Legislator Case Law & Legislation
A420186321 / SKA-0025-26 ECLI:LV:AT:2026:0616.A420186321.16.S AI generated

Supreme Court quashes regional court ruling for failing to weigh proportionality of academic degree revocation against public interest.

Case Number A420186321 / SKA-0025-26
Court / Authority
Jurisdiction Latvia (LV)
Decision Date
Outcome Partially Allowed

Legislator summary

AI generated

The Supreme Court of Latvia quashed the Regional Court's decision to annul a university's revocation of a student's bachelor's degree. The Regional Court had annulled the degree based on plagiarism findings but failed to properly assess whether the consequences were disproportionate to the public interest in academic integrity. The Supreme Court held that the Regional Court did not sufficiently evaluate the student's ability to understand the implications of academic misconduct or the specific circumstances of the plagiarism attempt. Consequently, the Regional Court's judgment was set aside, and the case was remanded for a new review focusing on proportionality.

Legislator headnote

AI generated

Administratīvā procesa likuma 86. panta 2. daļa 4. punkts; 65. panta 4. daļa; 66. panta 1. daļa 3. un 4. punkts: When reviewing the annulment of an administrative act based on the revocation of an academic degree, the court must assess whether the resulting legal consequences are disproportionate to the public interest, considering the specific circumstances and the recipient's capacity to understand the implications of their actions.

Keywords

AI generated
academic degree revocation proportionality principle plagiarism consequences administrative proportionality academic integrity remand for retrial public interest vs individual rights

Cited Legislation

AI generated
Administratīvā procesa likuma 86. panta 2. daļa 4. punkts
Administratīvā procesa likuma 65. panta 4. daļa
Administratīvā procesa likuma 66. panta 1. daļa 3. un 4. punkts
Administratīvā procesa likuma 129.1 panta 1. daļa 1. punkts
Administratīvā procesa likuma 348. panta 1. daļa 2. punkts
Administratīvā procesa likuma 351. pants

Cited Case Law

AI generated

Need to analyze how this precedent applies to your matter?

Cross-reference this judgment against statutes, commentaries, and subsequent citing case law inside Legislator AI.

Open in Legislator →

Full text

ECLI:LV:AT:2026:0616.A420186321.16.S

Lieta Nr. A420186321, SKA-25/2026

Administratīvo lietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

SPRIEDUMS

2026.gada 16.jūnijā

Senāts šādā sastāvā: senatore referente Indra Meldere, senatores Dzintra Amerika un Vēsma Kakste

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /Persona A/ pieteikumu par

Latvijas Universitātes 2021.gada 13.maija lēmuma Nr. 1-13/408 atcelšanu, sakarā ar Latvijas Universitātes

kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas 2024.gada 8.janvāra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Ar Latvijas Universitātes (turpmāk – universitāte) studiju programmas „Tiesību zinātne” Bakalaura un

maģistra gala pārbaudījuma komisijas (turpmāk – komisija) 2020.gada 26.novembra lēmumu (turpmāk –

komisijas lēmums) tika atzīts, ka pieteicēja /Persona A/ bakalaura darbā „/Nosaukums/” (turpmāk – bakalaura

darbs), kas aizstāvēts 2008.gadā, ir konstatējams plaģiāts. Komisija rekomendēja anulēt vērtējumu par bakalaura

darbu un atcelt lēmumu par sociālo zinātņu bakalaura grāda tiesību zinātnē piešķiršanu pieteicējam.

Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes dome (turpmāk – dome) 2021.gada 15.marta sēdē, pamatojoties uz

Administratīvā procesa likuma 86.panta otrās daļas 4.punktu, pieņēma lēmumu Nr. 20-3/30 apstiprināt

komisijas lēmumu un atcelt Juridiskās fakultātes 2008.gada 19.jūnija lēmumu Nr. 9 par sociālo zinātņu

bakalaura grāda tiesību zinātnē piešķiršanu pieteicējam un anulēt viņam izsniegto diplomu Nr. /Numurs/

(turpmāk – domes lēmums).

Pieteicējs domes lēmumu apstrīdēja universitātes rektoram. Ar rektora 2021.gada 13.maija lēmumu Nr. 1-

13/408 (turpmāk – pārsūdzētais lēmums) domes lēmums atstāts negrozīts.

Pieteicējs minēto lēmumu pārsūdzēja tiesā.

[2] Ar Administratīvās apgabaltiesas 2024.gada 8.janvāra spriedumu pārsūdzētais lēmums atcelts, pamatojoties

uz turpmāk norādītajiem argumentiem.

[2.1] Ir pierādīts tas, ka pieteicēja bakalaura darbs ir plaģiāts. Attiecīgi domes 2008.gada 19.jūnija lēmums Nr. 9

par sociālo zinātņu bakalaura grāda tiesību zinātnē piešķiršanu pieteicējam ir bijis prettiesisks. Tādējādi

universitātei bija tiesības lemt par Administratīvā procesa likuma 86.panta otrās daļas 4.punkta piemērošanu.

Minētajā tiesību normā ietvertie vārdi „var atcelt” nozīmē, ka iestādei nav obligāti jāatceļ administratīvais akts.

Iestādei ir tiesības izvēlēties izdot administratīvo aktu vai neizdot. Šādā gadījumā atbilstoši Administratīvā

procesa likuma 65.panta ceturtajai daļai iestādei ir jāapsver izdošanas lietderība.

[2.2] Pārsūdzētā lēmuma izdošana ir pamatota ar šādiem mērķiem: nodrošināt akadēmisko godīgumu (kura

leģitīmais mērķis savukārt ir atbilstoša diplomandu zināšanu līmeņa garantēšana) un sabiedrības uzticēšanos

akadēmiskā grāda iegūšanas tiesiskumam, kā arī atturēt citus studējošos no līdzīgu pārkāpumu izdarīšanas. Šie

mērķi ir leģitīmi un ar bakalaura grāda atcelšanu ir sasniedzami. Tādējādi komisija ir apsvērusi administratīvā

akta nepieciešamību un piemērotību.

[2.3] Apsverot, vai minētos mērķus nav iespējams sasniegt ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, komisija ir

vērtējusi, vai mērķis nav sasniegts jau ar šīs lietas ierosināšanu un izskatīšanu. Ievērojot, ka pieteicēja maģistra

darbā būtiski pārkāpumi vai nepilnības netika konstatētas, atzīts, ka bakalaura grāds ir anulējams, nevis no tā

piešķiršanas brīža, bet tikai ar ietekmi uz priekšu. Bakalaura grāda atcelšana ar ietekmi uz priekšu ir efektīvs

līdzeklis izvirzīto mērķu sasniegšanai, tomēr ietekme uz pieteicēja tiesību ierobežojumu saglabājas būtiska.

Publicitāte saistībā ar pieļauto plaģiātu un attiecīgi pieteicēja reputācijas negatīva ietekmēšana var nopietni

apdraudēt pieteicēja karjeru un profesionālo reputāciju, tāpēc svarīgi izvērtēt administratīvā akta atbilstību jeb

samērīgumu šaurākā nozīmē.

[2.4] Viens no privātpersonas tiesisko stāvokli stiprinošiem tiesību principiem ir tiesiskās paļāvības princips.

Tomēr šis princips izskatāmajā gadījumā nav ņemams vērā, jo lietā ir pierādīts, ka bakalaura diplomu pieteicējs

ir ieguvis negodprātīgā ceļā. Paļāvība var tikt aizsargāta tikai tad, ja adresāts attiecīgā administratīvā akta

izdošanu nav panācis ar kādu prettiesisku vai vismaz negodprātīgu rīcību no savas puses. Tomēr tas, ka

pieteicēja paļāvība uz viņam piešķirtā labuma pastāvīgumu nav aizsargājama, nenozīmē, ka, apsverot

administratīvā akta par labuma atņemšanu lietderību, universitātei nebūtu jāsamēro pieteicēja un sabiedrības

intereses.

[2.5] Administratīvā procesa likuma 86.pantā nav noteikts labvēlīga prettiesiska administratīvā akta atcelšanas

termiņš minētā panta otrās daļas 4.punktā paredzētajam gadījumam. Tomēr atbilstoši doktrīnas atziņās

norādītajam laika posms, kas pagājis no labvēlīga prettiesiska administratīvā akta izdošanas, ir viens no

vērtējamajiem apstākļiem, lai iestādes lēmums tiktu pieņemts saprātīgā termiņā, ievērojot samērīguma principu.

[2.6] Bakalaura grāda piešķiršana un diploma izdošana apliecina, ka absolvents ir izpildījis noteiktus kritērijus

un ieguvis noteiktu zināšanu līmeni. Tamdēļ sabiedrības interesēs ir, lai tiktu ievērots akadēmiskais godīgums,

jo tas veicina augstākās izglītības un zinātnes kvalitāti un prestižu. Savukārt būtiski akadēmiskā godīguma

pārkāpumi grauj augstskolas prestižu un reputāciju. Tādējādi akadēmiskā godīguma nodrošināšana ir nozīmīga

un aizsargājama sabiedrības interese. Izskatāmajā gadījumā, konstatējot pieteicēja bakalaura darbā plaģiātu,

komisija atzinusi, ka pieteicējs būtiski pārkāpis akadēmiskā godīguma principus. Lai gan komisija atzinusi, ka

pieļautie pārkāpumi ir rupji un pieļauti lielā apmērā, lietā nav konstatēta plaģiāta vissmagākā forma –

viltvārdība.

Atbilstoši Akadēmiskā godīguma vispārējām vadlīnijām par ļoti nopietniem akadēmiskā godīguma

pārkāpumiem tiek uzskatīts būtisks plaģiāts saistībā ar nozīmīgu uzdevumu, plaģiāts darba būtiskākajās daļās

(piemēram, hipotēze noslēguma darbā, pētniecības ideju zagšana, pētījumu rezultāti, secinājumi). Pieteicēja

bakalaura darbā apskatīto tēmu „/Nosaukums/” nevar uzskatīt par īpaši nozīmīgu krimināltiesību zinātnē.

Plaģiāts nav konstatēts darba svarīgākajā daļā – secinājumos. Turklāt šobrīd pieteicēja pētījums ir zaudējis savu

aktualitāti, jo laika gaitā probācijas uzraudzības joma ir piedzīvojusi ievērojamas izmaiņas. Līdz ar to ir

apšaubāms, ka pieteicēja darbs varētu tikt izmantots jaunākos pētījumos. Pieteicēja bakalaura darbs nav arī

publicēts un nav atzīts kā darbs ar būtisku pienesumu. Ņemot vērā minētos apstākļus, atzīstams, ka pieteicēja

pārkāpuma intensitāte ir būtiska, bet tā radītās sekas nav smagas, un, ievērojot ilgo laiku, kas pagājis no

pieteicēja bakalaura darba izstrādāšanas, zinātniskā grāda atcelšanai vairs nav tik lielas nozīmes sabiedrības

interešu aizskāruma novēršanā un leģitīmā mērķa sasniegšanā.

Vērā ņemams, ka pieteicējs ir ieguvis maģistra grādu un maģistra darbā plaģiāts nav konstatēts. Tādējādi,

neraugoties uz šaubām, vai pieteicējs ir apguvis iemaņas zinātniskajā pētniecībā studiju programmas noteiktajā

apjomā, risks, ka pieteicējam ir kvalifikācijas līmenim neatbilstošas zināšanas, līdz ar maģistra darba sekmīgu

aizstāvēšanu, noslēguma eksāmenu nokārtošanu un maģistra grāda iegūšanu, ir novērsts. Tādējādi konkrētajā

lietā kaitējums aizsargājamajai sabiedrības interesei un atbildētājas prestižam nav tik smags. Atbildētāja uzsver,

ka no izglītības sistēmas un iegūstamo pamatzināšanu viedokļa, bakalaura grādu nevar vērtēt kā mazāk svarīgu

par maģistra grādu. Tam var piekrist, taču uz bakalaura studiju studenta akadēmiskā godīguma pārkāpumiem,

salīdzinot ar maģistra studiju vai doktorantūras studenta pārkāpumiem, tomēr būtu jāraugās mazāk kritiski,

ņemot vērā, ka bakalaura studiju līmenī akadēmiskās rakstīšanas prasme un izpratne par plaģiātisma radīto

kaitējumu nav vēl pietiekami attīstīta. Turklāt atšķirībā no šā brīža situācijas 2008.gadā universitātei nebija

ieviesti efektīvi pasākumi plaģiāta konstatēšanā un novēršanā. Tobrīd spēkā esošajos iekšējos noteikumos nebija

plaši skaidrots, kā var izpausties plaģiāts, nebija izstrādāts detalizēts regulējums par akadēmisko godīgumu, par

akadēmiskā godīguma pārkāpumiem un ar tiem saistīto rīcību. Tādējādi, izvērtējot sabiedrības interešu

nozīmību, piešķirtā bakalaura grāda prettiesiskuma pakāpi, maģistra grāda iegūšanu, pieteicēja rīcību, iepriekš

konstatētajos apstākļos bakalaura grāda atcelšana pēc 13 gadiem nav atbilstīga leģitīmajam mērķim garantēt

atbilstošu diplomanda zināšanu līmeni. Attiecīgi šāds termiņš prettiesiski iegūta diploma anulēšanai konkrētajā

gadījumā nav atzīstams par saprātīgu. Turklāt ne komisijas, ne domes, ne pārsūdzētajā lēmumā nav vērtēts laiks,

kas pagājis no bakalaura diploma iegūšanas un nav ietverts pamatojums, kāpēc atbildētājas ieskatā 13 gadi ir

saprātīgs termiņš diploma anulēšanai konkrētajos apstākļos.

[2.7] Nav šaubu, ka augstskolas reputāciju ietekmē akadēmiskais negodīgums. Plaģiāta savlaicīgā konstatēšanā

liela nozīme ir gan darba zinātniskajam vadītājam, gan arī recenzentam, jo tās ir personas, kas vistuvāk ir

iepazinušās ar noslēguma darbu. Darba vadītājs ir persona, kas pirmā var konstatēt plaģiāta pazīmes. Par

noslēguma darbu raksturojumu sniedz recenzents, pievēršoties arī atsauču lietošanai. Visbeidzot studentam

bakalaura darbs ir jāaizstāv komisijas priekšā. Tādējādi visās minētajās stadijās būtiska nozīme ir mācību spēku

profesionalitātei un modrībai, lai spētu konstatēt plaģiāta pazīmes.

Pieteicēja bakalaura darba izstrādes un aizstāvēšanas posmā bija objektīvi iespējams konstatēt pazīmes par

plaģiāta iespējamību, un universitātei pastāvēja iespēja laikus plaģiātu novērst, tādējādi aizsargājot savu

reputāciju un samazinot radīto kaitējumu, kas izskatāmajā lietā nav noticis. Minētais apstāklis būtu vērtējams,

lemjot, kādas sekas par atklāto plaģiātu ir piemērojamas pieteicējam, taču universitāte to nepamatoti nav

darījusi.

[2.8] Fakts, ka pieteicēja bakalaura darbā ir atklāts plaģiāts, neapšaubāmi rada nelabvēlīgas sekas pieteicēja

reputācijai sabiedrībā, kas var negatīvi ietekmēt pieteicēja privāto dzīvi un karjeru, radot tādu reputācijas

krituma risku, kas var novest pie amata zaudēšanas, tamdēļ arī pārsūdzētais lēmums būtiski aizskar pieteicēja

tiesības un tiesiskās intereses. Samērojot pieteicēja intereses ar sabiedrības interesēm, lai tiktu ievērots

akadēmiskais godīgums, konstatējams, ka mediju un līdz ar to arī sabiedrības pievērstai uzmanībai pieteicējam

ir arī preventīva nozīme, lai atturētu citas personas no plaģiātisma un veicinātu akadēmiskā godīguma

ievērošanu. Minēto apstākli universitāte nav ņēmusi vērā, apsverot, vai fakta konstatēšana par plaģiātu

pieteicēja bakalaura darbā un šā fakta publiskošana nav mazāk ierobežojošs līdzeklis nekā diploma anulēšana,

lai sasniegtu leģitīmo mērķi.

[2.9] Universitāte nav pareizi izmantojusi rīcības brīvību, izdodot pārsūdzēto lēmumu. Pārsūdzētais lēmums ir

prettiesisks, jo nav atbilstīgs kļūdainu lietderības apsvērumu dēļ. Pārsūdzētais lēmums nav pieņemts saprātīgā

termiņā, un tas nav samērīgs, jo labums, ko iegūst sabiedrība, atņemot pieteicējam bakalaura grādu un anulējot

diplomu, ir mazāks nekā pieteicēja tiesību ierobežojums. Izskatāmajā gadījumā kā izņēmuma gadījumā tiesiskās

noteiktības principam un tiesiskās drošības principam, kas prasa, lai ar neapstrīdamu administratīvo aktu galīgi

noregulēta situācija paliktu nemainīga, ir dodama priekšroka iepretim tiesiskuma principam, kura

nodrošināšanai ir ticis pieņemts pārsūdzētais lēmums.

[3] Universitāte par apgabaltiesas spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību, kurā norādīti šādi argumenti.

[3.1] Apgabaltiesa nepareizi piemērojusi Administratīvā procesa likuma 86.panta otrās daļas 4.punktu. Kaut arī

86.panta otrās daļas pirmajā teikumā ir vārds „var”, kas šķietami norāda uz lēmuma pieņemšanu kā brīvu

administratīvo aktu, šajā gadījumā tas attiecas vienīgi uz pieteicēja darbību prettiesiskuma izvērtējumu.

Turpmākais šā punkta saturs paredz pienākumu atcelt prettiesisko administratīvo aktu, kas iegūts pieteicēja

prettiesisko darbību rezultātā, un tas neparedz iestādes rīcības brīvību šādā gadījumā. Līdz ar to, ja ir konstatēta

pieteicēja prettiesiska rīcība, ir jāvērtē šīs prettiesiskās rīcības smagums, bet ne tas, kā administratīvā akta

palikšana spēkā ietekmē būtiskas sabiedrības intereses. Tādēļ tiesa ir kļūdījusies, saskatot nepieciešamību vērtēt

lietderības apsvērumus.

Pieteicējs ir pieļāvis vienu no smagākajiem pārkāpumiem, ko studējošais var pieļaut, turklāt tieši šo rīcību

rezultātā ieguvis nepamatotu apliecinājumu par savu zināšanu un kompetenču šķietamo esību. Tā kā pieteicējs

nav izpildījis pamata prasības bakalaura grāda iegūšanai, administratīvs akts, kas šādas tiesības piešķir, nevar

palikt spēkā. Šāda izpratne attiecībā uz prettiesiski iegūta akta atcelšanu izriet no tiesiskās paļāvības neesības.

Personai nevar veidoties tiesiskā paļāvība uz administratīvo aktu un no tā izrietošām tiesībām, kas ir iegūtas

prettiesiskā veidā, neraugoties uz laiku, kas paiet pēc šā akta izdošanas. Līdz ar to arī šāda prettiesiski iegūta

administratīvā akta darbības ilgums nav un nevar būt izšķirošs, lai vērtētu attiecīgā akta atcelšanas iespējamību.

Lietā nepastāv tādi apstākļi vai intereses, kas prevalētu pār universitātes identificētajiem mērķiem. Tā kā

pārsūdzētais lēmums pēc būtības neietekmē pieteicēja tālāk iegūto maģistra grādu un jurista kvalifikāciju, kas ir

balstīta uz šo prettiesisko bakalaura grādu, nepastāv citas aizsargājamas intereses, kas prevalētu pār šo interešu

aizsardzību. Apstāklis, ka pieteicēja rīcības prettiesiskums ir kļuvis publiski zināms un, iespējams, rada

kaitējumu pieteicēja reputācijai, ir saistīts ar pieteicēja paša rīcību, nevis pārsūdzēto lēmumu.

[3.2] Tiesa ir pareizi konstatējusi, ka universitātei bija tiesības atcelt pieteicējam labvēlīgo administratīvo aktu

atbilstoši Administratīvā procesa likuma 86.panta otrās daļas 4.punktam. Tomēr universitātei nebija rīcības

brīvības attiecībā uz prettiesiskā akta atcelšanu kā tādu. Tiesa, nepamatoti uzskatot pretējo, ir nonākusi pie

vairākiem nepareiziem secinājumiem: par alternatīvu līdzekļu piemērošanu leģitīmo mērķu sasniegšanai;

pārsūdzētā lēmuma samērīgumu šaurākā nozīmē, neizsverot pieteicēja intereses pret visiem norādītajiem

leģitīmajiem mērķiem, kuru dēļ pārsūdzētais lēmums ir pieņemts; ka termiņš, kurā pārsūdzētais lēmums ir

pieņemts, nav bijis samērīgs. Konkrētajā situācijā tiesa ir konstatējusi smagāko akadēmiskā godīguma

pārkāpumu – plaģiātu, kas ir pamats Administratīvā procesa likuma 86.panta otrās daļas 4.punkta piemērošanai.

Tiešas prettiesiskas rīcības rezultātā iegūta administratīvā akta atcelšana šajā situācijā nav acīmredzami

nesamērīga.

[3.3] Nepastāv citi vienlīdz efektīvi, bet pieteicēja tiesības mazāk ierobežojoši līdzekļi leģitīmo mērķu

sasniegšanai. Tiesas identificētais iespējami maigākais līdzeklis – informācijas par plaģiātu publiskošana vai

iespējamā mediju rezonanse kā preventīvs līdzeklis, lai atturētu citus no līdzīgas rīcības, – nav paredzēta tiesību

normās kā atbildētājas pienākums. Šāds piedāvātais tiesas līdzeklis nesasniegtu visus atbildētājas izvirzītos

leģitīmos mērķus. Vienīgi šādas informācijas publiskošana, neradot nekādas tiesiskas sekas prettiesiskās rīcības

veicējam, varētu pamudināt, nevis atturēt citus studējošos no līdzīgu pārkāpumu izdarīšanas. Proti, šādā veidā

universitāte kā viena no vadošajām Latvijas augstskolām publiski norādītu, ka tās interese par akadēmisko

godīgumu un integritāti nav tik augsta, lai anulētu diplomu personai, kas to ir ieguvusi prettiesiski. Šāda rīcība

ne tikai neatturētu citus studējošos no plaģiāta pieļaušanas savos darbos, apzinoties, ka reālu seku tam nebūs,

bet arī grautu universitātes reputāciju, uzskatot universitāti par institūciju, kas neiestājas pret rupjākajiem

akadēmiskajiem pārkāpumiem. Universitātei nav jārūpējas par pieteicēja potenciālo reputācijas aizskārumu

situācijā, kur tieši pieteicēja rīcības dēļ tā tiek grauta. Tādējādi tiesas norādītais līdzeklis nespētu sasniegt

atbildētājas izvirzītos mērķus tādā pašā kvalitātē kā pārsūdzētais lēmums.

[3.4] Ar pārsūdzēto lēmumu ir ievērots arī taisnīgs līdzsvars starp sabiedrības interesēm un pieteicēja interesēm

uz prettiesisku darbību rezultātā iegūta prettiesiska administratīvā akta spēkā esību.

Pieteicēja tiesiskās paļāvības neesības gadījumā universitātes rīcības brīvība un sabiedrības interešu aizsardzība

pieaug, nevis samazinās. Proti, pieteicējam nav leģitīmas intereses uz prettiesiskā veidā iegūta administratīvā

akta aizsardzību. Tādēļ samērīgums šaurākā nozīmē būtu vērtējams tādējādi, vai vispār pastāv kādas leģitīmas

intereses, kas pieprasa pieteicējam izsniegtā bakalaura grāda anulēšanu un kādas sekas no pārsūdzētā lēmuma

tiks radītas pieteicējam. Savukārt tiesiskās sekas nesasniedz tādu pieteicēja tiesību ierobežojumu, lai atturētu

universitāti no pārsūdzētā lēmuma pieņemšanas.

No sprieduma neizriet, ka tiesa ir vērtējusi visus universitātes norādītos leģitīmos mērķus kopsakarā, bet gan

lielāku uzmanību pievērsusi tikai akadēmiskā godīguma nodrošināšanas interesei. Savukārt nav pienācīgi ņemta

vērā sabiedrības uzticēšanās akadēmiskā grāda iegūšanas tiesiskumam un interese atturēt citus studējošos no

līdzīgu pārkāpumu pieļaušanas. Līdz ar to tiesa ir veikusi pārāk šauru interešu samērošanu, kas novedusi pie

kļūdainiem secinājumiem. Pārsūdzētā lēmuma nepieņemšana radītu pretēju ietekmi un būtiski grautu

sabiedrības kopējās intereses. Universitāte tādējādi apliecinātu, ka akadēmiskais godīgums nav tiesiski

aizsargājama interese, turklāt tas mestu šaubu ēnu universitātes izsniegtajiem akadēmiskajiem grādiem un

spējām nodrošināt atbilstošu diploma un zināšanu līmeņa garantēšanu. Jo īpaši tas attiecas uz izglītības

programmām, kuru galarezultātā personas iegūst profesionālo kvalifikāciju.

Tiesa ir mazinājusi bakalaura darba nozīmi un paudusi vispārīgu apgalvojumu (bakalaura studiju līmenī

akadēmiskās rakstīšanas prasme un izpratne par plaģiātisma radīto kaitējumu nav vēl pietiekami attīstīta), kas

nav pamatots ar avotiem un neizriet no iepriekš sniegtās argumentācijas. Tikai tādēļ, ka bakalaura studijas ir

pirmais augstākās izglītības posms, studējot tiesību zinātnes, tas nemazina šo studiju intensitāti, studiju

programmas sarežģītību un nepieciešamo zināšanu līmeni. Bakalaura studijas tiesību zinātnē ir augstākās

izglītības studiju programma, kas, kā jebkura cita, pieprasa pienācīgu studējošo attieksmi, piemērojamo

normatīvo aktu prasību izpildi, tostarp akadēmiskā godīguma ievērošanu. Tieši bakalaura studijas studentam

sniedz tās nepieciešamās zināšanas, kuras tiek turpmāk attīstītas un bez kurām maģistra studijas nebūtu

iespējamas.

[3.5] Universitāte bija pieminējusi tiesu praksi, kas norāda, ka termiņu un laiku, kas pagājis no administratīvā

akta izdošanas, saista ar tiesiskās paļāvības esību. Tādēļ, ja personai nerodas tiesiskā paļāvība, nav nozīmes

laikam, kāds ir pagājis no administratīvā akta izdošanas. Tiesa secinājusi, ka šajā situācijā pieteicējam nav

tiesiskās paļāvības un tā nevar tikt vērtēta. Tādējādi laika posms, kas paiet no bakalaura piešķiršanas, nevar radīt

aizsargājamu interesi uz prettiesiski iegūtu administratīvo aktu. Tieši šādu iemeslu dēļ likumdevējs nav noteicis

termiņu vai noilgumu pārsūdzētā lēmuma pieņemšanai, līdz ar to pārsūdzētais lēmums ir pieņemts saprātīgā

termiņā.

Tiesa nav ņēmusi vērā un atspēkojusi universitātes argumentus par plaģiāta kā tiesību pārkāpuma raksturu.

Universitātes pārstāvji tiesas sēdē norādīja, ka plaģiāts pēc būtības ir autortiesību pārkāpums, jo pieteicējs

piesavinās un norāda citu autoru darbus kā savus. Savukārt atbilstoši Autortiesību likuma 36.pantam

autortiesības ir spēkā un aizsargā autoru radītos galaproduktus visu autora dzīves laiku un 70 gadus pēc autora

nāves. Tādējādi ir pamatoti sagaidīt, ka sabiedrības interese par pieteicēja prettiesiskās rīcības seku novēršanu ir

augsta arī pēc 13 gadiem. Līdz ar to secināms, ka laiks, kas ir pagājis no bakalaura darba piešķiršanas un tā

atņemšanas, nav bijis nesamērīgs, ievērojot aizsargājamās intereses un pieteicēja prettiesisko rīcību un tās

smagumu. Turklāt arī likumdevējs, virzot grozījumus Augstskolu likuma 59.pantā, likumprojekta anotācijā ir

skaidrojis, kādas ir leģitīmās intereses piešķirtā grāda anulēšanai un sabiedrības interešu nozīmīgumam.

[3.6] Tiesa arī nepareizi izsvērusi tiesību principus. Universitāte ir nodrošinājusi, ka tiesiskā drošība un

noteiktība, pieņemot pārsūdzēto lēmumu, netiek ietekmēta, jo pārsūdzētā lēmuma iedarbība ir vērsta uz nākotni.

Tiesa ir risinājusi vispārējo tiesību principu (tiesiskuma un tiesiskās noteiktības principa) savstarpējo kolīziju,

nosakot prioritātes kārtību starp kolidējošiem principiem, taču nav sniegusi argumentāciju par to. Šajā lietā

pārsūdzētais lēmums neietekmē jau iedibinātas un esošas attiecības, kas tika iegūtas, pamatojoties uz prettiesiski

iegūto bakalaura grādu. Tiesa nav pamatojusi, kādas tiesiskās attiecības vai sekas būtu radītas tiesiskās drošības

vai noteiktības nodrošināšanai, ja pārsūdzētais lēmums tiktu atstāts spēkā.

[4] Paskaidrojumā par kasācijas sūdzību pieteicējs norādījis, ka kasācijas sūdzība nav pamatota.

Motīvu daļa

[5] Tiesa šajā lietā atzina, ka universitāte bija izdevusi prettiesisku administratīvo aktu – pieņēmusi lēmumu par

bakalaura grāda piešķiršanu pieteicējam, kaut arī pieteicēja izstrādātajā bakalaura darbā bija pieļauts plaģiāts.

Tādēļ tiesa vērtēja, vai universitāte, pieņemot pārsūdzēto lēmumu, pareizi piemēroja Administratīvā procesa

likuma 86.panta otrās daļas 4.punktu. Tiesa secināja, ka universitāte ir pieļāvusi kļūdas lietderības apsvērumu

izdarīšanā, tādēļ atzina pārsūdzēto lēmumu par prettiesisku. Universitāte kasācijas sūdzībā norādījusi, ka tiesa

minēto tiesību normu piemērojusi nepareizi, jo tiesai nebija jāizdara lietderības apsvērumi.

Tādēļ izskatāmajā lietā ir strīds par to, vai tiesa ir pareizi interpretējusi un piemērojusi Administratīvā procesa

likuma 86.panta otrās daļas 4.punktu.

[6] Administratīvā procesa likuma 65.panta otrajā daļā noteikts: ja piemērojamā tiesību norma ļauj iestādei

izlemt, vai administratīvo aktu izdot vai neizdot, bet izdošanas gadījumā nosaka konkrētu tā saturu (izdošanas

izvēles administratīvais akts), iestāde apsver izdošanas lietderību. Ja iestāde secina, ka administratīvais akts ir

izdodams, tā izdod tāda satura administratīvo aktu, kāds paredzēts piemērojamā tiesību normā. Ja iestāde secina,

ka administratīvā akta izdošana nav lietderīga, tā lietu izbeidz.

Izskatāmajā gadījumā ir piemērots Administratīvā procesa likuma 86.panta otrās daļas 4.punkts, kas noteic:

adresātam labvēlīgu prettiesisku administratīvo aktu var atcelt, ja ir vismaz viens no šādiem apstākļiem: adresāts

attiecīgā administratīvā akta izdošanu panācis ar apzināti nepatiesu ziņu sniegšanu, kukuļošanu, spaidiem,

draudiem vai citām prettiesiskām darbībām. Šādā gadījumā iestāde izvērtē adresāta veikto darbību

prettiesiskumu un atceļ šo administratīvo aktu ar tā izdošanas dienu.

Tādējādi minētās tiesību normas pirmais teikums vispirms ļauj iestādei izlemt, administratīvo aktu izdot vai

neizdot situācijā, ja labvēlīgais akts ir bijis prettiesisks un adresāts tā izdošanu panācis ar apzināti nepatiesu ziņu

sniegšanu, kukuļošanu, spaidiem, draudiem vai citām prettiesiskām darbībām. Minētās tiesību normas otrais

teikums noteic to, kāds administratīvais akts ir izdodams, ja iestāde secinājusi, ka administratīvais akts ir

jāizdod: prettiesiskais administratīvais akts ir atceļams. Tādējādi piemērojamā tiesību norma ļauj lēmuma

pieņēmējam izlemt par administratīvā akta izdošanu, bet administratīvā akta izdošanas gadījumā paredz

konkrētas sekas.

Arī tiesību doktrīnā norādīts: atbilstoši komentējamā panta otrās daļas 4.punkta otrajam teikumam, gadījumā, ja

administratīvais akts iegūts adresāta darbību prettiesiskuma dēļ, iestāde izvērtē adresāta veikto darbību

prettiesiskumu un atceļ šo administratīvo aktu ar tā izdošanas dienu. Kaut arī otrās daļas pirmajā teikumā

ietvertais vārds „var” norāda uz to, ka arī šāda akta atcelšana ir brīvais akts (65.panta ceturtā daļa), iestādes

rīcības brīvība attiecas tikai uz adresāta darbību prettiesiskuma pakāpes izvērtēšanu. Parasti šādu aktu atceļ ar

atpakaļejošu spēku. Tikai izņēmuma gadījumā, ja atcelšana ir acīmredzami nesamērīga, šādu administratīvo

aktu var atcelt tikai uz priekšu vai neatcelt vispār (Briede J. 86.panta komentārs. Grām.: Administratīvā procesa

likuma komentāri. A un B daļa. Dr. iur. J. Briedes zinātniskajā redakcijā. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013,

863.–864.lpp.).

[7] Administratīvā procesa likuma 66.panta pirmajā daļā norādīts uz apsvērumiem, kas jāņem vērā, lemjot par

administratīvā akta (tostarp labvēlīga prettiesiska akta atcelšanu) izdošanu. Tiesību normā noteikts: apsverot

administratīvā akta izdošanas vai tā satura lietderību, iestāde lemj: 1) par administratīvā akta nepieciešamību, lai

sasniegtu tiesisku (leģitīmu) mērķi; 2) par administratīvā akta piemērotību attiecīgā mērķa sasniegšanai; 3) par

administratīvā akta vajadzību, tas ir, par to, vai šo mērķi nav iespējams sasniegt ar līdzekļiem, kuri mazāk

ierobežo administratīvā procesa dalībnieku tiesības vai tiesiskās intereses; 4) par administratīvā akta atbilstību,

salīdzinot privātpersonas tiesību aizskārumu un sabiedrības interešu ieguvumu un ņemot vērā, ka privātpersonas

tiesību būtisku ierobežošanu var attaisnot tikai ievērojams sabiedrības ieguvums.

Tādējādi gan administratīvā akta izdošanas izvēles, gan satura izvēles gadījumā administratīvā akta izdevējam ir

jāizdara lietderības apsvērumi. Tas nozīmē, ka šajā lietā tiesai bija jāpārbauda, vai universitāte, pieņemot

pārsūdzēto lēmumu, ir pareizi izmantojusi rīcības brīvību un apsvērusi: vai ar lēmumu atcelt pieteicējam

piešķirto bakalaura grādu pārsūdzētā lēmuma pieņemšanas brīdī ir iespējams sasniegt un tiek sasniegts leģitīms

mērķis; vai leģitīmo mērķi nav iespējams sasniegt ar administratīvā procesa dalībnieku mazāk ierobežojošiem

līdzekļiem; vai privātpersonas tiesību aizskārums ar pārsūdzētā lēmuma izdošanu ir mazāks, nekā sabiedrības

interešu ieguvums.

Senāts atzīst, ka tiesa spriedumā šos lietderības apsvērumus ir pārbaudījusi, tomēr turpmāk minēto iemeslu dēļ

to pārbaudē ir konstatējamas kļūdas, kas varēja novest pie nepareiza sprieduma.

[8] Tiesa ir atzinusi, ka jau pieteicēja studiju laikā universitātē no studējošā tika sagaidīta tāda uzvedība, kas

atbilstoši šā brīža tiesiskajam regulējumam definēta kā akadēmiskais godīgums (Latvijas Universitātes iekšējās

kārtības noteikumu studējošajiem (apstiprināti ar Latvijas Universitātes Senāta 2004.gada 31.maija lēmumu Nr.

258) (turpmāk – Iekšējās kārtības noteikumi) 4.2. un 4.7.punkts), taču pieteicējs šo prasību ir pārkāpis. Tāpat

spriedumā atzīts, ka pārsūdzētā lēmuma izdošanā ir apsvērta administratīvā akta nepieciešamība un piemērotība

leģitīmo mērķu sasniegšanai: ar prettiesiski iegūta bakalaura grāda atcelšanu ir iespējams sasniegt pārsūdzētajā

lēmumā izvirzītos leģitīmos mērķus: nodrošināt akadēmisko godīgumu (kura leģitīmais mērķis savukārt ir

atbilstoša diplomandu zināšanu līmeņa garantēšana) un sabiedrības uzticēšanos akadēmiskā grāda iegūšanas

tiesiskumam, kā arī atturēt citus studējošos no līdzīgu pārkāpumu izdarīšanas. Tādēļ tiesa secināja, ka

universitāte ir apsvērusi administratīvā akta nepieciešamību un piemērotību. Vienlaikus tiesa atzina, ka

universitāte nav apsvērusi cita, mazāk ierobežojoša līdzekļa iespējamību, kā arī secinājusi, ka bakalaura grāda

atcelšana nav bijusi samērīga.

Universitāte kasācijas sūdzībā norādījusi, ka tiesa cita, mazāk ierobežojoša līdzekļa iespējamību un

samērīgumu, nav pareizi izvērtējusi un tādējādi nav pareizi piemērojusi Administratīvā procesa likuma 66.panta

pirmās daļas 3. un 4.punktu.

Ievērojot minēto, tālāk Senātam jāpārbauda, vai tiesa objektīvi ir izvērtējusi un konstatējusi kļūdas trešā un

ceturtā lietderības apsvēruma izdarīšanā pārsūdzētā lēmuma pieņemšanā: to, vai leģitīmo mērķi nav iespējams

sasniegt ar līdzekļiem, kuri mazāk ierobežo administratīvā procesa dalībnieku tiesības vai tiesiskās intereses;

administratīvā akta atbilstību, salīdzinot privātpersonas tiesību aizskārumu un sabiedrības interešu ieguvumu.

[9] No pārsūdzētā sprieduma izriet, ka universitāte bija apsvērusi vairākus alternatīvos līdzekļus (bakalaura

darba pārstrādāšanu vai cita darba izstrādāšanu, kā arī apsvērusi, vai mērķis nav sasniegts jau ar šīs lietas

ierosināšanu un izskatīšanu), bet atzinusi tos par nepiemērotiem leģitīmo mērķu sasniegšanai. Tomēr tiesa ir

saskatījusi vēl vienu pieteicēja tiesības mazāk ierobežojošu līdzekli: fakta par plaģiātu bakalaura darbā

publiskošanu un tā radītās sekas. Proti, tiesas ieskatā mediju un sabiedrības pievērstai izmanībai pieteicējam arī

esot preventīva nozīme, lai atturētu citas personas no plaģiātisma un veicinātu akadēmiskā godīguma

ievērošanu. Universitāte neesot apsvērusi šādu līdzekli.

Universitāte kasācijas sūdzībā norādījusi, ka tai nav pienākuma informēt sabiedrību par bakalaura darbā

konstatēto plaģiātu.

Senāts iepriekš judikatūrā ir norādījis, ka personai ir tiesības prasīt, lai iestāde izmanto savu rīcības brīvību

nekļūdīgi. Tiesa var pārbaudīt tikai to, vai valsts pārvalde, izmantojot savu rīcības brīvību, ir rīkojusies tiesiski.

Valsts pārvaldes rīcības brīvība nav izmantota tiesiski, ja tā ir kļūdaina. Līdz ar to tiesai ir jāpārbauda

iespējamās rīcības brīvības izmantošanas kļūdas: rīcības brīvības neizmantošana, rīcības brīvības pārsniegšana,

rīcības brīvības nepareiza izmantošana. Valsts pārvaldes rīcības brīvība ir izmantota nepareizi, ja tās

izmantošana ir pretrunā ar noteikumiem, kas reglamentē rīcības brīvības pareizu izmantošanu – tas ir, ja lēmuma

pieņēmējs nav metodoloģiski korekti izdarījis vispārējos lietderības apsvērumus, nav ievērojis likuma

specifiskos norādījumus, patvaļas aizlieguma principu vai procesuālā taisnīguma principu (Senāta 2010.gada

6.decembra sprieduma lietā Nr. SKA-673/2010, A42476008, 11.punkts). Iestādes rīcības brīvība nozīmē, ka tā

var (tai normatīvajā aktā ir dotas tiesības vai uzlikts pienākums) izvēlēties starp dažādām rīcības alternatīvām.

Rīcības brīvība vispirms izslēdz visas tās rīcības alternatīvas, kas atrodas ārpus tās kompetences ietvariem

(rīcības brīvības ārējās robežas). Ja iestāde izvēlas kādu rīcību, kas atrodas ārpus tās kompetences, tad tā rīkojas

ultra vires, un tās rīcība ir prettiesiska (Briede J., Levits E. 66.panta komentārs. Grām.: Administratīvā procesa

likuma komentāri. A un B daļa. Dr. iur. J. Briedes zinātniskajā redakcijā. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013,

637.–638.lpp.).

Tā kā administratīvā akta vajadzība ir viens no elementiem, kas jānovērtē, lai iestāde pareizi izmantotu savu

rīcības brīvību, Senāts atzīst, ka arī citiem alternatīviem līdzekļiem, ar kuriem varētu sasniegt leģitīmo mērķi,

jābūt tiesiskiem. Tādējādi universitāte, rīcības brīvības ietvaros lemjot par administratīvā akta izdošanu, bija

tiesīga apsvērt tikai tādus rīcības modeļus, kas bija tiesiski iespējami.

Tiesa, norādot, ka mediju un sabiedrības pievērstai uzmanībai pieteicējam arī esot preventīva nozīme, lai

atturētu citas personas no plaģiātisma un veicinātu akadēmiskā godīguma ievērošanu, nav atsaukusies uz tiesību

normām, kas universitātei noteiktu pienākumu vai tiesības informēt sabiedrību vai medijus par studiju darbā

atklātu plaģiātu. Universitāte norādījusi, ka tai no tiesību normām neizriet šāds pienākums. Tādējādi, ja šāda

pienākuma nav, tad Senāts atzīst, ka universitātei tiesas identificētā leģitīmā mērķa (lai neatkārtotos līdzīgi

gadījumi un tiktu nodrošināts akadēmiskais godīgums) sasniegšanai šāds pieteicēja tiesību mazāk ierobežojošs

līdzeklis nebija jāapsver. Attiecīgi, ja informācija sabiedrībā par to, ka pieteicēja bakalaura darbs ir plaģiāts, bija

izplatījusies citā veidā, tā nebija saistoša universitātei, lai to apsvērtu kā alternatīvu, pieteicēja tiesības mazāk

ierobežojošu līdzekli. Līdz ar to tiesas secinājums, ka informācijas publiskošana un mediju interese par konkrēto

gadījumu sasniedz leģitīmo mērķi, ir patvaļīgs un nav pamatots. Tiesa ir pieļāvusi kļūdu Administratīvā procesa

likuma 66.panta pirmās daļas 3.punkta piemērošanā.

[10] Kasācijas sūdzībā universitāte norādījusi, ka tiesai nevajadzēja vērtēt administratīvā akta atbilstību jeb

samērīgumu šaurākā nozīmē, jo Administratīvā procesa likuma 86.panta otrās daļas 4.punkts paredz, kāds tieši

administratīvais akts jāizdod.

Senāts jau iepriekš atzina, ka iestādes rīcības brīvība šīs normas piemērošanai primāri attiecas uz to, vai

administratīvo aktu izdot vai neizdot. Tomēr Senāts arī atzīst, ka, kaut arī administratīvā akta izdošanas

gadījumā tiesību norma paredz, kādu administratīvo aktu iestādei jāizdod, tā tomēr neliedz vērtēt, vai šāds

administratīvais akts būs samērīgs (atbilstošs), salīdzinot personas tiesību ierobežojumu ar sabiedrības

ieguvumu. Samērīguma vērtējumu šaurākā nozīmē jeb atbilstību administratīvā akta izdošanā tieši paredz

Administratīvā procesa likuma 66.panta 4.punkts. Tas ir atzīts arī tiesību doktrīnā tieši saistībā ar Administratīvā

procesa likuma 86.panta otrās daļas 4.punkta piemērošanu (Briede J. 86.panta komentārs. Grām.:

Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. Dr. iur. J. Briedes zinātniskajā redakcijā. – Rīga: Tiesu

namu aģentūra, 2013, 863.–864.lpp.). Salīdzinājumam: gan Satversmes tiesas, gan Senāta judikatūrā ir atzīts, ka

pat obligātā administratīvā akta izdošanas gadījumā gan iestādei, gan tiesai jāpārbauda, vai ir ievērots

samērīgums, ja ir šaubas, ka ar šādu aktu būtiski tiek aizskartas personas cilvēktiesības (Latvijas Republikas

Satversmes tiesas 2007.gada 28.februāra lēmuma lietā Nr. 2006-41-01 13.–15.punkts; Senāta 2007.gada

17.maija sprieduma lietā Nr. SKA-3/2007 20.punkts; Senāta 2007.gada 8.marta sprieduma lietā Nr. SKA-

89/2007 11.punkts). Tādēļ Senāts atzīst, ka tiesa konkrētajā gadījumā pamatoti pievērsās samērīguma jeb

administratīvā akta atbilstības pārbaudei.

[11] Administratīvā procesa likuma 66.panta otrās daļas 4.punkta otrais teikums paredz, ka būtisku tiesību

ierobežošanu var attaisnot tikai ar būtisku sabiedrības labumu.

Tiesa atzinusi, ka pārsūdzētajā lēmumā noteiktais ierobežojums – bakalaura grāda atcelšana ar ietekmi uz

nākotni – mazina pieteicēja tiesību ierobežojumu, tomēr šis ierobežojums joprojām ir būtisks. No sprieduma

argumentācijas saprotams, ka ierobežojuma būtiskums ir atzīts tādēļ, ka fakts par atklāto plaģiātu rada

nelabvēlīgas sekas pieteicēja reputācijai sabiedrībā, kas var negatīvi ietekmēt pieteicēja privāto dzīvi un karjeru,

radot tādu reputācijas krituma risku, kas var novest pie amata zaudēšanas. Tādēļ tiesa vērtējusi, vai sabiedrība

gūs būtiski lielāku labumu ar bakalaura darba atcelšanu, salīdzinot ar pieteicēja tiesību ierobežojumu.

Senāts atzīst, ka vispārīgi tiesas pieeja administratīvā akta atbilstības vērtēšanai atbilst minētajai tiesību normai,

tomēr apgabaltiesa nav ņēmusi vērā vairākus būtiskus universitātes argumentus.

[12] Universitāte kasācijas sūdzībā norādījusi: tiesa nav ņēmusi vērā to, ka ar pārsūdzēto lēmumu netiek

ietekmēta pieteicēja karjera, jo maģistra grāds un jurista kvalifikācija pieteicējam nav atcelta. Savukārt

pieteicēja reputācijas apdraudējuma cēlonis nav pārsūdzētais lēmums, bet paša pieteicēja prettiesiskā rīcība.

Senāts atzīst, ka tiesa šādā aspektā pārsūdzētā lēmuma atbilstību nav vērtējusi un ir izdarījusi savstarpēji

neatbilstīgus secinājumus: no vienas puses atzinusi, ka pieteicēja reputācijas apdraudējums būtiski aizskar

pieteicēja tiesības, no otras –, ka informācijas izplatīšanās sabiedrībā un mediju interese par konkrēto gadījumu

būtu alternatīvs līdzeklis, kas mazāk ierobežotu pieteicēja tiesības. Tomēr tiesa nav apsvērusi, vai iespējamais

pieteicēja palikšanas amatā apdraudējums nav paša pieteicēja rīcības sekas, nevis pārsūdzētais lēmums.

Pieturoties pie tiesas argumentācijas, ka pieteicēja amata iespējamu zaudēšanu varētu izraisīt viņa reputācijas

zudums, Senāts atzīst, ka līdzīgas sekas, iespējams, varētu iestāties arī tad, ja pārsūdzētajā lēmumā būtu tikai

konstatēts fakts par plaģiātu, piešķirtais grāds atzīts par prettiesisku, bet bakalaura grāds netiktu atcelts. Arī

plaģiāta konstatēšanas fakts pats par sevi personas reputāciju ietekmē nelabvēlīgi, jo liecina, ka persona nav

rīkojusies godprātīgi. Tādējādi tiesas argumentācija par to, ka pieteicēja tiesības ir būtiski aizskartas, nav

pārliecinoša.

[13] Tiesa ir pievērsusies arī termiņam, kādā pieņemts pārsūdzētais lēmums, atzīstot, ka bakalaura grāda

atcelšana nav notikusi saprātīgā termiņā (13 gadus pēc bakalaura grāda piešķiršanas). Spriedumā secināts, ka

pieteicēja pieļautā pārkāpuma intensitāte ir būtiska, bet kaitējums aizsargājamām sabiedrības interesēm un

universitātes prestižam nav smags, jo pieteicēja izstrādātais bakalaura darbs nav bijis sabiedriski nozīmīgs, nav

tikusi pieļauta smagākā plaģiāta forma – viltvārdība –, kā arī plaģiāts nav konstatēts svarīgākajā darba daļā –

secinājumos. Tiesa arī atzinusi, ka maģistra grāda iegūšanas faktam ir būtiska nozīme, jo tas novērš risku, ka

pieteicējam ir kvalifikācijas līmenim neatbilstošas zināšanas.

Universitāte kasācijas sūdzībā norādījusi, ka tiesa pieteicēja tiesību ierobežojumu un sabiedrības interešu

aizskārumu novērtējusi pārāk šauri, kā arī tiesai nebija pamata vērtēt termiņu pārsūdzētā lēmuma pieņemšanai,

jo šajā gadījumā pieteicējam nav tiesiskās paļāvības uz to, ka prettiesiskais administratīvais akts paliks spēkā.

Turpmāk norādīto iemeslu dēļ šie kasācijas sūdzības argumenti ir daļēji pamatoti.

[14] Administratīvā procesa likuma 86.panta otrās daļas 4.punkts nenoteic termiņu, kādā var tikt atcelts

adresātam labvēlīgs prettiesisks administratīvais akts, kura izdošana panākta ar paša adresāta prettiesiskām

darbībām. Tiesa pamatoti norādījusi, ka lēmuma pieņemšanas termiņam var būt nozīme administratīvā akta

atbilstības vērtējumā. Doktrīnā attiecībā par Administratīvā procesa likuma 86.panta otro daļu noteikts, ka šajā

pantā termiņš prettiesiskā administratīvā akta atcelšanai noteikts tikai attiecībā uz 86.panta otrās daļas 1.punktu.

Attiecībā uz citiem gadījumiem termiņš nav noteikts. Ja tas nav noteikts speciālajās tiesību normām (tostarp

Eiropas Savienības tiesību normās), iestāde drīkst izmantot savas pilnvaras un atcelt administratīvo aktu

saprātīgā termiņā. Saprātīgais termiņš nosakāms, ņemot vērā sabiedrības interešu nozīmīgumu, administratīvā

akta prettiesiskuma pakāpi, privātpersonas darbības un citus apstākļus (Briede J. 86.panta komentārs. Grām.:

Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. Dr. iur. J. Briedes zinātniskajā redakcijā. – Rīga: Tiesu

namu aģentūra, 2013, 867.lpp.). Senāts atzīst, ka termiņam ir nozīme lietderības apsvērumu izdarīšanā kopumā,

lai secinātu, vai tad, kad jālemj par labvēlīgā prettiesiskā administratīvā akta atcelšanu, šāds lēmums

pieņemšanas brīdī ir nepieciešams, lai sasniegtu tiesisku un leģitīmu mērķi, aizsargātu nozīmīgas sabiedrības

intereses. Nav izslēgts, ka var būt situācijas, kad prettiesiskā labvēlīgā akta atcelšanai nav jēgas, jo atceļošā

lēmuma pieņemšanas brīdī tas nesasniegtu nekādus leģitīmus mērķus vai sabiedrības intereses būtu

maznozīmīgas.

Tiesa ir atzinusi, ka ar bakalaura grāda atcelšanu var tikt sasniegti pārsūdzētajā lēmumā norādītie leģitīmie

mērķi. Tomēr no tiesas argumentācijas par pārsūdzētā lēmuma atbilstību secināms, ka tiesa ir akcentējusi

konkrētā bakalaura darba, iegūtā maģistra darba, universitātes pieļauto kļūdu nozīmi, un tādējādi atzinusi, ka

sabiedrības intereses nav būtiski skartas, bet nav vērtējusi pieteicēja pieļautā pārkāpuma paša par sevi nozīmi

iepretim aizsargājamu sabiedrības interešu nozīmīgumam. Senāts atzīst, ka šāds vērtējums varēja novest tiesu

pie kļūdainiem secinājumiem par pieteicēja tiesību ierobežojumu iepretim sabiedrības ieguvumam.

[15] Tiesa pamatoti norādījusi, ka no Iekšējās kārtības noteikumu 4.2. un 4.7.punkta izriet, ka studējošā

pienākums ir nepieļaut plaģiātismu studiju darbā. Līdz ar to tas nozīmē, ka no studējošā tiek prasīta tāda

uzvedība, kas atbilstoši šā brīža tiesiskajam regulējumam tiek definēta kā akadēmiskais godīgums. Augstskolu

likuma 49.panta pirmās daļas 4.punkts gan pārsūdzētā lēmuma pieņemšanas brīdī, gan arī laikā, kad pieteicējs

studēja un izstrādāja bakalaura darbu, paredzēja, ka personu var izslēgt no studējošo saraksta, ja tā ir pārkāpusi

augstskolas iekšējos normatīvos aktus. Universitātes iekšējo noteikumu 8.1.punkts paredzēja, ka par šo

noteikumu pārkāpumiem studējošajam var izteikt brīdinājumu par eksmatrikulāciju, bet 8.2.punkts noteica, ka

par būtiskiem šo noteikumu pārkāpumiem studējošajam kā disciplinārsodu var piemērot eksmatrikulāciju.

Šobrīd Augstskolu likuma 59.panta piektajā daļā noteikts, ka augstskolai ir tiesības anulēt valsts atzītu augstākās

izglītības diplomu, ja tā konstatē, ka piešķirtais grāds vai profesionālā kvalifikācija vai piešķirtais grāds un

profesionālā kvalifikācija ir iegūta, pārkāpjot augstskolas akadēmiskā godīguma noteikumos paredzēto

akadēmisko godīgumu, kā arī negodprātīgas rīcības, tostarp plaģiātisma, rezultātā. Augstskolas tiesības anulēt

valsts atzītu augstākās izglītības diplomu nav pakļautas noilgumam.

Tātad akadēmiskā godīguma princips jau pieteicēja studiju laikā bija nostiprināts vismaz iekšējās tiesību

normās, un par šā principa pārkāpumu gan iekšējās, gan ārējās tiesību normas paredzēja būtiskas sekas.

Tādējādi ar šīm tiesību normām tika aizsargātas būtiskas sabiedrības intereses – akadēmiskais godīgums un

sabiedrības paļāvība, ka izsniegtais diploms garantē noteiktu zināšanu līmeņa apguvi. Tas nozīmē, ka uz

akadēmiskā godīguma principam atbilstoši izsniegtu diplomu sabiedrībai, piemēram, darba devējiem vai mācību

iestādēm citos izglītības posmos u.c. vajadzētu varēt paļauties. Secīgi visas sabiedrības interesēm atbilstoši ir

tas, ka šo principu ievēro gan studējošais, gan augstskola (tostarp atbilstoši reaģējot uz pārkāpumu). Kā redzams

no šobrīd spēkā esošajām tiesību normām, akadēmiskais godīgums kā princips, kaut arī pastāvēja jau iepriekš, ir

nostiprināts arī likumā. Par šā principa neievērošanu paredzētas būtiskas sekas studējošajam. Turklāt

universitāte ir norādījusi uz riskiem, ja tā nereaģētu vispār vai nereaģētu pienācīgi uz pieteicēja pieļauto

pārkāpumu: sabiedrībā tas radītu iespaidu, ka plaģiātu var pieļaut un nopietnu seku tam nebūs; universitātes

piešķirtajam grādam nevar ticēt (grāds neapliecina iegūtās zināšanas, tostarp izstrādājot studiju noslēguma

darbu), kā arī tiktu grauta universitātes reputācija. Tādējādi universitāte ir norādījusi apsvērumus, kas liecina, ka

arī pēc ilgāka laika sabiedrības interesēs ir tas, ka uz akadēmiskā godīguma pārkāpumiem tiek pienācīgi reaģēts.

Senāts konstatē, ka tiesa šādā aspektā bakalaura grāda atcelšanas termiņu kā administratīvā akta atbilstības

elementu nav vērtējusi.

Sekojot tiesas argumentācijai, secināms, ka piešķirtais grāds plaģiāta dēļ būtu atceļams tikai tad, ja tiktu pieļauta

viltvārdība un plaģiāts pieļauts svarīgākajā darba daļā – secinājumos –, kā arī tam būtu nozīme konkrētā nozarē.

Taču Senāts atzīst, ka lielāka nozīme būtu piešķirama tieši studējošā darbību raksturam pašam par sevi, nevis

tam, cik nozīmīgs ir izstrādātā darba pienesums kādā zinātnes jomā. Pretējā gadījumā varētu nonākt pie

atšķirīgas attieksmes līdzīgos gadījumos – grāds būtu atceļams tikai tiem, kas plaģiātu pieļāvuši sabiedriski

nozīmīgas tēmas darba izstrādē, kaut arī tādas pašas intensitātes pārkāpumus varētu pieļaut arī mazāk nozīmīgas

tēmas darbos. Kasācijas sūdzībā pamatoti norādīts, ka tiesa nav apsvērusi, vai pārsūdzētā lēmuma nepieņemšana

neradītu pretēju efektu: sabiedrībā radītu iespaidu, ka akadēmiskais godīgums nav tiesiski aizsargājama interese,

un precedentu, ka plaģiātu drīkst pieļaut un nopietnas sekas tam nebūs.

Tiesas argumenti, ka sabiedrības interešu aizskārumu novērš fakts, ka pieteicējs ir ieguvis maģistra grādu, kurā

plaģiāts nav konstatēts, kā arī bakalaura darbs būtu jāvērtē mazāk kritiski nekā maģistra darbs, jo bakalaura

darba izstrādāšanā studējošā izpratne par pētījuma veikšanu vēl nav pietiekami attīstīta, Senāta ieskatā neiztur

kritiku.

Lietā nav strīda, ka bakalaura grāds, tāpat kā maģistra grāds, apliecina noteiktu zināšanu un prasmju līmeni.

Tomēr nav pamatoti uzskatīt, ka maģistra grāds varētu pilnībā aizstāt bakalaura grādu, mazināt sabiedrības

bažas, ka universitātes izsniegtajam diplomam var ticēt (ka tas apliecina noteiktu zināšanu un prasmju apguves

līmeni), līdz ar to būtu izslēdzama iespēja vērtēt to, ka bakalaura darbs neatbilst prasībām. Universitāte

konsekventi ir norādījusi, ka pārsūdzētā lēmuma pieņemšanā iegūtais maģistra grāds un tas, ka maģistra darba

izstrādē nav tikuši pieļauti pārkāpumi, jau ir ņemts vērā, izvēloties pieteicējam piemērotas sekas – atceļot

piešķirto bakalaura grādu ar ietekmi uz nākotni. Tiesa, secinot, ka universitātē laikā, kad pieteicējs izstrādāja

bakalaura darbu, nebija noteikta kārtība, kādā atklāt plaģiātu, kā arī universitātes personāls pieteicēja darba

izstrādāšanas un aizstāvēšanas posmā varēja plaģiātu atklāt, Senāta ieskatā nav pilnībā novērtējusi ne tā brīža

tiesiskā regulējuma būtību, ne komisijas lēmumā norādīto argumentu nozīmi. Proti, no iepriekš minētajām

(Iekšējās kārtības noteikumu un Augstskolu likuma) normām secināms, ka tās paredzēja nopietnas sekas

augstskolas iekšējās kārtības noteikumu neievērošanā. Savukārt komisijas lēmumā konstatēts, ka pieteicēja

darbā vairums fragmentos, kuros konstatēts plaģiāts, saskatāms mēģinājums to slēpt – nebūtiskas redakcionālas

vai stilistiskas atšķirības no avotiem, kuri izmantoti bakalaura darba rakstīšanā. Tas komisijas ieskatā apliecina,

ka bakalaura darba rakstīšanas laikā darba autors ir apzinājies savas rīcības nepieļaujamību. Tomēr tiesa šos

apsvērumu nav novērtējusi kontekstā ar pieteicēja spējām izprast savas rīcības nozīmi un sekas, ja studiju

noslēguma darbā tiks pieļauts plaģiāts. Tādēļ tiesas apsvērumi, ka izpratne par bakalaura darba izstrādāšanas

principiem studējošajiem vēl nav pietiekami attīstīta, nav pamatoti ne ar tiesību normām, ne arī kā citādi.

Ņemot vērā minēto, Senāts atzīst, ka tiesa nav pienācīgi novērtējusi, vai ar pārsūdzēto lēmumu radītās tiesiskās

sekas pieteicējam, arī 13 gadus pēc bakalaura darba iegūšanas, sasniedz tādu pieteicēja tiesību ierobežojumu,

kas acīmredzami ir nesamērīgs ar sabiedrības interešu ieguvumu. Tiesas vērtējums neatklāj, ka pieteicēja tiesību

ierobežojums ir lielāks nekā sabiedrības interešu ieguvums.

Rezumējot minēto, Senāts atzīst, ka tiesa pārsūdzētā lēmuma atbilstības novērtēšanā ir pieļāvusi būtiskus

trūkumus, kas varēja novest pie nepareiza sprieduma taisīšanas.

[16] Tā kā apgabaltiesa ir pieļāvusi kļūdas lietderības apsvērumu pārbaudē (Administratīvā procesa likuma

66.panta pirmās daļas 3. un 4.punkta piemērošanā), secīgi nav pareizi piemērots Administratīvā procesa likuma

86.panta otrās daļas 4.punkts. Tā kā šīs kļūdas varēja novest pie nepareiza sprieduma taisīšanas, tiesas

spriedums ir atceļams un lieta nododama jautai izskatīšanai apgabaltiesai.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 129.1panta pirmās daļas 1.punktu, 348.panta pirmās daļas

2.punktu un 351.pantu, Senāts

nosprieda

atcelt Administratīvās apgabaltiesas 2024.gada 8.janvāra spriedumu un nodot lietu jaunai izskatīšanai

Administratīvajai apgabaltiesai;

atmaksāt Latvijas Universitātei drošības naudu 70 euro.

Spriedums nav pārsūdzams.

I. Meldere Dz. Amerika V. Kakste