Court declares General Prosecutor's rejection decisions unreasoned and orders apology and fee refund.

Lietas Nr.A420399012

AA43-2690-15/16

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2015.gada 19.oktobrī

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesnese referente L.Konošonoka,

tiesneses I.Amona un S.Gintere

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. A/ pieteikumu par Latvijas

Republikas Ģenerālprokuratūras 2011.gada 4.marta lēmuma Nr.1/1-66-36-11/1019 un 2011.gada 20.jūnija lēmuma Nr.1/1-

66-120-11 atzīšanu par prettiesisku, labvēlīga administratīvā akta izdošanu par /pers. A/ iecelšanu prokurora amata

kandidāta statusā, kā arī morālā kaitējuma 10 000 latu (14 228,72 euro) apmērā atlīdzināšanu, sakarā ar Latvijas Republikas

Ģenerālprokuratūras apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2013.gada 19.septembra spriedumu daļā.

Aprakstošā daļa

[1] Pieteicējs /pers. A/, atsaucoties uz Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras (turpmāk – Ģenerālprokuratūra)

izsludināto konkursu uz prokurora amata vietām, 2011.gada 13.janvārī iesniedza iesniegumu, izsakot vēlmi pretendēt uz

darbu prokurora amatā.

Pieteicējs nokārtoja zināšanu pārbaudījumus un ieguva pozitīvu Prokuroru atestācijas komisijas atzinumu par atbilstību

prokurora amata kandidāta statusam. 2011.gada 4.martā ģenerālprokurors pieteicējam sniedza atbildi Nr.1/1-66-36-11/1019

(turpmāk – 2011.gada 4.marta lēmums), norādot, ka pieteicējam netiek piedāvāts uzsākt darbu prokurora amata kandidāta

statusā, jo izraudzīti citi kandidāti.

2011.gada 15.aprīlī pieteicējs pieteicās uz nākamo Ģenerālprokuratūras izsludināto konkursu uz prokurora amata

vietām.

2011.gada 20.jūnijā ģenerālprokurors pieteicējam sniedza atbildi Nr.1/1-66-120-11 (turpmāk – 2011.gada 20.jūnija

lēmums), norādot, ka pieteicējam netiek piedāvāts uzsākt darbu prokurora amata kandidāta statusā, jo izraudzīti citi

kandidāti.

[2] /pers. A/ vērsās tiesā, lūdzot 2011.gada 4.marta un 20.jūnija lēmumu atzīt par prettiesisku un uzlikt par pienākumu

Ģenerālprokuratūrai izdot labvēlīgu administratīvo aktu par pieteicēja iecelšanu prokurora amata kandidāta statusā, kā arī

atlīdzināt morālo kaitējumu 10 000 latu (14 228,72 euro) apmērā.

Pieteicējs pieteikumā norāda, ka viņam nav skaidra motivācija, kādēļ viņam atteikts piedāvāt darbu prokurora amata

kandidāta statusā. Lēmumi neietver pamatojumu un lietderības apsvērumus.

[3] Ģenerālprokuratūra paskaidrojumā par pieteikumu norāda, ka prokurora amata kandidāts nav prokuratūras

amatpersona un ka Ģenerālprokuratūras paziņojumi pretendentam nav administratīvie akti. Pieņemot lēmumu izteikt

konkrētam pretendentam piedāvājumu, ģenerālprokurors vadās pēc amata pretendenta iesniegtās informācijas, apstrādā

pretendenta personas datus, tajā skaitā drošības iestāžu sniegto operatīvo informāciju. Tiesību normas neparedz personas

tiesības stāties darba tiesiskajās attiecībās ar prokuratūru.

[4] Ar Administratīvās rajona tiesas 2013.gada 19.septembra spriedumu pieteikums daļēji apmierināts, proti,

pārsūdzētie lēmumi atzīti par prettiesiskiem un Ģenerālprokuratūrai uzdots rakstveida atvainoties pieteicējam. Savukārt daļā

par labvēlīga administratīvā akta izdošanu tiesvedība izbeigta.

Spriedumā, ciktāl tas attiecas uz pārsūdzēto lēmumu tiesiskuma vērtējumu un morālā kaitējuma atlīdzinājumu, norādīts

turpmāk minētais.

[4.1] Tiesa, atsaucoties uz likuma „Par tiesu varu” 106.1panta pirmo daļu, Prokuratūras likuma 1.panta pirmo daļu,

2.pantu, 6.panta trešo daļu un 23.panta otro daļu, kā arī Satversmes tiesas 2006.gada 20.decembra spriedumu lietā

Nr.2006-12-01, atzina, ka pārsūdzētie lēmumi, ar kuriem pieteicējam ir atteikts nodibināt tiesiskas attiecības, atbilst visām

Administratīvā procesa likumā paredzētajām administratīvā akta pazīmēm un tādēļ ir pārsūdzami tiesā administratīvā

procesa kārtībā.

[4.2] Tiesa norādīja, ka saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 67.panta pirmo daļu administratīvo aktu izdod

rakstveidā. Savukārt panta otrās daļas 6.punkts noteic, ka rakstveidā izdots administratīvais akts satur administratīvā akta

pamatojumu, it sevišķi ietverot lietderības apsvērumus.

Prokuratūras likuma 33.pants (redakcijā, kas bija spēkā no 2003.gada 1.jūlija līdz 2012.gada 31.decembrim)

noteica, ka par prokurora amata kandidātu var būt Latvijas pilsonis, kas ieguvis augstāko juridisko izglītību, ir stažējies

prokuratūrā, izpildījis stažēšanās programmu un nokārtojis kvalifikācijas eksāmenu. Kārtību, kādā prokurora amata

kandidāts stažējas prokuratūrā un kārto kvalifikācijas eksāmenu, nosaka ģenerālprokurora padome.

Ar ģenerālprokurora 2006.gada 14.jūlija pavēli noteiktā „Kārtība, kādā veicama prokurora amata pretendentu atlase”

(lietas 23.-28.lapa) citstarp paredz, ka ģenerālprokurors, iepazinies ar Prokuroru atestācijas komisijas atzinumu un

izvērtējis nepieciešamību komplektēt prokuroru štata vietas konkrētās prokuratūras iestādēs, piemērotākos no

pretendentiem ieceļ prokurora amata kandidāta statusā (kārtības 12.punkts).

Tādējādi kā pretendentu atlases kritērijs ir minēta viņu piemērotība prokurora amata kandidāta statusam.

Tiesa konstatēja, ka pārsūdzētajos lēmumos ietvertā norāde, ka pieteicējam netiek piedāvāta iespēja uzsākt darbu

prokurora amata kandidāta statusā, jo prokuroru štata vietu komplektēšanai ģenerālprokurors ir izvēlējies citus kandidātus,

nesatur nekādus saturiskus apsvērumus par to, kāda ir pieteicēja piemērotība iepretim citu (izvēlēto) kandidātu piemērotībai.

Ģenerālprokurors norādījis, ka izmantojis tiesības rīkoties pēc saviem ieskatiem jeb diskrecionāro varu.

Tiesa norādīja, ka saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 65.pantu iestādei dažkārt pastāv rīcības brīvība

administratīvā akta izdošanā un tā satura noteikšanā, tomēr šī rīcības brīvība nedrīkst kļūt par aizbildinājumu, lai neievērotu

Administratīvā procesa likuma 67.panta otrās daļas 6.punkta prasības par pamatojuma un lietderības apsvērumu

norādīšanu administratīvajā aktā.

[4.3] Tiesa, atsaucoties uz Augstākās tiesas judikatūru, norādīja, ka pamatojuma trūkums, skatot pieteikumu par

administratīvā akta atcelšanu, var tikt uzskatīts gan par tik būtisku procesuālu pārkāpumu, ka tā dēļ administratīvais akts ir

atceļams, gan par tādu pārkāpumu, kurš norādāms kā administratīvā akta trūkums, bet kurš pats par sevi nerada tādas

tiesiskās sekas kā administratīvā akta atcelšana. Tas izvērtējams katrā konkrētajā gadījumā. Par galvenajiem kritērijiem

izmantojami divi apstākļi: 1) vai saprātīgs administratīvā akta adresāts no attiecīgā administratīvā akta pamatojuma varēja

saprast, kāpēc attiecībā uz viņu izdots konkrētā satura administratīvais akts; 2) vai tiesa, pārbaudot attiecīgā administratīvā

akta tiesiskumu, balstoties uz tā pamatojumu, var secināt, ka pamatojums attaisno adresātam uzlikto pienākumu.

Tiesa uzskatīja, ka pārsūdzētajos administratīvajos aktos ir pilnīgs pamatojuma trūkums, kura dēļ pieteicējam nav

iespējams saprast, kāpēc attiecībā uz viņu izdoti konkrētā satura administratīvie akti, savukārt tiesai, pārbaudot attiecīgo

administratīvo aktu tiesiskumu, nav iespējams izvērtēt, vai ģenerālprokurora rīcības brīvības ietvaros veiktās izvēles

pamatojums attaisno pieteicējam noraidītās tiesības. Arī tiesas sēdē atbildētājas pārstāvis nevarēja norādīt nekādus

apstākļus, kuri pamatotu iestādes atteikumu un kuru esību tiesa varētu pārbaudīt. Atbildētājas pārstāvja izteiktais par

pieteicēja nekārtīgo rokrakstu nav atzīstams par kritēriju, kas ļautu objektīvi novērtēt pieteicēja piemērotību prokurora

amata kandidāta statusam.

Tādēļ pamatojuma trūkums šajā gadījumā atzīstams par tik būtisku procesuālu pārkāpumu, kurš izraisa pārsūdzēto

administratīvo aktu prettiesiskumu.

[4.4] Tiesa atsaucās uz Administratīvā procesa likuma 92.pantu, kas paredz personas tiesības uz atbilstīgu

atlīdzinājumu, kā arī Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 9.pantu un 14.pantu, kas reglamentē

morālā kaitējuma atlīdzinājumu un tā apmēru.

Tiesa atsaucās arī uz Augstākās tiesas izteiktajām atziņām, ka no Latvijas Republikas Satversmes 91.pantā nostiprinātā

vienlīdzības principa izriet, ka ikvienam atbilstoši viņa piemērotībai, spējām un sniegumam ir tiesības uz vienlīdzīgu piekļuvi

amatiem valsts dienestā un ka tiesai jāpārbauda, vai pieteicēja izvērtēšanas procedūra bija objektīva, vai netika pārkāpts

patvaļas aizlieguma un atšķirīgas attieksmes aizlieguma princips.

Tiesa konstatēja, ka šajā lietā administratīvo aktu pamatojuma trūkuma dēļ nav iespējams izvērtēt, vai pieteicēja

izvērtēšanas procedūra bija objektīva, vai netika pārkāpts patvaļas aizlieguma un atšķirīgas attieksmes aizlieguma princips,

un līdz ar to, vai tika nodrošinātas vienlīdzīgas tiesības uz iecelšanu prokurora amata kandidāta statusā. Tādējādi pieteicēja

Latvijas Republikas Satversmē noteiktās tiesības ir būtiski aizskartas, un attiecīgi morālā kaitējuma atlīdzināšanas pamats

uzskatāms par pierādītu. Turklāt pieteicējs ir centies līdzdarboties, lūdzot sniegt atteikuma pamatojumu rakstveidā, tomēr

iestāde tādu pēc būtības nav sniegusi.

Tiesa uzskatīja, ka pieteicējam nav nodarīts smags tiesību aizskārums, jo ar atteikumiem iecelt pieteicēju prokurora

amata kandidāta statusā nav pasliktināts pieteicēja stāvoklis, viņš nav ticis pakļauts pazemojumam un nav bijis spiests

zaudēt iztikas līdzekļus, kā tas mēdz būt citās lietās par personu tiesībām ieņemt valsts amatus.

Tiesa atzina, ka zināmu gandarījumu pieteicējam sniedz pārsūdzēto lēmumu atzīšana par prettiesiskiem, un uzskatīja,

ka morālā kaitējuma pietiekams atlīdzinājums ir iestādes rakstveida atvainošanās.

[5] Par Administratīvās rajona tiesas 2013.gada 19.septembra spriedumu daļā, ar kuru pārsūdzētie lēmumi atzīti par

prettiesiskiem, kā arī uzdots rakstveidā atvainoties pieteicējam, Ģenerālprokuratūra iesniedza apelācijas sūdzību.

Apelācijas sūdzība pamatota ar šādiem argumentiem.

[5.1] Tiesa nav konstatējusi, ka konkrētajā gadījumā prokurora amata pretendentu atlases kārtība būtu pārkāpta vai

apstiprinājusi sevi kā nepamatotu.

[5.2] Prokurora amata kandidāts nav prokuratūras iestādes amatpersona, stažējoties prokuratūrā, prokurora amata

kandidāts ir darba tiesiskajās attiecībās. Tiesa nepamatoti secinājusi, ka ģenerālprokurora paziņojumi, ar kuriem

piedāvājums stažēties prokuratūrā izteikts citām personām, ir pārsūdzami kā administratīvie akti.

[5.3] Tiesa radījusi precedentu, ka visas personas, kuras atzītas par atbilstošām prokurora amata kandidāta statusam,

var prasīt izdot labvēlīgus administratīvos aktus.

[5.3] Prokurora amata pretendentiem izvirzītas paaugstinātas prasības. Ģenerālprokuroram ir ekskluzīvas tiesības

vērtēt pretendentu personības, apstrādājot gan publiski pieejamu, gan arī publiski nepieejamu informāciju, tajā skaitā tādu,

kas nav izpaužama trešajām personām.

[5.4] Tiesa nav ņēmusi vērā, ka pieteicējs ir vācis informāciju par tiesnešu ģimenes dzīvi un dzīvesvietu, izspiedis

naudu no divām tiesnesēm. Ģenerālprokuroram varēja būt neizpaužama operatīvā informācija par šīs personas citām

aktivitātēm.

[5.5] Tiesa nav konstatējusi nevienlīdzīgu attieksmi attiecībā pret pieteicēju.

[6] Pieteicējs attiecībā uz apelācijas sūdzības argumentiem norāda, ka iestāde nedrīkst vākt un administratīvajā procesā

izmantot informāciju, kas iegūta ar prettiesiskām metodēm. Iestāde tiesvedības laikā ir izpaudusi ierobežotas pieejamības

informāciju.

[7] Izskatījusi lietu apelācijas kārtībā, Administratīvā apgabaltiesa ar 2015.gada 2.aprīļa lēmumu izbeidza tiesvedību

lietā.

Lēmumā norādīts, ka ne pieteicējam, ne arī kādai citai personai nav subjektīvo tiesību prasīt, lai viņu ieceļ konkrētā

amatā. Šādas tiesības neizriet arī no Prokuratūras likuma. Personai ir tiesības pretendēt uz šo amatu un prasīt, lai pret viņu

pretendentu atlases procedūras ietvaros tiktu īstenota vienlīdzīga attieksme salīdzinājumā ar citiem pretendentiem, un šīs

tiesības persona var īstenot, apstrīdot vai pārsūdzot lēmumu, ar kuru ir noslēdzies konkrētais administratīvais process

iestādē.

Pieteicējs ir tiesīgs prasīt pārbaudīt tāda lēmuma tiesiskumu, ar kuru cita persona tiek iecelta amatā, uz kuru pretendēja

pieteicējs. Taču šāds prasījums tiesai nav izvirzīts.

[8] Izskatījusi /pers. A/ blakus sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas lēmumu par tiesvedības izbeigšanu,

Augstākā tiesa ar 2015.gada 26.jūnija lēmumu atcēla apgabaltiesas lēmumu un nosūtīja lietu jaunai izskatīšanai

Administratīvajai apgabaltiesai.

Augstākā tiesa norādīja, ka pieteicējam ir subjektīvās tiesības pārsūdzēt 2011.gada 4.marta u n 2011.gada 20.jūnija

lēmumu un tiesai jāpārbauda šo lēmumu tiesiskums.

[9] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 304.panta pirmo daļu apelācijas instances tiesa lietu izskata rakstveida

procesā.

Motīvu daļa

[10] Administratīvā apgabaltiesa, izvērtējusi procesa dalībnieku argumentus kopsakarā ar lietā esošajiem

pierādījumiem, atzīst, ka apelācijas sūdzība nav pamatota un pieteikums tā pārskatāmajā daļā ir apmierināms.

[11] Apgabaltiesa, ievērojot Administratīvā procesa likuma 302.panta pirmās daļas nosacījumus un apelācijas sūdzībā

izteikto lūgumu, apelācijas kārtībā pārskata pieteikumu daļā par 2011.gada 4.marta un 20.jūnija lēmumu atzīšanu par

prettiesiskiem un morālā kaitējuma atlīdzinājumu.

[12] Apelācijas sūdzībā vispirms izteikti iebildumi pret pirmās instances tiesas secināto, ka 2011.gada 4.marta un

20.jūnija lēmumi ir pārsūdzami administratīvajā tiesā.

Atbildi uz šiem iestādes argumentiem ir sniegusi Augstākā tiesa 2015.gada 26.jūnija lēmumā šajā lietā, atzīstot, ka

2011.gada 4.marta un 20.jūnija lēmumi ir starplēmumi un pieteicējam ir subjektīvās tiesības šos lēmumus pārsūdzēt,

savukārt tiesai ir jāpārbauda to tiesiskums (sk. Augstākās tiesas lēmuma 6. un 7.punktu). Tādēļ iestādes argumenti par

pieteikuma pieļaujamību ir noraidāmi.

[13] Pirmās instances tiesa, novērtējot lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, ir secinājusi, ka Ģenerālprokuratūra,

izdodot pārsūdzētos lēmums, nav ievērojusi Administratīvā procesa likuma 67.panta otrās daļas 6.punkta prasības, tādējādi

pieļaujot procesuālu pārkāpumu. Tiesa arī atzinusi, ka pamatojuma trūkums konkrētajā gadījumā ir uzskatāms par būtisku

procesuālu pārkāpumu, kurš izraisa pārsūdzēto lēmumu prettiesiskumu. Apgabaltiesa šo vērtējumu atzīst par pareizu un

atbilstoši Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturtajai daļai pievienojas pirmās instances tiesas sprieduma motīviem

(sk. šā sprieduma 4.2.-4.3.punktu), tos neatkārtojot.

[14] Pretēji apelācijas sūdzībā paustajam viedoklim apgabaltiesa nesaskata, ka šajā lietā tiesa radītu precedentu, kas

ļautu visām personām, kuras Prokuroru atestācijas komisija ir atzinusi par atbilstošām prokurora amata kandidāta statusam,

prasīt izdot labvēlīgus administratīvos aktus. Prasījums par labvēlīga administratīvā akta izdošanu (arī jautājums par šāda

prasījuma pieļaujamību) šajā lietā pēc būtības nav vērtēts. Konkrētajā gadījumā ir vērtēts tikai pārsūdzēto lēmumu

tiesiskums.

Apgabaltiesa arī neapšauba apelācijas sūdzībā norādīto, ka prokurora amata pretendentiem tiek izvirzītas stingras

prasības un ka ģenerālprokuroram ir plaša rīcības brīvība vērtēt iespējamā prokurora amata kandidāta personību.

Vienlaikus apgabaltiesa norāda uz nepieciešamību pamatot administratīvo aktu. Šajā lietā tieši pamatojuma trūkums rada

pārsūdzēto lēmumu prettiesiskumu. Turklāt pamatojuma trūkuma dēļ tiesai arī nav iespējams pārliecināties, vai prokurora

amatu kandidātu atlases process ir bijis tiesisks.

Apgabaltiesa pieļauj, ka, vērtējot iespējamos prokurora amata kandidātus, var tikt ņemta vērā dažāda informācija, tajā

skaitā operatīvā informācija, kas nav atklājama trešajām personām. Tomēr administratīvā akta pamatojuma princips arī

neprasa atklāt tādu informāciju, kas nav izpaužama. Pamatojuma princips prasa padarīt administratīvo aktu saprotamu tā

adresātam, norādot tik daudz informācijas, cik konkrētajā gadījumā ir iespējams un pieļaujams. Savukārt pārsūdzētajos

lēmumos ir pilnīgs pamatojuma trūkums.

Apelācijas sūdzībā norādītie apstākļi par pieteicēja izdarīto noziedzīgo nodarījumu nevar tikt vērtēti kā novēloti sniegts

pamatojums atteikumam 2011.gadā pieteicēju iecelt prokurora amata kandidāta statusā, jo no lietas materiāliem izriet, ka

prettiesiskās darbības veiktas 2012.gada aprīlī (lietas 38., 47.-53.lapa).

[15] Apgabaltiesa atzīst par pareizu arī pirmās instances tiesas vērtējumu attiecībā uz morālā kaitējuma atlīdzinājumu

(sk. šā sprieduma 4.4.punktu), tādēļ tam pievienojas. Apelācijas sūdzībā nav norādīts neviens arguments, kādēļ pirmās

instances tiesas vērtējums būtu nepareizs.

[16] Attiecībā uz apelācijas sūdzībā izteikto lūgumu uzlikt pienākumu pieteicējam atmaksāt Ģenerālprokuratūrai tās

samaksāto valsts nodevu apgabaltiesa norāda, ka procesuālo tiesību normas, kas reglamentē tiesvedības procesu

administratīvajā tiesā, šādu iespēju neparedz. Ikvienam procesa dalībniekam ir jāmaksā valsts nodeva par apelācijas

sūdzību, bet atbilstoši Administratīvā procesa likuma 126.panta regulējumam tikai pieteicējam ir tiesības saņemt atpakaļ

samaksāto valsts nodevu tajos gadījumos, kad pieteikums ir pilnībā vai daļēji apmierināts. Tādēļ arī šajā lietā par labu

pieteicējam no atbildētājas Latvijas Republikas saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu ir

piespriežama valsts nodeva par pieteikuma iesniegšanu 28,46 euro apmērā (lietas 16.lapa).

Valsts nodeva atbilstoši Ministru kabineta 2013.gada 12.februāra noteikumu Nr.85 „Kārtība, kādā administratīvajā lietā

iemaksā, atmaksā un atlīdzina valsts nodevu un iemaksā un atmaksā drošības naudu” 13.punktam atlīdzināma no

Ģenerālprokuratūras budžeta līdzekļiem.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu, 307. un 309.pantu, Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda

apmierināt daļēji /pers. A/ pieteikumu.

Atzīt par prettiesisku Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras 2011.gada 4.marta lēmumu Nr.1/1-66-36-11/1019 un

2011.gada 20.jūnija lēmumu Nr.1/1-66-120-11.

Uzdot Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūrai viena mēneša laikā no šā sprieduma spēkā stāšanās dienas rakstveidā

atvainoties /pers. A/.

Piespriest no Latvijas Republikas par labu /pers. A/ viņa samaksāto valsts nodevu 28,46 euro apmērā.

Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma

sastādīšanas dienas, kasācijas sūdzību iesniedzot Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesnese referente L.Konošonoka

Tiesneses I.Amona

S.Gintere