Court partially allowed tenant's eviction claim and debt recovery against landlord in public housing dispute.

Lietas arhīva Nr. CA-0065-24/11

ECLI:LV:ZAT:2024:0220.C73309721.19.S

Zemgales apgabaltiesa

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Jelgavā 2024.gada 20.februārī

Civillietu tiesas kolēģija šādā tiesas sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs tiesnesis Aigars Sniedzītis, tiesnese Marianna Terjuhana, tiesnese Anita

Misiuna

ar tiesas sēdes sekretāri Evitu Ahmedčiku

piedaloties prasītājas SIA “Publisko aktīvu pārvaldītājs Possessor” pilnvarotajai pārstāvei /pers. A/, atbildētājas SIA “/Nosaukums A/”

pilnvarotajam pārstāvim /pers. B/, trešās personas SIA “/vieta/ KU” pilnvarotajai pārstāvei zvērinātai advokātei Evijai Kolbergai

atklātā tiesas sēdē daļējā videokonferences režīmā, izmantojot Microsoft Teams platformu, izskatīja civillietu SIA “Publisko aktīvu pārvaldītājs

Possessor” prasībā pret SIA “/Nosaukums A/”, ar trešo personu SIA “/vieta/ KU” un SIA “/Nosaukums A/” pretprasībā pret SIA “Publisko aktīvu

pārvaldītājs Possessor”, ar trešo personu SIA “/vieta/ KU” par tiesisko attiecību nepastāvēšanas konstatēšanu ar prasībā norādīto apsaimniekotāju

sakarā ar SIA “/Nosaukums A/” iesniegto apelācijas sūdzību par Zemgales rajona tiesas 2023.gada 13.jūlija spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] SIA “Publisko aktīvu pārvaldītājs Possessor” (turpmāk arī Prasītāja) ir cēlusi tiesā prasību pret SIA “/Nosaukums A/” (turpmāk arī

Atbildētāja), lūdzot, pamatojoties uz Civillikuma 927., 1036., 1038., 1039., 1765., 1770., 1775., 1779. pantu:

- ievest Prasītāju valdījumā dzīvokļa īpašumā /adrese B/;

- piedzīt no Atbildētājas par labu Prasītājai parādu par laika periodu no 2017.gada 1.janvāra līdz 2020.gada 30.jūlijam 881,95 euro, kā arī visus

ar tiesāšanos saistītos izdevumus.

Prasības pieteikumā norādīti turpmāk minētie apstākļi.

[1.1] Ar Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2016.gada 30.decembra spriedumu lietā Nr.C06025110 atstāts spēkā Augstākās tiesas

Civillietu tiesu palātas 2013.gada 2.aprīļa spriedums Nr.PAC-0452/2013, ar kuru Latvijas valstij Prasītājas personā atzītas īpašuma tiesības uz

dzīvojamo māju /adrese A/ , (turpmāk – Dzīvojamā māja), t.sk., tās sastāvā ietilpstošajiem dzīvokļiem.

Atbildētājai kā minētās civillietas dalībniecei ir zināms par atzītajām valsts īpašuma tiesībām uz Dzīvojamo māju un ir zināma minētā sprieduma

spēkā stāšanās diena.

Pamatojoties uz /vieta/ pašvaldības 2013.gada 9.decembra lēmumu, Dzīvojamai mājai mainīta adrese un tā tagad ir /adrese A/. Minētā Dzīvojamā

māja sastāv no 18 dzīvokļiem.

[1.2] Dzīvojamās mājas apsaimniekošanu, pamatojoties uz /vieta/ domes 2010.gada 26.maija lēmumu “Par apsaimniekošanas funkciju pārņemšanu

un pagaidu noregulējumu”, kopš 2010.gada 1.jūlija faktiski veica SIA “/vieta/ komunālais dienests”, kas reorganizācijas rezultātā kopš 2012.gada

1.janvāra ir pievienots SIA “/vieta/ KU” (turpmāk – Pārvaldnieks).

Ievērojot minēto, un, pamatojoties uz likuma “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” 50. panta septīto daļu, Dzīvojamo māju

pārvaldīšanas likuma 5.panta pirmo daļu un 10.pantu, 2017.gada 27.novembrī starp Prasītāju un Pārvaldnieku tika noslēgts līgums par Prasītājas

valdījumā esošo Dzīvojamo māju /adrese A/ pārvaldīšanu (turpmāk – Pārvaldīšanas līgums), pamatojoties uz kuru Pārvaldnieks turpināja veikt

Dzīvojamās mājas pārvaldīšanu.

[1.3] 2019.gada 22.martā Pārvaldnieks sniedza Prasītājai informāciju par pārvaldīšanas un koplietošanas elektrības maksājumu parādu dzīvoklim

/adrese B/ (turpmāk arī Dzīvoklis) par laika periodu no 2017. gada 1. janvāra līdz 2019. gada 22. martam.

Saskaņā ar ierakstiem Valsts ieņēmumu dienesta publiskojamo datu bāzē minētajā Dzīvoklī 2013.gada 28.decembrī reģistrēta Atbildētājas

struktūrvienība – birojs.

Atbildētāja nav uzskatāma par Dzīvokļa īrnieku likuma “Par dzīvojamo telpu īri” izpratnē, kā arī Dzīvoklis nav nodots tiesīgā lietojumā Atbildētājai,

pamatojoties uz citām tiesību normām.

Saskaņā ar Valsts ieņēmumu dienesta mājas lapā pieejamo informāciju, Atbildētājas struktūrvienība – birojs 2017.gada 17.decembrī ir izslēgta no

nodokļu maksātāja reģistra, tomēr Dzīvokli Atbildētāja neatbrīvoja un Prasītājai nenodeva.

Prasītāja 2019.gada 4.septembrī veica Dzīvokļa apsekošanu un konstatēja, ka durvis neviens neatver, tās ir aizslēgtas.

[1.4] Tā kā Atbildētāja labprātīgi Dzīvokli nav atbrīvojusi, Prasītājai ir pamats lūgt to ievest Dzīvokļa valdījumā un piedzīt no Atbildētājas Prasītājai

radušos zaudējumus, ko veido Dzīvoklim piekrītošo pārvaldīšanas un komunālo pakalpojumu parāds par laika periodu no 2017.gada 1.janvāra līdz

2020.gada 30.jūlijam.

[2] 2021.gada 27.jūlijā lietā saņemti prasības pieteikuma grozījumi, kuros norādīts, ka pamatojoties uz Ministru kabineta /datums/ rīkojumu

Nr./numurs/ “Par neizīrēto valsts dzīvokļu nodošanu pašvaldības īpašumā” un 2021.gada 1.marta aktu “Par valsts dzīvokļu īpašumu Nr. /numuri/, /adrese

A/ nodošanas un pārņemšanu /vieta/ pašvaldības īpašumā”, Dzīvoklis ir ticis nodots /vieta/ novada pašvaldības īpašumā un tās īpašuma tiesības uz

Dzīvokli zemesgrāmatā ir nostiprinātas 2021.gada 19.maijā.

Līdz ar to Prasītāja neuztur savu prasību par ievešanu valdījumā, bet uztur prasību pārējā daļā.

[3] Atbildētāja 2021.gada 17.martā ir iesniegusi rakstveida paskaidrojumus par sākotnēji celto prasību, norādot, ka prasību neatzīst pilnībā.

Paskaidrojumos norādīti turpmāk minētie argumenti.

[3.1] Dzīvoklis ir nodots /vieta/ pašvaldībai.

[3.2] Prasītāja maldina tiesu par SIA “/vieta/ KU” kā Dzīvojamās mājas apsaimniekotāju līdz 2017.gada 27.novembrim, atsaucoties uz /vieta/

domes 2010.gada 26.maija lēmumu “Par apsaimniekošanas funkciju pārņemšanu un pagaidu noregulējumu”, jo 2018. gada 16. augustā ir stājies spēkā

Administratīvās apgabaltiesas 2016.gada 19.septembra spriedums, ar kuru ir nolemts atcelt ar tā pieņemšanas dienu minēto /vieta/ domes lēmumu. Tātad

par Dzīvojamās mājas apsaimniekotāju līdz 2017.gada 27.novembrim ir uzskatāma Atbildētāja.

[3.3] Nav zināms uz kāda tiesiska pamata, nerīkojot iepirkuma procedūru, Prasītāja 2017.gada 27.novembrī ir noslēgusi Pārvaldīšanas līgumu par

Dzīvojamās mājas pārvaldīšanu tieši ar SIA “/vieta/ KU”. Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likuma 3. panta 1.

punkts paredz Prasītājas pienākumu rīkoties tā, lai mērķi sasniegtu ar mazāko finanšu līdzekļu un mantas izlietojumu, savukārt Publisko iepirkumu likums

paredz šādu brīvi pieejamu pārvaldīšanas pakalpojumu iegādei pakalpojumu sniedzēju izvēlēties noteikta veida iepirkuma procedūrā. Taču publikācijas

par šādas iepirkuma procedūras esamību vai rezultātiem nav atrodama, kas liecina, ka SIA “/vieta/ KU” pakalpojumu iepirkums ir noticis, pārkāpjot

likuma prasības.

[4] Prasītāja 2021.gada 10.maijā ir sniegusi atsauksmi par Atbildētājas paskaidrojumiem, kuri satur šādus iebildumus.

[4.1] Prasītājai, kā Dzīvojamās mājas tiesiskajai valdītājai, un kā privāto tiesību subjektam pamatdarbība nav saistīta ar ilgstošu dzīvojamo māju

pārvaldīšanu. Tādējādi, lai nodrošinātu Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumā noteikto pienākumu veikt obligātās pārvaldīšanas darbības Dzīvojamā mājā

un nodrošinātu pārvaldīšanas darbību nepārtrauktību, Prasītāja 2017.gada 27.novembrī pilnvaroja SIA “/vieta/ KU” pārvaldīt Dzīvojamo māju.

2017. gada 27. novembrī, kad Prasītāja ar Pārvaldnieku noslēdza Pārvaldīšanas līgumu, nebija spēkā stājies Administratīvās apgabaltiesas

2016.gada 19.septembra spriedums lietā Nr.A420689910, uz kuru atsaucas Atbildētāja. Minētais spriedums stājās spēkā 2018.gada 16.augustā.

Prasītāja, noslēdzot Pārvaldīšanas līgumu ar Pārvaldnieku, ir nodrošinājusi Dzīvojamās mājas pārvaldīšanas darbību nepārtrauktību, t.i., ir rīkojusies

tiesiski un atbilstoši normatīvo aktu prasībām.

[4.2] Prasību par ievešanu Dzīvokļa valdījumā un parāda piedziņu par Dzīvokļa īpašuma lietošanu Prasītāja kā Dzīvokļa īpašniece ir tiesīga celt

neatkarīgi no tā, kā pārvaldīšanā ir nodota Dzīvojamā māja.

[5] Atbildētāja 2021.gada 16.augustā ir iesniegusi rakstveida paskaidrojumus par prasības pieteikuma grozījumiem, uzsverot šādus apstākļus.

[5.1] Nav saprotams, kā Prasītāja varēja nodot un /vieta/ dome pieņemt valsts dzīvokļu īpašumus Dzīvojamā mājā, pamatojoties uz likuma “Par

valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” pārejas noteikumu 6.punktu, ja privatizācijai daudzdzīvokļu māja ir nodota 2018.gada 19.decembrī ar

Ministru kabineta rīkojumu Nr.686 “Par valstij piekrītošo vai piederošo dzīvojamo māju nodošanu privatizācijai” un tikai /datums/ar Ministru kabineta

rīkojumu Nr./numurs/ “Par neizīrēto valsts dzīvokļu /adrese A/, nodošanu /vieta/ pašvaldības īpašumā”.

Nav saprotams kā Prasītāja dzīvokļa īpašumus varēja nodot /vieta/ domei 2019.gada 27.februārī, ja valsts dzīvokļu īpašumi nebija ierakstīti

zemesgrāmatā.

[5.2] Dzīvokļu īpašumi Dzīvojamā mājā vienmēr ir bijuši izīrēti vai iznomāti, tajos dzīvo iedzīvotāji, ar kuriem līdz 2017.gada 1.augustam, kad

īpašumtiesības tika nostiprinātas zemesgrāmatā uz Prasītājas vārda, ir spēkā esošie SIA “/Nosaukums A/” Dzīvojamo telpu īres līgumi vai faktiskās īres

attiecības. Atbildētājas nepārtrauktu Dzīvojamās mājas un dzīvokļa valdījumu ir konstatējusi arī tiesa spriedumā civillietā Nr.C060251109. Līdz

2017.gada 1.augustam Dzīvokļa faktiskais valdītājs ir Atbildētāja.

[5.3] 2018.gada 16.augustā spēkā stājās Administratīvās apgabaltiesas spriedums administratīvajā lietā Nr. A420689910, ar kuru nospriests atcelt

ar tā pieņemšanas dienu /vieta/ domes 2010.gada 26.maija lēmumu “Par apsaimniekošanas funkciju pārņemšanu un pagaidu noregulējumu”, tāpēc ir

zudis jebkāds tiesiskais pamats SIA “/vieta/ KU” uzskatīt par Dzīvojamās mājas norīkoto pārvaldnieku, jo bez šī /vieta/ domes atceltā lēmuma, cits

tiesisks pamats pārvaldīt Dzīvojamo māju tai nekad nav pastāvējis. Nepastāvot tiesiskam pamatam pārvaldīt Dzīvojamo māju, SIA “/vieta/ KU”

nepastāv arī tiesisks pamats veikt jebkādas pārvaldīšanas darbības, tostarp, prasīt samaksu par šīs Dzīvojamās mājas pārvaldīšanu. Prasītāja par minēto

tiesas spriedumu bija vairākkārtīgi informēta tiesvedībā civillietā Nr.C73548818 (par īres līguma izbeigšanu, izlikšanu un parāda piedziņu).

[5.4] Prasītāja līgumu ar SIA “/vieta/ KU”, ignorējot Publisko iepirkumu likuma iepirkuma procedūras, ir noslēgusi tikai 2017.gada 27. novembrī

un, tātad tikai no minētā datuma SIA “/vieta/ KU” ir ieguvusi tiesības pārvaldīt Dzīvojamo māju.

[5.5] Ņemot vērā Ministru kabineta 2018.gada 19.decembra rīkojuma Nr.686 “Par valstij piekrītošo vai piederošo māju nodošanu privatizācijai”

2. punktā, likuma “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju 74. panta trešajā daļā un pārejas noteikumu 30.1 punkta 2., 3. apakšpunktā

noteikto, uz šo brīdi Atbildētāja ir Dzīvojamās mājas tiesiskais apsaimniekotājs.

[6] 2022.gada 26. janvārī Atbildētāja iesniegusi rakstveida paskaidrojumus, norādot, ka SIA “/vieta/ KU” nedrīkstēja slēgt līgumu par Dzīvojamo

māju pārvaldīšanu ar Prasītāju, jo bija jau norīkoti ar minēto /vieta/ domes lēmumu. SIA “/vieta/ KU” ir maldinājusi Prasītāju, nedarot tai zināmu, ka

notiek tiesvedība par /vieta/ domes 2010.gada 26. maija lēmuma atcelšanu ar tā pieņemšanas dienu.

Prasītāja, kā māju īpašniece, nedrīkstēja slēgt līgumu par Dzīvojamo māju pārvaldīšanu ar SIA “/vieta/ KU” pirms Ministru kabineta 2018.gada

19.decembra rīkojuma Nr.686 “Par valstij piekrītošo vai piederošo māju nodošanu privatizācijai”.

[7] 2022.gada 7.martā lietā saņemta Prasītājas atsauksme par Atbildētājas paskaidrojumiem.

Atsauksme satur turpmāk minēto pamatojumu.

[7.1] Kopš 2010.gada 1.jūlija Dzīvojamās mājas apsaimniekotājs ir Pārvaldnieks. Atbildētājas iebildumi un atsauce uz Administratīvās

apgabaltiesas 2016.gada 19.septembra spriedumu lietā Nr.A420689910, kas stājās spēkā 2018.gada 16.augustā, nemaina faktiskos apstākļus, jo visā

laika periodā no 2010.gada 1.jūlija līdz 2017.gada 27.novembrim un arī pēc tam, Dzīvojamās mājas apsaimniekošanu nodrošināja Pārvaldnieks.

Atbildētājas iebildumi par Dzīvojamās mājas apsaimniekošanu no 2010.gada 1.jūlija līdz 2017.gada 27.novembrim vispār neattiecas uz celto

prasību.

Prasītāja ir iesniegusi lietā pierādījumus, ka valsts Prasītājas personā kopš 2016.gada 30.decembra ir Dzīvojamās mājas īpašniece, ka Atbildētāja

laika periodā no 2017.gada 1.janvāra līdz 2020.gada 30.jūlijam ir lietojusi Dzīvokli. Prasītāja ir iesniegusi Pārvaldnieka rēķinus par kopīpašuma

pārvaldīšanu un koplietošanas elektrību, kurus Atbildētāja nav apmaksājusi.

Savukārt Atbildētāja nav iesniegusi nevienu pierādījumu, ka tā būtu veikusi maksājumus par kopīpašuma pārvaldīšanu un koplietošanas elektrību,

kā arī nav iebildusi, ka ir lietojusi Dzīvokli.

[7.2] Prasītāja ir atsaukusi prasījumu par ievešanu valdījumā, tāpēc nav saprotami Atbildētājas iebildumi par Dzīvokļa nodošanu /vieta/ pašvaldības

īpašumā.

Ministru kabineta /datums/ rīkojums Nr./numurs/ “Par neizīrēto valsts dzīvokļu nodošanu pašvaldības īpašumā”, pamatojoties, uz kuru ar

2021.gada 1.marta aktu ”Par valsts dzīvokļu īpašumu Nr./numuri/, /adrese A/ nodošanas un pārņemšanu /vieta/ pašvaldības īpašumā” Dzīvoklis nodots

/vieta/ pašvaldības īpašumā, ir spēkā esošs un nav apstrīdēts.

[8] Atbildētāja 2022.gada 10.augustā ir iesniegusi lietā pretprasību un 2022.gada 19.septembrī iesniegusi pretprasības precizējumus, lūdzot

konstatēt, ka starp SIA “/vieta/ KU” un SIA “/Nosaukums A/” laika posmā no 2017.gada 1.janvāra līdz 2017.gada 27.novembrim nepastāvēja šajā

civillietā SIA “Publisko aktīvu pārvaldītājs Possessor” celtajā prasībā apgalvotās daudzdzīvokļu Dzīvojamās mājas /adrese A/ pārvaldnieka un dzīvokļa

/adrese B/ lietotāja tiesiskās attiecības, un SIA “/vieta/ KU” Atbildētājai izrakstītie rēķini par minētā Dzīvokļa pārvaldīšanas pakalpojumiem un

komunālajiem pakalpojumiem, kurus Prasītāja šajā civillietā celtajā prasībā prasa piedzīt no Atbildētājas, nav Atbildētājai tiesiski saistoši.

Pretprasība pamatota ar turpmāk norādītajiem apstākļiem.

[8.1] Atbildētājai pastāv likumiska interese šajā civillietā gūt saistošu apstiprinājumu tiesisko attiecību neesamībai laika posmā no 2017.gada

1.janvāra līdz 2017.gada 27.novembrim starp Atbildētāju kā Dzīvojamā mājā esošā dzīvokļa Nr./numurs/ nomnieku un Prasītājas celtajā prasībā par

Dzīvojamās mājas apsaimniekotāju apgalvoto SIA “/vieta/ KU”. Konstatējot, ka minētajā laika periodā Prasītājas norādītais Pārvaldnieks nebija

Dzīvojamās mājas apsaimniekotājs, zudīs šobrīd Prasītājas prasībā norādītais pamats šajā civillietā prasīt piedzīt no Atbildētājas SIA “/vieta/ KU”

Atbildētājai izrakstītajos rēķinos par laika posmu no 2017.gada 1.janvāra līdz 2017.gada 27.novembrim norādītās summas. Šādu tiesisko attiecību

neesamības konstatēšana (apstiprināšana) tiesā šajā civillietā ir nepieciešama, lai novērstu kaitējumu Atbildētājas tiesībām.

[8.2] No 2010.gada 1.jūnija līdz 2016.gada 30.decembrim SIA “/vieta/ KU” veica Dzīvojamās mājas apsaimniekošanu tikai un vienīgi

pamatojoties uz /vieta/ pašvaldības 2010.gada 26.maija lēmumu “Par apsaimniekošanas funkciju pārņemšanu un pagaidu noregulējumu” un /vieta/

pašvaldības 2010.gada 22.jūnija lēmumu par grozījumiem minētajā lēmumā. Cits tiesisks pamats, kas piešķirtu SIA “/vieta/ KU” veikt Dzīvojamās mājas

apsaimniekošanu, nepastāvēja.

SIA “/vieta/ KU” ar /vieta/ pašvaldības 2010.gada 26.maija u n 2010.gada 22.jūnija lēmumu noteiktās tiesības veikt Dzīvojamās mājas

apsaimniekošanu beidzās 2016.gada 30.decembrī, iestājoties minētajos lēmumos ietvertajam beigu termiņa nosacījumam, t.i., stājoties spēkā tiesas

spriedumam par īpašumtiesību noteikšanu Latvijas valstij uz Dzīvojamo māju.

Būtiski, ka ar abiem iepriekš minētajiem lēmumiem, /vieta/ pašvaldība iejaucās privāto tiesību sfērā uz noteiktu laiku, atņemot Atbildētājai kā

Dzīvojamās mājas iepriekšējam apsaimniekotājam tiesības turpināt veikt Dzīvojamās mājas apsaimniekošanu un nododot šīs tiesības SIA “/vieta/

komunālais dienests” un vēlāk - tās tiesību pārņēmējam SIA “/vieta/ KU”.

SIA “/vieta/ KU” sakarā ar /vieta/ pašvaldības lēmumā tai piešķirto Dzīvojamās mājas apsaimniekošanas tiesību izbeigšanos 2016.gada

30.decembrī zuda tiesības turpināt Dzīvojamās mājas apsaimniekošanu, un līdz ar to vienlaikus Mājas apsaimniekošanas tiesības atjaunojās Atbildētājai.

Latvijas valsts Prasītājas personā tikai 2017.gada 27.novembrī noslēdza apsaimniekošanas līgumu ar SIA “/vieta/ KU”.

[8.3] Lai SIA “/vieta/ KU” rastos tiesības pēc 2016.gada 30.decembra izrakstīt Dzīvojamās mājas dzīvokļu lietotājiem, t.sk., Atbildētājai rēķinus

par sniegtajiem pārvaldīšanas pakalpojumiem un komunālajiem pakalpojumiem, tai bija jāpastāv tiesībām pēc 2016.gada 30.decembra turpināt veikt

Dzīvojamās mājas apsaimniekošanu. Lai SIA “/vieta/ KU” šādas tiesības iegūtu pēc 2016.gada 30.decembra, kad izbeidzās tai ar /vieta/ pašvaldības

2010.gada 26.maija lēmumu “Par apsaimniekošanas funkciju pārņemšanu un pagaidu noregulējumu” un 2010.gada 22.jūnija lēmumu “Par grozījumiem

minētajā lēmumā” noteiktās tiesības veikt Dzīvojamās mājas apsaimniekošanu, iestājoties šajos lēmumos ietvertajam beigu termiņa nosacījumam,

Prasītājai bija rakstveidā jānoslēdz Dzīvojamās mājas pārvaldīšanas līgums ar SIA “/vieta/ KU” par Dzīvojamās mājas pārvaldīšanu. Šāds līgums tika

noslēgts tikai 2017.gada 27.novembrī. Tāpēc no 2016.gada 30.decembra līdz 2017.gada 27.novembrim SIA “/vieta/ KU” nepastāvēja tiesības veikt

Dzīvojamās mājas apsaimniekošanu, jo iepriekšējais šo tiesību iegūšanas pamats bija izbeidzies, bet jauns pamats vēl nebija radies.

[8.4] Atbildētājai nekad nav bijis noslēgts nekāds līgums ar SIA “/vieta/ KU”. Lai Prasītājai rastos pamats prasībā apgalvot, ka laika posmā no

2017.gada 1.janvāra līdz 2017.gada 27.novembrim Atbildētājai bija pienākums apmaksāt SIA “/vieta/ KU” izrakstītos rēķinus par Dzīvojamā mājā

esošo Dzīvokli, ir jākonstatē tiesisks pamats SIA “/vieta/ KU” apsaimniekot Dzīvojamo māju arī pēc 2016.gada 30.decembra.

Tas rada Atbildētājai pamatu lūgt tiesu konstatēt, ka starp SIA “/vieta/ KU” un Atbildētāju, laika posmā no 2017.gada 1.janvāra līdz 2017.gada

27.novembrim, nepastāvēja Dzīvojamās mājas pārvaldnieka un Dzīvojamā mājā esošā dzīvokļa Nr./numurs/ nomnieka tiesiskās attiecības, t.i., Prasītājas

norādītajam Pārvaldniekam nepastāvēja nekāds tiesisks pamats un tiesības šajā laika posmā veikt Dzīvojamās mājas pārvaldīšanu un izrakstīt Atbildētājai

saistošus rēķinus par pārvaldīšanas pakalpojumiem un komunālajiem pakalpojumiem, līdz ar to Prasītājai nepastāv tiesības prasīt Atbildētājai samaksāt

tās norādītā Pārvaldnieka, laika posmā no 2017.gada 1.janvāra līdz 2017.gada 27.novembrim, Atbildētājai izrakstītos rēķinus par pārvaldīšanas un

komunālajiem pakalpojumiem.

[9] Ar Zemgales rajona tiesas 2022. gada 30.septembra lēmumu pieņemta izskatīšanai SIA “/Nosaukums A/” iesniegtā pretprasība un lietā kā

trešā persona Prasītājas pusē pieaicināta SIA “/vieta/ KU”.

[10] 2022.gada 10.oktobrī tiesā saņemti Prasītājas paskaidrojumi par celto pretprasību, norādot, ka celtā pretprasība ir nepamatota, lūdzot

pretprasību noraidīt, bet celto prasību apmierināt.

Atbildētājas pretprasībā izteiktais lūgums nevar izslēgt prasības apmierināšanu, jo lietā ir iesniegti pierādījumi, ka Dzīvokļa īpašniece bija Prasītāja,

Atbildētāja Dzīvokli ir lietojusi, savukārt maksājumus par tā lietošanu nav veikusi. Augstākās tiesas Senāts gan 2004.gada 6.oktobra spriedumā lietā

Nr.SKC-506/2004, gan 2018.gada 10.decembra spriedumā lietā Nr.SKC233/2018 ir norādījis, ka likums neparedz svešas lietas bezmaksas lietošanu.

Tādējādi Atbildētājas pienākums maksāt pārvaldīšanas izdevumus izriet nevis no Dzīvojamās mājas pārvaldnieka esības vai neesamības, bet gan no

Dzīvojamās mājas īpašnieka tiesībām valdīt viņam piederošo lietu, iegūt tās augļus, izlietot to pēc sava ieskata savas mantas pavairošanai un vispār to

lietot visādā kārtā, kaut arī no tam rastos zaudējums citai personai, kā to noteic Civillikuma 1038. pants.

[11] 2022.gada 31.oktobrī tiesā saņemti trešās personas SIA “/vieta/ KU” paskaidrojumi, ka celtā pretprasība ir nepamatota un noraidāma.

Paskaidrojumos norādīts turpmāk minētais.

[11.1] Nav strīda, ka trešajai personai, pamatojoties uz /vieta/ domes 2010.gada 26.maija lēmumu “Par apsaimniekošanas funkciju pārņemšanu un

pagaidu noregulējumu” no 2010.gada 1.jūlija, bija uzdots veikt Dzīvojamās mājas pārvaldnieka pienākumus.

Kamēr trešā persona pildīja tai /vieta/ domes uzlikto pienākumu apsaimniekot Dzīvojamo māju, tikmēr Atbildētājas strīdā ar Latvijas valsti civillietā

Nr.C06025110 par īpašuma tiesību atzīšanu, Augstākās tiesas Senāts ar 2016.gada 30.decembra spriedumu atzina, ka īpašuma tiesības uz Dzīvojamo

māju pieder Latvijas valstij, turklāt no brīža, kad beidza pastāvēt iepriekšējais mājas īpašnieks – paju sabiedrība agrofirma “/Nosaukums B/”.

[11.2] Neskatoties uz to, ka no 2016.gada 30.decembra Latvijas valsts tika atzīta par Dzīvojamās mājas īpašnieci, trešā persona, ievērojot

Dzīvojamo māju pārvaldīšanas principus, turpināja īstenot Dzīvojamās mājas pārvaldīšanas funkcijas. Turklāt pēc 2016.gada 30.decembra, /vieta/ dome

tā arī neatsauca trešo personu no pārvaldīšanas funkciju izpildes, Dzīvojamās mājas lietotāji neiebilda pret trešās personas kā pārvaldnieka darbībām, kā

arī pildīja savas saistības pret Pārvaldnieku, izņemot Atbildētāju, tādējādi visām attiecībā ar māju saistītajām personām, atzīstot trešo personu par

Dzīvojamās mājas pārvaldnieku.

[11.3] Lai arī Atbildētāja savā pretprasības pieteikumā norāda, ka 2017.gada 1.janvārī atjaunojušās tās kā mājas pārvaldnieka tiesības, tomēr arī

pati Atbildētāja laika periodā līdz 2017.gada 27.novembrim ir pieļāvusi, ka mājas pārvaldīšanas darbības turpina veikt trešā persona. Savukārt

Atbildētāja no savas puses nav veikusi nekādas aktīvas darbības, kas liecinātu par to, ka tā ir uzskatāma par mājas pārvaldnieci.

[11.4] To, ka Prasītāja jau līdz Pārvaldīšanas līguma noslēgšanai atzina trešo personu par Dzīvojamās mājas pārvaldnieci, kā arī atzina sev par

saistošām tās īstenotās pārvaldīšanas darbības, apstiprina arī 2017.gada 22.marta Dzīvojamās mājas apsekošanas akts ar pielikumiem. Ar minēto aktu

Prasītāja ir atzinusi, ka trešā persona apsaimnieko Dzīvojamo māju un uztur to labā stāvoklī. Līdz ar to ir secināms, ka jau 2017.gada 22.martā Prasītāja

atzina trešās personas tiesības pārvaldīt Dzīvojamo māju, kā arī atzina, ka trešā persona pilda normatīvajos aktos noteiktās pārvaldīšanas darbības.

[11.5] Tā kā Atbildētājai saistībā ar tās lietotajām telpām Dzīvojamā mājā bija nodrošināta pakalpojumu saņemšana, kurus attiecīgi nodrošināja

trešā persona, tad Atbildētāja nav tiesīga par tiem nemaksāt. Arguments par pārvaldīšanas tiesību piederību neiztur nekādu kritiku, jo Atbildētāja

neapstrīd, ka Dzīvojamai mājai arī periodā no 2017.gada 1.janvāra līdz 27.novembrim bija nodrošināta visu pārvaldīšanas un komunālo pakalpojumu

saņemšana, kas nebūtu iespējams, ja māju nepārvaldītu trešā persona.

[12] 2022.gada 9.novembrī lietā saņemta Atbildētājas atsauksme par Prasītājas un trešās personas paskaidrojumiem, norādot, ka Prasītājas un

trešās personas paskaidrojumi ir juridiski nekorekti, nepamatoti un maldinoši.

[12.1] Būtiski ir tas, ka Prasītājas paskaidrojumos paustais viedoklis par to, uz kāda pamata trešā persona pēc 2016.gada 30.decembra būtu

varējusi turpināt Dzīvojamās mājas pārvaldīšanu, atšķiras no trešās personas paskaidrojumos paustā viedokļa. Tas nepārprotami pierāda, ka laika posmā

no 2016.gada 30.decembra līdz 2017.gada 27.novembrim nekāda vienošanās starp Prasītāju un trešo personu par Dzīvojamās mājas pārvaldīšanu nav

pastāvējusi, bet Prasītāja un trešā persona šobrīd sakarā ar Atbildētājas ierosināto strīdu par šo jautājumu, tikai cenšas katra atsevišķi mākslīgi izdomāt

iemeslu, kādēļ trešā persona to būtu varējusi darīt.

[12.2] Juridiski ir pilnīgi nepamatota trešās personas atsaukšanās uz Civillikuma 1428.pantu, 1432.pantu, Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma

11.panta pirmo daļu un Civillikuma 2290.pantu par Prasītājas, klusējot izteiktu piekrišanu tam, ka trešā persona laika posmā no 2016.gada 30.decembra

līdz 2017.gada 27.novembrim veica Dzīvojamās mājas pārvaldīšanu. Tāpat juridiski pilnīgi nepamatota ir Prasītājas un trešās personas atsaukšanās uz

Civillikuma 1434. un 2329.pantu par Prasītājas 2017.gada 27.novembrī dotu vēlāku apstiprinājumu trešās personas iepriekš veiktai Dzīvojamās mājas

pārvaldīšanai.

[12.3] Prasītāja ir cēlusi prasību nevis par Atbildētājas parāda pret Prasītāju piedziņu, bet gan par it kā pastāvošā Atbildētājas parāda pret trešo

personu piedziņu. To apstiprina arī prasības pieteikumam pievienotā vienošanās par prasījuma tiesību nodošanu. Trešās personas tiesības pārvaldīt

dzīvojamo māju, izrakstīt rēķinus Atbildētājai un prasīt to samaksu, neizriet no Prasītājas īpašuma tiesībām uz Dzīvojamo māju. Lai trešajai personai

rastos tiesības pārvaldīt Dzīvojamo māju, izrakstīt rēķinus Atbildētājai un prasīt to samaksu, tieši trešajai personai bija jābūt tiesiskam pamatam būt par

Dzīvojamās mājas pārvaldnieku, taču trešajai personai kopš 2016.gada 30.decembra šāds tiesisks pamats būt par Dzīvojamās mājas pārvaldnieku nav.

[12.4] Nepatiess ir trešās personas apgalvojums, ka Atbildētāja ir pieļāvusi, ka Dzīvojamās mājas pārvaldīšanu arī pēc 2016.gada 30.decembra

turpina trešā persona. Trešā persona pati patvaļīgi un bez jebkāda tiesiska pamata arī pēc minētā datuma uzdevās par Dzīvojamās mājas pārvaldnieku un

izrakstīja mājas lietotājiem rēķinus. Atbildētāja pret trešās personas prettiesiski veikto Dzīvojamās mājas pārvaldīšanu ir aktīvi iebildusi kopš prettiesisko

/vieta/ pašvaldības lēmumu pieņemšanas, ar kuriem trešajai personai tika prettiesiski uzdots veikt Dzīvojamās mājas pārvaldīšanu, atstumjot no tās

Atbildētāju. Šie Atbildētājas iebildumi izpaudās, tajā skaitā, trešās personas veiktās Dzīvojamās mājas pārvaldīšanas un par to izrakstīto rēķinu

neatzīšanā un neapmaksāšanā. Tieši par to arī ir strīds šajā lietā, ka laika posmā no 2017.gada 1.janvāra līdz 2017.gada 27.novembrim nepastāvēja

nekāds tiesisks pamats veikt Dzīvojamās mājas pārvaldīšanu, ka Atbildētāja to zinādama, neatzina par sev saistošiem un neapmaksāja trešās personas

izrakstītos rēķinus.

[13] 2022.gada 5.decembrī tiesā saņemti trešās personas paskaidrojumi par Atbildētājas sniegto atsauksmi, kurā norādīts turpmāk minētais.

Atbildētājas citētās tiesību normas par pārvaldīšanas līguma rakstveida formu un tā spēkā esamību ir attiecināmas tikai un vienīgi uz savstarpējām

attiecībām starp Prasītāju un trešo personu, kur neviena no pusēm neapstrīd, ka trešā persona ir pildījusi mājas pārvaldīšanas darbības arī periodā no

2016.gada 30.decembra līdz 2017.gada 27.novembrim. Tostarp mājas īpašnieka pienākums ir nodrošināt mājas pārvaldīšanu. Prasītāja, izpildot

Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumā noteikto pienākumu, ar klusējot izteiktu gribu, pieļāva, ka trešā persona veic mājas pārvaldīšanu.

Atbildētāja bija tikai Dzīvojamā mājā esoša Dzīvokļa lietotāja, kas nevienā brīdī nav apstrīdējusi, ka ir saņēmusi trešās personas nodrošinātos

mājas pārvaldīšanas pakalpojumus un guvusi no tiem sev labumu.

Kā vienīgais Atbildētājas arguments, kāpēc tai nav pienākums maksāt parādu par saņemtajiem pakalpojumiem par periodu no 2016.gada

30.decembra līdz 2017.gada 27.novembrim, kalpo rakstveida līguma neesamība starp Prasītāju un trešo personu par mājas pārvaldīšanu minētajā laika

periodā.

Savukārt to, ka Atbildētāja nebūtu saņēmusi pakalpojumus, par kuriem Atbildētājai izveidojies parāds, Atbildētāja nav apstrīdējusi. Tādējādi

Atbildētājas plašā argumentācija atsauksmē par to, ka rakstveida pārvaldīšanas līguma neesamība izraisa tai pamatu nemaksāt par saņemtajiem trešās

personas nodrošinātajiem pakalpojumiem, ir absolūti nepamatota.

[14] Ar Zemgales rajona tiesas 2023.gada 13.jūlija spriedumu tiesa nosprieda izbeigt tiesvedību SIA “Publisko aktīvu pārvaldītājs Possessor”

celtās prasības daļā par ievešanu nekustamā īpašuma valdījumā, bet prasību daļā par parāda piedziņu apmierināt pilnīgi. Noraidīt SIA /Nosaukums A/

celto pretprasību par tiesisko attiecību nepastāvēšanas konstatēšanu.

Spriedums pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[14.1] Tā kā Prasītāja 2021.gada 27.jūlijā, iesniedzot lietā prasības pieteikuma grozījumus, atteicās no prasības daļā par ievešanu valdījumā, tad

saskaņā ar Civilprocesa likuma 233. panta 4. punktu, tas ir pamats tiesvedības izbeigšanai lietā šajā prasības daļā.

[14.2] Lietā nav strīda par šādiem apstākļiem.

[14.2.1] 2016.gada 30.decembrī likumīgā spēkā ir stājies Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2013.gada 2.aprīļa spriedums lietā

Nr.C06025110, ar kuru Latvijas Valstij SIA “Publisko aktīvu pārvaldītājs Possessor” (pirms reorganizācijas - valsts akciju sabiedrība “Privatizācijas

aģentūra”) personā ir atzītas īpašuma tiesības uz /adrese A/ .

Ar /vieta/ pašvaldības 2013.gada 9.decembra lēmumu nolemts apbūvētai zemes vienībai un uz tās esošajai daudzdzīvokļu Dzīvojamai mājai mainīt

adresi, no /adrese A/, uz adresi /adrese A/.

[14.2.2] Pamatojoties uz iepriekš minēto tiesas spriedumu, 2017.gada 1.augustā /vieta/ zemesgrāmatas nodalījumā Latvijas valstij Prasītājas

personā ir nostiprinātas īpašumtiesības uz nekustamo īpašumu /adrese A/, kuras sastāvā ir būve, t.i., Dzīvojamo māju.

Minētā Dzīvojamā māja sastāv no 18 dzīvokļiem.

[14.2.3] Dzīvojamās mājas apsaimniekošanu līdz 2010.gada 30.jūnijam veica Atbildētāja.

[14.2.4] Ar /vieta/ pašvaldības 2010.gada 26.maija lēmumu “Par apsaimniekošanas funkciju pārņemšanu un pagaidu noregulējumu” (turpmāk –

/vieta/ pašvaldības Lēmums) tika nolemts SIA “/vieta/ komunālais dienests” (pēc reorganizācijas - kopš 2012.gada 1.janvāra SIA “/vieta/ KU”) valdes

loceklim veikt nepieciešamās darbības apsaimniekošanas funkciju pārņemšanai un attiecīgu pakalpojumu sniegšanas nodrošināšanai vairākos

nekustamajos īpašumos, tostarp Dzīvojamā mājā.

Savukārt ar /vieta/ pašvaldības 2022.gada 22. jūnija lēmumu “Par grozījumiem 2010.gada 26.maija lēmumā “Par apsaimniekošanas funkciju

pārņemšanu un pagaidu noregulējumu” (turpmāk – /vieta/ pašvaldības Lēmuma grozījumi) tika nolemts izdarīt grozījumus minētajā /vieta/ pašvaldības

Lēmumā, lai konkretizētu veicamos uzdevumus un to izpildes kārtību un termiņus, cita starpā, papildinot lēmumu.

Tika noteikts, ka SIA “/vieta/ komunālais dienests” konkrētās daudzdzīvokļu mājas apsaimniekošanu uzsāk ar 2010.gada 1.jūliju pie nosacījuma,

ja apsaimniekošanas līgumus ir noslēguši konkrētās mājas iedzīvotāju (dzīvokļu lietotāju) vairākums, un veikt līdz īpašumtiesību noteikšanai normatīvajos

aktos noteiktajā kārtībā.

Pamatojoties uz minēto /vieta/ pašvaldības Lēmumu, un /vieta/ pašvaldības Lēmuma grozījumiem kopš 2010.gada 1.jūlija SIA “/vieta/ komunālais

dienests” veica Dzīvojamās mājas apsaimniekošanu, bet pēc reorganizācijas, t.i., kopš 2012.gada 1.janvāra, apsaimniekošanu veica SIA “/vieta/ KU”.

[14.2.5] 2017.gada 22.martā Prasītājas pārstāvji ir veikuši Dzīvojamās mājas apsekošanu, konstatējot, ka Dzīvojamā māja tiek uzturēta labā

stāvoklī un, ka Dzīvojamo māju apsaimnieko lietā pieaicinātā trešā persona SIA “/vieta/ KU”, ka Dzīvojamā mājā nav atbrīvoti dzīvokļi/numuri/.

[14.2.6] 2017.gada 27.novembrī starp Prasītāju kā valdītāju un trešo personu SIA “/vieta/ KU” kā Pārvaldnieku ir noslēgts Līgums par Prasītājas

valdījumā esošo Dzīvojamo māju /adrese A/, pārvaldīšanu.

Saskaņā ar minēto Pārvaldīšanas līgumu, Prasītāja ir uzdevusi, bet trešā persona kā Pārvaldnieks ir apņēmusies vairākās dzīvojamās mājās, tostarp

mājā /adrese A/ veikt Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumā minētās obligāti veicamās pārvaldīšanas darbības, kā arī citas pārvaldīšanas darbības, ja tās

saskaņotas ar Prasītāju, nodrošināt pamatpakalpojumu un elektroenerģijas koplietošanas telpām piegādi, tai skaitā, ja nepieciešams, slēgt attiecīgus

līgumus, utt.

Līguma 5. punktā “Nekustamā īpašuma nodošana pārvaldīšanā” arī norādīts, ka dzīvojamās mājas jau ir nodotas Pārvaldnieka pārvaldīšanā

saskaņā ar /vieta/ domes lēmumiem un ar dzīvojamo māju pārvaldīšanu saistītie dokumenti jau atrodas Pārvaldnieka rīcībā.

Minētais Pārvaldīšanas līgums ir noslēgts pamatojoties uz likuma “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” 50.panta septīto daļu,

Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 5. panta pirmo daļu un 10. pantu.

Ar Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2013.gada 2.aprīļa spriedumu Latvijas Valstij Prasītājas personā ir atzītas īpašuma tiesības uz līguma

pielikumā norādītajām dzīvojamām mājām, kuru apsaimniekošanu, pamatojoties uz /vieta/ pašvaldības Lēmumu kopš 2010.gada 1.jūlija veica SIA

“/vieta/ komunālais dienests”, bet reorganizācijas rezultātā kopš 2012.gada 1.janvāra – SIA “/vieta/ KU”. Dzīvojamo māju pārvaldīšanas maksa ir

noteikta saskaņā ar /vieta/ domes 2016.gada 27.jūlija lēmumu “Par daudzdzīvokļu dzīvojamo māju pārvaldīšanas maksas samazināšanu /vieta/”.

Prasītājas pārstāvji 2017.gada 22.martā, apsekojot dzīvojamās mājas, konstatēja, ka tās tiek apsaimniekotas un uzturētas labā stāvoklī.

[14.2.7] 2018.gada 16.augustā likumīgā spēkā ir stājies Administratīvās apgabaltiesas 2016.gada 19.septembra spriedums lietā Nr.A420689910,

ar kuru nospriests atcelt ar tā pieņemšanas dienu /vieta/ pašvaldības 2010.gada 26.maija Lēmumu.

[14.3] No lietas dalībnieku sniegtajiem paskaidrojumiem un lietā iesniegtajiem pierādījumiem konstatējams, ka starp pusēm nepastāv strīds par to,

ka Dzīvoklī laika periodā no 2013.gada 28.decembra līdz 2018.gada 17.decembrim Valsts ieņēmumu dienestā bija reģistrēta Atbildētājas SIA

/Nosaukums A/ struktūrvienība “Birojs”.

No lietā iesniegtajiem pierādījumiem ir redzams, ka Prasītāja 2018.gada 20.novembrī ir nosūtījusi Atbildētājai vēstuli, norādot uz to, ka Dzīvoklī ir

reģistrēta Atbildētājas struktūrvienība “Birojs”, bet starp pusēm nav noslēgts nomas līgums par Dzīvokļa nomu, un Prasītāja nav devusi savu piekrišanu

reģistrēt Dzīvoklī Atbildētājas struktūrvienību, kā arī Prasītājas rīcībā nav informācijas, ka Dzīvoklis būtu tiesiski nodots lietošanā un, ka par Dzīvokļa

lietošanu ir izveidojies parāds. Prasītāja lūgusi, nekavējoties nomaksāt parādu Pārvaldniekam, atbrīvot Dzīvokli, un nodot atslēgas Prasītājai.

Tāpat Prasītāja 2018.gada 20.novembrī ir nosūtījusi vēstuli Valsts ieņēmumu dienestam, lūdzot veikt nepieciešamās darbības, lai dzēstu ziņas par

Atbildētājas struktūrvienības “Birojs” adresi Dzīvoklī, jo Prasītāja nav devusi savu piekrišanu Atbildētājai reģistrēt Dzīvoklī struktūrvienību.

[14.4] Lietā ir iesniegti SIA ”/vieta/ KU” rēķini, kas par laika periodu no 2017.gada 1.janvāra līdz 2020.gada 30.jūnijam ir izrakstīti Atbildētājai.

No tiem izriet, ka minētajā laika periodā par pārvaldīšanu un Dzīvoklim nodrošinātajiem pakalpojumiem (atkritumi, koplietošanas elektroenerģija) ir

izveidojies parāds 881,95 euro.

Lietā nav strīda par to, ka šos Pārvaldnieka izrakstītos rēķinus par laika periodu no 2017.gada 1.janvāra līdz 2020.gada 30.jūlijam, Atbildētāja nav

apmaksājusi.

[14.5] 2020.gada 30.jūlijā starp Prasītāju un Pārvaldnieku ir noslēgta Vienošanās par prasījuma tiesību nodošanu saskaņā, ar kuru Pārvaldnieks ir

nodevis Prasītājai prasījuma tiesības pret Atbildētāju saistībā ar izlikšanu no nelikumīgi aizņemtā Dzīvokļa un zaudējumu, kas saistīti ar apsaimniekošanas

un komunālo maksājumu izdevumiem, piedziņu.

[14.6] Lietā ir iesniegts Pārvaldnieka apliecinājums, ka laika periodā no 2010.gada 26.maija līdz 2017.gada 27.novembrim, tas faktiski veica

Dzīvojamās mājas pārvaldīšanas darbības atbilstoši Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma prasībām.

[15] Lietā ir strīds par to, vai laika periodā no 2017.gada 1.janvāra līdz 2017.gada 27.novembrim trešajai personai SIA “/vieta/ KU” pastāvēja

tiesisks pamats veikt Dzīvojamās mājas pārvaldīšanu un tātad to, vai tā ir uzskatāma par Pārvaldnieku un bija tiesīga izrakstīt Atbildētājai kā Dzīvokļa

lietotājai rēķinus par pārvaldīšanu un Dzīvoklim nodrošinātajiem pakalpojumiem, un līdz ar to arī Atbildētājas pienākumu apmaksāt minētos rēķinus.

Par pārējo periodu, par kuru tiesā pret Atbildētāju ir celta prasība par pārvaldīšanas un Dzīvoklim nodrošināto pakalpojumu parāda piedziņu, t.i.,

par laika periodu no 2017.gada 27.novembra līdz 2020.gada 30.jūlijam, Atbildētāja nekādus iebildumus pret prasību nav cēlusi, nav apšaubījusi SIA

“/vieta/ KU” tiesības veikt Dzīvojamās mājas pārvaldīšanu minētajā periodā, kā arī nav apstrīdējusi vai cēlusi iebildumus pret parāda summu par minēto

periodu.

[15.1] Izskatot konkrēto strīdu, jāvadās pēc tiesību normām, kas bija spēkā 2010.gada 26.maijā un 22.jūnijā, kad ar /vieta/ pašvaldības Lēmumu

un šī Lēmuma grozījumiem tika nolemts trešo personu iecelt par Dzīvojamās mājas norīkoto pārvaldnieku sākot ar 2010.gada 1.jūliju, kā arī tiesību

normām, kas bija spēkā 2016.gada 30.decembrī un 2017.gada 27.novembrī - laikā, kad attiecīgi Latvijas valstij Prasītājas personā tika atzītas

īpašumtiesības uz Dzīvojamo māju un, kad starp Prasītāju un trešo personu kā Pārvaldnieku tika noslēgts Pārvaldīšanas līgums.

[15.2] Saskaņā ar Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma normām, kas bija spēkā 2010.gada 26.maijā, norīkotā Pārvaldnieka iecelšana Dzīvojamai

mājai bija ārkārtas gadījums.

Atsaucas uz Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 21.panta otro un trešo daļu, 21.panta sesto daļu (likuma redakcijā, kas bija spēkā līdz

2010.gada 30.novembrim) trešajai personai, kā /vieta/ pašvaldības ieceltajam norīkotajam pārvaldniekam, bija jāveic Dzīvojamās mājas pārvaldīšana,

sākot no 2010.gada 1.jūlija līdz brīdim, kad mājas īpašnieks vai viņa pilnvarota persona uzsāk Dzīvojamās mājas pārvaldīšanu, nevis tikai līdz

īpašumtiesību noteikšanai uz minēto māju, lai arī tā ir norādīts /vieta/ pašvaldības Lēmuma grozījumos. Konkrētajā gadījumā no lietā iesniegtajiem

pierādījumiem ir redzams, ka Dzīvojamās mājas īpašnieks 2017.gada 27.novembrī, noslēdzot Pārvaldīšanas līgumu, ir uzdevis Dzīvojamās mājas

pārvaldīšanu arī turpmāk veikt SIA “/vieta/ KU”, kas līdz tam šīs mājas pārvaldīšanu veica kā pašvaldības ieceltais norīkotais pārvaldnieks.

Līdz ar to nav pamatots Atbildētājas viedoklis, ka kopš 2017.gada 1.janvāra trešā persona vairs nebija tiesīga veikt Dzīvojamās mājas

pārvaldīšanu. Pēc īpašumtiesību noteikšanas uz Dzīvojamo māju (2016.gada 30.decembris) un līdz brīdim, kad mājas īpašnieks vai viņa pilnvarota

persona uzsāk Dzīvojamās mājas pārvaldīšanu, t.i., līdz 2017.gada 27.novembrim, kad starp Prasītāju un trešo personu tika noslēgts Pārvaldīšanas

līgums, trešajai personai bija jāturpina veikt Dzīvojamās mājas pārvaldīšana kā pašvaldības ieceltajam norīkotajam pārvaldniekam.

Tas, ka 2014.gada 15.janvārī spēkā stājās grozījumi Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumā, izslēdzot no minētā likuma visas normas, kas noteica

norīkotā pārvaldnieka izraudzīšanās, iecelšanas un atcelšanas kārtību, tostarp arī 21.pantu, neskar norīkotā pārvaldnieka jau iegūtās tiesības un

pienākumus (Civillikuma ievada 3. pants), tāpēc trešajai personai bija jāturpina veikt kā /vieta/ pašvaldības norīkotā Dzīvojamās mājas pārvaldnieka

pienākumi līdz brīdim, kad šīs mājas īpašnieks vai viņa pilnvarota persona uzsāk Dzīvojamās mājas pārvaldīšanu.

[15.3] Pamatojoties uz Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 5.panta pirmo daļu, 4.pantu, likuma ”Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju

privatizāciju” 50.panta septīto daļu, Prasītājai kopš 2016.gada 30.decembra - brīža, kad Latvijas valstij Prasītājas personā tika atzītas īpašumtiesības uz

Dzīvojamo māju, bija pienākums nodrošināt obligāto pārvaldīšanas darbību veikšanu Dzīvojamā mājā un nodrošināt pārvaldīšanas darbību

nepārtrauktību, un šis pienākums tai ir līdz pārvaldīšanas tiesību nodošanai dzīvokļu īpašnieku sabiedrībai vai ar dzīvokļu īpašnieku savstarpēju līgumu

pilnvarotai personai.

Prasītāja šo pienākumu ir izpildījusi 2017.gada 27.novembrī, noslēdzot Pārvaldīšanas līgumu ar trešo personu SIA “/vieta/ KU” kā Pārvaldnieku,

tādējādi, uzdodot Dzīvojamās mājas pārvaldīšanu arī turpmāk veikt trešajai personai, kas jau kopš 2010.gada 1.jūlija šīs mājas pārvaldīšanu veica kā

pašvaldības ieceltais norīkotais pārvaldnieks.

Lietā nav strīda par to, ka brīdī, kad Latvijas valstij Prasītājas personā tika atzītas īpašumtiesības uz Dzīvojamo māju, tā nebija sadalīta dzīvokļu

īpašumos. No Tiesu informācijas sistēmā pieejamiem datiem konstatējams, ka Dzīvojamā māja dzīvokļu īpašumos ir tikusi sadalīta 2019.gada septembrī.

Pie šādiem apstākļiem atzīstams, ka izskatāmajā lietā vērā ir ņemama arī Senāta 2019.gada 13.jūnija spriedumā lietā Nr.SKC-22/2019

(Nr.C28151308) paustā atziņa, ka mājas pārvaldīšanas tiesiskais pamats var būt arī neuzdotā lietvedība. Minētajā spriedumā Senāts norādījis, ka

gadījumā, ja dzīvokļu īpašumos nesadalītu dzīvojamo māju pārvalda un apsaimnieko nevis paši kopīpašnieki, bet gan trešā persona bez pārvaldīšanas

līguma noslēgšanas, starp dzīvojamās mājas kopīpašniekiem un pārvaldītāju pastāv tiesiskās attiecības, kas apspriežamas pēc neuzdoto lietvedību

regulējošām Civillikuma tiesību normām.

Tā kā strīdus periodā (no 2017.gada 1.janvāra līdz 2017.gada 27.novembrim) Dzīvojamā māja nebija sadalīta dzīvokļu īpašumos un visā pilnībā

piederēja Prasītājai, starp Prasītāju un trešo personu nebija noslēgts Pārvaldīšanas līgums, tad ir pamats secināt, ka trešā persona minētajā periodā

Dzīvojamās mājas pārvaldīšanu ir veikusi neuzdotās lietvedības izpratnē (Civillikuma 2325.pants un turpmākie panti). Savukārt 2017.gada 27.novembrī,

parakstot Pārvaldīšanas līgumu, Prasītāja ir apstiprinājusi šo savu lietu vešanu (Civillikuma 2329. pants).

[15.4] Atsaucoties uz Dzīvojamās mājas pārvaldīšanas likuma 22.panta otro daļu, pašvaldības lēmuma par norīkotā pārvaldnieka iecelšanu

pārsūdzēšana, neaptur šī lēmuma darbību. Lai arī 2018.gada 16.augustā likumīgā spēkā ir stājies spriedums lietā Nr.A420689910, ar kuru ir nospriests

atcelt ar tā pieņemšanas dienu /vieta/ pašvaldības Lēmumu, pamatojoties, uz kuru trešā persona ar 2010.gada 1.jūliju tika iecelta par pašvaldības

norīkoto Dzīvojamās mājas pārvaldnieku, nav pamata uzskatīt un atzīt, ka trešajai personai par laika periodā no 2010.gada 1.jūlija līdz 2017.gada

27.novembrim faktiski veikto Dzīvojamās mājas pārvaldīšanu, kā arī Dzīvojamai mājai nodrošinātajiem pakalpojumiem nebija tiesības dzīvokļu

lietotājiem, tostarp, arī Atbildētājai, izrakstīt rēķinus un prasīt samaksu par sniegtajiem pārvaldīšanas un nodrošinātajiem komunālajiem pakalpojumiem.

Līdz ar to par nepamatotu uzskatāms Atbildētājas viedoklis, ka ņemot vērā 2018.gada 16.augustā likumīgā spēkā stājušos spriedumu lietā

Nr.A420689910, ir zudis jebkāds tiesiskais pamats trešo personu uzskatīt par Dzīvojamās mājas norīkoto pārvaldnieku laika periodā no 2017.gada

1.janvāra līdz 2017.gada 27.novembrim.

Par laika periodu no 2017.gada 27.novembra līdz 2020.gada 30.jūlijam, Atbildētāja nekādus iebildumus pret prasību nav cēlusi, nav apšaubījusi

SIA “/vieta/ KU” tiesības veikt Dzīvojamās mājas pārvaldīšanu minētajā periodā, kā arī nav apstrīdējusi vai cēlusi iebildumus pret parāda summu par

minēto periodu. Līdz ar to secināms, ka Atbildētājai faktiski nav iebildumu pret to, ka par minēto laika periodu viņai ir pienākums veikt samaksu par

pārvaldīšanu un norēķināties par Dzīvoklim nodrošinātajiem pakalpojumiem.

[15.5] Tā kā Atbildētāja pēc 2017.gada 1.janvāra nenodeva Dzīvokli Prasītājai, tad ir secināms, ka viņa turpināja lietot minēto Dzīvokli un tajā

nodrošinātos komunālos pakalpojumus. Atbildētāja neapmaksāja Pārvaldnieka laika periodā no 2017.gada 1.janvāra līdz 2020.gada 30.jūlijam

izrakstītos rēķinus par Dzīvojamās mājas pārvaldīšanu un Dzīvoklī nodrošinātajiem pakalpojumiem par kopējo summu 881,95 euro, tad ir secināms, ka

Atbildētāja ar savu rīcību ir radījusi zaudējumus, ko veido Dzīvoklim piekrītošo pārvaldīšanas un komunālo pakalpojumu parāds par minēto laika

periodu.

[15.6] Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Prasītājas celtā prasība tās uzturētajā daļā ir apmierināma pilnīgi un no Atbildētājas par labu Prasītājai ir

piedzenams pārvaldīšanas un komunālo pakalpojumu parāds 881,95 euro apmērā par laika periodu no 2017.gada 1.janvāra līdz 2020.gada 30.jūlijam,

bet Atbildētājas celtā pretprasība par tiesisko attiecību nepastāvēšanas konstatēšanu ir noraidāma pilnīgi.

[16] Par Zemgales rajona tiesas 2023.gada 13.jūlija spriedumu Atbildētāja SIA /Nosaukums A/ iesniedza apelācijas sūdzību, uzskatot to par

nepareizu un, pārsūdzot to pilna apjomā.

Apelācijas sūdzība pamatota ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[16.1] /vieta/ domes 2010.gada 26.maija lēmumā kā apsaimniekošanas funkciju pārņēmējs ir norādīts SIA ”/vieta/ komunālais dienests”. Pretēji

lēmuma pieņemšanas laikā spēkā esošā Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 24.pantā noteiktajam - personu, kura veiks norīkotā pārvaldnieka

pienākumus, pašvaldība izvēlas, piemērojot normatīvajos aktos noteiktās iepirkumu procedūras. SIA “/vieta/ komunālais dienests” nav izvēlēts konkursa

kārtībā. SIA “/vieta/ komunālais dienests” lēmuma pieņemšanas dienā bija pašvaldības kapitālsabiedrība, bet visu kapitāldaļu īpašnieks bija /vieta/

pašvaldība.

Atbildētājas ieskatā, /vieta/ domes rīcības motīvs ir nodrošināt papildu ienākumus savai kapitālsabiedrībai, prettiesiski pārņemot Atbildētājas veikto

uzņēmējdarbību savā valdījumā esošā īpašuma apsaimniekošanu.

[16.2] Secināms, ka /vieta/ domes 2010.gada 26.maija lēmuma “Par apsaimniekošanas funkciju pārņemšanu un pagaidu noregulējumu” mērķis nav

apdraudējuma novēršana, jo apdraudējuma fakts kā tāds netika konstatēts. Turklāt Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likums nosaka obligāti veicamās

darbības, konstatējot apdraudējumu – uzliekot pienākumu un, dodot laiku pārvaldniekam to novērst, un tikai pēc tam, piemērojot iepirkuma procedūru,

norīkot pārvaldnieku. Līdz ar to konstatējams, ka domes lēmuma faktiskais mērķis ir pārvaldīšanas un apsaimniekošanas tiesību nodošana pašvaldībai

piederošai kapitālsabiedrībai SIA “/vieta/ komunālais dienests”.

[16.3] No iepriekš minētā secināms, ka norīkotais pārvaldnieks – SIA “/vieta/ komunālais dienests”, vispār nav bijis tiesīgs veikt Dzīvojamās mājas

pārvaldīšanu, jo /vieta/ domes 2010.gada 26.maija lēmums “Par apsaimniekošanas funkciju pārņemšanu un pagaidu noregulējumu” ar Administratīvās

apgabaltiesas 2016.gada 19.septembra spriedumu lietā Nr.A420689910 ir atcelts ar tā pieņemšanas dienu.

Līdz ar to tiesas viedoklis, ka pēc 2017. gada 1.janvāra trešajai personai bija jāturpina veikt Dzīvojamās mājas pārvaldīšana kā pašvaldības

norīkotajam pārvaldniekam, ir pretrunā lietā Nr.A420689910 nodibinātajiem apstākļiem, ka lēmums par norīkotā pārvaldnieka iecelšanu ir spēkā

neesošs ar tā pieņemšanas dienu, t.i., ir uzskatāms par nebijušu.

Tātad secināms, ka par Dzīvojamās mājas pārvaldnieku ir uzskatāma SIA /Nosaukums A/ gan laika posmā pēc 2010.gada 26.maija, gan pēc

2017.gada 1.janvāra.

[16.4] Prasītājai bija pienākums Pārvaldnieku izvēlēties iepirkuma procedūrā, nodrošinot visiem komersantiem vienādas iespējas iegūt dzīvojamo

māju pārvaldīšanas un apsaimniekošanas tiesības. Ņemot vērā, ka Prasītāja nav pamatojusi Pārvaldnieka izvēles procesa tiesiskumu, nav pamata

uzskatīt, ka SIA “/vieta/ KU” ir izvēlēts tiesiski un ir tiesīgs sniegt pārvaldīšanas pakalpojumus Atbildētājai.

[16.5] Prasītāja nav konstatējusi, ka Atbildētāja izmanto dzīvokli /adrese B/, vienīgais arguments ir Valsts ieņēmumu dienesta mājas lapā publicētā

informācija, ka minētajā adresē 2013.gada 28.decembrī ir reģistrēta Atbildētājas struktūrvienība - birojs, tomēr lietā nav iesniegti pierādījumi, ka

Atbildētāja lietotu dzīvokli /adrese B/, laikā, kad Atbildētājai ir prettiesiski liegtas tiesības pildīt Dzīvojamo māju pārvaldnieka pienākumus.

[16.6] Atbildētāja secina, ka Prasītājas rīcībā jau pirms 2019.gada 27.februāra ir informācija par personām, kas apdzīvo /adrese B/ dzīvokli.

Pamatojoties uz šo informāciju, gan /vieta/ dome pieņēma 2019.gada 27.februāra lēmumu “Par valstij piekrītošas mantas pārņemšanu”, gan Ministru

Kabinets izdeva rīkojumu “Par neizīrēto valsts dzīvokļu /adrese A/, nodošanu /vieta/ pašvaldības īpašumā”.

Atbildētāja secina, ka Prasītāja nav vērsusies pret personu vai personām, kas apdzīvo dzīvokli /adrese B/, kā liecina iepriekš minētais, tad

Prasītājas rīcībā ir informācija, ka dzīvoklis /adrese B/ ir apdzīvots.

Atbildētājai nav saprotama Prasītājas rīcība, vēršoties pret Atbildētāju, tikai tāpēc, ka adresē /adrese B/ Valsts ieņēmuma dienesta datubāzē

2013.gada 28.decembrī ir reģistrēta Atbildētājas struktūrvienība - birojs. Minētā informācija neliecina, ka Atbildētāja minēto dzīvokli izmanto biroja

vajadzībām pēc 2017.gada 1.janvāra. Turklāt Prasītājas rīcībā ir informācija par personām, kas apdzīvo dzīvokli /adrese B/, kas var sniegt pierādījumus

par to, ka Atbildētāja izmanto dzīvokli biroja vajadzībām, bet šādus pierādījumus Prasītāja nav iesniegusi.

[16.7] Ņemot vērā iepriekšminēto, ka lēmums par norīkotā Pārvaldnieka iecelšanu ir atcelts ar tā pieņemšanas dienu un uzskatāms par nebijušu,

konstatējams, ka Pārvaldnieka pienākumus ir tiesiska pildīt tikai Atbildētāja, turklāt Prasītāja nav pierādījusi dzīvokļa /adrese B/ lietošanas faktu no

Atbildētājas puses.

[17] Par atbildētājas iesniegto apelācijas sūdzību rakstveida paskaidrojumus iesniedza Prasītāja, norādot, ka apelācijas sūdzība nav pamatota,

savukārt pirmās instances tiesas spriedums ir tiesisks un atbilst lietas faktiskajiem apstākļiem.

Papildus norādīts turpmāk minētais.

[17.1] Nav skaidrs Atbildētājas viedoklis par Dzīvojamās mājas apsaimniekošanu laika periodā no 2017.gada 1.janvāra līdz 27.novembrim, jo

vienīgais arguments, uz kuru balstās Atbildētāja ir Administratīvās apgabaltiesas 2016.gada 19.septembra spriedums lietā Nr. A420689910, kas stājās

spēkā tikai 2018.gada 16.augustā. Atbildētāja nevar noliegt, ka Dzīvojamā māja iepriekš minētajā periodā ir pārvaldīta un apsaimniekota, to pamatoti ir

konstatējusi arī tiesa.

[17.2] Prasītāja ir iesniegusi pierādījumus, ka Dzīvokļa īpašnieks bija Prasītāja, Atbildētāja to ir lietojusi, savukārt maksājumus par Dzīvokļa

lietošanu nav veikusi un tiesai nav iesniegusi nevienu pierādījumu par pretējo.

Atbildētājas pienākums maksāt pārvaldīšanas izdevumus izriet nevis no Dzīvojamās mājas pārvaldnieka esamības vai neesamības, bet gan no

Dzīvojamās mājas īpašnieka tiesībām valdīt viņam piederošo lietu, iegūt tās augļus, izlietot to pēc sava ieskata savas mantas pavairošanai un vispār to

lietot visādā kārtā, kaut arī no tam rastos zaudējums citai personai, kā to noteic Civillikuma 1038.pants.

[17.3] Atbildētāja apelācijas sūdzībā ir norādījusi, ka pārsūdz spriedumu pilnā apmērā, bet nav norādījusi nevienu argumentu, kāpēc ir pārsūdzējusi

sprieduma daļu, ar kuru ir izbeigta tiesvedība daļā par ievešanu nekustamā īpašuma valdījumā. Atbildētāja savā apelācijas sūdzībā nav pamatojusi

izteiktos lūgumus tiesai – atcelt Spriedumu un pieprasīt no Prasītājas papildu paskaidrojumus ar prasību un pretprasību nesaistītiem jautājumiem, tādējādi

tie ir pilnībā neatbilstoši Civilprocesa likuma 427.un 430.pantam.

[18] Ar Zemgales apgabaltiesas tiesneša 2023.gada 12.oktobra lēmumu lietā ierosināta apelācijas tiesvedība, nozīmējot to izskatīšanai tiesas sēdē.

[19] Apelācijas instances tiesas sēdē atbildētājas pilnvarotais pārstāvis /pers. B/ pretprasību un apelācijas sūdzību uzturēja uz tajās norādītajiem

argumentiem, prasību neatzina, uzturot iebildumos izteikto viedokli. Papildus norādīja, ka neatzīst 2016.gada 30.decembra spriedumu, ar kuru valsts

atzīta par īpašnieku Dzīvokļa īpašumam. Norādīja, ka Atbildētāja nav neko maksājusi par komunālajiem pakalpojumiem, jo uzskata, ka

SIA”/Nosaukums A/” paši ir apsaimniekotāji.

Prasītājas pārstāve /pers. A/ tiesas sēdē apelācijas sūdzību un pretprasību neatzina, prasību uzturēja tādā apmērā kā to grozījuši. Norādīja, ka

Administratīvās tiesas spriedums stājās spēkā 2018.gada 16.augustā, Dzīvojamās mājas pārvaldīšanas līgums slēgts 2017.gada 27.novembrī. Norādīja,

ka faktiskā situācija Dzīvoklim bija zināma, jo tas tika apsekots un 2017.gada 22.martā, secināja, ka tur ir Atbildētājas birojs, lūguši atbrīvot īpašumu,

bet Atbildētāja uz to nereaģēja.

Motīvu daļa

[20] Civillietu tiesas kolēģija, noklausījusies pušu pilnvaroto personu, trešās personas paskaidrojumus, pārbaudījusi un novērtējusi pierādījumus

lietā, apelācijas sūdzības argumentus, secina, ka prasība daļā par parāda piedziņu ir pamatota un apmierināma, pretprasība un apelācijas sūdzība ir

noraidāmas kā nepamatotas.

[21] Atbilstoši Civilprocesa likuma 426.panta pirmajai daļai un 430.panta trešajai daļai apelācijas instances tiesa izskata lietu pēc būtības sakarā ar

apelācijas sūdzību un pretapelācijas sūdzību tādā apjomā, kā lūgts šajās sūdzībās, atkārtoti nepārbaudot tos faktus un apstākļus, kas konstatēti pirmās

instances tiesā un nav apstrīdēti apelācijas sūdzībā un pretapelācijas sūdzībā.

Civillietu tiesas kolēģija konstatē, ka Atbildētāja apelācijas sūdzībā ir norādījusi, ka pārsūdz spriedumu pilnā apjomā, bet nav norādījusi nevienu

argumentu, kāpēc tiek pārsūdzēta pirmās instances tiesas sprieduma daļa, ar kuru ir izbeigta tiesvedība daļā par Prasītājas ievešanu nekustamā īpašuma

valdījumā.

Līdz ar to pirmās instances tiesas spriedums daļā, ar kuru izbeigta tiesvedība Prasītājas prasībā par ievešanu nekustamā īpašuma valdījumā,

apelācijas kārtībā nav pārsūdzēts un šajā daļā stājies spēkā.

Tādējādi Civillietu tiesas kolēģijai prasība jāizskata daļā par apsaimniekošanas maksas un komunālo maksājumu parāda piedziņu, pretprasībā par

fakta konstatāciju.

[22] Lietā nav strīda un ar lietā esošiem pierādījumiem noskaidroti šādi apstākļi.

[22.1] 2016.gada 30.decembrī likumīgā spēkā ir stājies Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2013.gada 2.aprīļa spriedums lietā

Nr.C06025110, ar kuru Latvijas Valstij SIA “/Nosaukums A/” (pirms reorganizācijas - valsts akciju sabiedrība “Privatizācijas aģentūra”) personā ir

atzītas īpašuma tiesības uz /adrese A/, kadastra apzīmējums /kadastra numurs/(lietas 1.sējuma 11.- 19., 20.-26. lapa).

Tiesību doktrīnā atzīts: „Ar stāšanos spēkā tiesas spriedums iegūst vairākas likumam raksturīgas īpašības. [..] Tāpat kā likums spēkā stājies tiesas

spriedums kļūst visiem obligāts un izpildāms. Turklāt arī visu personu attieksmei pret tiesas spriedumu jābūt tādai pašai kā pret likumu, proti, visiem

jāizturas ar vienādu cieņu gan pret likumu, gan arī pret tiesas spriedumu (likuma „Par tiesu varu” 16.panta ceturtā daļa). Likuma spēka piešķiršana

spriedumam nenozīmē, ka tas pilnā mērā pielīdzināms likumam. Likums ir normatīvais akts ar vislielāko juridisko spēku.

Spriedums ir tiesu varas akts, tiesību normu piemērošanas individuāls akts. Latvijā tiesas spriedums nav tiesību avots, tam nav likuma (normatīvi)

regulējošā spēka. [..] Spēkā esošam tiesas spriedumam savukārt ir vairākas tādas iezīmes, kādu nav likumam. Pie tādām pieder neapstrīdamība un

neatceļamība, ekskluzivitāte un prejudicialitāte. Tās ir sprieduma procesuālās sekas vai tā statiskās īpašības atšķirībā no izpildāmības, kas ir sprieduma

dinamiskā īpašība vai tā materiāltiesiskās sekas. [..]

Plašākā nozīmē tiesas sprieduma likumīgais spēks attiecas uz visām fiziskajām un juridiskajām personām, valsts un pašvaldību iestādēm,

uzņēmumiem, organizācijām, visām amatpersonām neatkarīgi no to dienesta stāvokļa. Kā izriet no (..) un likuma “Par tiesu varu” 16.panta ceturtās daļas,

visām šīm personām tiesas spriedums ir obligāts tajā nozīmē, ka tas jāievēro, jārespektē, jāciena tāpat kā likums, tās nevar rīkoties vai izdot aktus, kas

būtu pretrunā ar tiesas spriedumā noteikto. (..) Šaurākā nozīmē tiesas sprieduma likumīgais spēks attiecas tikai uz civillietas dalībniekiem, kā arī uz viņu

tiesību pārņēmējiem” (sk. Civilprocesa likuma komentāri. I daļa (1.- 28.nod.). Otrais papildinātais izdevums. Sagatavojis autoru kolektīvs. Prof.

K.Torgāna zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2016, 546.-550.lpp.).

Atbildētājas subjektīvā nepatika nevar ietekmēt spēkā stājušos sprieduma likumīgo spēku. Konkrētajā gadījumā Dzīvojamās mājas un dzīvokļa

īpašnieka (valdītāja) maiņa notikusi ar minētā sprieduma civillietā Nr.C06025110, PAC-0452/2013 spēkā stāšanos, respektīvi, prasītāja ieguvusi lietu

tiesību nevis uz likuma pamata, bet ar spēkā nākušu tiesas spriedumu, un no sprieduma spēkā stāšanās brīža Prasītāja bija tiesīga izlietot varu pār lietu.

Papildus norādāms, ka saskaņā ar res judicata principu, nevienam nav tiesību lūgt pārskatīt galīgu un spēkā stājušos spriedumu ar mērķi panākt

atkārtotu lietas izspriešanu. Vienīgais sprieduma atcelšanas pamats ir būtiska tiesas kļūda, kas novedusi pie lietas nepareizas izspriešanas pēc būtības, ja

tās rezultātā būtiski pārkāptas cilvēka pamattiesības, vairāku personu tiesības un likumīgās intereses vai citas ar likumu aizsargājamas publiskās intereses.

Par sprieduma atcelšanas pamatu nevar būt tikai dažādu tiesu atšķirīgie viedokļi par lietas izskatīšanas iznākumu (sal. sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

2003.gada 24.jūlija sprieduma lietā „Ryabykh v. Russia”, iesnieguma Nr. 2854/99, 52.paragrāfu).

Šāds princips ietverts arī Civilprocesa likuma 203.panta trešās un piektās daļas normā, proti, pēc sprieduma stāšanās likumīgā spēkā lietas

dalībnieki, kā arī viņu tiesību pārņēmēji nav tiesīgi citā procesā apstrīdēt tiesas nodibinātos faktus, kā arī no jauna celt tiesā prasību par to pašu

priekšmetu un uz tā paša pamata, izņemot šajā likumā noteiktos gadījumus; spriedumam, kas stājies likumīgā spēkā, ir likuma spēks, tas ir obligāts un

izpildāms visā valsts teritorijā, un to var atcelt tikai likumā noteiktajos gadījumos un kārtībā.

No minētajām normām izriet, ka likumīgā spēkā stājies tiesas spriedums kļūst visiem obligāts, tas ir saistošs ne tikai prāvniekiem (viņu tiesību

pārņēmējiem), kuriem Civilprocesa likuma 203.panta trešā daļa aizliedz celt tiesā identisku prasību, bet arī tiesai, kurai ir pienākums, no vienas puses,

nepieļaut tādas pašas prasības, kas strīdā starp tām pašām pusēm jau pilnīgi un galīgi izspriesta, atkārtotu pieņemšanu (Civilprocesa likuma 132.panta

pirmās daļas 5.punkts) vai otrreizēju izskatīšanu pēc būtības (Civilprocesa likuma 223.panta 3.punkts), no otras puses, izšķirot šo prāvnieku citus strīdus,

kam ir sakars ar iepriekš izspriesto lietu, ievērot šādā spriedumā konstatēto apstākļu (faktu) prejudiciālo nozīmi (Civilprocesa likuma 96.panta otrā daļa).

Likumīgā spēkā nākuša tiesas sprieduma tiesiskās sekas – neapstrīdamība un negrozāmība – izpaužas tajā, ka to nevar nekādā veidā pārskatīt (revidēt),

grozīt vai atcelt nedz tā pati tiesa, kas spriedumu taisījusi, nedz augstākas instances tiesa, izņemot likumā īpaši noteiktus gadījumus (piemēram,

Civilprocesa likuma 203.panta ceturtā daļa, 244.14 pants u.c.). Tādējādi, ja nolēmums ir stājies likumīgā spēkā, uz to ir attiecināms res judicata princips.

[22.2] Ar /vieta/ pašvaldības 2013.gada 9.decembra lēmumu nolemts apbūvētai zemes vienībai, ar kadastra apzīmējumu /numurs/, un uz tās

esošajai daudzdzīvokļu Dzīvojamai mājai, ar kadastra apzīmējumu /numurs/, mainīt adresi no /adrese A/ uz adresi /adrese A/ (lietas 1. sējuma 27.-29.

lapa).

[22.3] Pamatojoties uz iepriekš minēto tiesas spriedumu, 2017.gada 1.augustā /vieta/ zemesgrāmatas nodalījumā Nr. /numurs/ Latvijas valstij

Prasītājas personā ir nostiprinātas īpašumtiesības uz nekustamo īpašumu /adrese A/, kuras sastāvā ir būve (kadastra apzīmējums /kadastra numurs/), t.i.,

Dzīvojamo māju (lietas 1. sējuma 97. lapa).

Minētā Dzīvojamā māja sastāv no 18 dzīvokļiem (lietas 1. sējuma 98.-99. lapa).

[22.4] Dzīvojamās mājas apsaimniekošanu līdz 2010.gada 30.jūnijam veica Atbildētāja.

[22.5] Administratīvās apgabaltiesas 2016.gada 19.septembra spriedums lietā Nr.A420689910 stājās spēkā 2018.gada 16.augustā.

[23] Civilprocesa likuma 432.panta piektā daļa noteic, ja tiesa, izskatot lietu, atzīst, ka zemākās instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums

ir pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas zemākas instances tiesas sprieduma argumentācijai. Šādā gadījumā

šā likuma 193.panta piektajā daļā noteiktos apsvērumus sprieduma motīvu daļā var nenorādīt.

Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka pirmās instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums kopumā ir pareizs un pilnībā pietiekams, līdz ar to

atbilstoši Civilprocesa likuma 432.panta piektajai daļai tiesas kolēģija pievienojas pirmās instances tiesas spriedumā paustajai argumentācijai un atkārtoti

tos pašus apsvērumus nenorāda.

Vērtējot Atbildētājas apelācijas sūdzību, tiesas kolēģija papildus Zemgales rajona tiesas atzītajam spriedumā, norāda turpmāk minētos argumentus.

Pēc vispārēja noteikuma civilprocesā strīds vienmēr saistās ar noteiktām civiltiesiskām interesēm, kuru dēļ puse vai lietas dalībnieks ir ieinteresēts

tiesai pierādīt tos faktiskos apstākļus, uz kuriem tiek pamatoti viņu prasījumi vai iebildumi (sk. sal. Civilprocesa likuma 93.panta pirmo daļu). Prasītājs

cenšas panākt tā tiesiskā stāvokļa, kāds pastāvēja prasības celšanas laikā, grozīšanu, turpretim atbildētājs to nevēlas, jo viņam prasības iesniegšanas brīdī

pastāvošie apstākļi ir labvēlīgi. [..] Savukārt tiesai, taisot spriedumu, ir saistošs prasītāja materiāltiesiskais prasījums, kura pamatotību tai jāpārbauda, kā

arī pamats – apstākļi (juridiskie fakti), uz kuriem prasītājs balsta savu prasījumu (sk. Civilprocesa likuma 192.pantu, sal. Senāta 2012.gada 23.maija

sprieduma lietā Nr. SKC-248/2012 (C07090808) 8.1.punktu).

Turklāt, tā kā puses īsteno savas procesuālās tiesības sacīkstes formā (sk. Civilprocesa likuma 10.pantu), tad „ [..] pušu strīdīgās attiecības tiesai

jāizvērtē pēc tiem datiem, kurus puses iesniegušas, un vienīgi šie dati ir nepieciešamais procesuālais pierādījumu materiāls, kuru tā pārbauda un novērtē”

(sk. Bukovskis V. Civīlprocesa mācības grāmata. – Rīga: Autora izdevums, 1933, 235.lpp.).

Tiesa var apspriest prasījuma pamatotību vai nepamatotību, noskaidrojot un izvērtējot vienīgi tos faktus un apstākļus, kurus puses norādījušas kā

prasības, pretprasības vai iebildumu pamatu. „ [..] tiesai nav pēc savas iniciatīvas jāvērtē visi iespējamie prasījuma pamati, ja prasītājs tādus nav izvirzījis.”

(sk. Senāta 2009.gada 14.oktobra sprieduma lietā Nr. SKC-255/2008 (C27032405) 6.2.punktu).

Tiesas secinājumu attiecināšana uz tādiem nodibinātiem faktiem, kurus prasītājs nav norādījis celtās prasības pamatā, ir pretrunā ar sacīkstes

principu, jo faktiski liedz pretējai pusei (atbildētājam) iespēju aizstāvēties, sniedzot attiecīgus paskaidrojumus un atspēkojošus pierādījumus (sk. Senāta

2011.gada 9.marta sprieduma lietā Nr. SKC-45/2011 (C03031607) 7.3.2.2.punktu).

[24] Dzīvojamās mājas apsaimniekošanu, pamatojoties uz /vieta/ domes 2010.gada 26.maija lēmumu “Par apsaimniekošanas funkciju pārņemšanu

un pagaidu noregulējumu”, kopš 2010.gada 1.jūlija faktiski veica SIA “/vieta/ komunālais dienests”, kas reorganizācijas rezultātā kopš 2012.gada

1.janvāra ir pievienots SIA “/vieta/ KU”.

Ievērojot minēto, un, pamatojoties uz likuma “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” 50.panta septīto daļu, Dzīvojamo māju

pārvaldīšanas likuma 5.panta pirmo daļu un 10.pantu, 2017.gada 27.novembrī starp Prasītāju un Pārvaldnieku tika noslēgts līgums par Prasītājas

valdījumā esošo Dzīvojamo māju /adrese A/, pārvaldīšanu, pamatojoties uz kuru Pārvaldnieks turpināja veikt Dzīvojamās mājas pārvaldīšanu.

[24.1] 2019.gada 22.martā Pārvaldnieks sniedza Prasītājai informāciju par pārvaldīšanas un koplietošanas elektrības maksājumu parādu Dzīvoklim

par laika periodu no 2017.gada 1.janvāra līdz 2019.gada 22. martam.

Saskaņā ar ierakstiem Valsts ieņēmuma dienesta publiskojamo datu bāzē minētajā Dzīvoklī 2013.gada 28.decembrī reģistrēta Atbildētājas

struktūrvienība – birojs.

Prasītāja pārņēmusi prasījuma tiesības pret Atbildētāju no Trešās personas.

Līdz ar to Prasītāja cēlusi tiesā prasību piedzīt no Atbildētājas par labu Prasītājai parādu par apsaimniekošanas un komunālajiem pakalpojumiem

par laika periodu no 2017.gada 1.janvāra līdz 2020.gada 30.jūlijam 881,95 euro.

Civillikuma 927.pants noteic, ka īpašums ir pilnīgas varas tiesība par lietu, t. i., tiesība valdīt un lietot to, iegūt no tās visus iespējamos labumus, ar to

rīkoties un noteiktā kārtā atprasīt to atpakaļ no katras trešās personas ar īpašuma prasību.

Īpašums ir vispilnīgākā un visaptverošākā lietu tiesība, kādu pazīst mūsu tiesiskā iekārta; tā piešķir īpašniekam visplašāko lietošanas un rīcības

iespēju pār lietu. Taču tas nenozīmē, ka īpašums ir neaprobežota tiesība. (..) Civillikuma 1036. Pantā ietvertā norāde uz īpašuma aprobežojumiem

formulēta kā izņēmums no noteikuma par īpašumu kā pilnīgas varas tiesību (sk. A.Grūtups, E. Kalniņš. Civillikuma komentāri. Trešā daļa. Lietu

tiesības. Īpašums. Otrais papildinātais izdevums.- Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2002, 171. lpp.).

Atbildētājam bija zināms, ka Prasītāja ir Dzīvojamās mājas īpašnieks un Atbildētāja nav uzskatāma par tādu trešo personu, kuras intereses ir

aizsargājamas, atsaucoties uz zemesgrāmatā nostiprināto publiskās ticamības principu.

[24.2] Atbildētāja iesniegtajā apelācijas sūdzībā apstrīd, par to arī lietā pastāv strīds, vai laika periodā no 2017.gada 1.janvāra līdz 2017.gada

27.novembrim trešajai personai SIA “/vieta/ KU” pastāvēja tiesisks pamats veikt Dzīvojamās mājas pārvaldīšanu un, vai tā ir uzskatāma par

Pārvaldnieku ar tiesībām izrakstīt rēķinus par Dzīvoklim nodrošinātajiem pakalpojumiem, līdz ar to arī Atbildētājas pienākumu apmaksāt šos rēķinus.

Atbildētājas ieskatā, ņemot vērā to, ka ar spēkā stājušos Administratīvās apgabaltiesas 2016.gada 19.septembra spriedumu lietā Nr.A420689910 ir ticis

atcelts ar pieņemšanas dienu /vieta/ domes 2010.gada 26.maija lēmums, ar kuru par Dzīvojamās mājas /adrese A/, norīkoto Pārvaldnieku tika iecelts

SIA “/vieta/ KU”, nav pastāvējis tiesisks pamats SIA “/vieta/ KU” pārvaldīt konkrēto Dzīvojamo māju. Savukārt, nepastāvot tiesiskam pamatam

pārvaldīt Dzīvojamo māju, SIA “/vieta/ KU” nepastāv arī tiesisks pamats veikt jebkādas pārvaldīšanas darbības, tostarp, prasīt maksu par šīs

Dzīvojamās mājas pārvaldīšanu.

Tāpat apelators uzsvēris, ka par strīdus Dzīvojamās mājas pārvaldnieku uzskatāma Atbildētāja gan laika posmā pēc 2010.gada 26.maija, gan pēc

2017.gada 1.janvāra, jo pirmās instances tiesas viedoklis, ka pēc 2017.gada 1.janvāra trešajai personai bija jāturpina veikt Dzīvojamās mājas

pārvaldīšana kā pašvaldības norīkotajam pārvaldniekam, ir pretrunā lietā Nr.A420689910 nodibinātajiem apstākļiem.

Lietā nav strīda un tiesas kolēģija neapšauba, ka Dzīvojamās mājas līdz 2010.gada 26.maija lēmuma pieņemšanai bija nonākušas Atbildētājas

faktiskajā valdījumā un Atbildētāja bija faktiski lietojusi pārvaldītājam piemītošas tiesības, veicot Dzīvojamo māju pārvaldīšanas darbības, bet ar domes

2010.gada 26.maija lēmuma pieņemšanu un izpildi, Atbildētājai tika traucēta turpmāk Dzīvojamās mājās un attiecīgajā ar tām saistītajās ēkās tādas veikt.

Lietā nav strīda, ka ne strīdus periodā, ne pirms tā (pirms domes 2010.gada 26.maija lēmuma pieņemšanas) Atbildētāja nebija konkrēto

Dzīvojamo māju īpašnieks, Atbildētāja kā tāda nebija ierakstīta zemesgrāmatā.

Tāpat ne strīdus periodā, ne pirms tā mājas nebija nodotas privatizācijai, mājās esošie dzīvokļi nebija nodoti īpašumā personām privatizācijas

procesā, kā arī Dzīvojamās mājas nebija sadalītas atsevišķos dzīvokļa īpašumos.

Lietā nav arī strīda, ka līdz pat 2017.gada 27.jūlijam uz Dzīvojamām mājām (vai tajās esošiem dzīvokļiem kā atsevišķiem dzīvokļa īpašumiem)

īpašuma tiesības zemesgrāmatā nebija nostiprinātas nevienai citai personai.

Nav šaubu, ka ar 2010.gada 26.maija lēmuma pieņemšanu un norīkotā Pārvaldnieka iecelšanu SIA „/vieta/ komunālais dienests” (pēc

reorganizācijas SIA „/vieta/ KU”) pēc būtības uzsāka veikt obligāti veicamās pārvaldīšanas darbības, bet Atbildētāja vairs nevarēja būt faktiskais

Dzīvojamo māju pārvaldītājs un turpināt veikt šo māju apsaimniekošanas darbības. Taču šeit bez ievērības nav atstājams, ka Dzīvojamo māju

pārvaldīšanas likuma 21.- 27.pants, kas paredzēja norīkotā pārvaldnieka iecelšanu, darbību un atcelšanu, bija spēkā tikai līdz 2014.gada 15.janvārim.

Līdz ar to pēc minētā termiņa šāda norīkotā pārvaldnieka darbībai nebija tiesiska pamata un 2010.gada 26.maija lēmums jebkurā gadījumā vairs

nevarēja ietekmēt to, kurš turpmāk veic dzīvojamo māju pārvaldīšanas darbības un to, ka tā nav Atbildētāja.

Pamatojoties uz minēto, tiesas kolēģija atzīst, ka Atbildētājai nebija tiesiska pamata veikt Dzīvojamo māju pārvaldīšanas (apsaimniekošanas)

darbības. Līdz ar to nav pamata atzīt, ka 2010.gada 26.maija lēmums, ar kuru pēc būtības tika iecelts pašvaldības norīkots Pārvaldnieks, nepamatoti

ierobežoja vai aizskāra Atbildētājai piemītošas tiesības uz konkrēto Dzīvojamo māju pārvaldīšanu (apsaimniekošanu).

Tāpat uz iepriekš minēto apelācijas sūdzības argumentu norādāms, ka 2017.gada 27.novembrī, kad Prasītāja ar Pārvaldnieku noslēdza

Pārvaldīšanas līgumu, nebija spēkā stājies minētais Administratīvās apgabaltiesas 2016.gada 19.septembra spriedums lietā Nr.A420689910, uz kuru

atsaucas Atbildētāja. Minētais spriedums stājās spēkā 2018.gada 16.augustā un, lai arī Prasītājai bija zināms par šo tiesvedību, Prasītāja, noslēdzot

Pārvaldīšanas līgumu ar Pārvaldnieku, ir nodrošinājusi Dzīvojamās mājas pārvaldīšanas darbību nepārtrauktību, t.i., ir rīkojusies tiesiski un atbilstoši

normatīvo aktu prasībām.

Viens no Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma mērķiem ir nodrošināt ikvienas dzīvojamās mājas pārvaldīšanas procesa nepārtrauktību (2. panta

pirmās daļas 3. punkts). Tādēļ mājas lietas vešana jeb kārtošana un tās pienācīga nodošana secīgi nākamajam pārvaldniekam ir būtiska. Tikpat atbildīgi

mājas lietas nodošanas procesam jāpieiet tiesību subjektam, kurš to pārņem (trešā persona) (sk. Senāta Civillietu departamenta 2023.gada

20.septembra spriedums, SKC-27/2023, C29522419).

Likuma “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju 50.panta septītā daļa nosaka, ka valsts dzīvojamās mājas valdītāja vai pašvaldības

pienākums ir pārvaldīt dzīvojamo māju līdz tās pārvaldīšanas tiesību nodošanai dzīvokļu īpašnieku sabiedrībai vai ar dzīvokļu īpašnieku savstarpēju līgumu

pilnvarotai personai, ja dzīvojamā mājā nav privatizēti visi privatizācijas objekti. Pienākums pārvaldīt dzīvojamo māju valsts dzīvojamās mājas valdītājam

vai pašvaldībai ir arī tad, ja dzīvojamā mājā ir privatizēti visi privatizācijas objekti, bet nav sasaukta dzīvokļu īpašnieku kopsapulce saskaņā ar šā likuma

51.panta otro daļu.

Līdz ar to Prasītājai kopš 2016.gada 30.decembra - brīža, kad Latvijas valstij Prasītājas personā tika atzītas īpašumtiesības uz Dzīvojamo māju,

bija pienākums nodrošināt obligāto pārvaldīšanas darbību veikšanu Dzīvojamā mājā un nodrošināt pārvaldīšanas darbību nepārtrauktību, un šis

pienākums tai ir līdz pārvaldīšanas tiesību nodošanai dzīvokļu īpašnieku sabiedrībai vai ar dzīvokļu īpašnieku savstarpēju līgumu pilnvarotai personai.

Prasītāja šo pienākumu ir izpildījusi 2017.gada 27.novembrī, noslēdzot Pārvaldīšanas līgumu ar trešo personu SIA “/vieta/ KU” kā Pārvaldnieku,

tādējādi, uzdodot Dzīvojamās mājas pārvaldīšanu arī turpmāk veikt trešajai personai, kas jau kopš 2010.gada 1.jūlija šīs mājas pārvaldīšanu veica kā

pašvaldības ieceltais norīkotais pārvaldnieks.

Faktiski no lietā iesniegtajiem pierādījumiem to kopumā ir secināms, ka Latvijas valstij Prasītājas personā, kļūstot par Dzīvojamās mājas īpašnieci,

Prasītāja neiebilda pret to, ka trešā persona pēc 2016.gada 30.decembra turpina pārvaldīt Dzīvojamo māju, jo nav ticis noslēgts Pārvaldīšanas līgums ar

kādu citu Pārvaldnieku. Pēc Dzīvojamās mājas apsekošanas 2017.gada 22.martā, Prasītāja ir konstatējusi, ka Dzīvojamā māja tiek apsaimniekota labā

kvalitātē, un attiecīgi 2017.gada 27.novembrī jau ir ticis ir noslēgts Pārvaldīšanas līgums ar trešo personu par Dzīvojamās mājas pārvaldīšanu.

Papildus norādāms, ka saskaņā ar Civillikuma 2289. pantu ar pilnvarojuma līgumu viena puse (pilnvarnieks, uzdevuma ņēmējs) uzņemas izpildīt

otrai (pilnvaras devējam, pilnvarotājam, uzdevuma devējam) – zināmu uzdevumu, bet pilnvaras devējs apņemas pilnvarnieka rīcību atzīt sev par saistošu.

Civillikuma 2325. pantā, atklājot neuzdotas lietvedības saturu, noteikts, ka, ja kāds neaicināts uzņemas vest citas personas lietas saskaņā ar viņas

patiesām interesēm un tādos apstākļos, kuros varētu pieņemt, kā šī persona, ja viņai būtu bijusi izdevība izteikt savu gribu, būtu piekritusi šādai

vietniecībai, tad ar tādu lietvedību nodibinās starp lietvedi un pārstāvamo līgumam līdzīga tiesiska attiecība.

No minētās normas izriet, ka, lai tiesiskās attiecības klasificētu kā neuzdoto lietvedību, kumulatīvi jākonstatē šādi priekšnoteikumi.

Pirmkārt, jākonstatē svešu lietu vešana. Tiesību doktrīnā ir norādīts, ka ar terminiem “lietvedība” un “lietu vešana” saprot gan juridisku darījumu

veikšanu, gan citas darbības, piemēram, darbus vai izdevumus atvietojamās mantas saglabāšanai (sk. K.Torgāns. Saistību tiesības. II daļa. Mācību

grāmata. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2008, 210.lpp.).

Otrkārt, nepieciešams konstatēt, ka lietvedis ved citas personas lietas bez šīs persona uzdevuma.

Treškārt, lietu kārtošanai jāatbilst pārstāvamā patiesām interesēm. Šajā sakarā juridiskajā literatūrā ir norādīts, ka lietvedības uzņemšanās atbilstība

pārstāvamā patiesām interesēm ir jākonstatē pēc objektīviem kritērijiem, nevis pēc pārstāvamā subjektīvajiem uzskatiem (sk. Latvijas Republikas

Civillikuma komentāri: Ceturtā daļa. Saistību tiesības. Autoru kolektīvs prof. K.Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā. – R.: Mans Īpašums,

2000, 606.lpp.).

Ceturtkārt, jāgūst pārliecība, ka, ja prasītājas (kā juridiskās personas) pārstāvim, kurš bija tiesīgs pārstāvēt prasītāju, būtu bijusi iespēja izteikt savu

viedokli par vietniecību, šādai vietniecībai būtu piekritusi.

Saskaņā ar Civillikuma 2329. pantu, ja kāds vēlāk apstiprina savu lietu vešanu, kas uzsākta vai jau nobeigta bez viņa uzdevuma, tad lietveža

tiesiskais stāvoklis ar to nepārgrozās, bet attiecībā uz lietu vešanas apstiprinātāju piemērojami pilnvarojuma līguma noteikumi.

No minētās tiesību normas izriet, ka, lai piemērotu neuzdotās lietvedības tiesiskajām attiecībām pilnvarojuma līguma noteikumus, jākonstatē, ka

neuzdoto lietvedību persona, kurai par labu tā ir izdarīta, vēlāk lietveža darbības ir apstiprinājusi.

Tiesību doktrīnā un judikatūrā šajā sakarā ir norādīts, ka pārstāvamais savu apstiprinājumu lietveža darbībai var dot noteikti, bet var dot arī

konkludenti, piemēram, izpildot lietveža noslēgtu līgumu. Pārstāvamais uzsākto vai jau pabeigto lietvedību var apstiprināt tikai kopumā. Nav pieļaujams,

ka pārstāvamais apstiprina sekmīgi pabeigtās lietas, bet neapstiprina tās, kurām ir nelabvēlīgs iznākums (sk. Latvijas Republikas Civillikuma

komentāri: Ceturtā daļa. Saistību tiesības. Autoru kolektīvs prof. K.Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā. – R.: Mans Īpašums, 2000,

610.lpp.; Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2006.gada 20.septembra spriedumu lietā Nr.SKC-500).

Prasītāja bez kādu Līgumu noslēgšanas ir uzticējusi Trešajai personai veikt Dzīvojamās mājas pārvaldīšanas darbības un atzinusi tās par tiesiskām

2017.gada 27.novembrī.

[24.3] Tāpat Atbildētāja ir paudusi viedokli, ka, pamatojoties uz /vieta/ pašvaldības Lēmumu un minētā Lēmuma grozījumiem, trešā persona SIA

“/vieta/ KU” (pirms reorganizācijas –SIA /vieta/ Komunālais dienests) tika iecelta par Dzīvojamās mājas norīkoto pārvaldnieku (Dzīvojamo māju

pārvaldīšanas likuma 21. pants) uz laiku līdz īpašumtiesību noteikšanai uz šo māju, bet minētais nosacījums iestājās 2016.gada 30.decembrī, kad

īpašumtiesības uz minēto Dzīvojamo māju ar likumīgā spēkā stājušos tiesas spriedumu lietā Nr.C06025110 tika atzītas Latvijas valstij Prasītājas personā,

tad kopš 2017.gada 1.janvāra trešā persona vairs nebija tiesīga veikt Dzīvojamās mājas pārvaldīšanu.

Atsaucoties uz šo argumentu, tiesas kolēģija uzskata par pamatotu pirmās instances tiesas pārsūdzētajā spriedumā atzīto, ka izskatot konkrēto

strīdu, jāvadās pēc tiesību normām, kas bija spēkā 2010.gada 26.maijā un 22.jūnijā, kad ar /vieta/ pašvaldības Lēmumu un šī Lēmuma grozījumiem, tika

nolemts trešo personu iecelt par Dzīvojamās mājas norīkoto Pārvaldnieku, sākot ar 2010.gada 1.jūliju, kā arī tiesību normām, kas bija spēkā 2016.gada

30.decembrī un 2017.gada 27. novembrī - laikā, kad attiecīgi Latvijas valstij Prasītājas personā tika atzītas īpašumtiesības uz Dzīvojamo māju un, kad

starp Prasītāju un trešo personu kā Pārvaldnieku tika noslēgts Pārvaldīšanas līgums.

Nav pamatots Atbildētājas viedoklis, ka kopš 2017.gada 1.janvāra trešā persona vairs nebija tiesīga veikt Dzīvojamās mājas pārvaldīšanu. Pēc

īpašumtiesību noteikšanas uz Dzīvojamo māju (2016. gada 30. decembris) un līdz brīdim, kad mājas īpašnieks vai viņa pilnvarota persona uzsāk

Dzīvojamās mājas pārvaldīšanu, t.i., līdz 2017.gada 27.novembrim, kad starp Prasītāju un trešo personu tika noslēgts Pārvaldīšanas līgums, trešajai

personai bija jāturpina veikt Dzīvojamās mājas pārvaldīšana kā pašvaldības ieceltajam norīkotajam Pārvaldniekam.

Tas, ka 2014.gada 15.janvārī spēkā stājās grozījumi Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumā, izslēdzot no minētā likuma visas normas, kas noteica

norīkotā pārvaldnieka izraudzīšanās, iecelšanas un atcelšanas kārtību, tostarp, arī 21.pantu, neskar norīkotā pārvaldnieka jau iegūtās tiesības un

pienākumus (Civillikuma ievada 3. pants), tāpēc trešajai personai bija jāturpina veikt kā /vieta/ pašvaldības norīkotā Dzīvojamās mājas Pārvaldnieka

pienākumi līdz brīdim, kad šīs mājas (/adrese A/) īpašnieks vai viņa pilnvarota persona uzsāk Dzīvojamās mājas pārvaldīšanu.

Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 5.panta pirmā daļa nosaka, ka dzīvojamās mājas pārvaldīšanas nodrošināšana (tajā skaitā ar dzīvojamās

mājas pārvaldīšanu saistītu lēmumu pieņemšana, darījumu slēgšana) ir dzīvojamās mājas īpašnieka pienākums.

Savukārt Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 4.pantā ir nostiprināti dzīvojamās mājas pārvaldīšanas principi, tostarp pārvaldīšanas procesa

nepārtrauktība, kas nodrošina dzīvojamās mājas lietošanas īpašību (kvalitātes) saglabāšanu visā tās ekspluatācijas laikā.

[24.4] Lietā nav strīda par to, ka brīdī, kad Latvijas valstij Prasītājas personā tika atzītas īpašumtiesības uz Dzīvojamo māju, tā nebija sadalīta

dzīvokļu īpašumos. No Tiesu informācijas sistēmā pieejamiem datiem konstatējams, ka Dzīvojamā māja dzīvokļu īpašumos ir tikusi sadalīta 2019.gada

septembrī.

Pie šādiem apstākļiem tiesas kolēģija pievienojas Zemgales rajona tiesas atzītajam, ka izskatāmajā lietā vērā ir ņemama arī Senāta 2019.gada

13.jūnija spriedumā lietā Nr.SKC-22/2019 (Nr.C28151308) paustā atziņa, ka mājas pārvaldīšanas tiesiskais pamats var būt arī neuzdotā lietvedība.

Minētajā spriedumā Senāts norādījis, ka gadījumā, ja dzīvokļu īpašumos nesadalītu dzīvojamo māju pārvalda un apsaimnieko nevis paši kopīpašnieki, bet

gan trešā persona bez pārvaldīšanas līguma noslēgšanas, starp dzīvojamās mājas kopīpašniekiem un pārvaldītāju pastāv tiesiskās attiecības, kas

apspriežamas pēc neuzdoto lietvedību regulējošām Civillikuma tiesību normām.

Tā kā strīdus periodā (no 2017.gada 1.janvāra līdz 2017.gada 27.novembrim) Dzīvojamā māja nebija sadalīta dzīvokļu īpašumos un visā pilnībā

piederēja Prasītājai, starp Prasītāju un trešo personu nebija noslēgts Pārvaldīšanas līgums, tad ir pamats secināt, ka trešā persona minētajā periodā

Dzīvojamās mājas pārvaldīšanu ir veikusi neuzdotās lietvedības izpratnē (Civillikuma 2325.pants un turpmākie panti). Savukārt 2017.gada 27.novembrī,

parakstot Pārvaldīšanas līgumu, Prasītāja ir apstiprinājusi šo savu lietu vešanu (Civillikuma 2329. pants).

Tāpat jāpiekrīt pārsūdzētajā spriedumā norādītajam, ka Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 22.panta otrā daļa (likuma redakcijā, kas bija spēkā

līdz 2010.gada 30.novembrim) noteica, ka par pašvaldības lēmumu par norīkotā pārvaldnieka iecelšanu var pārsūdzēt tiesā, bet šāda pieteikuma

iesniegšana tiesā neaptur lēmuma darbību.

Ņemot vērā minētajā tiesību normā noteikto, ka pašvaldības lēmuma par norīkotā pārvaldnieka iecelšanu pārsūdzēšana neaptur šī lēmuma darbību,

lai arī 2018.gada 16.augustā likumīgā spēkā ir stājies spriedums lietā Nr.A420689910, ar kuru ir nospriests atcelt ar tā pieņemšanas dienu /vieta/

pašvaldības Lēmumu, pamatojoties uz kuru trešā persona ar 2010.gada 1.jūliju tika iecelta par pašvaldības norīkoto Dzīvojamās mājas pārvaldnieku, nav

pamata uzskatīt un atzīt, ka trešajai personai par laika periodā no 2010.gada 1.jūlija līdz 2017.gada 27.novembrim faktiski veikto Dzīvojamās mājas

pārvaldīšanu, kā arī Dzīvojamai mājai nodrošinātajiem pakalpojumiem, nebija tiesības dzīvokļu lietotājiem, tostarp arī Atbildētājai, izrakstīt rēķinus un

prasīt samaksu par sniegtajiem pārvaldīšanas un nodrošinātajiem komunālajiem pakalpojumiem.

[24.5] Pamatojoties uz teikto, tiesas kolēģija atzīst, ka pirmās instances tiesa pamatoti noraidīja Atbildētājas pretprasību par tiesisko attiecību

nepastāvēšanas konstatēšanu, kā arī apelācijas sūdzības argumenti par Pārvaldnieka iecelšanas tiesiskumu strīdus Dzīvojamajai mājai, ir nepamatoti.

Tiesas kolēģija atzīst arī par nepamatotiem Atbildētājas argumentus apelācijas sūdzībā, kur tiek iztirzātas /vieta/ pašvaldības darbības un mērķi, ieceļot

par strīdus īpašuma Pārvaldnieku SIA “/vieta/ komunālais dienests”, neievērojot normatīvajos aktos noteikto iepirkuma procedūru, tādējādi prettiesiski,

pārņemot Atbildētājas veikto uzņēmējdarbību, secinot, ka par strīdus Dzīvojamās mājas Pārvaldnieku uzskatāma SIA “/Nosaukums A/”. Tiesas kolēģija,

pretēji apelācijas sūdzībā norādītajam, atzīst, ka Prasītāja ir pamatojusi Pārvaldnieka izvēles tiesiskumu, dodot iespēju SIA “/vieta/ KU” iegūt

Dzīvojamās mājas pārvaldīšanas un apsaimniekošanas tiesības, kā arī spriedumā ir argumentēts, kādēļ Atbildētāja nav tiesīga būt dzīvojamās mājas

pārvaldītāja.

Civillietu tiesas kolēģija vērš Atbildētājas uzmanību uz to, ka viņas iebildumi nevar atcelt un mainīt tās tiesiskās attiecības, kas pastāvēja laika

posmā no 2010.gada 1.jūlija.

Minētais kopumā norāda uz to, ka Prasītājai strīdus laika posmā no 2017.gada 1.janvāra līdz 2017.gada 27.novembrim, bija tiesības nodot

Trešajai personai Dzīvojamo māju pārvaldīšanu un pieprasīt samaksu par to. Pirmās instances tiesā Atbildētāja pēc būtības neapstrīdēja Trešās personas

darbību pēc 2017.gada 27.novembra.

[24.6] No lietas dalībnieku sniegtajiem paskaidrojumiem un lietā iesniegtajiem pierādījumiem (lietas 1.sējuma 43.-46.lapa, 100.-101.lapa), pretēji

apelācijas sūdzībā norādītajam, tiesas kolēģija analogi pirmās instances tiesai konstatēja, ka Dzīvoklī laika periodā no 2013.gada 28.decembra līdz

2018.gada 17. decembrim Valsts ieņēmumu dienestā bija reģistrēta Atbildētājas SIA “/Nosaukums A/” struktūrvienība “Birojs”. Atbildētāja pirmās

instances tiesā pēc būtības neapstrīdēja faktu, ka būtu lietojusi strīdus Dzīvokli.

No lietā iesniegtajiem pierādījumiem ir redzams, ka Prasītāja 2018.gada 20. novembrī ir nosūtījusi Atbildētājai vēstuli, norādot uz to, ka Dzīvoklī ir

reģistrēta Atbildētājas struktūrvienība “Birojs”, bet starp pusēm nav noslēgts nomas līgums par Dzīvokļa nomu un Prasītāja nav devusi savu piekrišanu

reģistrēt Dzīvoklī Atbildētājas struktūrvienību, kā arī Prasītājas rīcībā nav informācijas, ka Dzīvoklis būtu tiesiski nodots lietošanā un, ka par Dzīvokļa

lietošanu ir izveidojies parāds. Prasītāja lūgusi nekavējoties nomaksāt parādu Pārvaldniekam, atbrīvot Dzīvokli un nodot atslēgas Prasītājai, uz ko

Atbildētāja nav reaģējusi.

Saskaņā ar Valsts ieņēmumu dienesta mājas lapā pieejamo informāciju, Atbildētājas struktūrvienība – birojs 2017.gada 17.decembrī ir izslēgta no

nodokļu maksātāja reģistra, tomēr Dzīvokli Atbildētāja neatbrīvoja un Prasītājai nenodeva.

Prasītāja 2019.gada 4.septembrī veica Dzīvokļa apsekošanu un konstatēja, ka durvis neviens neatver un tās ir aizslēgtas.

[24.7] Lietā ir iesniegti SIA ”/vieta/ KU” rēķini, kas par laika periodu no 2017.gada 1.janvāra līdz 2020.gada 30.jūlijam ir izrakstīti Atbildētājai.

No tiem izriet, ka minētajā laika periodā par pārvaldīšanu un Dzīvoklim nodrošinātajiem pakalpojumiem (atkritumi, koplietošanas elektroenerģija) ir

izveidojies parāds 881,95 euro (lietas 1.sējuma 47.-90.lapa).

2020.gada 30.jūlijā starp Prasītāju un Pārvaldnieku ir noslēgta Vienošanās par prasījuma tiesību nodošanu saskaņā, ar kuru Pārvaldnieks ir nodevis

Prasītājai prasījuma tiesības pret Atbildētāju saistībā ar izlikšanu no nelikumīgi aizņemtā Dzīvokļa un zaudējumu, kas saistīti ar apsaimniekošanas un

komunālo maksājumu izdevumiem, piedziņu (lietas 1.sējuma 96.lapa).

Kā jau norādīja Zemgales rajona tiesa, Atbildētāja nav apstrīdējusi to, ka minētajā laika periodā, par kuru tiesā ir arī celta prasība par parāda

piedziņu, tā nebija nodevusi Dzīvokli Prasītājas valdījumā un to, ka dzīvoklim tika nodrošināta rēķinos norādīto pakalpojumu sniegšana - atkritumu

izvešana, koplietošanas elektroenerģija. Lietā nav arī strīda par to, ka šos Pārvaldnieka izrakstītos rēķinus par laika periodu no 2017.gada 1.janvāra līdz

2020.gada 30.jūlijam, Atbildētāja nav apmaksājusi.

[24.8] Pamatojoties uz minēto, nevar piekrist apelācijas sūdzībā norādītajam, ka Prasītāja nav pierādījusi Dzīvokļa /adrese B/ lietošanas faktu no

Atbildētājas puses un to, ka minēto Dzīvokli apdzīvo citas personas, par ko arī Prasītājai esot informācija. Pierādījumi par to, ka Atbildētāja dzīvokli nav

lietojusi, lietā nav iesniegti un pirmās instances tiesā tas netika apstrīdēts.

Kā vienīgais Atbildētājas arguments, kāpēc tai nav pienākums maksāt parādu par saņemtajiem pakalpojumiem par periodu no 2017.gada

1.janvāra līdz 2017.gada 27. novembrim, kalpo rakstveida līguma neesamība starp Prasītāju un Trešo personu par mājas pārvaldīšanu minētajā laika

periodā. Turklāt, piekrītot Atbildētājas viedoklim, nāktos atzīt, ka viņa var bez atlīdzības lietot svešu lietu, kas ir pretrunā ar Civillikuma noteikumiem.

Savukārt to, ka Atbildētāja nebūtu saņēmusi pakalpojumus, par kuriem Atbildētājai izveidojies parāds, Atbildētāja nav apstrīdējusi. Tādējādi

Atbildētājas plašā argumentācija atsauksmē par to, ka rakstveida Pārvaldīšanas līguma neesamība izraisa tai pamatu nemaksāt par saņemtajiem Trešās

personas nodrošinātajiem pakalpojumiem, ir absolūti nepamatota.

Prasītāja ir iesniegusi pierādījumus, ka Dzīvokļa īpašnieks bija Prasītāja, Atbildētāja to ir lietojusi un zinājusi, ka Prasītāja ir īpašniece, savukārt

maksājumus par Dzīvokļa lietošanu nav veikusi un tiesai nav iesniegusi nevienu pierādījumu par pretējo. Augstākās tiesas Senāts gan 2004.gada

6.oktobra spriedumā lietā Nr. SKC-506/2004, gan 2018. gada 10. decembra spriedumā lietā SKC-233/2018 ir norādījis, ka likums neparedz svešas

lietas bezmaksas lietošanu.

[24.9] Kā jau iepriekš norādīts, tad strīds lietā pastāv par to, vai laika periodā no 2017.gada 1.janvāra līdz 2017.gada 27.novembrim Trešajai

personai SIA “/vieta/ KU” pastāvēja tiesisks pamats veikt Dzīvojamās mājas pārvaldīšanu un tātad to, vai tā ir uzskatāma par Pārvaldnieku un bija tiesīga

izrakstīt Atbildētājai kā Dzīvokļa lietotājai rēķinus par pārvaldīšanu un Dzīvoklim nodrošinātajiem pakalpojumiem, un līdz ar to arī Atbildētājas

pienākumu apmaksāt minētos rēķinus. Par pārējo periodu, par kuru tiesā pret Atbildētāju ir celta prasība par pārvaldīšanas un Dzīvoklim nodrošināto

pakalpojumu parāda piedziņu, t.i., par laika periodu no 2017.gada 27.novembra līdz 2020.gada 30.jūlijam, Atbildētāja nekādus iebildumus pret prasību

nav cēlusi, nav apšaubījusi Pārvaldnieka tiesības veikt Dzīvojamās mājas pārvaldīšanu minētajā periodā, kā arī nav apstrīdējusi vai cēlusi iebildumus pret

parāda summu par minēto periodu.

Atbildētājas pienākums maksāt pārvaldīšanas izdevumus izriet nevis no Dzīvojamās mājas pārvaldnieka esamības vai neesamības, bet gan no

Dzīvojamās mājas īpašnieka tiesībām valdīt viņam piederošo lietu, iegūt tās augļus, izlietot to pēc sava ieskata savas mantas pavairošanai un vispār to

lietot visādā kārtā, kaut arī no tam rastos zaudējums citai personai, kā to noteic Civillikuma 1038.pants.

Ar šo prasību strīdus nekustamā īpašuma īpašniece - Prasītāja izlietojusi savu subjektīvo civilo tiesību vērsties pret personu, kura (ierobežojot tās

tiesību izlietošanu atbilstoši Civillikuma 1038.pantā deklarētajai īpašnieka rīcības brīvībai) radījusi Prasītājas īpašuma tiesību aizskārumu.

Tiesas kolēģija atrod, ka ņemot vērā visus lietā iesniegtos pierādījumus, lietas dalībnieku paskaidrojumus, nav šaubu, ka strīdus periodā, t.i., laikā

no 2017. gada 1. janvāra līdz 2017.gada 27.novembrim tieši Trešā persona faktiski veica Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 6.pantā noteiktās

pārvaldīšanas darbības attiecībā uz konkrēto Dzīvojamo māju. Tas savukārt nozīmē to, ka Dzīvojamās mājas dzīvokļu lietotājiem, tostarp arī Atbildētājai,

bija pienākums norēķināties ar Trešo personu kā Pārvaldnieku par sniegtajiem pakalpojumiem minētajā laika periodā.

Savukārt, kā jau tika iepriekš minēts un konstatēts pirmās instances tiesas spriedumā, par laika periodu no 2017.gada 27.novembra līdz 2020.gada

30.jūlijam, Atbildētāja nekādus iebildumus pret prasību nav cēlusi, nav apšaubījusi SIA “/vieta/ KU” tiesības veikt Dzīvojamās mājas pārvaldīšanu

minētajā periodā, kā arī nav apstrīdējusi vai cēlusi iebildumus pret parāda summu par minēto periodu. Līdz ar to secināms, ka Atbildētājai faktiski nav

iebildumu pret to, ka par minēto laika periodu viņai ir pienākums veikt samaksu par pārvaldīšanu un norēķināties par Dzīvoklim nodrošinātajiem

pakalpojumiem.

[24.10] Zaudējumu definīcija, lakoniski paredzot, ka ar zaudējumu jāsaprot katrs mantiski novērtējams pametums, dota Civillikuma 1770.pantā.

Tiesību doktrīnā, atklājot minētās tiesību normas saturu, atzīts, ka mūsdienu valodā ar jēdzienu „zaudējums” jāsaprot jebkādu mantas

samazinājumu, zudumu vai bojājumu, kā arī peļņas atrāvumu, papildu izdevumus vai citas mantiski novērtējamas tiesību aizskāruma sekas (sk. Latvijas

Republikas Civillikuma komentāri. Ceturtā daļa. Saistību tiesības. Autoru kolektīvs prof. K. Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā. Rīga:

Mans Īpašums, 2000, 267.lpp.). Līdz ar to jebkurš civiltiesiskā pārkāpuma rezultātā radies mantiski novērtējams zudums ir uzskatāms par zaudējumu

Civillikuma 1770.panta izpratnē.

Atbilstoši Civillikuma 1779.pantam katram ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, ko viņš ar savu darbību vai bezdarbību nodarījis. Kā atzīts tiesību

doktrīnā un to apstiprinājusi judikatūra, zaudējumu atlīdzības pienākums iestājas tad, kad vienlaikus pastāv šādi priekšnoteikumi jeb atlīdzības pamati: 1)

tiesību aizskārēja neattaisnojama darbība, kas attiecīgos gadījumos ietver arī novērtējumu no vainojamības viedokļa; 2) zaudējumu esība; 3) cēloniskais

sakars starp zaudējumiem un neatļauto darbību (sk. K.Torgāns. Saistību tiesības. I daļa. Mācību grāmata. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006,

209.lpp., kā arī, piemēram, Augstākās tiesas Senāta 2008.gada 2.aprīļa spriedumu lietā Nr. SKC-143/2008 (C29369004); 2011.gada 23.marta

sprieduma lietā Nr. SKC-111/2011 (C32289303) 12.1.punktu; 2011.gada 7.decembra sprieduma lietā Nr. SKC-289/2011 (C06067006)

19.punktu; Augstākās tiesas 2017.gada 14.decembra sprieduma lietā Nr. SKC-297/2017 ( ECLI:LV:AT:2017:1214.C29639610.1.S)

6.7.punktu).

Tā kā Atbildētāja pēc 2017.gada 1.janvāra nenodeva Dzīvokli Prasītājai, tad secināms, ka viņa turpināja lietot minēto Dzīvokli un tajā nodrošinātos

komunālos pakalpojumus, neapmaksājot Pārvaldnieka laika periodā no 2017.gada 1.janvāra līdz 2020.gada 30.jūlijam izrakstītos rēķinus par

Dzīvojamās mājas pārvaldīšanu un Dzīvoklī nodrošinātajiem pakalpojumiem par kopējo summu 881,95 euro. Līdz ar to secināms, ka Atbildētāja ar savu

rīcību ir radījusi zaudējumus, ko veido Dzīvoklim piekrītošo pārvaldīšanas un komunālo pakalpojumu parāds par minēto laika periodu.

Tiesību doktrīnā, aplūkojot sprieduma civillietā juridiskā pamatojuma aspektus, savulaik izteikta atziņa: „Kā pilnīgi patstāvīgai un neatkarīgai

iestādei – tiesai jāievēro tikai likums, kuram vienīgi ir noteicoša nozīme priekš tās [..]. Šinī tiesību piemērošanas nozarē tiesa pati ir speciālists, kam nav

vajadzīgi citu lietpratēju slēdzieni (Jura novit curia). [..] tiesa [..] nav saistīta ar prāvnieku atsaukšanos uz kādu likumu vai uz prāvnieku priekšā likto

likuma iztulkojumu.” (sk. Bukovskis V. Civīlprocesa mācības grāmata. Rīga: E.Pīpiņa un J.Upmaņa grāmatu un nošu spiestuve, 1933.

Faksimilizdevums, Jelgava: Jelgavas tipogrāfija, 2015, 431.lpp.). Kasācijas instances tiesa, pievienojoties minētajam komentāram, savos

nolēmumos nostiprinājusi šādas juridiskas tēzes: „Tiesību normas nenorādīšana vai nepareiza norādīšana neatņem prasītājam tiesības uz tiesas aizsardzību

[..]” (sk., piemēram, Senāta 2012.gada 1.februāra sprieduma lietā Nr.SKC-10/2012 (C02031801) 12.punktu, 2013.gada 31.maija sprieduma

lietā Nr.SKC-1491/2013 (C30450410) 9.2.punktu, Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2015.gada 27.februāra sprieduma lietā Nr.SKC-

41/2015 (C30597910) 7.punktu). „ [..] tiesai pašai jāzina strīda pareizam atrisinājumam piemērojamais likums un tā ir patstāvīga tādas materiālo tiesību

normas atrašanā un izvēlē, kuras sastāva pazīmes atbilst lietas iztiesāšanas gaitā, balstoties uz pierādījumu izvērtējumu, nodibinātiem faktiskiem

apstākļiem, savukārt lietas dalībnieku viedoklis par šo apstākļu juridisko kvalifikāciju tiesu nesaista (sk., piemēram, Augstākās tiesas Civillietu

departamenta 2016.gada 20.maija sprieduma lietā Nr.SKC-164/2016 (C31356412) 7.punktu, 2016.gada 1.jūlija sprieduma lietā Nr.SKC-

124/2016 (C33338110) 8.punktu, 2018.gada 12.novembra sprieduma lietā Nr.SKC-219/2018 (C17089010) 12.4.punktu).

Tas nozīmē, ka nolūkā rast pušu strīdam taisnīgu risinājumu prasības pamatā esošo apstākļu kvalificēšana jeb prasības pieteikumā norādīto

juridisko faktu sasaistīšana (subsumpcija) ar konkrētās civilās attiecības regulējošām materiālo tiesību normām ir tiesas pienākums, ko pirmās instances

tiesa, atsaucoties uz Civilprocesa likuma 1770. pantu un, apmierinot Prasītājas prasību, sniegdama prasības pamata apstākļu juridisko kvalifikāciju

īpašnieces likumīgo tiesību aizskāruma kontekstā, ir ievērojusi.

[24.11] Ņemot vērā visu iepriekš minēto, tiesas kolēģija analogi Zemgales rajona tiesas atzītajam atrod, ka Prasītājas celtā prasība tās uzturētajā

daļā ir apmierināma pilnīgi un no Atbildētājas par labu Prasītājai ir piedzenams pārvaldīšanas un komunālo pakalpojumu parāds 881,95 euro apmērā par

laika periodu no 2017.gada 1.janvāra līdz 2020.gada 30.jūlijam, bet Atbildētājas celtā pretprasība par tiesisko attiecību nepastāvēšanas konstatēšanu ir

noraidāma pilnīgi.

[24.12] Apelācijas instances tiesa, izspriežot lietu, ņem vērā arī judikatūrā izteikto atziņu, ka tiesai, kā tas izriet no Civilprocesa likuma 8., 97.panta

un 193.panta piektās daļas noteikumiem, ir pienākums pamatot spriedumu, sniedzot izvērstu un nepārprotamu juridisko argumentāciju, kurā atspoguļots

konkrētā strīda atrisināšanai piemērojamo materiālo tiesību normu izvēles process, sākot ar lietā būtisku faktisko apstākļu noskaidrošanu, kas balstīta uz

pierādījumu objektīvu novērtējumu to kopumā, un beidzot ar loģiskā secībā izdarīta gala slēdziena formulēšanu. Tiesas uzdevums, izšķirot ikvienu strīdu,

ir detalizēti izvērtēt, vai prasītāja norādītie apstākļi, kas ietilpst pierādīšanas priekšmetā, guvuši apstiprinājumu, un kādas juridiskās sekas piemērojamās

materiālo tiesību normas sastāvs saista ar lietas iztiesāšanas gaitā noskaidrotiem faktiem (Augstākās tiesas Senāta 2018.gada 19.februāra spriedums

lietā Nr.SKC-7/2018, 2018.gada 29.marta spriedums lietā Nr.SKC-43/2018).

Tomēr tas nenozīmē, ka tiesai ir pienākums atbildēt uz jebkuru procesa dalībnieka argumentu, bet gan tikai uz tādiem, kas attiecas uz lietu un ir

nozīmīgi (Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs prof. R.Baloža zinātniskā vadībā.

Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 140.lpp.). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa paudusi atziņu, ka no Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

konvencijas 6.panta izriet tiesas pienākums argumentēt spriedumu, bet tas nav saprotams kā prasība detalizēti atbildēt uz jebkuru argumentu (Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 1994.gada 19.aprīļa sprieduma lietā "Van de Hurk v The Netherlands" 61.punkts). Tiesnešiem ir jāuzklausa visi argumenti,

bet viņiem nav pienākums detalizēti atrunāt jebkuru iesniegumu vai skaidri atbildēt uz jebkuru paskaidrojumu. Tiesa izvērtē argumentus, kurus tā uzskata

par nozīmīgiem no tiesību viedokļa (Eiropas Cilvēktiesību tiesas komisijas 1986.gada 13.oktobra lēmums).

[24.13] Konstatējot, ka pirmās instances tiesa pamatā pareizi izvērtējusi lietā pastāvošos apstākļus atbilstoši tiesas rīcībā esošajiem pierādījumiem,

un apelācijas sūdzībā norādītie argumenti nav guvuši apstiprinājumu, ir pamats analoga sprieduma pieņemšanai, apmierinot prasību un noraidot

pretprasību.

[25] Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 195.pantu, prasītājai nosakāmas tiesības saņemt no atbildētājas likumiskos sešus procentus no simta

gadā no pamatparāda summas, par laiku no spriedums spēkā stāšanās brīža līdz sprieduma izpildei (izsoles noslēgums dienai), ņemot vērā Civillikuma

1763.pantā noteikto.

Civilprocesa likuma 195.pants nosaka, ka taisot spriedumu par naudas summas piedziņu, tiesa tā rezolutīvajā daļā norāda (..) prasītāja tiesības par

laiku līdz sprieduma izpildei (izsoles noslēguma dienai) saņemt procentus, minot arī to apmēru (..).

Prasītāja lūdz noteikt viņai tiesības saņemt likumiskos 6% procentus gadā no parāda pamatsummas par laiku līdz nolēmuma izpildei.

Ņemot vērā Civillikuma 1756., 1757.pantā, 1759.panta 1.punktā, kā arī 1765.panta otrajā daļā, kā arī Civilprocesa likuma 195.pantā noteikto,

tiesa atzīst, ka Prasītājai ir nosakāmas tiesības saņemt no Atbildētājas likumiskos nokavējuma procentus - 6% (seši procenti) gadā no piespriestās, bet

vēl nepiedzītās parāda summas.

Vienlaikus, ievērojot Civillikuma 1763.panta 1.punkta noteikumus, ir nosakāms, ka likumisko nokavējuma procentu pieaugums apstājas, kad tas ir

sasniedzis kapitāla lielumu.

[26] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 41.panta pirmo daļu pusei, kuras labā taisīts spriedums, tiesa piespriež no otras puses visus tās samaksātos

tiesas izdevumus(..).

Prasītāja, ceļot prasību, ir samaksājusi tiesas izdevumus 207,66 euro, tajā skaitā, valsts nodevu 202,29 euro (70 euro par prasījumu par ievešanu

nekustamā īpašuma valdījumā un 132,29 euro par prasījumu par parāda piedziņu) un ar lietas izskatīšanu saistītos izdevums 5,37 euro (lietas 1.sējuma

8.-10. lapa).

Atbildētāja, ceļot pretprasību lietā, ir samaksājusi valsts nodevu 70 euro (lietas 1. sējuma 213. lapa).

No lietas materiāliem ir redzams, ka lietā kopumā ir radušies ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi 11,24 euro (lietas 1.sējuma 2. lapa), kas nozīmē,

ka lietā vēl nav samaksāti ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi 5,87 euro.

Tā kā Prasītāja atteicās no prasības daļā par ievešanu nekustamā īpašuma valdījumā un šī atteikšanās nav saistīta ar to, ka pēc prasības celšanas

Atbildētāja minēto prasījumu būtu labprātīgi apmierinājusi, bet celtā prasība par parāda piedziņu ir apmierināta, tad ievērojot Civilprocesa likuma

41.panta pirmajā un otrajā daļā noteikto, no Atbildētājas par labu Prasītājai ir piedzenami tiesas izdevumi 137,76 euro, tajā skaitā, valsts nodeva 132,29

euro, kas samaksāta par prasību tās apmierinātajā daļā, kā arī ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi 5,37 euro.

Savukārt tā kā Atbildētājas celtā pretprasība un apelācijas sūdzība ir noraidītas, tad ievērojot Civilprocesa likuma 41.panta noteikumus, nav

lemjams jautājums par Atbildētājai radušos tiesas izdevumu atlīdzināšanu.

Ņemot vērā, ka Prasītājas celtā prasība tās uzturētajā daļā ir apmierināta, tad ievērojot Civilprocesa likuma 42.panta noteikumus, lietā vēl

nesamaksātie ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi pirmās instances tiesā 5,87 euro ir piedzenami no Atbildētājas par labu valstij. Apelācijas instances

tiesā ar lietas izskatīšanu saistīti izdevumi nav radušies.

[27] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 204.1 pantu Atbildētājai nosakāms termiņš sprieduma labprātīgai izpildei 10 dienas no sprieduma spēkā

stāšanās dienas

Rezolutīvā daļa

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 432.-434.pantu Civillietu tiesas kolēģija

nosprieda

SIA “Publisko aktīvu pārvaldītājs Possessor” prasību daļā par parāda piedziņu apmierināt pilnīgi.

Noraidīt SIA “/Nosaukums A/” celto pretprasību par tiesisko attiecību nepastāvēšanas konstatēšanu.

Piedzīt no SIA “/Nosaukums A/”, reģistrācijas Nr. /reģistrācijas numurs/, par labu SIA “Publisko aktīvu pārvaldītājs Possessor”, reģistrācijas Nr.

40003192154, parādu par laika periodu no 2017.gada 1.janvāra līdz 2020.gada 30.jūlijam 881,95 euro, kā arī tiesas izdevumus 137,76 euro.

Par labu SIA “Publisko aktīvu pārvaldītājs Possessor” piedzītās summas ir iemaksājamas kādā no šādiem kontiem: konts Nr. /konta numurs/, AS

“Citadele banka”, kods: PARXLV22; konts Nr. /konta numurs/, AS “Swedbank”, kods: HABALV22; konts Nr. /konta numurs/, saņēmējs: valsts kase,

kods: TRELLV22.

Piedzīt no SIA “/Nosaukums A/”, reģistrācijas Nr. /reģistrācijas numurs/, par labu valstij ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 5,87 euro apmērā,

kas maksājami: ekonomiskās klasifikācijas kods - 21499, saņēmējs Tiesu administrācija, NMR 90001672316, ar PVN apliekamās personas reģ. Nr.

90001672316, saņēmēja iestāde Valsts kase, BIC kods TRELLV22, konts LV51TREL2190458019000.

Noteikt SIA “Publisko aktīvu pārvaldītājs Possessor” tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei (izsoles noslēguma dienai) saņemt no SIA

“/Nosaukums A/” likumiskos nokavējuma procentus - 6% gadā no piespriestās, bet vēl nepiedzītās parāda summas, nosakot, ka likumisko nokavējuma

procentu pieaugums apstājas, kad tas sasniedzis parāda lielumu.

Noteikt SIA “/Nosaukums A/” termiņu sprieduma labprātīgai izpildei – 10 dienas no sprieduma spēkā stāšanās dienas, uzliekot par pienākumu

iesniegt Zemgales apgabaltiesā pierādījumus par tiesas izdevumu samaksu valsts ienākumos.

Spriedumu var pārsūdzēt kasācijas kārtībā 30 dienu laikā no sprieduma sastādīšanas dienas Augstākās tiesas Civillietu departamentā, kasācijas

sūdzību iesniedzot Zemgales apgabaltiesā, samaksājot drošības naudu 300 euro, saņēmējs: Latvijas Republikas Augstākā tiesa, reģistrācijas Nr.

90000068892, konts LV83TREL8280010000000, saņēmēja iestāde: Valsts kase, iemaksas mērķis: F22010010, dati personas vai lietas identificēšanai.

Sprieduma sastādīšanas datums 2024.gada 20.februāris.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.Sniedzītis

Tiesnese M.Terjuhana

Tiesnese A. Misiuna

Dokuments ir parakstīts ar drošu elektronisku parakstu un satur laika zīmogu.

Dokumenta oriģināls glabājas Tiesu informatīvajā sistēmā(pie lietas kartiņas).