Court dismisses appeal against speeding fine, ruling procedural error insufficient to overturn valid evidence.

2008.gada 25.janvāra spriedums Nr.A0115-08/17 lietā par administratīvo pārkāpumu ceļu satiksmē, t.i., par atļautā braukšanas ātruma pārsniegšanu, un par Liepājas pilsētas un rajona policijas pārvaldes Kārtības policijas 2005.gada 25.oktobra lēmuma Nr.026/SR138870-3 atcelšanu

NORAKSTS

Lieta Nr.A42464005 A0115-08/17 SPRIEDUMS Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2008.gada 25.janvārī

Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā: tiesnesis V.Poķis,

piedaloties pieteicējam – Armandam Sanderam, atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc A.S. pieteikuma par Liepājas pilsētas un rajona policijas pārvaldes Kārtības policijas (turpmāk arī –Atbildētājs) 2005.gada 25.oktobra lēmuma Nr.026/SR138870-3 atcelšanu.

Aprakstošā daļa

[1] 2005.gada 24.jūlijā Liepājas pilsētas un rajona policijas pārvaldes Kārtības policijas inspektors sastādīja administratīvā pārkāpuma protokolu un lēmumu par administratīvo pārkāpumu ceļu satiksmē Nr. 026/SR 138870 par A.S. (turpmāk – Pieteicējs) saukšanu pie administratīvās atbildības par Ministru Kabineta 2004.gada 29.jūnija noteikumu Nr.571 „Ceļu satiksmes noteikumu” 115.1punkta pārkāpumu par kuru atbildība paredzēta Administratīvā pārkāpuma kodeksa (turpmāk- LAPK) 149.8 panta vienpadsmitajā daļā.

Ar lēmumu Pieteicējam uzlikts naudas sods 30 Ls apmērā [2] 2005.gada 22.augustā Liepājas pilsētas un rajona policijas pārvaldē saņemta Pieteicēja sūdzība par iepriekš minēto lēmumu, norādot, ka protokols sastādīts nepamatoti, jo Pieteicēja ātrums nebija lielāks par

100 km/h. Inspektors neuzrādīja mērījumu, kaut gan Pieteicējs to lūdza izdarīt. Sūdzībai arī pievienoti R.O. paskaidrojumi. [3] Izskatot Pieteicēja sūdzību un pārbaudot lietā esošos materiālus, Atbildētājs 2005.gada 02.septembrī pieņēma lēmumu Nr.026 SR138870-1, ar kuru nolēma atcelt 2005.gada 24.jūlija lēmumu un nodot lietu jaunai izskatīšanai. [4] 2005.gada 13.septembrī Atbildētājs, izskatot lietu no jauna, sastādīja lēmumu par Pieteicēja saukšanu pie administratīvās atbildības par Ministru Kabineta 2004.gada 29.jūnija noteikumu Nr.571 „Ceļu satiksmes noteikumu” 115.1punkta pārkāpumu par kuru atbildība paredzēta Administratīvā pārkāpuma kodeksa (turpmāk-LAPK) 149.8panta devītajā daļā, uzliekot naudas sodu 20 Ls apmērā. [5] 2005.gada 12.oktobrī Pieteicējs iesniedzis sūdzību Atbildētājam, norādot, ka nepiekrīt lēmumā konstatētajiem faktiem un lūdz ņemt vērā R.O. paskaidrojumus. [6] 2005.gada 25.oktobrī Atbildētājs pieņēma lēmumu Nr.026/SR 138870-3, ar kuru atstāja negrozītu 2005.gada 13.septembra lēmumu Nr.026/SR 138870-2. [7] 2005.gada 28.novembrī Pieteicējs iesniedzis pieteikumu Administratīvajā rajona tiesā un lūdz tiesu atcelt Atbildētāja 2005.gada 25.oktobra lēmumu Nr.026/SR 138870-3. [8] Uzturot prasību, Pieteicējs norāda, ka Atbildētājs nav objektīvi izskatījis iesniegumu un administratīvais pārkāpuma protokols -lēmums Nr.026/ SR 138870-2 ir sastādīts nepamatoti, pārkāpjot APK un APL prasības, minot sekojošu argumentus: [8.1.] lēmumā nav norādīts, iemesli un pamatojumi, kapēc tiek noraidīti R.O. paskaidrojumi; [8.2.] lēmumā nav norādītas tiesību normas, kas pieļauj neuzrādīt mērinstrumenta rādījumus, iekšējs normatīvs akts nevar būt par pamatu Pieteicēja tiesību ierobežošanai. [9] Savos paskaidrojumos tiesai Atbildētājs neatzīst pieteikumu turpmāk norādīto iemeslu dēļ. [9.1] Policijas darbinieki Ainārs Miksons un Ainārs Sudmalis, pildot dienesta pienākumus, veica patrulēšanu 2005.gada 24.jūlijā no plkst.08:30 līdz 20:30 ar dienesta automašīnu OPEL VECTRA valsts reģistrācijas numurs /dzēsta valsts reģistrācijas numura zīme/. Ātrums 133 km/h tika fiksēts ar mēraparātu STALKER Nr.26952, kurš ir metroloģiski pārbaudīts. Radara kļūda +/- 7 km/h.

[9.2] Latvijas Republikas Iekšlietu Ministrijas iekšējā normatīvā akta no 2003.gada 30.decembra Nr.22 „Ceļu policijas darba organizēšanas instrukcijas” 51.2.punktā ir noteikts, ka ceļu policijas darbiniekam ir aizliegts aicināt pārkāpēju iekāpt policijas transportlīdzekļi vai pieiet pie tā, tādēļ nav iespējams uzrādīt Ceļu satiksmes noteikuma pārkāpējam viņa fiksēto braukšanas ātrumu. [10] Tiesas sēdē Pieteicējs uzturēja prasījumu saskaņā ar pieteikumā norādītajiem argumentiem. Liecinieks R.O. tiesas sēdē liecināja, ka notikuma brīdī atradies kopār ar Pieteicēju transportlīdzeklī. Pieteicēju pazīst labi, tiekas salīdzinoši bieži, bet nav no tā tieši atkarīgs (nepastāv darba vai radniecības attiesības). Notikuma brīdī ieraudzīja policijas ekipāžu, kas ieslēdza bākugunis. Ceļu policists izkāpa ārā, apstādināja Pieteicēja vadīto transportlīdzekli. Liecinieks jautājis policijas darbiniekam, lai uzrāda fiksēto ātrumu, uz ko saņemta atbilde, ka tas nav jādara. Atbildētāja pārstāvis uz tiesas sēdi nav ieradies, saņemts lūgums izskatīt lietu bez atbildētāja pārstāvja klātbūtnes.

Motīvu daļa

[11] Uzklausījusi administratīvā procesa dalībnieka paskaidrojumus, liecinieka liecības un iepazinusies ar lietas materiāliem, tiesa atzīst, ka pieteikums nav pamatots un tādēļ noraidāms. [12] Ar lietas materiāliem konstatēts, ka Pieteicējs saukts pie administratīvās atbildības par Ministru Kabineta 2004.gada 29.jūnija noteikumu Nr.571 „Ceļu satiksmes noteikumu” 115.1 punkta pārkāpumu par kuru atbildība paredzēta LAPK 149.8 panta devītajā daļā. [13] LAPK 1498.panta devītā daļa nosaka, ka par atļautā braukšanas ātruma pārsniegšanu no 31 kilometra stundā līdz 40 kilometriem stundā ar motocikliem, tricikliem, kvadricikliem, viegliem automobiļiem, kravas automobiļiem , kuru pilna masa pārsniedz 7,5 tonnas, uzliek naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam divdesmit latu apmērā (redakcijā, kas bija spēkā 2005.gada 24.jūlijā). [14] Tiesa konstatē, ka lietā ir strīds par faktiskajiem apstākļiem, proti, Pieteicējs uzskata, ka ātrums nav bijis lielāks par 100 km/h, savukārt policijas darbinieki ir sastādījuši protokolu par atļautā ātruma pārsniegšanu par 36 km/h (126 km/h). Pieteicējs norāda arī uz procesuālu pārkāpumu, - policijas darbinieki nav uzrādījuši mērinstrumenta mērījumu.

[15] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 103.panta 1.punktu, administratīvā procesa tiesā būtība ir tiesas kontrole pār iestādes izdota administratīvā akta vai iestādes faktiskās rīcības tiesiskumu vai lietderības apsvērumiem rīcības brīvības ietvaros. LAPK 237.pants nosaka lietvedības uzdevumus administratīvo pārkāpumu lietās, proti, lietvedības uzdevumi administratīvo pārkāpumu lietās ir šādi: savlaicīgi, vispusīgi, pilnīgi un objektīvi noskaidrot katras lietas apstākļus, izlemt to stingrā saskaņā ar likumu, nodrošināt pieņemtā lēmuma izpildi, kā arī noskaidrot cēloņus un apstākļus, kas veicina administratīvo pārkāpumu izdarīšanu, novērst pārkāpumus, audzināt pilsoņus likumu ievērošanas garā un nostiprināt likumību. [16] LAPK 243.pants nosaka, ka pierādījumi administratīvā pārkāpuma lietā ir jebkuri fakti, uz kuru pamata institūcijas (amatpersonas) likumā noteiktajā kārtībā nosaka administratīvā pārkāpuma esamību vai neesamību, pie administratīvās atbildības sauktās personas vainu un citus apstākļus, kam ir nozīme lietas pareizā izlemšanā.

Šos faktus konstatē ar šādiem līdzekļiem: ar protokolu par administratīvo pārkāpumu, ar administratīvās vietas apskates protokolu, ar tās personas paskaidrojumiem, kuru sauc pie administratīvās atbildības, ar cietušā un liecinieku liecībām, citu personu paskaidrojumiem, eksperta atzinumu, lietiskajiem pierādījumiem, protokolu par priekšmetu un dokumentu izņemšanu, citiem dokumentiem, kā arī pārkāpumus fiksējošiem tehniskiem līdzekļiem (braukšanas ātruma noteikšanas mērierīces, mērierīces alkohola koncentrācijas noteikšanai izelpotajā gaisā, foto, video u.tml.). [17] Tiesa konstatē, ka lietā ir lietā ir turpmāk norādītie pierādījumi: 1) 2005.gada 24.jūlija protokols un lēmums par administratīvo pārkāpumu ceļu satiksmē Nr.026/SR 138870 (lietas 23.lapa);

2) Liepājas pilsētas un rajona Policijas pārvaldes ceļu policijas inspektora Aināra Miksona dienesta ziņojums 25.08.2005 (lietas 24.lapa);

3) Liepājas pilsētas un rajona Policijas pārvaldes ceļu policijas inspektora Aināra Miksona 21.12.2007 paskaidrojums (lietas 67.lapa);

4) radara verificēšanas sertifikāts Nr.E0181V05 (lietas 69.lapa);

5) Liepājas pilsētas un rajona policijas pārvaldes 24.07.2008 rīkojums nr.188 (lietas 70.lapa);

6) kopija no Liepājas pilsētas un rajona policijas pārvaldes norīkojuma žurnāla par 24.07.2005 saņemtajiem speciālajiem līdzekļiem (lietas 68.lapa);

7) liecinieka R.O. liecības ( lietas 57., 58.lapa). [18] Liepājas pilsētas un rajona policijas pārvaldes 24.07.2008 rīkojums nr.188 un kopija no norīkojuma žurnāla apliecina, ka polcijas ekipāža A.Miskons un A.Sudmalis bija norīkoti uzdevumā 5 maršrutā ātruma kontrolei un to rīcībā bija nodoti speciālie līdzekļi (radars Stalker Nr.26952) uzdevuma izpildei. Līdz ar to ar lietā esošajiem materiāliem ir konstatēts, ka policijas darbinieki patrulēja un veica ātruma mērīšanu transportlīdzekļiem. [19] Policijas darbinieku sastādītais protokols un paskaidrojumi apstiprina faktu, ka Pieteicējs vadījis transportlīdzekli ar ātrumu 126km/h.

Savukārt no Pieteicēja protokolā izdarītajiem ierakstiem un liecinieka izteiktajiem pieņēmumiem var pieņemt, ka pieteicēja vadītā transportlīdzekļa ātrums bija aptuveni 100 km/h. [20] Noklausoties liecinieka liecības un pieteicēja paskaidrojumus tiesa lielāku ticamību piešķir policijas darbinieku sastādītajam protokolam un sniegtajiem paskaidrojumiem. No liecinieku liecībām tiesa secina, ka policijas darbiniekiem nebija acīmredzami šķēršļi nofiksēt Pieteicēja transportlīdzekļa ātrumu, tāpat var konstatēt, ka pamanot policijas transportlīdzekli Pieteicējs samazināja ātrumu, jo pamanījis ieslēgtās bākugunis.

Tiesas vērtējumā notikumu apstākļu apraksts liecina, ka iespēja, ka policijas darbinieki ir kļūdījušies ir pārāk niecīga, lai šaubas par lēmuma tiesiskumu varētu uzskatīt par pamatotām (netika konstatēts neviens traucējošs faktors). Savukārt iespēja, ka pieteicējs un liecinieks ir kļūdījušies ātruma noteikšanā ir pietiekami ticami. Tiesas ieskatā, ir pietiekami ticami, ka Pieteicējs un liecinieks pievērsa uzmanību transportlīdzekļa ātrumam pēc policijas transportlīdzekļa ieraudzīšanas, kas visticamāk nesakrīt ar brīdi, kad tika veikts radara mērījums.

Bez tam pieteicēja un liecinieka izjūtas par ātrumu varēja būt arī maldīgas, jo transportlīdzeklis Volvo V 70 nodrošina stabilitātes sajūtu arī pie ātrumiem, kas ievērojami pārsniedz 100 km/h. No paskaidrojumiem izriet, ka ceļa posms pie Sakas , kur tika apturēts Pieteicējs, ir pietiekami taisns, lai varētu bez īpaša riska attīstīt ātrumu, kas pārsniedz 100 km/h. [21] Pieteicējs uzsver, ka pēc automašīnas Volvo V70, valsts reģistrācijas numura zīme Nr. /dzēsta valsts reģistrācijas numura zīme/ apstādināšanas netika uzrādīti ātruma mērierīces radara rādījumi. [22] Saskaņā ar 2003.gada 30.decembra Iekšlietu ministrijas instrukcijas Nr.22 „Ceļu policijas darba organizācijas instrukcija” 51.punkta 1., 2., un 3.apakšpunktiem – ceļu policijas darbiniekiem aizliegts:

1) pieprasīt apturētā transportlīdzekļa vadītājam izslēgt transportlīdzekļa dzinēju un izkāpt no transportlīdzekļa salona (kabīnes);

2) aicināt pārkāpēju iekāpt policijas transportlīdzeklī vai pienākt pie tā;

3) iekāpt apturētā transportlīdzekļa salonā (kabīnē). Tiesa secina, ka policijas darbiniekiem, saskaņā ar instrukciju nebija tiesības nodrošināt Pieteicēja klātbūtni protokola sastādīšanas un lēmuma pieņemšanas laikā. Instrukcijas mērķis ir samazināt kukuļdošanas iespējamību. Mūsdienu sabiedrībā šāds mērķis ir atzīstams par pietiekami nozīmīgu, tomēr tas nevar ierobežot procesa dalībnieka tiesības. [23] Tiesas ieskatā Iekšlietu Ministrijas 2003.gada 30. decembra Nr.22 „Ceļu policijas darba organizēšanas instrukcijas” 51.2 punkta norma „ceļu policijas darbiniekiem aizliegts aicināt pārkāpēju iekāpt policijas transportlīdzeklī vai pieiet pie tā”, nav saistāma ar tiesībām iepazīties ar mērinstrumenta rādījumu, līdz ar to tiesa atzīst, ka administratīvās lietas tiesvedības procesā ir izdarīts procesuāls pārkāpums.

Procesuālais pārkāpums var būt par pamatu lēmuma atcelšanai, ja tas ir novedis (vai varēja novest) pie prettiesiska administratīvā akta izdošanas. [24] Izvērtējot pieteicēja paskaidrojumus, liecinieku liecības, administratīvo pārkāpuma protokolu, tiesai nerodas pamatotas šaubas par faktu, ka pieteicējs nav ievērojis ceļu satiksmes noteikumus (pārsniedzis pieļauto ātrumu). Tiesas vērtējumā nav iegūta informācija, kas liecinātu, ka policijas darbiniekiem pastāvēja faktiski šķēršļi ātruma mērījuma veikšanai.

Mērinstrumenta rādījums ir izmantojams kopā ar policijas darbinieka redzēto, un tas tiek norādīts pārkāpuma protokolā. Līdz ar to mērinstrumenta rādījums atsevišķi nav izmantojams. Mērinstrumenta rādījums netiek arī saglabāts kā pierādījums lietā, līdz ar to dotā rādījuma esamība vai neesamība nevar tikt pārbaudīta, skatot lietu tiesā. [25] Administratīvās apgabaltiesas līdzšinējā praksē vairākkārtīgi ir izvērtēti pieteicēju argumenti par radara mērījumu uzrādīšanu. Administratīvā apgabaltiesa ir atzinusi, ka dotais pārkāpums nav atzīstams par būtiski ( piemēram, 04.12.2006 spriedums lietā Nr.AA454-06/6, 01.12.2006 spriedums lietā Nr.AA1159-06/2, 12.11.2007 spriedums lietā Nr.AA43-0934-07/14 ).

Vienlaicīgi Administratīvā apgabaltiesa ir norādījusi, ka mērījuma uzrādīšana ir lietderīga, tā spriedumā lietā Nr. 143/AA1289-06/3 15.punktā Administratīvā apgabaltiesa norāda, ka „Administratīvās apgabaltiesas ieskatā lietā nav būtiskas nozīmes apstāklim, ka M.G. netika uzrādīts mērierīces fiksētais mērījums. Vienlaikus apgabaltiesa norāda, ka būtu lietderīgi gadījumos, kad persona Ceļu policijas inspektoram izsaka šaubas par fiksētā ātruma pareizību, uzrādīt personai mēraparāta mērījumu, lai tādējādi izslēgtu personas šaubas par mēraparāta fiksēto braukšanas ātrumu.” [26] Apkopjot iepriekš minēto tiesa atzīst, ka Atbildētājs pamatoti ir konstatējis, ka Pieteicēja vaina ir pierādīta ar lietā esošajiem materiāliem, līdz ar to nav pamata atcelt Atbildētāja 2005.gada 25.oktobra lēmumu Nr.026/SR138870-3.

Konstatētais procesuālais pārkāpums, radara mērījuma neuzrādīšana, konkrētajā gadījumā nav atzīstams par tādu, kas pamatotu pārsūdzētā administratīvā akta atcelšanu. Vienlaicīgi tiesa norāda, ka tiesas ieskatā līdzšinējā prakse ir jāmaina, jo mērījumu uzrādīšana veicina personu uzticēšanos policijas darbinieku konstatētajiem faktiem.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246.-251.pantu, 253.pantu, Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 286.panta 1.punktu, tiesa

nosprieda:

noraidīt A.S. pieteikumu par Liepājas pilsētas un rajona Policijas pārvaldes Kārtības policijas 2005.gada 25.oktobra lēmuma Nr.026/SR 138870-3 atcelšanu.

Spriedumu var pārsūdzēt apelācijas kārtībā Administratīvajā apgabaltiesā divdesmit dienu laikā no sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību Administratīvajā rajona tiesā.

Tiesnesis (paraksts) V.Poķis

NORAKSTS PAREIZS Administratīvās rajona tiesas Tiesnesis_______________ V.Poķis Rīgā, 2008.gada 25.janvārī