Administrative court dismissed appeal against municipal order to remove sand pile citing public safety and property law limits.

Lietas Nr. A420556112

Lietas arhīva Nr. A42-00409-14/7

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2014.gada 17.janvārī

Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā:

tiesnese A.Juškeviča,

piedaloties atbildētājas Rīgas pilsētas pašvaldība pusē pieaicinātās iestādes – Rīgas domes - pārstāvim /pers. D/,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz sabiedrības ar ierobežotu atbildību „JUGLAS

KRASTI” pieteikumu par Rīgas domes 2012.gada 4.septembra lēmuma Nr.5180 (prot.Nr.88,23.§) „Par smilšu krautnes nekustamajā

īpašumā Rīgā, Balasta dambī (kadastra Nr./numurs/), piespiedu sakārtošanu” atzīšanu par prettiesisku.

Aprakstošā daļa

[1] Sabiedrība ar ierobežotu atbildību ,,JUGLAS KRASTI” (turpmāk arī - pieteicēja) saskaņā ar Rīgas brīvostas pārvaldes un

pieteicējas 2011.gada 7.novembrī noslēgto līgumu Nr.PP-53/11 ,,Par izskalotās smilts pārdošanu” nopirka uz pagaidu grunts

krautnes - zemesgabala Rīgā, Balasta dambī (kadastra Nr./numurs/), esošās smiltis, uzņemoties pienākumu tās izvest līdz 2012.gada

30.aprīlim.

[2] Izvērtējot situāciju saistībā ar nekustamā īpašuma krautnē ilgstoši esošajām smiltīm, to radīto iespējamo sabiedriskās

drošības, veselības, kārtības, pilsētvides apdraudējumu un ainavas bojāšanu, Rīgas dome 2012.gada 4.septembrī pieņēma lēmumu

Nr.5180 (prot.Nr.88,23.§) „Par smilšu krautnes nekustamajā īpašumā Rīgā, Balasta dambī (kadastra Nr. /numurs/), piespiedu

sakārtošanu” (turpmāk – Lēmums), uzdodot pieteicējai kā krautnē esošo smilšu īpašniecei steidzamības kārtā izvest visas smiltis līdz

2012.gada 20.decembrim.

Lēmums pamatots ar turpmāk norādītajiem apsvērumiem.

[2.1] Nekustamajā īpašumā Daugavas krastā, pie Vanšu tilta, krautnē ilgstoši atrodas pieteicējai piederoša smilšu kaudze,

kas ir daļēji norobežota un ir brīvi pieejama nepiederošām personām, apdraud sabiedrisko kārtību, personu veselību un dzīvību, blīvi

apdzīvotajās blakus teritorijās rada gaisa piesārņojumu. Smilšu krautne nav nostiprināta un apsegta, tādējādi, pūšot vējam, notiek

pastiprināta Daugavas gultnes aizsērēšana un blakus esošo inženierkomunikāciju bojāšana, kā arī tā degradē un bojā pilsētas

ainavu, atrodoties valsts nozīmes pilsētbūvniecības pieminekļa „Ķīpsalas vēsturiskā apbūve” (valsts aizsardzības Nr.8327) teritorijā.

Nenostiprinātā smilšu kaudze vistiešākajā veidā apdraud pie tās vai uz tās esošo personu dzīvību.

[2.2] Konkrētā tiesiskā situācija tiešā veidā nav noregulēta normatīvajos aktos. Lai arī smilšu krautne nav uzskatāma par ēku

vai būvi būvniecību regulējošo normatīvo aktu un Civillikuma 1084.panta izpratnē, Rīgas dome uzskatīja, ka minētā tiesību norma un

Būvniecības likuma 31.pantā ietvertais regulējums ir piemērojams pēc analoģijas, ievērojot Administratīvā procesa likuma (turpmāk –

APL) 15.panta divpadsmito daļu, kas noteic, ka iestāde nedrīkst atteikties izlemt jautājumu, pamatojoties uz to, ka šis jautājums nav

noregulēts ar likumu vai citu ārējo normatīvo aktu. Smilšu krautne pēc savas fiziskās struktūras var tikt uzskatīta par būvei pielīdzināmu

veidojumu un rada līdzīgas sekas – bojā pilsētas ainavu, rada apdraudējumu cilvēku veselībai, sabiedriskajai drošībai un citām

būvēm. Atbilstoši kompetentu iestāžu atzinumiem, smilšu kaudzei ir būtiska vidi degradējoša ietekme, kas izpaužas pilsētas ainavas

bojāšanā, tādējādi tiesiskā situācija ir salīdzināma ar Būvniecības likuma 31.panta pirmajā daļā ietverto regulējumu.

[2.3] Pieteicēja līdz šim nav pienācīgi izpildījusi starp Rīgas brīvostas pārvaldi un pieteicēju 2011.gada 7.novembrī noslēgtajā

līgumā Nr.PP-53/11 noteiktos pienākumus un saistības, t.i., pilnībā nav nodrošinājusi smilšu izvešanu no krautnes un teritorijas

sakārtošanu līdz 2012.gada 30.aprīlim. Tāpat pieteicēja nav pienācīgi pildījusi Rīgas pašvaldības kompetento iestāžu aicinājumus un

nav veikusi smilšu kaudzes norobežošanu un nostiprināšanu, informatīvo bīstamības zīmju uzstādīšanu teritorijā, t.i., tādus pasākumus,

kas novērstu smilšu kaudzes nonākšanu cilvēku veselībai, dzīvībai vai videi bīstamā ietekmē.

Līdz ar to, pamatojoties uz Civillikuma 1084.panta pirmo un trešo daļu, Būvniecības likuma 31.panta pirmo, otro un trešo daļu,

Administratīvā procesa likuma 15.panta divpadsmito daļu, Rīgas domes 2008.gada 8.jūlija saistošo noteikumu Nr.125 „Rīgas pilsētas

teritorijas kopšanas un būvju uzturēšanas noteikumi” 15.2.punktu, Latvijas Republikas Satversmes 105.pantu un 115.pantu, Rīgas

dome uzdeva pieteicējai steidzamības kārtā izvest visas smiltis līdz 2012.gada 20.decembrim.

[3] 2012.gada 15.oktobrī Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā saņemts sabiedrības ar ierobežotu „JUGLAS

KRASTI” pieteikums par Lēmuma atcelšanu. Ar Administratīvās rajona tiesas tiesneses 2012.gada 22.oktobra lēmumu pieteikums

pieņemts un ierosināta administratīvā lieta par Lēmuma atcelšanu.

Pieteikums pamatots ar šādiem apsvērumiem.

[3.1] Lēmums ir pamatots izmantojot analoģiju, atsaucoties uz Civillikuma 1084.pantu Būvniecības likuma 31.pantu. Savukārt

saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 17.panta otro daļu ar analoģiju nedrīkst pamatot tādu administratīvo aktu, kurš ierobežo

adresāta cilvēktiesības. Konkrētajā gadījumā, pieņemot Lēmumu ir ierobežotas pieteicējas īpašuma tiesības, kuras garantē Latvijas

Republikas Satversmes 105.pants. Turklāt Rīgas dome nav ņēmusi vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes 105.panta trešajā

teikumā ir noteikts, ka īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu.

[3.2] Pieteicējas tiesību ierobežojums nav samērīgs un nav attaisnojams, jo visa no Rīgas brīvostas pārvaldes nopirktā smilts

saskaņā ar AS „A.C.B.”, SIA „Tilts” un SIA „Binders” noslēgtajiem līgumiem ir pārdota un tiek izvesta Rīgas pilsētai nozīmīgu

būvniecības projektu realizācijai (Latvijas Nacionālās bibliotēkas un Dienvidu tilta trešās kārtas būvniecībai), bet šīs izvešanas termiņi

un apjomi ir atkarīgi no pircēju pasūtījumiem. No noslēgtajiem līgumiem un masu informācijas līdzekļos atspoguļotajiem faktiem

redzams, ka vairāk nekā 93 % no visas pieteicējai piederošās smiltis ir paredzēts izvest Dienvidu tilta trešās kārtas būvniecībai, un

Rīgas domes ierobežotā finansējuma dēļ būvdarbus paredzēts pabeigt tikai līdz 2013.gada 31.oktobrim. Līdz ar to Lēmuma

piespiedu izpildes rezultātā vispirms ciestu Rīgas pilsētas iedzīvotāji un iebraucēji, jo Dienvidu tilta trešās kārtas būvniecībai un

Daugavgrīvas ielu satiksmes mezgla rekonstrukcijai paredzētās smiltis tiktu aizvestas projām uz kādu attālāku vietu, kā rezultātā

ievilcinātos minēto objektu būvniecība, pieaugtu to izmaksas, kā arī nepamatoti tiktu iztērēti Rīgas pilsētas pašvaldības programmas

01.19.00 „Izdevumi neparedzētiem gadījumiem” līdzekļi, tas ir, nodokļu maksātāju nauda līdz Ls 60000.

[3.3] No Lēmumā esošā adresātam uzliktā tiesiskā pienākuma ir redzams, ka pieteicējai smiltis no krautnes jāizved caur

Rīgas pilsētas pašvaldībai piederošo zemesgabalu Rīgā, Balasta dambī bez numura (kadastra Nr./numurs/), saskaņā ar smilšu

izvešanas darbu organizācijas shēmu un piebraukšanas nodrošināšanai jānoslēdz zemes nomas līgums ar Rīgas domes Īpašuma

departamentu līdz 2012.gada 20.decembrim vai līdz Lēmuma piespiedu izpildes uzsākšanai.

Pieteicēja norāda, ka šāds nosacījums nav izpildāms, jo no Rīgas pilsētas zemesgrāmatas nodalījuma Nr.2826 ir redzams, ka

uz Rīgas pilsētai piederošo nekustamo īpašumu – zemes gabalu 24212m2 platībā (kadastra Nr./numurs/), par kura izmantošanu

pieteicējai ir jānoslēdz zemes nomas līgums ar Rīgas domes Īpašuma departamentu, ir nostiprināta nomas tiesība līdz 2047.gada

17.oktobrim SIA „Euroline”. Tādējādi Rīgas dome zemes gabalu, kas jau iznomāts SIA „Euroline”, vienlaicīgi vēlas iznomāt pieteicējai,

neuzklausot esošā nomnieka viedokli.

[4] 2012.gada 5.novembrī Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā saņemts Rīgas domes paskaidrojums (ar tā

papildinājumiem 2012.gada 8.novembrī) par sabiedrības ar ierobežotu atbildību „JUGLAS KRASTI” pieteikumu, kurā norādīts, ka

Rīgas dome pieteikumu neatzīst un lūdz to noraidīt. Paskaidrojums pamatots ar Lēmumā ietvertiem apsvērumiem, papildus norādot

šādus apsvērumus.

[4.1] Nav objektīvs apgalvojums, ka Rīgas dome ar Lēmumu ierobežo pieteicējas īpašumtiesības uz smiltīm. Atbildētāja,

pamatojoties uz Lēmumā minētajiem tiesiskajiem un faktiskajiem apstākļiem, vēlas aizsargāt sabiedrības intereses, nodrošinot

veselībai nekaitīgu un tīru vidi. Lēmumā ir skaidri norādīts, ka ar Lēmumu pieteicējai ir uzlikts par pienākumu steidzamības kārtā izvest

tās īpašumā esošās smiltis, jo tiek degradēta Rīgas pilsētas ainava, radīta negatīva ietekme uz vidi, cilvēku veselību un dzīvību, kā arī

radīts reāls sabiedriskās drošības un kārtības apdraudējums. Lēmumā arī netiek norādīta konkrēta smilšu izvešanas vieta, lai tiktu

minimāli ierobežotas pieteicējas īpašumtiesības.

Papildus iestāde norāda, ka pieteicējas pilnvarotais pārstāvis /pers. E/ 2012.gada 22.augusta Rīgas domes Īpašuma

departamenta rīkotajā sanāksmē norādīja, ka smiltis no krautnes izvedīs līdz 2012.gada beigām. Termiņu, ka smiltis no krautnes tiks

izvestas līdz 2012.gada 20.decembrim, pieteicēja apstiprināja arī 2012.gada 27.augusta vēstulē Nr.1/27.08/12 un tai pievienotā

pielikumā. Tādējādi pieteikumā pilnīgi nepamatota ir pieteicējas norāde, ka atbildētājai Lēmumā vajadzēja noteikt smilts izvešanas

termiņu līdz 2013.gada 31.oktobrim, jo smilts izvešanas termiņš tika noteikts, ievērojot pieteicējas sastādīto grafiku.

[4.2] Attiecībā uz pieteikumā minēto argumentu, ka, iestādei izvedot smiltis piespiedu kārtā, pieteicēja ciestu pārmērīgus

zaudējumus, jo tā nespētu izpildīt noslēgtos smilts piegādes līgumus ar ceļu būves komercsabiedrībām, Rīgas dome norāda, ka

pieteicēja nav norādījusi, kādi objektīvi šķēršļi pastāvētu minēto saistību izpildei, ja smilts atrastos citā vietā. Komersanta lielākas

izmaksas iestādes ieskatā nav pamats neievērot sabiedrības tiesības uz dzīvi veselīgā un sakārtotā vidē. Vienlaikus Rīgas dome

norāda, ka atbilstoši līgumam starp pieteicēju un Rīgas brīvostas pārvaldi smilts izvešana no krautnes bija jāveic līdz 2012.gada

31.jūlijam. Tādējādi, nosakot smilts izvešanas termiņus, atbildētāja ir ņēmusi vērā pieteicējas norādītās iespējas attiecībā uz smilts

izvešanu. Līdz ar to Rīgas dome uzskata, ka ir maksimāli saudzīgi un minimālā apjomā ierobežojusi pieteicējas tiesības, kas ir

samērīgi ar sabiedrisko interešu nodrošināšanu.

[4.3] Rīgas dome ar 2012.gada 20.augusta vēstuli Nr.1-8/DI-12-1233-nd informēja SIA „Euroline” par to, ka krautnē atrodas

smilšu kaudze, kas bojā Rīgas pilsētas ainavu un apdraud sabiedrisko drošību, tādējādi Rīgas dome ir uzsākusi administratīvo

tiesvedību un lūdza SIA „Euroline” piedalīties atbildētājas rīkotajā sanāksmē. SIA „Euroline” pārstāvji uz Rīgas domes rīkoto sanāksmi

neieradās un nekādus rakstveida iesniegumus nebija iesnieguši. Tādējādi iestāde ir veikusi nepieciešamos pasākumus SIA

„Euroline” viedokļa noskaidrošanai. Rīgas dome norāda, ka nomas līgums ar SIA „Euroline” ir izbeigts, minētā komercsabiedrība

nemaksā nomas maksu par atbildētājai piederošo zemesgabalu, kuru šobrīd bez tiesiskā pamata lieto pieteicēja. Atbildētājas

prasība, ka pieteicējai ir pienākums noslēgt zemesgabala daļas nomas līgumu, nav paredzēta peļņas gūšanai, bet gan likuma „Par

valsts un pašvaldību finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanu” 5.panta pirmajā daļā, kas noteic, ka valsts un pašvaldību

mantu aizliegts nodot citām personām bezatlīdzības lietošanā, uzlikto pienākumu izpildei.

Rīgas pilsētas pašvaldība veic nepieciešamās darbības nomas tiesību dzēšanai zemesgrāmatā, taču jānorāda, ka apstāklis,

ka ieraksts par nomas līgumu pastāv nepierāda to, ka zemes nomas līgums ar sabiedrībai ar ierobežotu atbildību ,,EUROLINE” ir

spēkā, jo ieraksts zemes grāmatā pats par sevi vēl neliecina par lietu tiesības reālu eksistenci (zemesgrāmatās var ierakstīt arī tādas

tiesības, kas formāli gan eksistē, bet faktiski vēl nav saistošas, vai arī vairs nepastāv.) Saistība rodas ārpus zemesgrāmatas, un tās

pastāvēšana nav atkarīga no nostiprināšanas.

[5] 2012.gada 5.novembrī Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā saņemts maksātnespējīgās sabiedrības ar

ierobežotu atbildību „Euroline” (turpmāk arī – trešā persona) paskaidrojums, kurā trešā persona norāda, ka smilšu krautne bez

jebkāda veida saskaņojuma tika izvietota uz komercsabiedrības nomātiem nekustamiem īpašumiem pēc adreses Rīgā, Balasta

dambī (kadastra Nr./numurs/) un Rīgā, Balsta dambī (kadastra numurs/numurs/). Tāpat arī turpmākas darbības/bezdarbības saistībā

ar smilšu krautni netika saskaņotas ar SIA „Euroline”, tādējādi aizskarot trešās personas intereses un tiesības.

[6] Uz tiesas sēdi pieteicēja un trešā persona neieradās, par neierašanās iemesliem tiesu neinformēja.

Tiesa atzina, ka lietu ir iespējams izskatīt bez pieteicējas un trešās personas klātbūtnes.

Rīgas domes pārstāvis tiesas sēdē pieteikumu neatzina, pamatojoties uz Lēmumā un paskaidrojumos minētajiem

argumentiem. Papildus norādīja, ka Lēmums ir izpildīts labprātīgi.

Motīvu daļa

[7] Tiesa, pārbaudījusi lietas materiālus, noklausījusies procesa dalībnieka paskaidrojumus un izvērtējusi pierādījumus to kopsakarībā,

atzīst, ka pieteikums ir nepamatots un noraidāms.

[8] Tiesa konstatē, ka ar Lēmumu tika uzdots pieteicējai kā krautnē esošo smilšu īpašniecei steidzamības kārtā izvest visas smiltis

līdz 2012.gada 20.decembrim. Tiesas sēdē atbildētājas pārstāvis apstiprināja, ka Lēmums ir izpildīts labprātīgi. Līdz ar to Lēmums ir

izpildīts un tas ir zaudējis spēku. Tādējādi tiesa secina, ka Lēmumu vairs nav iespējams atcelt, tāpēc pieteikuma priekšmets lietā ir

Lēmuma atzīšana par prettiesisku.

[9] Tiesa lietā konstatē turpmāk norādītos faktiskos apstākļus.

[9.1] Nekustamais īpašums Rīgā, Balasta dambī (kadastra Nr./numurs/; ierakstīts Rīgas pilsētas zemesgrāmatas nodalījumā

Nr./numurs/), sastāv no zemesgabala 288263 m² platībā, tā īpašuma tiesības ir reģistrētas Latvijas valstij Satiksmes ministrijas

personā. Uz īpašuma (Daugavas krastā pie Vanšu tilta) atrodas smilšu krautne. Smiltis, kas atrodas krautnē, pieder SIA „Juglas

krasti”, pamatojoties uz 2011.gada 7.novembrī noslēgto līgumu Nr.PP-53/11 ar Rīgas brīvostas pārvaldi (lietas 25.-26., 54.lapa).

[9.2] Rīgas domes Īpašuma departaments 2012.gada 24.augusta vēstulē Nr.1-7/DI-12-1243-nd Valsts vides dienestam

pieprasīja informāciju par to, vai SIA „Juglas krasti” ir vērsusies Valsts vides dienestā ar lūgumu pagarināt dabas resursu lietošanas

atļauju smilšu uzglabāšanai Īpašumā, kā arī dot novērtējumu par smilšu bīstamību un viedokli par iespējamo turpmāko rīcību ar

smiltīm.

Valsts vides dienests 2012.gada 24.augusta vēstulē Nr.2-01/1077 informēja Rīgas domes Īpašuma departamentu, ka smilšu

krautne pie Vanšu tilta varēja būt tikai vienu gadu – līdz 2012.gada 19.augustam, līdz tam laikam Rīgas brīvostas pārvaldei bija

nepieciešams smiltis izmantot saimnieciskajām vajadzībām, izvest smiltis novietnē jūrā vai novietot tās pašvaldības noteiktā

pastāvīgā grunts novietnē. Rīgas brīvostas pārvalde Valsts vides dienesta Lielrīgas reģionālajā vides pārvaldē bija saņēmusi dabas

resursu lietošanas atļauju Nr.RI11DI0014, tās darbības termiņš bija līdz 2012.gada 31.jūlijam.

[9.3] Rīgas domes Rīgas pašvaldības policija 2012.gada 21.augusta vēstulē Nr.RPP-12-247-dv informēja, ka Kurzemes rajona

pārvaldes dežūrdaļā, sākot no 2012.gada 15.aprīļa esot saņemtas četrpadsmit iedzīvotāju sūdzības par to, ka nepiederošām

personām, tostarp nepilngadīgām personām, nav šķēršļu piekļūšanai pie krautnes Ķīpsalā, pie Vanšu tilta. Tādējādi tiek apdraudēta

personu veselība un pat dzīvība, jo smilšu kaudzei ir stāvas nogāzes un, krītot (lecot) no tās, var gūt traumas (lietas 101.-102.lapa).

[9.4] Rīgas domes Īpašuma departaments 2012.gada 20.augusta vēstulē Nr.1-8/DI-12-1232-nd informēja SIA „Juglas krasti”

par Īpašuma sakārtošanas nepieciešamību un administratīvās lietvedības uzsākšanu un aicināja SIA „Juglas krasti” piedalīties Rīgas

domes Īpašuma departamenta rīkotajā sanāksmē 2012.gada 22.augustā plkst.12.00, vienlaikus pieaicinot arī citas Rīgas domes

kompetentās iestādes.

Minētajā sanāksmē uz pilnvaras pamata piedalījās SIA „Juglas krasti” pilnvarotais pārstāvis /pers. E/, kuram līdz 2012.gada

27.augusta plkst.12.00 tika pieprasīts iesniegt dokumentārus paskaidrojumus par esošo situāciju, turpmāko rīcību, kā arī krautnē

esošo smilšu izvešanas apjomiem un termiņiem (lietas 78.-83.lapa).

[9.5] SIA „Juglas krasti” 2012.gada 27.augusta vēstulē Nr.1/27.08/12 un tai pievienotajos dokumentos informēja Rīgas domes

Īpašuma departamentu, ka dara visu iespējamo, lai Īpašums no smiltīm tiktu atbrīvots, tiek meklēti jauni smilts pircēji, kā arī

nepieciešamības gadījumā tiek izskatīta iespēja daļu smilšu pārvietot uz citu objektu līdz vēstulei pievienotajā grafikā noteiktajam

termiņam, t.i., līdz 2012.gada 20.decembrim (lietas 86.-89.lapa).

[9.6] Rīgas Pārdaugavas izpilddirekcija 2012.gada 21.augusta vēstulē Nr.IP-12-577-dv informēja Rīgas domes Īpašuma

departamentu, ka Rīgas Pārdaugavas izpilddirekcijas Administratīvās inspekcijas darbinieki, 2012.gada 17.augustā apsekojot

Īpašumu (apskates protokols Nr.268-AP-12), konstatēja, ka krautne daļēji ir norobežota un smiltis tiek izvestas. Izvedot smiltis, ir

izbraukāts un bojāts zāliens Rīgas pilsētas pašvaldības piederošajā zemesgabalā Balasta dambī bez numura (kadastra Nr./numurs/).

[9.7] Rīgas domes Īpašuma departaments 2012.gada 24.augusta vēstulē Nr.1-7/DI-12-1272-nd Rīgas brīvostas pārvaldei

norādīja, ka ir konstatēta starpība starp izskalotās smilts daudzumu un SIA „Juglas krasti” pārdoto smilts daudzumu 38215 m 3

apjomā, un lūdza sniegt informāciju par turpmākajām darbībām saistībā ar atlikušo 38215 m3 smilts apjomu. Vienlaikus Rīgas domes

Īpašuma departaments Rīgas brīvostas pārvaldei lūdza izteikt apliecinājumu par gatavību sakārtot krautnes teritoriju.

Rīgas brīvostas pārvalde 2012.gada 27.augusta vēstulē Nr.1-11/1643 informēja Rīgas domes Īpašuma departamentu, ka

Rīgas brīvostas pārvalde 75000 m3 smilšu ir pārdevusi SIA „Juglas krasti”. Vienlaikus Rīgas brīvostas pārvalde apliecināja, ka

nepieciešamības gadījumā, ja atlikušais smilts apjoms pēc SIA „Juglas krasti” smilts apjoma izvešanas turpinās degradēt Rīgas

pilsētas ainavu, Rīgas brīvostas pārvalde veiks atbilstošas darbības krautnes sakārtošanā.

[9.8] Rīgas pilsētas būvvalde 2012.gada 22.augusta atzinumā Nr.BV-12-638-atz par būves pārbaudi norādīja, ka nekustamajā

īpašumā novietotās smiltis atrodas valsts nozīmes pilsētbūvniecības pieminekļa „Ķīpsalas vēsturiskā apbūve” (valsts aizsardzības

Nr.8327) teritorijā; tā reljefa izmaiņas, kas saistītas ar smilšu novietošanu pagaidu krautnē, neatbilst šīs teritorijas atļautajai

izmantošanai, disharmonē ar Balasta dambī esošās vēsturiskās apbūves ainavisko mērogu un negatīvi ietekmē pilsētbūvniecības

pieminekļa koptēlu. Pagaidu grunts krautnes novietošanas rezultātā izmainīts līdzšinējais (vēsturiskais) grunts reljefs un daļēji aizbērta

Daugavas kreisā krasta akvatorija, tādējādi minētajā daļā izmainīta Daugavas gultne (lietas 105.-113.lapa).

[9.9] Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta Vides pārvalde 2012.gada 24.augusta vēstulē Nr.DMV-12-1956-dv

norādīja, ka smilšu kaudze jau ilgstoši rada negatīvu ietekmi uz pilsētvidi. Smiltis, kas iegūtas, padziļinot Daugavas gultni, satur visu to

dažādo vielu spektru, kas Daugavā daudzu gadu garumā ir nonācis cilvēku saimnieciskās darbības rezultātā, tostarp ar lietus

kanalizācijas ūdeņiem no pilsētas ielām noskalotos organiskos un neorganiskos savienojumus, kā arī smagos metālus. Smiltis ir

silīcija dioksīds (skābekļa un silīcija savienojums), kas mēdz būt lielāku nogludinātu graudu un mazu, asu šķembu veidā. Šīs šķembas

nav saskatāmas, tās ir vieglas un var ilgi palikt gaisā, kā arī vēja ietekmē veikt lielus attālumus, tādi „smilšu putekļi” ir kaitīgi veselībai

un var izraisīt dažādas saslimšanas. Ņemot vērā minētos apsvērumus, Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta Vides pārvalde

ieteica iespējami ātrākā laikā rast risinājumu, lai atbrīvotu Rīgas pilsētas centru no vidi degradējošā un pilsētas iedzīvotāju veselību

apdraudošā smilšu kalna (lietas 103.-104.lapa).

[9.10] Rīgas domes Pilsētas attīstības departaments 2012.gada 27.augusta vēstulē Nr.DA-12-1199-dv apliecināja, ka smilšu

krautne degradē pilsētas ainavu un rada apdraudējumu sabiedriskajai drošībai.

[9.11] Rīgas domes Satiksmes departaments 2012.gada 27.augusta vēstulē Nr.DS-12-754-dv informēja, ka krautnes vietā nav

izveidoti pievedceļi, lai smiltis varētu izvest pa publiskās lietošanas ielām, nebojājot blakus krautnei esošās inženierbūves, respektīvi,

netiktu lauztas ielas apmales, izbraukāta ielai pieguļošā apzaļumotā teritorija, tādēļ būtu jāveic pagaidu piebraucamā ceļa izbūve, kur

piebraukt un stāvēt kravas transportlīdzekļiem. Stipra vēja ietekmē smiltis varētu krāties uz brauktuves un aizsprostot lietus ūdens

uztvērējus. Lai nodrošinātu krautnes smilšu izvešanu, ir jāsaņem atļauja Rīgas domes 2000.gada 28.decembra saistošo noteikumu

Nr.106 „Rīgas transporta būvju aizsardzības noteikumi” noteiktajā kārtībā, t.sk. atbilstoši Ministru kabineta 2001.gada 2.oktobra

noteikumu Nr.421 „Noteikumi par darba vietu aprīkošanu uz ceļiem” prasībām, izstrādājot un normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā

saskaņojot satiksmes organizācijas shēmu darba organizēšanai un norisei.

[10] Tiesa konstatē, ka lietā ir strīds par to, vai Lēmums ir tiesisks, proti, vai, neesot tiesiskajam regulējumam, iestāde drīkst

pieņemt nelabvēlīgu administratīvo aktu, pamatojoties uz analoģiju.

[11] Darbības ar derīgajiem izrakteņiem tostarp regulē Vides aizsardzības likums, likums „Par zemes dzīlēm” un Ūdens

apsaimniekošanas likums, kā arī vairāki Ministru kabineta noteikumi.

Saskaņā ar Vides aizsardzības likuma 22.panta pirmo daļu vietējā pašvaldība atbilstoši likumā „Par pašvaldībām” vai vides

normatīvajos aktos noteiktajai pašvaldības atbildībai veic kontroli vides jomā.

Vienlaikus izvērtējot normas, kas attiecas uz darbībām ar derīgajiem izrakteņiem, tiesa secina, ka likumdevējs nav regulējis

jautājumu par derīgo izrakteņu uzglabāšanu pēc licencē noteiktā termiņa izbeigšanās. Tā, piemēram, 2006.gada 13.jūnija Ministru

kabineta noteikumu Nr.475 „ Virszemes ūdensobjektu un ostu akvatoriju tīrīšanas un padziļināšanas kārtība” 16.punkts paredz, ka no

virszemes ūdensobjekta vai ostu akvatorijas izņemto grunti, kuras kvalitāte atbilst vides vai veselības aizsardzības normatīvajos aktos

noteiktajām prasībām, var izmantot saimnieciskām vajadzībām, (..), novietot pašvaldību noteiktās pastāvīgās vai pagaidu novietnēs

(līdz vienam gadam) vai grunts novietnēs jūrā. Šo noteikumu tālākie punkti noteic, ka ostas pārvalde veic monitoringu grunts

novietnēm jūrā. Tomēr Ministru kabineta noteikumi nedetalizē jautājumus par smilts novietnēm pašvaldību noteiktās pastāvīgās vai

pagaidu novietnēs.

Līdz ar to tiesai jāpārbauda, vai šādu jautājumu risināšana ietilpst pašvaldības kompetencē atbilstoši likumam „Par

pašvaldībām”.

[12] Pašvaldības autonomās funkcijas noteiktas likuma „Par pašvaldībām” 15.pantā. Šā likuma 7.panta pirmā un otrā daļa

noteic, ka likuma15.pantā noteiktās pašvaldību autonomās funkcijas pildāmas kārtībā, kāda paredzēta attiecīgajos likumos un

Ministru kabineta noteikumos. Autonomo funkciju izpildi organizē un par to atbild pašvaldības.

Viena no pašvaldību autonomajām funkcijām ir gādāt par savas administratīvās teritorijas labiekārtošanu un sanitāro tīrību

(ielu, ceļu un laukumu būvniecība, rekonstruēšana un uzturēšana; ielu, laukumu un citu publiskai lietošanai paredzēto teritoriju

apgaismošana; parku, skvēru un zaļo zonu ierīkošana un uzturēšana; atkritumu savākšanas un izvešanas kontrole; pretplūdu

pasākumi; kapsētu un beigto dzīvnieku apbedīšanas vietu izveidošana un uzturēšana) (likuma 15.panta pirmās daļas 2.punkts).

Tāpat likuma „Par pašvaldībām” 15.panta pirmās daļas 13.punkts noteic, ka pašvaldības autonomā funkcija ir arī saskaņā ar

attiecīgās pašvaldības teritorijas plānojumu noteikt zemes izmantošanas un apbūves kārtību, un atbilstoši šīs daļas 14.punktam –

nodrošināt savas administratīvās teritorijas būvniecības procesa tiesiskumu.

Ņemot vērā minēto, tiesa secina, ka pašvaldībai ir piešķirta plaša rīcības brīvība jautājumos par savas administratīvās

teritorijas labiekārtošanu un sanitāro tīrību, kā arī teritorijas izmantošanu, tai skaitā būvniecības procesa tiesiskumu.

[13] Likuma „Par pašvaldībām” 43.panta pirmās daļas 5. un 6.punkts noteic, ka dome ir tiesīga izdot saistošus noteikumus par

namu un to teritoriju un būvju uzturēšanu, kā arī par sanitārās tīrības uzturēšanu un īpašumam piegulošās publiskā lietošanā esošās

teritorijas (gājēju ietves, izņemot sabiedriskā transporta pieturvietas, grāvji, caurtekas vai zālāji līdz brauktuves malai) kopšanu. Šā

panta trešā daļa noteic, ka dome var pieņemt saistošos noteikumus arī, lai nodrošinātu pašvaldības autonomo funkciju un brīvprātīgo

iniciatīvu izpildi.

No minētajām normām izriet, ka, lai pašvaldība varētu nodrošināt savu funkciju izpildi, likums to pilnvaro izdot saistošos

noteikumus, lai rūpētos par namu un to teritoriju un būvju uzturēšanu, kā arī par sanitārās tīrības uzturēšanu un publiskā lietošanā

esošo teritoriju kopšanu.

Tiesību normas nenoteic kārtību, kādā uzturama sanitārā tīrība pašvaldības pārziņā esošajā administratīvajā teritorijā. Šī

kārtība saistošajos noteikumos ir jāparedz katrai konkrētai pašvaldībai (sal. 2004.gada 21.maija Satversmes sprieduma „Par

likuma „Par pašvaldībām” 43.panta pirmās daļas 6.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91., 106. un 107.pantam

8.punktu).

Rīgas dome ir izdevusi saistošos noteikumus Nr.125 „Rīgas pilsētas teritorijas kopšanas un būvju uzturēšanas noteikumi”,

tomēr šajā normatīvajā aktā nav tieši regulēti smilšu kaudzes uzglabāšanas kārtības jautājumi, lai gan likumdevējs šādas tiesības

domei ir paredzējis un no tiesību sistēmas izriet, ka šādi jautājumi domei būtu jāregulē. Proti, tiesa uzskata, ka jautājumu risināšana

par smilšu kaudzes atrašanās vietu pēc dabas resursu lietošanas atļaujas izbeigšanās ietilpst pašvaldības autonomo funkciju ietvarā.

Līdz ar to pie konkrētās lietas apstākļiem ir konstatējams, ka pašvaldība attiecībā uz noteikto dzīves gadījumu nav ietvērusi

pozitīvu tiesisko regulējumu, lai gan šādam regulējumam bija jābūt tajā ietvertam.

[14] Tiesiskas valsts princips izvirza juridiskās obstrukcijas aizlieguma principu, kas nostiprināts Administratīvā procesa likuma

15.panta desmitajā daļā. Proti, iestāde un tiesa nedrīkst atteikties izlemt jautājumu, pamatojoties uz to, ka šis jautājums nav

noregulēts ar likumu vai citu ārējo normatīvo aktu.

Tiesa konstatē, ka Lēmums pamatots tai skaitā ar Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 115.pantu, kas

paredz, ka valsts aizsargā ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, sniedzot ziņas par vides stāvokli un rūpējoties par tās saglabāšanu

un uzlabošanu.

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka Satversmes 115. pants, pirmkārt, publiskās varas institūcijām uzliek par pienākumu izveidot

un nodrošināt efektīvu vides aizsardzības sistēmu. Otrkārt, ar šo normu tiesības dzīvot labvēlīgā vidē ir paceltas pamattiesību rangā.

Tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, līdzīgi kā pārējās Satversmes 8. nodaļā ietvertās pamattiesības, ir piemērojamas tieši un

nepastarpināti (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2001. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2001-07-0103 secinājumu daļas

1. punktu un 2007. gada 8. februāra sprieduma lietā Nr. 2006-09-03 11. punktu). Efektīvas vides aizsardzības (pārvaldības)

sistēmas pazīme ir arī tā, ka vides aizsardzības mērķi un uzdevumi tiek sasniegti, cieši līdzdarbojoties valstij, pašvaldībām, kā arī

nevalstiskajām organizācijām un privātajam sektoram (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 8. februāra sprieduma lietā Nr. 2006-09-

03 11.punktu).

Tiesības dzīvot labvēlīgā vidē citastarp ietver indivīda (personas) kā sabiedrības locekļa tiesības uz to, lai ikviena publiskā

persona lēmumu, kas ir saistīts ar vides izmantošanu, pieņemtu un īstenotu efektīvas vides aizsardzības (pārvaldības) sistēmas

ietvaros (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2007-11-03 13. un 13.2. punktu un 2009. gada

6. jūlija sprieduma lietā Nr. 2008-38-03 9.2. punktu).

Satversmes 115. panta saturs, kā arī tiesības uz labvēlīgu vidi un atbilstošie valsts pienākumi ir konkretizēti Latvijas Republikai

saistošos starptautiskajos līgumos, tostarp 1998. gada Orhūsas konvencijā par pieeju informācijai, sabiedrības

dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem, kā arī nacionālajos tiesību aktos. Par

vides normatīvajiem aktiem atzīstami ne vien tādi normatīvie akti, kas tieši attiecas uz vidi, bet arī tādi normatīvie akti, kas palīdz

sasniegt valsts vides politikas mērķus – saglabāt, aizsargāt un uzlabot vides kvalitāti, ilgtspējīgi izmantot dabas resursus un

nodrošināt kvalitatīvu dzīves vidi, piemēram, normatīvie akti teritorijas plānošanas jomā, kā arī Aizsargjoslu likums (sk. Satversmes

tiesas 2007. gada 8. februāra sprieduma lietā Nr. 2006-09-03 11. punktu).

Ievērojot normatīvo aktu regulējumu, kā arī Satversmes tiesas atziņas, secināms, ka pašaldībai ir obligāts pienākums

nodrošināt efektīvu vides aizsardzību sistēmu un nodrošināt tās iedzīvotāju tiesības dzīvot labvēlīgā vidē.

Ņemot vērā minēto, tiesa secina, ka pašvaldībai ir pienākums reaģēt uz jebkādu vides negatīvu ietekmi un iedzīvotāju tiesībām

dzīvot labvēlīgā vidē savā administratīvajā teritorijā, neatkarīgi no tā, vai konkrētais jautājums, kā, piemēram, smilšu kaudzes

uzglabāšana, ir tieši noregulēts likumā vai pašvaldības saistošajos noteikumos. Minētais secinājums ir tiešā kopsakarā ar juridiskās

obstrukcijas aizliegumu, proti, pašvaldībai nav tiesību atteikties izlemt jautājumu, kas skar vides aizsardzību un iedzīvotāju tiesības

dzīvot labvēlīgā vidē, pamatojoties uz to, ka šis jautājums nav noregulēts ar likumu vai citu ārējo normatīvo aktu.

[15] No Lēmuma izriet, ka nekustamajā īpašumā Daugavas krastā, pie Vanšu tilta, krautnē ilgstoši atrodas SIA „Juglas krasti”

piederoša smilšu kaudze, kas ir daļēji norobežota un ir brīvi pieejama nepiederošām personām, apdraud sabiedrisko kārtību,

personu veselību un dzīvību, blīvi apdzīvotajās blakus teritorijās rada gaisa piesārņojumu. Smilšu krautne nav nostiprināta un apsegta,

tādējādi, pūšot vējam, notiek pastiprināta Daugavas gultnes aizsērēšana un blakus esošo inženierkomunikāciju bojāšana, kā arī tā

degradē un bojā pilsētas ainavu, atrodoties valsts nozīmes pilsētbūvniecības pieminekļa „Ķīpsalas vēsturiskā apbūve” (valsts

aizsardzības Nr.8327) teritorijā. Nenostiprinātā smilšu kaudze vistiešākajā veidā apdraud pie tās vai uz tās esošo personu dzīvību.

Ņemot vērā minētos apstākļus, pašvaldībai ir pienākums izdot saistošu regulējumu vides aizsardzības un tās iedzīvotāju

drošībai.

[16] Kā tiesa konstatēja jau iepriekš, normatīvie akti tieši neregulē jautājumus par smilts kaudzes uzglabāšanu pēc dabas

resursu atļaujā noteiktā termiņa izbeigšanās. Līdz ar to pie konkrētās lietas apstākļiem ir konstatējams „likuma robs”.

Visbiežāk piemērotā metode likuma roba aizpildīšanai ir analoģija – līdzība, atbilstība, attiecību vienlīdzība vai saskaņa.

Jurisprudencē par analoģiju sauc no likuma atvasinātu principu attiecināšanu uz likumā neparedzētiem gadījumiem, kas no likuma

atšķiras tikai nesvarīgā kārtā, t.i., uz tiesiski līdzīgiem jeb būtiski vienādiem gadījumiem. Izšķir likuma analoģiju, kad līdzīgi piemēro

atsevišķus likuma noteikumus, un tiesību naloģiju, kad piemēro no tiesībām atvasinātus vispārējos principus (sk. Neimanis J. Tiesību

tālākveidošana. Latvijas vēstnesis, Rīga, 2006, 98.lpp.; oriģ.:Analoģija. Latviešu Konversācijas vārdnīca. Rīga, A.Gulbja

spiestuve, 1927.-1928., 1.sējums, 470.sleja).

Analoģija ir atšķirīgā pielīdzināšana, ievērojot, ka sakrīt noteiktas pazīmes. Administratīvā procesa likuma 17.panta otrās daļas

1.teikums noteic, ja iestāde vai tiesa konstatē tiesību sistēmā nepilnību, tā var šo nepilnību novērst, arī lietojot analoģijas metodi, tas

ir, sistēmiski analizējot līdzīgu gadījumu tiesisko regulējumu un šīs analīzes rezultātā konstatētos tiesību principus piemērojot

konkrētajā gadījumā.

Līdz ar to tiesa turpmāk pārbaudīs, vai iestāde pamatoti pēc analoģijas piemēroja Būvniecības likuma un saistošo noteikumu

Nr.125 „Rīgas pilsētas teritorijas kopšanas un būvju uzturēšanas noteikumi” normas.

[17] Būvniecības likuma 1.panta 3.punkts noteic, ka būveir būvniecības procesā radies ar zemi saistīts veidojums, kam ir

noteikta funkcija.

Atbilstoši 2009.gada 22.decembra Ministru kabineta noteikumiem Nr.1620 „Noteikumi par būvju klasifikāciju”, būves tiek

iedalītas ēkās un inženierbūvēs. Ēkas ir atsevišķas, ilglaicīgi lietojamas apjumtas būves, kurās var iekļūt cilvēki un kuras ir noderīgas

vai paredzētas cilvēku un dzīvnieku patvērumam vai priekšmetu turēšanai. Inženierbūves ir visas būves, kurām nav ēku pazīmju, tādas

kā sliežu ceļi, autoceļi un ielas, tilti un estakādes, lidostu skrejceļi, inženiertīkli, dambji u.tml.

No minētajām definīcijām secināms, ka smilts kaudze nav atzīstama par būvi. Vienlaikus šis objekts ir būvniecības procesā

radies ar zemi saistīts veidojums, to pēc fiziskās struktūras var uzskatīt par būvei pielīdzinātu veidojumu, turklāt tā rada līdzīgas sekas

– rada apdraudējumu cilvēku veselībai, sabiedriskajai drošībai, bojā pilsētas ainavu. Smilšu kaudzei ir būtiska vidi degradējoša

ietekme, kas izpaužas pilsētas ainavas bojāšanā, tādējādi tiesa secina, ka iestāde pamatoti uzskatīja, ka konkrētajam gadījumam

pēc analoģijas ir piemērojamas būvniecības procesu regulējošās tiesību normas.

[18] Būvniecības likuma 31.panta pirmā daļa noteic, ja būve ir pilnīgi vai daļēji sagruvusi vai nonākusi tādā stāvoklī, ka tās

lietošana ir bīstama vai tā bojā ainavu, īpašniekam saskaņā ar attiecīgās pašvaldības lēmumu tā jāsaved kārtībā vai jānojauc

atbilstošiCivillikuma 1084.panta noteikumiem.

Civillikuma 1084.pants noteic, ka katram būves īpašniekam, lai aizsargātu sabiedrisko drošību, jātur sava būve tādā stāvoklī,

ka no tās nevar rasties kaitējums ne kaimiņiem, ne garāmgājējiem, ne arī tās lietotājiem.

Ja par būvi, no kuras draud briesmas, pastāv īpašuma tiesības strīds, tad šo briesmu novēršanai nepieciešamie soļi tūliņ un

vēl pirms prāvas beigām jāsper tam, kas šo būvi tajā brīdī valda, ar tiesību vēlāk prasīt izdevumu atlīdzību.

Ja būves īpašnieks vai valdītājs, pretēji attiecīgās varas pieprasījumam, nenovērš draudošās briesmas, tad attiecīgai iestādei,

raugoties pēc apstākļiem, būve jāsaved kārtībā vai arī pavisam jānojauc uz īpašnieka rēķina.

Arī Būvniecības likuma 31.panta trešā daļa noteic, ja būves īpašnieks līdz noteiktajam laikam nav izpildījis pašvaldības lēmumu,

pašvaldība organizē šīs būves savešanu kārtībā vai nojaukšanu. Ar savešanu kārtībā vai nojaukšanu saistītos izdevumus sedz būves

īpašnieks.

Rīgas domes saistošo noteikumu Nr.125 „Rīgas pilsētas teritorijas kopšanas un būvju uzturēšanas noteikumi” 15.2.punkts

noteic, ka neapdzīvotās vai saimnieciskajai darbībai neizmantotās ēkās un dzīvokļos: 1) noslēdz, aizmūrē vai aiznaglo logus un ieejas

durvis, lai novērstu nepiederošu personu iekļūšanu un uzturēšanos tur; 2) nepieļauj atsevišķu būvelementu nokrišanu publiskajā

ārtelpā; 3) nodrošina ēkas atbilstību ugunsdrošības noteikumu prasībām; 4) ja neapdzīvotās un saimnieciskajai darbībai neizmantotās

ēkas un dzīvokļi atrodas gar ielām vai pret publisko ārtelpu, jāveic ēkas konservācija veidā, kas nodrošina ēkas konstrukciju noturību

ilgtermiņā un novērš pilsētas ainavas bojāšanu, nepieciešamības gadījumā izstrādājot konservācijas projektu un saskaņojot to Rīgas

pilsētas būvvaldē Vispārīgajos būvnoteikumos noteiktajā kārtībā; 5) ja neapdzīvota un saimnieciskajai darbībai neizmantota ēka

atrodas publiskajā ārtelpā un tās izskats bojā pilsētas ainavu, jānodrošina tās fasādes sakārtošana vai apsegšana ar dekoratīvu

pārsegu, kas atveido fasādes zīmējumu, atbilstoši Rīgas pilsētas būvvaldes norādījumiem; 6) ja būve ir pilnīgi vai daļēji sagruvusi vai

nonākusi tādā stāvoklī, ka tās lietošana ir bīstama, būve jānojauc Vispārīgajos būvnoteikumos paredzētajā kārtībā.

No minētajām normām izriet būves īpašnieka pienākums turēt būvi tādā stāvoklī, lai no tās nevarētu rasties kaitējums.

Savukārt, ja būves īpašnieks savu pienākumu nepilda, tad pašvaldības pienākums ir savest būvi kārtībā vai arī nojaukt uz īpašnieka

rēķina.

Konkrētajā gadījumā pašvaldība, izvērtējot smilšu kaudzes radīto iespējamo sabiedriskās drošības, veselības, kārtības,

pilsētvides apdraudējumu un ainavas bojāšanu, pamatoti izmantoja publisko varu un ar Lēmumu uzlika pieteicējai pienākumu

steidzamības kārtā izvest visas smiltis līdz 2012.gada 20.decembrim.

[19] Tiesa noraida kā nepamatotu pieteicējas apsvērumu, ka konkrētajā gadījumā iestāde nedrīkstēja piemērot normas pēc

analoģijas.

Administratīvā procesa likuma 17.panta otrās daļas 2.teikums noteic, ka ar analoģiju nedrīkst pamatot tādu administratīvo aktu,

kurš ierobežo adresāta cilvēktiesības. Pieteicēja uzskata, ka ar Lēmumu ir aizskartas tās īpašumtiesības.

Latvijas Republikas Satversmes 105.pants noteic, ka ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji

sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības

vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību.

Tiesa konstatē, ka izskatāmajā gadījumā iestāde ir uzlikusi par pienākumu pieteicējai kā smilšu īpašniecei pārvietot smiltis uz

citu, smilšu uzglabāšanai piemērotāku vietu. Līdz ar to tiesa nekonstatē, ka pašvaldība ierobežotu pieteicējas īpašuma tiesības uz

smiltīm.

Papildus tiesa norāda, ka pieteicējai nav nekāda tiesiska pamata uzglabāt smiltis tieši nekustamajā īpašumā, proti, dabas

resursu izmantošanas atļauja, kas bija izsniegta iepriekšējai smilšu īpašniecei – Rīgas brīvostas pārvaldei, beidzās 2012.gada

31.jūlijā. Pieteicēja nav saņēmusi nedz jaunu atļauju, nedz noslēgusi kādas citas vienošanās par smilšu uzglabāšanu. Līdz ar to tiesa

nekonstatē tādus apstākļus, kas būtu devuši pieteicējai paļāvību, ka tā varēs uzglabāt smiltis nekustamajā īpašumā.

Pieteicējas norādītajiem apstākļiem, ka smilts ir pārdota un tiek izvesta Rīgas pilsētai nozīmīgu būvniecības projektu

realizācijai un ka smilts pārvietošana var sadārdzināt būvniecības procesu izmaksas, nav nozīmes lietā. Tiesa norāda, ka pieteicējas

komercdarbības intereses nevar būt pārākas par sabiedrības drošības interesēm un pašvaldības pienākumu nodrošināt tās

iedzīvotājiem tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, minētais attiecas arī uz tādiem gadījumiem, ja ir apdraudēta pieteicējas maksātspēja.

[20] Tiesa noraida kā nepamatotu pieteicējas apsvērumu, ka Lēmumā noteiktais smilts izvešanas termiņš ir nesamērīgs.

Sabiedrības drošības apdraudējuma gadījumā pašvaldībai ir jāreaģē nekavējoties. No lietas materiāliem izriet, ka iestāde ir

uzklausījusi pieteicēju un noteikusi saprātīgu termiņu smilts izvešanai. Tiesa konstatē, ka 2012.gada 22.augusta Rīgas domes

Īpašuma departamenta apspriedē pieteicējas pārstāvis norādīja, ka līdz 2012.gada decembrim viss smilšu krāvums būs izvests

(lietas 79.lapa). Līdz ar to tiesa nekonstatē, ka ar Lēmumu pieteicējai būtu uzlikts neizpildāms pienākums.

[21] Ņemot vērā iepriekš norādītos apstākļus, tiesa secina, ka Lēmums ir tiesisks, bet pieteikums nepamatots un noraidāms.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246.–251., 253., 289.–291.pantu, Administratīvā rajona tiesa

nosprieda:

noraidīt sabiedrības ar ierobežotu atbildību „JUGLAS KRASTI” pieteikumu par Rīgas domes 2012.gada 4.septembra

lēmuma Nr.5180 (prot.Nr.88,23.§) „Par smilšu krautnes nekustamajā īpašumā Rīgā, Balasta dambī (kadastra Nr. /numurs/), piespiedu

sakārtošanu” atzīšanu par prettiesisku.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no tā sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas

sūdzību Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Tiesnese A.Juškeviča