Court dismissed tax appeal, ruling property sales constitute business activity subject to income tax.
Legislator summary
AI generatedThe Administrative Regional Court dismissed the taxpayer's request to revoke the tax authority's decision regarding income tax on property sales. The taxpayer argued that selling properties held for over a year was personal use, but the court found evidence of systematic sales and business registration indicated commercial activity. Consequently, the court held that the first-instance court correctly determined the sales were taxable business income.
Legislator headnote
AI generatedAdministratīvā procesa likuma 307. un 309. pants: The court dismissed the appeal because the systematic sale of properties by an individual, combined with business registration, constitutes business activity subject to income tax regardless of the initial personal use intent.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedCited Case Law
AI generatedRelated Decisions
AI generatedFull text
Lietas Nr. A420502311
Lietas arhīva Nr. AA43-1315-14/15
SPRIEDUMS
Latvijas tautas vārdā
Rīgā
2014.gada 22.novembrī
Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:
tiesas sēdes priekšsēdētājs M.Birzgalis,
tiesneses R.Paegle un V.Zommere,
piedaloties pieteicējas /D.I./ pilnvarotajai pārstāvei zvērinātai advokātei Ilzei Grīnbergai un atbildētājas Latvijas Republikas
pusē pieaicinātās iestādes Valsts ieņēmumu dienesta pārstāvei /I.M./,
atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /D.I./ pieteikumu par Valsts ieņēmumu
dienesta 2011.gada 30.marta lēmuma Nr.22.4.7/22715 atcelšanu daļā, sakarā ar /D.I./ apelācijas sūdzību par Administratīvās
rajona tiesas 2013.gada 27.jūnija spriedumu.
Aprakstošā daļa
[ 1] Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk – VID) Nodokļu kontroles pārvalde no 2010.gada 21.septembra līdz
17.decembrim /D.I./ (turpmāk – pieteicēja) veica iedzīvotāju ienākuma nodokļa (turpmāk – IIN) auditu par 2007., 2008. un
2009.gadu.
Ar VID Nodokļu kontroles pārvaldes Fizisko personu pirmās audita daļas galvenās nodokļu inspektores 2010.gada
17.decembra lēmumu Nr.23.11/1636 (turpmāk – sākotnējais lēmums) /D.I./ papildu nomaksai budžetā tika aprēķināts IIN Ls
58 229,54, soda nauda Ls 29 114,78 un nokavējuma nauda Ls 20 889,45.
Ar VID ģenerāldirektores 2011.gada 30.marta lēmumu Nr.22.4.7/22715 (turpmāk – Lēmums) sākotnējais lēmums
atstāts negrozīts.
Lēmums pamatots ar turpmāk norādītajiem apsvērumiem.
[1.1] Pieteicējas īpašumā no 1998.gada līdz 2010.gadam reģistrēti 37 nekustamie īpašumi, no kuriem pieteicēja
auditējamā periodā ir atsavinājusi 26 (2007.gadā atsavināja 3 nekustamos īpašumus, 2008.gadā – 12, bet 2009.gadā – 11).
Atsavināšanas darījumu skaits norāda uz sistemātiskumu un patstāvīgumu.
Pieteicēja sūdzībā VID norāda, ka nekustamie īpašumi iegādāti, lai tos apsaimniekotu, nevis atsavinātu, un šādu
nekustamo īpašumu atsavināšana ir atzīstama par sava īpašuma atsavināšanu, no kuras gūtais ienākums nav apliekams ar
IIN.
Ne audita, ne sūdzības izskatīšanas laikā /D.I./ nav iesniegusi pierādījumus, kas apliecinātu, ka 2007., 2008. un
2009.gadā atsavinātie 26 nekustamie īpašumi izmantoti personiskajām vajadzībām. Sūdzībā norādītais apstāklis, ka
atsavinātie nekustamie īpašumi /D.I./ īpašumā bija vairāk nekā 12 mēnešus, nav pietiekams, lai atzītu nekustamo īpašumu
atsavināšanu par sava īpašuma pārdošanu.
VID rīcībā esošā informācija liecina, ka nevienā no atsavinātajiem nekustamajiem īpašumiem nebija deklarēta /D.I./
vai arī viņas ģimenes locekļu dzīvesvieta, kas norāda uz atsavināto nekustamo īpašumu neizmantošanu personiskajām
vajadzībām. Pieteicēja laikā no 2006.gada 31.maija līdz 2008.gada 19.martam VID reģistrēja saimniecisko darbību – sava
meža apsaimniekošana, kas papildus liecina par nekustamo īpašumu (mežu) iegādi saimnieciskās darbības veikšanai, nevis
personiskajām vajadzībām.
Pieteicēja nav pierādījusi, ka nekustamie īpašumi iegādāti ar nolūku tos izmantot personiskajām vajadzībām. Tādējādi
pieteicējas darbībām (nekustamo īpašumu atsavināšana) nav gadījuma raksturs, un tās ir uzskatāmas par sistemātiskām,
turklāt atsavināšanas rezultātā pieteicēja guva peļņu, proti, /D.I./ darbībās ir konstatējamas saimnieciskās darbības pazīmes.
Pieteicējas darbības ar nekustamajiem īpašumiem ir uzskatāmas par saimniecisko darbību likuma „Par iedzīvotāju ienākuma
nodokli” 11.panta pirmās prim daļas un Komerclikuma 1.panta trešās daļas izpratnē. Un no tās gūtais ienākums ir iekļaujams
attiecīgā taksācijas gada ar IIN apliekamajā ienākumā. Tādējādi pieteicējas 2007., 2008. un 2009.gadā gūtie ienākumi no
nekustamā īpašuma atsavināšanas nav kvalificējami kā ienākumi no sava īpašuma atsavināšanas (likuma „Par iedzīvotāju
ienākuma nodokļi” 9.panta pirmās daļas 19.punkts), bet gan kā saimnieciskās darbības rezultātā gūtie ienākumi.
Tā kā pieteicēja nav iesniegusi dokumentus, kas apliecinātu izdevumus, kas saistīti ar nekustamo īpašumu iegādi un
atsavināšanu, tad ar IIN apliekamais ienākums saskaņā ar likuma „Par nodokļiem un nodevām” 23.panta septītās daļas
2.punktu noteikts uz aprēķinu pamata atbilstoši VID rīcībā esošajai informācijai.
VID noteica pieteicējas gūtos ienākumus no saimnieciskās darbības – nekustamo īpašumu atsavināšanas 2007.gadā
Ls 64 892,29 (ieņēmumi no nekustamo īpašumu atsavināšanas Ls 94 895 – izdevumi, kas saistīti ar nekustamo īpašumu
iegādi un atsavināšanu, Ls 30 002,71), 2008.gadā Ls 66 697,13 (ieņēmumi no nekustamo īpašumu atsavināšanas Ls 140
179,57 – izdevumi, kas saistīti ar nekustamo īpašumu iegādi un atsavināšanu, Ls 73 482,44) un 2009.gadā Ls 53 704,07
(ieņēmumi no nekustamo īpašumu atsavināšanas Ls 119 00 – izdevumi, kas saistīti ar nekustamo īpašumu iegādi un
atsavināšanu, Ls 65 295,93) apmērā.
[1.2] Pieteicēja no 2006.gada 31.maija līdz 2008.gada 19.martam bija reģistrējusies VID kā saimnieciskās darbības
veicēja, darbības veids – mežu apsaimniekošana.
Par darījumiem no īpašumā esoša augoša meža atsavināšanas izciršanai pieteicējai aprēķināti ienākumi 2007.gadā Ls
93 930,75 un 2009.gadā Ls 1710.
Lietā nav strīda, ka /D.I./ 2007.gadā Valsts meža dienestā izņēma 6 ciršanas apliecinājumus (nekustamajos īpašumos
/Nosaukums A/, /Nosaukums B/ un /Nosaukums C/) ar kopējo izcērtamo koka apjomu 2327 m3 un faktisko izcērtamo koka
apjomu 2670 m3. Lietā nav strīda, ka /D.I./ 2007.gadā veica divus augoša koka uz celma pārdošanas darījumus par kopējo
summu Ls 127 521. Minētos darījumus apliecina pārbaudes lietā esošā 2007.gada 30.janvāra vienošanās par cirsmu
pārdošanu un 2007.gada 9.marta un 7.novembra pirkšanas-pārdošanas līgumi, kas noslēgti starp /D.I./ un SIA /Nosaukums
D/ par augoša koka uz celma pārdošanu nekustamajos īpašumos /Nosaukums A/ un /Nosaukums B/. Par minētajiem
darījumiem /D.I./ no SIA /Nosaukums D/ no 2007.gada 30.janvāra lī d z 2009.gada 21.janvārim saņēma Ls 127 521
(2007.gadā Ls 125 241 un 2009.gadā Ls 2280).
Veiktie darījumi par koku pārdošanu likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.panta pirmās prim daļas izpratnē
ir kvalificējami kā saimnieciskā darbība, no kuras gūtie ienākumi ir apliekami ar IIN.
Saskaņā ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 19.punkta „b” apakšpunktu fiziskās
personas gada apliekamajā ienākumā netiek ietverti un ar iedzīvotāju ienākuma nodokli netiek aplikti ienākumi no sava
īpašuma atsavināšanas, izņemot ienākumu no fiziskās personas īpašumā esoša augoša meža atsavināšanas izciršanai un tajā
iegūto kokmateriālu atsavināšanas, ja mežs ir bijis šīs personas īpašumā mazāk par 12 mēnešiem (pēc 2007.gada 12.jūnija –
mazāk par 36 mēnešiem). Saimnieciskās darbības ietvaros veiktie darījumi tiek aplikti ar IIN neatkarīgi no tā, cik ilgi mežs
atradies personas īpašumā. Fiziskās personas, kura veic saimniecisko darbību un ir reģistrējusies VID kā saimnieciskās
darbības veicējs, gūtais ienākums no īpašumā esoša augoša meža atsavināšanas izciršanai un tajā iegūto kokmateriālu
atsavināšanas ir apliekams ar nodokli arī gadījumā, ja mežs ir bijis personas īpašumā ilgāk par 12 (36) mēnešiem.
Saskaņā ar VID informāciju /D.I./ nekustamo īpašumu /Nosaukums A/, iegādājās 2001.gada 15.oktobrī, savukārt
nekustamo īpašumu /Nosaukums B/ – 2000.gada 14.aprīlī. Tātad /D.I./īpašumā esošais mežs bija ilgāk par 12 (36)
mēnešiem.
Vairākkārtīga ciršanas ap liecinājumu saņemšana Valsts meža dienestā un to pārdošana SIA /Nosaukums D/ norāda
uz pieteicējas darbību sistemātiskumu, kas ir viena no saimnieciskās darbības pazīmēm. Pārdošanas darījumus pieteicēja
veica sava vārdā, kas apliecina patstāvību. Pieteicēja darījumos ieguldījusi laiku un finansiālos resursus, no tā secināms, ka
pieteicēja vēlas saņemt arī papildu labumu – peļņu. Tātad konstatējama saimnieciskās darbības pazīme – atlīdzība.
Pieteicēja ir pārdevusi kokus uz celma no vairākiem nekustamajiem īpašumiem, proti, /Nosaukums A/ un
/Nosaukums B/, tādējādi nav pamata uzskatīt, ka pieteicējas nodoms nav bijis gūt peļņu, pārdodot uz tiem augošos kokus.
Turklāt pieteicēja ir reģistrējusies VID kā saimnieciskās darbības veicēja (sava meža apsaimniekošana) no 2006.gada
31.maija līdz 2008.gada 19.martam, kas papildus apliecina, ka ienākumi no augoša koka uz celma pārdošanas ir gūti
pieteicējas saimnieciskās darbības ietvaros.
Tā kā /D.I./ pārbaudei neiesniedza izdevumu apliecinošus dokumentus, kas būtu saistīti ar apliekamo ienākumu
gūšanu, VID, nosakot apliekamo ienākumu, aprēķinā iekļāva ar augoša meža pārdošanu saistītās izmaksas 25% apmērā no
augoša meža pārdošanas ieņēmumiem.
VID noteica /D.I./ ienākumus no augoša koka uz celma pārdošanas 2007.gadā Ls 93 930,75 (ieņēmumi Ls 125 241 –
izdevumi Ls 31 310,25 (Ls 125 241 x 25%)) un 2009.gadā Ls 1710 (ieņēmumi Ls 2280 – izdevumi Ls 570 (Ls 2280 x
25%)) apmērā.
[2] Administratīvajā rajona tiesā 2011.gada 3.maijā saņemts /D.I./ pieteikums par Lēmuma atcelšanu daļā. Pieteicēja
norāda, ka piekrīt VID aprēķinātajai papildus budžetā iemaksājamai summai par nekustamā īpašuma /Nosaukums F/,
kadastra Nr./numurs A/, atsavināšanas rezultātā gūto ienākumu.
Pieteicēja pieteikumu pamato ar turpmāk norādītajiem apsvērumiem.
[2.1] Nav strīda, ka pieteicēja ar pilnvarnieka starpniecību 2007.gadā pārdeva 3 sev piederošus nekustamos
īpašumus, 2008.gadā – 12 un 2009.gadā – 11. Strīds pastāv par to, vai pieteicējas rīcība ar nekustamajiem īpašumiem ir
interpretējama kā saimnieciskā darbība un kā tāda ir IIN apliekamais objekts.
[2.2] Pieteicējas profesionālā darbība līdz pensijas vecuma sasniegšanai bija saistīta ar mežsaimniecību. Auditējamā
periodā atsavinātie nekustamie īpašumi ir iegādāti, sākot no 1998.gada, proti, 1998.gadā – 1 nekustamais īpašums,
1999.gadā – 5, 2000.gadā – 6, 2001.gadā – 5, 2003.gadā – 2, 2004.gadā – 4, 2005., 2006. un 2007.gadā pa vienam
īpašumam. Liela daļa no nekustamo īpašumu mežu ir iegādāti kā pieguļošās platības, tādēļ pieteicēja 2006.gada 31.maijā
reģistrējās kā saimnieciskās darbības veicēja. Nekustamie īpašumi tika iegādāti, lai tos apsaimniekotu, nevis pārdotu.
[2.3] Pieteicēja regulāri iesniedza deklarācijas, konsultējoties ar konsultantu VID Smiltenes nodaļā. Ienākumu
deklarāciju iesniegšanas brīdī pieteicēja ir saņēmusi tikai paskaidrojumus, ka darījumi nav apliekami ar IIN. No VID
pieteicēja nav saņēmusi norādes vai aizrādījumus, ka, pārdodot vairākus nekustamos īpašumus gadā, kuri ir bijuši
pieteicējas īpašumā ilgāk par 12 mēnešiem, pieteicēja būtu veikusi nereģistrētu saimniecisko darbību. Pieteicēja, sazinoties
ar VID nodaļu konsultantiem Gulbenē, Madonā, Cēsīs, vienmēr ir saņēmusi atbildi, ka darījumi ir ar IIN neapliekami
darījumi, ja tie ir ilgāk par 12 mēnešiem, neņemot vērā darījumu skaitu.
[2.4] No 2007. līdz 2009.gadam spēkā bija likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” normas, kas paredzēja, ka ar
IIN neapliek ienākumus no sava īpašuma pārdošanas, izņemot ienākumu no fiziskās personas īpašumā esoša augoša meža
pārdošanas izciršanai un tajā iegūto kokmateriālu pārdošanas, ja mežs ir bijis šīs personas īpašumā mazāk par 12 (36)
pārdošanas izciršanai un tajā iegūto kokmateriālu pārdošanas, ja mežs ir bijis šīs personas īpašumā mazāk par 12 (36)
mēnešiem, kā arī ienākumus no sava īpašuma atsavināšanas, izņemot ienākumu no tāda nekustamā īpašuma pārdošanas,
kas ir bijis personas īpašumā mazāk par 12 mēnešiem.
Nekustamie īpašumi, kas tika pārdoti auditējamā periodā, tikuši iegādāti laikā no 1998.gada līdz 2005.gada 7.martam
(izņemot nekustamo īpašumu /Nosaukums F/, kas bija īpašumā no 2007.gada 29.maija līdz 2007.gada 20.decembrim). Līdz
ar to tikai viens nekustamais īpašums ir bijis pieteicējas īpašumā mazāk par 12 mēnešiem.
Vienīgais nosacījums, kad ir jāmaksā IIN par nekustamā īpašuma pārdošanu, ir apstāklis, ka īpašums ir bijis
personas īpašumā mazāk par 12 mēnešiem. Tas nozīmē, ka attiecībā uz nekustamo īpašumu persona to varēja realizēt gan
periodiski, gan arī sistemātiski, taču tai nebija jāmaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis, ja īpašums šīs personas īpašumā bija
vismaz 12 mēnešus.
Līdz ar nekustamā īpašuma pārdošanu auditējamā periodā pieteicēja ir pieļāvusi kļūdu, nenomaksājot IIN tikai par
nekustamo īpašumu /Nosaukums F/, kura iegādes vērtība bija Ls 2000, izdevumi Ls 128 un pārdošanas cena Ls 3640.
[2.5] Attiecībā uz pieteicējas īpašumā esošo cirsmu ciršanas apliecinājumu (tiesību) pārdošanu pieteicēja norāda, ka
tika noslēgta vienošanās par cirsmu pārdošanu starp pieteicēju un SIA /Nosaukums D/. Minētos īpašumus pieteicēja
iegādājās 2000. un 2001.gadā. Slēdzot vienošanos ar SIA /Nosaukums D/, tika atrunāti visi vienošanās nosacījumi, to starpā
arī nodokļu nomaksa. SIA /Nosaukums D/ rīcībā nebija informācijas, ka pieteicēja ir reģistrējusies kā saimnieciskās
darbības veicēja, un vienošanās tika slēgta ar pieteicēju kā fizisku personu, nevis saimnieciskās darbības veicēju, kā arī
mežs pieteicējas īpašumā bija vairāk nekā 36 mēnešus. Lai gan pieteicēja bija reģistrējusies kā saimnieciskās darbības
veicēja un deklarētais darbības veids faktiski atbilda viņas kā fiziskas personas veikto darījumu veidam, nav pamata visus
pieteicējas darījumus uzskatīt par veiktiem saimnieciskās darbības ietvaros.
Pieteicēja kā saimnieciskās darbības veicēja ir reģistrējusies tikai no 2006.gada 31.maija. Nekustamie īpašumi, kuru
cirsmas tika pārdotas, tika iegādāti 2000. un 2001.gadā. Līdz ar to minētie īpašumi netika iegādāti saimnieciskās darbības
ietvaros, bet gan pirms vēl pieteicējai bija nodoms uzsākt saimniecisko darbību ar mežu apsaimniekošanu. Ja īpašumi būtu
iegādāti saimnieciskās darbības ietvaros, tad to iegādes, uzturēšanas un apsaimniekošanas izmaksas pieteicēja būtu iekļāvusi
saimnieciskās darbības izdevumos atbilstoši likumam, samazinot ar ienākuma nodokli apliekamo objektu.
Visas cirsmas tika pārdotas 2007.gadā, un attiecībā uz tām bija iesniegti 6 ciršanas apliecinājumi. Faktiski cirsmu
pārdošana bija vienots darījums, jo par cirsmu pārdošanu tika noslēgti 2 līgumi starp vienām un tām pašām pusēm.
Saimniecisko darbību raksturo – sistemātiskums, pastāvība un atlīdzība, cirsmu pārdošanas darījumā nosauktās pazīmes
nav konstatējamas, jo par vienotu atlīdzību noslēgts vienots darījums, pārdodot visus izsniegtos ciršanas apliecinājumus.
Darījumus, kas veikti saimnieciskās darbības ietvaros, raksturo darījumu un to izpildes forma. Saimnieciskās
darbības veicējiem vienmēr tiek piešķirti nodokļu maksātāja reģistrācijas numuri. Darījumos, kas slēgti saimnieciskās
darbības ietvaros, saimnieciskās darbības veicēji nodokļus savā vārdā maksā patstāvīgi, bet visas līgumā paredzētās
atlīdzības saimnieciskās darbības veicējiem tiek izmaksātas atbilstoši to izrakstītiem rēķiniem. Konkrētajā gadījumā puses
vienojās, ka pircējs ir atbildīgs par visu uz darījumu attiecināmo nodokļu nomaksu, un visi maksājumi pārdevējam tika veikti
nevis saskaņā ar rēķiniem, bet pēc noslēgtajiem līgumiem – kā fiziskai personai, kas nav nodokļu maksātājs.
Līdz ar to noslēgtos cirsmu pārdošanas darījumus nevar atzīt par veiktiem saimnieciskās darbības ietvaros.
[3] 2011.gada 30.maijā Administratīvajā rajona tiesā saņemts VID rakstveida paskaidrojums, kurā norādīts, ka
pieteicējas pieteikums par Lēmuma atcelšanu nav pamatots un ir noraidāms, pamatojoties uz Lēmumā minētajiem
apsvērumiem.
[4] Ar Administratīvās rajona tiesas 2013.gada 27.jūnija spriedumu noraidīts /D.I./ pieteikums par Lēmuma atcelšanu
daļā.
Spriedums motivēts šādi.
[4.1] Tiesa konstatēja, ka lietā nav strīda par audita pārskatā konstatētajiem faktiem par pieteicējas nekustamajiem
īpašumiem, pieteicējas veiktajiem darījumiem (kas veikti savā vārdā) un gūtajiem ienākumiem. Lietā nav strīda, ka pieteicēja
no 2006.gada 31.maija līdz 2008.gada 19.martam VID bija reģistrējusies kā saimnieciskās darbības veicēja un reģistrētais
saimnieciskās darbības veids bija sava meža apsaimniekošana.
Lietā ir strīds, vai pieteicēja, veicot cirsmu pārdošanas darījumus un nekustamo īpašumu atsavināšanas darījumus, ir
veikusi saimniecisko darbību, no kuras ienākumiem ir maksājams IIN.
[4.2] Tiesa, izvērtējot likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 19.punkta „b”, „c” un „e”
apakšpunktus, secināja, ka attiecībā uz nekustamo īpašumu, kas nav savs īpašums un kas pārdots vairāk nekā 12 mēnešu
laikā pēc tā iegādes, kā arī attiecībā uz mežu, kas nav savs īpašums un pārdots vairāk kā 12 (36) mēnešu laikā pēc tā
iegādes, likumdevējs nav paredzējis īpašu regulējumu. Tādējādi attiecībā uz šādiem darījumiem ir attiecināms vispārīgais
regulējums, proti, saskaņā ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokļi” 1.panta pirmās daļas 3.punktu un 11.panta pirmās
daļas prim daļu ienākumi no jebkādas saimnieciskās darbības ir apliekami ar IIN.
Līdz ar to tiesa atzina, ka lietā ir noskaidrojama darījumu ekonomiskā būtība, proti, vai pieteicēja, veicot nekustamo
īpašumu pārdošanu un īpašumā esoša augoša meža pārdošanu izciršanai un tajā iegūto kokmateriālu pārdošanu, ir
nodarbojusies ar saimniecisko darbību.
[4.3] Lietā nav strīda, ka nekustamā īpašuma /Nosaukums I/ pārdošana ir uzskatāma par sava īpašuma pārdošanu
IIN likuma 9.panta pirmās daļas 19.punkta izpratnē un ienākums no minētā īpašuma pārdošanas nav apliekams ar IIN.
Tāpat lietā nav strīda, ka nekustamais īpašums /Nosaukums F/ (kadastra Nr. /numurs A/) ir pārdots mazāk nekā 12
mēnešus no tā iegādes brīža, līdz ar to saskaņā ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas
19.punkta „c” apakšpunktu ienākums no šā nekustamā īpašuma pārdošanas ir apliekams ar IIN.
Vienlaikus tiesa atzina, ka nekustamā īpašuma /Nosaukums F/ pārdošana ir vērtējama kopsakarā ar pārējo nekustamo
īpašumu atsavināšanu, jo tā norāda uz pieteicējas darbību sistemātiskumu.
[4.4] Lietā nav strīda, ka no 1998.gada līdz 2010.gadam pieteicējai ir reģistrēti 37 nekustamie īpašumi, no kuriem 36
pieteicēja ir iegādājusies, bet 1 mantojusi. Auditējamā periodā pieteicēja ir atsavinājusi 26 nekustamos īpašumus, neieskaitot
mantoto īpašumu (skat. audita pārskata tabulu Nr. 3 un Nr.7).
Izvērtējot lietas materiālus, tiesa atzina, ka pieteicējas darbībās, atsavinot 26 zemesgabalus, ir konstatējamas
saimnieciskās darbības pazīmes.
[4.5] Lietā nav strīda, ka auditējamā periodā pieteicēja ir pārdevusi SIA /Nosaukums D/ tās īpašumā esošu augošu
mežu izciršanai (augošus kokus uz celma), kas atradās pieteicējai piederošajos nekustamajos īpašumos /Nosaukums A/,
/Nosaukums B/, ko apliecina pieteicējas vienošanās un pirkšanas – pārdošanas līgumi ar SIA /Nosaukums D/.
Lietā nav strīda, ka nekustamo īpašumu /Nosaukums A/ pieteicēja iegādājās 2001.gada 15.oktobrī, bet nekustamo
īpašumu /Nosaukums B/ – 2000.gada 14.aprīlī (skat. audita pārskata tabulu Nr.3). Tādējādi minēto darījumu rezultātā mežs
izciršanai ir pārdots vairāk nekā 12 (36) mēnešu laikā pēc tā iegādes.
Tādējādi tiesa atzina, ka jāpārbauda, vai pieteicējas ienākumi par minētajiem darījumiem ir gūti saimnieciskās darbības
ietvaros.
Tiesa atzina, ka arī šajās pieteicējas darbībās ir konstatējamas saimnieciskās darbības pazīmes, proti, pieteicēja
augošu koku uz celma atsavināšanu ir veikusi savā vārdā un par atlīdzību, par ko liecina attiecīgie pirkšanas – pārdošanas
līgumi. Minēto darījumu rezultātā pieteicēja ir guvusi peļņu, par ko liecina tas, ka minēto augošo koku uz celma pārdošanas
vērtība, kā arī nekustamo īpašumu pārdošanas vērtība ir lielāka nekā nekustamā īpašuma pirkšanas vērtība.
Par pieteicējas darbību sistemātiskumu liecina apstāklis, ka pieteicēja 11 mēnešu laikā (no 2007.gada janvāra līdz
novembrim) ir noslēgusi trīs līgumus par augoša meža atsavināšanu. Tāpat pieteicēja nav apstrīdējusi audita pārskatā atzīto,
ka arī pirms auditējamā perioda, proti, 2003., 2004., 2005.gadā, pieteicēja sistemātiski nodarbojās ar īpašumā esošo cirsmu
ciršanas apliecību (tiesību) pārdošanu par atlīdzību un guvusi regulārus ienākumus no cirsmu ciršanas tiesību un
kokmateriālu pārdošanas. Tas norāda, ka šīm pieteicējas darbībām nav bijis gadījuma raksturs, tās ir regulāras un
atkārtotas.
Turklāt pieteicēja cita starpā arī nekustamos īpašumus /Nosaukums A/ un /Nosaukums B/ ir iegādājusies ar mērķi
veikt saimniecisko darbību. Tiesas ieskatā, pieteicējas deklarētā saimnieciskā darbība – meža apsaimniekošana – ietver sevī
arī darbības un darījumus, kas saistīti ar koku izciršanu un augoša meža izciršanai atsavināšanu vai kokmateriālu
atsavināšanu.
Ņemot vērā minēto, tiesa atzina, ka pieteicējas darījumi ar SIA /Nosaukums D/ ir veikti saimnieciskās darbības
ietvaros peļņas gūšanas nolūkā. Secīgi saskaņā ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokļi” 1.panta pirmās daļas 3.punktu
un 11.panta pirmo prim daļu ienākumi no augošu koku uz celma pārdošanas ir apliekami ar IIN. Līdz ar to Lēmumu daļā, ar
kuru pieteicējai par minētajiem darījumiem papildus ir aprēķināts IIN, tiesa atzina par tiesisku un pamatotu.
[4.6] Pieteicējas pārstāve ir norādījusi, ka VID, atzīstot pieteicējas darbību par saimniecisko darbību, nepamatoti nav
ņēmis vērā izdevumus, kas saistīti ar nekustamo īpašumu apsaimniekošanu.
Tiesa, izvērtējot pārsūdzētajā Lēmumā iekļauto pamatojumu un pieteicējas argumentāciju, atzina par pamatotu VID
pamatojumu par likuma „Par nodokļiem un nodevām” 38.pantu, kurš nosaka, ka, ja nodokļu maksātājs nepiekrīt nodokļu
administrācijas aprēķinātajam nodokļu maksājumu lielumam, pierādījumus par nodokļu maksājumu lielumu nodrošina
nodokļu maksātājs. Administratīvā procesa likuma 59.panta ceturtā daļa nosaka, ka pieteicējam kā procesa dalībniekam ir
pienākums iesniegt pierādījumus, kas ir viņa rīcībā.
Tiesa konstatēja, ka VID audita pārskata tabulā Nr. 8 un Nr.9 ir devis detalizētu nodokļu aprēķinā vērā ņemto pozīciju
uzskaitījumu. Pieteicējai tas darīts zināms, un gadījumā, ja pieteicēja uzskatīja, ka aprēķins ir nepilnīgs, tad viņai bija dota
iespēja iesniegt savus pierādījumus.
Tiesa konstatēja, ka pieteicēja audita veikšanas laikā, kā arī iesniedzot apstrīdēšanas iesniegumus iestādē nav
norādījusi uz citiem izdevumiem un nav iesniegusi šādus izdevumus apstiprinošus pierādījumus. Līdz ar to VID neradās
iespēja vērtēt šādu izdevumu esību un attiecināmību uz pieteicējas veikto saimniecisko darbību, un VID pamatoti veica
aprēķinus atbilstoši VID rīcībā esošajai informācijai. Arī tiesā pieteicēja nav paskaidrojusi neko konkrētu par šādiem
izdevumiem un iesniegusi šādus izdevumus apliecinošus dokumentus. Līdz ar to tiesa nekonstatēja, ka nepamatoti nebūtu
ņemti vērā izdevumi, kas saistīti un bija nepieciešami nekustamo īpašumu apsaimniekošanai.
[4.7] Ievērojot minēto, tiesa atzina, ka Lēmums daļā par papildus nomaksai budžetā noteikto IIN par 2007., 2008. un
2009.gadu Ls 58 229,54 apmērā ir tiesisks un pamatots un tā atcelšanai nav pamata.
[4.8] Ievērojot pieteicējai pamatoti noteikto budžetā iemaksājamo nodokļu summu, tiesa atzina, ka pieteicējai par
termiņā nesamaksāto IIN par 2007., 2008. un 2009.gadu tiesiski un pamatoti tika aprēķināta soda nauda kopā Ls 29 114,78
(Ls 58 229,54 × 50%).
Tāpat tiesa atzina, ka ar Lēmumu pieteicējai pamatoti uzlikts pienākums samaksāt arī nokavējuma naudu Ls 20 889,45
apmērā par laiku no attiecīgā taksācijas perioda maksāšanas termiņa nākamās dienas līdz 2010.gada 20.septembrim (audita
uzsākšanas dienai). Tiesa nekonstatēja kļūdas nokavējuma naudas aprēķinā.
[4.9] Tiesa atzina par nepamatotu pieteicējas apsvērumu, ka, ņemot vērā VID amatpersonu sniegtos skaidrojumus par
likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 19.punkta piemērošanu un Senāta atziņas, ka par šādiem
darījumiem nevar piemērot soda sankcijas (nokavējuma naudu un soda naudu).
[5] Par Administratīvās rajona tiesas 2013.gada 27.jūnija spriedumu /D.I./ iesniedza apelācijas sūdzību, norādot
turpmāk minētos argumentus.
[5.1] Tiesa, analizējot faktiskos lietas apstākļus, nav ņēmusi vērā, ka nekustamie īpašumi iegādāti desmit gadu periodā
un to sākotnējais iegādāšanās iemesls nebija nodoms pārdot īpašumus tālāk, gūstot peļņu. Tiesa nav ņēmusi vērā, ka cirsmu
un nekustamo īpašumu iegādes brīdī pieteicēja nebija saimnieciskās darbības veicēja, kā arī atsavināšanas laikā pieteicēja
faktiski jau bija sasniegusi pensionēšanās vecumu un vairs nespēja fiziski uzturēt un apsaimniekot visus viņai piederošos
īpašumus, tādēļ nevis vēlējās, bet bija spiesta atsavināt īpašumus. Pieteicējas rīcība, iegādājoties nekustamos īpašumus
ilgstošā laika periodā, nevar tikt uzskatīta par saimnieciskās darbības pazīmi arī tādēļ, ka īpašumu iegādei nesekoja
sistemātiska pārdošana (peļņas gūšana). Tikai tad, ja īpašumi tiktu sistemātiski gan iegādāti, gan atsavināti, tiesai būtu
pamats izdarīt secinājumu par to iegādāšanos ar nolūku gūt peļņu atsavināšanas rezultātā.
[5.2] Tiesa nav vispusīgi izvērtējusi pieteikumā norādītos argumentus.
[5.3] Tiesa ir norādījusi, ka konkrētajā lietā nav pamata atbrīvot pieteicēju no soda naudas un nokavējuma naudas
samaksas, jo jau 2007.gadā pieteicējai ir bijusi iespēja uzzināt un pārliecināties par tiesību normu interpretācijas maiņu.
Izdarot šādu apgalvojumu, tiesa nav minējusi nevienu pierādījumu attiecībā uz to, konkrēti kur, kad un kādā veidā pieteicējai
būtu bijusi šāda iespēja – uzzināt un pārliecināties par jauno tiesību normu interpretāciju.
[6] Par pieteicējas apelācijas sūdzību Valsts ieņēmumu dienests iesniedza rakstveida paskaidrojumus, norādot, ka
pieteicējas apelācijas sūdzība nav pamatota.
[7] Tiesas sēdē pieteicēja pārstāve apelācijas sūdzību un pieteikumu uzturēja uz rakstveidā noraidītajiem
argumentiem.
VID pārstāve pieteicējas apelācijas sūdzību neatzina un lūdza pieteikumu noraidīt.
Motīvu daļa
[8] Uzklausījusi administratīvā procesa dalībnieku paskaidrojumus un pārbaudījusi lietas materiālus, Administratīvā
apgabaltiesa atzīst, ka pieteicējas apelācijas sūdzība nav pamatota un pieteikums ir noraidāms.
[9] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturto daļu, ja tiesa, izskatot lietu, atzīst, ka zemākās
instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka
pievienojas zemākās instances tiesas sprieduma motivācijai. Šādā gadījumā šā likuma 251.panta piektajā daļā noteiktos
apsvērumus sprieduma motīvu daļā var nenorādīt.
Administratīvā apgabaltiesa, izskatījusi lietu pēc būtības, pārbaudījusi un novērtējusi lietā iesniegtos pierādījumus,
izvērtējusi apelācijas sūdzībā minētos argumentus, secina, ka pirmās instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir
pareizs un pietiekams, pirmās instances tiesa ir noskaidrojusi visus būtiskos lietas apstākļus, spriedumā analizējusi
pierādījumus un sniegusi tiem pareizu juridisko novērtējumu, tādēļ Administratīvā apgabaltiesa pievienojas pirmās instances
spriedumā izteiktajai motivācijai (sk. šī sprieduma [4] punktu) un atkārtoti to nenorāda.
[10] Izvērtējot pieteicējas apelācijas sūdzības argumentus, apgabaltiesa atzīst, ka tie nav pamatoti turpmāk minēto
iemeslu dēļ.
[10.1] Pieteicēja nepiekrīt tiesas secinājumam, ka viņa, atsavinot sev piederošos nekustamos īpašumus un augošu
mežu uz celma (kokmateriālus), ir to darījusi saimnieciskās darbības ietvaros.
Lietā par pienākumu maksāt pievienotās vērtības nodokli Eiropas Savienības Tiesa, atsaucoties uz saimnieciskās
darbības jēdziena definīciju pievienotās vērtības nodokļa direktīvā, norādījusi, ka par saimniecisko darbību ir uzskatāma
materiāla īpašuma izmantošana nolūkā gūt no tās ilglaicīgus ienākumus. Materiāla īpašuma augļu pārdošana, piemēram,
kokmateriālu, kuri ir iegūti privātā mežā, pārdošana, ir jāuzskata par šā īpašuma izmantošanu. Tādējādi šāda kokmateriālu
pārdošana ir kvalificējama kā saimnieciskā darbība, ja tā veikta nolūkā gūt no tā ilglaicīgus ienākumus. Fakts, ka īpašums ir
piemērots tikai saimnieciskai izmantošanai, parasti ir pietiekams, lai tiktu atzīts, ka tā īpašnieks to izmanto savām
saimnieciskās darbības vajadzībām un attiecīgi – lai iegūtu no tā ilglaicīgus ienākumus. Turpretī, ja īpašums savu īpašību
dēļ var tikt izmantots gan saimnieciskiem, gan privātiem mērķiem, lai noteiktu, vai tas tiek izmantots nolūkā gūt no tā
ienākumus, kuriem faktiski ir ilglaicīgs raksturs, būtu jāanalizē visi tā izmantošanas nosacījumi. Viena no metodēm var būt
veikt salīdzināšanu starp nosacījumiem, ar kādiem persona faktiski izmanto īpašumu, un nosacījumiem, ar kādiem parasti
tiek veikta atbilstoša saimnieciskā darbība. Ja persona sāk aktīvas meža pārvaldīšanas darbības, izmantojot līdzekļus, kas ir
līdzīgi tiem, kurus iegulda ražotājs, tirgotājs vai pakalpojumu sniedzējs, darbība ir kvalificējama kā saimnieciskā darbība.
Vērtējot darbības raksturu, citstarp var tikt ņemti vērā tādi apstākļi kā laika posma, kurā veiktas piegādes, ilgums, klientu
daudzums, ienākumu apmērs. Tiesa arī norādījusi, ka īpašuma iegādes sākotnējais mērķis – izmantot to personiskajām
vajadzībām – nav šķērslis tam, lai šo īpašumu vēlāk nevarētu izmantot saimnieciskajai darbībai (sk. Eiropas Savienības
Tiesas 2012.gada 19.jūlija sprieduma lietā Nr.C-263/11 30.–32., 34.–36., 38., 39.punktu).
Ievērojot to, ka saimnieciskās darbības pazīmes pēc būtības neatšķiras atkarībā no nodokļa veida, minētās atziņas ir
piemērojamas arī attiecībā uz iedzīvotāju ienākuma nodokli.
Apgabaltiesa atzīst, ka konkrētajā gadījumā pirmās instances tiesa, izvērtējot lietā esošos pierādījumus, ir pamatoti
secinājusi, ka pieteicēja atsavinot sev piederošos nekustamos īpašumus (kuri nav izmantoti personiskajām vajadzībām) un
augošus mežus uz celma, ir veikusi saimniecisko darbību, līdz ar to ienākumi, kas ir iegūti šīs darbības rezultātā, ir
apliekami ar IIN.
[10.2] Pieteicēja norāda, ka tiesa ir nepamatoti atzinusi, ka pieteicējai jau 2007.gadā bija jāzina par VID prakses maiņu
attiecībā uz darījumiem ar nekustamajiem īpašumiem. Tāpat pieteicēja uzskata, ka tiesa nav pierādījusi, ka VID par šādu
prakses maiņu ir informējis sabiedrību.
Apgabaltiesa konstatē, ka šāds pieteicējas arguments ir ticis izvērtēts iestādes Lēmumā, kurā secināts, ka pieteicējai
nebija tiesiskās paļāvības, ka viņas auditējamajā periodā veiktie darījumi netiks aplikti ar IIN, jo pieteicēja nav prasījusi
iestādei uzziņu par savām tiesībām.
Kā ir atzinis Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments, 2008.gadā (kad pieteicējai radās pienākums maksāt
nodokli par 2007.gadā veiktajiem darījumiem) pastāvēja atšķirīga situācija. Vēlākais 2007.gada otrajā pusē VID jau
pietiekami skaidri pauda savu nostāju par likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 19.punkta „c”
apakšpunkta piemērošanu atbilstoši interpretācijai, ko vēlāk par pareizu atzina Satversmes tiesa (sk. Augstākās tiesas
2013.gada 5.jūlija sprieduma lietā Nr.SKA-290/2013 9.punktu).
Ievērojot minēto, apgabaltiesa nepiekrīt pieteicējas viedoklim, ka arī pēc 2007.gada iestādes prakse varēja radīt
tiesisko paļāvību, ka par nekustamo īpašumu, kas personas īpašumā ir bijuši ilgāk par 12 mēnešiem, atsavināšanas
darījumiem nav jāmaksā IIN.
Tā kā pieteicēja ilgstoši nodarbojās ar nekustamo īpašumu darījumiem, nav pamata uzskatīt, ka viņai šīs iestādes
prasības nebūtu zināmas, it īpaši jau attiecībā uz darījumiem, kas ir veikti 2008. un 2009.gadā.
[11] Ņemot vērā minēto, apgabaltiesa atzīst, ka Lēmums ir tiesisks un nav pamata tā atcelšanai.
Pirmās instances tiesas spriedums ir pamatots.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309.pantu, Administratīvā apgabaltiesa
nosprieda:
Noraidīt pieteicējas /D.I./ pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta 2011.gada 30.marta lēmuma Nr.22.4.7/22715
atcelšanu tā pārsūdzētajā daļā.
Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma
sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.
Tiesas sēdes priekšsēdētājs (paraksts) M.Birzgalis
Tiesneses (paraksts) R.Paegle
(paraksts) V.Zommere