Court reduces fine for truck company by applying retroactive law changes to lower penalty amounts.

NORAKSTS

Lieta Nr.A42702208

A5778-09/34

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Jelgavā, 2009.gada 30.septembrī

Administratīvā rajona tiesa

šādā sastāvā: tiesnese L.Apšeniece,

piedaloties iesniedzējas – sabiedrības ar ierobežotu atbildību „Stiga RM” pārstāvei I.R.,

atbildētājas – Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Autotransporta inspekcijas

pārstāvei I.T.,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvā pārkāpuma lietu, kas ierosināta, pamatojoties

uz sabiedrības ar ierobežotu atbildību „Stiga RM” sūdzību par Autotransporta

inspekcijas vadītāja 2008.gada 26.augusta lēmumu Nr.344.

Aprakstošā daļa

[1] 2008.gada 30.aprīlī Autotransporta inspekcijas Rīgas nodaļas vecākais

inspektors sastādīja administratīvā pārkāpuma protokolu Nr.BA409687 (turpmāk –

protokols) par to, ka 2008.gada 30.aprīlī plkst.5:40 autovadītājs A.B. vadīja sabiedrībai

ar ierobežotu atbildību „Stiga RM” (turpmāk – iesniedzēja) piederošo automašīnu

SCANIA R480, valsts reģistrācijas numurs /reģistrācijas numurs/, ar piekabi, valsts

reģistrācijas numurs /reģistrācijas numurs/ (turpmāk – transportlīdzeklis), pa maršrutu

Vecumnieki – Inčukalns ar priedes zāģbaļķu kravu, nelietojot tahogrāfu darba un

atpūtas laika uzskaitei, bez vadītāja kartes. Protokolā norādīts, ka iesniedzēja pārkāpusi

2006.gada 15.marta Eiropas Padomes regulas (EK) Nr.561/2006, ar ko paredz dažu

sociālās jomas tiesību aktu saskaņošanu saistībā ar autotransportu, groza Padomes

Regulu (EEK) Nr.3821/85 un Padomes Regulu (EK) Nr.2135/98 un atceļ Padomes

Regulu (EEK) Nr.3820/85 (turpmāk – Regula Nr.561/2006) 10.panta 2. un 3.punktu,

tādējādi izdarot administratīvo pārkāpumu, atbildība par kuru paredzēta Latvijas

Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk – LAPK) 149.4panta 12.daļā.

Ar Autotransporta inspekcijas Kontroles daļas vadītāja vietnieka 2008.gada

25.jūnija lēmumu Nr.11J/BA409687 (turpmāk – sākotnējais lēmums) konstatēts, ka

iesniedzēja nav ievērojusi 1985.gada 20.decembra Eiropas Padomes regulas (EK)

Nr.3821/85 „Par reģistrācijas kontrolierīcēm, ko izmanto autotransportā” (turpmāk –

Regula Nr.3821/85) 3.panta 1.punktu, par ko paredzēta atbildība LAPK 149.4panta

12.daļā. Iesniedzējai piemērots naudas sods Ls 700 apmērā.

Ar Autotransporta inspekcijas vadītāja 2008.gada 26.augusta lēmumu Nr.344

(turpmāk – Lēmums) sākotnējais lēmums atstāts negrozīts.

Lēmumā norādīti šādi argumenti.

[1.1] Administratīvā pārkāpuma lieta izskatīta bez iesniedzējas pārstāvja

piedalīšanās. Aicinājums uz lietas izskatīšanu iesniedzējai nosūtīts savlaicīgi. Tā kā

iesniedzēja par neierašanās iemesliem neziņoja, lieta izskatīta LAPK noteiktajā četru

mēnešu laikā no pārkāpuma izdarīšanas dienas.

[1.2] Tā kā transportlīdzeklis ir aprīkots ar digitālo tahogrāfu, bet

transportlīdzekļa vadītājs nevarēja uzrādīt datus par kārtējo darba dienu un iepriekšējām

28 dienām, kā arī vadītāja karti, izriet, ka iesniedzēja dod norādījumus transportlīdzekļu

vadītājiem neizmantot uzstādīto reģistrācijas kontrolierīci, bet izmantot pārskatu par

kalendāro nedēļu.

[1.3] Par mežsaimniecības uzņēmumu uzskatāms uzņēmums, kas veic meža

apsaimniekošanas pasākumus.

Par bāzes vietu uzskatāma uzņēmuma juridiskā adrese un filiāles atrašanās

vieta.

Iesniedzēja ir veikusi iekšzemes kravas komercpārvadājumu.

Līdz ar to iesniedzējas izdarītais administratīvais pārkāpums, nelietojot

tahogrāfu transportlīdzekļa vadītāja darba un atpūtas laika uzskaitei, ir kvalificēts

pareizi.

[2] Nepiekrītot Lēmumam, iesniedzēja 2008.gada 29.septembrī vērsās ar

sūdzību Administratīvajā rajona tiesā. Sūdzībā norādīti šādi argumenti.

[2.1] 2007.gada 1.novembrī Autotransporta inspekcijas veiktās pārbaudes laikā

tika atzīts, ka veids, kādā iesniedzēja uzskaita un kontrolē autovadītāju darba un atpūtas

laikus, nelietojot tahogrāfu, bet gan reģistrējot tos pārskatā par transportlīdzekļa

vadītāja darba laiku kalendārā nedēļā, ir atbilstošs tiesību normām un nekādi pārkāpumi

konstatēti netika.

[2.2] Pieņemot sākotnējo lēmumu, pieļauti vairāki procesuāli pārkāpumi: 1)

protokols sastādīts bez iesniedzējas klātbūtnes; 2) administratīvā pārkāpuma lieta netika

izskatīta dienā, kad iesniedzējai bija jāierodas uz lietas izskatīšanu, procesuāli lēmumi

par lietas izskatīšanas termiņa pagarināšanu nav pieņemti.

[2.3] Ar protokolā norādīto personu A.B. iesniedzējai nav nekāda sakara. Tā kā

ne sākotnējā lēmumā, ne Lēmumā nav norādīts, ka būtu pieļauta pārrakstīšanās kļūda,

iesniedzēja uzskata, ka tai piemērots administratīvais sods par neidentificētas personas

iespējamo administratīvo pārkāpumu.

Lēmumā nepareizi norādīts kravas saņēmējs, līdz ar ko iesniedzējai ir šaubas,

vai Autotransporta inspekcija vispār pēc būtības ir izskatījusi iesniedzējas sūdzības.

[2.4] Gan sākotnējais lēmums, gan Lēmums ir pieņemts, pamatojoties nevis uz

normatīvajiem aktiem, bet gan Autotransporta inspekcijas izpratni un Eiropas

Komisijas Enerģētikas un transporta ģenerāldirektorāta skaidrojumu, kas nav uzskatāmi

par tiesību avotiem.

[2.5] Iesniedzēja ir mežsaimniecības uzņēmums Regulas Nr.561/2006 13.panta

1.punkta „b” apakšpunkta izpratnē.

[2.6] Protokolā norādīts, ka iesniedzēja pārkāpusi Regulas Nr.561/2006

10.panta 2. un 3.punktu, savukārt sākotnējā lēmumā un Lēmumā pārkāpuma

kvalifikācija nesaprotamu iemeslu dēļ grozīta un izdarīts secinājums, ka iesniedzēja

pieļāvusi Regulas Nr.3821/85 3.panta 1.punkta pārkāpumu.

Iesniedzēja uzskata, ka uz konkrēto gadījumu attiecas Regulas Nr.3821/85

3.panta 2.punkts.

[2.7] Regulas Nr.561/2006 13.panta 1.punkta „b” apakšpunkta tulkojums

latviešu valodā nesakrīt ar tulkojumiem citās valodās.

[2.8] Saskaņā ar iesniedzējas valdes locekļa 2007.gada 15.oktobra rīkojumu

Nr.3 kravas kokvedēju vadītāji reģistrē darba un atpūtas laiku pārskatā par

transportlīdzekļa vadītāja darba laiku kalendāra nedēļā.

Saskaņā ar iesniedzējas valdes locekļa 2007.gada 15.oktobra rīkojumu Nr.4

iesniedzējai ir vairākas bāzes vietas, par kuru izmantošanu ir noslēgti līgumi.

Abu šo rīkoju kopijas atrodas pie kravas kokvedēju vadītājiem, kuri pārbaudes

gadījumos tos uzrāda valsts amatpersonām.

[3] Tiesas sēdē iesniedzējas pārstāve sūdzību uzturēja, pamatojoties uz sūdzībā

minētajiem argumentiem. Papildus iesniedzējas pārstāve paskaidroja, ka nav pierādīts,

ka iesniedzēja būtu devusi mutvārdu vai rakstveida norīkojumu transportlīdzekļa

vadītājam pārkāpt darba un atpūtas laika režīmu un strādāt virsstundas vai ignorēt

ātruma reģistrēšanas kontrolierīces lietošanas noteikumus. Protokols iesniedzējai

nosūtīts septiņu, nevis normatīvajos aktos noteiktajā trīs dienu termiņā. Krava piederēja

akciju sabiedrībai „Latvijas valsts meži” un tika pārvadāta saskaņā ar pārvadājumu

līgumu. Iesniedzēja nenodarbojas ar loģistikas pakalpojumiem, jo pārvadā kokus tikai

no ciršanas vietas līdz pirmajai piegādes vietai un uz šādu pārvadājumu veikšanu ir

attiecināms Ministru kabineta 2007.gada 24.aprīļa noteikumos Nr.279 „Noteikumi par

izņēmumiem, kad nepiemēro Eiropas Parlamenta un Padomes 2006.gada 15.marta

Regulu (EK) Nr.561/2006, ar ko paredz dažu sociālās jomas tiesību aktu saskaņošanu

saistībā ar autotransportu, groza Padomes Regulu (EEK) Nr.3821/85 un Padomes

Regulu (EK) Nr.2135/98 un atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr.3820/85” (turpmāk –

Noteikumi Nr.279) paredzētais izņēmums.

Autotransporta inspekcijas pārstāve tiesas sēdē sūdzību neatzina un papildus

paskaidroja, ka Noteikumos Nr.279 paredzētais izņēmums attiecas tikai uz

pašpārvadājumiem, par kura veikšanu jāuzrāda pašpārvadājuma sertifikāts. Savukārt

iesniedzēja nodarbojas ar komercdarbību, par ko liecina iesniedzējai izsniegtā licences

kartīte. Bez tam no pavadzīmes ir secināms, ka iesniedzēja ir tikai kravas pārvadātāja.

Motīvu daļa

[4] Tiesa konstatē lietā šādus faktiskos apstākļus.

[4.1] 2007.gada 7.maijā starp iesniedzēju un akciju sabiedrību „VIRŠI-A”

noslēgts līgums par transportlīdzekļu novietošanu (lietas 18.-19.lapa).

[4.2] 2007.gada 15.oktobrī starp iesniedzēju un sabiedrību ar ierobežotu

atbildību „Sumata” noslēgts līgums par transportlīdzekļu novietošanu (lietas 16.-

17.lapa).

[4.3.] 2007.gada 15.oktobrī iesniedzēja izdevusi rīkojumu Nr.3 „Par braukšanas

un atpūtas laika uzskaiti” (lietas 10.-12.lapa).

[4.4] 2007.gada 15.oktobrī iesniedzēja izdevusi rīkojumu Nr..4 „Par kravas

kokvedēju bāzes vietām” (lietas 13.-15.lapa).

[4.5] 2007.gada 15.oktobrī iesniedzējai uz transportlīdzekli izsniegta licences

kartīte Nr.376182 (lietas 48.lapa).

[4.6] Laika posmā no 2008.gada 28.aprīļa līdz 2008.gada 4.maijam A.B. pildījis

pārskatu par transportlīdzekļa vadītāja darba laiku kalendāra nedēļā (lietas 22.lapa).

[4.7] 2008.gada 30.aprīlī noformēta pavadzīme Nr.ACN107833, kurā kā

nosūtītājs norādīta akciju sabiedrība „Latvijas valsts meži”, saņēmējs – sabiedrība ar

ierobežotu atbildību „Swedwood Latvia Ltd”, pārvadātājs – iesniedzēja (lietas 47.lapa).

[4.8] 2008.gada 30.aprīlī sastādīts kravas pārvadājumu kontroles akts Nr.83872,

kurā konstatēts, ka transportlīdzekļa vadītājs nelieto tahogrāfu (lietas 46.lapa).

[4.9] 2008.gada 30.aprīlī iesniedzējai sastādīts protokols (lietas 45.lapa) par to,

ka autovadītājs A.B. vadījis iesniedzējas transportlīdzekli pa maršrutu Vecumnieki –

Inčukalns ar priedes zāģbaļķu kravu, nelietojot tahogrāfu darba un atpūtas laika

uzskaitei, bez vadītāja kartes. Tādējādi iesniedzēja pārkāpusi Regulas Nr.561/2006

10.panta 2. un 3.punktu, izdarot administratīvo pārkāpumu, atbildība par kuru paredzēta

LAPK 149.4panta 12.daļā.

[4.10] 2008.gada 7.maijā iesniedzējai nosūtīts aicinājums uz lietas izskatīšanu,

pievienojot tam protokola kopiju (lietas 49.lapa).

[4.11] 2008.gada 25.jūnijā pieņemts sākotnējais lēmums (lietas 50.lapa), kurā

konstatēts, ka iesniedzēja ir pārkāpusi Regulas Nr.3821/85 3.panta 1.punktu, par ko

paredzēta atbildība LAPK 149.4panta 12.daļā. Saskaņā ar LAPK 275.panta pirmās daļas

1.punktu iesniedzējai uzlikts naudas sods Ls 700 apmērā.

[4.12] 2008.gada 26.augustā pieņemts Lēmums (lietas 70.-75.lapa).

[5] Lietā ir strīds par to, vai iesniedzēja ir izdarījusi LAPK 149.4panta 12.daļā

paredzēto administratīvo pārkāpumu. Bez tam iesniedzēja uzskata, ka administratīvā

pārkāpuma konstatēšanas un lietas izskatīšanas laikā ir pieļauti būtiski procesuāli

pārkāpumi.

Saskaņā ar LAPK 149. panta 12.daļu (šeit un turpmāk – redakcijā, kas bija

spēkā pārkāpuma izdarīšanas brīdī) par norīkojuma došanu lietot transportlīdzekli,

neievērojot transportlīdzekļu vadītājiem noteikto darba un atpūtas laika režīmu, vai

darba un atpūtas laika režīmu un braukšanas attālumu reglamentējošo noteikumu un

ātruma reģistrēšanas kontrolierīces lietošanas noteikumu pārkāpšanu – uzliek naudas

sodu (..) juridiskajai personai – no septiņsimt līdz tūkstoš latiem.

LAPK 272.pants noteic, ka institūcijai (amatpersonai), izskatot administratīvā

pārkāpuma lietu, jānoskaidro, vai ir izdarīts administratīvais pārkāpums, vai attiecīgā

persona ir vainīga tā izdarīšanā, vai šo personu var saukt pie administratīvās atbildības,

vai ir atbildību mīkstinoši un pastiprinoši apstākļi, vai ir nodarīts mantisks zaudējums,

kā arī jānoskaidro citi apstākļi, kam ir nozīme lietas pareizā izlemšanā.

Saskaņā ar LAPK 9.panta pirmo daļu par administratīvo pārkāpumu atzīstama

prettiesiska, vainojama (ar nodomu vai aiz neuzmanības izdarīta) darbība vai

bezdarbība, kura apdraud valsts vai sabiedrisko kārtību, īpašumu, pilsoņu tiesības un

brīvības vai noteikto pārvaldes kārtību un par kuru likumā paredzēta administratīvā

atbildība.

LAPK 243.panta pirmā daļa noteic, ka pierādījumi administratīvā pārkāpuma

lietā ir jebkuri fakti, uz kuru pamata institūcijas (amatpersonas) likumā noteiktajā

kārtībā nosaka administratīvā pārkāpuma esamību vai neesamību, pie administratīvās

atbildības sauktās personas vainu un citus apstākļus, kam ir nozīme lietas pareizā

izlemšanā. Atbilstoši panta otrajā daļā noteiktajam šos faktus, cita starp, konstatē ar

protokolu par administratīvo pārkāpumu un citiem dokumentiem.

Ievērojot minēto, tiesa atzīst, ka par pierādījumiem šajā lietā var kalpot [4.1] –

[4.10] dokumenti.

Atbilstoši LAPK 244.pantam institūcija (amatpersona) pierādījumus novērtē pēc

savas iekšējās pārliecības, kas pamatota uz vispusīgi, pilnīgi un objektīvi izpētītiem

visiem lietas apstākļiem to kopumā, pēc likuma un tiesiskās apziņas.

Izvērtējot lietas apstākļus un lietā esošos pierādījumus, tiesa secina, ka sūdzība

nav pamatota, taču administratīvā soda apmērs ir grozāms.

[6] Vispirms tiesa pārbaudīs, vai transportlīdzeklis bija jāaprīko ar tahogrāfu un

vai transportlīdzekļa vadītājam bija tiesības darba un atpūtas laika uzskaitei neizmantot

tahogrāfu.

[6.1] Digitālā kontrolierīce (tahogrāfs) ir elektroniska kontroles ierīce, kas

ieraksta un saglabā transportlīdzekļa apkalpes locekļa aktivitātes digitālā formātā, kā

piemēram, transportlīdzekļa ātrumu, atrašanās vietu, kustības un stāvēšanas ilgumu

(http://www.sam.gov.lv/satmin/preview/?cat=89&action=print).

Tahogrāfs ir transportlīdzekļa tehnisko izmaiņu reģistrācijas līdzeklis, kas ir

paredzēts nepārtrauktai indikācijai, kustības ātruma, transportlīdzekļa nobraukuma,

vadītāja darba un atpūtas laika periodu reģistrācijai automātiskā režīmā

(www.tahograf.lv).

Saskaņā ar Ministru kabineta 2004.gada 29.aprīļa noteikumu Nr.466

„Noteikumi par transportlīdzekļu valsts tehnisko apskati un tehnisko kontroli uz

ceļiem” (turpmāk – Noteikumi Nr.466) pielikuma 106.1.apakšpunktu M2, M3, N2 un

N3 kategorijas transportlīdzekļiem jābūt aprīkotiem ar ekspluatācijai derīgu un

sertificētu kontrolierīci (turpmāk – tahogrāfs) atbilstoši normatīvajos aktos par

transportlīdzekļa aprīkošanu ar vadītāja darba un atpūtas laika, braukšanas attāluma un

ātruma reģistrēšanas kontrolierīci noteiktajām prasībām.

Pēc Ceļu satiksmes drošības direkcijas informācijas sistēmas Transportlīdzekļu

un to vadītāju reģistra informācijas transportlīdzeklim ir N3 kategorija (lietas 94.lapa).

Tātad tiesa secina, ka saskaņā ar normatīvo aktu prasībām transportlīdzeklim ir

jābūt aprīkotam ar tahogrāfu.

[6.2] Minētā prasība izriet arī no Regulas Nr.3821/85 (šeit un turpmāk –

redakcijā, kas bija spēkā pārkāpuma konstatēšanas laikā) 3.panta 1.punkta, ka

reģistrācijas kontrolierīces uzstāda un izmanto dalībvalstīs reģistrētajos

transportlīdzekļos, ko izmanto pasažieru vai kravu autopārvadājumiem, izņemot

transportlīdzekļus, kas minēti Regulas Nr.561/2006 3.pantā.

Regulas Nr.561/2006 3.pants noteic, ka šī regula neattiecas uz:

a) transportlīdzekļiem, ko izmanto regulāriem pasažieru pārvadājumiem, ja

minētajā pakalpojumā ietvertā maršruta garums nepārsniedz 50 kilometrus;

b) transporta līdzekļiem, kuru maksimālais atļautais ātrums nepārsniedz 40

kilometrus stundā;

c) transportlīdzekļiem, kas pieder vai ko bez transportlīdzekļa vadītāja nomā

bruņotie spēki, civilās aizsardzības dienesti, ugunsdzēsības dienesti vai sabiedriskās

kārtības uzturēšanas spēki, ja pārvadājuma veikšana izriet no šo dienestu uzdevumiem

un ir to kontrolē;

d) transportlīdzekļiem, ko izmanto ārkārtas situācijās un glābšanas operācijās,

tostarp transportlīdzekļiem, ko izmanto humānās palīdzības kravu nekomerciāliem

pārvadājumiem;

e) specializētiem transportlīdzekļiem, ko izmanto medicīnas vajadzībām;

f) specializētiem avārijas transportlīdzekļiem, kas darbojas 100 km rādiusā ap to

bāzes vietu;

g) transportlīdzekļiem, ko testē uz ceļa tehniskās attīstības, remonta vai

uzturēšanas nolūkā, kā arī jauniem un pārbūvētiem transportlīdzekļiem, kas vēl nav

ekspluatācijā;

h) transportlīdzekļiem vai transportlīdzekļu kombinācijām ar maksimālo

pieļaujamo masu, kas nepārsniedz 7,5 tonnas, un kas tiek izmantoti nekomerciāliem

kravu pārvadājumiem;

i) komerciāliem transportlīdzekļiem, kam ir vēsturisks statuss saskaņā ar tās

dalībvalsts tiesību aktiem, kurā tie tiek ekspluatēti, un kas tiek izmantoti

nekomerciāliem pasažieru vai kravu pārvadājumiem.

Tiesa konstatē, ka uz izskatāmo gadījumu neattiecas neviens no citētajā tiesību

normā noteiktajiem izņēmumiem.

[6.3] Regulas Nr.3821/85 3.panta 2.punkts paredz, ka dalībvalstis var noteikt, ka

šī regula neattiecas uz transportlīdzekļiem, kas minēti Regulas Nr.561/2006 13.panta 1.

un 3.punktā.

Noteikumu Nr.279 2.punkts noteic, ka Regulu (EK) Nr.561/2006 nepiemēro un

papildus regulas (EK) Nr.561/2006 3.pantā minētajiem izņēmumiem ar

transportlīdzekļa vadītāja darba un atpūtas laika uzskaites reģistrācijas kontrolierīci var

neaprīkot transportlīdzekļus, ja tiek veikts iekšzemes pārvadājums ar transportlīdzekli,

kas minēts regulas (EK) Nr.561/2006 13.panta 1.punkta „a”, „b”, „c”, „d”, „g”, „h”, „i”,

„j”, „k”, „l”, „m”, „n”, „o” un „p” apakšpunktā.

Atbilstoši Regulas Nr.561/2006 13.panta 1.punkta „b” apakšpunktam,

nodrošinot, ka netiek apdraudēti 1.pantā izklāstītie mērķi, katra dalībvalsts var savā

teritorijā vai, ar attiecīgās valsts piekrišanu, citas dalībvalsts teritorijā pieļaut

izņēmumus attiecībā uz 5. līdz 9.pantu un piemērot šādus izņēmumus saskaņā ar

individuāliem nosacījumiem, izņēmumus attiecinot uz pārvadājumiem ar

transportlīdzekļiem, kurus izmanto vai bez transportlīdzekļa vadītāja nomā

lauksaimniecības, dārzniecības, mežsaimniecības, zemkopības un zivsaimniecības

uzņēmumi, lai preces, kas saistītas ar to komercdarbību, pārvadātu 100 kilometru

rādiusā no transportlīdzekļa bāzes vietas, kas ir kā daļa no to komercdarbības.

Iesniedzējas ieskatā minētais apstiprina, ka transportlīdzekļa vadītājam nav

pienākums lietot tahogrāfu.

[6.4] Eiropas Komisijas Enerģētikas un transporta ģenerālās pārvaldes

2009.gada 30.aprīļa un 2009.gada 22.jūnija skaidrojumos par Regulā Nr.561/2006

noteikto izņēmumu piemērošanu (turpmāk – skaidrojumi) (lietas 86.-93.lapa) minēts,

ka atbrīvojuma nepareiza pielietošana, piemēram, tādos gadījumos, kad šādus izņēmuma

transportlīdzekļus izmantoja parastām komerciālā transporta operācijām, ir

viennozīmīgi aizliegta. Izņēmums tiek piešķirts tikai attiecībā uz paša mežrūpniecības

uzņēmuma uzņēmējdarbību. Līdz ar to jebkuri citi parasti komerciālie koka

izstrādājumu pārvadājumi, kas nav cieši saistīti ar paša darbību mežrūpniecībā, šo

izņēmumu nevar izmantot. Baļķu pārvadājumi no koka ciršanas vietas uz kokzāģētavu

ir komerciālais pārvadājuma pakalpojums, ko sniedz pārvadātājs, kurš pārvadā šādus

koka izstrādājumus no viena klienta citam klientam par atlīdzību. Šādu

komercpārvadājuma veidu nevar uzskatīt par daļu no paša darbības mežrūpniecībā.

Tā kā lietā ir strīds par tiesību normu tulkojumu, tiesas ieskatā skaidrojumi ir

pieļaujami kā pierādīšanas līdzeklis, lai noskaidrotu likumdevēja gribu.

Lai atzītu, ka transportlīdzekļa vadītājs darba un atpūtas laika uzskaites

reģistrācijai var neizmantot tahogrāfu, ir jākonstatē visi Regulas Nr.561/2006 13.panta

1.punkta „b” apakšpunktā norādītie priekšnosacījumi skaidrojumu kontekstā, proti:

iesniedzēja ir mežsaimniecības uzņēmums; pārvadājamā prece (kokmateriāli) ir saistīta

ar iesniedzējas pašas komercdarbību; pārvadājums veikts 100 kilometru rādiusā no

transportlīdzekļa bāzes vietas.

[6.5] Lietā nav strīda, ka iesniedzēja varētu būt uzskatāma par mežsaimniecības

uzņēmumu un tai ir attiecīgas transportlīdzekļu bāzes vietas.

Strīda pamatā ir apsvērumi par to, vai iesniedzējas veiktais pārvadājums ir

komercpārvadājums vai pašpārvadājums.

No [4.7] pavadzīmes tiesa secina, ka iesniedzēja konkrētajā gadījumā bijusi

pārvadātājs, bet nosūtītājs un saņēmējs bijušas trešās personas. Arī tiesas sēdē [3]

iesniedzējas pārstāve apliecināja, ka prece piederēja trešajai personai, kuru iesniedzēja

pārvadāja saskaņā ar līgumu.

Saskaņā ar Ministru kabineta 2005.gada 8.februāra noteikumu Nr.120 „Kārtība,

kādā izsniedz, anulē vai uz laiku aptur speciālās atļaujas (licences) un licences kartītes

komercpārvadājumu veikšanai ar autotransportu” (turpmāk – Noteikumi Nr.120)

1.punktu noteikumi nosaka kārtību, kādā valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību

„Autotransporta direkcija” (turpmāk – institūcija) izsniedz, anulē vai uz laiku aptur

speciālo atļauju (licenci) komercpārvadājumu veikšanai ar autotransportu (turpmāk –

speciālā atļauja (licence)) un licences kartītes autotransporta līdzekļiem. Noteikumu

Nr.120 5.punkts noteic, ka institūcija izsniedz speciālo atļauju (licenci) (..) šādu veidu

autotransporta komercpārvadājumiem: (..) 5.3. kravas komercpārvadājumiem ar kravas

automobiļiem Latvijas teritorijā (..). Tiesa konstatē, ka iesniedzējai saskaņā ar

Noteikumiem Nr.120 ir izsniegta [4.5] licences kartīte.

Ņemot vērā minēto, tiesa atzīst, ka iesniedzēja ir sniegusi pārvadājuma

pakalpojumu, kas ir komercpārvadājums un ko nevar uzskatīt par daļu no pašas

iesniedzējas darbības mežrūpniecībā. Attiecīgi transportlīdzekļa vadītājam bija

pienākums lietot tahogrāfu, bet iesniedzējas darbībās ir saskatāms Regulas Nr.3821/85

3.panta 1.punkta pārkāpums, par ko ir paredzēta administratīvā atbildība LAPK

149.4panta 12.daļā.

[7] Tiesa atzīst par pamatotu iesniedzējas [2.6] argumentu, ka administratīvā

pārkāpuma konstatēšanas un lietas izskatīšanas laikā Autotransporta inspekcijas

amatpersonas nav rīkojušās konsekventi un ir pieļāvušas procesuālos pārkāpumus.

[7.1] LAPK 248.panta pirmā daļa noteic, ka protokolā par administratīvo

pārkāpumu norāda protokola sastādīšanas laiku un vietu, protokola sastādītāja vārdu,

uzvārdu, institūciju, kuru viņš pārstāv, amatu; ziņas par pārkāpēja personu;

administratīvā pārkāpuma izdarīšanas vietu, laiku, pārkāpuma būtību, normatīvo aktu

un normu, kas paredz atbildību par šo pārkāpumu; citas ziņas, kas nepieciešamas lietas

izlemšanai. Atbilstoši LAPK 274.panta pirmajai daļai un otrās daļas 5.punktam,

izskatījusi administratīvā pārkāpuma lietu, institūcija (amatpersona) pieņem lēmumu

šajā lietā. Lēmumā norāda lietas izskatīšanā konstatētos apstākļus un tos apstākļus, kuri

mīkstina vai pastiprina atbildību par administratīvo pārkāpumu.

Ievērojot minēto, tiesa secina, ka protokolā norādītajai pārkāpuma būtībai un

lietā konstatētajiem apstākļiem ir jāsakrīt ar administratīvā pārkāpuma lietā pieņemtajā

lēmumā norādīto pārkāpuma būtību un apstākļiem.

Protokolā norādīts, ka iesniedzēja pārkāpusi Regulas Nr.561/2006 10.panta 2.

un 3.punktu, tādējādi izdarot administratīvo pārkāpumu, par kuru paredzēta atbildība

LAPK 149.4panta 12.daļā.

Tiesa atzīst, ka no protokola satura nevar viennozīmīgi secināt, ka

transportlīdzekļa vadītāja pienākums lietot tahogrāfu izriet no tā, ka tiek veikts

komercpārvadājums. Tiesas ieskatā protokolā bija jānorāda, ka iesniedzēja ir pārkāpusi

Regulas Nr.3821/85 3.panta 1.punktu, nevis Regulas Nr.561/2006 10.panta 2. un

3.punktu.

Sākotnējā lēmumā un Lēmumā pamatoti ir ietverta atsauce uz Regulas

Nr.3821/85 3.panta 1.punkta pārkāpumu, taču protokolā nostiprināto pārkāpuma

apstākļu labojums nav atrunāts, kā arī nav precīzi formulēta pārkāpuma būtība, proti, ka

LAPK 149.4panta 12.daļā paredzētā pārkāpuma sastāvs iesniedzējas darbībās ir

konstatējams tieši tādēļ, ka veikts komercpārvadājums.

[7.2] Tomēr tiesa norāda, ka procesuālo tiesību normu pārkāpums ir jāvērtē

atkarībā no tā ietekmes uz galīgo lēmumu, tas ir, jānoskaidro minētā procesuālā

pārkāpuma ietekme uz administratīvā akta saturu. Attiecībā uz privātpersonu

procesuālais pārkāpums kļūst tiesiski nozīmīgs tikai tad, ja tas ietekmēja vai varēja

ietekmēt administratīvā akta saturu (skat. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu

departamenta 2006.gada 17.augusta sprieduma lietā Nr.SKA-386 [7] un [8] punktu).

Konkrētajā gadījumā tiesa atzīst, ka Autotransporta inspekcijas amatpersonu

pieļautie procesuālie pārkāpumi nevar tikt atzīti par būtiskiem un tie nevar būt par

pamatu iesniedzējas atbrīvošanai no administratīvās atbildības. Minētais izriet no tiesas

[6] secinātā, ka iesniedzēja ir izdarījusi LAPK 149.4panta 12.daļā paredzēto

administratīvo pārkāpumu.

Tiesa nekonstatē nevienu no LAPK 239.pantā uzskaitītajiem apstākļiem, kas

nepieļauj lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā.

[8] Tiesa noraida kā nepamatotu iesniedzējas [2.3] argumentu, jo protokolā

skaidri ir norādīts transportlīdzekļa vadītāja vārds, uzvārds un personas kods. Tādējādi

ir izslēgta varbūtība, ka iesniedzējai piederošo transportlīdzekli vadījusi persona, kura

nav iesniedzējas darbinieks, un ka iesniedzēja saukta pie administratīvās atbildības par

svešas personas izdarīto pārkāpumu.

[9] Procesuālās ekonomijas dēļ tiesa nevērtēs pārējos sūdzībā minētos

iebildumus, jo tie nevar izmainīt tiesas nolēmumu pēc būtības.

[10] Tiesa atzīst, ka Lēmums ir tiesisks un pamatots, uzliekot administratīvo

sodu iesniedzējai piemērota minimālā sankcija – Ls 700. Līdz ar to soda apmērs

Autotransporta inspekcijas amatpersonai nebija jāpamato ar apstākļiem, kas ņemami

vērā saskaņā ar LAPK 32.panta otro daļu (pārkāpuma raksturs, mantiskais stāvoklis,

atbildību mīkstinošie un pastiprinošie apstākļi).

[11] Vienlaikus tiesa konstatē, ka 2009.gada 25.februārī ir stājušies spēkā

2009.gada 22.janvāra grozījumi LAPK, ar kuriem izslēgta LAPK 149.4panta 12.daļa,

taču atbildība par transportlīdzekļa vadītāja darba un atpūtas laika reģistrēšanas

noteikumu pārkāpšanu noteikta LAPK 149.38pantā.

Atbilstoši LAPK 149.38panta desmitajai daļai par transportlīdzekļa, kas aprīkots

ar digitālo tahogrāfu, vadīšanu bez transportlīdzekļa vadītāja digitālā tahogrāfa kartes

vai ar cita transportlīdzekļa vadītāja digitālā tahogrāfa karti – uzliek naudas sodu (..)

pārvadātājam no piecdesmit līdz četrsimt latiem.

Tādējādi tiesa secina, ka šobrīd iesniedzējas izdarītais administratīvais

pārkāpums būtu kvalificējams pēc LAPK 149.38panta desmitās daļas.

Ar likuma grozījumiem ir pārskatīts arī piemērojamās sankcijas apmērs,

samazinot sodu par iesniedzējas izdarīto administratīvo pārkāpumu.

Saskaņā ar LAPK 8.panta otro daļu aktiem, kas mīkstina atbildību par

administratīvajiem pārkāpumiem vai atbrīvo no tās, ir atpakaļejošs spēks, tas ir, tie

attiecas arī uz pārkāpumiem, kas izdarīti pirms šo aktu izdošanas. Tādējādi, šobrīd

izskatot lietu un nosakot sodu, tiesas pienākums ir ņemt vērā ar grozījumiem noteikto

atbildības apmēru.

Ievērojot minēto, tiesa atzīst par iespējamu piemērot iesniedzējai minimālo

naudas sodu, kādu paredz LAPK 149.38panta desmitā daļa, proti, iesniedzējai

piemērotais naudas sods samazināms no 700 uz 50 latiem.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 286.panta pirmās

daļas 5.punktu, 281.1panta otro daļu, Administratīvā rajona tiesa

nosprieda

grozīt sabiedrībai ar ierobežotu atbildību „Stiga RM”, vienotais reģistrācijas

Nr.40003194846, piemēroto administratīvo sodu, nosakot, ka par Latvijas

Administratīvo pārkāpumu kodeksa 149.38panta desmitajā daļā paredzēto

administratīvo pārkāpumu sabiedrībai ar ierobežotu atbildību „Stiga RM” ir

piemērojams administratīvais sods Ls 50 (piecdesmit latu) apmērā.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā divdesmit dienu laikā

no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību Administratīvās rajona

tiesas Jelgavas tiesu namā.

Tiesnese (paraksts) L.Apšeniece

NORAKSTS PAREIZS

Administratīvās rajona tiesas

tiesnese _________________ L.Apšeniece

Jelgavā, 2009.gada 30.septembrī.

.gada 17.jūlijā.