Court dismissed taxpayer's appeal, ruling failure to prove loan origin as tax evasion. Taxpayer must prove income sources. Court upheld tax authority's decision. Taxpayer failed to prove loan origin. Tax authority's decision upheld. Taxpayer must prove income sources.

NORAKSTS

Lieta Nr.A42457207;

A483-09/09

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2009.gada 6.martā

Administratīvā rajona tiesa

šādā sastāvā: tiesnese Lolita Andersone,

piedaloties pieteicējas A.P. pārstāvim A.P., atbildētājas Latvijas Republikas

pusē pieaicinātās iestādes Valsts ieņēmumu dienesta pārstāvei Daigai

Krūmiņai,

atklātā tiesas sēdē izskatīja A.P. pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta

2007.gada 16.februāra lēmuma Nr.19/8041 atcelšanu.

Aprakstošā daļa

[1] 2007.gada 16.februārī Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk – VID

vai atbildētājs) ģenerāldirektors pieņēma lēmumu Nr.19/8041 (turpmāk –

Lēmums), ar kuru atstāts negrozīts VID Kurzemes reģionālās iestādes

direktora vietnieka 2006.gada 1.decembra lēmums Nr.1-5/245, ar ko

noraidīta A.P. (turpmāk – pieteicēja) sūdzība par VID Kurzemes reģionālās

iestādes Audita daļas priekšnieces 2008.gada 28.septembra lēmumu Nr.5.1-

8/188, kurā pieteicējai papildus aprēķināti un nomaksai budžetā noteikti Ls

19660,39, no tiem iedzīvotāju ienākuma nodoklis (turpmāk – IIN) Ls

9830,39 un soda nauda Ls 9830,39.

Lēmums ir pamatots ar turpmāk minētiem argumentiem.

[1.1] VID Kurzemes reģionālās iestādes Nodokļu kontroles pārvaldes

Audita daļa no 2006.gada 6.jūlija līdz 28.septembrim fiziskai personai A.P.

veica iedzīvotāju ienākuma nodokļa auditu par 2004.gadu. Pārbaudes

rezultātā ar VID Kurzemes reģionālās iestādes Nodokļu kontroles pārvaldes

Audita daļas priekšnieces 2006.gada 28.septembra lēmumu Nr.5.1.1-8/185

A.P. papildus aprēķināti un nomaksai budžetā noteikti Ls 19 660,39, no tiem

IIN Ls 9830,39 un soda nauda Ls 9830,39.

Nepiekrītot minētajam VID Kurzemes reģionālās iestādes Nodokļu

kontroles pārvaldes Audita daļas priekšnieces lēmumam, A.P. to apstrīdēja

VID Kurzemes reģionālās iestādes direktoram.

VID Kurzemes reģionālās iestādes direktors izskatīja sūdzību un

2006.gada 1.decembrī pieņēma lēmumu Nr.1-5/245, ar kuru atstāja

negrozītu VID Kurzemes reģionālās iestādes Nodokļu kontroles pārvaldes

Audita daļas priekšnieces 2006.gada 28.septembra lēmumu Nr.5.1.1-8/185.

Nepiekrītot VID Kurzemes reģionālās iestādes direktora lēmumam,

A.P. to apstrīd VID ģenerāldirektoram.

[1.2] Atbilstoši pārbaudes lietā esošajiem dokumentiem konstatējams,

ka A.P. iedzīvotāju ienākuma nodokļa audits tika veikts saskaņā ar likuma

„Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 22.panta otro, trešo, ceturto, sesto un

astoto daļu, kā arī Ministru kabineta 2000.gada 26.septembra noteikumu

Nr.331 „Kārtība, kādā Valsts ieņēmumu dienests uz aprēķinu pamata nosaka

fizisko personu apliekamo ienākumu” 1., 2. un 17.3.punktu, Ministru

kabineta 2006.gada 19.septembra noteikumu Nr.780 „Noteikumi par papildu

deklarācijas par ienākumiem, ieņēmumiem, naudas un citiem uzkrājumiem,

īpašumiem un to vērtības maiņu veidlapu un kārtību, kādā Valsts ieņēmumu

dienests uz aprēķinu pamata nosaka iedzīvotāju ienākuma nodokļa

maksātāja apliekamo ienākumu” 2., 15. un 16.3.punktu. A.P. 2004.gada ar

IIN apliekamais ienākumu apjoms noteikts saskaņā ar minētajām tiesību

normām uz aprēķinu pamata, piemērojot izdevumu metodi.

[1.3] A.P. auditā izmantota un izvērtēta viņas 2004.gada ienākumu

deklarācijā, un papildu deklarācijā par ienākumiem, ieņēmumiem, naudas

uzkrājumiem un īpašumiem par 2004.gadu norādītā informācija, kā arī

kredītiestāžu sniegtā informācija, tematisko pārbaužu materiāli un

informācija, kas iegūta no fiziskajām personām.

[1.4] 2006.gada 18.janvārī A.P. saskaņā ar likuma „Par iedzīvotāju

ienākuma nodokli” 22.panta trešo daļu tika pieprasīts iesniegt papildu

deklarāciju par ienākumiem, ieņēmumiem, naudas un citiem uzkrājumiem,

īpašumiem un to vērtības maiņu par 2004.gadu (turpmāk arī - papildu

deklarācija par 2004.gadu).

2006.gada 3.februārī A.P. VID Kurzemes reģionālās iestādes Saldus

nodaļā iesniedza pieprasīto papildu deklarāciju par 2004.gadu. Šajā papildu

deklarācijā A.P. ar savu parakstu apliecinājusi, ka tajā uzrādītās ziņas ir

patiesas un atspoguļo A.P. īpašumus, naudas uzkrājumus, saistības pret

citām personām un citu personu saistību pret A.P. stāvokli. 2006.gada

3.februārī maksātāja aptaujas veidlapā A.P. ar savu parakstu apliecinājusi, ka

papildu deklarācijā par 2004.gadu uzrādīti visi ienākumi un īpašumu

izmaiņas, kā arī to, ka VID sniegusi visu viņas rīcībā esošo informāciju un

papildus iesniegtajai informācijai nevēlas neko paziņot.

Papildu deklarācijā A.P. ir norādījusi, ka viņas īpašumā

2004.taksācijas gada sākumā bija skaidrās naudas uzkrājumi Ls 150 000

apmērā.

[1.5] 2006.gada 10.februārī A.P. sniedza paskaidrojumu, ka gadu gaitā

no vecāku, vecvecāku un A.P. ģimenes saimniecības tika uzkrāti naudas

līdzekļi, kuri iegūti papildus nodarbojoties ar dažādiem dārza darbiem, puķu,

rožu stādu un zemeņu audzēšanu. Šādus ieņēmumus padomju laikos A.P.

neesot uzskaitījusi un dokumenti neesot saglabājušies.

Savukārt 2006,gada 21.septembrī VID Kurzemes reģionālajā iestādē

saņemts A.P. iesniegums, par to, ka viņa neesot īsti sapratusi, ko nozīmē

„skaidrās naudas uzkrājumi”. A.P. domājusi, ka tā ir tikai tā nauda, kas

pieder tikai viņai, tāpēc agrāk viņa neesot iesniegusi 2003.gada 18.maija

aizdevuma līgumu par Ls 150 000 apmērā saņemto aizdevumu. Minētā

naudas summa pie A.P. esot atradusies arī 2004.gadā, jo viņa domājusi ar to

palīdzēt savam dēlam, bet ja nevajadzēs, tad tūlīt arī atdotu aizdevējam.

VID Kurzemes reģionālā iestāde uzskatīja, ka A.P. papildu deklarācijā

uzrādītā skaidrās naudas uzkrājumu uz 2004.gada 1.janvāri Ls 150000

izcelsme nav pierādīta un ir apšaubāma. Līdz ar to, pamatojoties likuma „Par

iedzīvotāju ienākuma nodokli” 22.panta ceturto daļu, papildu deklarācijā

uzrādītā uzkrājumu summa netika ņemta vērā A.P. apliekamā ienākuma

apmēra aprēķinā.

[1.6] Vienlaikus auditā konstatēts, ka A.P. saņēmusi no SIA „Jūrmalas

SKB” dāvinājumu Ls 1602 vērtībā (2004.gada 22 jūlija dāvinājuma līgums),

kas saskaņā ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 8.panta trešo daļu

ir ar IIN apliekams ienākums, bet A.P. minēto summu 2004.gada ienākuma

deklarācijā nepamatoti šos ienākumus uzrādījusi kā ar IIN neapliekamus.

[1.7] Ņemot vērā audita gaitā konstatēto, VID Kurzemes reģionālā

iestāde noteica A.P. līdzekļu izlietojumu 2004.gadā Ls 68 999,71

(nekustamā īpašuma iegāde Ls 17 000, zemesgrāmatas kancelejas nodeva Ls

9, SIA „Saldus LC” pajas Ls 725, aizdevums SIA „Ēra III” Ls 50 000, valsts

nodeva par nekustamo īpašumu Ls 80,35, iztikas minimums Ls 1185,36) un

līdzekļu avotus Ls 31 190,78 (pensija Ls 1711,83, ienākumi no SIA „Saldus

medicīnas centrs” Ls 481,74, ienākumi no Latvijas Māsu asociācijas Ls

60,98, IIN atmaksa par 2003.gadu Ls 10,64, SIA „Ēra III” aizdevuma

atmaksa Ls 2500, % ienākumi no noguldījumiem Ls 494, bankas konta

atlikuma samazinājums Ls 25 931,59).

Tādējādi konstatēts A.P. izdevumu pārsniegums pār ienākumiem Ls

37 808,93 apmērā jeb slēptais ienākums, kas saskaņā ar likuma „Par

ienākuma nodokli” 2.panta pirmo daļu un 3.panta pirmo daļu apliekams ar

IIN.

[1.8] Vienlaikus audita rezultātā konstatēts, ka A.P. 2004.gada

ienākumu deklarācijā uzrādāmi neapliekamie ienākumi Ls 494, nevis Ls

1602 apmērā, kā to izdarījusi A.P., kā arī attaisnotajos izdevumos uzrādītās

valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas uzrādāmas Ls 57,49, nevis

Ls 57,47 apmērā.

Līdz ar to pēc attiecīgu korekciju veikšanas A.P. 2004.gada ienākumu

deklarācijā VID Kurzemes reģionālā iestāde par Ls 39 321,56 palielināja

A.P. uzrādīto ar IIN apliekamo ienākumu un, pamatojoties uz likuma „Par

iedzīvotāju ienākuma nodokli” 31.3panta pirmo daļu, no šīs summas papildu

nomaksai budžetā aprēķināja IIN Ls 9830,39 un soda naudu Ls 9830,39.

[1.9] Izvērtējot pārbaudes materiālus un sūdzībā minētos argumentus,

konstatējams, ka VID Kurzemes reģionālā iestāde pamatoti noteikusi A.P.

2004.gada ar IIN apliekamo ienākumu pēc aprēķinu metodes.

[1.10] VID Kurzemes reģionālā iestāde, ņemot vērā LR Saldus rajona

Zirņu pagasta tautas deputātu padomes 1992.gada 25.marta lēmumā norādīto

zemes platību, kā arī 1993.gadā LR notikušās naudas reformas ietekmi uz

LR fizisko personu uzkrājumiem, pamatoti secināja, ka auditam nav

iesniegti pietiekami un ticami pierādījumi, lai apliecinātu, ka skaidrās naudas

uzkrājumi A.P. papildu deklarācijā norādītajā apmērā veidojušies no dārza

darbiem, puķu, rožu stādu un zemeņu audzēšana.

Līdz ar to VID Kurzemes reģionālā iestāde, veicot A.P. ienākuma

aprēķinu par 2004.gadu, pamatoti neņēma vērā viņas papildu deklarācijā

uzrādītos uzkrājumus Ls 150 000 apmērā un pamatoti noteica, ka viņas

2004.gada ienākumi neatbilst izdevumiem (līdzekļu izlietojums par Ls 37

808,93 pārsniedz to avotus).

Turklāt jau apstrīdētajā VID Kurzemes reģionālā iestāde direktora

lēmumā pamatoti norādīts, ka gadījumā, ja nodokļu administrāciju atzītu

papildu deklarācijā par 2004.gadu uzrādītos skaidrās naudas līdzekļus, kas

veidojušies no ģimenes saimniecības, par pierādītiem un arī atzītu, ka A.P.

rīcībā 2004.gadā ir bijusi ar 2003.gada 18.maija aizdevuma līgumu aizdotā

skaidrā nauda, kā to norāda A.P. 2006.gada 21.septembrī VID Kurzemes

reģionālajā iestādē iesniegtajā iesniegumā, tad papildu deklarācijā par

2004.gadu A.P. būtu bijis jānorāda skaidrās naudas uzkrājumi Ls 300 000

apjomā, kas savukārt ir pretrunā ar viņas papildu deklarācijā norādīto

informāciju.

[1.11] Vienlaikus auditā konstatēts, ka A.P. saņēmusi no SIA

„Jūrmalas SKB” dāvinājumu Ls 1602 vērtībā (2004.gada 22.jūlija

dāvinājuma līgums), kas saskaņā ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma

nodokli” 8.panta trešo daļu ir ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliekams

ienākums, bet A.P. minēto summu 2004.gada ienākuma deklarācijā

nepamatoti šos ienākumus uzrādījusi kā ar IIN neapliekamus. Sūdzībā

minētais secinājums apšaubīts, norādot, ka VID Kurzemes reģionālā iestāde

to pamatojusi ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 8.panta trešo

daļu redakcijā, kas nebija spēkā pārbaudāmajā 2004.taksācijas gadā.

Saskaņā 2004.gadā spēkā esošās likuma „Par iedzīvotāju ienākuma

nodokli” redakcijas 8.panta trešās daļas 9.punktu pie pārējiem fiziskās

personas ienākumiem, par kuriem ir jāmaksā nodoklis, tiek pieskaitīti no

uzņēmējsabiedrībām, uzņēmumiem (iestādēm, organizācijām) saņemtie

dāvinājumi. Tādējādi nepārprotami ir redzams, ka šis sūdzības iesniedzēja

arguments ir nepamatots, jo A.P. saņēmusi no SIA „Jūrmalas SKB”

dāvinājumu Ls 1602 vērtībā un atbilstoši likuma „Par iedzīvotāju ienākuma

nodokli” 8.panta trešajai daļai pārbaudāmajā periodā spēkā esošajā redakcijā

šie ienākumi ir apliekami ar IIN.

Tātad, pamatojoties uz likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”

22.panta otro daļu, trešo, ceturto, sesto un astoto daļu, izvērtējot audita A.P.

kopējos izdevumus un ienākumus, VID Kurzemes reģionālā iestāde pēc

izmaksu metodes pamatoti noteica A.P. līdzekļu izlietojumu 2004.gadā Ls

68 999,71 un līdzekļu avotus Ls 31 190,78. Līdz ar to A.P. par 2004.gadu

pamatoti konstatēts slēptais ienākums Ls 37 808,93 apmērā, kas saskaņā ar

likuma „Par ienākuma nodokli” 2.panta pirmo daļu, 3.panta pirmo daļu

apliekams ar IIN.

[1.12] Vienlaikus konstatēts, ka A.P. 2004.gada ienākumu deklarācijā

uzrādāmi neapliekamie ienākumi Ls 494, nevis Ls 1602 apmērā, kā to

izdarījusi A.P., kā arī attaisnotajos izdevumos valsts sociālās apdrošināšanas

obligātās iemaksas uzrādāmas Ls 57,49, nevis Ls 57,47 apmērā.

Saskaņā ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 31.3panta

pirmo daļu, ja maksātājs, pārkāpdams šā likuma prasības, nav aprēķinājis

nodokli no visa apliekamā ienākuma, kas atbilstoši šim likumam ir

apliekams ar nodokli, izņemot tos ienākumus, no kuriem nodoklis bija

jāietur izmaksas vietā darba devējam vai citai personai, viņam ir jāsamaksā

iztrūkstošā nodokļa summa un soda nauda iztrūkstošās nodokļa summas

apmērā.

Tātad, ņemot vērā auditā konstatēto, VID Kurzemes reģionālā iestāde

pamatoti pēc attiecīgu korekciju veikšanas A.P. 2004.gada ienākumu

deklarācijā par Ls 39 321,56 palielināja A.P. uzrādīto ar IIN apliekamo

ienākumu apjomu un no šīs summas, pamatojoties uz likuma „Par

iedzīvotāju ienākuma nodokli” 31.3panta pirmo daļu, papildu nomaksai

budžetā aprēķināja IIN par 2004.gadu Ls 9830,39 un soda naudu Ls

9830,39.

[2] 2007.gada 22.martā Administratīvajā rajona tiesā ierosināta

administratīvā lieta pēc A.P. pieteikuma par Valsts ieņēmumu dienesta

2007.gada 16.februāra lēmuma Nr.19/8041 atcelšanu.

Pieteicējas pieteikums pamatots ar turpmāk minētiem argumentiem.

[2.1] Audita pārskatā ir konstatēts, ka A.P. 2004.gadā slēptais

apliekamais ienākums ir Ls 37808,93. Minētais secinājums ir izdarīts uz

aprēķina pamata, jo it kā A.P. izdevumi par šādu summu pārsniedz

pierādītos ienākumus.

Šāds kļūdains secinājums radies, jo VID darbinieki neņēma vērā un

neanalizēja, kā attaisnojuma dokumentus audita laikā iesniegto 2003.gada

18.maija aizdevuma līgumu, aizbildinoties ar to, ka aizdevuma līgums netika

iesniegts kopā ar papildus deklarāciju par ienākumiem, kā to nosakot likuma

„Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 22.panta ceturtā daļa.

Saskaņā ar Satversmes 92.pantu, kā arī Eiropas Cilvēka tiesību un

pamatbrīvību aizsardzības konvenciju 6.pantu ikvienam ir tiesības aizstāvēt

savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Atbilstoši

Administratīvā procesa likuma (turpmāk – APL) 15.pantam iestāde

administratīvā procesā piemēro ārējos normatīvos aktus, starptautisko tiesību

un Eiropas kopienas tiesību normas, kā arī vispārējos tiesību principus.

Ņemot vērā minēto, VID ģenerāldirektoram bija jāizvērtē, vai likuma

„Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 22.panta ceturtā daļa, uz kuru ir atsauce

audita pārskatā un iepriekšējos lēmumos, ir piemērojama konkrētajā

situācijā, liedzot administratīvā akta adresātam iesniegt pierādījumus

konkrētajā administratīvajā procesā.

[2.2] Pieņemot pārsūdzamo Lēmumu, VID ģenerāldirektors nav

ievērojis APL 14.1 pantā noteikto administratīvā procesa principu – iestādei,

pieņemot lēmumu, jāievēro objektivitāte un jādod iespēja procesa

dalībniekiem pienācīgu iespēju izteikt savu viedokli un iesniegt

pierādījumus.

Faktu, ka 2003.gada 18.maijā pieteicēja saņēma aizdevumu Ls

150000 apmērā no P.P., /personas kods/ pieteicēja pierādīs tiesā ar aizdevēja

liecībām.

[3] Savā paskaidrojumā tiesai atbildētājs - VID prasījumu neatzīst un

papildus paskaidro, ka saskaņā ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma

nodokli” 22.panta ceturto daļu par nodokļu maksātāja pierādījumiem

nodokļa summas apstrīdēšanai ir atzīstami tikai tie maksātāja ieņēmumu un

izdevumu attaisnojuma dokumenti, kā arī cita veida dokumenti un

pierādījumi, kas uzrādīti (iesniegti) reizē ar gada ienākuma deklarāciju,

deklarācijas precizējumu un papildu deklarāciju. Tādējādi VID pamatoti

neņēma vērā audita laikā iesniegto 2003.gada 18.maija aizdevuma līgumu.

Pamatojoties uz iepriekš izklāstītajiem lietas apstākļiem un, ņemot vērā

paskaidrojuma pielikumā esošos rakstveida pierādījumus, A.P. pieteikumā

minētie argumenti ir nepamatoti un pretrunā lietā nodibinātajiem faktiem.

[4] Tiesas sēdē pieteicējas pārstāvis prasījumu uzturēja, pamatojoties

uz pieteikumā norādītajiem argumentiem papildus paskaidrojot, ka naudu

pieteicējai aizdeva viņas paziņa P.P., kas arī dzīvo Saldū un viņš ir

uzņēmējs, viņam ir savs bizness Saldū.

Tiesas sēdē atbildētāja pārstāve prasījumu neatzina, pamatojot to ar

Lēmumā un paskaidrojumos minētajiem argumentiem.

Motīvu daļa

[5] Pārbaudījusi lietas materiālus un noklausījusies procesa

dalībnieku paskaidrojumus, tiesa atzīst, ka pieteikums nav pamatots un ir

noraidāms.

[6] Lietā konstatēti šādi faktiskie apstākļi:

[6.1] 2006.gada 3.februārī pieteicēja iesniegusi Gada ienākumu

deklarāciju par 2004. taksācijas gadu (lietas 120.-122.lapa) un papildu

deklarāciju par 2004. taksācijas gadu (lietas 69.-76.lapa), kā arī aizpildījusi

Maksātāja aptaujas veidlapu (lietas 68.lapa).

Papildu deklarācijā pieteicēja uzrādījusi skaidrās naudas uzkrājumu

2004.gadā 150 000 latu apmērā.

[6.2] 2006.gada 10.februārī pieteicēja VID Kurzemes reģionālajai

iestādei sniegusi paskaidrojumu (lietas 106.lapa), kurā norādījusi, ka gadu

gaitā no vecāku, vecvecāku un A.P. ģimenes saimniecības tika uzkrāti

naudas līdzekļi. Vecāki papildus nodarbojoties ar dažādiem dārza darbiem,

puķu, rožu stādu un zemeņu audzēšanu. Šādus ieņēmumus padomju laikos

A.P. neesot uzskaitījusi un dokumenti neesot saglabājušies.

[6.3] VID Kurzemes reģionālā iestāde no 2006.gada 6.jūlija līdz

28.septembrim pieteicējai veica IIN auditu par 2004.gadu, par ko tika

sastādīts audita pārskats Nr.185 (lietas 54.-63.lapa).

[6.4] 2006.gada 20.septembrī pieteicēja VID Kurzemes reģionālā

iestādes Nodokļu kontroles pārvaldes Audita daļai iesniegusi iesniegumu

(lietas 64.lapa), kurā norādījusi, ka laikam viņa nav īsti sapratusi, ko nozīmē

,,skaidras naudas uzkrājumi”, jo bija domājusi, ka tā ir tikai tā nauda, kas

pieder viņai pašai, tāpēc arī agrāk, sakarā ar savu nesaprašanu, nebija

iestādei iesniegusi aizdevuma līgumu, ar kuru P.P. pieteicējai vēl 2003.gadā

tika aizdevis naudu Ls 150 000, un kas tādā veidā tika viņai arī iedota no

P.P.. Nauda no šī aizdevuma bija pie pieteicējas arī 2004.gadā un bija

domāts ar to palīdzēt savam dēlam, bet ja nevajadzēs, tad tūlīt arī atdota

Pēterim atpakaļ. Ja likums noteic, ka arī aizdota nauda, kuru pieteicējai pēc

Aizdevuma līguma ir jāatdod atpakaļ, skaitās viņas „skaidrās naudas

uzkrājumi”, tad viņa iesniedz arī šī 2003.gada 18.maijā noslēgtā Aizdevuma

līguma kopiju. Visu naudu Pēteris pieteicējai iedeva jau pirms Aizdevuma

līguma parakstīšanas.

Iesniegumam klāt pievienots 2003.gada 18.maija Aizdevuma līgums

(lietas 67.lapa), kurā nolīgts, ka P.P. izsniedz A.P. naudas līdzekļu

aizdevumu 150 000 latu apmērā.

[6.5] Saskaņā ar VID Kurzemes reģionālās iestādes Nodokļu

kontroles pārvaldes Audita daļas priekšnieces 2006.gada 28.septembra

lēmumu Nr.5.1.1-8/185 (lietas 52.-53.lapa) pieteicējai papildu nomaksai

aprēķināti Ls 19 660,39, no tiem: IIN Ls 9830,39 un soda nauda Ls 9830,39.

[6.6] 2006.gada 1.novembrī pieteicējas pilnvarotā persona E.P.

iesniedzis sūdzību (lietas 50.-51.lapa) par VID Kurzemes reģionālās

iestādes Nodokļu kontroles pārvaldes Audita daļas priekšnieces 2006.gada

28.septembra lēmumu Nr.5.1.1-8/185, kurā norādīts, ka aizpildot papildu

deklarāciju par 2004.gadu A.P. nav pareizi sapratusi, ko nozīmē skaidras

naudas uzkrājumi, kā arī amatpersona, kas deklarāciju pieņēmusi to nav

paskaidrojusi. Kā rezultātā paskaidrojumā pie papildu deklarācijas A.P.

norādījusi tikai to, ka nauda uzkrāta no vecāku, vecvecāku un savas ģimenes

saimniecības, t.i., no puķu, rožu stādu un zemeņu audzēšanas, dokumenti,

kas apliecinātu minēto ienākumu gūšanu ir iznicināti, jo privātpersonai nebija

pienākums tos uzglabāt. Tā kā paskaidrojumā pie papildu deklarācijas

konkrētas summas par uzkrājumiem netika uzrādītas, līdz ar to tajā A.P.

neatspoguļoja aizdevumu 150 000 latu apmērā. Skaidrās naudas uzkrājumi

150 000 lati tika uzrādīti papildu deklarācijā. Audita gaitā aizdevuma līgums

tika iesniegts auditoram, bet pie nodokļu aprēķina aizdevuma līgums

nepamatoti nav ņemts vērā.

[6.7] 2006.gada 1.decembrī VID Kurzemes reģionālās iestādes

direktors pieņēma lēmumu Nr.1-5/245 (lietas 45.-49.lapa), ar kuru atstāja

negrozītu VID Kurzemes reģionālās iestādes Nodokļu kontroles pārvaldes

Audita daļas priekšnieces 2006.gada 28.septembra lēmumu Nr.5.1.1-8/185.

[6.8] 2007.gada 2.janvārī pieteicējas pilnvarotā persona E.P.

iesniedzis sūdzību (lietas 37.-39.lapa) par VID Kurzemes reģionālās

iestādes direktora 2006.gada 1.decembra lēmumu Nr.1-5/245.

[6.9] 2007.gada 16.februārī VID ģenerāldirektors pieņēma lēmumu

Nr.19/8041 (lietas 28.-36.lapa), ar kuru atstāja negrozītu VID Kurzemes

reģionālās iestādes direktora 2006.gada 1.decembra lēmumu Nr.1-5/245.

[7] Pieteicēja neapstrīd auditā konstatētā 2004.gada līdzekļu

izlietojuma apmēru Ls 68 999,71.

Pieteicēja nepiekrīt noteiktajam 2004.gada līdzekļu avota apmēram Ls

31 190,78 norādot, ka viņas īpašumā 2004.gada sākumā bija skaidrās naudas

uzkrājumi Ls 150 000, ko pierāda 2003.gada 18.maijā noslēgtais aizdevuma

līgums un, ja atbildētājs būtu ņēmis vērā šo līdzekļu izcelsmes avotu, tad

nekāda veida slēptie ienākumi nebūtu konstatējami.

Atbildētājs uzskata, ka tiesiski un atbilstoši lietas faktiskajiem

apstākļiem ir konstatējis slēptos ienākumus, no kuriem ir maksājami

nodokļi, bet A.P. papildu deklarācijā uzrādītā skaidrās naudas uzkrājumu uz

2004.gada 1.janvāri Ls 150000 izcelsme nav pierādīta un ir apšaubāma.

[8] No pārsūdzētā Lēmuma un Audita pārskata izriet - veicot

pieteicējas IIN auditu VID ir konstatējis, ka pieteicējas 2004.gada izdevumi

par Ls 68 999,71 pārsniedz tā ienākumus un aprēķinājis slēpto apliekamo

ienākumu Ls 37 808,93 apmērā.

Minētie aprēķini ir veikti saskaņā ar likuma „Par iedzīvotāju

ienākuma nodokli” 22.pantu un Ministru kabineta 2000.gada 26.septembra

noteikumiem Nr.331 „Kārtība kādā Valsts ieņēmumu dienests uz aprēķina

pamata nosaka fizisko personu apliekamo ienākumu” (turpmāk arī –

Noteikumi Nr.331).

[12] Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 31.3panta pirmā daļa

paredz, ja maksātājs, pārkāpdams šā likuma prasības, nav aprēķinājis

nodokli no visa apliekamā ienākuma, kas atbilstoši šim likumam ir

apliekams ar nodokli, izņemot tos ienākumus, no kuriem nodoklis bija

jāietur izmaksas vietā darba devējam vai citai personai, viņam ir jāsamaksā

iztrūkstošā nodokļa summa un soda nauda iztrūkstošās nodokļa summas

apmērā.

Saskaņā ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 21.pantu VID

teritoriālā iestāde pēc maksātāja dzīvesvietas pārbauda deklarācijā uzrādīto

datu ticamību un pareizību, veic iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksāšanas

kontroli. Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 22.panta otrā daļa

nosaka, ja VID rīcībā esošajos pārskatos (paziņojumos) uzrādītie maksātāja

ienākumi saskaņā ar VID rīcībā esošo informāciju ir mazāki par viņa

izdevumu apjomu, VID nosaka ar nodokli apliekamo ienākumu un nodokļa

summu uz aprēķinu pamata atbilstoši maksātāja īpašuma vērtības

pieaugumam un VID rīcībā esošajām ziņām par maksātāja darbību (arī

maksātāja darījumiem un ieņēmumiem no saimnieciskās darbības).

Arī likuma „Par nodokļiem un nodevām” 23.pants paredz, ka VID ir

tiesības uz aprēķinu pamata noteikt nodokļu maksājumu lielumu nodokļu

maksātājiem atbilstoši to īpašumā esošās mantas vai kapitāla vērtības

pieaugumam vai atbilstoši VID rīcībā esošajām vai pārbaudes laikā

iegūtajām ziņām.

No minētajām tiesību normām secināms, ka VID ir tiesības pārbaudīt

maksātāja deklarācijā uzrādīto datu ticamību, kā arī uz aprēķinu pamata

noteikt ar nodokli apliekamo ienākumu un maksājamo iedzīvotāju ienākuma

nodokli, izmantojot dažādas metodes, proti, ņemot vērā īpašuma vai kapitāla

vērtības pieaugumu vai arī izmantojot savā rīcībā esošo informāciju.

[13] Atbildētājs Audita pārskatā norādījis, ka pieteicējas ienākumu un

izdevumu pārbaude, lai noteiktu ar IIN apliekamo ienākumu, izmantota

netiešā aprēķinu metode – izdevumu metode.

Noteikumu Nr.331 17.punkts ar sekojošiem četriem apakšpunktiem

paredz, ka VID ienākuma aprēķinā izmanto šādas metodes - kapitāla

pieauguma metodi, banku kontu kustības metodi, izdevumu metodi,

pieskaitījuma metodi. Noteikumu Nr.331 17.3.punktā noteikts, ka izdevumu

metode ir tāda, ar kuru maksātāja apliekamais ienākums tiek aprēķināts kā

kopējo izdevumu īpašumu iegādei, saimnieciskās darbības, kā arī personas

dzīvesveida nodrošināšanai un maksātāja deklarēto ienākumu starpība.

Izvērtējot Audita pārskatā ietverto informāciju, konstatējams, ka

atbildētājs ir izmantojis arī informāciju par naudas līdzekļu kustību

maksātāja kontos kredītiestādēs, kas pēc savas būtības atbilst Noteikumu

Nr.331 17.2.punktā aprakstītajai banku kontu kustības metodei, ar kuru

maksātāja apliekamais ienākums tiek aprēķināts, pamatojoties uz

kredītiestāžu sniegto informāciju par naudas līdzekļu kustību maksātāja

kontos kredītiestādēs. Līdz ar to konstatējams, ka atbildētājs audita veikšanai

ir izmantojis vismaz divu Noteikumos Nr.331 aprakstīto metošu kopumu,

bet nav devis attiecīgas atsauces iestādes pieņemtajos lēmumos. Tiesas

ieskatā IIN aprēķināšanas sfēru reglamentējošie normatīvie akti nekādā

veidā neaizliedz atbildētājam piemērot vairāku metošu kopumu, tomēr

atsauces ietveršana audita laikā pieņemtajos lēmumos tikai par vienas

metodes piemērošanu apgrūtina privātpersonai izprast šādu lēmumu

pamatojumu un pamatoti rada šaubas par tā tiesiskumu. Tomēr gan Audita

pārskatā, gan pārsūdzētajā Lēmumā ir norādīts, kādas pozīcijas jeb skaitļi ir

izmantoti aprēķinu veikšanai. No norādītā ir iespējams izsecināt, no kā ir

vadījies atbildētājs un gan pietiecējai, gan tiesai ir iespējams pārbaudīt

atbildētāja veiktos aprēķinus. Tādēļ tiesa atbildētāja pieļauto pārkāpumu

atzīst par nebūtisku, jo tas pēc būtības neietekmē lietā pieņemto pārsūdzēto

Lēmumu.

[14] Kā jau norādīts iepriekš, tad pieteicējas būtiskākās iebildes ir

saistītas ar atbildētāja rīcību neatzīstot par naudas līdzekļu izcelsmes

avotiem aizdevumu no fiziskas personas. Atbilstoši pieteicējas norādītajam

un iesniegto aizdevuma līgumu 2003.gada 18.maijā pieteicējs ir saņēmis Ls

150 000 lielu aizdevumu no P.P..

No pārsūdzētajā Lēmumā un Audita pārskatā ietvertās atbildētāja

argumentācijas izriet, ka atbildētājs, lai gan ir vācis informāciju un vērtējis

jautājumu par P.P. iespēju aizdot norādīto naudas summu pieteicējai, tomēr

iespējamo aizdevuma veidā saņemto naudas summu nav atzinis par

pieteicējas naudas līdzekļu avotiem tieši tā iemesla dēļ, ka labojumus

papildus deklarācijās un aizdevuma līguma kopiju pieteicēja nav iesniegusi

līdz audita uzsākšanas brīdim. Šādu nostāju atbildētājs pamato ar likuma

„Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 22.panta ceturtās daļas un likuma „Par

nodokļiem un nodevām” 16.panta 6.punkta prasībām.

Izvērtējot jautājumu par atbildētāja pienākumu ņemt vērā un pārbaudīt

nodokļu maksātāja audita veikšanas laikā (nosakot ar nodokli apliekamo

ienākumu) iesniegtos pierādījumus, tiesa norāda, ka Latvijas Republikas

Satversmes tiesa 2007.gada 11.aprīlī lietā Nr.2006-28-01 atzina likuma „Par

iedzīvotāju ienākuma nodokli” 22.panta ceturtās daļas otro teikumu par

neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 92.pantam un spēkā neesošu no

2007.gada 1.oktobra. Izskatāmajā lietā pārsūdzētais Lēmums ir pieņemts

2007.gada 16.februārī, tātad atbildētājam nebija iespējams atsaukties un

ievērot vēlāk Satversmes tiesas spriedumā atzīto. Tomēr tas nekādā veidā

nemaina iepriekš likumā „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 22.panta

ceturtajā daļā ietvertās normas neatbilstību Satversmei. Ar spriedumu atzīts,

ka indivīda tiesību ierobežojums – aizliegums administratīvā akta

apstrīdēšanas vai pārsūdzēšanas brīdī iesniegt jaunus pierādījumus -

pārmērīgi ierobežo personas tiesības un nav samērīgs. Kā norādīts tiesu

praksē, likuma „Par nodokļiem un nodevām” noteikto termiņu, kādos

nodokļu maksātājam jāiesniedz VID pierādījumi, leģitīmais mērķis ir

nodrošināt iedzīvotāju ienākuma nodokļa savlaicīgu iekasēšanu un novērst

izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Tomēr, minētais nedrīkst būt pretrunā

ar Satversmē noteikto tiesiskas valsts principu. Proti, nodokļu maksātājam

nedrīkst liegt izvirzīt pretargumentus un iesniegt papildu pierādījumus

attiecībā uz tiem iestādes argumentiem, kas tiek vērtēti augstākā iestādē un

tiesā (skat. Satversmes tiesas 2007.gada 11.aprīļa spriedumu lietā Nr.2006-

28-01).

Konkrētajā lietā pieteicēja savus argumentus norādīja iestādē,

iesniedzot dokumentus un sniedzot paskaidrojumus jau audita veikšanas

laikā.

Administratīvā procesa likuma 62.panta pirmā daļa nosaka, ka lemjot

par tāda administratīvā akta izdošanu, kurš varētu būt nelabvēlīgs adresātam

vai trešajai personai, iestāde noskaidro un izvērtē adresāta vai trešās

personas viedokli un argumentus šajā lietā. Arī no nodokļus regulējošiem

normatīvajiem aktiem izrietēja, ka pirms nodokļu audita pabeigšanas tiek

uzklausīts nodokļu maksātāja viedoklis, iebildes un argumenti attiecībā uz

nodokļu auditā konstatētajiem pārkāpumiem. Uzklausīšana iestādē

nepieciešama faktisko apstākļu noskaidrošanai, lai varētu pieņemt objektīvu

lēmumu.

Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments vairākos

spriedumos, atsaucoties uz juridisko literatūru, ir norādījis, ka administratīvā

procesa dalībnieku uzklausīšana ir viens no svarīgākajiem procesuālā

taisnīguma nodrošināšanas līdzekļiem un ka loģiskais pamatojums prasībai

pēc uzklausīšanas ir apstāklī, ka uzklausīšanas stadijā jau pirms lēmuma

pieņemšanas ir iespējams noskaidrot visas domstarpības un atrast pareizāko

risinājumu (skat., piemēram, Senāta 2004.gada 7.septembra spriedumu lietā

Nr. SKA-120 un 2005.gada 7.jūnija spriedumu lietā Nr.171).

Vērtējot kopsakarībā Satversmes tiesas spriedumā atzīto ar faktiem,

ka atbildētājs nav ņēmis vērā tos pierādījumus, ko pieteicēja ir iesniegusi

iestādē nodokļu audita veikšanas laikā, tiesa atzīst, ka atbildētājs ir pieļāvis

procesuālu pārkāpumu. Tiesu praksē ir atzīts, ka procesuālie pārkāpumi ir

vērtējami pēc to ietekmes uz lietas iznākumu – vai procesuālais pārkāpums

varēja ietekmēt vai nevarēja un neietekmēja lietas iznākumu pēc būtības.

Gadījumā, ja procesuālais pārkāpums ietekmēja vai varēja ietekmēt lietas

iznākumu, tas atzīstams par būtisku un var būt par pamatu administratīvā

akta atzīšanai par prettiesisku un atcelšanai. Līdz ar to tiesai jāvērtē, vai

izskatāmajā lietā atbildētāja pieļautais procesuālais pārkāpums ietekmēja vai

varēja ietekmēt lietas iznākumu.

[15] Kā jau norādīts iepriekš, tad atbildētāja pārkāpums ir izpaudies

tādējādi, ka nav vērtēts nodokļu audita veikšanas laikā pieteicējas iesniegtais

pierādījums, kā arī tas praktiski nav ņemts vērā atbildētāja pieņemto lēmumu

apstrīdēšanas laikā. Tātad tiesai jāizvērtē šis pieteicējas iesniegtais

pierādījums, lai varētu izdarīt secinājumus par to iespējamo ietekmi uz

nodokļa aprēķinu un lietā pieņemtajiem atbildētāja lēmumiem.

[16] Saskaņā ar APL 149.pantu pierādījumi administratīvajā lietā ir

ziņas par faktiem, uz kuriem pamatoti administratīvā procesa dalībnieku

prasījumi un iebildumi, kā arī ziņas par citiem faktiem, kuriem ir nozīme

lietas izspriešanā.

APL 150.panta trešā daļa noteic, ka pieteicējam atbilstoši savām

iespējām jāpiedalās pierādījumu savākšanā.

Saskaņā ar APL 154.panta pirmās daļas nosacījumiem, tiesai

pierādījumi jānovērtē pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatojas uz

vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudītiem pierādījumiem, kā arī vadoties

no tiesiskās apziņas, kas balstīta uz loģikas likumiem, zinātnes atziņām un

taisnības principiem.

Pieteicēja iestādē iesniedza 2003.gada 18.maija Aizdevuma līguma

kopiju un sniegusi paskaidrojumu kāpēc agrāk šis dokuments netika

iesniegts [6.4]. Savukārt tiesas sēdē pieteicējas pārstāvis paskaidroja, ka

naudu pieteicējai aizdeva viņas paziņa P.P., kas arī dzīvo Saldū un viņš ir

uzņēmējs, viņam ir savs bizness Saldū.

Iepazīstoties ar lietas materiāliem, Aizdevuma līgumu un pieteicējas

lietā sniegto informāciju, tiesa nav guvusi apstiprinājumu faktam, ka

2003.gada 18.maijā pieteicēja ir aizņēmusies, bet P.P. ir aizdevis pieteicējai

naudas līdzekļus Ls 150 000 apmērā. Tiesa apšauba minēto aizdevumu

atbilstību faktiskajiem apstākļiem, savas šaubas pamatojot ar turpmāk

norādītajiem argumentiem.

[17] Tiesa konstatē, ka pati pieteicēja laika gaitā ir mainījusi savu

paskaidrojumu saturu par naudas līdzekļu izcelsmi.

No lietas materiāliem ir redzams, ka pieteicēja 2006.gada 3.februārī

iesniegusi Gada ienākumu deklarāciju par 2004.gadu, papildu deklarāciju

par 2004.gadu un aizpildījusi Maksātāja aptaujas veidlapu [6.1]. Papildu

deklarācijā pieteicēja norādījusi, ka viņai taksācijas gadā ir skaidrās naudas

uzkrājums 150 000 lati. Līdz ar to apšaubāma ir pieteicējas norāde uz to, ka

viņa laikam nav īsti sapratusi, ko nozīmē ,,skaidras naudas uzkrājumi”, jo

bija domājusi, ka tā ir tikai tā nauda, kas pieder viņai pašai. Ja pieteicēja

nebūtu sapratusi, ko nozīmē ,,skaidras naudas uzkrājumi”, tad vispār nebūtu

šādu konkrētu summu ierakstījusi deklarācijā, domādama, ka tā nepieder

viņai, taču pieteicēja šo summu uzrādīja un 2006.gada 10.februārī

paskaidroja [6.2], ka uzkrātie naudas līdzekļi ir iegūti gadu gaitā no vecāku,

vecvecāku un A.P. ģimenes saimniecības, nodarbojoties ar dažādiem dārza

darbiem, puķu, rožu stādu un zemeņu audzēšanu, bet ieņēmumus padomju

laikos A.P. neesot uzskaitījusi un dokumenti neesot saglabājušies. Tātad

pierādījumi naudas izcelsmei nav.

2006.gada 22.jūnijā atbildētājs informēja pieteicēju par to, ka viņai

tiks veikts IIN audits par 2004.gadu, norādot, ka audita veikšanai ir

jāsagatavo dokumenti, kas saistīti ar ieņēmumiem, izdevumiem, naudas un

citiem uzkrājumiem, īpašumiem, to iegādi, aizņēmumiem un aizdevumiem.

2006.gada 6.jūlijā pieteicēja tika uzlūgta uz nodokļu audita sākuma sarunām.

Kā izriet no sākuma sarunas protokola (lietas 115.-116.lapa) pieteicēja

atteicās aizpildīt un parakstīt sākuma sarunas protokolu, tātad atteicās VID

amatpersonai sniegt jebkādu informāciju, tai skaitā par saņemtiem

aizdevumiem. Savukārt 2006.gada 20.septembrī, t.i., pēc vairāk nekā diviem

mēnešiem pieteicēja nosūtīja atbildētājam Aizdevuma līgumu, paskaidrojot,

ka agrāk, sakarā ar savu nesaprašanu, nebija iestādei iesniegusi aizdevuma

līgumu. Tā kā pieteicēja jau sākotnēji norādot skaidrās naudas uzkrājumus

150 000 latu apjomā vēlāk paskaidro, ka tas ir aizdevums, tad nepārprotami

rodas jautājums, kas ir tas skaidrās naudas uzkrājums, kas iegūts gadu gaitā

no vecāku, vecvecāku un A.P. ģimenes saimniecības. Ņemot vērā iepriekš

norādīto, tiesa uzskata, ka laika periodā no 2006.gada 3.februāra līdz

2006.gada 20.septembrim pieteicējas rīcībā nebija Aizdevuma līguma, tāpēc

tas arī netika uzrādīts audita pārbaudes sākuma periodā, bet tika iesniegts jau

tikai neilgi pirms audita beigām. Bez tam pieteicēja paskaidroja, ka naudu

viņa aizņēmās ar mērķi, lai palīdzētu dēlam, bet ja nevajadzēs, tad tūlīt arī

atdos to atpakaļ. Tā kā aizdevums tika paņemts 2003.gada 13.maijā un

palika pie pieteicējas arī 2004.gadā, tad tas nozīmē, ka dēlam nauda nebija

vajadzīga, bet nez kāpēc tā netika atgriezta aizdevējam.

Tiesa norāda, ka saskaņā ar APL 150.panta trešo daļu pieteicējam

pašam atbilstoši savām iespējām jāpiedalās pierādījumu savākšanā. Savukārt

APL 161.panta pirmā daļa noteic, ka administratīvā procesa dalībnieka

paskaidrojumi, uz kuriem pamatoti viņa prasījumi vai iebildumi, atzīstami

par pierādījumiem, ja tos apstiprina citi pārbaudīti un novērtēti pierādījumi.

Lai arī pieteicējas ieskatā 2003.gada 13.maijā starp pieteicēju un P.P.

rakstiski noslēgtais aizdevuma līgums apstiprina 2004.gadā naudas līdzekļu

uzkrājumu izcelsmes avotu, tiesa secina, ka, lai arī uz aizdevuma līguma ir

norādīts konkrēts datums, nevar izslēgt iespēju, ka līgums var būt sagatavots

un parakstīts jebkurā brīdī. Tā kā uz līguma ir tikai pieteicējas un P.P.

paraksti, tad tiesas ieskatā nevarēja pastāvēt arī nekādi šķēršļi, lai līgumu

sagatavotu ar atpakaļejošu datumu. Līgums nav notariāli apstiprināts, līdz ar

to nekādu citu pierādījumu līguma sagatavošanas un parakstīšanas datumam

nav. Tāpat tiesa norāda, ka konkrētajā gadījumā arī fakts, ka ir sagatavots

rakstveida līgums, automātiski vēl neliecina par to, ka ir noticis reāls

darījums, jo arī darījumam – naudas nodošanas faktam liecinieku nav.

Tiesas šaubas par naudas aizdošanas faktu un aizdevuma līguma

sastādīšanu tajā norādītajā datumā pastiprina fakts, ka šis aizdevuma līgums

netika uzrādīts papildu deklarācijā par 2003.gadu, ne arī iesniegts

atbildētājam līdz audita uzsākšanai.

[18] Pieteicējas 2006.gada 20.septembra iesniegumā (lietas 64.lapa)

norādīts, ka viņa iepriekš, sniedzot savus paskaidrojumus jautājumā par

viņai noteikto iedzīvotāja ienākuma nodokļa auditu par 2004.gadu, biju ļoti

uztraukusies un nervozēja, jo viņai nebija saprotams - kāpēc un kāda iemesla

dēļ tiek veikta nodokļu pārbaude un par ko viņu tur aizdomās, jo visu dzīvi ir

grūti strādājusi savām rokām, pelnot iztiku sev un savai ģimenei, kā arī viņas

profesija ir ļoti tālu no jebkādas izpratnes par nodokļu likumiem. Tiesai nav

pamata apšaubīt minēto pieteicējas apgalvojumu, taču tajā pat laikā tiesa

norāda, ka pieredzes trūkums vai uztraukums nav pamats, lai nodokļu

maksātājs nodokļu deklarācijās neuzrādītu visus ar nodokli apliekamos

darījumus. Proti, kā norādījis Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu

departaments, nodokļu administrēšana lielā mērā balstās uz informāciju, ko

iesniedz nodokļu maksātājs, tai skaitā informāciju, ko nodokļu maksātājs

iegūst no citiem avotiem, bet ko viņš apliecina. Tāpēc no nodokļu maksātāja

tiek prasīts, lai, iesniedzot nodokļu deklarāciju un sniedzot citu informāciju,

viņš būtu ļoti uzmanīgs un skrupulozs. Paviršība vai nolaidība nav

pieļaujama. Turklāt nodokļu maksātājs parasti saprot, kāda informācija ir

svarīga, lai novērstu nepareizas informācijas iesniegšanu un līdz ar to risku

būt sodītam. Citiem vārdiem, no nodokļu maksātāja tiek prasīts, lai viņš

pārzinātu nodokļus regulējošās tiesību normas un apzinātos risku, kas saistīts

ar to pārkāpšanu. Neprecizitātes un kļūdas rada pamatu nodokļu soda naudas

uzlikšanai (sk. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta

2005.gada 10.maija sprieduma lietā Nr.SKA-119 12.punktu).

Tātad pieteicējai bija pienākums apzināties savu paskaidrojumu

pamatojumu un spēju tos pierādīt. Tiesas ieskatā pieteicēja nav izpildījusi šo

pierādīšanas pienākumu, jo iesniegtie pierādījumi, kurus tiesa ir izvērtējusi,

nepierāda to, ka pieteicējas naudas līdzekļu izcelsmes avots bija aizdevums

no P.P..

Ievērojot tiesas atzīto, ka pieteicēja nav pierādījusi aizdevuma līgumā

norādīto naudas līdzekļu izcelsmi un lietā nav gūti pierādījumi, saskaņā ar

kuriem apstiprinās pieteicējas apgalvojums, ka uzrādītie naudas līdzekļi ir

saņemti kā aizdevums no P.P., tiesa atzīst, ka VID pamatoti secinājis, ka

2004.gadā pieteicējas izlietotie līdzekļi ir izlietoti no gūtajiem ienākumiem,

par kuriem nav samaksāts IIN. Līdz ar to VID ir pamatoti no šiem

ienākumiem aprēķinājis IIN par 2004.gadu Ls 9830,39. Tā pat atbildētājs,

pamatojoties uz likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 31.3panta

pirmās daļas nosacījumiem tiesiski un pamatoti aprēķinājis un noteicis

samaksai valsts budžetā soda naudu nenomaksātā IIN apmērā – Ls 9830,39.

Līdz ar to pārsūdzētais Lēmums ir atzīstams par tiesisku un nav pamata tā

atcelšanai.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246.-251.pantu, 289.-

291.pantu, Administratīvā rajona tiesa

nosprieda:

noraidīt A.P. pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta 2007.gada

16.februāra lēmuma Nr.19/8041 atcelšanu.

Tiesas spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā

divdesmit dienu laikā no tā sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību

Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Spriedums sastādīts 2009.gada 6.martā

Tiesnese (paraks L.Andersone

ts)

NORAKSTS PAREIZS

Tiesnese ________________________________ L.Andersone

Administratīvā rajona tiesa

Rīgā, 2009.gada 6.martā