Supreme Court dismisses lower court's case termination due to lack of state secret classification for access records.

ECLI:LV:AT:2026:0331.A420137725.7.L

Lieta Nr. A420137725, SKA-397/2026

Administratīvo lietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

LĒMUMS

Rīgā 2026.gada 31.martā

Senāts šādā sastāvā: senatore referente Ieva Višķere, senatori Ermīns Darapoļskis un Diāna Makarova

rakstveida procesā izskatīja zvērinātas advokātes Jeļenas Kvjatkovskas blakus sūdzību par Administratīvās rajona

tiesas 2025.gada 4.decembra lēmumu par tiesvedības izbeigšanu.

Aprakstošā daļa

[1] Pieteicēja – zvērināta advokāte Jeļena Kvjatkovska – 2025.gada 13.februārī vērsās Korupcijas novēršanas un

apkarošanas birojā (turpmāk – birojs) ar iesniegumu – advokāta pieprasījumu, lūdzot izsniegt informāciju: 1) vai

valsts apsūdzības uzturētājs – prokurors – krimināllietas iztiesāšanas laikā ir iepazinies ar operatīvās darbības lietas

materiāliem un, ja ir, tad vai tas darīts uz konkrēta pieprasījuma pamata, 2) kura amatpersona un uz kāda pamata ir

devusi atļauju prokuroram iepazīties ar operatīvās darbības lietas materiāliem, 3) vai dokumentos ir fiksēts, kad un

kādas amatpersonas ir iepazinušās ar operatīvās darbības lietas materiāliem. Pieteicēja arī lūdza izsniegt kopijas

dokumentiem, kuros fiksēta pieprasītā informācija, kā arī prokurora pieprasījuma par iepazīšanos ar operatīvās

darbības lietas materiāliem kopiju. Pieteicēja norādīja, ka informācija nepieciešama juridiskās palīdzības sniegšanai

/Persona A/ (/Persona A/).

Birojs pieteicējai sniedza atbildi, norādot, ka prokurors kā valsts apsūdzības uzturētājs krimināllietā ir iepazinies ar

operatīvās darbības lietas materiāliem 2021.gada 26.aprīlī, 2023.gada 25.janvārī un 2024.gada 13.augustā un

tiesiskais pamats tam izriet no likuma „Par valsts noslēpumu”, Kriminālprocesa likuma un Operatīvās darbības

likuma normām.

[2] Pieteicēja vērsās tiesā ar pieteikumu, citstarp lūdzot tiesu uzdot birojam izsniegt 2025.gada 13.februāra

iesniegumā pieprasīto informāciju. Tiesa par šo prasījumu ierosināja administratīvo lietu Nr. A420137725. Tomēr

ar 2025.gada 4.decembra lēmumu tiesa nolēma tiesvedību lietā izbeigt, pamatojoties uz Administratīvā procesa

likuma 282.panta 1.punktu (lieta nav izskatāma administratīvā procesa kārtībā).

Tiesas lēmums pamatots ar turpmāk norādītajiem apsvērumiem.

[2.1] Lai ar pieteikumu varētu vērsties administratīvajā tiesā, strīda pamatā jābūt administratīvajam aktam,

faktiskajai rīcībai vai publisko tiesību līgumam. Faktiskā rīcība ir tāda iestādes rīcība, kas īstenota valsts pārvaldes

jomā un kas nav ar kriminālprocesu saistīta rīcība.

Operatīvā darbība pēc sava rakstura nav klasiska administratīvā procesa kārtībā pārbaudāma darbība valsts

pārvaldes jomā; tā ir darbība, kuras būtība ir cieši saistīta ar pret valsti, sabiedrību vai individuālām personām

vērstu noziedzīgu nodarījumu novēršanu un atklāšanu, tātad – esoša vai iespējama kriminālprocesa īstenošanu. Kā

to norādīja senatoru kolēģija 2025.gada 15.maija rīcības sēdes lēmumā lietā Nr. SKA-604/2025,

ECLI:LV:AT:2025:0515.A420137725.4.L (turpmāk – Senāta lēmums SKA-604/2025), operatīvās darbības subjekta

rīcība, izpildot prokurora pieprasījumu attiecībā uz operatīvās darbības rezultātā iegūto un operatīvās darbības lietā

apkopoto informāciju, nav klasiska valsts pārvaldes iestādes rīcība ar informāciju – tā ir nesaraujami saistīta ar

attiecīgā kriminālprocesa norisi.

Arī pieteikuma iesniedzējas prasītā informācija un uzdotie jautājumi pēc būtības ir kriminālprocesuāli jautājumi un

saistīti ar attiecīgā kriminālprocesa norisi un tika uzdoti nolūkā iegūt pierādījumus krimināllietai. Pieteikuma

iesniedzējas mērķis, iesniedzot konkrēto pieteikumu, ir aizsargāt /Persona A/ krimināllietā iespējami aizskartās

tiesības. Tomēr tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšana krimināllietā ir krimināllietu izskatošās tiesas kompetencē.

Attiecīgi konkrētās krimināllietas ietvaros /Persona A/ kā apsūdzētajai personai ir jāvērš tiesas uzmanība uz to, ka,

viņa ieskatā, lietā ir pārkāptas tiesības uz taisnīgu tiesu – nav nodrošināta procesuālā līdztiesība, jo prokurors

krimināllietas iztiesāšanas stadijā iepazinies ar operatīvās darbības lietas materiāliem.

Vienlaikus Operatīvās darbības likuma 5.pants noteic: ja persona uzskata, ka operatīvās darbības subjekts ar savu

rīcību ir pārkāpis tās likumīgās tiesības un brīvības, šī persona ir tiesīga iesniegt sūdzību prokuroram, kas, veicis

pārbaudi, sniedz atzinumu par operatīvās darbības subjekta amatpersonu rīcības atbilstību likumam, kā arī tā var

vērsties tiesā.

Ievērojot minēto un to, ka birojam uzdotie jautājumi saistāmi ar operatīvās darbības lietu, administratīvās tiesas

kompetencē nav vērtēt biroja rīcības tiesiskumu.

[2.2] Saskaņā ar Informācijas atklātības likuma 2.panta trešo daļu informācija ir pieejama sabiedrībai visos

gadījumos, kad likumā nav noteikts citādi. No likuma „Par valsts noslēpumu” 1.panta un 2.panta pirmās daļas, kā

arī Operatīvās darbības likuma un Ministru kabineta 2004.gada 26.oktobra noteikumiem Nr. 887 „Valsts noslēpuma

objektu saraksts” izriet, ka operatīvās darbības lietas materiāli ir valsts noslēpums. Attiecīgi arī uz biroja rīcību ar

operatīvās darbības lietas materiāliem neattiecas Informācijas atklātības likums. Informācija un atbildes, ko

pieteikuma iesniedzēja ir vēlējusies iegūt, ir valsts noslēpuma objekts.

[3] Pieteicēja par minēto tiesas lēmumu iesniedza blakus sūdzību, kas pamatota ar turpmāk norādītajiem

argumentiem.

[3.1] Tiesa kļūdaini tiesvedības izbeigšanu pamatojusi ar Senāta lēmumā SKA-604/2025 norādītajiem

apsvērumiem, jo tie neattiecas uz biroja pienākumu atbildēt uz advokāta pieprasījumā uzdotiem jautājumiem.

[3.2] Tas, ka pieteicēja birojam informāciju pieprasīja nolūkā vākt pierādījumus sava klienta aizstāvībai

krimināllietai, nevar būt iemesls uz pieteicējas informācijas pieprasījumu neattiecināt Informācijas atklātības

likuma normas. Judikatūrā ir atzītas advokātu tiesības ar informācijas pieprasījumiem iegūt juridiskās palīdzības

sniegšanai nepieciešamo informāciju.

[3.3] Birojam pieprasītā informācija nevar tikt atzīta par valsts noslēpumu saturošu informāciju, jo tā attiecas uz

iestādes iekšējo kārtību, iepazīstinot personas ar operatīvās lietas materiāliem, nevis uz operatīvās lietas materiālu

saturu. Ar advokāta pieprasījumā uzdotajiem jautājumiem pieteicēja nav lūgusi biroju sniegt informāciju nedz par

operatīvajā darbībā pielietotajām metodēm un taktiku, nedz amatpersonām, kuras bijušas iesaistītas operatīvo

pasākumu veikšanā, bet vienīgi lūgusi sniegt informāciju par tām amatpersonām, kuras ir iepazinušās ar operatīvās

lietas materiāliem. Tādējādi pieprasītā informācija pēc satura un būtības nevar tikt klasificēta kā valsts noslēpumu

saturoša informācija. Šāda informācija ir atzīstama par ierobežotas pieejamības informāciju Informācijas atklātības

likuma izpratnē, kas iestādei likumā noteiktā kārtībā, ievērojot advokāta tiesības pieprasīt informāciju, ir jāizsniedz.

Motīvu daļa

[4] Izskatāmajā lietā Senātam jāizšķir, vai tiesa pamatoti atzinusi, ka administratīvā procesa kārtībā nav izskatāma

lieta par biroja pienākumu atbildēt uz advokāta nolūkā iegūt pierādījumus krimināllietas vajadzībām iesniegtu

informācijas pieprasījumu, kurā uzdoti jautājumi saistībā ar citu personu iepazīšanos ar operatīvās darbības lietas

materiāliem.

Par pieteicēju lietā

[5] Pirms minētā jautājuma izvērtēšanas Senāts uzskata par nepieciešamu pievērsties tam, kura persona šajā lietā ir

uzskatāma par pieteicēju.

Kā redzams no lietas materiāliem, lēmumā par pieteikuma pieņemšanu un lietas ierosināšanu tiesnesis kā pieteicēju

ir norādījis /Persona A/ aizstāvi zvērinātu advokāti J. Kvjatkovsku, nevis pašu /Persona A/. Tomēr lēmumā par

tiesvedības izbeigšanu tiesa kā pieteicēju norāda /Persona A/. Tiesa nav pamatojusi, kāpēc par pieteicēju lietā par

informācijas pieprasījumu būtu uzskatāms /Persona A/, nevis advokāta pieprasījuma iesniedzēja – zvērināta

advokāte J. Kvjatkovska.

No lietas materiāliem konstatējams, ka pieteicēja 2025.gada 13.februāra iesniegumā, kurā birojam lūgts izsniegt

informāciju, ir skaidri norādījusi, ka informāciju pieprasa, pamatojoties uz Latvijas Republikas Advokatūras likuma

48.panta pirmās daļas 2.punktu. Arī pieteikumā tiesai papildus norādei uz Informācijas atklātības likuma normām

pieteicēja norādījusi, ka prasa izsniegt advokāta pieprasījumā lūgto informāciju, un atsaukusies uz Latvijas

Republikas Advokatūras likuma 48.panta pirmās daļas 2.punktu.

Šī tiesību norma paredz, ka, sniedzot juridisko palīdzību, zvērināts advokāts ir tiesīgs vākt pierādījumus, arī

pieprasot visus juridiskās palīdzības sniegšanai nepieciešamos dokumentus citstarp no valsts un pašvaldību

institūcijām.

Senāta judikatūrā konsekventi atzīts, ka no minētās tiesību normas izriet zvērināta advokāta tiesības sava klienta

tiesību aizstāvēšanai patstāvīgi iegūt pierādījumus. Tādējādi lietās, kurās informāciju pierādījumu vākšanas nolūkā

pieprasa zvērināts advokāts savā vārdā, īstenojot Latvijas Republikas Advokatūras likuma 48.panta pirmās daļas

2.punktā paredzētās tiesības, pieteicējs ir pats advokāts, nevis klients, kura aizstāvībai informācija pieprasīta

(salīdzinājumam Senāta 2015.gada 26.marta sprieduma lietā Nr. SKA-383/2015, A420308614, 13.punkts,

2017.gada 22.marta sprieduma lietā Nr. SKA-296/2017, A420297015, 16.–18.punkts).

Ievērojot minēto, Senāts atzīst, ka attiecībā uz prasījumu, par kuru ierosināta lieta, proti, prasījumu par pienākuma

uzlikšanu birojam izsniegt advokāta pieprasījumā lūgto informāciju, pieteicēja ir advokāte J. Kvjatkovska.

Par lietas pakļautību izskatīšanai administratīvā procesa kārtībā

[6] Kā izriet no pārsūdzētā tiesas lēmuma, tiesa atzinusi, ka pieteikums lietā iesniegts par kriminālprocesuālu

darbību un tāpēc tas nav pakļauts izskatīšanai administratīvā procesa kārtībā.

Šo secinājumu tiesa pamatojusi ar atsaucēm uz Senāta lēmumā SKA-604/2025 izteiktajiem apsvērumiem. Tomēr

tiesa nav pievērsusi uzmanību, ka attiecīgajā lēmumā izteiktie apsvērumi attiecas uz jautājumu, vai administratīvo

tiesu kontrolei ir pakļaujama biroja rīcība, pēc apsūdzības uzturētāja krimināllietā pieprasījuma uzrādot viņam

operatīvās darbības lietas materiālus. Attiecībā uz šo rīcību senatoru kolēģija atzina, ka prokurors, pieprasot, lai

birojs uzrāda tam operatīvās darbības lietas materiālus, rīkojas notiekoša kriminālprocesa ietvaros – tātad īsteno

kriminālprocesuāla rakstura darbību, kuras tiesiskums attiecīgi pārbaudāms krimināllietas ietvaros. Savukārt biroja

rīcība, izpildot prokurora pieprasījumu, ir prokurora iepazīšanās ar operatīvās darbības lietas materiāliem

neatņemama sastāvdaļa, tātad – nesaraujami saistīta ar attiecīgo kriminālprocesu. Šo iemeslu dēļ Senāta lēmumā

SKA-604/2025 secināts, ka biroja rīcība, krimināllietas iztiesāšanas laikā uzrādot apsūdzības uzturētājam –

prokuroram – operatīvās darbības materiālus, kā kriminālprocesam pierēķināma darbība nav pakļauta

administratīvās tiesas kontrolei.

No tiesas lēmuma secināms, ka tiesa minētās Senāta atziņas attiecinājusi uz informācijas pieprasījuma lietu tādēļ,

ka pieteicēja informāciju pieprasījusi ar mērķi vākt pierādījumus sava klienta aizstāvībai krimināllietā. Proti, šā

iemesla dēļ tiesa uzskatījusi, ka pieteicēja, pieprasot konkrēto informāciju, veic kriminālprocesuāla rakstura

darbību.

Senāts šādu tiesas uzskatu atzīst par nepamatotu.

Kā jau minēts, advokāta patstāvīgas tiesības juridiskās palīdzības sniegšanas vajadzībām vākt pierādījumus izriet

no Latvijas Republikas Advokatūras likuma 48.panta pirmās daļas 2.punkta. Tāpat tiesības prasīt iestāžu rīcībā

esošus dokumentus, kas personai vajadzīgi kādu konkrētu interešu nodrošināšanai, izriet arī no Informācijas

atklātības likuma 2.panta pirmās daļas kopsakarā ar 10. un 11.panta normām. Arī Senāta judikatūrā jau atzīts, ka

informācijas pieprasīšana, vācot pierādījumus kādai citai lietai, ir patstāvīga darbība, kas tiek īstenota, pamatojoties

uz Informācijas atklātības likumu (salīdzinājumam Senāta (Administratīvo lietu departamenta kopsēde) 2017.gada

20.janvāra lēmuma lietā Nr. SKA-172/2017 8.punkts).

Tādējādi lietas, kuras vajadzībām persona vāc informāciju, kategorija (krimināllieta, civillieta, administratīvā

pārkāpuma lieta vai administratīvā lieta) nenoteic informācijas pieprasīšanas juridisko dabu. Proti, tas vien, ka

informācija no iestādes tiek pieprasīta, lai vāktu pierādījumus, piemēram, krimināllietai vai civillietai, nepadara

informācijas pieprasīšanu par attiecīgi kriminālprocesuālu vai civilprocesuālu darbību. Informācijas pieprasīšana ir

patstāvīga darbība, kas informācijas izsniegšanas jautājumā veido patstāvīgas publiski tiesiskās attiecības ar iestādi.

Šādu attiecību tiesiskuma kontrole atbilstoši Informācijas atklātības likuma 15.pantam ir pakļauta izskatīšanai

administratīvā procesa kārtībā, proti, administratīvajā tiesā.

Ievērojot minēto, tiesa nepamatoti kā salīdzināmus aplūkojusi prasījumu par biroja rīcības, krimināllietas

iztiesāšanas laikā uzrādot apsūdzības uzturētājam operatīvās darbības lietas materiālus, atzīšanu par prettiesisku

(par kuru pieteikuma pieņemšana tika atteikta) un prasījumu par pienākuma uzlikšanu birojam izsniegt pieteicējai

advokāta pieprasījumā lūgto informāciju (par kuru pieteikums tika pieņemts un ierosināta lieta). Attiecīgi tiesa

kļūdaini lēmumu par tiesvedības izbeigšanu lietā par informācijas izsniegšanu pamatojusi ar Senāta lēmumā SKA-

604/2025 norādītajām atziņām.

[7] Tiesa lēmumā par tiesvedības izbeigšanu atsaukusies arī uz Operatīvās darbības likuma 5.pantu, kas noteic: ja

persona uzskata, ka operatīvās darbības subjekts ar savu rīcību ir pārkāpis tās likumīgās tiesības un brīvības, šī

persona ir tiesīga iesniegt sūdzību prokuroram, kas, veicis pārbaudi, sniedz atzinumu par operatīvās darbības

subjekta amatpersonu rīcības atbilstību likumam, kā arī tā var vērsties tiesā.

Vienlaikus tiesa vispār nav argumentējusi, kāpēc tā uzskata, ka konkrētā tiesību norma ir attiecināma uz izskatāmo

lietu un pamato tiesvedības izbeigšanu.

Senāts norāda, ka konkrētā tiesību norma primāri attiecas uz operatīvās darbības subjekta rīcību saistībā ar

operatīvās darbības veikšanu – operatīvo izziņu, operatīvo pārbaudi, operatīvo izstrādi, kā arī operatīvo uzskaiti.

Senāts nesaskata un tiesa nav pamatojusi, kāpēc šī norma ietekmētu lietas izskatīšanu (tiesvedības pieļaujamību)

par informācijas pieprasījumu, kas iestādei iesniegts saskaņā ar Informācijas atklātības likumu un Latvijas

Republikas Advokatūras likuma 48.panta pirmās daļas 2.punktu. Tas vien, ka advokāta pieprasījumā citstarp

pieminēta operatīvās darbības lieta un lūgtā informācija ir saistīta ar citu personu iepazīšanos ar operatīvās darbības

lietu, nevar būt iemesls secināt, ka informācija nav pieprasīta Informācijas atklātības likuma izpratnē.

[8] Tiesa lēmumā apgalvojusi, ka pieteicējas pieprasītā informācija esot valsts noslēpums. Kā pamatojumu šim

apgalvojumam tiesa norādījusi to, ka no likuma „Par valsts noslēpumu” 1.panta un 2.panta pirmās daļas, kā arī

Operatīvās darbības likuma (nekonkretizējot tiesību normu) un Ministru kabineta 2004.gada 26.oktobra

noteikumiem Nr. 887 „Valsts noslēpuma objektu saraksts” (nekonkretizējot tiesību normu) izriet, ka operatīvās

darbības lietas materiāli ir valsts noslēpums.

Senāts atzīst, ka šāda tiesas argumentācija acīmredzami nepamato tiesas secinājumu, ka pieteicējas pieprasītā

informācija ir valsts noslēpuma objekts. Kā skaidri izriet no pieteicējas iesnieguma birojam un pieteikuma tiesai,

pieteicēja ar konkrēto informācijas pieprasījumu nav lūgusi iespēju iepazīties ar operatīvās darbības lietas

materiāliem, bet gan ir vēlējusies saņemt biroja rīcībā potenciāli esošu informāciju par to, kurām personām un uz

kādu dokumentu pamata ir bijusi iespēja iepazīties ar operatīvās darbības lietas materiāliem. Tāpat pieteicēja ir

lūgusi izsniegt informāciju par to, vai birojs dokumentāri fiksē to, kuras personas, kad un uz kāda pamata iepazīstas

ar operatīvās darbības lietas materiāliem. Tiesa nav pamatojusi, kāpēc šāda informācija būtu atzīstama par valsts

noslēpumu.

To, kas ir valsts noslēpums, noteic likuma „Par valsts noslēpumu” 2.panta pirmā daļa, kas paredz: valsts noslēpums

ir tāda militāra, politiska, ekonomiska, zinātniska, tehniska vai cita rakstura informācija, kuras nozaudēšana vai

nelikumīga izpaušana var nodarīt kaitējumu valsts drošībai, ekonomiskajām vai politiskajām interesēm. Šā panta

trešā daļa vienlaikus skaidro, ka valsts noslēpuma objekts ir informācija (ziņa, ziņu kopums) jebkurā tehniski

iespējamā tās fiksēšanas veidā, kura saskaņā ar šo likumu ir atzīta vai var tikt atzīta par valsts noslēpumu, kā arī

materiāls objekts, priekšmets, viela vai elektromagnētiskais lauks, kas ietver, uzglabā, uzkrāj vai atspoguļo

informāciju, kura likumā noteiktajā kārtībā atzīta par valsts noslēpumu. Secīgi minētā likuma 4.panta otrajā daļā

detalizētāk skaidrots, kāda veida informāciju var atzīt par valsts noslēpumu. Tostarp 6.punktā citstarp norādīts, ka

par valsts noslēpumu var atzīt informāciju par operatīvās darbības organizāciju, saturu, taktiku un metodēm, kā arī

par personām, kas iesaistītas operatīvās darbības pasākumu veikšanā. Savukārt Ministru kabineta 2004.gada

26.oktobra noteikumu Nr. 887 „Valsts noslēpuma objektu saraksts” 2.7.punkta apakšpunktos uzskaitīta ar operatīvo

darbību saistīta informācija, kas ar šiem noteikumiem atzīta par valsts noslēpuma objektu. Nevienā no šiem

punktiem nav norādīts, ka valsts noslēpuma objekts būtu informācija par to, kuras personas un uz kāda pamata

iestāde iepazīstina ar operatīvās darbības lietas materiāliem. Senāts arī nesaskata un tiesa nav pamatojusi, kāpēc

būtu uzskatāms, ka šādas ziņas ir informācija par operatīvās darbības organizāciju, saturu, taktiku un metodēm, kā

arī par personām, kas iesaistītas operatīvās darbības pasākumu veikšanā.

Līdz ar to Senāts secina, ka tiesas apgalvojumam, ka pieteicējas pieprasītā informācija ir valsts noslēpums, trūkst

pamatojuma.

Turklāt Senāts vērš uzmanību uz to, ka jebkurā gadījumā arī attiecībā uz klasificētu informāciju nav pilnībā izslēgta

informācijas pieprasīšana. Proti, Ministru kabineta 2023.gada 19.decembra noteikumu Nr. 822 „Valsts noslēpuma,

Ziemeļatlantijas līguma organizācijas, Eiropas Savienības un ārvalstu institūciju klasificētās informācijas

aizsardzības noteikumi” 4.11.nodaļa „Klasificētās informācijas izsniegšanas pieprasījumu apstrāde” detalizēti

nosaka kārtību, kā jārīkojas iestādei gadījumā, ja privāto tiesību subjekts pieprasa institūcijai informāciju, kas ir

saistīta ar institūcijas radīto klasificēto informāciju. Tādējādi arī šajā gadījumā personai ir tiesības saņemt atbildi uz

informācijas pieprasījumu.

[9] Apkopojot minēto, Senāts atzīst, ka pārsūdzētajā tiesas lēmumā norādītais pamatojums neattaisno tiesvedības

izbeigšanu lietā. Līdz ar to blakus sūdzība ir apmierināma un tiesas lēmums ir atceļams.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 129.1panta pirmās daļas 1.punktu, 323.panta pirmās daļas 2.punktu

un 324.panta pirmo daļu, Senāts

nolēma

atcelt Administratīvās rajona tiesas 2025.gada 4.decembra lēmumu par tiesvedības izbeigšanu un nodot lietu jaunai

izskatīšanai Administratīvajā rajona tiesā;

atmaksāt PS Zvērinātu advokātu birojs „Rode un partneri” par Jeļenas Kvjatkovskas blakus sūdzību samaksāto

drošības naudu 15euro.

Lēmums nav pārsūdzams.

I. Višķere E. Darapoļskis D. Makarova