Administrative court dismisses compensation claim for frozen assets after criminal proceedings conclude.

Lietas Nr. A420203624

A42-00417-25/22

ECLI:LV:ADRJRIT:2025:0527.A420203624.3.S

Administratīvā rajona tiesa

Rīgas tiesu nams

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2025.gada 27.maijā

Tiesa šādā sastāvā: tiesnese Sandija Audzere,

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz “PINOLIO PTE.

LIMITED” pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru “PINOLIO PTE. LIMITED” tiktu

atlīdzināti kriminālprocesā Nr. 11816020721 nodarītie zaudējumi 2 332 046,28 euro.

Aprakstošā daļa

[1] Finanšu izlūkošanas dienests ar 2021.gada 9.novembra rīkojumu iesaldēja pieteicējas “PINOLIO PTE.

LIMITED” kreditora prasījumu pret likvidējamo akciju sabiedrību “ABLV Bank” (turpmāk arī – Banka) 13 959

715,40 euro apmērā. Valsts policija 2021.gada 2.decembrī uzsāka kriminālprocesu Nr. 11816020721 pēc

Krimināllikuma 195.panta trešās daļas par iespējamu Ukrainā un Uzbekistānā piesavināto naudas līdzekļu

legalizēšanu lielā apmērā, izmantojot Bankas klientu kompānijas, tostarp pieteicējas, kontus.

Kriminālprocesa ietvaros ar Valsts policijas 2021.gada 9.decembra lēmumu uzlikts arests ar noziedzīgu

nodarījumu saistītai mantai kriminālprocesā – pieteicējas finanšu līdzekļiem Bankā 13 959 715,40 euro apmērā, kas

izriet no kreditora prasījuma un uzskaitīti Bankas iekšējās uzskaites ierakstā. Valsts policijas lēmumu 2021.gada

9.decembrī apstiprināja Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesas izmeklēšanas tiesnese.

Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvades Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldes 1.

nodaļas izmeklētāja ar 2023.gada 9.oktobra lēmumu atcēla arestu pieteicējas mantai – naudas līdzekļiem Bankā 13

959 715,40 euro apmērā, kas izriet no kreditora prasījuma un uzskaitīti Bankas iekšējās uzskaites ierakstā. Lēmums

pieņemts, jo izmeklēšanā iegūtais pierādījumu kopums neliecina, ka kriminālprocesa ietvaros arestēto naudas

līdzekļu sākotnējās izcelsmes avots būtu saistīts ar kādu no Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma

finansēšanas novēršanas likumā ietvertajām pazīmēm.

Pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 377.panta otro daļu, 2024.gada 7.februārī kriminālprocess izbeigts.

Kriminālprocesā pieteicējai bija aizskartā mantas īpašnieka statuss, jo procesuālo darbību rezultātā bija ierobežotas

viņas tiesības rīkoties ar mantu.

Pieteicēja 2024.gada 8.aprīlī vērsās Ģenerālprokuratūrā ar iesniegumu par kriminālprocesā nodarītā

kaitējuma 2 332 046,28 euro atlīdzināšanu.

[2] Ar Ģenerālprokuratūras Darbības kontroles un starptautiskās sadarbības departamenta Personu un valsts

tiesību aizsardzības koordinācijas nodaļas (turpmāk – atbildētāja) 2024.gada 14.jūnija lēmumu Nr. N-131-2024-

00355 (turpmāk – Lēmums) pieteicējas prasījums noraidīts. Lēmumā norādīti turpmāk minētie apsvērumi.

[2.1] Pieteicēja ir privāto tiesību juridiska persona. Tiesiskais pamats kaitējuma atlīdzināšanai juridiskai

personai noteikts Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas

likuma (turpmāk – Atlīdzināšanas likums) 4.panta otrajā daļā. No kriminālprocesa lietas materiāliem neizriet, ka

tajā bijis uzsākts process par piespiedu līdzekļu piemērošanu pieteicējai kā juridiskai personai. Līdz ar to šajā lietā

nav saskatāms Atlīdzināšanas likuma 4.panta otrajā daļā paredzētais tiesiskais pamats kaitējuma atlīdzināšanai.

[2.2] No Atlīdzināšanas likuma 2.panta otrās daļas un 6.panta pirmās daļas secināms, ka tiesiskais pamats

kriminālprocesā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanai arī likumā tieši neminētos gadījumos ir kompetentās iestādes vai

tiesas nolēmums, ar kuru konkrētā rīcība ir atzīta par prettiesisku. Ņemot vērā, ka šāds nolēmums nav pieņemts,

nav saskatāms arī Atlīdzināšanas likuma 2.panta otrajā daļā paredzētais tiesiskais pamats kaitējuma atlīdzināšanai.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 111.1 pantu pieteicējai kā aizskartās mantas īpašniekam bija tiesības

iesniegt pieteikumus vai sūdzības par amatpersonu rīcību vai lēmumiem attiecībā uz mantu. Tostarp panākt

kriminālprocesu veicošo amatpersonu nolēmumu atcelšanu ar konstatējumu, ka amatpersonas rīcības nav bijusi

tiesiska. Pieteicēja šīs tiesības nav izmantojusi.

[2.3] Likumdevēja mērķis, pieņemot Atlīdzināšanas likumu, ir bijis paredzēt tiesības privātpersonai saņemt

atlīdzinājumu par ikvienu gadījumu, kad tai nodarīts kaitējums iestādes, prokuratūras vai tiesas prettiesiskas rīcības

dēļ, kā arī likumā speciāli paredzētajos gadījumos, kad kaitējums nodarīts iestādes, prokuratūras vai tiesas

nepamatotas rīcības dēļ. Turklāt likumā speciāli paredzētie gadījumi, kad privātpersonai rodas tiesisks pamats

saņemt kaitējuma atlīdzināšanu, ir būtiski atšķirīgi un atkarīgi no tā, vai privātpersona ir fiziskā persona vai

juridiskā persona. Līdz ar to konkrētajā gadījumā nav saskatāms likuma robs, kuru būtu jāaizpilda piemērojot

analoģiju – pielīdzinot iestādes nepamatotu rīcību prettiesiskai rīcībai.

[2.4] Iesniegumā norādīts Atlīdzināšanas likumam neatbilstošs zaudējumu aprēķins saskaņā ar

Atlīdzināšanas likuma 12.panta sesto daļu. No minētās tiesību normas nepārprotami izriet, ka patēriņa cenu indekss

ir piemērojams tikai zaudējumu atlīdzībai, kas nav atlīdzība par mantai nodarītiem zaudējumiem. Savukārt

iesniegumā norādīts, ka Centrālās statistikas pārvaldes noteiktais patēriņa cenu indekss jāpiemēro attiecībā uz visu

kriminālprocesā nepamatoti arestēto mantu, kas nav atzīstama par zaudējumu atlīdzību. Pieteicēja nav pienācīgi

pamatojusi, kādēļ Atlīdzības likuma 12.panta sestajā daļā paredzētā patēriņa cenu indeksācija būtu attiecināma uz

arestēto naudu.

[3] Nepiekrītot Lēmumam, pieteicēja vērsās tiesā, norādot turpmāk minētos argumentus.

[3.1] Kaitējuma atlīdzināšanas pienākums izriet no Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme)

92.panta. Atlīdzināšanas likuma 4.panta otrā daļa skaidri paredz, ka privāto tiesību juridiskai personai ir tiesības uz

kaitējuma atlīdzinājumu, ja spēkā stājies nolēmums par procesu izbeigšanu pilnībā. Arī likuma anotācijā noteikts,

ka gan fiziskai, gan juridiskai personas tiek paredzētas tiesības uz zaudējumu atlīdzināšanu. Tas nodrošinās

vienlīdzīgas tiesības un iespējas saņemt atbilstošu atlīdzinājumu nepamatota personu tiesību aizskāruma gadījumā.

Tādējādi kaitējuma atlīdzību ir tiesīgs prasīt mantas īpašnieks neatkarīgi no sava statusa (juridiska/fiziska persona

un statuss kriminālprocesā).

[3.2] Pieteicēja atsaucas uz Satversmes 105.pantu, Civillikuma 927. un 1038.pantu un norāda, ka laika

periodā no 2021.gada 9.novembra līdz 2023.gada 9.oktobrim Finanšu izlūkošanas dienesta un Valsts policijas

nepamatotās rīcības rezultātā pieteicējai tika liegta iespēja brīvi rīkoties ar sev piederošajiem naudas līdzekļiem.

Šādā situācijā atbilstoši Atlīdzināšanas likuma 2.panta otrajai daļai Latvijas Republikai ir pienākums kompensēt

zaudējumus. Laicīgi nesaņemot piesaistītos finanšu līdzekļus uzlikto arestu dēļ un ņemot vērā ievērojamo arestēto

līdzekļu apjomu, tika nopietni iedragātas pieteicējas iespējas veiksmīgi turpināt saimniecisko darbību, kas tai

nodrošinātu ienākumus un peļņu. Arī no Senāta 2014.gada 15.janvāra sprieduma lietā Nr. SKC­0027/2014 un

2017.gada 29.jūnija sprieduma lietā Nr. SKC-238/2017 izriet, ka nepamatotais naudas aresta fakts jau rada

subjektīvās tiesības uz zaudējuma atlīdzinājumu.

[3.3] Pieteicēja radīto zaudējumu noteikšanā ir vadījusies no Atlīdzināšanas likuma 12.panta sestās daļas,

aprēķinot naudas vērtības zudumu, nevis sniedzot pierādījumus par konkrētiem mantiskiem zaudējumiem, negūto

peļņu vai juridiskajām izmaksām, kas saistītas ar nepamatotajiem ierobežojumiem rīcībai ar pieteicējas mantu vai

aprēķinājusi Civillikumā noteiktos likumiskos procentus.

[3.4] Uz likumdevēja mērķi paredzēt arī aizskartajam mantas īpašniekam tiesības saņemt atlīdzinājumu

nepamatota mantas aresta gadījumā norāda Atlīdzināšanas likuma likumprojekta sākotnējā redakcija, kurā tika

ietverts šāds tiesiskais pamats 4.panta trešajā daļā. Lai gan likumprojekta diskusiju rezultātā šī daļa tika izslēgta no

likumprojekta, likuma izstrādes materiāli apliecina likumdevēja gribu ar Atlīdzināšanas likumu aptvert arī tos

gadījumus, kad kaitējums personai tiek nodarīts ar prettiesisku vai nepamatotu mantas arestu kriminālprocesā.

[3.5] Arī no Kriminālprocesa likuma 126.panta 3.1 daļas izriet pieteicējai tiesības saņemt atlīdzību, jo

pieteicēja noteiktā termiņā sniedz ziņas par mantas izcelsmes likumību. Minēto apliecina arī Tieslietu ministrijas

viedoklis, ka minētā norma pēc savas būtības ir vērsta uz personu, kura savas mantas likumīgo izcelsmi spēj

pierādīt, neizslēdzot no šādu personu loka aizskartos mantas īpašniekus. Tāpat arī Tiesībsargs Atlīdzināšanas

likuma likumprojekta izstrādes gaitā, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2009.gada 9.jūlija spriedumu lietā

Opuz v. Turkey, ir norādījis, ka tiesības uz kriminālprocesa ietvaros veikto darbību rezultātā radītā kaitējuma

atlīdzinājumu personai ir neatkarīgi no viņas procesuālā statusa un aizskarto tiesību veida.

[3.6] No Senāta 2019.gada 18.oktobra lēmuma lietā Nr. SKA-1533/2019, 2018.gada 29.oktobra lēmuma

lietā Nr. SKA-1438/2018 un 2018.gada 14.novembra lēmuma lietā Nr. SKA-1081/2018 izriet, ka Atlīdzināšanas

likuma 2.panta otrajā daļā lietotais termins “prettiesiska rīcība” ir interpretējams plašāk atbilstoši kopējam likuma

mērķim un Satversmes 92.panta trešā teikuma tvērumam, proti, kā jebkāds nepamatots tiesību aizskārums, kas ir

radījis personai zaudējumus (kaitējumu). Līdz ar to no Atlīdzināšanas likuma 2.panta otrās daļas un Satversmes

92.panta izriet subjektīvas tiesības pieteicējai prasīt atlīdzinājumu.

[3.7] Kaut arī procesuāli lēmumi Finanšu izlūkošanas dienestā, Valsts policijā un tiesā tika pieņemti

atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajām iestāžu un tiesu pilnvarām, tomēr vēlāk šie lēmumi izrādījās nepamatoti,

jo kriminālprocess tika izbeigts uz reabilitējoša pamata, un iestājās Atlīdzināšanas likumā minētie kaitējuma

atlīdzināšanas pamati. Līdz ar to iestāžu prettiesiska un nepamatota rīcība ir pierādīta un skaidri konstatējama.

[3.8] Cēloņsakarība ir acīmredzama, jo Finanšu izlūkošanas dienesta un Valsts policijas lēmumu tiešās

juridiskās sekas bija aizliegums pieteicējai rīkoties ar ierobežojumiem pakļauto mantu un saņemt kreditoru

prasījumu izmaksu no Bankas. Pieteicējai tika liegta iespēja lietot šos arestētos finanšu līdzekļus saimnieciskajā

darbībā, lai no tiem finansētu savas pamatdarbības izmaksas, kā arī gūtu ekonomisko labumu saimnieciskās

darbības ietvaros. Pieteicējai radās papildu izmaksas darbības finansēšanai, tā arī negūtā peļņa un juridiskās

izmaksas saistībā ar piemērotajiem mantas ierobežojumiem.

Pieteicējas mantas vērtības zudums ir aprēķināts, piemērojot Centrālās statistikas pārvaldes patēriņa cenu

indeksu izmaiņas naudas līdzekļu aizturēšanas periodā. Precīzs aprēķins ir norādīts pieteicējas iesniegumā

atbildētājam. Kopējais naudas līdzekļu vērtības zudums aizturēšanas periodā ir aprēķināts 3 214 092,55 euro.

Savukārt zaudējumu atlīdzības summa, kuru pieteicēja lūdz atlīdzināt no valsts puses, ievērojot Atlīdzināšanas

likuma 13.panta trešajai daļai noteiktos limitus, ir nosakāma 2 332 046,28 euro.

[4] Atbildētāja paskaidrojumā pieteikumu neatzīst un lūdz to noraidīt, pamatojoties uz Lēmumā minētajiem

argumentiem, papildus norādot turpmāk minēto.

[4.1] Jāņem vērā, ka arests bijis uzlikts nevis pieteicēja naudas līdzekļiem Bankā, bet pieteicēja prasījumam

par līdzekļu izmaksu no likvidējamās Bankas, t.i., finanšu iestādes, kas uz aresta uzlikšanas brīdi bija zaudējusi

komercbankas licenci. Tādējādi pieteicējai arī pirms aresta uzlikšanas, nebija tiesību brīvi rīkoties ar arestētajā

prasījumā ietilpstošajiem līdzekļiem.

[4.2] Bankas pašlikvidācija sākta saistībā ar publiski izskanējušām aizdomām par nelikumīgi iegūtu naudas

līdzekļu legalizāciju ar šīs finanšu iestādes starpniecību. Tādējādi viens no Bankas pašlikvidācijas gaitā

veicamajiem uzdevumiem ir kreditoru prasījumu pārbaude. Līdz ar to līdzekļu izmaksa kreditoriem, tostarp

pieteicējai, nebija iespējama pirms Bankas likvidatora veiktās pārbaudes un lēmuma pieņemšanas par prasījuma

izmaksu.

[4.3] Bankas likvidators tikai 2023.gada 15.novembrī paziņojis pieteicējai par prasījuma izmaksu

pieteicējai. Lietā nav citu pierādījumu par Banka likvidatora lēmumu izmaksāt līdzekļus ātrāk, tas ir, pirms

pieteicējas konta iesaldēšanas vai arī tā laikā. Tādējādi noteicošais faktors attiecībā uz pieteicējai noteiktajiem

ierobežojumiem brīvi lietot savus līdzekļus Bankā bija šīs finanšu iestādes pakļaušana pašlikvidācijai, nevis

ierobežojumi, kurus noteica Latvijas Republikas tiesībsargājošās iestādes.

Motīvu daļa

[5] Pieteicēja uzskata, ka kriminālprocesa ietvaros tai nodarīti zaudējumi. Savukārt atbildētāja uzskata, ka

zaudējumu atlīdzināšanai nav tiesiska pamats.

[6] Atlīdzināšanas likumā noregulēts jautājums par publisko tiesību juridiskās personas nodarītu kaitējumu,

kas radies prettiesiskas vai nepamatotas rīcības rezultātā kriminālprocesā vai administratīvo pārkāpumu lietvedībā.

Likumdevējs ir tieši paredzējis nošķirt divus atlīdzinājuma pamatus. Proti, Atlīdzināšanas likuma 6.panta pirmajā

daļā norādīts, ka publisko tiesību juridiskās personas rīcība ir prettiesiska, ja ar šo rīcību pārkāptas tiesību normas.

Turklāt papildus paredzēts, ka prettiesiskā rīcība ir jākonstatē ar iestādes, kriminālprocesā pilnvarotas amatpersonas

vai tiesas nolēmumu. Savukārt panta otrajā daļā paredzēts, ka iestādes, prokuratūras, tiesas vai Finanšu izlūkošanas

kontroles dienesta rīcība šā likuma izpratnē ir nepamatota, ja tā lēmums pieņemšanas brīdī ir atbildis tiesību

normām, taču vēlāk iestājies viens no šajā likumā norādītajiem kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskajiem pamatiem.

Kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskie pamati ietverti Atlīdzināšanas likuma 4.pantā. Tā pirmās daļas 2.punktā

norādīts, ka fiziskai personai ir tiesības uz kaitējuma atlīdzinājumu, ja kriminālprocess pilnībā izbeigts personu

reabilitējošu apstākļu dēļ. Vienlaikus šī paša panta otrajā daļā uzsvērts, ka privāto tiesību juridiskajai personai

tiesības uz kaitējuma atlīdzinājumu rodas, ja spēkā stājies nolēmums par procesa izbeigšanu pilnībā vai daļā par

piespiedu ietekmēšanas līdzekļu piemērošanu šai personai, nekonstatējot Krimināllikumā noteikto pamatu

piespiedu ietekmēšanas līdzekļa piemērošanai attiecīgajai personai. Likumprojekta „Kriminālprocesā un

administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likums” (turpmāk – Likumprojekts)

anotācijā skaidrojot nošķīrumu starp fizisko personu un privāto tiesību juridisko personu, norādīts, ka

likumprojektā ar terminu „privātpersona” tiek apzīmēta fiziskā persona, privāto tiesību juridiskā persona vai šādu

personu apvienība, savukārt gadījumā, ja runa ir par kādu atsevišķi, tiek izmantoti termini „fiziska persona” vai

„juridiska persona” (12. Saeimas likumprojekta Nr. 578/Lp12 anotācija).

Pirmšķietami, likumdevējs vēlējies skaidri nošķirt tiesiskos pamatus, kas fiziskai un privāto tiesību

juridiskai personai rada tiesības uz kaitējuma atlīdzinājumu. Proti, privāto tiesību juridiskai personai rodas tiesības

prasīt kompensāciju, ja:

1) kriminālprocesā vai administratīvo pārkāpumu lietvedībā pieņemts prettiesisks lēmums vai atzīts, ka

publisko tiesību juridiskās personas rīcība ir bijusi prettiesiska (prettiesiska rīcība vai lēmums);

2) vai ir stājies spēkā nolēmums par piespiedu ietekmēšanas līdzekļu atcelšanu, jo nav konstatēts

Krimināllikumā noteiktais pamats piespiedu ietekmēšanas līdzekļu piemērošanai (nepamatota rīcība).

Turklāt Atlīdzināšanas likuma 2.panta otrajā daļā uzsvērts, ka likuma noteikumi piemērojami arī šajā likumā

tieši neminētos gadījumos, ja kriminālprocesā vai administratīvā pārkāpuma lietvedībā privātpersonai nodarīts

kaitējums iestādes, prokuratūras vai tiesas prettiesiskas rīcības dēļ. Tādējādi varētu uzskatīt, ka likumā tieši

neparedzētos gadījumos tiesības uz kaitējuma atlīdzinājumu rodas tikai gadījumos, ja konstatēta prettiesiska rīcība.

Tomēr jāņem vērā, ka Likumprojekta anotācija balstīta uz sākotnējo Likumprojekta versiju, kas iesniegta

Saeimā. Ņemot vērā Saeimas kārtības rullī noteikto kārtību, likumprojekts tiek apspriests trijos lasījumos, kā

rezultātā tā saturā tiek ieviestas izmaiņas. Sākotnēji Saeimā iesniegtajā likumprojektā, nošķīrums starp prettiesisku

un nepamatotu rīcību bija ietverts Likumprojekta 7.pantā. Vienlaikus panta trešajā daļā specifiski bija paredzēts, ka

Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta rīcība, piemērojot Noziedzīgi iegūtu līdzekļu

legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likumu, ir nepamatota, ja vēlāk ir iestājies viens no likumā

norādītajiem kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskajiem pamatiem.

Kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskie pamati kriminālprocesā bija ietverti 4.pantā. Līdzīgi kā spēkā esošajā

Atlīdzinājuma likumā, arī Likumprojektā bija uzskaitīti atsevišķi pamati kaitējuma atlīdzināšanai fiziskām

personām un privāto tiesību juridiskām personām. Šāds nošķīrums bija nepieciešams ņemot vērā atšķirīgos

piespiedu līdzekļus, kādus var piemērot fiziskām personām, bet ne privāto tiesību juridiskām personām (piemēram,

apcietinājums). Tomēr papildus Likumprojekta 4.panta trešajā daļā tika īpaši uzsvērts, ka privātpersonai (mantas

īpašniekam vai likumīgajam valdītājam) tiesības uz kaitējuma atlīdzinājumu rodas, ja spēkā stājies tiesas nolēmums

par noziedzīgi iegūtu mantu, ar kuru atzīts, ka mantas saistība ar noziedzīgu nodarījumu nav pierādīta vai mantas

izcelsme nav noziedzīga, izbeidzot procesu par noziedzīgi iegūtu mantu, un piemērotais mantas arests ir atceļams

vai izņemtā manta atdodama mantas īpašniekam vai likumīgajam valdītājam.

Juridiskās komisijas Krimināltiesību apakškomisijas 2016.gada 15.novembra sēdē, izskatot iesniegtos

priekšlikumus par nepieciešamajām izmaiņām Likumprojektā pirms 2.lasījuma Saeimā, tika piedāvāts izslēgt

4.panta trešo daļu. Diskusiju laikā Ģenerālprokuratūra norādīja, ka nolēmums par noziedzīgi iegūtu mantu un

tiesības uz kaitējuma atlīdzību būtu pareizāk saistāms ar galīgo nolēmumu kriminālprocesā. Modelējot dažādas

situācijas esot secināts, ka tikai pieņemot galīgo nolēmumu kriminālprocesā var konstatēt, vai manta ir vai nav

bijusi noziedzīgi iegūta. Tādēļ šī norma principā nav nepieciešama, jo identisks noregulējums ietverts 4.panta

pirmās daļas 1. un 2.punktā. Ģenerālprokuratūras pārstāvji uzstāja, ka, pirmkārt, ir jābūt saistībai tikai ar galīgo

nolēmumu un, otrkārt, tiesības uz kaitējuma atlīdzību personai ir saglabājamas tikai pie reabilitējošiem apstākļiem,

kas atrisināti 4.panta pirmās daļas 1. un 2.punktā (Juridiskās komisijas Krimināltiesību apakškomisijas 2016.gada

15.novembra sēdes ieraksta 36’16-39’56). Izteiktais priekšlikums tika iestrādāts Likumprojektā un vēlāk arī

pieņemts ar Saeimas balsojumu. Ne Saeimas sēdē uz 2.lasījumu, ne sēdē uz 3.lasījumu neizvērtās diskusijas par

Likumprojekta tekstu un tajā ietverto regulējumu.

Tādējādi likumdevēja ieskatā, kaut arī 4.panta pirmās daļas tekstā ir skaidra norāde uz to, ka tā piemērojama

tikai attiecībā uz fiziskām personām, tomēr, ņemot vērā kriminālprocesa specifiku attiecībā uz noziedzīgi iegūtas

mantu, uz to būtu attiecināms arī 4.panta pirmās daļas 1. un 2.punkts. Proti, privāto tiesību juridiskai personai rodas

tiesības uz kaitējuma atlīdzinājumu, ja ir stājies spēkā attaisnojošs tiesas spriedums, ar kuru persona atzīta par

nevainīgu un attaisnota visās pret to celtajās apsūdzībās vai kriminālprocess pilnībā izbeigts personu reabilitējošu

apstākļu dēļ.

Papildus tam jānorāda, ka tiesiskums paredz, ka valstij jādarbojas likuma ietvaros un jāuzņemas atbildība

gadījumos, kad tās rīcība, īpaši tik ierobežojoša kā kriminālprocess, tiek atzīta par nepamatotu un nodara

kaitējumu. Šis princips nodrošina, ka visiem tiesību subjektiem, tostarp juridiskām personām, ir iespēja vērsties

tiesā, ja valsts ar savu rīcību pārkāpj viņu tiesības. Maksima "ubi jus ibi remedium" (kur ir tiesības, tur ir arī

tiesiskās aizsardzības līdzeklis) veido kompensācijas argumenta pamatu. Ja juridiskām personām ir tiesības, kuras

var tikt aizskartas nepamatotā kriminālprocesā, tad tiesiskai sistēmai, kas balstās uz taisnīguma principiem, ir

jānodrošina mehānisms, ar kuru pieprasīt atlīdzību par zaudējumiem, kas radušies šāda pārkāpuma rezultātā. Arī

Senāts ir norādījis, ka likumdevēja mērķis bija ieviest vienotu procesuālo kārtību, kādā atlīdzināms kriminālprocesā

radīts kaitējums. Trūkumi esošajā regulējumā nekādā veidā nevar ietekmēt privātpersonas tiesības prasīt

atlīdzinājumu (Senāta 2018.gada 14.novembra lēmuma lietā Nr. SKA-1081/2018 (

ECLI:LV:AT:2018:1114.SKA108118.4.L) 13.punkts).

Ņemot vērā iepriekš minēto, kaut arī Atlīdzināšanas likumā tieši nav paredzēts, ka privāto tiesību juridiskai

personai būtu tiesības prasīt kaitējuma atlīdzību par nepamatotu kriminālprocesu, tomēr šādas tiesības izriet no

Satversmes 92.panta.

[7] Satversmes 92.panta trešajā teikumā paredzēts, ka nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir

tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Tas ietver vispārēju taisnīgas tiesas garantiju – ja kādas personas tiesības vai ar

likumu aizsargātās intereses ir pārkāptas, tad personai ir tiesība saņemt atbilstīgu atlīdzinājumu (Satversmes tiesas

2012.gada 6.jūnija sprieduma lietā Nr. 2011-21-01 6.punkts). Kā jebkura cilvēka pamattiesību norma, arī

Satversmes 92.panta trešajā teikumā ietvertā tiesību norma ir piemērojama tieši un nepastarpināti. Ja privātpersona

uzskata, ka tās tiesības vai ar likumu aizsargātās intereses ir nepamatoti aizskartas, tā, tieši atsaucoties uz

Satversmes 92. panta trešo teikumu, ir tiesīga vērsties tiesā un lūgt tiesu piešķirt atbilstīgu atlīdzinājumu

(Satversmes tiesas 2001.gada 5.decembra sprieduma lietā Nr. 2001­07­0103 secinājumu daļas 1.punkts). Jēdziens

„atbilstīgs atlīdzinājums” ir interpretējams kā jebkuram tiesību aizskārumam atbilstošs gandarījums, kas ietver gan

zaudējumu atlīdzināšanu, gan arī nemantiskā (morālā un personiskā) kaitējuma kompensēšanu. Tam ir vairākas

funkcijas – visupirms jau kompensācijas, samierināšanas, kā arī vispārējās un speciālās prevencijas funkcijas

(Satversmes tiesas 2012.gada 6.jūnija sprieduma lietā Nr. 2011-21-01 6. un 11.1.punkts).

[8] Tiesiskajās attiecībās līdztekus fiziskajām personām piedalās arī juridiskās personas un valsts vara

juridisko personu tiesības var nepamatoti aizskart līdzīgi kā fizisko personu tiesības. Pieņēmums, ka juridisko

personu pamattiesību aizsardzība būtu īstenojama mazākā apjomā, var novest pie patvaļīgas likumdevēja rīcības un

apdraudēt pamattiesību visaptverošo iedarbību (Satversmes tiesas 2012.gada 6.jūnija sprieduma lietā Nr. 2011-21-

01 9.punkts). Tādēļ Satversmē noteiktās personu tiesības, brīvības un pienākumi ir attiecināmi arī uz privāto tiesību

juridiskajām personām tiktāl, ciktāl šīs tiesības, brīvības un pienākumus atbilstoši to būtībai iespējams piemērot

juridiskajām personām, ja vien pamattiesību, brīvību un pienākumu būtība pieļauj, tos var īstenot ne vien fiziskā

persona, bet arī privāto tiesību juridiskā persona (Satversmes tiesas 2001.gada 3.aprīļa sprieduma lietā Nr. 2000-

07-0409 secinājumu daļas 1.punkts).

[9] Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Pirmā protokola 1.panta pirmajā daļā noteikts,

ka jebkurai fiziskai vai juridiskai personai ir tiesības uz īpašumu. Nevienam nedrīkst atņemt viņa īpašumu,

izņemot, ja tas notiek sabiedrības interesēs un apstākļos, kas noteikti ar likumu un atbilst vispārējiem starptautisko

tiesību principiem. Vienlaikus panta otrajā daļā paredzēts, ka iepriekš norādītie nosacījumi nekādā veidā nedrīkst

ierobežot valsts tiesības izdot tādus likumus, kādus tā uzskata par nepieciešamiem, lai kontrolētu īpašuma

izmantošanu saskaņā ar vispārējām interesēm vai lai nodrošinātu nodokļu vai citu maksājumu vai sodu samaksu.

Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas ilgstošai praksei, par īpašumu var uzskatīt gan esošus īpašumus, gan aktīvus,

tostarp arī prasījumus, attiecībā uz kuriem persona var apgalvot, ka tai vismaz pastāv tiesiskā paļāvība iegūt

efektīvu īpašuma tiesību izmantošanu (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2005.gada 28.septembra sprieduma lietā

„Kopecký v Slovakia”, pieteikums Nr. 44912/98, 35.punkts).

Konkrētajā pantā ietvertas trīs atsevišķas un vienlaikus savstarpēji saistītas tiesību normas: pirmā tiesību

norma, kas ietverta pirmās daļas pirmajā teikumā, ir vispārīga un nosaka īpašuma miermīlīgas izmantošanas

principu; otrā tiesību norma, kas ietverta pirmās daļas otrajā teikumā, attiecas uz īpašuma atņemšanu un pakļauj to

noteiktiem nosacījumiem; trešā tiesību norma, kas ietverta 1.panta otrajā daļā, atzīst, ka valstīm citstarp ir tiesības

kontrolēt īpašuma izmantošanu saskaņā ar vispārējām interesēm, ieviešot tādus normatīvos aktus, ko valsts uzskata

par nepieciešamiem (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2013.gada 5.novembra sprieduma lietā „JGK and Guselnikovas

v Lithuania”, pieteikums Nr. 3330/12, 111.punkts). Ierobežojumu noteikšana īpašumtiesību izmantošanai, tajā skaitā

aresta uzlikšana mantai, tiek vērtēta kā īpašumtiesību izmantošanas ierobežojums, nevis īpašumtiesību atņemšana

Cilvēktiesību konvencijas izpratnē (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1995.gada 5.maija sprieduma lietā „Air Canada v

the United Kingdom”, pieteikums Nr. 18465/91, 32.­36. punkts). Vērtējot, vai iejaukšanās īpašumtiesībās uzskatāma

par pamatotu, jānoskaidro, vai piemērotie līdzekļi bija likumīgi un atbilda vispārējām interesēm, un vai pastāvēja

saprātīgs samērīgums starp izmantotajiem līdzekļiem un sasniedzamajiem mērķiem (Eiropas Cilvēktiesību tiesas

2022.gada 7.jūlija sprieduma lietā „Ferhatović v Slovenia”, pieteikums Nr. 64725/19, 43.punkts).

Jebkuram mantas arestam ir jābūt pamatotam ar likumu, kas ir vispārēji pieejams, paredzams un saprotams.

Turklāt noteiktais arests nedrīkst būt pretējs noziedzīgā nodarījuma būtībai, jo tādējādi piemērotie īpašumtiesību

ierobežojumi kļūst neparedzami (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2021.gada 24.jūnija sprieduma lietā „Imeri v

Croatia”, pieteikums Nr. 77668/14, 69.-70.punkts). Aresta uzlikšana tādam īpašumam attiecībā uz kuru pastāv

aizdomas par nelikumīgu izcelsmi, var tikt uzskatīts par leģitīmu mērķi Cilvēktiesību konvencijas izpratnē (Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 2001.gada 4.septembra lēmums lietā „Reila and Others v Italy”, pieteikums Nr. 52439/99).

Savukārt vērtējot piemērotā līdzekļa samērīgumu ar leģitīmo mērķi, jāizsver, vai ir sasniegts taisnīgs līdzsvars starp

vispārējām sabiedrības interesēm un aizskartā indivīda interesēm (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012.gada

25.oktobra sprieduma lietā „Vistiņš and Perepjolkins v Latvia”, pieteikums Nr. 71243/01, 94.punkts).

Jāuzsver, ka Cilvēktiesību konvencijas Pirmā protokola 1.pants pats par sevi nedod tiesības uz

kompensāciju par zaudējumiem, kas, iespējams, radušies īpašumtiesību ierobežojošo līdzekļu piemērošanas dēļ

kriminālprocesa laikā (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2020.gada 29.septembra lēmuma lietā „Bartoszewski v

Poland”, pieteikums Nr. 58089/15, 27.punkts).

[10] Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 369.panta pirmo daļu kriminālprocesa uzsākšanas iemesls ir tādu

ziņu iesniegšana izmeklēšanas iestādei, prokuratūrai vai tiesai, kuras norāda uz iespējama noziedzīga nodarījuma

izdarīšanu. Tādēļ atbilstoši 370.pantam kriminālprocesu var uzsākt ne tikai tad, ja pastāv reāla iespēja, ka noticis

noziedzīgs nodarījums, bet arī tad, ja saņemtās ziņas satur informāciju par iespējamu notikušu noziedzīgu

nodarījumu un tās ir iespējams pārbaudīt tikai ar kriminālprocesa līdzekļiem un metodēm. Saskaņā ar

Kriminālprocesa likuma 124.panta otro daļu kriminālprocesā pierādāma noziedzīga nodarījuma sastāva esība vai

neesība, kā arī citi Krimināllikumā un Kriminālprocesa likumā paredzētie apstākļi, kuriem ir nozīme konkrēto

krimināltiesisko attiecību taisnīgā noregulējumā.

Tādējādi kriminālprocess tiek uzsākts, ja ir saņemtas ziņas par to, ka iespējams noticis noziedzīgs

nodarījums. Tiesībsargājošām iestādēm kriminālprocesa ietvaros, sabiedrības interešu aizsardzībai, ir piešķirtas

īpašas pilnvaras pārbaudīt saņemtās ziņas. Ņemot vērā, ka šādas pilnvaras vienlaikus ir saistītas ar citu cilvēku

tiesību ierobežošanu, to izpildē ir jāievēro taisnīgs līdzsvars starp sabiedrības interesēm un indivīda tiesībām.

Piemēram:

1) īpašumtiesību ierobežojums ir regulāri jāpārskata;

2) pamatojumam par īpašumtiesību ierobežošanu, it īpaši lietās par nelikumīgu līdzekļu iegūšanu un apriti,

nav jābūt detalizēti izklāstītam, tomēr ir jāsniedz pietiekama informācija, lai persona varētu efektīvi aizsargāt savas

tiesības;

3) personai jābūt iespējai sniegt paskaidrojumus, lai noteiktie ierobežojumi tiktu atcelti. Tas savukārt ietver

sevī pienākumu savlaicīgi informēt personu gan par noteiktajiem tiesību ierobežojumiem, gan par nolēmumu

pārsūdzības iespējām;

4) publisko tiesību juridiskai personai ir pienākums rūpēties par tās valdījumā nonākušo personas īpašumu,

nodrošinot, ka tā stāvoklis nepasliktinās;

5) ierobežojumus drīkst piemērot tikai tam īpašumam, kas tieši saistīts ar noziedzīgu nodarījumu, vai tikai

tādā apmērā, kādā nodarīts kaitējums sabiedrības interesēm vai konkrētai personai;

6) konstatējot, ka nav turpmāka pamata piemērot ierobežojošos līdzekļus, tie ir nekavējoties jāatceļ.

Tādējādi šo principu neievērošana veido nepamatotu rīcību kriminālprocesā, kas varētu būt par pamatu

nodarītā kaitējuma atlīdzināšanai privāto tiesību juridiskajai personai.

[11] Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību un līguma par Eiropas Savienības darbību (2016/C 202/01)

(turpmāk – Līgums par Eiropas Savienības darbību) 6.pantu Eiropas Savienība atzīst tiesības, brīvības un principus,

kas izklāstīti 2000.gada 7.decembra Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (turpmāk – Pamattiesību harta) un tai ir

tāds pats juridiskais spēks kā līgumam par Eiropas Savienības darbību. Savukārt Pamattiesību hartas 51.panta

pirmajā daļā noteikta tās piemērošanas jomas, paredzot, ka Pamattiesību hartas noteikumi attiecas uz Eiropas

Savienības iestādēm un struktūrām, ievērojot subsidiaritātes principu, un uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno

Eiropas Savienības tiesību aktus. Tādējādi, lai Pamattiesību harta būtu piemērojama attiecībā uz kādu Eiropas

Savienības dalībvalsti, ir jākonstatē, ka konkrētajā gadījumā ir piemērojams kāds no Eiropas Savienības

normatīvajiem aktiem.

Atbilstoši Līguma par Eiropas Savienības darbību 83.panta pirmajai daļai, Eiropas Parlaments un Padome

var paredzēt noteikumu minimumu noziedzīgu nodarījumu un sankciju definēšanai attiecībā uz īpaši smagiem

noziegumiem un pārrobežu dimensiju, kas saistīta ar šādu nodarījumu būtību vai ietekmi vai ar nepieciešamību tos

apkarot kopīgi. Kā viena no nozieguma jomām minēta arī nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana.

Eiropas Savienība pakāpeniski izstrādājusi regulējumu attiecībā uz nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu

un terorisma finansēšanas apkarošanu. Savukārt specifisks regulējums attiecībā uz procesuālajām darbībām ietverts

Eiropas Parlamenta un Padomes 2014.gada 3.aprīļa direktīvā 2014/42/ES, kas nosaka kopējos minimālos standartus

Eiropas Savienībā attiecībā uz nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšanu un konfiskāciju Eiropas

Savienībā (turpmāk – Līdzekļu iesaldēšanas direktīva).

Tieši Līdzekļu iesaldēšanas direktīvā paredzētas dažādas procesuālas garantijas, lai nodrošinātu

pamattiesību ievērošanu. Atbilstoši direktīvas preambulas 38.apsvērumam, tajā ir ievērotas pamattiesības un

principi, kas atzīti Pamattiesību hartā un Cilvēktiesību konvencijā, un direktīva īstenojama saskaņā ar konkrētajos

normatīvajos aktos ietvertajām tiesībām un principiem. Papildus tam Preambulas 31.apsvērumā īpaši uzsvērts, ka

iesaldēšanas rīkojumi ierobežo tiesības uz īpašumu.

Pamatojoties uz to, Līdzekļu iesaldēšanas direktīva piemērojama atbilstoši Pamattiesību hartā ietvertajām

tiesībām, kur 17.panta pirmajā daļā noteikts, ka ikvienai personai ir tiesības uz īpašumu, kas iegūts likumīgi,

tiesības to lietot un atsavināt. Nevienam nedrīkst atņemt īpašumu, ja vien tas nav jādara sabiedrības interesēs, kā arī

gadījumos un apstākļos, kuri ir paredzēti tiesību aktos, ar noteikumu, ka par zaudējumiem laikus izmaksā taisnīgu

kompensāciju. Papildus tam, atbilstoši Pamattiesību hartas 47.panta pirmajai daļai, ikvienai personai, kuras tiesības

un brīvības, kas garantētas Eiropas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību.

Līdzekļu iesaldēšanas direktīvas Preambulas 31.apsvērumā norādīti vairāki kritēriji, kas būtu jāņem vērā,

nosakot ierobežojumus īpašumtiesībām, proti, tiem jābūt ierobežotiem laikā un apmērā. Pagaidu pasākumus

nevajadzētu izmantot ilgāk, nekā tas ir nepieciešams īpašuma pieejamības saglabāšanas nolūkā, ņemot vērā

iespējamu vēlāku konfiskāciju. Tāpat ierobežojumus nevar attiecināt uz īpašumu, kas nav saistīts ar iespējamā

noziedzīgā nodarījuma darbībām. Pamatojoties uz to, personai ir jābūt pieejai tiesai, lai regulāri pārskatītu noteiktos

ierobežojumus un to apmēru. Papildus tam 32.apsvērumā norādīts vēl viens kritērijs, proti, līdzekļi, kuriem ir

noteikti konkrēti izmantošanas ierobežojumi, ir pienācīgi jāpārvalda, lai tie nezaudētu savu vērtību.

Konkrētie principi precizēti Līdzekļu iesaldēšanas direktīvas 8.pantā, kurā uzskaitīti vairāki

aizsargpasākumi, kuru mērķis ir nodrošināt personām, kuras skar direktīvā noteiktie pasākumi, tiesības uz

efektīviem aizsardzības līdzekļiem un taisnīgu tiesu, lai saglabātu konkrēto personu tiesības:

1) jābūt nodrošinātai tiesas uzraudzībai;

2) nolēmumam par ierobežojumu piemērošanu īpašumtiesībām jābūt paziņotam laicīgi, lai persona varētu

izmantot savas pārsūdzības iespējas;

3) nolēmumā jābūt norādītiem ierobežojumu piemērošanas iemesliem;

4) ierobežojumus nedrīkst piemērot ilgāk, nekā tas ir nepieciešams.

[12] Kā izriet no lietas materiāliem, pieteicējai bija kreditora prasījums pret Banku par kopējo summu 13

959 715,40 euro. 2021.gada 9.novembrī Finanšu izlūkošanas dienests iesaldēja kreditora prasījumu pret Banku.

Turpinājumā 2021.gada 2.decembrī Valsts policija ierosināja kriminālprocesu Nr. 11816020721 un tā ietvaros

2021.gada 9.decembrī nolēma uzlikt arestu pieteicējas finanšu līdzekļiem (mantai). Lēmums par aresta uzlikšanu

mantai motivēts ar norādi, ka pieteicēja, iespējams, legalizējusi naudas līdzekļus lielā apmērā, izmantojot vairākas

Bankas klientu kompānijas un kāda Krievijas pilsoņa kontus laika posmā no 2016.gada 7.novembra līdz 2018.gada

jūlijam. Lēmumā minēta atsauce uz Finanšu izlūkošanas dienesta 2021.gada 23.novembra atzinumu, kurā norādīja,

ka pieteicējas kontos ir veikti vairāki nepamatoti darījumi ar juridiskām personām, kurām ir čaulas veidojuma

pazīmes, kas akumulēja līdzekļus no kontiem Ukrainas un Uzbekistānas kredītiestādēs un fiktīvu darījumu aizsegā

veica pārskaitījumus. Pietecēja minēta virknē ar citiem aizdomīgiem uzņēmumiem un norādīts uz saistību ar

Ukrainas uzņēmumiem par kuru nelikumīgām darbībām ir ierosināti vairāki kriminālprocesi Ukrainā. Tiesa

pārliecinājās, ka krimināllietas materiāli satur pierādījumus (piem., sarakste, konta izraksti, darījumu monitorings

u.c.), uz kuriem balstoties, iestādei bija pamats ierosināt kriminālprocesu. Ar izmeklēšanas tiesnese 2021.gada

9.decembra lēmumu rezolūcijas veidā apstiprināts procesa virzītāja 2021.gada 9.decembra lēmums par aresta

uzlikšanu mantai. Izvērtējot pieteicējas sūdzību, Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas tiesnese

2022.gada 9.februārī noraidīja sūdzību un atzina, ka procesa virzītājs, pieņemot lēmumu, un izmeklēšanas tiesnesis,

to apstiprinot, nav pieļāvuši kļūdas. 2022.gada 14.februārī pieteicēja atkārtoti lūdza procesa virzītāju atcelt arestu

mantai, tomēr procesa virzītājs 2022.gada 21.februārī šādu lūgumu noraidīja. Šāds lēmums bija pārsūdzams

uzraugošam prokuroram.

Valsts policija 2021.gada 10.decembrī aicināja pieteicēju iesniegt pierādījumus, ja pieteicējas ieskatā mantai

ir legāla izcelsme; pierādījumi jāiesniedz 45 dienu laikā no šī paziņojuma saņemšanas dienas. Valsts policija

norādīja uz Kriminālprocesa likuma 126.panta 3.1 daļu, kas paredz, ka gadījumā, ja kriminālprocesā iesaistītā

persona apgalvo, ka manta nav uzskatāma par noziedzīgi iegūtu, pienākums pierādīt attiecīgās mantas izcelsmes

likumību ir šai personai.

Atbildot uz aicinājumu, pieteicēja 2022.gada 14.februārī iesniedza Valsts policijā detalizētu paskaidrojumu

(uz 63 lapām) un 2022.gada 8.martā un 11.jūlijā papildinājumus. Pietecēja izskaidroja naftas produktu

komerctirdzniecības vispārējos aspektus, tostarp komercdarbību Uzbekistānas Republikā, NVS, izskaidroja

pieteicējas saimniecisko darbību un sadarbību ar darījuma partneriem, tostarp Forreston Enterprises Limited.

Pieteicēja vērš uzmanību, ka lēmumā par aresta uzlikšanu mantai minēti citu uzņēmumi, ar kuriem pieteicējai

nekad nav bijusi sadarbība, proti, Blackburn Estate LP, Trafalgar Capital Limited, Cantarell Trading LTD, Zahidna

Naftogazova Kompaniya TOV, Eurostandart TOV. Pieteicēja norāda, ka uzņēmējdarbības fokusā ir bijusi nafta

produktu piegāde Uzbekistānai, savukārt Ukrainas tirgus nav bijis tās biznesa interešu lokā un nav tur nav bijuši

darījumi. Pieteicēja izskaidroja, ka iegādājās naftas produktus no biznesa partnera Forreston Enterprises Limited,

kas to savukārt ieguva no naftas pārstrādes rūpnīcām Krievijas teritorijā un šādai rīcībai ir ekonomisks pamatojums,

proti, ģeogrāfiskais novietojums tuvu Uzbekistānas robežai. Darījumi ir bijuši reāli. Pieteicēja paskaidrojumiem

pievienoja virkni pielikumus ar dokumentiem (vairāk kā 246 dokumentus).

No kriminālprocesa Nr. 118160020721 lietas materiāliem redzams, ka starptautiskās sadarbības ietvaros

2022.gada 25.februārī Valsts policija vērsās pie Ukrainas kompetentām tiesību sargājošām iestādēm ar lūgumu

sniegt informāciju cita starpā par uzņēmumu Forreston Enterprises Limited, jo nevar izslēgt, ka uzņēmumu konti

Bankā tika izmantoti Ukrainā piesavināto naudas līdzekļu legalizācijai. Ģenerālprokuratūra 2022.gada 19.jūlijā

tiesiskās palīdzības lūgumu nosūtīja izpildei Ukrainas kompetentām iestādēm. Ģenerālprokuratūra 2022.gada

8.martā e-pasta vēstulē valsts policijai ir norādījusi, ka tiesiskās palīdzības lūgumu apriti starp valstīm ietekmē

karadarbība Ukrainā (kriminālprocesa Nr. 118160020721 lietas 2.sējums). Ar to izskaidrojams, ka 2022.gada

25.februārī sagatavotais Valsts policijas lūgums tika nosūtīts Ukrainai tikai 2022.gada 19.jūlijā.

Ukrainas Ģenerālprokuratūras birojs daļēji izpildīja Valsts policijas tiesiskās palīdzības lūgumu un

2022.gada 4.oktobrī tas tika nosūtīts Valsts policijai. Valsts policija nosūtīja saņemtos dokumentus iztulkošanai uz

latviešu valodu un tas tika izdarīts līdz 2022.gada 5.decembrim

No kriminālprocesa Nr. 118160020721 lietas materiāliem redzams, ka starptautiskās sadarbības ietvaros

2022.gada 14.martā Valsts policija vērsās pie Uzbekistānas kompetentām tiesību sargājošām iestādēm ar lūgumu

sniegt informāciju cita starpā par pieteicēju un uzņēmumu Forreston Enterprises Limited, jo nevar izslēgt, ka

uzņēmumu konti Bankā tika izmantoti piesavināto naudas līdzekļu legalizācijai. Ģenerālprokuratūra 2022.gada

2.maijā tiesiskās palīdzības lūgumu nosūtīja izpildei Uzbekistānas Republikas kompetentām iestādēm.

Uzbekistānas Republikas Ģenerālprokuratūras birojs izpildīja Valsts policijas tiesiskās palīdzības lūgumu un

2022.gada 2.augustā tas tika nosūtīts Valsts policijai.

No kriminālprocesa Nr. 118160020721 lietas materiāliem redzams, ka starptautiskās sadarbības ietvaros

2023.gada 21.aprīlī Valsts policija vērsās pie Šveices kompetentām iestādēm ar lūgumu sniegt informāciju cita

starpā par amatpersonām, kas tieši vai netieši saistītas ar pieteicēju, uzņēmumu Forteinvest AG un uzņēmumu

Forreston Enterprises Limited. Atbilde tika saņemta 2023.gada 12.jūnijā no Eiropola.

2023.gada 1.jūnijā un 11.augustā procesa virzītājs lūdza pieteicējai informāciju no tās patiesā labu guvēja

un/vai pilnvarotā pārstāvja (kriminālprocesa Nr. 118160020721 lietas 5.sējums).

No kriminālprocesa Nr.118160020721 lietas materiāliem redzams, ka procesa virzītājs vāca informāciju arī

par pieteicējas darījuma partneri Forreston Enterprises Ltd un uzņēmums tos turpināja sniegt arī 2023.gada

11.oktobrī (kriminālprocesa Nr. 118160020721 lietas 8.sējums).

Savukārt 2023.gada 9.decembrī procesa virzītājs atcēla arestu mantai un 2024.gada 7.februārī

kriminālprocess tika izbeigts.

[13] Izvērtējot minētos lietas apstākļus, tiesa secina, ka lēmums par aresta uzlikšanu pieteicējas finanšu

līdzekļiem bija pamatots ar faktiem, starptautiskās sadarbības ietvaros procesa virzītājs ieguva informāciju gan no

Ukrainas, gan Uzbekistānas Republikas, gan Šveices un Eiropola. Savukārt pieteicēja izmantoja normatīvajā aktā

paredzēto iespēju iesniegt sūdzību, lai regulāri pārskatītu noteiktos ierobežojumus. Jāņem vērā, ka līdzekļi Bankā

tika pienācīgi pārvaldīti un procesa virzītājs kriminālprocesā pagaidu pasākumus neizmantoja ilgāk, nekā tas bija

nepieciešams, ņemot vērā iespējamu vēlāku konfiskāciju. Proti, tā kā pēdējā aktivitāte kriminālprocesā bija

2023.gada 11.oktobrī (sniegta papildu informācija), savukārt arestu mantai atcēla 2023.gada 9.decembrī, tad

atzīstams, ka pieteicējai noteiktais ierobežojumus nebija noteikts ilgāk, nekā tas bija nepieciešams.

[14] Jāatzīmē, ka Eiropas Savienības Tiesā nav lietu, kas tieši būtu saistītas ar kompensāciju izmaksāšanu

par kriminālprocesa izbeigšanu, kura ietvaros personas īpašumam (tajā skaitā arī naudas līdzekļiem) ticis piemērots

arests. Tomēr lietās par sankciju piemērošanu Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka personām ir tiesības prasīt

kompensāciju par nepamatotu pakļaušanu sankcijām, vienlaikus norādot, ka nodarītā kaitējuma slieksnis ir ļoti

augsts, jo personai ir jāpierāda, ka Eiropas Savienības institūciju rīcības rezultātā ir nodarīts pietiekami nopietns

kaitējums. Piemēram, lietā Nr. C-239/12 Eiropas Savienības Tiesa atzina, ka nepamatoto sankciju atcelšana pati par

sevi ir pietiekama kompensācija. Savukārt lietā Nr. T-692/15 Vispārējā tiesa piešķīra kompensāciju par tādu Eiropas

Savienības sankciju piemērošanu, kurām nebija pietiekama pamatojuma.

[15] Tādējādi secināms, ka iejaukšanās pieteicējas īpašumtiesībās uzskatāma par pamatotu, un piemērotie

līdzekļi bija likumīgi un atbilda vispārējām interesēm, un pastāvēja saprātīgs samērīgums starp izmantotajiem

līdzekļiem un sasniedzamajiem mērķiem. Tā kā procesa virzītāja rīcība ir bijusi pamatota, tad pieteicējas tiesības uz

īpašuma ierobežojumu šajā kriminālprocesā atzīstamas par samērīgām ar sabiedrības labumu – atklāt noziedzīgi

iegūtu mantu un izņemt to no apgrozības.

[16] Apkopojot minēto, tiesa nonāk pie secinājuma, ka pieteikums ir nepamatots, tāpēc noraidāms.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 251.panta sesto daļu, 290.pantu un 291.panta pirmo daļu,

tiesa

nosprieda

noraidīt “PINOLIO PTE. LIMITED” pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru

“PINOLIO PTE. LIMITED” tiktu atlīdzināti kriminālprocesā Nr. 11816020721 nodarītie zaudējumi 2 332 046,28

euro.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas

dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Tiesnese S. Audzere