēmusi vērā, ka /Persona G/ agrāk nav tiesāts. Apsūdzētā apgādībā

ir nepilngadīgs dēls, kurš atbilstoši Valsts probācijas dienesta izvērtēšanas ziņojumā norādītajam dzīvo pie

mātes. Apsūdzētajam ir deklarēta dzīvesvieta.

No /Nosaukums F/ /Persona G/ tiek raksturots pozitīvi kā profesionāls, disciplinēts, atbildīgs /Amata

nosaukums/ un dienesta biedrs, kurš vairākkārtīgi saņēmis apbalvojumus.

Vērtējot apsūdzētā personību, ņemta vērā Valsts probācijas dienesta izvērtēšanas ziņojumā sniegtā informācija,

ka/Persona G/ varētu būt nosliece uz pastiprinātu seksualitāti. Šāds atzinums sniegts, izvērtējotpaša /Persona G/

sniegtās ziņas par seksuālām attiecībām ar sievietēm, kas pamatā bijuši vienas nakts sakari.

[27.3] Pirmās instances tiesa apsūdzētā rīcībā nav konstatējusi Krimināllikuma 47.panta pirmajā daļā uzskaitītos

atbildību mīkstinošos apstākļus, kā arī apstākļus, kurus par tādiem varētu atzīt saskaņā ar Krimināllikuma

47.panta otro daļu.

Apsūdzētā rīcībā nav konstatēti arī Krimināllikuma 48.panta pirmajā daļā paredzētie atbildību pastiprinošie

apstākļi.

[27.4] Novērtējusi visas iepriekš norādītās ziņas, kas raksturo /Persona G/ izdarīto noziedzīgo nodarījumu un

radīto kaitējumu, apsūdzētā personību, faktu, ka noziedzīgo nodarījumu apsūdzētais izdarījis pirmo reizi, viņa

rīcībā nav konstatēti atbildību mīkstinoši un atbildību pastiprinoši apstākļi, Vidzemes apgabaltiesa atzīst par

pareizu un pamatotu pirmās instances tiesas atzinumu, ka apsūdzētais /Persona G/ pēc Krimināllikuma 159.

panta pirmās daļas sodāms ar brīvības atņemšanu uz 5 gadiem. Apsūdzētajam pamatoti piemērots arī panta

sankcijā obligāti paredzētais papildsods – probācijas uzraudzība uz 1 gadu.

[27.5] Ievērojot to, ka likumdevējs par Krimināllikuma 159.panta pirmajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma

izdarīšanu paredzējis vainīgo personu sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku no 4 līdz 10 gadiem, bet pirmās

instances tiesa radusi par iespējamu apsūdzētajam, kura rīcībā nav konstatēti atbildību mīkstinoši un atbildību

pastiprinoši apstākļi, noteikt sodu nedaudz virs panta sankcijas minimālās robežas, tad apelācijas instances tiesa

atzīst, ka nav nekāda pamata uzskatīt /Persona G/ noteikto sodu par nepamatoti bargu.

[27.6] Vidzemes apgabaltiesa atzīst, ka apsūdzētajam piemērotais sods ir taisnīgs un samērīgs. Konkrētos

apstākļos tikai šāds pamatsoda un papildsoda mērs visefektīvāk sasniegs Krimināllikuma 35. panta otrajā daļā

definētos soda mērķus- aizsargās sabiedrības drošību, atjaunos taisnīgumu, sodīs vainīgo personu par izdarīto

noziedzīgo nodarījumu, resocializēs sodīto personu, kā arī panāks, lai notiesātais un citas personas pildītu

likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas.

[28] Izvērtējusi lietas procesuālo virzību, Vidzemes apgabaltiesa, pretēji aizstāvības apelācijas instances tiesā

norādītajam, nekonstatē apsūdzētā /Persona G/ Kriminālprocesa likuma 14.pantā paredzēto tiesību uz

kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā pārkāpumu.

[28.1] Judikatūrā nostiprināta atziņa, ka kriminālprocesa izskatīšanas ilgums- vairāki gadi- pats par sevi nav

pamats atzinumam, ka tas neattaisnoti novilcināts un tādēļ pieļauts tiesību uz kriminālprocesa pabeigšanu

saprātīgā termiņā pārkāpums (Senāta 2018.gada 6.februāra lēmums lietā Nr.SKK47/2018).

[28.2] Kriminālprocess uzsākts 2019.gada 11.jūlijā. 2020.gada 2.martā /Persona G/ atzīts par aizdomās turēto,

bet 2020.gada 15.oktobrī viņam celta apsūdzība. 2020.gada 21.decembrī pieņemts lēmums par lietas nodošanu

tiesai.

Lai gan tiesvedība lietā ilgst vairāk kā četrus gadus, nav konstatējams, ka tās laikā būtu pieļauta dīkstāve. No

lietas materiāliem redzams, ka pirmās instances tiesā lietas izskatīšana noteikta regulāri. Kopumā nozīmētas 22

tiesas sēdes, no kurām 19 notikušas. Tiesvedības laikā nopratināti vairāki eksperti un vairāk kā 30 liecinieki.

Ilgstošākie pārtraukumi saistīti ar ambulatorās kompleksās tiesu psiholoģiskās tiesu psihiatriskās ekspertīzes

noteikšanu un veikšanu cietušajai, kā arī, apmierinot apsūdzētā lūgumu par došanos starptautiskā komandējumā.

[28.3] Vidzemes apgabaltiesa atzīst, ka konstatētajos apstākļos nav pamata attiecībā uz apsūdzētajam /Persona

G/ nosakāmo sodu piemērot Krimināllikuma 49.1panta pirmajā daļā paredzētos nosacījumus, jo kriminālprocesa

virzība ir notikusi, ievērojot kriminālprocesa apjomu, sarežģītību un iesaistīto personu rīcību.

[29] Tā kā apsūdzētais /Persona G/ atzīts par vainīgu Krimināllikuma 159.panta pirmajā daļā paredzētā

noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā un cietusī /Persona H/ ir saņēmusi valsts kompensāciju, Vidzemes

apgabaltiesa pievienojas pirmās instances tiesas atzinumam, ka saskaņā ar likuma “Par valsts kompensāciju

cietušajiem” 3.1panta pirmās daļas 2.punktu no apsūdzētā /Persona G/ valsts labā piedzenama Juridiskās

palīdzības administrācijas cietušajai izmaksātā valsts kompensācija 1935euro.

[30] Vidzemes apgabaltiesa atzīst par pamatotu apelācijas sūdzībā pausto argumentu, ka apsūdzētajam /Persona

G/ nav pienākums segt izdevumus, kas radušies saistībā ar viņa vainu apliecinošu pierādījumu iegūšanu

kriminālprocesā - cietušajai /Persona H/ veikto komplekso psiholoģisko poligrāfa ekspertīzi. Tāpēc apelācijas

instances tiesa atzīst, ka Vidzemes rajona tiesas 2024. gada 19. janvāra spriedums ir atceļams daļā par

procesuālo izdevumu 850euro piedziņu no /Persona G/ un atceltajā daļā taisāms jauns spriedums.

[30.1] No krimināllietas materiāliem redzams, ka 2020.gada 14.augustā procesa virzītājs pieņēmis lēmumu par

kompleksās psiholoģiskās poligrāfa ekspertīzes noteikšanu cietušajai /Persona H/, lai noskaidrotu cietušās

sniegto ziņu patiesīgumu.

[30.2] 2020.gada 25.augustā sastādīts kompleksās psiholoģiskās poligrāfa ekspertīzes atzinums Nr.759-1-

20/1026k un iesniegts faktūra- rēķins Nr.1/2020, no kura redzams, ka ekspertam /Persona P/ par veikto darbu

pienākas samaksa 425euro. Iesniegts faktūra- rēķins Nr.1/2020k, no kura redzams, ka ekspertei /Persona R/ par

veikto darbu pienākas samaksa 425euro.

[30.3] Vidzemes rajona tiesa pamatoti atzinusi, ka atbilstoši Kriminālprocesa likuma 367.panta pirmās daļas

3.punktam darba samaksa ekspertiem /Persona P/ un /Persona R/ 850euro apmērā ir procesuālie izdevumi.

[30.4] Kriminālprocesa likuma 368.panta pirmā daļa noteic, ka procesuālos izdevumus ar tiesas lēmumu

piedzen no notiesātajiem, izņemot gadījumus, ja persona ir attaisnota, maznodrošināta vai trūcīga, ja piedziņa

var būtiski ietekmēt to personu mantisko stāvokli, kuras atrodas šīs personas apgādībā, vai procesuālie izdevumi

saistīti ar tiesas sēžu atlikšanu.

[30.5] Konstatējams, ka procesuālie izdevumi 850 euro- samaksa par kompleksās psiholoģiskās poligrāfa

ekspertīzes veikšanu cietušajai- neattiecas ne uz vienu no likumdevēja Kriminālprocesa likuma 368.pantā

noteiktajiem izņēmuma gadījumiem, kad apsūdzētais būtu atbrīvojams no procesuālo izdevumu piedziņas.

Tomēr apstākļos, kad konkrēto ekspertīzi nav pieprasījis apsūdzētais /Persona G/ vai kāds no viņa aizstāvjiem,

bet ekspertīze noteikta pēc procesa virzītāja iniciatīvas, ekspertīzes atzinums ir izmantots /Persona G/ vainas

pamatošanai, Vidzemes apgabaltiesa atzīst, ka konkrēto procesuālo izdevumu piedziņa no apsūdzētā ir pretrunā

Kriminālprocesa likuma 19.panta otrajā daļā noteiktajam, ka personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, nav

jāpierāda savs nevainīgums. Turklāt šāda piedziņa ir pretrunā Kriminālprocesa likuma 20.pantā garantētajām

šādas personas tiesībām uz aizstāvību.

Apelācijas instances tiesa atzīst, lai nodrošinātu kriminālprocesuālo attiecību taisnīgu noregulējumu, procesuālie

izdevumi 850 euro- ekspertu darba samaksa par cietušajai /Persona H/ veikto komplekso psiholoģisko poligrāfa

ekspertīzi- sedzami no valsts līdzekļiem.

[31] Savukārt procesuālie izdevumi 11,57 euro- ceļa izdevumi, kas saistīti ar cietušās ierašanos pirmās instances

tiesā, pamatoti un atbilstoši Kriminālprocesa likuma 367.panta pirmās daļas 1.punktā un 368.panta pirmajā daļā

noteiktajam ar Vidzemes rajona tiesas 2024.gada 19.janvāra spriedumu piedzīti no apsūdzētā /Persona G/ valsts

labā.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 563.panta pirmās daļas 3.punktu, 565.panta pirmās daļas 5.punktu,

Vidzemes apgabaltiesa

nosprieda

atcelt Vidzemes rajona tiesas 2024. gada 19. janvāra spriedumu daļā par procesuālo izdevumu 850 euro

piedziņu no /Persona G/.

Procesuālos izdevumus 850 euro- samaksu par veikto komplekso psiholoģisko poligrāfa ekspertīzi- segt no

valsts līdzekļiem.

Pārējā daļā pirmās instances tiesas spriedumu atstāt negrozītu.

Spriedumu var pārsūdzēt kasācijas kārtībā Latvijas Republikas Senātā Kriminālprocesa likuma 574. vai 575.

pantā norādīto iemeslu dēļ, 10 darbdienu laikā pēc pilna sprieduma pieejamības dienas iesniedzot kasācijas

sūdzību (kasācijas protestu) Vidzemes apgabaltiesā.

Pilns spriedums būs pieejams 2025. gada 6. februārī pēc plkst. 15.00.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 568.panta trešo daļu noteikts jauns pilna sprieduma pieejamības laiks-

2025.gada 18.jūlijā pēc plkst. 14.00.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja E.Driba

Tiesnese G.G.Kukaine

Tiesnese G.Krieviņa