Court dismisses appeal against fixed fine for speeding in residential zone, ruling no discretion exists for mandatory penalties.

Lietas arhīva Nr. 1A-0205-17/3

ECLI:LV:RPPT:2017:0906.1A68020517.1.S

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā, 2017.gada 6.septembrī

Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesa

tiesnese I.Ramane

rakstveida procesā izskatīja administratīvā pārkāpuma lietu /pers. A/ sūdzībā par Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas

pārvaldes 2017.gada 2.maija lēmumu Nr.816.

Aprakstošā daļa

2017.gada 27.martā plkst. 15:23, VP RRP KPP Patruļpolicijas pārvaldes Ceļu policijas bataljona (turpmāk – PPP CPB) jaunākais inspektors

Everts Pudņiks noformēja /pers. A/ administratīvā pārkāpuma protokolu Nr.PG053292 par Ministru kabineta 2015.gada 2.jūnija noteikumu Nr.279

„Ceļu satiksmes noteikumi” (turpmāk – CSN) 101.punkta prasību neievērošanu, proti, par to, ka viņš 2017.gada 27.martā, plkst.15:13, Rīgā, pa

Dzērbenes ielu no Lielvārdes ielas puses Linezera ielas virzienā vadīja transportlīdzekli Mitsubishi Outlander, valsts reģistrācijas numurs /reģistrācijas

numurs/, ar braukšanas ātrumu 47 km/h, ceļa zīmes Nr.533 „Dzīvojamā zona” darbības zonā, pie atļautā ātruma 20 km/h. Minimālais ātrums, aprēķinot

pieļaujamo radara kļūdu – 44 km/h. Ātrums fiksēts ar radaru „Stalker Dual DSR” Nr.DD 006692, kas verificēts līdz 2017.gada 28.decembrim.

Pārkāpums fiksēts videoierakstā un vadītājam piedāvāts to uzrādīt.

Atbildība par šo pārkāpumu paredzēta Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk – Latvijas APK) 149. 8 panta astotajā daļā – par

atļautā braukšanas ātruma pārsniegšanu no 21 km/h līdz 30 km/h ar vieglajiem automobiļiem, ja tas izdarīts vietā, kura apzīmēta ar ceļa zīmi Nr.519 vai

555 „Apdzīvotas vietas sakums” vai ar ceļa zīmi Nr.533 „Dzīvojamā zona”.

Par izdarīto pārkāpumu /pers. A/ saukts pie atbildības par Latvijas APK 149. 8 panta astotajā daļā paredzētā pārkāpuma izdarīšanu, piemērojot

naudas sodu 80 (astoņdesmit) euro (turpmāk – sākotnējais lēmums).

Sākotnējais lēmums pārsūdzēts. 2017.gada 4.aprīlī lūdzot pārskatīt pieņemto lēmumu ievērojot atbildību mīkstinošus apstākļus: iesniedzējs atzīst

savu vainu, vaļsirdīgi nožēlo izdarīto, pārkāpums izdarīts gaišajā diennakts laikā, skaidros laika apstākļos, uz sausa ceļa seguma, zemas satiksmes

intensitātes apstākļos. Tāpat norādīts, ka transportlīdzeklī atradās iesniedzēja māte sliktā veselības stāvoklī, kuru iesniedzējs veda no veselības centru

„Biķernieki”. /pers. A/ izteicis lūgumu piemērot nosacītu daļēju atbrīvošanu no soda samaksas.

Savukārt 2017.gada 9.aprīļas lūgumā /pers. A/ lūdzis atcelt piemēroto sodu, norādot, ka maršrutā no veselības centra „Biķernieki” līdz Dzērbenes

ielas namam Nr.27a, kur bija fiksēts pārkāpums, nav ceļa zīmes, kas informētu par dzīvojamās zonas sākumu. Iesniegumā iekopēta karte, kurā attēlots

iesniedzēja braukšanas maršruts un vieta, kur iesniedzējs veica labo pagriezienu no Lielvārdes ielas un vieta, kur viņš iebrauca Bajāru un Aizpriežu ielu

krustojumā. Norādīts, ka pēc Rīgas Pašvaldības policijas informācijas, šajā maršrutā ir atļauta transportlīdzekļu kustība, informācija ir pieprasīta

2017.gada 7.aprīlī.

Ar Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes 2017.gada 2.maija lēmumu Nr.816 (turpmāk – iestādes lēmums)

sākotnējais lēmums lietā atstāts negrozīts.

Iestādes lēmumā konstatēti sākotnējā lēmuma pieņemšanas apstākļi, /pers. A/ iesniegto lūgumu saturs. Konstatēts, ka administratīvā pārkāpuma

protokols satur ierakstu, ka persona atteicās parakstīt protokolu. Vadītājs rakstiskus paskaidrojumus nav sniedzis.

Pārbaudot pārsūdzēto sākotnējo lēmumu iestāde secinājusi, ka CSN 101.punkts nosaka, ka apdzīvotās vietās visu transportlīdzekļu braukšanas

ātrums nedrīkst pārsniegt 50 km/h, bet dzīvojamās zonās, daudzdzīvokļu namu pagalmos, degvielas uzpildes staciju un stāvvietu teritorijās 20 km/h.

Latvijas APK 149.8 panta astotās daļas sankcija par CSN 101.punkta prasību pārkāpumu, t.i., par atļautā braukšanas ātruma pārsniegšanu no 21

km/h līdz 30 km/h, ja tas izdarīts vietā, kura apzīmēta ar ceļa zīmi Nr.519 vai 555,,Apdzīvotas vietas sākums” vai ar ceļa zīmi Nr.533 „Dzīvojamā zona”,

transportlīdzekļa vadītājam paredz uzlikt naudas sodu 80 euro apmērā.

Iestāde konstatējusi, ka lietā nepastāv strīds par to, ka 2017.gadja 27.martā plkst.15:13 /pers. A/ vadīja transportlīdzekli Mitsubishi Outlander,

valsts reģistrācijas numurs /reģistrācijas numurs/, pa protokolā (sākotnējā lēmumā) norādīto maršrutu ar braukšana ātrumu 47 km/h, ko neapstrīd arī pats

iesniedzējs.

Atzīts, ka ir noskaidrojams jautājums, vai iesniedzējs varēja pārliecināties, ka viņš atrodas dzīvojamā zonā un vai iesniegumā norādītie pārkāpuma

izdarīšanas apstākļi var būt par pamatu pieņemtā lēmuma atcelšanai.

Ceļu satiksmes likuma 43.4 pants nosaka, ka noteiktā braukšanas ātruma ievērošanu kontrolē Valsts policija ar šim nolūkam paredzētām

mērierīcēm.

No Latvijas Nacionāla metroloģijas centra Elektrisko mērījumu laboratorijas izdotā un apstiprinātā verificēšanas sertifikāta Nr. E1020/16 izriet, ka

radars „Stalker Dual DSR” Nr.DE006692 autotransporta līdzekļu ātrumu kontrolei atzīts par derīgu.

Lietas izskatīšanas laikā pārbaudīts /pers. A/ pārkāpuma videoieraksts. Tajā redzams, ka 2017.gada 27.martā plkst.15:12:55 tiek fiksēts

braukšanas ātrums 47 km/h transportlīdzeklim, kuru jaunākais inspektors E.Pudņiks identificēja kā Mitsubishi Outlander, valsts reģistrācijas numurs

/reģistrācijas numurs/. Ātruma fiksēšanas brīdī dotais transportlīdzeklis ir tuvākais kustīgais objekts uz brauktuves.

Pārkāpuma fiksēšanas vietā jaunākais inspektors E.Pudņiks sastādījis dienesta ziņojumu, kurā norādīts, ka protokolā norādītajā laikā pildījis

dienesta pienākumus kopā ar jaunāko inspektoru Artūru Ivulānu un atradās Dzērbenes ielā, kur veica transportlīdzekļu braukšanas ātruma kontroli ceļa

zīmes Nr.533 darbības zonā plkst.15:13 fiksēts atļautā braukšanas ātruma pārkāpums transportlīdzeklim Mitsubishi Outlander, valstis reģistrācijas

numurs /reģistrācijas numurs/, kuru vadīja /pers. A/ ar ātrumu 47 km/h, pie atļautā ātruma 20 km/h. Iepazīstinot vadītāju ar sastādītā protokola saturu,

/pers. A/ tam nav piekritis, norādot, ka ceļa zīmes ir uzstādītas nepareizi un atteicies parakstīt protokolu. Tiesības un pienākumi vadītajam izskaidroti.

Iestādes lēmumā atzīst, ka fiksējot pārkāpumu un administratīvā protokola sastādīšanas laikā policijas darbinieks rīkojies savas kompetences

ietvaros. Apstākļi, kas dotu pamatu apšaubīt policijas darbinieka objektivitāti un iespējas fiksēt pārkāpumu, konstatēti netika. Bez tam nav konstatēti

apstākļi, ka policijas darbinieks tieši vai netieši būtu ieinteresēts sastādīt iesniedzējam administratīvā pārkāpuma protokolu kaut kādu personīgu motīvu

dēļ.

Norādīts, ka saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.panta ceturto daļu valsts pārvaldei, atsevišķai iestādei vai amatpersonai, tātad, šajā

gadījumā arī policijas darbiniekam, īstenojot valsts pārvaldes funkcijas, nav savu interešu.

Atsaucoties uz Latvijas Republikas Administratīvā apgabaltiesas 2009.gada 15.decembra spriedumu (lieta Nr.A42499107), iestāde norāda, ja

persona patiešām nav vainīga, tad tā ir ieinteresēta uzreiz tūlīt pēc pārkāpuma sniegt patieso lietas apstākļu izklāstu sīkā paskaidrojumā. Sniegt

paskaidrojumus ir personas tiesības, ja viņa tās neizmanto, tad vēlāk vairs nevar atsaukties uz saviem pirmajiem paskaidrojumiem. Vislielākā ticamība ir

dodama tieši pirmajiem paskaidrojumiem, kamēr personai vēl nav bijis laika izdomāt sev izdevīgāku versiju.

2017.gada 20.aprīlī reģistrētajā iesniegumā /pers. A/ norāda, ka atzīst pārkāpumu, vaļsirdīgi nožēlo izdarīto un lūdz piemērot nosacītu daļēju

atbrīvošanu no soda samaksas, savukārt 2017.gada 18.aprīlī VP RRP KPP reģistrētajā iesniegumā /pers. A/ pārkāpumu neatzīst un norāda, ka viņa

braukšanas maršrutā nebija ceļa zīmes Nr.533. Izvērtējot abus /pers. A/ iesniegumus, VP RRP KPP konstatē tajās pretrunas, līdz ar ko kritiski vērtē

2017.gada 18.aprīlī VP RRP KPP reģistrētajā iesniegumā norādīto transportlīdzekļa braukšanas maršrutu, uzskatot to par mēģinājumu izvairīties no

administratīvās atbildības par atļautā braukšanas ātruma pārsniegšanu.

Pamatojoties uz Latvijas APK 243., 243. 1 pantu iestāde konstatējusi, ka lietā ir šādi pierādījumi: administratīvā pārkāpuma protokols

Nr.PG053292, pārkāpuma videoieraksts, atkārtotās verificēšanas sertifikāts Nr.E1020V169, jaunākā inspektora E.Pudņika dienesta ziņojums un /pers.

A/ iesniegumi.

Izvērtējot administratīvajā lietā savāktos materiālus, iestādes lēmumā atzīts par pierādītu, ka iesniedzējs 2017.gada 27.martā ir izdarījis CSN

101.punkta prasību pārkāpumu. Administratīvā pārkāpuma protokols Nr.PG053292 viņam noformēts likumīgi un sods piemērots pamatoti.

Latvijas APK 149. 8 panta astotās daļas sankcija, par CSN 101.punkta prasību neizpildīšanu, transportlīdzekļa vadītājam paredz piemērot naudas

sodu 80 euro apmērā. Tā kā likumdevējs ir pieņēmis imperatīvu likuma noteikumu, iestādei vairs nav iespējas lemt par konkrētajām piemērotākajām

tiesiskajām sekām. Tātad šī norma paredz iestādes rīcības ierobežojumu, t.i., likumdevējs jau ir paredzējis samērīguma un lietderības apsvērumu nosakot,

ka ir piemērojams naudas sods 80 euro apmērā. Līdz ar to nav iespējams grozīt /pers. A/ piemēroto sodu, ņemot vērā atbildību mīkstinošus vai

pastiprinošus apstākļus.

Pamatojoties uz norādīto ar iestādes lēmumu sākotnējais lēmums atstāts negrozīts un /pers. A/ sūdzība noraidīta.

/pers. A/ (turpmāk – sūdzības iesniedzējs) iestādes lēmumu pārsūdzējis, lūdzot atcelt piemēroto sodu vai gadījumā, ja sods netiek atcelts, nosacīti

daļēji atbrīvot no naudas soda samaksas.

Sūdzībā norādīts, ka pretēji iestādes lēmumā norādītajam, /pers. A/ pēc protokola sastādīšanas tiesības un pienākumi netika izskaidroti. Uz to arī

norāda vadītāja paraksta neesamība protokolā.

Norāda, ka iestādes lēmumā pareizi norādīts ka 2017.gada 27.martā /pers. A/ pārvietojās ar transportlīdzekli Mitsubishi Outlander, valsts

reģistrācijas numurs /reģistrācijas numurs/ /, no veselības centra „Biķernieki” pa Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldē ar

Nr. G/4096 reģistrētajā iesniegumā norādīto maršrutu un automašīnā atradās viņa māte sliktā veselības stāvoklī. Pārkāpuma fiksēšanas brīdī jaunākais

inspektors Everts Pudņiks norādīja uz ceļazīmi „Dzīvojamās zonas beigas”, tādējādi liekot saprast, ka /pers. A/ nonācis dzīvojamajā zonā CSN izpratnē.

Pārvietojoties pa minēto maršrutu sūdzības iesniedzējs nav redzējis ceļazīmi „Dzīvojamās zonas sākums”.

Neskatoties uz to, veids kā tūlītēji /pers. A/ izteica inspektoram savas šaubas bija, ka „ceļa zīmes ir uzstādītas nepareizi”. Ar to saprotot „kā

gan var būt dzīvojamās zonas beigas, ja nav bijis dzīvojamās zonas sākums?”.

Tā kā tiesības un pienākumi viņam netika izskaidroti, tad protokola atbilstošajā ailītē nav parakstījies. Pretējā gadījumā būtu apzināti sniedzis

nepatiesu informāciju. Inspektors protokolā nebija norādījis vainu mīkstinošos apstākļus un neizskatīja iespēju piemērot Latvijas APK 276.1 pantu, tāpēc

/pers. A/ protokolu neparakstīja.

Pēc kāda laika /pers. A/ pārbaudījis ceļa zīmes „Dzīvojamās zonas sākums” esamību iepriekš minētajā maršrutā un noskaidrojis, ka šādas

ceļazīmes tur nav. Tādēļ 2017.gada 18.aprīlī iesniedza lūgumu atcelt nepamatoti piemēroto sodu.

Sūdzības iesniedzējs norāda, ka Iesniegumā Nr.G/4096 ir ar attēliem viennozīmīgi norādīts, ka nevarēja pārliecināties, ka viņš atrodas dzīvojamā

zonā, bet iestādes lēmumā tas nav ņemts vērā.

Tāpat norāda, ka atsauce uz Latvijas Republikas administratīvās apgabaltiesas 2009.gada 15.decembra spriedumu lietā Nr.A42499107 ir

nepamatota, jo konkrētajā gadījumā persona protokola sastādīšanas brīdī iepriekš minēto iemeslu pēc nebija pārliecināta vai tā patiešām nav vainīga, jo

nebija pārliecināta par ceļazīmes „Dzīvojamās zonas sākums” neesamību konkrētajā maršrutā. Tāpēc šis precedents konkrētajā gadījumā nebūtu

pielietojams. Šis spriedums ir piemērojams tikai gadījumā, ja uzreiz tūlīt pēc pārkāpuma personai nav darāms nekas svarīgāks, konkrētajā gadījumā

nogādāt mājās māti, kas bija sliktā veselības stāvoklī, nevis veltīt laiku Ceļu policijas protokola-lēmuma rakstiskai precizēšanai.

Sūdzības iesniedzējs norāda, ka ir sniedzis paskaidrojumus un turpina tos sniegt, tāpēc drīkst atsaukties uz saviem paskaidrojumiem. Turklāt

pirmais viņa paskaidrojums bijis, ka ceļa zīmes ir uzstādītas nepareizi.

Uzticoties Latvijas tiesiskajai kārtībai nolēmis lūgt piemērot Latvijas APK 276. 1 pantu. Lūgumu iesniedzis nepārbaudot zīmes esamību dabā.

Tomēr, tā kā nav pametušas šaubas, ka attiecīgajā vietā nav uzstādīta zīme „Dzīvojamās zonas sākums” un bijusi vēlme pašam iziet bezjēdzīgo

pārsūdzības procesu, veltījis laiku un līdzekļus, lai pārbaudītu ceļa zīmes esamību. Noskaidrojis, ka šādas zīmes tur nav. Lēmumā šis fakts netiek

apstrīdēts. Tāpēc nekavējoties iesniedzis lūgumu atcelt nepamatoti piemēroto sodu.

Pretēji iestādes lēmumā norādītajam, ka iesniedzējam bija iespēja pārliecināties par to, ka viņš atrodas dzīvojamā zonā, norāda, ka lūgumā, kas

reģistrēts ar Nr.G/4096, pievienotajos fotoattēlos nepārprotami redzams, ka iesniedzējs nevarēja pārliecināties, ka atrodas dzīvojamā zonā. Iestādes

lēmumā tas nav ņemts vērā.

Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā norāda, ka ir atzinis to, ka atradies dzīvojamā zonā, par kuras beigām norādīja zīme „Dzīvojamās zonas beigas”

un pārvietojās ar ātrumu 47 km/h, bet nav bijis pārliecināts par ceļa zīmes „Dzīvojamās zonas sākums” esamību.

Pamatojoties uz iepriekš noradīto sūdzības iesniedzējs uzskata, ka var secināt, ka pilnībā ir ignorēts fakts, ka braucot pa viņa norādīto maršrutu

nevarēja pārliecināties par zīmes „Dzīvojamās zonas sākums” neesamību, patvaļīgi bez pierādījumiem apstrīdēts norādītais maršruts, ignorēts lūgums

piemērot Latvijas APK 276.1 pantu.

Latvijas APK 289. 6 panta pirmā daļa noteic, ka rajona (pilsētas) tiesas administratīvā pārkāpuma lietu izskata rakstveida procesā. Ievērojot, ka

sūdzības iesniedzējs un iestāde nav lūguši lietu izskatīt mutvārdu procesā, tiesa lietu skata rakstveida procesā

Motīvu daļa

Pārbaudot lietas materiālos esošos rakstveida pierādījumus, izvērtējot sūdzības pamatojumu, pārsūdzētā iestādes lēmuma motivāciju, tiesa atzīst, ka

Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes 2017.gada 2.maija lēmumu Nr.816 ir pamatots un atstājams negrozīts, bet /pers. A/

sūdzība nav pamatota un ir noraidāma.

Latvijas APK 289. 6 panta septītajā daļā noteikts, ka tiesa, izskatot administratīvā pārkāpuma lietu, tajā skaitā izlemj, vai ir noticis administratīvais

pārkāpums; vai persona, kuru sauc pie administratīvās atbildības, ir vainīga šā administratīvā pārkāpuma izdarīšanā; vai persona ir sodāma par šo

administratīvo pārkāpumu; vai ir apstākļi, kas pastiprina vai mīkstina atbildību; kāds administratīvais sods piemērojams personai.

Tādējādi izskatot sūdzību par lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā, tiesa pārbauda pārsūdzētā lēmuma likumību un pamatotību. Līdz ar to tiesa

vērtē, vai pārsūdzētais lēmums atbilst tiesību normām un ir pamatots ar pārbaudītiem un pierādītiem faktiskajiem apstākļiem, respektīvi, vai sūdzības

iesniedzējs ir pamatoti atzīts par vainīgu konkrētā administratīvā pārkāpuma izdarīšanā un piemērots atbilstošs administratīvais sods.

Lietā nepastāv strīds, ka 2017.gada 27.martā, plkst.15:13, Rīgā, /pers. A/ vadīja transportlīdzekli Mitsubishi Outlander, valsts reģistrācijas numurs

/reģistrācijas numurs/, pa Dzērbenes ielu no Lielvārdes ielas puses Linezera ielas virzienā ar braukšanas ātrumu 47 km/h. Sūdzības iesniedzējs apstrīd, vai

viņam bija zināms par ceļa zīmes Nr.533 „Dzīvojamā zona” darbības zonas sākumu.

Tiesa, pārbaudot pārsūdzētā iestādes lēmuma motivāciju, atzīst, ka tā ir pareiza un pilnībā pietiekama, ievērojot sūdzībā, kas iesniegta iestādei,

ietvertos argumentus. Iestāde, izvērtējot konkrētās lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, pamatoti atzinusi, ka /pers. A/ izdarījis administratīvo

pārkāpumu, kas paredzēts 149.8 panta astotajā daļā un sodīts ar naudas sodu 80 (astoņdesmit) euro.

Par izdarīto pārkāpumu piemērots normas sankcijā paredzētais sods. Veicot administratīvā pārkāpuma lietvedību ir ievērotas sūdzības iesniedzēja

procesuālās prasības.

Lai gan sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka viņam nav izskaidrotas viņa procesuālās tiesības, šis apgalvojums nav apstiprināts ar objektīvi

pārbaudāmiem pierādījumiem. Tiesai nav pamata apšaubīt, ka policijas amatpersona veicot dienesta pienākumus ir rīkojusies atbilstoši likuma prasībām.

Tādējādi nav ziņu, kas dotu pamatu atzīt, ka ir noticis sūdzības iesniedzēja tiesību aizskārums viņam neizskaidrojot Latvijas APK 260.pantā paredzētās

pie administratīvās atbildības saucamās personas tiesības.

Tiesa atzīst, ka iestāde ir pilnīgi un objektīvi veikusi lietas apstākļu pārbaudi. Lietā iegūtās ziņas par faktiem apstiprina administratīvā pārkāpuma

sastāva esamību /pers. A/ darbībās. Iestāde ir vērtējusi pārkāpuma faktiskā sastāva atbilstību Latvijas APK 149. 8 panta astotās daļas dispozīcijai, t.i.,

lietā ar pierādīšanas līdzekļiem ir apstiprināts fakts, ka sūdzības iesniedzēja vadītais transportlīdzeklis Mitsubishi Outlander, valsts reģistrācijas numurs

/reģistrācijas numurs/, pārkāpuma konstatēšanas brīdī ceļa zīmes Nr.533 „Dzīvojamā zona” darbības zonā, pie atļautā ātruma 20 km/h, pārsniedzot

atļauto braukšanas ātrumu par 24 km/h.

Lai gan sūdzības iesniedzējs neapstrīd faktiskos apstākļus, tomēr lēmumu uzskata par nepamatotu, jo viņam nav bijis zināms, ka administratīvā

pārkāpuma vieta atrodas „dzīvojamā zonā”, tāpēc ka neesot redzējis zīmi „Dzīvojamās zonas sākums”, kā arī vēlāk pārbaudot maršrutu, pa kuru braucis

2017.gada 27.martā, šādu zīmi nav atradis.

Novērtējot lietā esošos pierādījumus tiesa nav guvusi apstiprinājumu sūdzības iesniedzēja apgalvojumam, ka viņa 2017.gada 9.aprīļa līgumam par

piemērotā soda atcelšanu pievienotie fotoattēli pierāda, ka viņa faktiskā brauciena maršrutā nav bijusi uzstādīta ceļa zīme „Dzīvojamās zonas sākums”.

Attiecīgie fotoattēli nesatur ziņas par laiku un apstākļiem, kādos tie izgatavoti. Turklāt šie attēli paši par sevi nepierāda faktu, ka pārkāpums

konstatēšanas vieta nav atradusies dzīvojamās zonas teritorijā.

Saskaņā ar Latvijas APK 243.panta ceturto daļu, ja vien administratīvā pārkāpuma lietvedībā netiek pierādīts pretējais, bez papildus procesuālo

darbību veikšanas par pierādījumu uzskatāmas ziņas par faktiem, kuras administratīvā pārkāpuma konstatēšanas brīdī administratīvā pārkāpuma

protokolā fiksējusi amatpersona. No norādītās normas secināms, ka administratīvā pārkāpuma protokolā ietvertās ziņas par konkrētiem faktiem ir

atzīstamas par pierādījumiem, ja vien lietā nav iegūti citi pierādījumi, kas liecina par pretējo. Izskatāmajā gadījumā tiesa nekonstatē, ka lietā būtu iegūtas

ziņas par tādiem faktiem, kas ļautu apšaubīt protokolā norādītās ziņas par to, ka sūdzības iesniedzējs 2017.gada 27.martā plkst.15:13, vadīja

transportlīdzekli Mitsubishi Outlander, valsts reģistrācijas numurs /reģistrācijas numurs/, Rīgā, pa Dzērbenes ielu no Lielvārdes ielas puses Linezera ielas

virzienā ceļa zīmes Nr.533 „Dzīvojamā zona” darbības zonā.

Tiesa atzīst, ka iestādes lēmumā ietvertais pamatojums personas saukšanai pie administratīvās atbildības, kā arī noteiktā soda piemērošanai ir

pareizs un pilnībā pietiekams un pievienojas iestādes nolēmuma motivācijai. Iestāde ir vispusīgi un pilnīgi izvērtējusi lietas faktiskos un tiesisks apstākļus,

novērtējusi esošos pierādījumus un normatīvo regulējumu, sniedzot argumentētu pamatojumu izdarītajiem secinājumiem. Tādējādi atbilstoši Latvijas APK

289.13 panta trešajā daļā noteiktajam, tiesai nav pamata atkārtot pārsūdzētajā lēmumā izklāstītos argumentus. Tā kā tiesa, izskatot lietu, ir nonākusi pie

tiem pašiem secinājumiem, kurus jau iepriekš izdarījusi iestāde, tiesai nav atkārtoti šie argumenti nav jānorāda.

Vienlaicīgi tiesa uzskata par nepieciešamu papildus izvērtēt apstākļus, ko sūdzības iesniedzējs norādījis kā argumentus iestādes lēmuma

nepamatotībai un kas nav bijuši izvirzīti sūdzībā par sākotnējo lēmumu.

Attiecībā par sūdzībā norādīto argumentu, ka iestādes lēmumā izdarīta nepamatota atsauce uz Administratīvā apgabaltiesas 2009.gada

15.decembra spriedumu lieta Nr.A42499107, tiesa atzīst, ka tas nav pamatots.

Pārbaudot lietas materiālus tiesa konstatēja, ka administratīvā pārkāpuma konstatēšanas vietā un laikā sūdzības iesniedzējs rakstveida

paskaidrojumu nesniedza. No policijas darbinieka dienesta ziņojuma izriet, ka persona norādījusi vien to, ka zīmes nav nepareizi uzstādītas. Lietā nav ziņu

par to, ka persona būtu informējusi policijas darbinieku, ka kustības maršrutā attiecīgās zīmes nav bijušas uzstādītas.

Vērtējot sūdzības iesniedzēja argumentu, ka viņa vēlāk sniegtie paskaidrojumi ir bijuši secīgi un savstarpēji pamatoti, tiesa konstatē, ka 2017.gada

4.aprīļa lūgumā par soda atcelšanu persona ir atzinusi savu vainu un tikai 2017.gada 9.aprīļa lūgumā norādījusi, ka kustības maršrutā zīme „Dzīvojamā

zona” nav uzstādīta. Administratīvā pārkāpuma protokols sastādīts 2017.gada 27.martā. Tātad personai jau līdz 2017.gada 4.aprīlim bija pietiekams

laiks iegūt pārliecību par ceļa zīmes esamību vai neesamību. Tāpēc nav pamata uzskatīt, ka sūdzības iesniedzējs 2017.gada 9.aprīļa lūgumā nav mainījis

savu sākotnējo attieksmi. Ievērojot konstatēto tiesa atzīst, ka iestādes lēmumā pamatoti norādīts, ka /pers. A/ iesniegumos konstatējamas pretrunas, kas

vērtējamas kā mēģinājums izvairīties no administratīvās atbildības.

Attiecībā par sūdzībā norādīto apstākli, ka iestādes lēmumā nav vērtēta Latvijas APK 276.1 pantā noteiktā iespēja nosacīti daļēji atbrīvot sūdzības

iesniedzzēju no naudas soda samaksas, tiesa norāda, ka no Latvijas APK 276. 1 panta jēgas izriet, ka šīs tiesību normas piemērošana ir amatpersonas

izvēle, ja atzīst to par nepieciešanu, bet nav pienākums, kas būtu obligāti jārealizē. Savukārt personas piedāvājumu slēgt vienošanos var uzskatīt par

personas lūgumu izvērtēt iespēju slēgt vienošanos, bet šādam lūgumam nav saistošu tiesisku seku. Turklāt kā tas izriet no iestādē iesniegtā 2017.gada

9.aprīļa lūguma sūdzības iesniedzējs neatzīst pārkāpuma esamību savās darbībās. Tādējādi nepastāv Latvijas APK 276. 1 panta otrās daļas 1.punktā

noteiktais priekšnosacījums normas piemērošanai, jo persona, kuru sauc pie administratīvās atbildības, nav pilnīgi atzinusi savu vainu un piekrīt lēmumam

par naudas soda uzlikšanu. Pastāvot šādiem apstākļiem, par nenotikušu vienošanos personai, kas saukta pie administratīvās atbildības, nav tiesību

sūdzēties.

Pārējos sūdzībā ietvertos argumentus tiesa nevērtē, ievērojot Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņas, proti, kā vairākkārt atzinusi Eiropas Cilvēktiesību

tiesa, no Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta izriet tiesas pienākums argumentēt spriedumu, bet tas nav saprotams

kā prasība detalizēti atbildēt uz jebkuru argumentu (sk., piemēram, 61.punktu 1994.gada 19.aprīļa spriedumā „ Van de Hurk v The Netherlands”

(iesnieguma Nr. 16034/90)). Tiesnešiem ir jāuzklausa visi argumenti, bet viņiem nav pienākums detalizēti atrunāt jebkuru iesniegumu vai skaidri atbildēt

uz jebkuru paskaidrojumu. Tiesai ir atļauts izvērtēt argumentus, kurus tā uzskata par nozīmīgiem no tiesību viedokļa (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

komisijas 1986.gada 13.oktobra lēmumu lietā 10153/82 Austria).

Pamatojoties uz iepriekš norādīto tiesa atzīst, ka lietā ir savākti un vērtēti pietiekami un attiecināmi pierādījumi, kas apstiprina pārkāpuma

izdarīšanas faktu, tāpēc sūdzības iesniedzēja darbībās pamatoti konstatēts Latvijas APK 149. 8 panta astotajā daļā paredzētais administratīvais

pārkāpums.

Tiesa nav konstatējusi apstākļus, kas dotu pamatu sūdzības iesniedzēju atbrīvot no administratīvās atbildības, atzīstot izdarīto administratīvo

pārkāpumu par maznozīmīgu Latvijas APK 21.panta izpratnē. Tāpēc tiesa pievienojas iestādes secinājumiem, ka /pers. A/ piemērojams normas sankcijā

paredzētais sods, jo pastāvot konkrētajā lietā esošiem apstākļiem soda nepiemērošana būtu pretrunā ar Latvijas APK 22.pantu, kas nosaka, ka

administratīvais sods ir atbildības līdzeklis un tiek piemērots, lai personu, kura izdarījusi administratīvo pārkāpumu, audzinātu likumu ievērošanas un

sadzīves noteikumu cienīšanas garā, kā arī lai tiesību pārkāpējs, kā citas personas neizdarītu jaunus pārkāpumus.

Par Latvijas APK 149. 8 panta astotajā daļā norādītā administratīvā pārkāpuma izdarīšanu likumdevējs paredzējis tikai vienu soda veidu – naudas

sodu 80 euro apmērā. Tādējādi tiesa atzīst, ka sūdzības iesniedzējam piemērotais sods par administratīvā pārkāpuma izdarīšanu piemērots atbilstoši

normas sankcijai.

Likumdevējs nav tieši noteicis, ka gadījumā, kad par administratīvo pārkāpumu paredzēts konkretizēts sods konstantas naudas summas veidā,

institūcija vai amatpersona, kura ir tiesīga uzlikt administratīvo sodu, būtu atbrīvota no Latvijas APK 32.panta otrajā daļā noteiktā pienākuma izvērtēt

izdarītā pārkāpuma raksturu, pārkāpēja personību, viņa vainas pakāpi, mantisko stāvokli, atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus. Tomēr

gadījumā, ja likumdevējs ir pieņēmis imperatīvu normu, saskaņā ar kuru ir izdodams obligātais administratīvais akts, tad likumdevējs jau sākotnēji ir

izvērtējis sabiedrības un atsevišķas personas tiesiskās intereses, kā rezultātā pieņemta norma, kas noteic, ka, pastāvot konkrētiem faktiskajiem

apstākļiem, izdodams obligātais administratīvais akts, kas nav saistīts ar īpašu tā izdošanas vai satura lietderības apsvērumu izvērtēšanu.

Tādējādi secināms, ka izskatot administratīvā pārkāpuma lietu, iestāde ir ievērojusi Latvijas APK 32.panta pirmās daļas prasības, kas noteic, ka

sodu par administratīvo pārkāpumu uzliek ietvaros, ko nosaka normatīvais akts, kurā paredzēta atbildība par izdarīto pārkāpumu, stingrā saskaņā ar šo

kodeksu un citiem aktiem par administratīvajiem pārkāpumiem.

Pamatojoties uz iepriekš norādīto, tiesa atzīst, ka /pers. A/ ir pamatoti saukts pie administratīvās atbildības saskaņā ar LAPK 149.8 panta astoto

daļu un sodīts atbilstoši šajā normā noteiktajai sankcijai, līdz ar to nav konstatējams piemērotā soda apmēra prettiesiskums. Tiesa nav arī konstatējusi

apstākļus, kas var kalpot par pamatu administratīvā soda atcelšanai un administratīvā pārkāpuma tiesvedības izbeigšanai. Līdz ar to iestādes lēmums ir

atstājams negrozīts, bet sūdzība noraidāma.

Rezolutīvā daļa

Vadoties no Latvijas APK 289.12 panta otrās daļas 1.punktu, tiesa

n o s p r i e d a:

atstāt negrozītu Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes 2017.gada 2.maija lēmumu Nr.816, bet /pers. A/, sūdzību

noraidīt.

Spriedumu var pārsūdzēt Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģijā 10 darba dienu laikā no pilna sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot

apelācijas sūdzību Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesā.

Pilns spriedums sastādīts un pieejams tiesas kancelejā no 2017.gada 6.septembra.

Tiesnese I.Ramane