Court partially allowed claim for moral damages but dismissed personal injury compensation due to procedural timing.

ADMINISTRATĪVĀ RAJONA TIESA

RĪGAS TIESU NAMS

Lietas Nr.A420182715

Lietas arhīva Nr.A42-00263-16/44

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rēzeknē 2016.gada 1.februārī

Administratīvā rajona tiesa

šādā sastāvā: tiesnese Solvita Pujāte,

piedaloties pieteicējam /pers. A/, atbildētājas – Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes – Valsts policijas pārstāvei /pers. B/,

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc /pers. A/ pieteikuma par Valsts policijas Zemgales reģionālās pārvaldes Tukuma

iecirkņa faktiskās rīcības – neizsniedzot dvieli un spilvendrānu, nenodrošinot vienas stundas pastaigu dienā, konvojēšanas laikā nepamatoti piemērojot

roku dzelžus, nenodrošinot atbilstošus uzturēšanas apstākļus Valsts policijas Zemgales reģionālās pārvaldes Tukuma iecirkņa Īslaicīgās aizturēšanas vietā

kamerā Nr./kamera/ laika posmā no 2014.gada 20.marta līdz 4.aprīlim un no 2014.gada 10.novembra līdz 12.novembrim, kamerā Nr./kamera/ no

2014.gada 20.maija līdz 23.maijam un no 2014.gada 6.jūnija līdz 20.jūnijam, kamerā Nr./kamera/ no 2014.gada 25.aprīļa līdz 29.aprīlim, kamerā

Nr./kamera/ no 2013.gada 31.decembra līdz 2014.gada 2.janvārim, atzīšanu par prettiesisku un personiskā un morālā kaitējuma 5000 euro apmērā

atlīdzinājumu.

Aprakstošā daļa

[1] Pieteicējs /pers. A/ 2015.gada 6.janvārī vērsās ar iesniegumu Valsts policijā par uzturēšanās apstākļiem Valsts policijas Zemgales reģiona

pārvaldes Tukuma iecirkņa Īslaicīgās aizturēšanas vietā (turpmāk – Tukuma iecirkņa ĪAV) kamerā Nr./kamera/ no 2014.gada 20.marta līdz 4.aprīlim un

no 2014.gada 10.novembra līdz 12.novembrim, kamerā Nr./kamera/ no 2014.gada 20.maija līdz 23.maijam un no 2014.gada 6.jūnija līdz 20.jūnijam,

kamerā Nr./kamera/ no 2014.gada 25.aprīļa līdz 29.aprīlim. Pieteicējs norādīja, ka viņam netika izsniegts dvielis un spilvendrāna, kamerās nav veikts

kosmētiskais remonts, nav ventilācijas un pietiekama apgaismojuma, netiek veikta dezinfekcija, sanitārais mezgls nav aprīkots ar tualetes podu, kameru

platība ir nepietiekama. Tāpat pieteicējs norādīja, ka viņam tika liegta stundu gara pastaiga un konvojēšanas laikā nepamatoti tika piemēroti speciālie

līdzekļi. Pieteicējs lūdza atlīdzinājumu par morālo kaitējumu 5000 euro apmērā.

[2] Ar Valsts policijas 2015.gada 6.februāra lēmumu Nr.30 nolemts atteikt piešķirt /pers. A/ prasīto atlīdzinājumu, jo apstrīdēšanas iesniegumā

norādītie apgalvojumi par neatbilstošu sadzīves apstākļu nodrošināšanu Tukuma iecirkņa ĪAV nav guvuši objektīvu apstiprinājumu, līdz ar to nav

objektīva pamata uzskatīt, ka /pers. A/ tika turēts Tukuma iecirkņa ĪAV neatbilstoši Aizturēto personu turēšanas kārtības likuma un Apcietinājumā

turēšanas kārtības likuma prasībām. Valsts policija nekonstatēja, ka pret pieteicēju tika veiktas darbības, kas būtu pretrunā Latvijas Republikas

Satversmes un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas ( turpmāk - Konvencija) normām.

Apstrīdēšanas iesniegumu daļā par kameru tehnisko stāvokli un kameru platības neatbilstību Valsts policija pārsūtīja izskatīšanai Nodrošinājuma

valsts aģentūrai.

[3] Nodrošinājuma valsts aģentūra 2015.gada 23.februārī izskatīja pieteicēja apstrīdēšanas iesniegumu un sniedza informāciju par kameru tehnisko

stāvokli un sanitārajiem apstākļiem.

[4] Nepiekrītot Valsts policijas 2015.gada 6.februāra lēmumam Nr.30 un Nodrošinājuma valsts aģentūras sniegtajai informācijai, /pers. A/

Administratīvajā rajona tiesā iesniedza pieteikumu par Tukuma iecirkņa faktiskās rīcības – neizsniedzot dvieli un spilvendrānu, nenodrošinot vienas

stundas pastaigu dienā, konvojēšanas laikā nepamatoti piemērojot roku dzelžus, nenodrošinot atbilstošus uzturēšanas apstākļus (kameru tehniskais un

sanitārais stāvoklis, ventilācija, apgaismojums un platība) Tukuma iecirkņa ĪAV kamerā Nr./kamera/ laika posmā no 2014.gada 20.marta līdz 4.aprīlim

un no 2014.gada 10.novembra līdz 12.novembrim, kamerā Nr./kamera/ no 2014.gada 20.maija līdz 23.maijam un no 2014.gada 6.jūnija līdz 20.jūnijam,

kamerā Nr./kamera/ no 2014.gada 25.aprīļa līdz 29.aprīlim, kamerā Nr./kamera/ no 2013.gada 31.decembra līdz 2014.gada 2.janvārim, atzīšanu par

prettiesisku un morālā kaitējuma 5000 euro apmērā atlīdzinājumu.

Pieteikumā norādīja, ka atrodoties Tukuma iecirkņa ĪAV kamerā Nr./kamera/ laika posmā no 2014.gada 20.marta līdz 4.aprīlim un no 2014.gada

10.novembra līdz 12.novembrim, kamerā Nr./kamera/ no 2014.gada 20.maija līdz 23.maijam un no 2014.gada 6.jūnija līdz 20.jūnijam, kamerā

Nr./kamera/ no 2014.gada 25.aprīļa līdz 29.aprīlim, kamerā Nr./kamera/ no 2013.gada 31.decembra līdz 2014.gada 2.janvārim, viņam netika izsniegti

dvielis un spilvendrāna, kā rezultātā bija spiests gulēt uz netīra spilvena un slaucīties ar savu kreklu. Norādītajā laika posmā atradās kamerās, kas neatbilst

normatīvo aktu prasībām. Proti, kamerās nav veikts kosmētiskais remonts, apmetums un krāsa no sienām lobās nost, sienas pie guļamvietām un izlietnes

ir plaisās, sienas apzīmētas, liels daudzums melnā pelējuma mitruma dēļ, kas veido sēnītes uz apmetuma un pastāv iespēja saslimt ar tuberkulozi. Logi nav

atverami, kameras nevar izvēdināt, nav svaiga gaisa pieplūdes, bet mākslīgā ventilācija kamerās rada tādu troksni un aukstumu, kas nāk no ventilācijas,

ka tas ietekmē psihiskai un nav iespējams atrasties kamerā, jo nav silta apģērba. Kamerās nav pietiekošs dabiskais apgaismojums, jo logiem priekšā ir

dzelzs norobežojums, neraugoties uz to, ka logi ir aprīkoti ar restēm. Mākslīgais apgaismojums ir nepietiekošs, no tā asaro acis, nav iespējams rakstīt,

lasīt, sagatavoties tiesas sēdei, no pārslogojuma sāp acis. Kamerās ir nelaba smaka, lēkā blusas, kameras netiek koptas, tualete nav aprīkota ar

klozetpodu, kameru platība neatbilst divvietīgajām kamerām. Līdz ar to pret pieteicēju tika pieļauta spīdzinoša un necilvēciska attieksme.

Kā arī norādīja, ka pieteicējam, ņemot vērā to, ka bija notiesāts ar Tukuma rajona tiesas 2014.gada 13.jūnija spriedumu pēc Krimināllikuma

180.panta pirmās daļas, netika nodrošināta vienas stundas pastaiga dienā, ka konvojēšanas laikā no Rīgas Centrālcietuma uz Tukuma iecirkņa ĪAV (turp

un atpakaļ) tika piemēroti roku dzelži, bet netika piesprādzēts ar drošības siksnām, tāpēc viņa dzīvība bija apdraudēta.

Minēto rīcību lūdz atzīt par prettiesisku un atlīdzināt nodarīto personisko un morālo kaitējumu 5000 euro apmērā.

Kā pamatojumu personiskajam un morālajam kaitējumam norādīja, ka Tukuma iecirkņa prettiesiskās faktiskās rīcības rezultātā ir radušās

problēmas ar veselību, proti, stress sliktu sadzīves apstākļu dēļ, biežas galvassāpes, emocionāls uzbudinājums un bezmiegs, kā arī morālas ciešanas. Kā

arī norādīja, ka kaitējuma atlīdzinājuma piešķiršana pieteicējam atturēs Tukuma iecirkni no līdzīgu aizskārumu izdarīšanas nākotnē.

[5] Rakstveida paskaidrojumos tiesai Valsts policija /pers. A/ pieteikumu neatzīst un lūdz to noraidīt, daļā par atbilstošu sadzīves apstākļu

nenodrošināšanu, atsaucoties uz 2015.gada 6.februāra lēmumā Nr.30 norādīto argumentāciju. Savukārt daļā par kameru tehnisko stāvokli un kameru

platības neatbilstību paskaidro, ka saskaņā ar Nodrošinājuma valsts aģentūras sniegto informāciju strīdus kamerās sienu stāvoklis ir apmierinošs, ir

konstatēti skrāpējumi un ieraksti. Kamerās apgaismojums tiek nodrošināts ar 25 vatu ekonomiskajām spuldzēm, logi nav verami, ventilācija tiek

nodrošināta ar ventilācijas sistēmas palīdzību, kameru platība ir atbilstoša, kameru dezinfekcijas, dezinsekcijas un deratizācijas pakalpojumus saskaņā ar

līgumu sniedz SIA “Vide un higiēna”, kamerās kosmētiskie remonts nav veikts, kamerās tiek veikts tikai neatliekamais remonts. Pieteicējs strīdus periodā

nav izteicis iebildumus, t.i., pieteicējs nav rīkojies aktīvi, lai aizsargātu savas, iespējams, aizskartās tiesības. Uzskata, ka pieteicējs Tukuma iecirkņa ĪAV

tika turēts atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajām prasībām.

[6] 2015.gada 22.decembra tiesas sēdē pieteicējs uzturēja pieteikumu uz tajā norādīto argumentu pamata. Papildus paskaidroja, ka joprojām

situācija Tukuma iecirkņa ĪAV nav mainījusies, ka netiek veikti pasākumi, lai uzturēšanas apstākļi tiktu uzlaboti, ka pastāv reāli draudi inficēties ar

tuberkulozi, ka pieejam medicīniskajiem pakalpojumiem ir vēl apgrūtinošāka. Attiecībā uz ventilāciju paskaidroja, ka no ventilācijas sistēmas kamerās ir

auksti, ka tā tikai rada lielu troksni, bet efekta nav. Kamerās nav dabiskā apgaismojuma un dabiskās ventilācijas. Norādīja, ka 40 dienu laikā, kad

atradās Tukuma iecirkņa ĪAV, vairākkārt ir sūdzējās par uzturēšanas apstākļiem. Norādīja, ka apstrīdētās rīcības rezultātā pieteicējam ir nodarīts

personiskais un morālais kaitējums, ko novērtē 5000 euro apmērā, ka personisko kaitējumu radīja pārdzīvojumi, problēmas ar veselību, galvas sāpes.

Valsts policijas pārstāve tiesas sēdē neatzina pieteikumu, pamatojoties uz 2015.gada 6.februāra lēmumā Nr.30 un rakstveida paskaidrojumos

norādītajiem argumentiem.

[7] Ar tiesas 2016.gada 5.janvāra lēmumu atsākta lietas izskatīšana pēc būtības, pieprasīta papildus informācija no Valsts policijas un noteikts, ka

turpmāk lieta tiks skatīta rakstveida procesā.

2016.gada 27.janvārī saņemta no Valsts policijas papildus informācija par uzturēšanas apstākļiem Tukuma iecirkņa ĪAV.

Motīvu daļa

[8] Izvērtējot lietas dalībnieku argumentus un lietas materiālus, tiesa secina, ka pieteikums daļā ir apmierināms, daļā noraidāms un daļā atstājams

bez izskatīšanas.

[9] Latvijas Republikas Satversmes 95.pants noteic, ka valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu. Spīdzināšana, citāda cietsirdīga vai cieņu pazemojoša

izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta. Nevienu nedrīkst pakļaut nežēlīgam vai cilvēka cieņu pazemojošam sodam.

Eiropas Padomes Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 3.pants noteic, ka nevienu cilvēku nedrīkst

spīdzināt vai cietsirdīgi vai pazemojoši ar viņu apieties vai sodīt.

Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (turpmāk – Pakts) 7.pants noteic, ka nevienu nedrīkst pakļaut spīdzināšanai vai

nežēlīgi, necilvēcīgi vai pazemojoši apieties ar viņu vai sodīt. Savukārt Pakta 10.pants noteic, ka visām personām, kurām atņemta brīvība, ir tiesības uz

humānu apiešanos un cilvēka personībai piemītošās pašcieņas respektēšanu. Tas nozīmē, ka pret personām, kurām ir ierobežota brīvība, nedrīkst

izturēties pretēji Pakta 7.panta noteikumiem, kā arī personas nedrīkst tikt pakļautas citām grūtībām vai ierobežojumiem, kā tikai tām, kas izriet no

brīvības atņemšanas apstākļiem. Personas, kurām atņemta brīvība, bauda visas tiesības, kas noteiktas Paktā, ar tiem ierobežojumiem, kas slēgtā vidē ir

neizbēgami (General Comment No.21: Replaces general comment 9 concerning humane treatment of persons deprived of liberty (Art.10):

10/04/92, Human Rights Committee, para 3).

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka no Konvencijas 3.panta valstij izriet pienākums nodrošināt, lai visi ieslodzītie tiktu turēti apstākļos, kas ir

savienojami ar cilvēka cieņu, lai soda izpildes veids nepakļautu attiecīgo personu tādas intensitātes grūtībām vai pārbaudījumam, kas pārsniedz

neizbēgamo ieslodzījumam piemītošo ciešanu līmeni un lai, ņemot vērā ieslodzījuma praktiskās prasības, ieslodzītā veselība un labklājība tiktu adekvāti

nodrošinātas (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2004.gada 2.decembra sprieduma lietā „Farbtuhs pret Latviju” 51.punkts, 2002.gada 15.jūlija

sprieduma lietā „Kalašņikovs pret Krieviju” 95.punkts).

Ņemot vērā minēto, tiesa secina, ka no spīdzināšanas, necilvēcīgas vai pazemojošas apiešanās un sodīšanas aizlieguma izriet valsts pienākums

nodrošināt ieslodzītajiem pienācīgus apstākļus ieslodzījuma vietā, tai skaitā arī Valsts policijas īslaicīgās aizturēšanas vietās, un šādu apstākļu

nenodrošināšana var radīt cilvēktiesību pārkāpumu.

Tātad tiesai, pirmkārt, jāizvērtē, vai Valsts policijas faktiskajā rīcībā ir konstatējams cilvēktiesību pārkāpums, otrkārt, šī pārkāpuma būtiskums.

[10] Pieteicējs norādījis uz šādiem apstākļiem, kas izraisījuši necilvēcīgu un pazemojošu izturēšanos Tukuma iecirkņa ĪAV:

1) netika izsniegts dvielis (bija spiests slaucīties kreklā) un spilvendrāna (bija jāguļ uz netīra spilvena);

2) netika nodrošināta vienas stundas pastaiga dienā;

3) konvojēšanas laikā nepamatoti tika pielietoti roku dzelži, bet netika piesprādzēts ar drošības jostu;

4) kamerās nav veikts remonts, sienas ir aprakstītas, uz sienām ir pelējums (rada draudus saslimt ar tuberkulozi), ir nepanesama smaka, kameras

netiek koptas, tajās netiek veikta dezinfekcija, tualete nav aprīkota ar podu, bet ir izcilņa caurums;

5) kamerās nav dabiskās ventilācijas (logi nav atverami), mākslīgā ventilācija nav efektīva (rada tikai troksni, kas ietekmē psihi, un aukstumu, līdz ar

to nav iespējams atrasties kamerās bez siltā apģērba), nepietiekošs dabiskais un mākslīgais apgaismojums, kas rada problēmas ar redzi, asaro acis, un

kameru platība ir pārāk maza.

[11] Pieteicējs norāda, ka viņam Tukuma iecirkņa ĪAV netika izsniegts dvielis un spilvendrāna.

Atbildētāja norāda, ka Tukuma iecirknim ir pienākums personu nodrošināt tikai ar vienu matraci un vienu segu, kuri periodiski tiek nodoti tīrīšanai

sanitāro normu ievērošanai, kā to noteic Aizturēto personu turēšanas kārtības likuma 7. panta ceturtā daļa.

Atbilstoši pieteicēja norādītajam, ko apstiprina arī Valsts policijas iesniegtie pierādījumi, pieteicējs Tukuma iecirkņa ĪAV kamerā Nr./kamera/ ir

atradies 17 un 3 dienas, kamerā Nr./kamera/ - 5 un 15 dienas, kamerā Nr./kamera/ - 4 dienas un kamerā Nr./kamera/ - 2 dienas. Attiecībā uz

spilvendrānas neesību, tiesa pilnībā piekrīt, ka 17, 15, 5 un 4 dienas ir pietiekami garš periods, lai normālu sadzīves apstākļu nodrošināšanai personai

tiktu izsniegta spilvendrāna. Gulēšanu bez spilvendrānas padara pazemojošu arī tas fakts, ka no tiesiskā regulējuma neizriet pienākums spilvenus tīrīt

katru reizi, kad persona to noteiktu periodu lietojusi, un nav paredzams, cik cilvēku un kādā veselības un higiēnas stāvoklī to lietojuši pirms tam.

Tāpat papildus norādāms, ka Ministru kabineta 2006. gada 19. decembra noteikumi Nr.1022 “Noteikumi par ieslodzīto personu uztura un

sadzīves vajadzību materiālā nodrošinājuma normām” noteic, ka apcietinātajam papildus matracim, spilvenam, segai, palagam un spilvendrānai pienākas

arī dvielis.

Kaut arī dvieļa izsniegšanu personai, kas atrodas īslaicīgās aizturēšanas vietā, tiesiskais regulējums nenoteic, tiesas vērtējumā dvielis ir neatņemama

obligātā minimuma sastāvdaļa, lai persona var pienācīgi sevi apkopt. Arī no Eiropas cietumu noteikumiem redzams, ka vispārējās higiēnas ievērošanai ir

piešķirta būtiska nozīme, un ieslodzījuma vietai ir pienākums to nodrošināt, izsniedzot visus nepieciešamos piederumus, tāpat minētie noteikumi uzsver, ka

ieslodzītajam ir jānodrošina tādi apstākļi, lai viņš varētu rūpēties par savu, sava apģērba un gultasveļas tīrību un kārtību.

[12] Pieteicējs uzskata, ka viņam pienācās vienu stundu ilga pastaiga svaigā gaisā katru dienu, jo attiecībā uz viņu ir taisīts notiesājošs spriedums

krimināllietā. Valsts policija uzskata, ka attiecībā uz pieteicēju ir piemērojami Aizturēto personu turēšanas kārtības likuma nevis Apcietinājumā turēšanas

kārtības likuma nosacījumi.

Saskaņā ar Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma 4.panta trešajā daļā noteikto, ka pēc procesa virzītāja pieprasījuma apcietināto var ievietot

speciāli aprīkotās policijas telpās (turpmāk — īslaicīgās aizturēšanas vieta) uz laiku, kas nepieciešams procesuālo darbību veikšanai un tiesas procesiem.

Tur apcietinātajiem nodrošināmi īslaicīgās aizturēšanas vietas sadzīves apstākļi un uz viņiem attiecināmi īslaicīgās aizturēšanas vietas iekšējās kārtības

noteikumi.

No lietas materiāliem konstatējams, ka pieteicējam tika nodrošināta 30 minūšu pastaiga svaigā gaisā katru dienu saskaņā ar Aizturēto personu

turēšanas kārtības likuma 7.panta septītās daļas prasībām.

Tiesa kritiski vērtē pieteicēja iebildumu, ka pastaiga tika nodrošināta tikai 20 minūtes, ka 10 minūtes nepieciešamas, lai aizietu līdz pastaigu

laukumam.

Tiesas vērtējumā formāli pārkāpums nav konstatējams, taču tiesai turpmāk tas, vai 30 minūšu ilga pastaiga ir pietiekama un nerada personai

cilvēktiesību aizskārumu, jāvērtē kopsakarā ar apstākļiem attiecībā uz svaiga gaisa un ventilācijas nodrošināšanu kamerās, kā arī attiecībā uz kameru

platību.

[13] Aizturēto personu turēšanas kārtības likuma 7.panta trešā daļa noteic, ka kameras platība divvietīgā kamerā nedrīkst būt mazāka par 7 m2.

No Tukuma iecirkņa shematiskā plāna, Nodrošinājuma valsts aģentūras un atbildētājas sniegtās informācijas izriet, ka kameru Nr./kamera/, Nr. 3

un Nr.5 platība ir no 7,7 - 7,8 m2, savukārt kameras Nr./kamera/ platība ir 20 m2.

Pieteicējs vispārīgi norāda, ka kameru platība neatbilst standartiem, kuriem jābūt divvietīgās kamerās.

Tiesa minēto pieteicēja argumentu noraida, jo nerod tam tiesisku pamatojumu, līdz ar to cilvēktiesību pārkāpumu saistībā ar kameru platību tiesa

nekonstatē.

[14] Pieteicējs norāda, ka kamerās nav dabiskās ventilācijas, bet mākslīgā ventilācija tikai pūš aukstu gaisu un rada lielu troksni.

Aizturēto personu turēšanas kārtības likuma 7.panta sestā daļa noteic, ka kamerās jāierīko ventilācija. Lietā nav strīda, ka strīdus kamerās nav

dabīgās ventilācijas, jo logi nav paredzēti atvēršanai, bet ir mākslīga ventilācija. Pieteicējs neapstrīd, ka mākslīgā ventilācija darbojās nepārtraukti, bet

norādīja, ka tā pūs aukstu gaisu. No minētā tiesa secina, ka mākslīgā ventilācija savu funkciju pildīja, bet pieteicējs nenorādīja, ka būtu vērsies pie

Tukuma iecirkņa ĪAV administrācijas ar lūgumu izslēgt ventilāciju, taču norādīja, ka lūdz divas segas, jo kamerā bija auksti.

Pieteicējs sūdzas par ventilācijas radīto troksni. Atbildētāja norāda, ka ventilācijas intensitāte dienā ir lielāka, bet naktī tā tiek samazināta, lai netiktu

traucēts kamerās esošo personu miers. No dzīvē gūtiem novērojumiem tiesa secina, ka ventilatora gaisa plūsmas kustība rada zināmu troksni, taču to

nevar atzīt par pazemojošiem vai necilvēcīgiem apstākļiem. Protams, ideāli būtu, ja pats pieteicējs varētu izslēgt un ieslēgt ventilāciju pēc savām vēlmēm,

taču pat tad, ja šādas iespējas nav, nav pamata atzīt, ka šīs īslaicīgās neērtības rada būtisku cilvēktiesību pārkāpumu.

Attiecībā uz dabiskās ventilācijas neesību tiesa norāda šādus argumentus.

Tiesas vērtējumā šo jautājumu var palīdzēt izvērtēt arī rekomendējoša rakstura dokumenti, kuri vienlaikus ir ar pietiekami autoritatīvu raksturu,

konkrēti, 2006.gada 11.janvāra Eiropas cietumu noteikumi (Eiropas Padomes Ministru komitejas ieteikumi REC (2006) 2 dalībvalstīm), kas tika

pieņemti, lai Eiropas Padomes dalībvalstis savos likumos un praksē vadītos no tajos ietvertajiem principiem. Lai gan noteikumu formālais statuss ir

vadlīniju piedāvāšana ieslodzījuma vietu administrācijām, tomēr tie uzliek stingrus morālus un politiskus pienākumus dalībvalstīm, kas tos pieņēmušas (sk.

Satversmes tiesas 2001. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2001-05-03 secinājumu daļas 6. punktu).

Kaut arī Eiropas cietumu noteikumi nav saistoši, tomēr Eiropas Cilvēktiesību tiesa atsaucas uz tiem savs nolēmumos, un šajos nolēmumos izdarītās

atziņas, skatot lietas administratīvajās lietās Latvijā, ir saistošas. Tāpat norādāms, ka tiesas vērtējumā šajos noteikumos norādītās vadlīnijas ir

ievērojamas, vērtējot apstākļus ne tikai ieslodzījuma vietās, bet arī Valsts policijas iestādēs, kas pilda īslaicīgās aizturēšanas funkcijas.

Eiropas cietumu noteikumu 18.1.punkts noteic, ka apstākļi ieslodzītajiem paredzētajās telpās, un jo īpaši guļamtelpās, ir tādi, kas neaizskar cilvēka

cieņu un, cik vien iespējams, nav pretrunā ieslodzīto tiesībām uz privāto dzīvi, kā arī atbilst veselības un higiēnas prasībām, jo klimatiskajiem apstākļiem,

jo īpaši platībai, gaisa kubatūrai, apgaismojumam, apkurei un ventilācijai šajās telpās tiek pievērsts pietiekami daudz uzmanības.

Minēto noteikumu 18.2.punkts noteic, ka visās ēkā, kurās jādzīvo, jāstrādā vai jāpulcējas ieslodzītajiem, logi ir pietiekami lieli, lai ieslodzītie

normālos apstākļos varētu lasīt vai strādāt dabiskā apgaismojumā, un ja vien ēkā nav atbilstošas gaisa kondicionēšanas sistēmas, lai pa tiem telpās varētu

ieplūst svaigs gaiss.

No minētā secināms, ka svaiga gaisa esībai tiek pievērsta pietiekami liela nozīme. No atbildētājas paskaidrojumiem nav pamata secināt, ka kamerā

būtu uzstādīta tāda gaisa kondicionēšanas sistēma, kas nodrošina iekštelpu ar svaigu gaisu. Atbildētāja norāda, ka ventilācijas sistēma funkcionē saskaņā

ar nosūces principu. Ievērojot to, ka logi kamerās neveras vaļā, ka pieteicējam pastaigas svaigā gaisā bija tikai 30 minūtes dienā, atzīstams, ka

pieteicējam nebija iespēja elpot svaigu gaisu.

[15] Pieteicējs iebilst, ka kamerās nebija pietiekams mākslīgais un dabiskas apgaismojums, kas izraisījis acu asarošanu.

Aizturēto personu turēšanas kārtības likuma 7.panta sestā daļa citastarp noteic, ka kamerā nodrošina dabisko apgaismojumu, bet tumšajā

diennakts laikā – mākslīgo apgaismojumu.

Nodrošinājuma valsts aģentūra ir norādījusi, ka ir ierobežota dabiskās dienasgaismas pieplūde, jo logi ir aprīkoti ar restēm un nožogojumu (atbilst

pieteicēja tiesas sēdē paskaidrotajam). Valsts policija norāda, ka kamerās dabisko apgaismojumu nodrošina logi – kamerā Nr./kamera/ logs, kura izmēri

ir 1,15m x 0,85m, kamerā Nr./kamera/ logs, kura izmēri ir 1,15m x 0,85m, kamerā Nr./kamera/ logs, kura izmēri ir 0,45m x 0,95m un kamerā

Nr./kamera/ logs, kura izmēri ir 0,9m x 1,1m. Dabiskais apgaismojums diennakts gaišajā laikā pieejams tādā intensitātē, kā to pieļauj kamerās esošie

logi. Kamerās Nr./kamera/, Nr.3 un Nr.5 ir divi apgaismes ķermeņi, bet kamerā Nr./kamera/ ir viens apgaismes ķermenis. Kameras mākslīgais

apgaismojums tiek nodrošināts ar 25 vatu ekonomiskajām spuldzītēm, kas atbilst 75 vatu kvēlspuldzei. Dienas un nakts apgaismojums nav nodalāms un

tā intensitāte ir nemainīga.

Lai izvērtētu apgaismojuma pietiekamību, tiesas vērtējumā jāņem vērā jau iepriekš Eiropas cietumu noteikumos norādītās prasības, proti,

logiem jābūt pietiekami lieliem, lai ieslodzītie normālos apstākļos varētu lasīt vai strādāt dabiskā apgaismojumā. Tādējādi Aizturēto personu turēšanas

kārtības likuma 7.panta sestā daļa interpretējama tā, ka dienas laikā dabiskajam apgaismojumam jābūt tādam, lai nevajadzētu lietot mākslīgo

apgaismojumu, savukārt diennakts tumšajā laikā kamerās jānodrošina pietiekams mākslīgais apgaismojums. Līdz ar to laikā, kad īslaicīgās aizturēšanas

vietā atradās pieteicējs, Tukuma iecirkņa pienākums bija nodrošināt īslaicīgās aizturēšanas vietas kamerās diennakts gaišajā laikā – lasīšanai pietiekamu

dabisko apgaismojumu, bet tumšajā laikā – mākslīgo apgaismojumu.

Attiecībā uz dabisko apgaismoju nenoliedzami jāņem vērā, ka rudenī un ziemā dienas laikā ir pavisam neliels periods, kurā ir pietiekami ar dabisko

apgaismojumu. Turklāt dabiskā apgaismojuma pietiekamība atkarīga arī no laika apstākļiem (saulains, nomācies, lietains) un kādiem fiziskiem šķēršļiem,

kas ierobežo dabisko apgaismojumu (logu aizsedz koki, krūmi, cita ēka). Nenoliedzami, ka tumšajā rudens, ziemas periodā ir dienas, kad vispār nav

iespējams iztikt bez mākslīgā apgaismojuma, un dabiskais, neatkarīgi no logu lieluma, ir nepietiekams.

Tiesa atzīst, ka tas, vai apgaismojums ir pietiekams, lielā mērā ir atkarīgs arī no subjektīvām sajūtām. Tajā pašā laikā arī šādā situācijā var novilkt

objektīvas robežas, kuru esamības gadījumā var atzīt, ka apgaismojums ir pietiekams.

Tiesa atzīst, ka attiecībā par dabisko apgaismojumu objektīvās robežas novelk, piemēram, Ministru kabineta 2009.gada 3.februāra

noteikumu Nr.102 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 211-08 „Daudzstāvu daudzdzīvokļu dzīvojamie nami”” 42.punkts, kas nosaka, ka

dabiskais apgaismojums nepieciešams visās dzīvojamās telpās, virtuvēs, vējtveros, kāpņu telpās, kopējos koridoros, kā arī dzīvojamos namos

iebūvētajās publiskajās telpās. Atbilstoši noteikumu 44.punktam logu ailu laukumu attiecība pret grīdas laukumu dzīvojamās telpās un virtuvēs ir vismaz

1:8 (t.i., 12,5%).

No minētās normas izriet, ka dabīgais apgaismojums uzskatāms par pietiekamu, ja logu ailu laukums attiecībā pret grīdas laukumu ir vismaz

12,5%. Tiesas ieskatā minētais tiesiskais regulējums varētu tik attiecināms uz šo lietu, jo ieslodzījuma vietu var pielīdzināt dzīvesvietai.

Lietā ir zināms, ka kameras Nr./kamera/ kopējā platība ir 7,7 m2, loga platība ir 0,98 m2 (1,15m x 0,85m). Kameras Nr./kamera/ kopējā platība ir

7,8 m2, loga platība ir 0,98 m2 (1,15m x 0,85m). Kameras Nr./kamera/ kopējā platība ir 7,7 m2, loga platība ir 0,43 m2 (0,45m x 0,95m). Kameras

Nr./kamera/ kopējā platība ir 20 m2, loga platība ir 0,99 m2 (0,9m x 1,1m). Redzams, ka faktiski loga laukuma attiecība pret grīdas laukuma attiecību ir

gandrīz 1:/kamera/ kamerā Nr./kamera/ un Nr.3, 1:18 kamerā Nr./kamera/ un 1:20 kamerā Nr./kamera/. Līdz ar to ir acīmredzams, ka kamerās

Nr./kamera/ un Nr.8 nav pietiekoša dabiskā apgaismojuma.

Attiecībā uz mākslīgo apgaismojumu tiesa norāda šādus argumentus. Lietā nav strīda, ka kamerās, izņemot kameru Nr./kamera/ dienā tiek

izmantotas divas 25W (atbilst 75W kvēlspuldzei) ekonomiskās spuldzītes. Tiesas ieskatā divas šādas spuldzes 7,7-7,8 m2 lielā telpā ir pietekamas

normāla mākslīgā apgaismojuma radīšanai. Savukārt attiecībā uz kameru Nr./kamera/ tiesas ieskatā vienas šādas spuldzītes radītā gaisma 20m2 lielā telpā

nav pietiekama. Izvērtējot lietā iesniegtās fotogrāfijas, ir redzams, ka apgaismojums iebūvēts nišā virs kameras durvīm, tādējādi mākslīgais apgaismojums

pilnā apmērā nenonāk uz kamerā izvietoto gultu vai galdu, proti, tiesa atzīst, ka gaismas kritums varētu traucēt pieteicējam normāli lasīt un rakstīt.

[16] Pieteicējs norāda, ka viņa cieņu un godu pazemoja kameras sanitārais mezgls, proti, tualetes daļa nebija aprīkota ar klozetpodu, bet grīdā

ierīkots caurums.

Tiesa neatzīst par pamatotu pieteicēja argumentu, ka apstāklis, ka kamerā bija laiviņveida pods, nevis klozetpods, radījis cilvēktiesību pārkāpumu.

Lai gan šāda veida tualetes podi Latvijai nav raksturīgi un var izraisīt subjektīvu nepatiku, to nevar uzskatīt par neatbilstošu sadzīves normu vai

neatbilstošu higiēnas prasībām. Ir jānošķir zināmas neērtības vai subjektīva nepatika un necilvēcīgi apstākļi.

[17] Pieteicējs norādīja, ka kamerās bija antisanitāri apstākļi, proti, kamerās nav veikts remonts, sienas ir aprakstītas, uz sienām ir pelējums (rada

draudus saslimt ar tuberkulozi), ir nepanesama smaka, kameras netiek koptas, tajās netiek veikta dezinfekcija. Nodrošinājuma valsts aģentūra norāda, ka

kameru uzkopšanu regulāri veic apkopēja, deratizāciju, dezinsekciju un dezinfekciju līdz 2014.gada 31.janvārim nodrošināja SIA “Vide un higiēna”, pēc

2014.gada 31.janvāra - SIA “Aktis”. Dezinsekcija un dezinfekcija tiek veikta pēc nepieciešamības pēc policijas amatpersonu pieprasījuma, bet

deratizācija tiek veikta reizi mēnesī. Lietā ir iesniegti akti par veiktajiem darbiem un faktūrrēķini. Līgums par telpu uzkopšanu Tukuma iecirknī nav

iesniegts. Tiesas ieskatā Tukuma iecirkņa telpu uzkopšana var nebūt atkarīga no iecirkņa darbiniekiem, taču nav ticams, ka netika kontrolēta, koordinēta

vai saskaņota izolatoru uzkopšana. Ņemot vērā, ka iestāde nav iesniegusi pierādījumus par telpu uzkopšanu, bet vispārīgi norādījusi, ka to regulāri dara

apkopēja, tiesai nav pamata neticēt pieteicēja paskaidrojumiem, ka visu strīdus periodu kameras neviens neuzkopa. Atbildētājas pārstāve tiesas sēdē

neiebilda pieteicēja paskaidrojumiem, kā arī nenorādīja, ka pieteicējam pašam bija iespējas savu kameru uzkopt. Attiecībā uz pieteicēja pretenziju, ka

kamerās nav veikts kosmētiskais remonts, tiesa norāda, ka tas, vai kamerās ir apmierinošs stāvoklis vai nav, lielā mērā ir atkarīgs arī no subjektīvām

sajūtām. No lietā iesniegtajām fotogrāfijām redzams, ka kosmētiskais remonts kamerās nav veikts, taču tajā pašā laikā nav pamata uzskatīt, ka kameras

ir tādā stāvoklī, ka tajās nav iespējams uzturēties, proti, ka tajās ir necilvēcīgi apstākļi.

[18] Pieteicējs iebilst pret to, ka konvojēšanas laikā viņam tika pielietoti roku dzelži un transportlīdzeklī viņš netika piesprādzēts ar drošības jostu.

Ministru kabineta 2011.gada 18.janvāra noteikumu Nr.55 “Noteikumi par speciālo līdzekļu veidiem un to lietošanas kārtību” 14.punkts noteic, ja

personu apsardzes uzraudzībā pārvieto transportlīdzeklī, tās rokas sasien vai saslēdz roku dzelžos priekšpusē, bet, ja persona apsardzes uzraudzībā

pārvietojas kājām, tās rokas sasien vai saslēdz roku dzelžos mugurpusē. Savukārt šo noteikumu 16.punkts nosaka, ka aizliegts personas rokas turēt

sasietas vai saslēgtas roku dzelžos ilgāk par divām stundām pēc kārtas.

Ņemot vērā minētajā tiesību normā noteikto, tiesa nesaskata pret pieteicēju veiktu pārkāpumu. Pieteicējs nav norādījis, ka roku dzelži viņam tikuši

piemēroti ilgāk par divām stundām pēc kārtas.

Attiecībā uz drošības jostas nelietošanu, tiesa norāda, ka atbilstoši atbildētājas sniegtajai informācijai transportlīdzeklis, kurā tiek konvojētas

apcietinātās personas, drošības jostas nav paredzētas. Arī pieteicējs nenorāda, ka transportlīdzeklis būtu bijis ar tādām aprīkots.

[19] Apkopojot spriedumā norādīto, tiesa atzīst, ka būtisku cilvēktiesību pārkāpumu nav radījuši tādi apstākļi kā kameru platība, tehniskais

stāvoklis, apgaismojums kamerās Nr./kamera/ un Nr.3, klozetpoda neesība kamerās, roku dzelžu pielietošana un drošības jostu nelietošana. Attiecībā uz

apstākļu kopumu, ka kamerās nav dabiskās ventilācijas un pastaiga svaigā gaisā bijusi tikai 30 min dienā, ka nav bijis pietiekams dabiskais apgaismojums

kamerās Nr./kamera/ un Nr.8, ka mākslīgais apgaismojums kamerā Nr./kamera/ nav pietiekams, ka mākslīgais apgaismojums, ievērojot tā izvietojumu,

pilnā apmērā nekrīt uz galdu vai gultu, līdz ar to var radīt grūtības lasīt vai rakstīt, ka pieteicējs uzturējies kamerās, kuras netiek uzkoptas, ka pieteicējam

nav izsniegta spilvendrāna un dvielis, ka pieteicējs bija spiests uzturēties tādos apstākļos un labākus apstākļus Tukuma iecirknis nav varējis nodrošināt,

tiesa atzīst, ka tie rada pietiekami būtisku cilvēktiesību pārkāpumu un Konvencijas 3.panta pārkāpumu. Tiesas vērtējumā uzturēšanās šādos apstākļos ir

ne tik daudz spīdzinoša, cik cilvēka cieņu pazemojoša, īpaši gultas piederumu neesība. Tas, ka daļu pieteicēja iebildumus tiesa nav atzinusi par būtisku

cilvēktiesību pārkāpumu, nemaina kopējo secinājumu par to, ka attiecībā uz pieteicēju pieļauts Latvijas Republikas Satversmes 95.panta un Konvencijas

3.panta pārkāpums saistībā ar citiem apstākļiem.

[20] Pieteicējs lūdz atlīdzināt morālo kaitējumu, ko novērtē 5000 euro apmērā.

Administratīvā procesa likuma 92.pants noteic, ka ikviens ir tiesīgs prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem vai personisko

kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts ar administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību. Savukārt Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto

zaudējumu atlīdzināšanas likuma (turpmāk – Zaudējumu atlīdzināšanas likums) 1.panta pirmā daļa noteic, ka likuma mērķis ir nodrošināt privātpersonai

Satversmē un Administratīvā procesa likumā noteiktās tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu par mantisko zaudējumu vai personisko kaitējumu, arī morālo

kaitējumu (turpmāk zaudējumu atlīdzinājums), kas nodarīts ar valsts pārvaldes iestādes prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko rīcību. Šā

likuma 4.panta pirmā daļa noteic, ka iestāde zaudējumus var nodarīt ar darbību izdodot prettiesisku administratīvo aktu vai veicot prettiesisku faktisko

rīcību, vai arī ar bezdarbību, ja iestādei bija pienākums rīkoties, bet tā prettiesiski nav rīkojusies. Savukārt, šā likuma 5.pants noteic, ka tiesības uz

zaudējuma atlīdzinājumu ir cietušajam, proti, privātpersonai, kas ir prettiesiska administratīvā akta adresāts vai trešā persona Administratīvā procesa

likuma izpratnē, kā arī privātpersonai, pret kuru ir tieši vērsta vai kuru tieši skar iestādes prettiesiska faktiskā rīcība.

No minētajām tiesību normām secināms, ka persona var prasīt zaudējumu atlīdzinājumu, arī morālā un personiskā kaitējuma, ja zaudējumi nodarīti

ar administratīvo aktu vai faktisko rīcību, kas atzīta par prettiesisku.

Ievērojot, ka tiesa atzina par prettiesisku Tukuma iecirkņa rīcību attiecībā uz apstākļu kopumu, ka kamerās nav dabiskās ventilācijas un pastaiga

svaigā gaisā bijusi tikai 30 min dienā, ka nav bijis pietiekams dabiskais apgaismojums kamerās Nr./kamera/ un Nr.8, ka mākslīgais apgaismojums

kamerā Nr./kamera/ nav pietiekams, ka mākslīgais apgaismojums, ievērojot tā izvietojumu, pilnā apmērā nekrīt uz galdu vai gultu, līdz ar to var radīt

grūtības lasīt vai rakstīt, ka pieteicējs uzturējies kamerās, kuras netiek uzkoptas, ka pieteicējam nav izsniegta spilvendrāna un dvielis, ir pamats lemt par

kaitējuma atlīdzinājumu.

[21] Kā izsecināms no Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņām, nosakot atlīdzinājuma apmēru, jāņem vērā gan periods, kādā cietusī persona ir

atradusies cilvēka cieņu pazemojošajos apstākļos, jeb ilglaicīgums, minēto apstākļu ietekme tieši uz attiecīgo personu, kā arī taisnīguma apsvērumi (sk.

Farbtuhs pret Latviju, Dankevich pret Ukrainu).

Likumdevējs ir noteicis vadlīnijas, kas ņemamas vērā, nosakot atlīdzinājumu par morālo kaitējumu. Atbilstoši Zaudējumu atlīdzināšanas likuma

14.pantam atlīdzinājuma noteikšanai ir jāapsver šādi kritēriji: tiesību un ar likumu aizsargāto interešu nozīmīgums; konkrētā aizskāruma smagums; iestādes

rīcības tiesiskais un faktiskais pamatojums un motīvi; cietušā rīcība un līdzatbildība un citi konkrētajā gadījumā būtiski apstākļi.

No minētā izriet, ka morālā kaitējuma atlīdzinājumam ir jāatbilst nodarītajam kaitējumam. Tādējādi, jo nopietnāks kaitējums, jo ievērojamākam

jābūt atlīdzinājumam. Tas attiecas gan uz atlīdzinājuma veida izvēli (iestādes atvainošanās vai atlīdzinājums naudā), gan atlīdzinājuma apmēru, ja izvēlēts

atlīdzinājums naudā (sk. Augstākās tiesas 2010.gada 16.februāra sprieduma lietā Nr. SKA-104/2010 13.punktu, 2011.gada 5.aprīļa sprieduma

lietā Nr.SKA-25/2011 13.punktu).

Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14.panta normas atkarībā no kaitējuma smaguma pakāpes noteic iespējamo atlīdzinājuma naudā apmēru – morālā

kaitējuma atlīdzinājumu nosaka apmērā līdz 4268,62 euro; ja nodarīts smags morālais kaitējums, atlīdzinājumu var noteikt apmērā līdz 7114,36 euro; ja

nodarīts kaitējums dzīvībai vai sevišķi smags kaitējums veselībai, maksimālais atlīdzinājuma apmērs var būt līdz 28 457,44 euro.

Atbilstoši Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14.panta ceturtajai daļai, ja iestāde vai tiesa, izvērtējot konkrētā gadījuma apstākļus, konstatē, ka

privātpersonas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārums nav smags, personiskā kaitējuma, tai skaitā morālā kaitējuma, patstāvīgs vai papildu

atlīdzinājums var būt iestādes rakstveida vai publiska atvainošanās.

Tātad, gadījumā, kad iestādes faktiskā rīcība ir atzīta par prettiesisku, ir apsverams jautājums par morālā kaitējuma atlīdzināšanu, ja atlīdzinājums

likumā noteiktajā kārtībā tiek prasīts. Taču minētais apstāklis nenozīmē, ka morālais kaitējums vienmēr ir atlīdzināms naudā. Morālo kaitējumu nosaka

atbilstoši aizskarto tiesību un ar likumu aizsargāto interešu nozīmīgumam un konkrētā aizskāruma smagumam, ņemot vērā iestādes rīcības tiesisko un

faktisko pamatojumu un motīvus (sk., piemēram, Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2008.gada 28.februāra sprieduma SKA-

45/2008 9.punktu).

[22] Tiesa secina, ka norādītos apstākļus pieteicējs jau ir izcietis, līdz ar to nav iespējams situāciju pavērst atpakaļ.

Tiesa atzīst, ka pieteicēja līdzatbildība izskatāmajā gadījumā nav konstatējama, jo pieteicējam nav bijis iespējas novērst iepriekš norādītos

apstākļus kamerā, kā arī ietekmēt spilvendrānas un dvieļa izsniegšanu. Izvērtējot pieteicēja aizskarto tiesību nozīmīgumu, tiesa atzīst, ka pieteicēja tiesību

aizskārums izskatāmajā lietā ir konstatēts kopumā par 41 dienu, t.sk. nepārtraukti 17, 15, 5, 4, 3 un 2 dienu garumā, ka ir aizskartas būtiskas pieteicēja

cilvēktiesības – ir bijusi pieļauta cieņu pazemojoša attieksme pret pieteicēju. Tiesa nevar neatzīt, ka pietiekama dabīgā apgaismojuma trūkums, svaiga

gaisa trūkums kopsakarā ar to, ka pastaiga svaigā gaisā ir tikai 30 minūtes dienā, ka jādzīvo neuzkoptās kamerās, bez spilvendrānas un dvieļa, ir būtisks

cilvēktiesību aizskārums. Nav pamata uzskatīt, ka iestādei, ievietojot pieteicēju kamerās Nr./kamera/, Nr.3, Nr.5 un Nr.8, ir bijis nodoms pazemot

pieteicēju vai radīt viņam ciešanas, tomēr tas neizslēdz secinājumu, ka ir pārkāpts Konvencijas 3.pantā noteiktais necilvēcīgas izturēšanās aizliegums.

Tiesa nepiekrīt atbildētājai, ka faktiskā rīcība nav atzīstama par prettiesisku, jo ievērotas visas tiesību normās noteiktās prasības. Tiesas ieskatā tiesību

normu formāla piemērošana, neizvērtējot, vai tas nerada ieslodzītai personai cilvēktiesību pārkāpumu, nav pieļaujama.

Lietā nav pierādījumu, ka pieteicējam saistībā ar par prettiesisku atzīto rīcību būtu konstatētas kādas veselības problēmas. Tiesa atzīst, ka

cilvēktiesību aizskārums nav smags. Tiesa atzīst, ka šajā lietā, tāpat kā atzīts arī daudzās citās līdzīgās lietās administratīvo tiesu praksē, adekvāts morālā

kaitējuma atlīdzinājums ir atlīdzinājums naudas izteiksmē.

[23] Nosakot morālā kaitējuma atlīdzības veidu un apmēru, atzīts, ka tiesai jāņem vērā arī atlīdzinājums, kāds noteikts citos (jo sevišķi –

salīdzināmos) gadījumos. Salīdzināmos gadījumos atlīdzinājumam ir jābūt līdzīgam, bet atšķirīgos gadījumos – atšķirīgam. Šī prasība izriet no tiesiskās

vienlīdzības principa (sk. Augstākas tiesas 2010.gada 16.februāra sprieduma lietā Nr.SKA-104/2010 15.punktu).

Salīdzinājumam vērtējot administratīvo tiesu praksi lietās par atlīdzinājumu, kas izriet no ieslodzījuma vietas prettiesiskas faktiskās rīcības, tiesa ņem

vērā, ka lietā:

1 ) Nr.A420387012 piešķirts morālā kaitējuma atlīdzinājums 1138,30 euro apmērā, nenodrošinot atbilstošus sadzīves apstākļus (pietiekams

apgaismojums, ventilācija, sanitārā mezgla norobežojums, pārapdzīvotība, 48 dienas).

2) Nr.A420379612 piešķirts morālā kaitējuma atlīdzinājums 213,43 euro apmērā (74 dienas turot personu pārapdzīvotā kamerā).

3) Nr.A420525811 piešķirts morālā kaitējuma atlīdzinājums Ls 70 (99,60 euro), karantīnas kamerā nenodrošinot pietiekamu apgaismojumu,

ventilāciju un sanitārā mezgla norobežojumu (3 dienas). Tiesa atzina, ka kaitējums nav smags. Tiesa pieteicēja līdzatbildību nekonstatēja.

4) Nr.A420531111 piešķirts morālā kaitējuma atlīdzinājums 500 euro, soda izolatorā nenodrošinot cilvēka cieņai atbilstošus turēšanas apstākļus

(nepietiekams apgaismojums un ventilācija, cilvēka cieņu pazemojošs mēbelējums, 15 dienas).

5) Nr.A420651711 piešķirts morālā kaitējuma atlīdzinājums 600 euro, gadu liekot pieteicējam uzturēties telpās, kur nav pietiekams dabiskais

apgaismojums. Tiesa atzina, ka kaitējums nav smags.

6 ) Nr.A420330014 piešķirts morālā kaitējuma atlīdzinājums 400 euro, vairāk kā 9 mēnešus turot pieteicēju kamerās, kurās tiek veikta

videonovērošana.

Izskatāmajā gadījumā attiecībā uz pieteicēju nav konstatēti tādi smagi pārkāpumi kā pārapdzīvotība kamerā, citu personu klātbūtne brīdī,

kad jāizmanto nenorobežots sanitārais mezgls, nepienācīga ēdināšana vai nepietiekams dzeramā ūdens daudzums, pakļaušana pasīvai smēķēšanai. Taču

izskatāmajā gadījumā papildus svaiga gaisa trūkumam, apgaismojuma trūkumam un antisanitāriem apstākļiem 41 dienu, turklāt nepārtraukti 17, 15, 5, 4,

3 un 2 dienas, visu minēto periodu pret pieteicēju pieļauts tāds būtisks pārkāpums kā spilvendrānas un dvieļa neesība. Tiesa ņem vērā arī to, ka daļa no

pieteicēja izvirzītajiem argumentiem par uzturēšanas apstākļiem Tukuma iecirknī ir noraidāmi. Tiesa ņem vērā arī to, ka morālā kaitējuma atlīdzinājumam

ir jākalpo ne tikai kā gandarījumam pieteicējam par tiesību ierobežojumu, bet arī preventīvajai funkcijai. Tiesa ņem vērā, ka pret pieteicēju pieļautie

pārkāpumi ir saistīti ar tādu apstākļu pastāvēšanu, kuru novēršana pamatā nav saistīta ar lieliem materiāliem ieguldījumiem. Tātad izskatāmajā gadījumā

nav atrodami nekādi racionāli attaisnojumi finansējuma trūkumā, bet iemesli ir meklējami attieksmē pret ieslodzīto uzturēšanās apstākļiem.

Līdz ar to tiesa, ņemot vērā minēto un tiesu praksi, atzīst, ka pieteicējam par viņa turēšanu Tukuma iecirknī neatbilstošos apstākļos 41 dienu (t.sk.

nepārtraukti 17 un 15 dienas svaiga gaisa trūkums, neuzkoptas kameras, spilvendrānas un dvieļa neesība) ir piespriežams atlīdzinājums 800 euro. Tiesa

atzīst, ka tas ir atbilstošs pieteicēja izciestajiem apstākļiem.

[24] Pieteicējs lūdz atlīdzināt personisko kaitējumu.

Administratīvā procesa likuma 93.panta trešā daļa noteic, ja atlīdzinājums nav prasīts vienlaicīgi ar administratīvā akta vai faktiskās rīcības

apstrīdēšanu vai pārsūdzēšanu, iesniegumu par atlīdzinājumu var iesniegt iestādei, kas nodarījusi zaudējumus vai kaitējumu. Atlīdzinājumu iestādei var

prasīt, ja ir pabeigta attiecīgās administratīvās lietas izskatīšana pēc būtības (ir stājies spēkā augstākas iestādes lēmums, un tas nav pārsūdzēts, ir stājies

spēkā tiesas spriedums vai arī tiesvedība lietā ir izbeigta, pamatojoties uz šā likuma 282.panta 7.punktu).

Prasīt atlīdzinājumu uzreiz pieteikumā var tikai tad, ja faktisko rīcību var pārsūdzēt tiesā bez apstrīdēšanas. Savukārt, ja atlīdzinājums nav prasīts

apstrīdēšanas iesniegumā, to var iestādei prasīt tad, kad ir pabeigta attiecīgās administratīvās lietas izskatīšana pēc būtības.

No lietas materiāliem secināms, ka pieteicējs, vēršoties ar apstrīdēšanas iesniegumu augstākā iestādē, nav vienlaicīgi prasījis atlīdzināt personisko

kaitējumu. Līdz ar to, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 278.panta pirmās daļas 1.punktu, atzīstams, ka pieteikums daļā par personiskā

kaitējuma atlīdzinājumu ir atstājams bez izskatīšanas.

[25] Pieteicējs ar tiesneša lēmumu pilnīgi atbrīvots no valsts nodevas samaksas par pieteikuma iesniegšanu tiesā. Tā kā pieteikums daļā tiek

apmierināts, saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 126.panta otro daļu valsts nodeva no atbildētāja piespriežama par labu valsts budžetam. Savukārt

saskaņā ar Ministru kabineta 2013.gada 12.februāra noteikumu Nr.85 „Kārtība, kādā administratīvajā lietā iemaksā, atmaksā un atlīdzina valsts nodevu

un iemaksā un atmaksā drošības naudu” 13.punktu valsts nodevu atlīdzina mēneša laikā pēc tiesas vai tiesneša nolēmuma stāšanās spēkā Administratīvā

procesa likuma 126.pantā minētajos gadījumos no tās iestādes budžeta līdzekļiem, kura attiecīgajā administratīvajā lietā bijusi pieaicināta atbildētāja pusē.

Tādējādi valsts nodeva piespriežama no Valsts policijas budžeta līdzekļiem.

Rezolutīvā daļa

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 126.panta otro daļu, 246.-251.pantu, 278.panta pirmās daļas 1.punktu, 289.panta pirmo daļu un

291.panta pirmo daļu, tiesa

nosprieda:

apmierināt daļēji /pers. A/ pieteikumu.

Atzīt par prettiesisku Valsts policijas Zemgales reģionālās pārvaldes Tukuma iecirkņa rīcību – neizsniedzot dvieli un spilvendrānu, nenodrošinot

atbilstošus uzturēšanas apstākļus (dabiskās ventilācijas trūkums, neuzkoptas kameras, mākslīgā apgaismojuma izvietojums) Valsts policijas Zemgales

reģionālās pārvaldes Tukuma iecirkņa Īslaicīgās aizturēšanas vietā kamerā Nr./kamera/ laika posmā no 2014.gada 20.marta līdz 4.aprīlim un no

2014.gada 10.novembra līdz 12.novembrim, kamerā Nr./kamera/ no 2014.gada 20.maija līdz 23.maijam un no 2014.gada 6.jūnija līdz 20.jūnijam,

kamerā Nr./kamera/ no 2014.gada 25.aprīļa līdz 29.aprīlim (arī nepietiekams dabiskais apgaismojums), kamerā Nr./kamera/ no 2013.gada

31.decembra līdz 2014.gada 2.janvārim (arī nepietiekams dabiskais un mākslīgais apgaismojums).

Uzlikt par pienākumu Latvijas Republikai mēneša laikā no sprieduma spēkā stāšanās dienas atlīdzināt /pers. A/, personas kods /personas

kods/, nodarīto morālo kaitējumu 800 euro (astoņi simti euro).

Atstāt bez izskatīšanas /pers. A/ pieteikumu daļā par personiskā kaitējuma atlīdzinājumu.

Pārējā daļā /pers. A/ pieteikumu noraidīt.

Piespriest no Valsts policijas budžeta līdzekļiem par labu valsts budžetam valsts nodevu 28,46 euro (divdesmit astoņi euro, 46 centi).

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību

Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Tiesnese Solvita Pujāte