Court allows claim against individual for misappropriation of funds from insolvent company without state fees.

Lietas arhīva Nr. CA-0639-23/9

ECLI:LV:RAT:2023:0315.C68298422.12.S

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā 2023.gada 15.martā

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija

šādā sastāvā: tiesnesis referents U.Danga,

tiesnese L.Pliča un tiesnesis N.Riņķis,

izskatīja rakstveida procesā civillietu maksātnespējīgās /juridiska pers. B/ prasībā pret /pers. A/ par atprasījumu jebkāda pamata trūkuma dēļ

sakarā ar /pers. A/ apelācijas sūdzību par Rīgas pilsētas tiesas 2022.gada 27.septembra spriedumu, Civillietu tiesas kolēģija

konstatēja:

Aprakstošā daļa

Maksātnespējīgās /juridiska pers. B/ administratore Sandra Poļanska 2021.gada 14.janvārī cēlusi Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesā (pēc

reorganizācijas Rīgas pilsētas tiesa) prasību pret /pers. A/ par 22 313,66 euro atprasījumu jebkāda pamata trūkuma dēļ.

Pamatojoties uz Maksātnespējas likuma 26.panta otro daļu, 64.panta pirmās daļas 1.punktu, 65.panta 6.punktu un Civillikuma 2389.pantu

prasītāja lūgusi piedzīt no /pers. A/ par labu prasītājai naudas līdzekļus 22 313,66 euro apmērā un noteikt tiesības saņemt sešus procentus gadā no

piespriestās pamatsummas no sprieduma spēkā stāšanās dienas līdz sprieduma izpildei.

Ar Rīgas pilsētas tiesas 2022.gada 27.septembra spriedumu maksātnespējīgās /juridiska pers. B/ prasība apmierināta.

Pirmās instances tiesa konstatējusi, ka ar Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesas 2021.gada 18.oktobra spriedumu civillietā Nr.C68468021 pasludināts

/juridiska pers. B/ maksātnespējas process un par /juridiska pers. B/ maksātnespējas procesa administratori iecelta Sandra Poļanska. Savukārt

atbildētājs laika posmā no /datums/ līdz maksātnespējas pasludināšanas dienai 2021.gada 18.oktobrī bija vienīgais /juridiska pers. B/ valdes loceklis, bet

ar maksātnespējas procesa administratores 2021.gada 22.oktobra lēmumu Nr./numurs/ iecelts par maksātnespējīgās /juridiska pers. B/ parādnieka

pārstāvi.

Pirmās instances tiesa konstatējusi, ka 2021.gada 22.oktobrī maksātnespējas procesa administratore nosūtīja atbildētājam pieprasījumu

Nr./numurs/ par mantas un dokumentu nodošanu, informācijas sniegšanu, bet 2021.gada 3.decembrī tika nosūtīta pretenzija Nr./numurs/, kurā lūgts

līdz 2021.gada 17.decembrim pilnībā atmaksāt nepamatoti izmaksātos naudas līdzekļus 30 011,66 euro.

Ņemot vērā, ka atbildētājs aizdevis /juridiska pers. B/ 11 345,00 euro, bet parāda atmaksai pārskaitījis sev 18 511,66 euro, kā rezultātā

nepamatoti pārskaitījis sev 7166,66 euro, kā arī no bankas konta skaidrā nauda bez pamatojuma izņēmis 12 350,00 euro, un pārskaitījis uz savu

personīgo kontu prasītājas pamatkapitālu 2797,00 euro (atskaitot darījuma apkalpošanas summu), pirmās instances tiesa atzinusi, ka atbildētājs nav

iesniedzis darījumus pamatojošus dokumentus, uz kuru pamata veikti norēķini 22 313,66 euro apmērā.

Atsaucoties uz Maksātnespējas likuma 65.panta 4. un 8.punktu un 70.panta otro daļu, 72.1 panta pirmo daļu, Senāta Civillietu departamenta

2018.gada 4.jūlija spriedumā civillietā Nr.SKC-155/2018 veiktajām atziņām, pirmās instances tiesa atzinusi, ka parādnieka grāmatvedības dokumentu

maksātnespējas procesa administratoram nenodošanas gadījumā valdes locekļa vaina zaudējumu nodarīšanā sabiedrībai ir prezumējama, un nav

nepieciešams konstatēt cēlonisko sakaru starp valdes locekļa rīcību un zaudējumu nodarīšanu un par zaudējumiem uzskatāmi parādnieka maksātnespējas

procesā atzītie kreditoru prasījumi pamatparāda apmērā.

Kaut arī administratore nav cēlusi prasību pamatojoties uz Maksātnespējas likuma 72.1 pantu, bet gan uz Civillikuma 2389.pantu, pirmās instances

tiesa atzinusi, ka pierādīšanas nasta attiecināma uz atbildētāju, jo konkrētajā gadījumā noskaidrojams, vai naudas līdzekļu nodošanai atbildētājam bija

tiesisks pamats, jo administratore to nevar konstatēt no viņai iesniegtajiem /juridiska pers. B/ dokumentiem, tiesiska pamata esamību jāpierāda

atbildētajam, ja viņš to apgalvo.

Ņemot vērā, ka lietā nav strīda, ka atbildētājam ar prasītāju nav bijis noslēgts darba līgums Darba likuma izpratnē, un nav ticis noslēgts valdes

locekļa līgums, kurā valdes loceklim būtu noteikta atlīdzība, atsaucoties uz Komerclikuma 221.panta astoto daļu un Latvijas Republikas Senāta Civillietu

departamenta 2022.gada 14. septembra spriedumā lietā Nr. SKC-71/2022 ietvertajām atziņām, pirmās instances tiesa atzinusi, ka, lai tiesiski nodotu

jebkāda veida naudas līdzekļus dalībniekam vai valdes loceklim, nepieciešamas darījuma pamatojošs dokuments (padomes vai dalībnieku lēmums), un

tas apstāklis pats par sevi, ka persona ir valdes loceklis, nedod tiesības saņemt naudas līdzekļus, bet lēmums par valdes loceklim noteikto atlīdzību nav

ticis pieņemts.

Apstākli, ka saņemtie naudas līdzekļi nav atlīdzība, pirmās instances tiesas ieskatā apliecina arī tas, ka Valsts ieņēmumu dienesta /datums/ atbildē

Nr./numurs/, norādīts, ka /juridiska pers. B/ darbības laikā tai nav reģistrēts neviens darba ņēmējs.

Atsaucoties likuma „Par grāmatvedību” (redakcijā, kas bija spēkā strīdus laika periodā) 2.pantu un 3.panta pirmo daļu, Ministru kabineta

2003.gada 21.oktobra noteikumu Nr.585 „Noteikumi par grāmatvedības kārtošanu un organizāciju” 2.punktu, pirmās instances tiesa atzinusi, ka

atbildētājs, būdams valdes loceklis, bija atbildīgs par visu /juridiska pers. B/ dokumentu kārtošanu un saglabāšanu atbilstoši normatīvajos aktos

noteiktajai kārtībai, un valdes locekļa atlīdzības izmaksai, tāpat jebkurai naudas līdzekļu plūsmai, atbilstoši grāmatvedības kārtību regulējošiem

noteikumiem, bija nepieciešami attaisnojuma dokumenti.

Vērtējot apstākli, ka atbildētājs iesniedzot gada ienākumu deklarāciju par 2021.gadu nodokļu administrācijai norādījis, ka no /juridiska pers. B/

guvis ienākumus par valdes locekļa darbu, pirmās instances tiesa atzinusi, ka deklarācijas iesniegšana nepamato atlīdzības izmaksas tiesiskumu. Līdz ar to

nav atzīstams, ka atbildētājs būtu pamatojis, ka jebkāda daļa no saņemtajiem naudas līdzekļiem ir tiesiski pamatoti izmaksāta atlīdzība par valdes locekļa

pienākumu pildīšanu.

Ņemot vērā, ka atbildētājs paskaidrojumos norādījis, ka visi naudas līdzekļi izmantoti saimnieciskās darbības nodrošināšanai, kā arī visi dokumenti

tikuši nodoti administratores rīcībā, pirmās instances tiesa atzinusi, ka atbildētājs nav pierādījis, uz kāda pamata sev uz savu personīgo kontu pārskaitījis

/juridiska pers. B/ pamatkapitālu, kā arī nav pamatojis, ka naudas līdzekļi 22 313,66 euro apmērā pie viņa būtu nonākuši tiesiski pamatoti.

Apelācijas sūdzību par pirmās instances tiesas spriedumu iesniedzis atbildētājs /pers. A/, pārsūdzot spriedumu pilnā apjomā.

Apelācijas sūdzībā norādīts, ka pirmās instances tiesa nav ņēmusi vērā un faktiski nav vērtējusi apstākli, ka naudas līdzekļus, kurus prasītāja

uzskata par bez tiesiska pamata nonākušiem atbildētāja mantā, atbildētājs no prasītājas 3 gadu periodā regulāri ir saņēmis, kas šādiem maksājumiem

piešķir reālu atlīdzības nozīmi par valdes locekļa pienākumu pildīšanu. Uzskata, ka tiesai bija pamats konstatēt, ka maksājumi saņemti uz tiesiska pamata

kā to paredz Komerclikuma regulējums, kas attiecīgi konkrētajā gadījumā izslēdz Civillikuma 2389.panta piemērošanu.

Norādīts, ka pirmās instances tiesa Civillikuma 2389.pantu nepamatoti iztulkojusi sasaistot to ar Maksātnespējas likuma 72.1 pantu, un tādējādi

faktiski piedzenot no atbildētāja zaudējumus uz maksātnespēju regulējošu principu pamata.

Norādīts arī, ka lietā nav strīda, ka prasītāja ir pārskaitījusi atbildētājam 22 313,66 euro un tādēļ uz naudas pārskatījuma brīdi ir noticis atbildētāja

mantas pieaugums, bet apelātora ieskatā, pirmās instances tiesa naudas atrašanos atbildētāja mantā bez tiesiska pamata saistījusi ar Maksātnespējas

likuma 72.1 panta saturu, kas ir speciālā norma un patstāvīgs pamats zaudējumu atlīdzināšanas prasībai maksātnespējas procesa ietvaros, nevis

atprasījumam jebkāda tiesiska pamata trūkuma dēļ uz vispārīgiem pamatiem.

Apelātora ieskatā, pirmās instances tiesai, kā normu piemērotājai, šajā gadījumā uzlika par pienākumu noskaidrot, vai pastāvēja tiesisks pamats

atbildētājam no prasītājas saņemt naudas līdzekļus 22 313,66 euro apmērā, jo Civillikuma 2389.pants regulē mantas neattaisnotu pieauguma novēršanu,

bet Maksātnespējas likuma 72.1 pants zaudējumu atlīdzināšanas institūtu.

Apelātors uzskata, ka pirmās instances tiesa, nonākot pie secinājuma, ka prasītājas prasība ir apmierināma, jo prasītājas rīcībā nav attaisnojuma

dokumenti par atbildētājam izmaksātajām naudas summām, faktiski ir piemērojusi Maksātnespējas likuma 72.1 pantu un piedzinusi no atbildētāja

zaudējumus, ignorējot pienākumu vērtēt to, vai naudas nonākšana atbildētāja rīcībā bija tiesiski pamatota.

Norādīts, ka nav pamatots pirmās instances tiesas secinājums, ka pamatojums naudas nonākšanai atbildētāja mantā ir tikai grāmatvedību

regulējošos normatīvajos aktos atzīts attaisnojuma dokuments, jo tā tas būtu tikai tad, ja prasības pamats būtu Maksātnespējas likuma 72.1 pants.

Tādējādi pirmās instances tiesa faktiski ir pārkāpusi prasījuma robežas, jo prasība nav celta ne par zaudējumu piedziņu, ne arī par atbildētāja atbildības

noteikšanu saistībā ar dokumentu nenodošanu administratorei.

Norādīts arī, ka pirmās instances tiesa nepareizi iztulkojusi Komerclikuma 221.panta astoto daļu un nepamatoti to nav piemērojusi. Ceļot

iebildumus pret prasītājas prasību, atbildētājs norādījis, ka prasītājas pārskaitījumi atbildētājam 22 313,66 euro apmērā ir atlīdzība atbildētājam par

valdes locekļa amata pildīšanu 3 gadu garumā pamatojoties uz pilnvarojuma tiesiskajām attiecībām, kas starp prasītāju un atbildētāju bija nodibinātas uz

likuma pamata. Pilnvarojuma tiesiskajām attiecībām starp prasītāju un atbildētāju nav jābūt nodibinātām rakstveidā. It sevišķi šajā gadījumā, kad

prasītājas dalībniece SIA “Tradings 2U”, trīs gadu periodā nav iebildusi pret atbildētāja kā valdes locekļa darbībām. Turklāt naudas pārskaitījumi bija

regulāri un to vidējais apmērs mēnesī bija 700,00 euro, kas faktiski atbilst vairumā Latvijas nodarbināto vidējās algas apmēram. Tādējādi nav arī nekāda

pamata apšaubīt tās atbilstību atbildētāja veikto darbu apjomam.

Atbildētāja ieskatā, pirmās instances tiesa nav apšaubījusi, ka atlīdzība 700,00 euro apmērā par valdes locekļa amata pienākumu pildīšanu būtu

neatbilstoša valdes locekļa amata pienākumiem un atbildības apjomam, kā arī neatbilstu prasītājas ekonomiskajam apgrozījumam un naudas plūsmām.

Neskatoties uz to, ka tiesa atzinusi, ka atbildētājam par valdes locekļa amata pienākumu pildīšanu varēja pienākties atlīdzība, pirmās instances tiesa

nonākusi pie nepamatota secinājuma, norādot, ka atlīdzības apmēram ir jābūt noteiktam ar dalībnieku vai padomes lēmumu. Lai arī pirmās instances tiesa

atsaukusies uz jaunāko judikatūras nolēmumu par valdes locekļa tiesībām saņemt atlīdzību, apelātora ieskatā, tiesa nonākusi pie nepamatota secinājuma,

kas ir pretrunā ar Latvijas Republikas Senāta 2022.gada 14.septembra spriedumā lietā Nr.SKC-71/2022 ietvertajām atziņām, ka valdes loceklim savi

pienākumi nav jāveic bez maksas, jo saskaņā ar Komerclikuma 221.panta astotās daļas pirmo teikumu viņam ir tiesības uz atlīdzību, kas atbilst viņa

pienākumiem un sabiedrības finansiālajam stāvoklim, savukārt sabiedrības dalībnieku (padomes) lēmums par atlīdzības noteikšanu nav šo tiesību rašanās

priekšnoteikums.

Apelātors uzskata, ka starp prasītāju un atbildētāju nodibinātās pilnvarojuma attiecības bija spēkā esošas visu to periodu, kurā atbildētājs bija

valdes loceklis, tad attiecīgi nav arī nekāda tiesiska pamata Civillikuma 2389.panta piemērošanai.

Attiecībā uz pilnvarojuma tiesisko dabu apelācijas sūdzībā norādīts, ka saskaņā ar Civillikuma 2290.pantu pilnvarojuma līgumu nodibina ar līdzēju

vienošanos, kas var notikt arī klusējot, ja kāds apzināti pielaiž trešo personu vest savas lietas. Līdz ar to secināms, ka likums nepieprasa pilnvarojuma

līgumam rakstisku formu kā priekšnoteikumu tā spēkā esībai, kas attiecināms arī uz konkrētās lietas apstākļiem, kad prasītājas dalībniece apzināti ir

pielaidusi atbildētāju vest prasītājas lietas.

Pamatojoties uz Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 10.pantu, Civillietu tiesas kolēģija lietu izskata rakstveida procesā, jo ir

iespējams nodrošināt lietas dalībnieku procesuālo tiesību ievērošanu un tiesa nav atzinusi par nepieciešamu lietu iztiesāt tiesas sēdē.

2023.gada 13.februārī lietas dalībniekiem tika nosūtīts tiesas paziņojums par civillietas iztiesāšanu rakstveida procesā, nosakot termiņu līdz

2023.gada 27.februārim procesuālu lūgumu un rakstveida paskaidrojumu iesniegšanai (l.l. 170-171).

Civillietu tiesas kolēģija, izvērtējusi apelācijas sūdzības motīvus, pārbaudījusi lietas materiālus un novērtējusi rakstveida pierādījumus, uzskata, ka

apelācijas sūdzība nav pamatota, bet prasība ir pamatota un apmierināma.

Motīvu daļa:

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 426.panta pirmo daļu apelācijas instances tiesa izskata lietu pēc būtības sakarā ar apelācijas sūdzību un

pretapelācijas sūdzību tādā apjomā, kā lūgts šajās sūdzībās. Atbilstoši Civilprocesa likuma 430.panta trešās daļas prasībām apelācijas instances tiesa

nepārbauda tos pirmās instances tiesas konstatētos faktus, kas nav apstrīdēti apelācijas sūdzībā.

Atbilstoši iesniegtās apelācijas sūdzības saturam, Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka Rīgas pilsētas tiesas 2022.gada 27.septembra spriedums ir

pārsūdzēts pilnā apjomā, līdz ar to civillieta izskatāma pēc būtības apelācijas instances tiesā.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 432.panta piekto daļu sprieduma motīvu daļā norāda šā likuma 193.panta piektajā daļā minētos apstākļus, kā arī

motivē attieksmi pret pirmās instances tiesas spriedumu.

Civilprocesa likuma 430.panta trešajā daļā noteikts, ka fakti, kas konstatēti pirmās instances tiesā, apelācijas instances tiesā nav jāpārbauda, ja tie

nav apstrīdēti apelācijas sūdzībā.

Lietā nav strīda, ka ar Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesas 2021.gada 18.oktobra spriedumu civillietā Nr.C68468021 pasludināts /juridiska pers. B/

maksātnespējas process, bet pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas no /juridiska pers. B/ konta atbildētājam ir bez grāmatvedības dokumentos

norādīta un uzskatāma pamatojuma pārskaitīti naudas līdzekļi 22 313,66 euro apmērā.

Celtās prasības pamats ir naudas, kura nonākusi atbildētāja mantā bez tiesiska pamata, atprasījums, līdz ar to tiesai jāizvērtē minētā prasījuma

pamatotība.

Civillikuma 2389.pants noteic, ja kādam ir bez jebkāda pamata kāds priekšmets no otra mantas, tad to var no viņa atprasīt. Attiecībā uz šādu

atprasījumu nav nekādas nozīmes, vai tāda priekšmeta iegūšanai nav bijis pamata no paša sākuma, jeb vai pamats, kas agrāk ir bijis, vēlāk atkritis.

Savukārt Civillikuma 2391.pants noteic, ka nevienam nav tiesības netaisni iedzīvoties otram par ļaunu un uz tā rēķinu, kas no tam cietis zaudējumu,

tas var prasīt, lai atdod viņam to, ar ko un par cik otrs iedzīvojies.

Minētā tiesību norma iekļauta Civillikuma ceturtās daļas „Saistību tiesības” deviņpadsmitās nodaļas „Prasījumi no dažādiem pamatiem” piektajā

apakšnodaļā „Prasījumi no netaisnas iedzīvošanās”. Tiesību doktrīnā atzīts, ka prasījumi no netaisnas iedzīvošanās (Civillikuma 2369.-2392.pants) dod

prasītājam tiesību atprasīt no atbildētāja to, ko pēdējais bez tiesiska pamata ir ieguvis no kreditora mantas vai uz tā rēķina. Šo tiesību normu mērķis ir

panākt taisnīgu izlīdzinājumu starp prasītāju un atbildētāju (sk. Latvijas Republikas Civillikuma komentāri. Ceturtā daļa. Saistību tiesības. Autoru

kolektīvs prof. K. Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā. Rīga: Mans Īpašums, 2000, 648.lpp).

No minētā secināms, lai apmierinātu prasījumu no netaisnas iedzīvošanās (Civillikuma 2369.-2392.pants) nepieciešams konstatēt, ka atbildētājs

ieguvis prasītāja mantu vai iedzīvojies uz tā rēķina bez tiesiska pamata, nolūkā panākt atbildētāja mantas neattaisnota pieauguma novēršanu.

Secīgi, prasītājam jāpierāda, ka 1) viņš ir izpildījis to, ko tagad prasa atpakaļ; 2) ka izpildīšanai nav bijis un arī tagad nav likumīga jeb tiesiska

pamata (sk. Bukovskis V. Civīlprocesa mācības grāmata. Rīga: Autora izdevums, 1933, 777.lpp).

Prasība celta pamatojoties uz apstākli, ka ņemot vērā, ka atbildētājs aizdevis /juridiska pers. B/ 11 345,00 euro, bet no prasītājas konta atdodot

sev aizdevumu ir pārskaitījis sev 18 511,66 euro, kā rezultātā nepamatoti pārskaitījis sev 7166,66 euro, kā arī no bankas konta skaidrā nauda bez

pamatojuma izņēmis 12 350,00 euro, un pārskaitījis uz savu personīgo kontu prasītājas pamatkapitālu 2797,00 euro, atskaitot darījuma apkalpošanas

summu, kopumā prasītājas ieskatā bez tiesiska pamata nodevis sev /juridiska pers. B/ naudas līdzekļus 22 313,66 euro apmērā.

Lietā strīda nav, ka naudas līdzekļi 22 313,66 euro ir bijuši prasītājas īpašumā.

Noteikumi par netaisnu iedzīvošanos (Civillikuma 2369.-2392.pants) attiecas uz gadījumiem, kad nav ne delikta, ne līguma pārkāpuma un parasti

nav arī ieguvēja vainojamas uzvedības (Torgāns Kalvis. Saistību tiesības. Mācību grāmata.- Rīga, Tiesu namu aģentūra, 2014, 518. lpp).

Savukārt atprasījums no netaisnas iedzīvošanās var rasties tad, ja iedzīvošanās ir netaisna ne vien no vispārējā morāles viedokļa, bet kad arī pašam

ieguvumam nav tiesiska pamata (sk. Senāta 2013. gada 5. aprīļa sprieduma lietā SKC-121/2013). Proti, prasījums no netaisnas iedzīvošanās pastāv

vienīgi gadījumā, ja iedzīvošanās ir tiesiski nepamatota.

Atbildētājs kā galvenos iemeslus prasības noraidīšanai izvirza argumentus, ka prasītājas dalībniece SIA “Tradings 2U” trīs gadu periodā nav

iebildusi naudas līdzekļu izmaksai un Latvijas Republikas Senāts 2022.gada 14.septembra spriedumā lietā

Nr.SKC-71/2022 ietvertās atziņas, ka valdes loceklim ir tiesības uz atlīdzību, bet sabiedrības dalībnieku lēmums par atlīdzības noteikšanu nav šo tiesību

rašanās priekšnoteikums, neraugoties uz grāmatvedības dokumentu trūkumu.

Izvērtējot prasības pieteikumam pievienoto parāda aprēķinu (l.l. 59), kopsakarā ar lietas materiālos esošajiem AS Blue Orange Bank un

maksājuma iestādes Paysera LT UAB kontu pārskatiem (l.l. 31-49), kā arī ņemot vērā maksājumu regularitāti, apjomu un maksājumu uzdevumos

norādīto, Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka nav pamata pieņēmumam, ka pārskaitījumi un skaidras naudas izmaksa no prasītājas kontiem ir saistīta ar

valdes locekļa atlīdzību. Civillietu tiesas kolēģija konstatē, ka aizdevuma atmaksa veikta lielākā apjomā, nekā kopumā izsniegtais aizdevums, bet

dokumenti, uz kuru pamata atbildētājs varētu būt tiesīgs saņemt naudas līdzekļus šādā apjomā, lietā nav iesniegti. Skaidras naudas izmaksa veikta vienīgi

no 2021.gada marta līdz 2021.gada jūlijam, tostarp martā izņemot no prasītājas konta naudas līdzekļus 3260,00 euro apmērā. Savukārt attiecībā par

apmaksātā pamatkapitāla 2797,00 euro izmaksu no prasītājas konta, lietas materiālos arī nav iesniegti jebkādi pierādījumi, kas apliecina šīs naudas

summas pārskaitīšanas atbildētājam tiesisko pamatu.

Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka atbildētāja atsaukšanās uz valdes locekļa tiesībām saņemt atlīdzību, minētajā gadījumā nevar būt par pamatu

celtās prasības noraidīšanai, jo lietā nav pierādīts, ka atbildētājs ar sabiedrību būtu vienojies par valdes locekļa amata atlīdzības izmaksu.

Par nepamatotu atzīstama atbildētāja atsaukšanās uz Latvijas Republikas Senāta 2022.gada 14.septembra spriedumu lietā Nr.SKC-71/2022. Ar

minēto spiedumu tika atcelts apelācijas instances spriedums strīdā starp kapitālsabiedrību un tās valdes locekli, kurš vienpersoniski bija izdevis sev

pilnvaru un vienlaicīgi minētajā dokumentā noteicis sev atlīdzību. Minētajā spriedumā ietvertā judikatūras atziņa būtībā noteic, ka valdes locekļa izdotā

pilnvara, un attiecīgi tajā noteiktā valdes locekļa atlīdzība, uz likuma pamata nav atzīstama par spēkā neesošu tikai tāda trūkuma dēļ, ka nav bijis

dalībnieku sapulces vai padomes lēmums ar kuru noteikta valdes locekļa atlīdzība. Izskatāmajā lietā būtiska atšķirība ir apstāklis, ka lietā nav dokumenta,

uz kura pamata varētu spriest par valdes locekļa atlīdzību.

Fakts, ka atbildētājs ir bijis prasītājas valdes loceklis, kas saskaņā ar Komerclikuma 209.pantu ir sabiedrības ar ierobežotu atbildību pārvaldes

institūcija, nevar būt par pamatu atbildētāja argumenta, ka naudas līdzekļi viņam pārskaitīti un izņemti skaidrā naudā tiesiski, atzīšanai par pamatotu.

Šādos apstākļos, Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka prasītājas izpildījums (pārskaitījumi uz atbildētāja kontiem un skaidras naudas izmaksa

atbildētājam) dots vispār bez jebkādas pušu norunas par tiesisku attiecību nodibināšanu.

Pie šādiem apstākļiem, Civillietu tiesas kolēģija uzskata, ka pirmās instances tiesa lietas faktiskos apstākļus, kā arī pierādījumus lietā pēc būtības ir

pareizi novērtējusi un pamatoti taisījusi spriedumu par prasības apmierināšanu, lai gan Civillikuma 2389.panta noteikumus nepamatoti vērtējusi kopsakarā

ar Maksātnespējas likuma 72.1 panta noteikumiem. Tomēr apelācijas sūdzībā izteiktie argumenti nevar būt par pamatu celtās prasības noraidīšanai.

Civilprocesa likuma 42.panta ceturtā daļa noteic, ja abas puses ir atbrīvotas no tiesas izdevumu samaksas, tiesas izdevumus uzņemas valsts.

Civilprocesa likuma 43.panta pirmās daļas 10.punkts noteic, ka no tiesas izdevumu samaksas valsts ienākumos atbrīvoti administratori — prasībās,

kas celtas to personu labā, kurām pasludināts juridiskās personas maksātnespējas process un fiziskās personas maksātnespējas process, ja šīs personas

ir attiecīgā tiesiskā darījuma vai neatļautas darbības, saistībā ar kuru celta prasība, dalībnieks vai cietušais

Līdz ar to prasītāja, ceļot prasību tiesā, atbrīvota no tiesas izdevumu samaksas valsts ienākumos uz likuma pamata.

Ar Rīgas pilsētas tiesas tiesneša 2022.gada 19.oktobra lēmumu atbildētājs /pers. A/ pilnībā atbrīvots no valsts nodevas samaksas par apelācijas

sūdzības iesniegšanu.

No Tiesu informatīvās sistēmas redzams, ka saziņa ar lietas dalībniekiem notikusi elektroniski un ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi lietā par

tiesas pavēstu un citu dokumentu nosūtīšanu ir 7,00 euro (l.l. 3).

Ņemot vērā, ka abas puses ir atbrīvotas no tiesas izdevumu samaksas valsts ienākumos tiesas izdevumus uzņemas valsts.

Civilprocesa likuma 195.pants nosaka, ka taisot spriedumu par naudas summas piedziņu, tiesa norāda prasītāja tiesības par laiku līdz sprieduma

izpildei saņemt procentus, minot arī to apmēru. Tādējādi Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka prasītājam nosakāmas tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei

saņemt no atbildētājas likumiskos procentus 6% gadā no piespriestās nenomaksātās naudas summas par laiku līdz sprieduma izpildei, jo saskaņā ar

Civillikuma 1765.pantu gadījumos, kad likums noteic aprēķināt likumiskos procentus, tas nolikts pa seši no simta gadā.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 42.panta ceturto daļu, 93.panta pirmo daļu, 97., 193., 195., 199., 204.1, 426., 430., 432.pantu, 433.panta

pirmo daļu un 434.pantu, Civillietu tiesas kolēģija

nosprieda:

prasību apmierināt.

Piedzīt no /pers. A/, personas kods /personas kods/, par labu maksātnespējīgai /juridiska pers. B/, reģistrācijas numurs /reģistrācijas numurs/,

naudas līdzekļus 22 313,66 euro (divdesmit divi tūkstoši trīs simti trīspadsmit euro un sešdesmit seši centi).

Noteikt maksātnespējīgai /juridiska pers. B/, reģistrācijas numurs /reģistrācijas numurs/, par laiku līdz sprieduma izpildei saņemt 6% (sešus

procentus) gadā no piespriestās nenomaksātās naudas summas par laiku līdz sprieduma izpildei.

Labprātīga samaksa veicama maksātnespējīgās /juridiska pers. B/, norēķinu kontā LV74HABA0551051905713, AS “Swedbank”.

Noteikt termiņu sprieduma labprātīgai izpildei 10 (desmit) dienas no sprieduma spēkā stāšanās dienas.

Spriedumu var pārsūdzēt kasācijas kārtībā 30 (trīsdesmit) dienu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas Latvijas Republikas Senāta Civillietu

departamentā, iesniedzot kasācijas sūdzību Rīgas apgabaltiesā.

Sprieduma pasludināšanas datums - 2023.gada 15.marts.

Tiesnesis referents U.Danga

Tiesnese L.Pliča

Tiesnesis N.Riņķis