Legislator Case Law & Legislation
A420131521 / SKA-0612-23 ECLI:LV:AT:2023:0418.A420131521.13.L AI generated

Court dismisses appeal on tax fraud grounds, rejecting false contract claims for VAT and labor tax evasion. Appeal rejected due to lack of legal interest. Appeal dismissed for lack of legal interest regarding tax fraud. Appeal dismissed for lack of legal interest. Appeal dismissed for lack of legal interest. Appeal dismissed for lack of legal interest.

Case Number A420131521 / SKA-0612-23
Court / Authority
Jurisdiction Latvia (LV)
Decision Date
Outcome Dismissed

Legislator summary

AI generated

The Supreme Court rejected the taxpayer's appeal against a regional court decision that voided a fictitious construction contract to evade taxes. The taxpayer argued the contract was a disguised labor lease, but the court found the claim contradictory and noted the taxpayer admitted the contract was void while simultaneously claiming it was valid for labor tax purposes. Consequently, the court ruled that the taxpayer had employed workers directly and must pay all applicable taxes and penalties, dismissing the appeal for lack of legal interest.

Legislator headnote

AI generated

Administrative Procedure Law Art. 338(2); Art. 338.1(2)2. A taxpayer's appeal is rejected for lack of legal interest when the court finds the underlying transaction fictitious and the taxpayer's arguments contradict their own admissions regarding the nature of the transaction.

Keywords

AI generated
fictitious contract tax evasion labor tax liability lack of legal interest administrative appeal VAT fraud employee classification

Cited Legislation

AI generated
Administrative Procedure Law Art. 338(2)
Administrative Procedure Law Art. 338.1(2)2

Cited Case Law

AI generated

Need to analyze how this precedent applies to your matter?

Cross-reference this judgment against statutes, commentaries, and subsequent citing case law inside Legislator AI.

Open in Legislator →

Full text

ECLI:LV:AT:2023:0418.A420131521.13.L

Lieta Nr. A420131521, SKA-612/2023

Administratīvo lietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

RĪCĪBAS SĒDES LĒMUMS

Rīgā 2023.gada 18.aprīlī

[1] Senātā saņemta pieteicējas SIA „HVAC Solutions” kasācijas sūdzība par Administratīvās apgabaltiesas 2023.gada 2.februāra spriedumu, ar

kuru noraidīts pieteicējas pieteikums par Valsts ieņēmumu dienesta 2021.gada 15.janvāra lēmuma Nr. 30.2-22.8/22.8/213 atcelšanu.

Apgabaltiesa atzina par pamatotu dienesta secinājumu, ka pieteicējas darījums ar SIA „Komodo Construction” par būvniecības pakalpojumu

sniegšanu ir bijis fiktīvs un ka faktiski pieteicēja būvniecības darbus veica pati, nodarbinot ārvalstniekus bez līguma noslēgšanas. Ņemot vērā minēto,

dienests fiktīvā darījuma vērtību ir pamatoti atzinis par izdevumiem, kas nav saistīti ar pieteicējas saimniecisko darbību, iekļaujot tos ar uzņēmumu

ienākuma nodokli apliekamajā bāzē un aprēķinot papildu budžetā maksājamo uzņēmumu ienākuma nodokli, soda naudu un nokavējuma naudu. Pamatoti

aprēķinātas arī papildu budžetā maksājamās valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, nokavējuma nauda, soda nauda, kā arī iedzīvotāju

ienākuma nodokļa soda nauda.

[2] Pieteicēja argumentē, ka tiesa nepareizi kvalificēja tiesiskās attiecības starp SIA „Komodo Construction” un tās apakšuzņēmējiem – Polijas un

Lietuvas uzņēmumiem. No pieteicējas kasācijas sūdzības turpmākajiem argumentiem, ar kuriem pamatots šis apgalvojums, izriet uzskats, ka starp SIA

„Komodo Construction” un tās apakšuzņēmējiem pastāvējušas personāla nomas attiecības, tādējādi tieši SIA „Komodo Construction”, nevis pieteicēja,

bija atzīstama par personāla nomnieku, kurai saskaņā ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 17.1pantu bija jāmaksā nodoklis no personāla algota

darba ienākuma. Savukārt starp pieteicēju un SIA „Komodo Construction” esošās tiesiskās attiecības kvalificējamas kā pakalpojuma līgums, nevis

personāla noma. Šai sakarā pieteicēja atsaucas uz Valsts ieņēmumu dienesta administratīvā pārkāpuma protokolu, kurā atzīts, ka SIA „Komodo

Construction” nomā personālu no saviem ārvalstu partneriem. Vienlaikus pieteicēja norāda uz apsvērumiem, kas tās ieskatā liecina par dienesta uzskatu,

ka tieši pieteicēja ir bijusi personāla nomniece.

Ar šo argumentu pieteicēja pamato to, ka dienestam nebija tiesību aprēķināt pieteicējai darbaspēka nodokļus un soda naudas, jo šāds pienākums

bija uzliekams SIA „Komodo Construction”.

Senatoru kolēģija atzīst, ka šis pieteicējas apgalvojums un apsvērumi, kas to pamato, ir pretrunīgs un neskaidrs. Pirmkārt, pati pieteicēja norāda uz

to, kā tad galu galā dienests ir kvalificējis pieteicējas darījumu ar SIA „Komodo Construction”. Arī tiesa ir pārbaudījusi to, vai ir faktiski noticis

pieteicējas uzrādītais darījums ar SIA „Komodo Construction” par būvniecības pakalpojumu sniegšanu. Proti, lietā nav apgalvots, ka starp

SIA „Komodo Construction” un pieteicēju pastāvējušas personāla nomas attiecības, un uz šā pamata nav aprēķināti darbaspēka nodokļi pieteicējai. Šie

nodokļi pieteicējai aprēķināti, jo pati pieteicēja ir nodarbinājusi darbiniekus bez darba līguma. Otrkārt, tā kā lietas gaitā konstatēts, ka SIA „Komodo

Construction” faktiski būvniecības darbus neveica (ne ar saviem darbiniekiem, ne arī, izmantojot personāla nomas pakalpojumus), jo darbus veica pati

pieteicēja, tad nav saprotams, kā pieteicējas arguments par to, ka SIA „Komodo Construction” ir nomājusi personālu, var ietekmēt pieteicējas

pienākumu maksāt darbaspēka nodokļus. Šeit jānorāda, ka no pieteicējas pieminētā dienesta administratīvo pārkāpumu protokola neizriet konstatējums,

ka SIA „Komodo Construction” izmantoja nomāto personālu tieši strīdus darījumu veikšanai. Tiesa, izvērtējot visus pierādījumus kopsakarā, ir

secinājusi, ka strīdus darījumi ir bijuši fiktīvi. Tas vien, ka SIA „Komodo Construction” vispārīgi ir saņēmusi personāla nomas pakalpojumus, nepierāda

pretējo.

Savukārt pieteicējas apsvērumi par to, kāpēc dienests audita laikā ir mainījis viedokli par strīdus darījumiem un kāpēc dienests ir aprēķinājis tikai

iedzīvotāju ienākuma nodokļa soda naudu, bet ne pašu nodokli, ir tikai pieteicējas pieņēmumi bez konkrēta un argumentēta pamatojuma. Papildus

jāakcentē, ka iedzīvotāju ienākuma nodoklis netiek aprēķināts, ņemot vērā likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 29.panta otrajā daļā noteikto

(aizliegums nodokli budžetā pārskaitīt no darba devēja līdzekļiem, neieturot to no darbinieka), nevis tāpēc, ka it kā dienesta ieskatā nepastāvot tiesisks

pamats tam, lai tiesiskās attiecības starp pieteicēju un SIA „Komodo Construction” piesaistīto personālu kvalificētu par darba attiecībām.

[3] Pieteicēja norāda, ka tiesa nepareizi kvalificējusi tiesiskās attiecības starp pieteicēju un SIA „Komodo Construction” piesaistīto personālu par

faktiskajām nodarbinātības attiecībām. Šo apgalvojumu pieteicēja papildus jau iepriekš minētajiem apsvērumiem pamato ar to, ka tiesa nepareizi

interpretējusi likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 8.panta 2.2daļas 5.punktu, jo 8.pants attiecas uz Latvijas rezidentiem. Uz nerezidentiem attiecas

šā likuma 3.panta trešā daļa un 17.1pants. 17.1panta otrā daļa definē ārvalsts personāla nomas pazīmes, kuras atšķiras no iekšzemes personāla algota

darba pazīmēm, kuras uzskaitītas 8.panta 2.2daļā.

Uz minēto, pirmkārt, jānorāda, ka pieteicējas arguments liecina par uzskatu, ka atbilstoši Latvijas nodokļu regulējumam nerezidentus ir iespējams

nodarbināt tikai ar personāla nomas starpniecību. Tam kasācijas sūdzībā nav nekāda pamatojuma. Šāda pamatojuma nav arī apgalvojumam, ka likuma

„Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 8.pants attiecas tikai uz rezidentiem. Otrkārt, tā kā tiesa nav konstatējusi, ka strīdus darbus veica SIA „Komodo

Construction” nomātais personāls, lietā nav pamata piemērot 17.1pantu. Tādējādi pieteicēja nav pamatojusi, kāpēc būtu uzskatāms, ka tiesa nepamatoti

piemēroja likuma 8.panta 2.2daļas 5.punktu un kāpēc darbaspēka nodokļu ieturēšanas vai samaksas pienākuma slogs gulstas uz SIA „Komodo

Construction”, nevis pieteicēju.

[4] Pieteicēja argumentē, ka saskaņā ar līgumiem (konvencijām) par nodokļu dubultās uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu, kas

noslēgti starp Latviju un Poliju, Lietuvu un Ukrainu, Latvijai nepienākas iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Pieteicēja nepiekrīt tiesas secinājumam, ka

konvencijas nav piemērojamas, tā kā darbinieku nodarbināšana nav notikusi atbilstoši normatīvo aktu prasībām, noformējot darba tiesiskās attiecības, un

nav konstatējams, ka nodokļus par šiem ārvalstu darbiniekiem ir samaksājusi Polija. Pieteicēja argumentē, ka konvenciju piemērošanai nav nepieciešams,

lai darba līgums būtu noslēgts, to pamatojot ar līgumu 15.pantu un Ekonomiskās attīstības un sadarbības organizācijas nodokļu paraugkonvencijas

komentāriem.

Senatoru kolēģija no minētā, kā arī no turpmākajiem kasācijas sūdzības apsvērumiem šai sakarā secina, ka pieteicēja šo argumentu balsta uz

pieņēmumu, ka darbinieki bija nodarbināti ārvalstu uzņēmumos, kuri iznomāja personālu SIA „Komodo Construction”, ar kuru savukārt pieteicējai bija

noslēgts būvniecības pakalpojumu līgums. Taču, kā jau minēts, lietas gaitā nav konstatēts, ka SIA „Komodo Construction” būtu sniegusi pieteicējai

jebkādus pakalpojumus. Līdz ar to, pat ja šie darbinieki strādātu arī kādā citā ārvalstu uzņēmumā un būtu iznomāti SIA „Komodo Construction”, un šie

darbinieki saņemtu algu no ārvalstu uzņēmuma, lietā nav apstiprinājuma, ka tam ir kāds sakars ar pieteicēju. Tādējādi, ja pieteicēja nodarbina

nerezidentus un nav neviena cita, kas tiem maksā darba algu tieši par pieteicējai sniegtajiem būvniecības pakalpojumiem, tad nav pamata piemērot

pieteicējas norādīto līgumu izņēmumu, saskaņā ar kuru nodokļi jāmaksā darbinieka rezidences valstī.

Minētā iemesla dēļ nav nozīmes pieteicējas atsaucēm uz Latvijas Republikas un Ukrainas līgumu par sadarbību sociālās drošības jomā, Eiropas

Parlamenta un Padomes 2004.gada 29.aprīļa regulu Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu, kā arī likuma „Par valsts sociālo

apdrošināšanu” 6.panta desmito daļu.

[5] Kasācijas sūdzībā norādīts, ka Senāta atziņas par pievienotās vērtības nodokļa sistēmas ļaunprātīgu izmantošanu, uz kurām tiesa atsaukusies

spriedumā, izskatāmajā gadījumā nav piemērojamas, jo tās piemērojamas gadījumos, kad darījums nav noticis vispār. Taču konkrētajā gadījumā

darījums faktiski noticis, bet tā juridiskā forma, iespējams, neatbilst tā ekonomiskajai būtībai. Turklāt minētā prakse attiecas tikai uz darījumiem, kuriem

bija piemērojams likums „Par uzņēmumu ienākuma nodokli”, kurš bija spēkā līdz 2018.gada 1.janvārim, jo tas neparedzēja šobrīd spēkā esošā

Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 8.panta pirmajai daļai analoģisku normu. Pieteicēja norāda, ka tiesai bija jāpiemēro Uzņēmumu ienākuma nodokļa

likuma 8.panta pirmā daļa. Pieteicēja argumentē, ka izmaksas ir jāatzīst par saistītām ar saimniecisko darbību neatkarīgi no tā, vai tās bijušas kā samaksa

par SIA „Komodo Construction” pakalpojumiem vai kā darba alga, jo abos gadījumos izdevumi ir saistīti ar pieteicējas saimniecisko darbību.

Senatoru kolēģija norāda uz tiesas spriedumā konstatēto, ka SIA „Komodo Construction” pieteicējai nav sniegusi būvniecības pakalpojumus, ka

no pierādījumiem nav izsecināms, kāds darījums tika veikts starp pieteicēju un SIA „Komodo Construction”, kuras personas tajā tika iesaistītas un

konkrēti kāda bija darījuma faktiskā norise. Tiesa atzinusi, ka būvdarbus veikusi pati pieteicēja, nodarbinot personas bez darba līguma noslēgšanas.

Tiesa nav atzinusi, ka aiz būvniecības pakalpojumu sniegšanas paslēptas faktiskas nodarbinātības attiecības ar SIA „Komodo Construction” piesaistīto

personālu, kā to apgalvo pieteicēja, tādējādi radot iespaidu, ka darījums faktiski ir noticis, taču tā ekonomiskā būtība ir bijusi cita. Līdz ar to pieteicējas

arguments, ka darījums ir faktiski noticis, bet tā juridiskā forma, iespējams, neatbilst tā ekonomiskajai būtībai, nav pamatots. Vienlaikus jāakcentē, ka

pilnīgi pretējs Senāta 2019.gada 8.marta spriedumā lietā Nr. SKA-218/2019 (ECLI:LV:AT:2019:0308.A420519111.2.S) norādītajam ir pieteicējas

apgalvojums, ka no šā sprieduma izrietot, ka tas ir vērsts tikai uz situācijām, kad darījums nav noticis vispār.

Tāpat senatoru kolēģija norāda, ka Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 8.panta pirmā daļa (noteic, ka, identificējot ar saimniecisko darbību

nesaistītus izdevumus, tos vērtē ne tikai atbilstoši juridiskajai formai, bet arī darījuma ekonomiskajai būtībai) ir vērsta uz to, lai identificētu ar saimniecisku

darbību nesaistītus izdevumus, proti, tādus izdevumus, ar kuriem nodokļa maksātājam nav tiesību samazināt apliekamo ienākumu. Šim mērķim likums

paredz, ka izdevumi, kuri tiek uzrādīti kā ar saimniecisko darbību saistīti, ir jāvērtē pēc to ekonomiskās būtības, proti, ir „jāsaredz”, vai tie patiesi tādi ir.

Ja nav, tad tie tiek identificēti kā ar saimniecisko darbību nesaistīti. Savukārt pieteicēja piedāvā šo normu piemērot, lai ar saimniecisko darbību nesaistītus

izdevumus (būvniecības pakalpojumus) aizstātu ar tādiem, kas ir saistīti ar saimniecisko darbību (pieteicējas izmaksātām darba algām faktiski

nodarbinātajiem, bet nedeklarētajiem darbiniekiem). Tam šī norma nav domāta. Pieteicējai pašai ir jānodrošina darba samaksas uzrādīšana savā

grāmatvedībā, attiecīgi arī aprēķinot darbaspēka nodokļus.

Pieteicēja norāda, ka tiesa nav identificējusi normas, kas pieļauj ierobežot pieteicējas īpašumtiesības pārsūdzētajā lēmumā norādītajā veidā,

vienlaikus norādot, ka tiesa varēja atzīt izdevumus par tādiem, kas nav saistīti ar saimniecisko darbību, ja šādi izdevumi nav radušies (piemēram, darījumi

ir fiktīvi). Taču senatoru kolēģija vērš uzmanību, ka tieši šādus apstākļus tiesa spriedumā ir konstatējusi.

Ņemot vērā minēto, tiesa spriedumā pamatoti ir atsaukusies uz Senāta atziņām par pievienotās vērtības nodokļa sistēmas ļaunprātīgu izmantošanu

un ir skaidri pamatojusi savus secinājumus.

[6] Pieteicēja iebilst, ka tiesas secinājums, ka darījumi nav faktiski notikuši, nav pamatots ar objektīviem un racionāliem apsvērumiem un ka tas ir

pretrunā spriedumā konstatētajiem apstākļiem.

Tas vien, ka tiesa ir secinājusi, ka būvniecības darbi tika izpildīti, SIA „MERKS” tos ir pieņēmusi un ka pieteicēja ir maksājusi SIA „Komodo

Construction”, nenozīmē, ka tiesa ir atzinusi, ka strīdus darbus ir izpildījusi SIA „Komodo Construction” deklarētā darījuma ietvaros. Arī tiesas

secinājums, ka pieteicēja ir nodarbinājusi ārvalstu darbiniekus, nenoformējot dokumentus, nenonāk pretrunā secinājumam, ka strīdus darījumi starp

pieteicēju un SIA „Komodo Construction” nav notikuši. Tiesas secinājumi šai sakarā ir izvērsti pamatoti un nav pretrunīgi.

[7] Pieteicēja argumentē, ka dienesta uzrēķins ir uzskatāms par administratīvo pasākumu, kas ierobežo pakalpojumu sniegšanas brīvību Eiropas

Savienības ietvaros. Tiek ierobežota pieteicējas brīvība izmantot citu dalībvalstu pilsoņu vai uzņēmumu sniegtos pakalpojumus, kā arī tiek ierobežota citu

dalībvalstu pilsoņu un uzņēmumu brīvība sniegt pakalpojumus Latvijā.

Tiesa ir konstatējusi, ka pieteicēja, nenoformējot atbilstošus dokumentus un nemaksājot nodokļus, ir nodarbinājusi fiziskas personas. Nevar

piekrist pieteicējai, ka šādos apstākļos, veicot uzrēķinu, dienests ir ierobežojis pakalpojumu sniegšanas brīvību. Pakalpojumu sniegšanas brīvība Eiropas

Savienības ietvaros nedod tiesības personām ļaunprātīgi izmantot nodokļu sistēmu un samazināt budžetā maksājamos nodokļus. Pieteicējai netiek liegtas

tiesības izmantot citu dalībvalstu pilsoņu vai uzņēmumu sniegtos pakalpojumus, ievērojot likumu prasības.

[8] Kasācijas sūdzībā norādīts, ka apgabaltiesas secinājumi ir neloģiski un rada selektīvu nodokļu piemērošanas kārtību, jo, no vienas puses,

strīdus darījumi tiek atzīti par nenotikušiem uzņēmumu ienākuma nodokļa izdevumu piemērošanas mērķiem, no otras puses, darījumi tiek atzīti par

notikušiem darbaspēka nodokļu piemērošanas mērķiem. Tāpat – darījumi tiek atzīti par notikušiem uzņēmumu ienākuma nodokļa ieņēmumu atzīšanas

mērķiem, jo pieteicējas ieņēmumi no ventilācijas sistēmu izbūves tiek iekļauti ar uzņēmumu ienākuma nodokli apliekamajā bāzē, taču vienlaikus darījumi

tiek atzīti par nenotikušiem uzņēmumu ienākuma nodokļa izdevumu atzīšanas mērķiem, jo izdevumi, kuri pieteicējai ir radušies no ventilācijas sistēmu

izbūves, tiek iekļauti pieteicējas nosacīti sadalītajā peļņā.

Šāds pieteicējas iebildums nav pamatots. Tiesa ir atzinusi par fiktīvu pieteicējas un SIA „Komodo Construction” darījumu, bet ir konstatējusi, ka

pieteicēja nodarbināja personas būvdarbu veikšanai. Tie ir divi atšķirīgi darījumi, no kuriem viens ir noticis, bet otrs nav. Tāpat netiek apšaubīts

pieteicējas darījums ar SIA „MERKS” un pieteicējas šim uzņēmumam sniegtie būvniecības pakalpojumi, secīgi – netiek apšaubīti arī šā darījuma ietvaros

gūtie ieņēmumi. Savukārt pieteicējas deklarētie darījumi ar SIA „Komodo Construction” ir pilnīgi cits darījums, līdz ar to tas var tikt vērtēts atsevišķi,

noskaidrojot, vai tas ir noticis. Senatoru kolēģija vērš uzmanību, ka pieteicējai nav liegtas tiesības iekļaut darījuma ar SIA „MERKS” izpildes izmaksas

savas saimnieciskās darbības izmaksās, ja vien tās patiesi ir radušās.

[9] Ņemot vērā minēto, nav pamatoti arī pieteicējas norādītie argumenti par to, kāpēc kasācijas sūdzības izskatīšanai kasācijas kārtībā ir būtiska

nozīme judikatūras veidošanā.

[10] Ievērojot minēto, senatoru kolēģija atzīst, ka kasācijas sūdzībā norādītie apsvērumi nerada šaubas par pārsūdzētā sprieduma tiesiskumu, kā

arī nav pamats lietas ierosināšanai judikatūras veidošanas vajadzībām. Tas ir pamats atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību.

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 338.panta otro daļu un 338.1panta otrās daļas 2.punktu, senatoru kolēģija

nolēma

atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību sakarā ar SIA „HVAC Solutions” kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas 2023.gada 2.februāra

spriedumu.

Lēmums nav pārsūdzams.

Senatore Dz. Amerika Senatore V. Krūmiņa Senatore D. Makarova