Supreme Court quashes regional court ruling for failing to weigh proportionality of academic degree revocation against public interest.
Legislator summary
AI generatedThe Supreme Court of Latvia quashed the Regional Court's decision to annul a university's revocation of a student's bachelor's degree. The Regional Court had annulled the degree based on plagiarism findings but failed to properly assess whether the consequences were disproportionate to the public interest in academic integrity. The Supreme Court held that the Regional Court did not sufficiently evaluate the student's ability to understand the implications of academic misconduct or the specific circumstances of the plagiarism attempt. Consequently, the Regional Court's judgment was set aside, and the case was remanded for a new review focusing on proportionality.
Legislator headnote
AI generatedAdministratīvā procesa likuma 86. panta 2. daļa 4. punkts; 65. panta 4. daļa; 66. panta 1. daļa 3. un 4. punkts: When reviewing the annulment of an administrative act based on the revocation of an academic degree, the court must assess whether the resulting legal consequences are disproportionate to the public interest, considering the specific circumstances and the recipient's capacity to understand the implications of their actions.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedCited Case Law
AI generatedFull text
ECLI:LV:AT:2026:0616.A420186321.16.S
Lieta Nr. A420186321, SKA-25/2026
Administratīvo lietu departaments
Latvijas Republikas Senāts
SPRIEDUMS
2026.gada 16.jūnijā
Senāts šādā sastāvā: senatore referente Indra Meldere, senatores Dzintra Amerika un Vēsma Kakste
rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /Persona A/ pieteikumu par
Latvijas Universitātes 2021.gada 13.maija lēmuma Nr. 1-13/408 atcelšanu, sakarā ar Latvijas Universitātes
kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas 2024.gada 8.janvāra spriedumu.
Aprakstošā daļa
[1] Ar Latvijas Universitātes (turpmāk – universitāte) studiju programmas „Tiesību zinātne” Bakalaura un
maģistra gala pārbaudījuma komisijas (turpmāk – komisija) 2020.gada 26.novembra lēmumu (turpmāk –
komisijas lēmums) tika atzīts, ka pieteicēja /Persona A/ bakalaura darbā „/Nosaukums/” (turpmāk – bakalaura
darbs), kas aizstāvēts 2008.gadā, ir konstatējams plaģiāts. Komisija rekomendēja anulēt vērtējumu par bakalaura
darbu un atcelt lēmumu par sociālo zinātņu bakalaura grāda tiesību zinātnē piešķiršanu pieteicējam.
Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes dome (turpmāk – dome) 2021.gada 15.marta sēdē, pamatojoties uz
Administratīvā procesa likuma 86.panta otrās daļas 4.punktu, pieņēma lēmumu Nr. 20-3/30 apstiprināt
komisijas lēmumu un atcelt Juridiskās fakultātes 2008.gada 19.jūnija lēmumu Nr. 9 par sociālo zinātņu
bakalaura grāda tiesību zinātnē piešķiršanu pieteicējam un anulēt viņam izsniegto diplomu Nr. /Numurs/
(turpmāk – domes lēmums).
Pieteicējs domes lēmumu apstrīdēja universitātes rektoram. Ar rektora 2021.gada 13.maija lēmumu Nr. 1-
13/408 (turpmāk – pārsūdzētais lēmums) domes lēmums atstāts negrozīts.
Pieteicējs minēto lēmumu pārsūdzēja tiesā.
[2] Ar Administratīvās apgabaltiesas 2024.gada 8.janvāra spriedumu pārsūdzētais lēmums atcelts, pamatojoties
uz turpmāk norādītajiem argumentiem.
[2.1] Ir pierādīts tas, ka pieteicēja bakalaura darbs ir plaģiāts. Attiecīgi domes 2008.gada 19.jūnija lēmums Nr. 9
par sociālo zinātņu bakalaura grāda tiesību zinātnē piešķiršanu pieteicējam ir bijis prettiesisks. Tādējādi
universitātei bija tiesības lemt par Administratīvā procesa likuma 86.panta otrās daļas 4.punkta piemērošanu.
Minētajā tiesību normā ietvertie vārdi „var atcelt” nozīmē, ka iestādei nav obligāti jāatceļ administratīvais akts.
Iestādei ir tiesības izvēlēties izdot administratīvo aktu vai neizdot. Šādā gadījumā atbilstoši Administratīvā
procesa likuma 65.panta ceturtajai daļai iestādei ir jāapsver izdošanas lietderība.
[2.2] Pārsūdzētā lēmuma izdošana ir pamatota ar šādiem mērķiem: nodrošināt akadēmisko godīgumu (kura
leģitīmais mērķis savukārt ir atbilstoša diplomandu zināšanu līmeņa garantēšana) un sabiedrības uzticēšanos
akadēmiskā grāda iegūšanas tiesiskumam, kā arī atturēt citus studējošos no līdzīgu pārkāpumu izdarīšanas. Šie
mērķi ir leģitīmi un ar bakalaura grāda atcelšanu ir sasniedzami. Tādējādi komisija ir apsvērusi administratīvā
akta nepieciešamību un piemērotību.
[2.3] Apsverot, vai minētos mērķus nav iespējams sasniegt ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, komisija ir
vērtējusi, vai mērķis nav sasniegts jau ar šīs lietas ierosināšanu un izskatīšanu. Ievērojot, ka pieteicēja maģistra
darbā būtiski pārkāpumi vai nepilnības netika konstatētas, atzīts, ka bakalaura grāds ir anulējams, nevis no tā
piešķiršanas brīža, bet tikai ar ietekmi uz priekšu. Bakalaura grāda atcelšana ar ietekmi uz priekšu ir efektīvs
līdzeklis izvirzīto mērķu sasniegšanai, tomēr ietekme uz pieteicēja tiesību ierobežojumu saglabājas būtiska.
Publicitāte saistībā ar pieļauto plaģiātu un attiecīgi pieteicēja reputācijas negatīva ietekmēšana var nopietni
apdraudēt pieteicēja karjeru un profesionālo reputāciju, tāpēc svarīgi izvērtēt administratīvā akta atbilstību jeb
samērīgumu šaurākā nozīmē.
[2.4] Viens no privātpersonas tiesisko stāvokli stiprinošiem tiesību principiem ir tiesiskās paļāvības princips.
Tomēr šis princips izskatāmajā gadījumā nav ņemams vērā, jo lietā ir pierādīts, ka bakalaura diplomu pieteicējs
ir ieguvis negodprātīgā ceļā. Paļāvība var tikt aizsargāta tikai tad, ja adresāts attiecīgā administratīvā akta
izdošanu nav panācis ar kādu prettiesisku vai vismaz negodprātīgu rīcību no savas puses. Tomēr tas, ka
pieteicēja paļāvība uz viņam piešķirtā labuma pastāvīgumu nav aizsargājama, nenozīmē, ka, apsverot
administratīvā akta par labuma atņemšanu lietderību, universitātei nebūtu jāsamēro pieteicēja un sabiedrības
intereses.
[2.5] Administratīvā procesa likuma 86.pantā nav noteikts labvēlīga prettiesiska administratīvā akta atcelšanas
termiņš minētā panta otrās daļas 4.punktā paredzētajam gadījumam. Tomēr atbilstoši doktrīnas atziņās
norādītajam laika posms, kas pagājis no labvēlīga prettiesiska administratīvā akta izdošanas, ir viens no
vērtējamajiem apstākļiem, lai iestādes lēmums tiktu pieņemts saprātīgā termiņā, ievērojot samērīguma principu.
[2.6] Bakalaura grāda piešķiršana un diploma izdošana apliecina, ka absolvents ir izpildījis noteiktus kritērijus
un ieguvis noteiktu zināšanu līmeni. Tamdēļ sabiedrības interesēs ir, lai tiktu ievērots akadēmiskais godīgums,
jo tas veicina augstākās izglītības un zinātnes kvalitāti un prestižu. Savukārt būtiski akadēmiskā godīguma
pārkāpumi grauj augstskolas prestižu un reputāciju. Tādējādi akadēmiskā godīguma nodrošināšana ir nozīmīga
un aizsargājama sabiedrības interese. Izskatāmajā gadījumā, konstatējot pieteicēja bakalaura darbā plaģiātu,
komisija atzinusi, ka pieteicējs būtiski pārkāpis akadēmiskā godīguma principus. Lai gan komisija atzinusi, ka
pieļautie pārkāpumi ir rupji un pieļauti lielā apmērā, lietā nav konstatēta plaģiāta vissmagākā forma –
viltvārdība.
Atbilstoši Akadēmiskā godīguma vispārējām vadlīnijām par ļoti nopietniem akadēmiskā godīguma
pārkāpumiem tiek uzskatīts būtisks plaģiāts saistībā ar nozīmīgu uzdevumu, plaģiāts darba būtiskākajās daļās
(piemēram, hipotēze noslēguma darbā, pētniecības ideju zagšana, pētījumu rezultāti, secinājumi). Pieteicēja
bakalaura darbā apskatīto tēmu „/Nosaukums/” nevar uzskatīt par īpaši nozīmīgu krimināltiesību zinātnē.
Plaģiāts nav konstatēts darba svarīgākajā daļā – secinājumos. Turklāt šobrīd pieteicēja pētījums ir zaudējis savu
aktualitāti, jo laika gaitā probācijas uzraudzības joma ir piedzīvojusi ievērojamas izmaiņas. Līdz ar to ir
apšaubāms, ka pieteicēja darbs varētu tikt izmantots jaunākos pētījumos. Pieteicēja bakalaura darbs nav arī
publicēts un nav atzīts kā darbs ar būtisku pienesumu. Ņemot vērā minētos apstākļus, atzīstams, ka pieteicēja
pārkāpuma intensitāte ir būtiska, bet tā radītās sekas nav smagas, un, ievērojot ilgo laiku, kas pagājis no
pieteicēja bakalaura darba izstrādāšanas, zinātniskā grāda atcelšanai vairs nav tik lielas nozīmes sabiedrības
interešu aizskāruma novēršanā un leģitīmā mērķa sasniegšanā.
Vērā ņemams, ka pieteicējs ir ieguvis maģistra grādu un maģistra darbā plaģiāts nav konstatēts. Tādējādi,
neraugoties uz šaubām, vai pieteicējs ir apguvis iemaņas zinātniskajā pētniecībā studiju programmas noteiktajā
apjomā, risks, ka pieteicējam ir kvalifikācijas līmenim neatbilstošas zināšanas, līdz ar maģistra darba sekmīgu
aizstāvēšanu, noslēguma eksāmenu nokārtošanu un maģistra grāda iegūšanu, ir novērsts. Tādējādi konkrētajā
lietā kaitējums aizsargājamajai sabiedrības interesei un atbildētājas prestižam nav tik smags. Atbildētāja uzsver,
ka no izglītības sistēmas un iegūstamo pamatzināšanu viedokļa, bakalaura grādu nevar vērtēt kā mazāk svarīgu
par maģistra grādu. Tam var piekrist, taču uz bakalaura studiju studenta akadēmiskā godīguma pārkāpumiem,
salīdzinot ar maģistra studiju vai doktorantūras studenta pārkāpumiem, tomēr būtu jāraugās mazāk kritiski,
ņemot vērā, ka bakalaura studiju līmenī akadēmiskās rakstīšanas prasme un izpratne par plaģiātisma radīto
kaitējumu nav vēl pietiekami attīstīta. Turklāt atšķirībā no šā brīža situācijas 2008.gadā universitātei nebija
ieviesti efektīvi pasākumi plaģiāta konstatēšanā un novēršanā. Tobrīd spēkā esošajos iekšējos noteikumos nebija
plaši skaidrots, kā var izpausties plaģiāts, nebija izstrādāts detalizēts regulējums par akadēmisko godīgumu, par
akadēmiskā godīguma pārkāpumiem un ar tiem saistīto rīcību. Tādējādi, izvērtējot sabiedrības interešu
nozīmību, piešķirtā bakalaura grāda prettiesiskuma pakāpi, maģistra grāda iegūšanu, pieteicēja rīcību, iepriekš
konstatētajos apstākļos bakalaura grāda atcelšana pēc 13 gadiem nav atbilstīga leģitīmajam mērķim garantēt
atbilstošu diplomanda zināšanu līmeni. Attiecīgi šāds termiņš prettiesiski iegūta diploma anulēšanai konkrētajā
gadījumā nav atzīstams par saprātīgu. Turklāt ne komisijas, ne domes, ne pārsūdzētajā lēmumā nav vērtēts laiks,
kas pagājis no bakalaura diploma iegūšanas un nav ietverts pamatojums, kāpēc atbildētājas ieskatā 13 gadi ir
saprātīgs termiņš diploma anulēšanai konkrētajos apstākļos.
[2.7] Nav šaubu, ka augstskolas reputāciju ietekmē akadēmiskais negodīgums. Plaģiāta savlaicīgā konstatēšanā
liela nozīme ir gan darba zinātniskajam vadītājam, gan arī recenzentam, jo tās ir personas, kas vistuvāk ir
iepazinušās ar noslēguma darbu. Darba vadītājs ir persona, kas pirmā var konstatēt plaģiāta pazīmes. Par
noslēguma darbu raksturojumu sniedz recenzents, pievēršoties arī atsauču lietošanai. Visbeidzot studentam
bakalaura darbs ir jāaizstāv komisijas priekšā. Tādējādi visās minētajās stadijās būtiska nozīme ir mācību spēku
profesionalitātei un modrībai, lai spētu konstatēt plaģiāta pazīmes.
Pieteicēja bakalaura darba izstrādes un aizstāvēšanas posmā bija objektīvi iespējams konstatēt pazīmes par
plaģiāta iespējamību, un universitātei pastāvēja iespēja laikus plaģiātu novērst, tādējādi aizsargājot savu
reputāciju un samazinot radīto kaitējumu, kas izskatāmajā lietā nav noticis. Minētais apstāklis būtu vērtējams,
lemjot, kādas sekas par atklāto plaģiātu ir piemērojamas pieteicējam, taču universitāte to nepamatoti nav
darījusi.
[2.8] Fakts, ka pieteicēja bakalaura darbā ir atklāts plaģiāts, neapšaubāmi rada nelabvēlīgas sekas pieteicēja
reputācijai sabiedrībā, kas var negatīvi ietekmēt pieteicēja privāto dzīvi un karjeru, radot tādu reputācijas
krituma risku, kas var novest pie amata zaudēšanas, tamdēļ arī pārsūdzētais lēmums būtiski aizskar pieteicēja
tiesības un tiesiskās intereses. Samērojot pieteicēja intereses ar sabiedrības interesēm, lai tiktu ievērots
akadēmiskais godīgums, konstatējams, ka mediju un līdz ar to arī sabiedrības pievērstai uzmanībai pieteicējam
ir arī preventīva nozīme, lai atturētu citas personas no plaģiātisma un veicinātu akadēmiskā godīguma
ievērošanu. Minēto apstākli universitāte nav ņēmusi vērā, apsverot, vai fakta konstatēšana par plaģiātu
pieteicēja bakalaura darbā un šā fakta publiskošana nav mazāk ierobežojošs līdzeklis nekā diploma anulēšana,
lai sasniegtu leģitīmo mērķi.
[2.9] Universitāte nav pareizi izmantojusi rīcības brīvību, izdodot pārsūdzēto lēmumu. Pārsūdzētais lēmums ir
prettiesisks, jo nav atbilstīgs kļūdainu lietderības apsvērumu dēļ. Pārsūdzētais lēmums nav pieņemts saprātīgā
termiņā, un tas nav samērīgs, jo labums, ko iegūst sabiedrība, atņemot pieteicējam bakalaura grādu un anulējot
diplomu, ir mazāks nekā pieteicēja tiesību ierobežojums. Izskatāmajā gadījumā kā izņēmuma gadījumā tiesiskās
noteiktības principam un tiesiskās drošības principam, kas prasa, lai ar neapstrīdamu administratīvo aktu galīgi
noregulēta situācija paliktu nemainīga, ir dodama priekšroka iepretim tiesiskuma principam, kura
nodrošināšanai ir ticis pieņemts pārsūdzētais lēmums.
[3] Universitāte par apgabaltiesas spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību, kurā norādīti šādi argumenti.
[3.1] Apgabaltiesa nepareizi piemērojusi Administratīvā procesa likuma 86.panta otrās daļas 4.punktu. Kaut arī
86.panta otrās daļas pirmajā teikumā ir vārds „var”, kas šķietami norāda uz lēmuma pieņemšanu kā brīvu
administratīvo aktu, šajā gadījumā tas attiecas vienīgi uz pieteicēja darbību prettiesiskuma izvērtējumu.
Turpmākais šā punkta saturs paredz pienākumu atcelt prettiesisko administratīvo aktu, kas iegūts pieteicēja
prettiesisko darbību rezultātā, un tas neparedz iestādes rīcības brīvību šādā gadījumā. Līdz ar to, ja ir konstatēta
pieteicēja prettiesiska rīcība, ir jāvērtē šīs prettiesiskās rīcības smagums, bet ne tas, kā administratīvā akta
palikšana spēkā ietekmē būtiskas sabiedrības intereses. Tādēļ tiesa ir kļūdījusies, saskatot nepieciešamību vērtēt
lietderības apsvērumus.
Pieteicējs ir pieļāvis vienu no smagākajiem pārkāpumiem, ko studējošais var pieļaut, turklāt tieši šo rīcību
rezultātā ieguvis nepamatotu apliecinājumu par savu zināšanu un kompetenču šķietamo esību. Tā kā pieteicējs
nav izpildījis pamata prasības bakalaura grāda iegūšanai, administratīvs akts, kas šādas tiesības piešķir, nevar
palikt spēkā. Šāda izpratne attiecībā uz prettiesiski iegūta akta atcelšanu izriet no tiesiskās paļāvības neesības.
Personai nevar veidoties tiesiskā paļāvība uz administratīvo aktu un no tā izrietošām tiesībām, kas ir iegūtas
prettiesiskā veidā, neraugoties uz laiku, kas paiet pēc šā akta izdošanas. Līdz ar to arī šāda prettiesiski iegūta
administratīvā akta darbības ilgums nav un nevar būt izšķirošs, lai vērtētu attiecīgā akta atcelšanas iespējamību.
Lietā nepastāv tādi apstākļi vai intereses, kas prevalētu pār universitātes identificētajiem mērķiem. Tā kā
pārsūdzētais lēmums pēc būtības neietekmē pieteicēja tālāk iegūto maģistra grādu un jurista kvalifikāciju, kas ir
balstīta uz šo prettiesisko bakalaura grādu, nepastāv citas aizsargājamas intereses, kas prevalētu pār šo interešu
aizsardzību. Apstāklis, ka pieteicēja rīcības prettiesiskums ir kļuvis publiski zināms un, iespējams, rada
kaitējumu pieteicēja reputācijai, ir saistīts ar pieteicēja paša rīcību, nevis pārsūdzēto lēmumu.
[3.2] Tiesa ir pareizi konstatējusi, ka universitātei bija tiesības atcelt pieteicējam labvēlīgo administratīvo aktu
atbilstoši Administratīvā procesa likuma 86.panta otrās daļas 4.punktam. Tomēr universitātei nebija rīcības
brīvības attiecībā uz prettiesiskā akta atcelšanu kā tādu. Tiesa, nepamatoti uzskatot pretējo, ir nonākusi pie
vairākiem nepareiziem secinājumiem: par alternatīvu līdzekļu piemērošanu leģitīmo mērķu sasniegšanai;
pārsūdzētā lēmuma samērīgumu šaurākā nozīmē, neizsverot pieteicēja intereses pret visiem norādītajiem
leģitīmajiem mērķiem, kuru dēļ pārsūdzētais lēmums ir pieņemts; ka termiņš, kurā pārsūdzētais lēmums ir
pieņemts, nav bijis samērīgs. Konkrētajā situācijā tiesa ir konstatējusi smagāko akadēmiskā godīguma
pārkāpumu – plaģiātu, kas ir pamats Administratīvā procesa likuma 86.panta otrās daļas 4.punkta piemērošanai.
Tiešas prettiesiskas rīcības rezultātā iegūta administratīvā akta atcelšana šajā situācijā nav acīmredzami
nesamērīga.
[3.3] Nepastāv citi vienlīdz efektīvi, bet pieteicēja tiesības mazāk ierobežojoši līdzekļi leģitīmo mērķu
sasniegšanai. Tiesas identificētais iespējami maigākais līdzeklis – informācijas par plaģiātu publiskošana vai
iespējamā mediju rezonanse kā preventīvs līdzeklis, lai atturētu citus no līdzīgas rīcības, – nav paredzēta tiesību
normās kā atbildētājas pienākums. Šāds piedāvātais tiesas līdzeklis nesasniegtu visus atbildētājas izvirzītos
leģitīmos mērķus. Vienīgi šādas informācijas publiskošana, neradot nekādas tiesiskas sekas prettiesiskās rīcības
veicējam, varētu pamudināt, nevis atturēt citus studējošos no līdzīgu pārkāpumu izdarīšanas. Proti, šādā veidā
universitāte kā viena no vadošajām Latvijas augstskolām publiski norādītu, ka tās interese par akadēmisko
godīgumu un integritāti nav tik augsta, lai anulētu diplomu personai, kas to ir ieguvusi prettiesiski. Šāda rīcība
ne tikai neatturētu citus studējošos no plaģiāta pieļaušanas savos darbos, apzinoties, ka reālu seku tam nebūs,
bet arī grautu universitātes reputāciju, uzskatot universitāti par institūciju, kas neiestājas pret rupjākajiem
akadēmiskajiem pārkāpumiem. Universitātei nav jārūpējas par pieteicēja potenciālo reputācijas aizskārumu
situācijā, kur tieši pieteicēja rīcības dēļ tā tiek grauta. Tādējādi tiesas norādītais līdzeklis nespētu sasniegt
atbildētājas izvirzītos mērķus tādā pašā kvalitātē kā pārsūdzētais lēmums.
[3.4] Ar pārsūdzēto lēmumu ir ievērots arī taisnīgs līdzsvars starp sabiedrības interesēm un pieteicēja interesēm
uz prettiesisku darbību rezultātā iegūta prettiesiska administratīvā akta spēkā esību.
Pieteicēja tiesiskās paļāvības neesības gadījumā universitātes rīcības brīvība un sabiedrības interešu aizsardzība
pieaug, nevis samazinās. Proti, pieteicējam nav leģitīmas intereses uz prettiesiskā veidā iegūta administratīvā
akta aizsardzību. Tādēļ samērīgums šaurākā nozīmē būtu vērtējams tādējādi, vai vispār pastāv kādas leģitīmas
intereses, kas pieprasa pieteicējam izsniegtā bakalaura grāda anulēšanu un kādas sekas no pārsūdzētā lēmuma
tiks radītas pieteicējam. Savukārt tiesiskās sekas nesasniedz tādu pieteicēja tiesību ierobežojumu, lai atturētu
universitāti no pārsūdzētā lēmuma pieņemšanas.
No sprieduma neizriet, ka tiesa ir vērtējusi visus universitātes norādītos leģitīmos mērķus kopsakarā, bet gan
lielāku uzmanību pievērsusi tikai akadēmiskā godīguma nodrošināšanas interesei. Savukārt nav pienācīgi ņemta
vērā sabiedrības uzticēšanās akadēmiskā grāda iegūšanas tiesiskumam un interese atturēt citus studējošos no
līdzīgu pārkāpumu pieļaušanas. Līdz ar to tiesa ir veikusi pārāk šauru interešu samērošanu, kas novedusi pie
kļūdainiem secinājumiem. Pārsūdzētā lēmuma nepieņemšana radītu pretēju ietekmi un būtiski grautu
sabiedrības kopējās intereses. Universitāte tādējādi apliecinātu, ka akadēmiskais godīgums nav tiesiski
aizsargājama interese, turklāt tas mestu šaubu ēnu universitātes izsniegtajiem akadēmiskajiem grādiem un
spējām nodrošināt atbilstošu diploma un zināšanu līmeņa garantēšanu. Jo īpaši tas attiecas uz izglītības
programmām, kuru galarezultātā personas iegūst profesionālo kvalifikāciju.
Tiesa ir mazinājusi bakalaura darba nozīmi un paudusi vispārīgu apgalvojumu (bakalaura studiju līmenī
akadēmiskās rakstīšanas prasme un izpratne par plaģiātisma radīto kaitējumu nav vēl pietiekami attīstīta), kas
nav pamatots ar avotiem un neizriet no iepriekš sniegtās argumentācijas. Tikai tādēļ, ka bakalaura studijas ir
pirmais augstākās izglītības posms, studējot tiesību zinātnes, tas nemazina šo studiju intensitāti, studiju
programmas sarežģītību un nepieciešamo zināšanu līmeni. Bakalaura studijas tiesību zinātnē ir augstākās
izglītības studiju programma, kas, kā jebkura cita, pieprasa pienācīgu studējošo attieksmi, piemērojamo
normatīvo aktu prasību izpildi, tostarp akadēmiskā godīguma ievērošanu. Tieši bakalaura studijas studentam
sniedz tās nepieciešamās zināšanas, kuras tiek turpmāk attīstītas un bez kurām maģistra studijas nebūtu
iespējamas.
[3.5] Universitāte bija pieminējusi tiesu praksi, kas norāda, ka termiņu un laiku, kas pagājis no administratīvā
akta izdošanas, saista ar tiesiskās paļāvības esību. Tādēļ, ja personai nerodas tiesiskā paļāvība, nav nozīmes
laikam, kāds ir pagājis no administratīvā akta izdošanas. Tiesa secinājusi, ka šajā situācijā pieteicējam nav
tiesiskās paļāvības un tā nevar tikt vērtēta. Tādējādi laika posms, kas paiet no bakalaura piešķiršanas, nevar radīt
aizsargājamu interesi uz prettiesiski iegūtu administratīvo aktu. Tieši šādu iemeslu dēļ likumdevējs nav noteicis
termiņu vai noilgumu pārsūdzētā lēmuma pieņemšanai, līdz ar to pārsūdzētais lēmums ir pieņemts saprātīgā
termiņā.
Tiesa nav ņēmusi vērā un atspēkojusi universitātes argumentus par plaģiāta kā tiesību pārkāpuma raksturu.
Universitātes pārstāvji tiesas sēdē norādīja, ka plaģiāts pēc būtības ir autortiesību pārkāpums, jo pieteicējs
piesavinās un norāda citu autoru darbus kā savus. Savukārt atbilstoši Autortiesību likuma 36.pantam
autortiesības ir spēkā un aizsargā autoru radītos galaproduktus visu autora dzīves laiku un 70 gadus pēc autora
nāves. Tādējādi ir pamatoti sagaidīt, ka sabiedrības interese par pieteicēja prettiesiskās rīcības seku novēršanu ir
augsta arī pēc 13 gadiem. Līdz ar to secināms, ka laiks, kas ir pagājis no bakalaura darba piešķiršanas un tā
atņemšanas, nav bijis nesamērīgs, ievērojot aizsargājamās intereses un pieteicēja prettiesisko rīcību un tās
smagumu. Turklāt arī likumdevējs, virzot grozījumus Augstskolu likuma 59.pantā, likumprojekta anotācijā ir
skaidrojis, kādas ir leģitīmās intereses piešķirtā grāda anulēšanai un sabiedrības interešu nozīmīgumam.
[3.6] Tiesa arī nepareizi izsvērusi tiesību principus. Universitāte ir nodrošinājusi, ka tiesiskā drošība un
noteiktība, pieņemot pārsūdzēto lēmumu, netiek ietekmēta, jo pārsūdzētā lēmuma iedarbība ir vērsta uz nākotni.
Tiesa ir risinājusi vispārējo tiesību principu (tiesiskuma un tiesiskās noteiktības principa) savstarpējo kolīziju,
nosakot prioritātes kārtību starp kolidējošiem principiem, taču nav sniegusi argumentāciju par to. Šajā lietā
pārsūdzētais lēmums neietekmē jau iedibinātas un esošas attiecības, kas tika iegūtas, pamatojoties uz prettiesiski
iegūto bakalaura grādu. Tiesa nav pamatojusi, kādas tiesiskās attiecības vai sekas būtu radītas tiesiskās drošības
vai noteiktības nodrošināšanai, ja pārsūdzētais lēmums tiktu atstāts spēkā.
[4] Paskaidrojumā par kasācijas sūdzību pieteicējs norādījis, ka kasācijas sūdzība nav pamatota.
Motīvu daļa
[5] Tiesa šajā lietā atzina, ka universitāte bija izdevusi prettiesisku administratīvo aktu – pieņēmusi lēmumu par
bakalaura grāda piešķiršanu pieteicējam, kaut arī pieteicēja izstrādātajā bakalaura darbā bija pieļauts plaģiāts.
Tādēļ tiesa vērtēja, vai universitāte, pieņemot pārsūdzēto lēmumu, pareizi piemēroja Administratīvā procesa
likuma 86.panta otrās daļas 4.punktu. Tiesa secināja, ka universitāte ir pieļāvusi kļūdas lietderības apsvērumu
izdarīšanā, tādēļ atzina pārsūdzēto lēmumu par prettiesisku. Universitāte kasācijas sūdzībā norādījusi, ka tiesa
minēto tiesību normu piemērojusi nepareizi, jo tiesai nebija jāizdara lietderības apsvērumi.
Tādēļ izskatāmajā lietā ir strīds par to, vai tiesa ir pareizi interpretējusi un piemērojusi Administratīvā procesa
likuma 86.panta otrās daļas 4.punktu.
[6] Administratīvā procesa likuma 65.panta otrajā daļā noteikts: ja piemērojamā tiesību norma ļauj iestādei
izlemt, vai administratīvo aktu izdot vai neizdot, bet izdošanas gadījumā nosaka konkrētu tā saturu (izdošanas
izvēles administratīvais akts), iestāde apsver izdošanas lietderību. Ja iestāde secina, ka administratīvais akts ir
izdodams, tā izdod tāda satura administratīvo aktu, kāds paredzēts piemērojamā tiesību normā. Ja iestāde secina,
ka administratīvā akta izdošana nav lietderīga, tā lietu izbeidz.
Izskatāmajā gadījumā ir piemērots Administratīvā procesa likuma 86.panta otrās daļas 4.punkts, kas noteic:
adresātam labvēlīgu prettiesisku administratīvo aktu var atcelt, ja ir vismaz viens no šādiem apstākļiem: adresāts
attiecīgā administratīvā akta izdošanu panācis ar apzināti nepatiesu ziņu sniegšanu, kukuļošanu, spaidiem,
draudiem vai citām prettiesiskām darbībām. Šādā gadījumā iestāde izvērtē adresāta veikto darbību
prettiesiskumu un atceļ šo administratīvo aktu ar tā izdošanas dienu.
Tādējādi minētās tiesību normas pirmais teikums vispirms ļauj iestādei izlemt, administratīvo aktu izdot vai
neizdot situācijā, ja labvēlīgais akts ir bijis prettiesisks un adresāts tā izdošanu panācis ar apzināti nepatiesu ziņu
sniegšanu, kukuļošanu, spaidiem, draudiem vai citām prettiesiskām darbībām. Minētās tiesību normas otrais
teikums noteic to, kāds administratīvais akts ir izdodams, ja iestāde secinājusi, ka administratīvais akts ir
jāizdod: prettiesiskais administratīvais akts ir atceļams. Tādējādi piemērojamā tiesību norma ļauj lēmuma
pieņēmējam izlemt par administratīvā akta izdošanu, bet administratīvā akta izdošanas gadījumā paredz
konkrētas sekas.
Arī tiesību doktrīnā norādīts: atbilstoši komentējamā panta otrās daļas 4.punkta otrajam teikumam, gadījumā, ja
administratīvais akts iegūts adresāta darbību prettiesiskuma dēļ, iestāde izvērtē adresāta veikto darbību
prettiesiskumu un atceļ šo administratīvo aktu ar tā izdošanas dienu. Kaut arī otrās daļas pirmajā teikumā
ietvertais vārds „var” norāda uz to, ka arī šāda akta atcelšana ir brīvais akts (65.panta ceturtā daļa), iestādes
rīcības brīvība attiecas tikai uz adresāta darbību prettiesiskuma pakāpes izvērtēšanu. Parasti šādu aktu atceļ ar
atpakaļejošu spēku. Tikai izņēmuma gadījumā, ja atcelšana ir acīmredzami nesamērīga, šādu administratīvo
aktu var atcelt tikai uz priekšu vai neatcelt vispār (Briede J. 86.panta komentārs. Grām.: Administratīvā procesa
likuma komentāri. A un B daļa. Dr. iur. J. Briedes zinātniskajā redakcijā. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013,
863.–864.lpp.).
[7] Administratīvā procesa likuma 66.panta pirmajā daļā norādīts uz apsvērumiem, kas jāņem vērā, lemjot par
administratīvā akta (tostarp labvēlīga prettiesiska akta atcelšanu) izdošanu. Tiesību normā noteikts: apsverot
administratīvā akta izdošanas vai tā satura lietderību, iestāde lemj: 1) par administratīvā akta nepieciešamību, lai
sasniegtu tiesisku (leģitīmu) mērķi; 2) par administratīvā akta piemērotību attiecīgā mērķa sasniegšanai; 3) par
administratīvā akta vajadzību, tas ir, par to, vai šo mērķi nav iespējams sasniegt ar līdzekļiem, kuri mazāk
ierobežo administratīvā procesa dalībnieku tiesības vai tiesiskās intereses; 4) par administratīvā akta atbilstību,
salīdzinot privātpersonas tiesību aizskārumu un sabiedrības interešu ieguvumu un ņemot vērā, ka privātpersonas
tiesību būtisku ierobežošanu var attaisnot tikai ievērojams sabiedrības ieguvums.
Tādējādi gan administratīvā akta izdošanas izvēles, gan satura izvēles gadījumā administratīvā akta izdevējam ir
jāizdara lietderības apsvērumi. Tas nozīmē, ka šajā lietā tiesai bija jāpārbauda, vai universitāte, pieņemot
pārsūdzēto lēmumu, ir pareizi izmantojusi rīcības brīvību un apsvērusi: vai ar lēmumu atcelt pieteicējam
piešķirto bakalaura grādu pārsūdzētā lēmuma pieņemšanas brīdī ir iespējams sasniegt un tiek sasniegts leģitīms
mērķis; vai leģitīmo mērķi nav iespējams sasniegt ar administratīvā procesa dalībnieku mazāk ierobežojošiem
līdzekļiem; vai privātpersonas tiesību aizskārums ar pārsūdzētā lēmuma izdošanu ir mazāks, nekā sabiedrības
interešu ieguvums.
Senāts atzīst, ka tiesa spriedumā šos lietderības apsvērumus ir pārbaudījusi, tomēr turpmāk minēto iemeslu dēļ
to pārbaudē ir konstatējamas kļūdas, kas varēja novest pie nepareiza sprieduma.
[8] Tiesa ir atzinusi, ka jau pieteicēja studiju laikā universitātē no studējošā tika sagaidīta tāda uzvedība, kas
atbilstoši šā brīža tiesiskajam regulējumam definēta kā akadēmiskais godīgums (Latvijas Universitātes iekšējās
kārtības noteikumu studējošajiem (apstiprināti ar Latvijas Universitātes Senāta 2004.gada 31.maija lēmumu Nr.
258) (turpmāk – Iekšējās kārtības noteikumi) 4.2. un 4.7.punkts), taču pieteicējs šo prasību ir pārkāpis. Tāpat
spriedumā atzīts, ka pārsūdzētā lēmuma izdošanā ir apsvērta administratīvā akta nepieciešamība un piemērotība
leģitīmo mērķu sasniegšanai: ar prettiesiski iegūta bakalaura grāda atcelšanu ir iespējams sasniegt pārsūdzētajā
lēmumā izvirzītos leģitīmos mērķus: nodrošināt akadēmisko godīgumu (kura leģitīmais mērķis savukārt ir
atbilstoša diplomandu zināšanu līmeņa garantēšana) un sabiedrības uzticēšanos akadēmiskā grāda iegūšanas
tiesiskumam, kā arī atturēt citus studējošos no līdzīgu pārkāpumu izdarīšanas. Tādēļ tiesa secināja, ka
universitāte ir apsvērusi administratīvā akta nepieciešamību un piemērotību. Vienlaikus tiesa atzina, ka
universitāte nav apsvērusi cita, mazāk ierobežojoša līdzekļa iespējamību, kā arī secinājusi, ka bakalaura grāda
atcelšana nav bijusi samērīga.
Universitāte kasācijas sūdzībā norādījusi, ka tiesa cita, mazāk ierobežojoša līdzekļa iespējamību un
samērīgumu, nav pareizi izvērtējusi un tādējādi nav pareizi piemērojusi Administratīvā procesa likuma 66.panta
pirmās daļas 3. un 4.punktu.
Ievērojot minēto, tālāk Senātam jāpārbauda, vai tiesa objektīvi ir izvērtējusi un konstatējusi kļūdas trešā un
ceturtā lietderības apsvēruma izdarīšanā pārsūdzētā lēmuma pieņemšanā: to, vai leģitīmo mērķi nav iespējams
sasniegt ar līdzekļiem, kuri mazāk ierobežo administratīvā procesa dalībnieku tiesības vai tiesiskās intereses;
administratīvā akta atbilstību, salīdzinot privātpersonas tiesību aizskārumu un sabiedrības interešu ieguvumu.
[9] No pārsūdzētā sprieduma izriet, ka universitāte bija apsvērusi vairākus alternatīvos līdzekļus (bakalaura
darba pārstrādāšanu vai cita darba izstrādāšanu, kā arī apsvērusi, vai mērķis nav sasniegts jau ar šīs lietas
ierosināšanu un izskatīšanu), bet atzinusi tos par nepiemērotiem leģitīmo mērķu sasniegšanai. Tomēr tiesa ir
saskatījusi vēl vienu pieteicēja tiesības mazāk ierobežojošu līdzekli: fakta par plaģiātu bakalaura darbā
publiskošanu un tā radītās sekas. Proti, tiesas ieskatā mediju un sabiedrības pievērstai izmanībai pieteicējam arī
esot preventīva nozīme, lai atturētu citas personas no plaģiātisma un veicinātu akadēmiskā godīguma
ievērošanu. Universitāte neesot apsvērusi šādu līdzekli.
Universitāte kasācijas sūdzībā norādījusi, ka tai nav pienākuma informēt sabiedrību par bakalaura darbā
konstatēto plaģiātu.
Senāts iepriekš judikatūrā ir norādījis, ka personai ir tiesības prasīt, lai iestāde izmanto savu rīcības brīvību
nekļūdīgi. Tiesa var pārbaudīt tikai to, vai valsts pārvalde, izmantojot savu rīcības brīvību, ir rīkojusies tiesiski.
Valsts pārvaldes rīcības brīvība nav izmantota tiesiski, ja tā ir kļūdaina. Līdz ar to tiesai ir jāpārbauda
iespējamās rīcības brīvības izmantošanas kļūdas: rīcības brīvības neizmantošana, rīcības brīvības pārsniegšana,
rīcības brīvības nepareiza izmantošana. Valsts pārvaldes rīcības brīvība ir izmantota nepareizi, ja tās
izmantošana ir pretrunā ar noteikumiem, kas reglamentē rīcības brīvības pareizu izmantošanu – tas ir, ja lēmuma
pieņēmējs nav metodoloģiski korekti izdarījis vispārējos lietderības apsvērumus, nav ievērojis likuma
specifiskos norādījumus, patvaļas aizlieguma principu vai procesuālā taisnīguma principu (Senāta 2010.gada
6.decembra sprieduma lietā Nr. SKA-673/2010, A42476008, 11.punkts). Iestādes rīcības brīvība nozīmē, ka tā
var (tai normatīvajā aktā ir dotas tiesības vai uzlikts pienākums) izvēlēties starp dažādām rīcības alternatīvām.
Rīcības brīvība vispirms izslēdz visas tās rīcības alternatīvas, kas atrodas ārpus tās kompetences ietvariem
(rīcības brīvības ārējās robežas). Ja iestāde izvēlas kādu rīcību, kas atrodas ārpus tās kompetences, tad tā rīkojas
ultra vires, un tās rīcība ir prettiesiska (Briede J., Levits E. 66.panta komentārs. Grām.: Administratīvā procesa
likuma komentāri. A un B daļa. Dr. iur. J. Briedes zinātniskajā redakcijā. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013,
637.–638.lpp.).
Tā kā administratīvā akta vajadzība ir viens no elementiem, kas jānovērtē, lai iestāde pareizi izmantotu savu
rīcības brīvību, Senāts atzīst, ka arī citiem alternatīviem līdzekļiem, ar kuriem varētu sasniegt leģitīmo mērķi,
jābūt tiesiskiem. Tādējādi universitāte, rīcības brīvības ietvaros lemjot par administratīvā akta izdošanu, bija
tiesīga apsvērt tikai tādus rīcības modeļus, kas bija tiesiski iespējami.
Tiesa, norādot, ka mediju un sabiedrības pievērstai uzmanībai pieteicējam arī esot preventīva nozīme, lai
atturētu citas personas no plaģiātisma un veicinātu akadēmiskā godīguma ievērošanu, nav atsaukusies uz tiesību
normām, kas universitātei noteiktu pienākumu vai tiesības informēt sabiedrību vai medijus par studiju darbā
atklātu plaģiātu. Universitāte norādījusi, ka tai no tiesību normām neizriet šāds pienākums. Tādējādi, ja šāda
pienākuma nav, tad Senāts atzīst, ka universitātei tiesas identificētā leģitīmā mērķa (lai neatkārtotos līdzīgi
gadījumi un tiktu nodrošināts akadēmiskais godīgums) sasniegšanai šāds pieteicēja tiesību mazāk ierobežojošs
līdzeklis nebija jāapsver. Attiecīgi, ja informācija sabiedrībā par to, ka pieteicēja bakalaura darbs ir plaģiāts, bija
izplatījusies citā veidā, tā nebija saistoša universitātei, lai to apsvērtu kā alternatīvu, pieteicēja tiesības mazāk
ierobežojošu līdzekli. Līdz ar to tiesas secinājums, ka informācijas publiskošana un mediju interese par konkrēto
gadījumu sasniedz leģitīmo mērķi, ir patvaļīgs un nav pamatots. Tiesa ir pieļāvusi kļūdu Administratīvā procesa
likuma 66.panta pirmās daļas 3.punkta piemērošanā.
[10] Kasācijas sūdzībā universitāte norādījusi, ka tiesai nevajadzēja vērtēt administratīvā akta atbilstību jeb
samērīgumu šaurākā nozīmē, jo Administratīvā procesa likuma 86.panta otrās daļas 4.punkts paredz, kāds tieši
administratīvais akts jāizdod.
Senāts jau iepriekš atzina, ka iestādes rīcības brīvība šīs normas piemērošanai primāri attiecas uz to, vai
administratīvo aktu izdot vai neizdot. Tomēr Senāts arī atzīst, ka, kaut arī administratīvā akta izdošanas
gadījumā tiesību norma paredz, kādu administratīvo aktu iestādei jāizdod, tā tomēr neliedz vērtēt, vai šāds
administratīvais akts būs samērīgs (atbilstošs), salīdzinot personas tiesību ierobežojumu ar sabiedrības
ieguvumu. Samērīguma vērtējumu šaurākā nozīmē jeb atbilstību administratīvā akta izdošanā tieši paredz
Administratīvā procesa likuma 66.panta 4.punkts. Tas ir atzīts arī tiesību doktrīnā tieši saistībā ar Administratīvā
procesa likuma 86.panta otrās daļas 4.punkta piemērošanu (Briede J. 86.panta komentārs. Grām.:
Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. Dr. iur. J. Briedes zinātniskajā redakcijā. – Rīga: Tiesu
namu aģentūra, 2013, 863.–864.lpp.). Salīdzinājumam: gan Satversmes tiesas, gan Senāta judikatūrā ir atzīts, ka
pat obligātā administratīvā akta izdošanas gadījumā gan iestādei, gan tiesai jāpārbauda, vai ir ievērots
samērīgums, ja ir šaubas, ka ar šādu aktu būtiski tiek aizskartas personas cilvēktiesības (Latvijas Republikas
Satversmes tiesas 2007.gada 28.februāra lēmuma lietā Nr. 2006-41-01 13.–15.punkts; Senāta 2007.gada
17.maija sprieduma lietā Nr. SKA-3/2007 20.punkts; Senāta 2007.gada 8.marta sprieduma lietā Nr. SKA-
89/2007 11.punkts). Tādēļ Senāts atzīst, ka tiesa konkrētajā gadījumā pamatoti pievērsās samērīguma jeb
administratīvā akta atbilstības pārbaudei.
[11] Administratīvā procesa likuma 66.panta otrās daļas 4.punkta otrais teikums paredz, ka būtisku tiesību
ierobežošanu var attaisnot tikai ar būtisku sabiedrības labumu.
Tiesa atzinusi, ka pārsūdzētajā lēmumā noteiktais ierobežojums – bakalaura grāda atcelšana ar ietekmi uz
nākotni – mazina pieteicēja tiesību ierobežojumu, tomēr šis ierobežojums joprojām ir būtisks. No sprieduma
argumentācijas saprotams, ka ierobežojuma būtiskums ir atzīts tādēļ, ka fakts par atklāto plaģiātu rada
nelabvēlīgas sekas pieteicēja reputācijai sabiedrībā, kas var negatīvi ietekmēt pieteicēja privāto dzīvi un karjeru,
radot tādu reputācijas krituma risku, kas var novest pie amata zaudēšanas. Tādēļ tiesa vērtējusi, vai sabiedrība
gūs būtiski lielāku labumu ar bakalaura darba atcelšanu, salīdzinot ar pieteicēja tiesību ierobežojumu.
Senāts atzīst, ka vispārīgi tiesas pieeja administratīvā akta atbilstības vērtēšanai atbilst minētajai tiesību normai,
tomēr apgabaltiesa nav ņēmusi vērā vairākus būtiskus universitātes argumentus.
[12] Universitāte kasācijas sūdzībā norādījusi: tiesa nav ņēmusi vērā to, ka ar pārsūdzēto lēmumu netiek
ietekmēta pieteicēja karjera, jo maģistra grāds un jurista kvalifikācija pieteicējam nav atcelta. Savukārt
pieteicēja reputācijas apdraudējuma cēlonis nav pārsūdzētais lēmums, bet paša pieteicēja prettiesiskā rīcība.
Senāts atzīst, ka tiesa šādā aspektā pārsūdzētā lēmuma atbilstību nav vērtējusi un ir izdarījusi savstarpēji
neatbilstīgus secinājumus: no vienas puses atzinusi, ka pieteicēja reputācijas apdraudējums būtiski aizskar
pieteicēja tiesības, no otras –, ka informācijas izplatīšanās sabiedrībā un mediju interese par konkrēto gadījumu
būtu alternatīvs līdzeklis, kas mazāk ierobežotu pieteicēja tiesības. Tomēr tiesa nav apsvērusi, vai iespējamais
pieteicēja palikšanas amatā apdraudējums nav paša pieteicēja rīcības sekas, nevis pārsūdzētais lēmums.
Pieturoties pie tiesas argumentācijas, ka pieteicēja amata iespējamu zaudēšanu varētu izraisīt viņa reputācijas
zudums, Senāts atzīst, ka līdzīgas sekas, iespējams, varētu iestāties arī tad, ja pārsūdzētajā lēmumā būtu tikai
konstatēts fakts par plaģiātu, piešķirtais grāds atzīts par prettiesisku, bet bakalaura grāds netiktu atcelts. Arī
plaģiāta konstatēšanas fakts pats par sevi personas reputāciju ietekmē nelabvēlīgi, jo liecina, ka persona nav
rīkojusies godprātīgi. Tādējādi tiesas argumentācija par to, ka pieteicēja tiesības ir būtiski aizskartas, nav
pārliecinoša.
[13] Tiesa ir pievērsusies arī termiņam, kādā pieņemts pārsūdzētais lēmums, atzīstot, ka bakalaura grāda
atcelšana nav notikusi saprātīgā termiņā (13 gadus pēc bakalaura grāda piešķiršanas). Spriedumā secināts, ka
pieteicēja pieļautā pārkāpuma intensitāte ir būtiska, bet kaitējums aizsargājamām sabiedrības interesēm un
universitātes prestižam nav smags, jo pieteicēja izstrādātais bakalaura darbs nav bijis sabiedriski nozīmīgs, nav
tikusi pieļauta smagākā plaģiāta forma – viltvārdība –, kā arī plaģiāts nav konstatēts svarīgākajā darba daļā –
secinājumos. Tiesa arī atzinusi, ka maģistra grāda iegūšanas faktam ir būtiska nozīme, jo tas novērš risku, ka
pieteicējam ir kvalifikācijas līmenim neatbilstošas zināšanas.
Universitāte kasācijas sūdzībā norādījusi, ka tiesa pieteicēja tiesību ierobežojumu un sabiedrības interešu
aizskārumu novērtējusi pārāk šauri, kā arī tiesai nebija pamata vērtēt termiņu pārsūdzētā lēmuma pieņemšanai,
jo šajā gadījumā pieteicējam nav tiesiskās paļāvības uz to, ka prettiesiskais administratīvais akts paliks spēkā.
Turpmāk norādīto iemeslu dēļ šie kasācijas sūdzības argumenti ir daļēji pamatoti.
[14] Administratīvā procesa likuma 86.panta otrās daļas 4.punkts nenoteic termiņu, kādā var tikt atcelts
adresātam labvēlīgs prettiesisks administratīvais akts, kura izdošana panākta ar paša adresāta prettiesiskām
darbībām. Tiesa pamatoti norādījusi, ka lēmuma pieņemšanas termiņam var būt nozīme administratīvā akta
atbilstības vērtējumā. Doktrīnā attiecībā par Administratīvā procesa likuma 86.panta otro daļu noteikts, ka šajā
pantā termiņš prettiesiskā administratīvā akta atcelšanai noteikts tikai attiecībā uz 86.panta otrās daļas 1.punktu.
Attiecībā uz citiem gadījumiem termiņš nav noteikts. Ja tas nav noteikts speciālajās tiesību normām (tostarp
Eiropas Savienības tiesību normās), iestāde drīkst izmantot savas pilnvaras un atcelt administratīvo aktu
saprātīgā termiņā. Saprātīgais termiņš nosakāms, ņemot vērā sabiedrības interešu nozīmīgumu, administratīvā
akta prettiesiskuma pakāpi, privātpersonas darbības un citus apstākļus (Briede J. 86.panta komentārs. Grām.:
Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. Dr. iur. J. Briedes zinātniskajā redakcijā. – Rīga: Tiesu
namu aģentūra, 2013, 867.lpp.). Senāts atzīst, ka termiņam ir nozīme lietderības apsvērumu izdarīšanā kopumā,
lai secinātu, vai tad, kad jālemj par labvēlīgā prettiesiskā administratīvā akta atcelšanu, šāds lēmums
pieņemšanas brīdī ir nepieciešams, lai sasniegtu tiesisku un leģitīmu mērķi, aizsargātu nozīmīgas sabiedrības
intereses. Nav izslēgts, ka var būt situācijas, kad prettiesiskā labvēlīgā akta atcelšanai nav jēgas, jo atceļošā
lēmuma pieņemšanas brīdī tas nesasniegtu nekādus leģitīmus mērķus vai sabiedrības intereses būtu
maznozīmīgas.
Tiesa ir atzinusi, ka ar bakalaura grāda atcelšanu var tikt sasniegti pārsūdzētajā lēmumā norādītie leģitīmie
mērķi. Tomēr no tiesas argumentācijas par pārsūdzētā lēmuma atbilstību secināms, ka tiesa ir akcentējusi
konkrētā bakalaura darba, iegūtā maģistra darba, universitātes pieļauto kļūdu nozīmi, un tādējādi atzinusi, ka
sabiedrības intereses nav būtiski skartas, bet nav vērtējusi pieteicēja pieļautā pārkāpuma paša par sevi nozīmi
iepretim aizsargājamu sabiedrības interešu nozīmīgumam. Senāts atzīst, ka šāds vērtējums varēja novest tiesu
pie kļūdainiem secinājumiem par pieteicēja tiesību ierobežojumu iepretim sabiedrības ieguvumam.
[15] Tiesa pamatoti norādījusi, ka no Iekšējās kārtības noteikumu 4.2. un 4.7.punkta izriet, ka studējošā
pienākums ir nepieļaut plaģiātismu studiju darbā. Līdz ar to tas nozīmē, ka no studējošā tiek prasīta tāda
uzvedība, kas atbilstoši šā brīža tiesiskajam regulējumam tiek definēta kā akadēmiskais godīgums. Augstskolu
likuma 49.panta pirmās daļas 4.punkts gan pārsūdzētā lēmuma pieņemšanas brīdī, gan arī laikā, kad pieteicējs
studēja un izstrādāja bakalaura darbu, paredzēja, ka personu var izslēgt no studējošo saraksta, ja tā ir pārkāpusi
augstskolas iekšējos normatīvos aktus. Universitātes iekšējo noteikumu 8.1.punkts paredzēja, ka par šo
noteikumu pārkāpumiem studējošajam var izteikt brīdinājumu par eksmatrikulāciju, bet 8.2.punkts noteica, ka
par būtiskiem šo noteikumu pārkāpumiem studējošajam kā disciplinārsodu var piemērot eksmatrikulāciju.
Šobrīd Augstskolu likuma 59.panta piektajā daļā noteikts, ka augstskolai ir tiesības anulēt valsts atzītu augstākās
izglītības diplomu, ja tā konstatē, ka piešķirtais grāds vai profesionālā kvalifikācija vai piešķirtais grāds un
profesionālā kvalifikācija ir iegūta, pārkāpjot augstskolas akadēmiskā godīguma noteikumos paredzēto
akadēmisko godīgumu, kā arī negodprātīgas rīcības, tostarp plaģiātisma, rezultātā. Augstskolas tiesības anulēt
valsts atzītu augstākās izglītības diplomu nav pakļautas noilgumam.
Tātad akadēmiskā godīguma princips jau pieteicēja studiju laikā bija nostiprināts vismaz iekšējās tiesību
normās, un par šā principa pārkāpumu gan iekšējās, gan ārējās tiesību normas paredzēja būtiskas sekas.
Tādējādi ar šīm tiesību normām tika aizsargātas būtiskas sabiedrības intereses – akadēmiskais godīgums un
sabiedrības paļāvība, ka izsniegtais diploms garantē noteiktu zināšanu līmeņa apguvi. Tas nozīmē, ka uz
akadēmiskā godīguma principam atbilstoši izsniegtu diplomu sabiedrībai, piemēram, darba devējiem vai mācību
iestādēm citos izglītības posmos u.c. vajadzētu varēt paļauties. Secīgi visas sabiedrības interesēm atbilstoši ir
tas, ka šo principu ievēro gan studējošais, gan augstskola (tostarp atbilstoši reaģējot uz pārkāpumu). Kā redzams
no šobrīd spēkā esošajām tiesību normām, akadēmiskais godīgums kā princips, kaut arī pastāvēja jau iepriekš, ir
nostiprināts arī likumā. Par šā principa neievērošanu paredzētas būtiskas sekas studējošajam. Turklāt
universitāte ir norādījusi uz riskiem, ja tā nereaģētu vispār vai nereaģētu pienācīgi uz pieteicēja pieļauto
pārkāpumu: sabiedrībā tas radītu iespaidu, ka plaģiātu var pieļaut un nopietnu seku tam nebūs; universitātes
piešķirtajam grādam nevar ticēt (grāds neapliecina iegūtās zināšanas, tostarp izstrādājot studiju noslēguma
darbu), kā arī tiktu grauta universitātes reputācija. Tādējādi universitāte ir norādījusi apsvērumus, kas liecina, ka
arī pēc ilgāka laika sabiedrības interesēs ir tas, ka uz akadēmiskā godīguma pārkāpumiem tiek pienācīgi reaģēts.
Senāts konstatē, ka tiesa šādā aspektā bakalaura grāda atcelšanas termiņu kā administratīvā akta atbilstības
elementu nav vērtējusi.
Sekojot tiesas argumentācijai, secināms, ka piešķirtais grāds plaģiāta dēļ būtu atceļams tikai tad, ja tiktu pieļauta
viltvārdība un plaģiāts pieļauts svarīgākajā darba daļā – secinājumos –, kā arī tam būtu nozīme konkrētā nozarē.
Taču Senāts atzīst, ka lielāka nozīme būtu piešķirama tieši studējošā darbību raksturam pašam par sevi, nevis
tam, cik nozīmīgs ir izstrādātā darba pienesums kādā zinātnes jomā. Pretējā gadījumā varētu nonākt pie
atšķirīgas attieksmes līdzīgos gadījumos – grāds būtu atceļams tikai tiem, kas plaģiātu pieļāvuši sabiedriski
nozīmīgas tēmas darba izstrādē, kaut arī tādas pašas intensitātes pārkāpumus varētu pieļaut arī mazāk nozīmīgas
tēmas darbos. Kasācijas sūdzībā pamatoti norādīts, ka tiesa nav apsvērusi, vai pārsūdzētā lēmuma nepieņemšana
neradītu pretēju efektu: sabiedrībā radītu iespaidu, ka akadēmiskais godīgums nav tiesiski aizsargājama interese,
un precedentu, ka plaģiātu drīkst pieļaut un nopietnas sekas tam nebūs.
Tiesas argumenti, ka sabiedrības interešu aizskārumu novērš fakts, ka pieteicējs ir ieguvis maģistra grādu, kurā
plaģiāts nav konstatēts, kā arī bakalaura darbs būtu jāvērtē mazāk kritiski nekā maģistra darbs, jo bakalaura
darba izstrādāšanā studējošā izpratne par pētījuma veikšanu vēl nav pietiekami attīstīta, Senāta ieskatā neiztur
kritiku.
Lietā nav strīda, ka bakalaura grāds, tāpat kā maģistra grāds, apliecina noteiktu zināšanu un prasmju līmeni.
Tomēr nav pamatoti uzskatīt, ka maģistra grāds varētu pilnībā aizstāt bakalaura grādu, mazināt sabiedrības
bažas, ka universitātes izsniegtajam diplomam var ticēt (ka tas apliecina noteiktu zināšanu un prasmju apguves
līmeni), līdz ar to būtu izslēdzama iespēja vērtēt to, ka bakalaura darbs neatbilst prasībām. Universitāte
konsekventi ir norādījusi, ka pārsūdzētā lēmuma pieņemšanā iegūtais maģistra grāds un tas, ka maģistra darba
izstrādē nav tikuši pieļauti pārkāpumi, jau ir ņemts vērā, izvēloties pieteicējam piemērotas sekas – atceļot
piešķirto bakalaura grādu ar ietekmi uz nākotni. Tiesa, secinot, ka universitātē laikā, kad pieteicējs izstrādāja
bakalaura darbu, nebija noteikta kārtība, kādā atklāt plaģiātu, kā arī universitātes personāls pieteicēja darba
izstrādāšanas un aizstāvēšanas posmā varēja plaģiātu atklāt, Senāta ieskatā nav pilnībā novērtējusi ne tā brīža
tiesiskā regulējuma būtību, ne komisijas lēmumā norādīto argumentu nozīmi. Proti, no iepriekš minētajām
(Iekšējās kārtības noteikumu un Augstskolu likuma) normām secināms, ka tās paredzēja nopietnas sekas
augstskolas iekšējās kārtības noteikumu neievērošanā. Savukārt komisijas lēmumā konstatēts, ka pieteicēja
darbā vairums fragmentos, kuros konstatēts plaģiāts, saskatāms mēģinājums to slēpt – nebūtiskas redakcionālas
vai stilistiskas atšķirības no avotiem, kuri izmantoti bakalaura darba rakstīšanā. Tas komisijas ieskatā apliecina,
ka bakalaura darba rakstīšanas laikā darba autors ir apzinājies savas rīcības nepieļaujamību. Tomēr tiesa šos
apsvērumu nav novērtējusi kontekstā ar pieteicēja spējām izprast savas rīcības nozīmi un sekas, ja studiju
noslēguma darbā tiks pieļauts plaģiāts. Tādēļ tiesas apsvērumi, ka izpratne par bakalaura darba izstrādāšanas
principiem studējošajiem vēl nav pietiekami attīstīta, nav pamatoti ne ar tiesību normām, ne arī kā citādi.
Ņemot vērā minēto, Senāts atzīst, ka tiesa nav pienācīgi novērtējusi, vai ar pārsūdzēto lēmumu radītās tiesiskās
sekas pieteicējam, arī 13 gadus pēc bakalaura darba iegūšanas, sasniedz tādu pieteicēja tiesību ierobežojumu,
kas acīmredzami ir nesamērīgs ar sabiedrības interešu ieguvumu. Tiesas vērtējums neatklāj, ka pieteicēja tiesību
ierobežojums ir lielāks nekā sabiedrības interešu ieguvums.
Rezumējot minēto, Senāts atzīst, ka tiesa pārsūdzētā lēmuma atbilstības novērtēšanā ir pieļāvusi būtiskus
trūkumus, kas varēja novest pie nepareiza sprieduma taisīšanas.
[16] Tā kā apgabaltiesa ir pieļāvusi kļūdas lietderības apsvērumu pārbaudē (Administratīvā procesa likuma
66.panta pirmās daļas 3. un 4.punkta piemērošanā), secīgi nav pareizi piemērots Administratīvā procesa likuma
86.panta otrās daļas 4.punkts. Tā kā šīs kļūdas varēja novest pie nepareiza sprieduma taisīšanas, tiesas
spriedums ir atceļams un lieta nododama jautai izskatīšanai apgabaltiesai.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 129.1panta pirmās daļas 1.punktu, 348.panta pirmās daļas
2.punktu un 351.pantu, Senāts
nosprieda
atcelt Administratīvās apgabaltiesas 2024.gada 8.janvāra spriedumu un nodot lietu jaunai izskatīšanai
Administratīvajai apgabaltiesai;
atmaksāt Latvijas Universitātei drošības naudu 70 euro.
Spriedums nav pārsūdzams.
I. Meldere Dz. Amerika V. Kakste