Appeal court partially overturned first instance verdict regarding final sentence under Criminal Law Art. 51.

Lietas Nr. 19520032223

KA06-0045-25/4

ECLI:LV:ZAT:2025:1021.19520032223.15.S

Zemgales apgabaltiesa

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Jelgavā 2025. gada 21. oktobrī

Tiesa šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese Inga Akmeņlauka,

tiesneši Raimonds Rinčs un Ilze Vanaga,

piedaloties prokuroram Pāvelam Fiļipovam,

aizstāvjiem Petrai Janulei un Jānim Ernstsonam,

izskatīja apelācijas kārtībā atklātā tiesas sēdē krimināllietu /Persona A/, personas kods /Personas kods /, /Persona

B/, personas kods/Personas kods /, un /Persona C/, personas kods /Personas kods /, katra apsūdzībā pēc

Krimināllikuma 231. panta otrās daļas saistībā ar Rietumzemgales prokuratūras prokurora Pāvela Fiļipova

apelācijas protestu, apsūdzētā /Persona C/ aizstāvja Jāņa Ernstsona un apsūdzētā /Persona A/ aizstāves Petras

Janulesapelācijas sūdzībām par Zemgales rajona tiesas 2023. gada 26. oktobra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Ar pirmās instances tiesas spriedumu /Persona C/ atzīts par vainīgu Krimināllikuma 231. panta otrajā

daļā paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā un sodīts ar brīvības atņemšanu uz 1 gadu un probācijas uzraudzību uz 2

gadiem.

Saskaņā ar Krimināllikuma 51. pantu, daļēji pieskaitot neizciesto papildsodu – transportlīdzekļa vadīšanas

tiesību atņemšanu pēc Zemgales rajona tiesas 2021. gada 19. marta sprieduma, galīgais sods /Persona C/ noteikts –

brīvības atņemšana uz 1 gadu, probācijas uzraudzība uz 2 gadiem, atņemot transportlīdzekļa vadīšanas tiesības uz 4

gadiem.

Saskaņā ar Krimināllikuma 52. pantu brīvības atņemšanas soda laikā ieskaitīta aizturēšana un apcietinājums

no 2023. gada 29. janvāra līdz spriedums stāsies spēkā.

Drošības līdzeklis – apcietinājums – /Persona C/ atstāts negrozīts.

[2] Ar pirmās instances tiesas spriedumu /Persona A/ atzīts par vainīgu Krimināllikuma 231. panta otrajā

daļā paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā un sodīts ar brīvības atņemšanu uz 10 mēnešiem un probācijas

uzraudzību uz 1 gadu.

Saskaņā ar Krimināllikuma 52. pantu brīvības atņemšanas soda laikā ieskaitīta aizturēšana un apcietinājums

no 2023. gada 29. janvāra līdz spriedums stāsies spēkā.

Drošības līdzeklis – apcietinājums – /Persona A/ atstāts negrozīts.

[3] Ar pirmās instances tiesas spriedumu pēc Krimināllikuma 231. panta otrās daļas notiesāts /Persona B/,

par kuru spriedums apelācijas kārtībā nav pārsūdzēts.

[4] No /Persona A/ un /Persona B/ solidāri par labu cietušajam /Persona D/ piedzīta materiālā kaitējuma

kompensācija 18euro un par labu valstij 1550 euro Juridiskās palīdzības administrācijas izmaksātā valsts

kompensācija cietušajam, nosakot termiņu to labprātīgai atlīdzināšanai – 30 dienas no sprieduma spēkā stāšanās

dienas un, uzliekot pienākumu iesniegt tiesai dokumentus par kaitējuma kompensācijas atlīdzināšanu.

No /Persona A/ piedzīti par labu valstij procesuālie izdevumi 763europar aizstāvju G. Štauera un P. Janules

sniegto juridisko palīdzību, no /Persona C/ piedzīti par labu valstij procesuālie izdevumi 1137,45europar aizstāvju

P. Janules, G. Štauera un J. Ernstsona sniegto juridisko palīdzību, nosakot termiņu to labprātīgai atlīdzināšanai – 30

dienas no sprieduma spēkā stāšanās dienas.

/Persona B/, /Persona A/ un /Persona C/ noteikts pienākums pieteikties nākamajā darba dienā pēc

atbrīvošanas no brīvības atņemšanas iestādes Valsts probācijas dienesta /Struktūrvienība/.

Ar spriedumu izlemts jautājums par rīcību ar lietiskajiem pierādījumiem.

[5] Ar pirmās instances tiesas spriedumu /Persona B/ un /Persona A/ katrs atzīts par vainīgu un sodīts par to,

ka rupji traucēja sabiedrisko kārtību, kas izpaudās acīmredzamā necieņā pret sabiedrību un bezkaunībā, ignorējot

vispārpieņemtās uzvedības normas un traucējot cilvēku mieru un uzņēmumu darbu (huligānisms), kas izdarīts

personu grupā un saistīts ar miesas bojājumu nodarīšanu cietušajam.

/Persona C/ atzīts par vainīgu un sodīts par to, ka personu grupā rupji traucēja sabiedrisko kārtību, kas

izpaudās acīmredzamā necieņā pret sabiedrību un bezkaunībā, ignorējot vispārpieņemtās uzvedības normas un

traucējot cilvēku mieru un uzņēmumu darbu (huligānisms), šādos apstākļos.

2023. gada 28. janvārī laika posmā no plkst. 16.55 līdz plkst. 17.00 /Persona B/, /Persona A/ un /Persona C/,

būdami alkohola ietekmē, atradās ārpusē pie tirdzniecības centra /Nosaukums A/ ieejas /Adrese /. /Persona B/ un

/Persona A/, izrādot acīmredzamu necieņu pret sabiedrību, vietā, kur ir liela cilvēku kustības plūsma, atklāti paužot

vispārzināmu uzvedības normu ignoranci, uzvedās skaļi, izteica lamuvārdus garām ejošajiem /Persona D/ un

/Persona E/.

Turpinot savas huligāniskās darbības, /Persona A/, /Persona B/ un /Persona C/, izrādot īpašu cinismu un

traucējot apkārtējo cilvēku mieru, vietā, kur ir liela garāmgājēju plūsma, traucējot personām mierīgi apmeklēt

tirdzniecības centru /Nosaukums A/, huligānisku motīvu vadīti, bez jebkāda iemesla izturējās agresīvi pret /Persona

D/ un /Persona E/.

/Persona A/ tīši vienu reizi ar labo kāju iespēra /Persona D/ pa galvu, kurš no saņemtā sitiena nokrita zemē

un zaudēja samaņu. Tad /Persona A/ uzbruka /Persona E/, tīši ar labo kāju vienu reizi iespēra /Persona E/ ķermeņa

vidusdaļā, ar kreiso kāju divas reizes iespēra ķermeņa vidusdaļā, ar kreiso dūri vienu reizi iesita pa galvu un ar labo

dūri iesita pa galvu, vienlaikus nobiedējot garāmgājējus.

Vienlaicīgi /Persona B/ tīši trīs reizes ar labo kāju iespēra uz zemes guļošajam cietušajam /Persona D/ pa

galvu, vienlaikus nobiedējot klātesošos.

Tad /Persona B/ uzbruka /Persona E/ un tīši ar labo dūri vienu reizi iesita pa galvu.

Savukārt /Persona C/ pievienojās /Persona B/ un /Persona A/ agresijai pret /Persona E/. /Persona C/ uzbruka

/Persona E/ un tīši ar labo dūri vienu reizi iesita /Persona E/ pa galvu un vienu reizi pa kreiso plecu.

/Persona B/, /Persona A/ un /Persona C/ rīcības rezultātā tika traucēta apsardzes uzņēmuma /Nosaukums B/

darbs, jo apsardzes darbiniekam nācās pārtraukt savus tiešos darba pienākumus, apsargāt veikalu /Nosaukums C/

un uz notikušo reaģēt, novēršoties no saviem tiešajiem darba pienākumiem, tas ir, veikala /Nosaukums C/

apsardzes. Minētais notikums pievērsa uzmanību, nobiedēja un iztraucēja mieru tirdzniecības centra /Nosaukums

A/ apmeklētājiem un garāmgājējiem, kuriem, redzot notiekošo, nācās pārtraukt savas ikdienas gaitas un izsaukt

policiju, neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu, iejaukties un pārtraukt notiekošās huligāniskās darbības.

Ar savām darbībām /Persona B/ un /Persona A/ /Persona D/ nodarīja vidēja smaguma miesas bojājumus,

kas izraisīja ilgstošu veselības traucējumu virs 21 dienas.

Ar savām darbībām /Persona B/, /Persona A/ un /Persona C/ pielietoja fizisku vardarbību pret /Persona E/.

Tiesa atzinusi, ka ar šādām darbībām /Persona A/, /Persona B/ un /Persona C/ katrs izdarīja noziedzīgu

nodarījumu, kas paredzēts Krimināllikuma 231. panta otrajā daļā.

[6] Par pirmās instances tiesas spriedumu apelācijas protestu iesniedzis Rietumzemgales prokuratūras

prokurors Pāvels Fiļipovs, apelācijas sūdzības iesnieguši apsūdzētā /Persona C/ aizstāvis Jānis Ernstsons un

apsūdzētā /Persona A/.

[7] Prokurors P. Fiļipovs apelācijas protestā lūdz atcelt Zemgales rajona tiesas 2023. gada 26. oktobra

spriedumu daļā par apsūdzētajam /Persona C/ noteikto sodu un galīgo sodu, un šajā daļā taisīt jaunu spriedumu.

Prokurors lūdz sodīt /Persona C/ pēc Krimināllikuma 231. panta otrās daļas ar brīvības atņemšanu uz 3

gadiem un probācijas uzraudzību uz 2 gadiem.

Prokurors lūdz saskaņā ar Krimināllikuma 51. pantu, daļēji pieskaitot neizciesto papildsodu -

transportlīdzekļa vadīšanas tiesību atņemšanu pēc Zemgales rajona tiesas 2021. gada 19. marta sprieduma, noteikt

/Persona C/ galīgo sodu – brīvības atņemšanu uz 3 gadiem un probācijas uzraudzību uz 2 gadiem, atņemot

transportlīdzekļa vadīšanas tiesības uz 4 gadiem. Saskaņā ar Krimināllikuma 52. pantu brīvības atņemšanas soda

laikā prokurors lūdz ieskaitīt aizturēšanā un apcietinājumā pavadīto laiku no 2023. gada 29. janvāra līdz spriedums

stāsies spēkā. Pārējā daļā prokurors lūdz pirmās instances tiesas spriedumu atstāt negrozītu.

[7.1] Neapstrīdot lietas faktiskos apstākļus un noziedzīga nodarījuma kvalifikāciju, prokurors norāda, ka

pirmās instances tiesas spriedums ir nelikumīgs un atceļams, jo pieļauts Krimināllikuma 46. panta trešās daļas,

Kriminālprocesa likuma 574. panta 1. punkta un 575. panta trešās daļas pārkāpums.

[7.2] Nosakot brīvības atņemšanas soda ilgumu, tiesa ņēmusi vērā noziedzīgā nodarījuma izdarītāja

/Persona C/ konstatētos divus atbildību pastiprinošos apstākļus, proti, to, ka noziedzīgs nodarījums izdarīts

alkohola ietekmē, un to, ka noziedzīgais nodarījums veido noziedzīgu nodarījumu recidīvu, un atbildību mīkstinošu

apstākļu neesību, taču, prokurora ieskatā, tiesa tomēr nav pietiekami tos vērtējusi, kā arī nav pietiekami motivēts

konkrētā brīvības atņemšanas soda mērs. Prokurors uzskata, ka tiesai bija jāvērtē ne tikai atbildību mīkstinošo un

pastiprinošo apstākļu esamība un skaits vienam pret otru, bet arī to saturs un būtība.

Prokurors norāda, ka pastiprinošais apstāklis – alkohola ietekme jāvērtē individuāli katrā lietā, jo pastāv

atšķirība vai, piemēram, apsūdzētajam ir konstatēta alkohola ietekme izelpojamā gaisā mazāk par vienu promili vai

vairāk par trim promilēm. Prokurors vērš uzmanību uz to, ka apsūdzētajam /Persona C/ šajā krimināllietā konstatēta

alkohola ietekme izelpojamā gaisā 3,39 promiles, kas neļauj piemērot soda mēru tuvu pie minimālās sankcijā

paredzētās robežas un būtiski jāņem vērā šis atbildību pastiprinošais apstāklis.

Prokurors vērš uzmanību uz to, ka apsūdzētajam /Persona C/ konstatēts otrs atbildību pastiprinošs apstāklis,

proti, recidīvs, kas pēc savas būtības arī var atšķirties, tādēļ, viņaprāt, to arī ir jāvērtē atsevišķi. Prokurors norāda,

ka, piemēram, jauns izdarīts noziedzīgs nodarījums tuvu pie sodāmības dzēšanas termiņa, ja iepriekš persona

tiesāta vienu reizi, ir nesalīdzināms gadījums ar /Persona C/. Prokurors vērš uzmanību uz to, ka apsūdzētajam

/Persona C/ konstatēts recidīvs, apsūdzētais vairākas reizes sodīts, taču piespriestie sodi ar bargiem brīvības

atņemšanas mēriem viņu nav labojuši. Apsūdzētais bija sodīts citā procesā pēc Krimināllikuma 175. panta trešās

daļas ar brīvības atņemšanu uz 10 mēnešiem, savukārt vēl citā procesā par vairākiem noziedzīgiem nodarījumiem

sodīts ar brīvības atņemšanu uz 1 gadu 8 mēnešiem, tomēr, izciešot šos sodus, nav labojies.

[7.3] Prokurors uzskata par nepamatotu pirmās instances tiesas atsauci uz kriminālprocesā noslēgto

vienošanos ar apsūdzēto /Persona C/ par vainas atzīšanu un soda piemērošanu, kur norādīts, ka prokurors lūgs tiesu

sodīt /Persona C/ ar brīvības atņemšanu uz 11 mēnešiem. Prokurors vērš uzmanību uz to, ka apsūdzētais /Persona

C/ tiesas sēdē atteicās no vienošanās un savu vainu atzina daļēji, tādējādi prokurora piedāvātais soda mērs vairs

nebija saistošs, jo mainījās faktiskie apstākļi un iztrūka būtisks atbildību mīkstinošs apstāklis, proti, savas vainas

atzīšana un izdarītā nožēlošana.

[7.4] Tiesa savā spriedumā atsaukusies uz Latvijas Republikas Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta

2018. gada 6. novembra lēmumu lietā SKK- 643/2018, un norāda, ka savu procesuālo tiesību neizmantošana nevar

būt par pamatu bargāka soda noteikšanai. Savukārt vainas neatzīšana nevar pastiprināt personas atbildību un

pasliktināt tās stāvokli lietā. Prokurors norāda, ka šajā gadījumā apsūdzētā /Persona C/ stāvoklis netika pasliktināts

viņa vainas neatzīšanas dēļ, bet gan viņam piemērojamais soda mērs netiek samazināts tieši atbildību mīkstinošo

apstākļu iztrūkuma dēļ.

Prokurors norāda, ka tiesa nav vērtējusi viņa argumentus par soda mēra piemērošanu, pastiprinošo apstākļu

analīzi un pieminēto tiesu praksi, kur, piemēram, krimināllietā Nr. 11095032521 apsūdzētai personai pie tādiem

pašiem konstatētajiem pastiprinošajiem apstākļiem par Krimināllikuma 231. panta otro daļu piemērots sods –

brīvības atņemšana uz 2 gadiem 6 mēnešiem un probācijas uzraudzība uz 2 gadiem, bet krimināllietā Nr.

11380016622 piemērots sods, saistīts ar brīvības atņemšana uz 3 gadiem.

[7.5] Ņemot vērā iepriekš minēto, lai noteiktu taisnīgu un samērīgu sodu, prokurors uzskata, ka

apsūdzētajam /Persona C/ brīvības atņemšanas soda sankcijai jābūt tālāk no minimālās soda robežas.

[8] Apsūdzētā /Persona A/ aizstāve Petra Janule apelācijas sūdzībā lūdz atcelt Zemgales rajona tiesas 2023.

gada 26. oktobra spriedumu daļā par procesuālo izdevumu piedziņu no /Persona A/ par sniegto juridisko palīdzību

un šajā daļā taisīt jaunu spriedumu.

[8.1] Aizstāve norāda, ka prokurors lēmumā par krimināllietas nodošanu tiesai ir norādījis, ka /Persona A/ ir

bez izglītības. No 2023. gada 15. maija tiesas sēžu protokolā fiksēts prokurora teiktais, ka, izsniedzot apsūdzību

/Persona A/, kā arī vienošanās protokolu, viņam bija grūtības gan izlasīt tekstu, gan arī rakstīt. Prokurors norādīja,

ka, viņaprāt, /Persona A/ ir tik zems izglītības līmenis, ka viņš pilnvērtīgi nevarētu izmantot savas procesuālās

tiesības. Bez tam apsūdzētais norādīja, ka viņam nav iebildumu, ka tiek paturēts apcietinājumā, kamēr tiek iztiesāta

lieta. No 2023. gada 9. augusta tiesas sēdes protokolā fiksēts aizstāves norādītais, ka /Persona A/ brīvībā nav

dzīvesvietas, kur atgriezties, apsūdzētais nevēlas lūgt palīdzību sociālajiem dienestiem, faktiski apcietinājums ir

vienīgā vieta, kur viņš var atrasties siltumā, ienākumu avota viņam nav.

[8.2] Aizstāves ieskatā, tiesa formāli atsaukusies uz Kriminālprocesa likuma 84. pantu, ka procesuālie

izdevumi piedzenami no apsūdzētā /Persona A/, uzskatot, ka apsūdzētais nav atbrīvojams no procesuālo izdevumu

piedziņas, jo krimināllietas materiālos nav dokumentu par to, ka viņš būtu atzīts par maznodrošinātu vai trūcīgu

personu. Tiesa vērtējusi, ka apsūdzētais nav uzskatāms par analfabētu vai personu ar tik zemu izglītības līmeni, ka

tā nevar pilnvērtīgi izmantot savas procesuālās tiesības, jo viņam ir 7 klašu izglītība. Aizstāve norāda, ka Latvijas

Republikā noteikta 9 klašu obligāta pamatizglītība, savukārt apsūdzētais /Persona A/ nevar uzrādīt dokumentus par

to, ka būtu pabeidzis 7 klases, jo viņš ir bez noteiktas dzīvesvietas un viņam nav šādu dokumentu, turklāt tiesa nav

izrādījusi interesi par to, kur un kādā skolā apsūdzētais ieguvis 7 klases. Aizstāve vērš uzmanību uz to, ka prokurors

tiesu debates arī norādīja, ka apsūdzētais /Persona A/ būtu atbrīvojams no procesuālo izdevumu piedziņas, jo,

izvērtējot viņa izglītības līmeni, konstatējis, ka tas ir zems, lai apsūdzētais varētu pilnvērtīgi izmantot savas

procesuālās tiesības. Prokurors apmeklēja ieslodzījuma vietā apsūdzēto /Persona A/, izsniedzot apsūdzību, un

izvērtēja situāciju, savukārt tiesa kontaktējās ar apsūdzēto tikai videokonferences režīmā ar /Cietuma nosaukums/

un izskatāmo jautājum vērtēja formāli.

[8.3] Aizstāve uzskata, ka tiesas spriedumam jābūt tiesiskam un pamatotam. Kriminālprocesa likuma 15.

pantā ir nostiprināts pamatprincips uz taisnīgu tiesu. Aizstāves ieskatā, apsūdzētais /Persona A/ būtu atbrīvojams no

procesuālo izdevumu piedziņas par sniegto juridisko palīdzību 763euro apmērā saskaņā ar Kriminālprocesa likuma

85. panta pirmās daļas 2. punktu.

[9] Apsūdzētā /Persona C/ aizstāvis Jānis Ernstsons apelācijas sūdzībā lūdz atcelt Zemgales rajona tiesas

2023. gada 26. oktobra spriedumu daļā par procesuālo izdevumu piedziņu no /Persona C/ par labu valstij par

aizstāvju sniegto juridisko palīdzību.

[9.1] Aizstāvis norāda, ka pirmās instances tiesai lūdza pilnībā atbrīvot apsūdzēto /Persona C/ no procesuālo

izdevumu piedziņas valsts labā par aizstāvju sniegto juridisko palīdzību, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma

85.panta pirmās daļas 2. punktu, nevis 1. punktu. Aizstāvis akcentēja to, ka apsūdzētajam /Persona C/ aizstāvis tika

norīkots atbilstoši Kriminālprocesa likuma 83. panta pirmās daļas 4. punktā noteiktajam, ka aizstāvja piedalīšanās

ir obligāta kriminālprocesā, ja tiesības uz aizstāvību ir personai, kura garīga rakstura vai cita veselības traucējuma

dēļ pati nespēj pilnībā izmantot savas procesuālās tiesības.

[9.2] Aizstāvis vērš uzmanību uz to, ka apsūdzētajam /Persona C/ noteikta invaliditāte, viņam ir grūti paust

savu viedokli un izteikties, viņa veselības trūkumi bija acīmredzami, tāpēc bija daļēji apgrūtināts tiesas darbs, jo

tulks nevarēja pilnvērtīgi veikt tulkojumu, jo vienkārši nesaprata apsūdzētā sacīto, arī pārējiem procesa

dalībniekiem bija apgrūtinoši saprast apsūdzētā teikto. Aizstāvim nav ne mazāko šaubu, ka apsūdzētais patstāvīgi

nevar realizēt savas procesuālās tiesības, taču šādam aizstāvja tiesas sēdē izteiktam viedoklim tiesa neatrada vietu

savā spriedumā.

[10] Apsūdzētais /Persona A/ uz apelācijas instances tiesas sēdi neieradās atkārtoti, nav ziņojis tiesai par

savu atrašanās vietu, sūtījumu saņemšanas adresi, par dzīvesvietas maiņu.

Prokurors norādīja, ka lai gan apsūdzētajam /Persona A/ ir deklarētā dzīvesvieta, taču viņš šobrīd uzturas

/Pilsētas/, administratīvo pārkāpumu procesos norādījis savu deklarēto dzīvesvietu.

Aizstāve P. Janule norādīja, ka apsūdzētais /Persona A/ ir bezpajumtnieks, ir informācija, ka /Pilsēta/ uzsākti

vairāki administratīvo pārkāpumu procesi, jo viņš nakšņoja tramvajos, trolejbusos. Aizstāve uzskata, ka ir

iespējams izskatīt lietu bez /Persona A/ piedalīšanās tiesas sēdē.

Uzklausījusi procesa dalībnieku viedokļus, apgabaltiesa atzina, ka saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 464.

panta pirmo daļu krimināllieta izskatāma bez apsūdzētā /Persona A/ piedalīšanās, jo viņš atkārtoti neieradās uz

apelācijas instances tiesas sēdi un atzīstams, ka viņa neierašanās ir bez attaisnojoša iemesla.

[11] Valsts apsūdzētājs P. Fiļipovs apelācijas instances tiesas sēdē uzturēja apelācijas protestu, lūdza atcelt pirmās

instances tiesas spriedumu apelācijas protestā norādītajā apjomā daļā par apsūdzētajam /Persona C/ noteikto sodu

par noziedzīgo nodarījumu, noteikt sodu – brīvības atņemšanu uz 3 gadiem un probācijas uzraudzību uz 2 gadiem.

Prokurors lūdza atcelt pirmās instances tiesas spriedumu arī daļā par galīgā soda noteikšanu apsūdzētajam

/Persona C/ saskaņā ar Krimināllikuma 51. pantu un neuzturēja protestu šajā daļā, lūdza galīgo sodu nenoteikt,

ņemot vērā, ka ir stājušies spēkā grozījumi Krimināllikumā, kas paredz, ka galīgo sodu nosaka tad, kad stājas spēkā

visi nolēmumi, un šo jautājumu izskata citā procesā.

Apsūdzēto aizstāvju P. Janules un J. Ernstsona apelācijas sūdzības prokurors atzina par nepamatotām un lūdza tās

noraidīt.

[12] Apsūdzētais /Persona C/ un viņa aizstāvis J. Ernstsons uzturēja apelācijas sūdzību tajā norādītajā

apjomā, lūdza atstāt negrozītu pirmās instances tiesas spriedumu daļā par apsūdzētajam noteikto sodu, bet atcelt

daļā par procesuālo izdevumu piedziņu un apsūdzēto atbrīvot no procesuālo izdevumu segšanas par aizstāvju

sniegto juridisko palīdzību.

[13] Apsūdzētā /Persona A/ aizstāve uzturēja apelācijas sūdzību tajā norādītajā apjomā, lūdza atcelt pirmās

instances tiesas spriedumu un atbrīvot /Persona A/ no procesuālo izdevumu segšanas par aizstāvju sniegto juridisko

palīdzību.

Motīvu daļa

[14] Pārbaudījusi pierādījumus par apsūdzētā /Persona C/ personību, procesuālajiem izdevumiem,

noklausījusies apsūdzētā /Persona C/ liecību, apgabaltiesa atzīst, ka Zemgales rajona tiesas 2023. gada 26. oktobra

spriedums atceļams daļā par /Persona C/ noteikto galīgo sodu saskaņā ar Krimināllikuma 51. pantu.

Pārējā daļā pirmās instances tiesas spriedums ir tiesisks un pamatots, tāpēc atstājams negrozīts.

[15] Ņemot vērā, ka pirmās instances tiesas spriedums daļā par apsūdzētajam /Persona C/ noteikto sodu un

par piedzītajiem procesuālajiem izdevumiem no /Persona C/ un /Persona A/ tiek atstāts bez grozījumiem un

apgabaltiesa piekrīt pirmās instances tiesas spriedumā izdarītajiem atzinumiem šajā daļā, tāpēc, ievērojot

Kriminālprocesa likuma 564. panta sesto daļu, apgabaltiesa detalizēti neuzskaita un neatkārto pirmās instances

tiesas spriedumā jau analizētos un norādītos atzinumus.

[16] Nosakot sodu /Persona C/, pirmās instances tiesa ir ņēmusi vērā Krimināllikuma 46. pantā noteiktos soda

noteikšanas vispārīgos principus, proti, nosakot soda veidu, ņēmusi vērā izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu un

radīto kaitējumu, apsūdzētā personību, savukārt, nosakot soda mēru, tiesa vērtējusi, vai konstatējami atbildību

mīkstinoši un pastiprinoši apstākļi.

[17] Saskaņā ar Krimināllikuma 7. panta ceturto daļu apsūdzētais /Persona C/ izdarīja smagu noziegumu.

Pirmās instances tiesa ņēmusi vērā, ka /Persona C/ agrāk sodīts, pastāvīgu algotu darbu nestrādāja, bet strādāja

gadījuma darbus, viņam ir 2. grupas invaliditāte.

Ar Zemgales rajona tiesas 2021. gada 19. marta spriedumu /Persona C/ tika sodīts pēc Krimināllikuma 180.

panta pirmās daļas (trīs noziedzīgi nodarījumi), kā arī, piemērojot Krimināllikuma 50. panta pirmo un piekto daļu,

noteikta brīvības atņemšana uz 1 gadu 6 mēnešiem, atņemtas transportlīdzekļu vadīšanas tiesības uz 4 gadiem 7

mēnešiem 11 dienām. Spriedums stājies spēkā 2021. gada 7. aprīlī.

Apelācijas instances tiesas sēdē apsūdzētais /Persona C/ liecināja, ka laika periodā, kamēr viņš atradās

brīvībā, strādājis gadījuma darbus celtniecībā – maisījis betonu, jo pastāvīgā darbā viņu nepieņem, kā arī izdarījis

zādzības, lai varētu iztikt. Apsūdzētais liecināja, ka viņam bijusi dzīvesvieta, taču no dzīvokļa izlikts, jo bija parādi

par dzīvokli, no 2025. gada 25. janvāra atrodas apcietinājumā citā kriminālprocesā. Būdams brīvībā, saistībā ar

veselības stāvokli katru mēnesi gājis pie ārsta pēc zālēm.

No lietas materiāliem redzams, ka /Persona C/ veikta ambulatorā tiesu psihiatriskā ekspertīze un sniegts atzinums,

ka noziedzīga nodarījuma izdarīšanas laikā spēja saprast savu darbību un to vadīt, kas atbilst juridiskam kritērijam

– pieskaitāms.

[18] Pirmās instances tiesa apsūdzētā /Persona C/ atbildību mīkstinošus apstākļus nav konstatējusi un tādus

nekonstatē arī apelācijas instances tiesa.

Par apsūdzētā /Persona C/ atbildību pastiprinošiem apstākļiem saskaņā ar Krimināllikuma 48. panta pirmās

daļas 1. un 12. punktu pirmās instances tiesa pamatoti atzina to, ka noziedzīgais nodarījums veido noziedzīgu

nodarījumu recidīvu pēc Zemgales rajona tiesas 2021. gada 19. marta sprieduma, kā arī to, ka noziedzīgais

nodarījums izdarīts alkohola ietekmē.

[19] Izvērtējusi apsūdzētā /Persona C/ izdarītā noziedzīgā nodarījuma smagumu, personību raksturojošās

ziņas, apsūdzētā lomu noziedzīgajā nodarījumā un radīto kaitējumu, kā arī Krimināllikuma 35. pantā noteikto soda

mērķi, pirmās instances tiesa atzina, ka viņam nosakāms brīvības atņemšanas sods, taču ne prokurora pieprasītais

pamatsoda mērs – 3 gadi brīvības atņemšana.

Apgabaltiesa pievienojas pirmās instances tiesas atzinumam par nosakāmo sodu un noteiktajam soda

mēram, un atzīst, ka prokurora prasītā soda mēra apmierināšanai nav pamata. Tas apstāklis, ka pirmās instances

tiesa pie apsūdzētā /Persona C/ atbildību pastiprinoša apstākļa konstatēšanas nav atsevišķi vērtējusi arī konstatēto

promiļu daudzumu, nedod pamatu uzskatīt, ka tiesa to nebūtu ņēmusi vērā, jo lietā tika veikta pierādījumu

pārbaude un visi dati par katram apsūdzētajam konstatēto promiļu daudzumu tiesai bija zināmi.

Apgabaltiesa atzīst, ka prokurora protestā norādītais, ka pirmās instances tiesa nav vērtējusi prokurora

atsauci saistībā ar noteiktu sodu citā lietā pie tādiem pašiem pastiprinošiem apstākļiem, tas nav attiecināms uz soda

noteikšanu izskatāmajā lietā, jo katrā lietā tiesa soda noteikšanā vērtē konkrētā noziedzīgā nodarījuma raksturu,

konkrētos faktiskos apstākļus, katra apsūdzētā dalību noziedzīgajā nodarījumā, ja to izdarījušas vairākas personas –

personu grupa, kā arī vērtē katra apsūdzētā personību un raksturojošos datus, lai kopumā noteiktais sods būtu

individualizēts.

Tiesas uzdevums nav veikt sodu salīdzināšanu ar citās lietās noteiktiem sodiem, bet tiesai ir pienākums

noteikt vainīgajai personai tiesisku, pamatotu un taisnīgu sodu saskaņā ar Krimināllikuma 46. pantā norādītajiem

soda noteikšanas vispārīgajiem principiem, ievērojot Krimināllikuma 35. pantā noteikto soda mērķi.

Apgabaltiesa atzīst, ka visus likumā paredzētos kritērijus soda noteikšanā apsūdzētajam /Persona C/ pirmās

instances tiesa ir ievērojusi, un iztiesāšanā apelācijas instances tiesā netika konstatēti tādi apstākļi, kas būtu par

pamatu viņam noteiktā pamatsoda ievērojamai palielināšanai, tāpēc apgabaltiesa neatzīst par pamatotu noteikt

apsūdzētajam prokurora prasīto soda mēru.

Apgabaltiesa atzīst, ka ir ņemams vērā arī apstāklis, ka prokurors, sastādot vienošanās protokolu par sodu,

bija piekritis, ka apsūdzētajam /Persona C/ tiktu noteikts mazāks pamatsods – brīvības atņemšana uz 11 mēnešiem,

nevis apelācijas protestā prasītais – brīvības atņemšana uz 3 gadiem. Turklāt vienošanās protokolā bija norādīti arī

abi pastiprinošie apstākļi. Prokurors pamatoti norādījis, ka pēc vienošanās neapstiprināšanas viņu nesaista

vienošanās protokolā prasītais sods. Tomēr apgabaltiesa atzīst, ka lūgumam ievērojami palielināt iepriekš prasīto

sodu būtu jābūt tādam, lai netiktu pārkāpts šāda lūguma samērīgums. Apgabaltiesa ņem vērā, ka konkrētajos

noziedzīgā nodarījuma apstākļos, kad pārējie apsūdzētie ar klaju cinismu publiskā vietā spārdīja cilvēku ar kājām

pa galvu, kas liecina par viņu darbību lielāku kaitīgumu, nekā apsūdzētā /Persona C/ darbības, taču viņiem noteikts

mazāks pamatsods.

Apgabaltiesa atzīst, ka pirmās instances tiesa savus secinājumus par apsūdzētajam /Persona C/nosakāmo

sodu ir pamatojusi un spriedumā norādījusi motīvus soda piemērošanā. Apelācijas instances tiesa nekonstatē tādus

apsūdzētā /Persona C/personību raksturojošus apstākļus vai citus būtiskus apstākļus, kas būtu par pamatu pirmās

instances tiesas sprieduma atcelšanai un bargāka soda noteikšanai, tāpēc spriedums šajā daļā atstājams negrozīts.

[20] Novērtējusi apsūdzēto aizstāvju P. Janules un J. Ernstsona argumentus apsūdzēto /Persona C/ un /Persona A/

atbrīvošanai no procesuālo izdevumu segšanas par labu valstij saistībā ar samaksu par aizstāvju darbu pirmstiesas

procesā un tiesā, apgabaltiesa atzīst, ka šajā daļā pirmās instances tiesas sprieduma atcelšanai nav pamata.

Lemjot jautājumu par procesuālo izdevumu piedziņu, pirmās instances tiesa ir izvērtējusi izteiktos lūgumus par

apsūdzēto /Persona A/ un /Persona C/ atbrīvošanu no procesuālo izdevumu samaksas par aizstāvju darbu.

Attiecībā par /Persona A/ pirmās instances tiesa konstatējusi, ka nav pierādījumi par to, ka viņš būtu atzīts par

maznodrošinātu vai trūcīgu personu, kā arī tiesa konstatējusi, ka viņam ir 7 klašu izglītība un viņa izglītības līmenis

nav tik zems, lai nevarētu pilnvērtīgi izmantot savas tiesības uz aizstāvību.

Apelācijas instances tiesā netika konstatēti tādi apstākļi, kas būtu par pamatu tam, lai /Persona A/ atbrīvotu

no samaksas par aizstāvja darbu. Pārbaudot lietas materiālus, apgabaltiesa konstatē, ka /Persona A/ norādījis, ka

viņam ir 7 klašu izglītība, turklāt ir spējis liecināt un paust savu viedokli, sastādītajos dokumentos viņš pašrocīgi

norādījis, piemēram, ka – aizturēts pamatoti, protokolu izlasījis, pierakstīts pareizi. Lietas materiāli apstiprina, ka

viņam ir deklarēta dzīvesvieta.

Apgabaltiesa atzīst, ka norādītās ziņas – ka /Persona A/ savā dzīvesvietā nedzīvo, ka viņam ir

bezpajumtnieka dzīvesveids, jo viņš devies uz /Pilsēta/ vai /Pilsēta/, kur klaiņo, nakšņo sabiedriskajā transportā –,

ka šāds dzīvesveids ir apsūdzētā paša izvēle unnav uzskatāms par īpašu stāvokli, lai būtu pietiekams pamats

atbrīvošanai no izdevumu samaksas par aizstāvja darbu un šo izdevumu segšana būtu jāuzņemas valstij. Arī

apsūdzētā /Persona A/ izglītības līmenis nav raksturojams par tik zemu, lai viņš pilnībā nespētu izmantot savas

procesuālās tiesības.

Attiecībā par apsūdzēto /Persona C/ pirmās instances tiesa konstatējusi, ka nav pierādījumi par to, ka viņš

būtu atzīts par maznodrošinātu vai trūcīgu personu.

Apsūdzētā /Persona C/ aizstāvis J. Ernstsons norādījis, ka apsūdzētais būtu atbrīvojams no samaksas valsts

labā par aizstāvja sniegto juridisko palīdzību saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 85. panta pirmās daļas 2. punktu,

jo apsūdzētajam ir tādi veselības traucējumi, kuru dēļ viņš nespēj pilnībā izmantot savas procesuālās tiesības.

Pārbaudot lietas materiālus, apgabaltiesa konstatē, ka lietā nav ziņu par to, ka aizstāvis apsūdzētajam

/Persona C/ būtu norīkots realizēt obligāto aizstāvību. Uzklausot apsūdzēto /Persona C/ apelācijas instances tiesas

sēdē, apgabaltiesa atzīst, ka nav konstatējami apstākļi, ka viņš veselības stāvokļa dēļ nespētu izmantot savas

tiesības uz aizstāvību. Apsūdzētais /Persona C/ apelācijas instances tiesas sēdē spēja paust savu viedokli un sniedza

paskaidrojumus par to, ka viņam ir 9 klašu izglītība, ka, būdams brīvībā, strādājis gadījuma darbus, katru mēnesi

devies pie ārsta, lietojis zāles, izdarījis arī zādzības, šobrīd atrodas apcietinājumā no 2025. gada 25. janvāra.

Noskaidrots, ka /Persona C/ noteikta 2. invaliditātes grupa.

Pārbaudot lietas materiālus, apgabaltiesa konstatē, ka /Persona C/ iztiesāšanā pirmās instances tiesā veikta

ambulatorā tiesu psihiatriskā ekspertīze un dots atzinums, ka viņu rekomendē atzīt par pieskaitāmu. Uzklausot

apsūdzēto /Persona C/ apelācijas instances tiesā, apgabaltiesa konstatē, ka, lai arī viņam ir runas traucējumi, taču

viņš spēja paust savu viedokli un tas bija saprotams.

Apgabaltiesa konstatē, ka lietas materiālos nav dokumentālu ziņu, kas apliecinātu apsūdzētā /Persona

C/maznodrošinātas personas statusu, kā arī nav ziņu, ka apsūdzētais atbilstu trūcīgas personas statusam. Apsūdzētā

/Persona C/paskaidrojumi – ka viņš šobrīd atrodas ieslodzījuma vietā, ka viņam nav stabilu ienākumu, jo brīvībā

viņu neesot pieņēmuši pastāvīgā darbā, ka tāpēc viņš izdarījis zādzības, lai iztiktu –, nav uzskatāmi par īpašu

stāvokli un nav pietiekams pamats apsūdzētā atbrīvošanai no izdevumu samaksas par aizstāvju darbu.

Attiecībā par apsūdzēto /Persona C/ un /Persona A/ aizstāvju viedokli, ka apsūdzētajiem būtu tiesības uz

atbrīvojumu no samaksas par aizstāvju darbu saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 85. panta pirmās daļas 2. punktu,

apgabaltiesa atzīst, ka šāds viedoklis nav pamatots. Pārbaudot lietas materiālus, redzams, ka procesa virzītāji

aizstāvjus /Persona C/ un /Persona A/ nav uzaicinājuši obligātās aizstāvības nodrošināšanai, un arī paši aizstāvji ne

advokātu orderos, ne paziņojumos par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības apjomu nav norādījuši, ka advokātu

uzdevums būtu bijis un viņi būtu nodrošinājuši obligāto aizstāvību.

Līdz ar to apgabaltiesa atzīst par noraidāmu aizstāvju lūgumu piemērot Kriminālprocesa likuma 85. panta

pirmās daļas 2. punktu un segt no valsts līdzekļiem izdevumus par aizstāvju juridisko palīdzību. Apgabaltiesa

atzīst, ka nepastāv apstākļi apsūdzēto /Persona C/ un /Persona A/ atbrīvošanai no procesuālo izdevumu samaksas

par aizstāvju darbu pirmstiesas procesā un iztiesāšanā tiesā. Tāpēc minēto izdevumu atlīdzināšanas pienākumu

valstij saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 367.panta pirmās daļas 4.punktu un 368.pantu pirmās instances tiesa

pamatoti uzlikusi apsūdzētajiem /Persona C/ /Persona C/ un /Persona A/, nosakot likumā paredzēto termiņu

labprātīgai izpildei. Līdz ar to pirmās instances tiesas sprieduma atcelšanai šajā daļā nav pamata.

[21] Apelācijas instances tiesā prokurors lūdza/Persona C/ galīgo sodu nenoteikt saskaņā ar Krimināllikuma

51. pantu, ņemot vērā, ka ir stājušies spēkā grozījumi Krimināllikumā, kas paredz, ka galīgo sodu nosaka tad, kad

stājas spēkā visi nolēmumi, un šo jautājumu izskata citā procesā.

Apgabaltiesa pievienojas prokurora viedoklim, ka galīgais sods saskaņā ar Krimināllikuma 51. pantu šajā

procesā nav nosakāms, un atzīst, ka nepieciešams papildus iegūt un pārbaudīt ziņas par /Persona C/ izciestā

papildsoda – transportlīdzekļa vadīšanas tiesību atņemšanas termiņu.

Apgabaltiesa atzīst, ka ir konstatējamas šaubas par to, ka pirmās instances tiesa pareizi aprēķinājusi un

pievienojusi neizciesto papildsodu pēc iepriekšējā sprieduma. Tiesa norādījusi, ka ar Zemgales rajona tiesas

2021.gada 19. marta spriedumu /Persona C/ sodīts pēc Krimināllikuma 180. panta pirmās daļas un piemēroti

Krimināllikuma 50. panta piektās daļas nosacījumi, nosakot brīvības atņemšanu uz 1 gadu 6 mēnešiem, atņemot

transportlīdzekļa vadīšanas tiesības uz 4 gadiem 7 mēnešiem 11 dienām. Spriedums stājies spēkā 2021. gada 7.

aprīlī.

Izskatāmajā lietā /Persona C/ atradās apcietinājumā no 2023. gada 29. janvāra. Taisot spriedumu, pirmās

instances tiesa norādījusi, ka daļēji pieskaita neizciesto papildsodu, taču Krimināllikuma 51. panta nosacījumi

paredz soda daļēju pievienošanu, kas nav izciests pēc iepriekšējā sprieduma, nevis daļēju pieskaitīšanu. Turklāt

tiesa spriedumā nebija norādījusi – kāds konkrēti /Persona C/ bija neizciestais papildsods, lai varētu vērtēt, ka

galīgais sods noteikts pareizi.

Ņemot vērā minēto, ir konstatējamas šaubas par neizciestā papildsoda termiņu, ko pirmās instances tiesa

noteikusi savā spriedumā, tāpēc šis jautājums pārbaudāms un galīgais sods /Persona C/ nosakāms sprieduma

izpildes kārtībā.

[22] Ņemot vērā minēto, pirmās instances tiesas spriedums atceļams daļā par /Persona C/ noteikto galīgo

sodu saskaņā ar Krimināllikuma 51. pantu. Pārējā daļā pirmās instances tiesas sprieduma atcelšanai nav pamata,

tāpēc tas atstājams negrozīts.

[23] Apelācijas instances tiesā apsūdzētā /Persona C/ aizstāvību realizēja advokāts Jānis Ernstsons, kuram

par veikto darbu saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 84. pantu un Ministru kabineta 2009. gada 22. decembra

noteikumiem Nr. 1493 „Noteikumi par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības apjomu, samaksas apmēru,

atlīdzināmajiem izdevumiem un to izmaksas kārtību” no valsts līdzekļiem izmaksājami kopā272,25 euro, tai skaitā,

127,05 euro par apelācijas sūdzības sagatavošanu un 145,20 euro par veikto darbu apelācijas instances tiesā.

Apgabaltiesa nekonstatē apstākļus, kas būtu par pamatu apsūdzētā /Persona C/atbrīvošanai no procesuālo

izdevumu atlīdzināšanas par aizstāvja darbu. Tāpēc minēto izdevumu atlīdzināšanas pienākums valstij saskaņā ar

Kriminālprocesa likuma 367. panta pirmās daļas 4. punktu un 368. pantu uzliekams apsūdzētajam /Persona C/,

nosakot likumā paredzēto termiņu labprātīgai atlīdzināšanai – 30 dienas no sprieduma spēkā stāšanās dienas.

[24] Apelācijas instances tiesā apsūdzētā /Persona A/ aizstāvību realizēja advokāte Petra Janule, kurai par

veikto darbu saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 84. pantu un Ministru kabineta 2009. gada 22. decembra

noteikumiem Nr. 1493 „Noteikumi par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības apjomu, samaksas apmēru,

atlīdzināmajiem izdevumiem un to izmaksas kārtību” no valsts līdzekļiem izmaksājami kopā265 euro, tai skaitā,

105 euro par apelācijas sūdzības sagatavošanu un 160 euro par veikto darbu apelācijas instances tiesā.

Apgabaltiesa nekonstatē apstākļus, kas būtu par pamatu apsūdzētā /Persona A/ atbrīvošanai no procesuālo

izdevumu atlīdzināšanas par aizstāves darbu. Tāpēc minēto izdevumu atlīdzināšanas pienākums valstij saskaņā ar

Kriminālprocesa likuma 367. panta pirmās daļas 4. punktu un 368. pantu uzliekams apsūdzētajam /Persona A/,

nosakot likumā paredzēto termiņu labprātīgai atlīdzināšanai – 30 dienas no sprieduma spēkā stāšanās dienas.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 563. panta pirmās daļas 3. punktu, tiesa

nosprieda

atcelt Zemgales rajona tiesas 2023. gada 26. oktobra spriedumu daļā par /Persona C/ noteikto galīgo sodu

saskaņā ar Krimināllikuma 51. pantu.

Pārējā daļā Zemgales rajona tiesas 2023. gada 26. oktobra spriedumu atstāt negrozītu.

Piedzīt no /Persona C/ valsts labā procesuālos izdevumus 272,25 euro – samaksu par aizstāvja darbu

apelācijas instances tiesā. Noteikt /Persona C/ termiņu procesuālo izdevumu labprātīgai atlīdzināšanai – 30 dienas

no sprieduma spēkā stāšanās dienas.

Piedzīt no /Persona A/ valsts labā procesuālos izdevumus 265 euro – samaksu par aizstāves darbu apelācijas

instances tiesā. Noteikt /Persona A/ termiņu procesuālo izdevumu labprātīgai atlīdzināšanai – 30 dienas no

sprieduma spēkā stāšanās dienas.

Spriedumu var pārsūdzēt 10 darbdienu laikā kasācijas kārtībā Augstākajā tiesā, sūdzību vai protestu

iesniedzot Zemgales apgabaltiesā.

Pilns spriedums pieejams 2025. gada 4. novembrī.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese I. Akmeņlauka

Tiesnesis R. Rinčs

Tiesnese I. Vanaga