Administrative court annulled tax authority decision due to incorrect application of transfer pricing method.
Legislator summary
AI generatedThe Administrative Regional Court annulled the State Revenue Service's decision regarding VAT and income tax audits for 2006-2007. The tax authority had rejected the taxpayer's chosen transfer pricing method and incorrectly applied the resale price method using operating profit margins instead of gross profit. The court ruled that the authority failed to justify why the taxpayer's method was inappropriate and erred in its calculation methodology.
Legislator headnote
AI generatedAdministrative Procedure Law Art. 126, 307, 309, 329; Tax Law provisions on transfer pricing methods; The tax authority must substantiate the unacceptability of a taxpayer's chosen transfer pricing method and correctly apply the statutory method, using gross profit rather than operating profit for resale price calculations.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedCited Case Law
AI generatedRelated Decisions
AI generatedFull text
Lietas Nr. A420529010
Lietas arhīva Nr. AA43-0160-14
SPRIEDUMS
Latvijas tautas vārdā
Rīgā 2014.gada 14.aprīlī
Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:
tiesnese referente Dz.Amerika,
tiesneses I.Meldere un R.Paegle
rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz MSIA „Informācijas tehnoloģijas” (iepriekš SIA „TD
Baltic”) pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta 2009.gada 15.decembra lēmuma Nr.22.4/25847 atcelšanu daļā, sakarā ar Valsts
ieņēmumu dienesta apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2012.gada 10.aprīļa spriedumu.
Aprakstošā daļa
[1] Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk – VID vai atbildētājs) Lielo nodokļu maksātāju pārvalde no 2009.gada 21.aprīļa līdz
5.augustam veica SIA „TD Baltic” (tagadējais nosaukums MSIA „Informācijas tehnoloģijas”, turpmāk – pieteicēja) pievienotās vērtības
nodokļa auditu par 2006.gada jūliju – 2007.gada decembri un uzņēmumu ienākuma nodokļa (turpmāk – UIN) auditu par 2006. un
2007.gadu.
Ar pārvaldes 2009.gada 5.augusta lēmumu Nr.9.2/1930 (turpmāk – sākotnējais lēmums)pieteicējai papildu nomaksai budžetā
aprēķināts tostarp 2006. un 2007.gada UIN Ls 205 177,04, soda nauda Ls 102 588,52 un nokavējuma nauda Ls 45 861,16, kā arī
noteikts 2007.gada UIN samazinājums Ls 1144,96 apmērā un aprēķināta soda nauda Ls 572,48.
Pieteicēja nodokļu uzrēķinu šajā daļā apstrīdēja.
[ 2 ] 2009.gada 15.decembrī VID ģenerāldirektora vietas izpildītāja ar lēmumu Nr.22.4/25847 (turpmāk – Lēmums) noraidīja
pieteicējas apstrīdēšanas iesniegumu un sākotnējo lēmumu atstāja negrozītu.
Lēmums pamatots ar turpmāk izklāstītajiem argumentiem.
[2.1] Pieteicējas galvenais darbības veids ir datortehnikas vairumtirdzniecība, ko tā īsteno, iegādājoties preci no saistītajiem ārvalstu
uzņēmumiem – UAB „TD Baltic” (Lietuva) un AS „TD Baltic” (Igaunija) – un tālāk to pārdodot nesaistītiem uzņēmumiem. Veicot minēto
funkciju, pieteicēja uzņēmās arī vairumtirgotāja riskus un ar tiem saistītas izmaksas, t.i., tiešās un uz vairumtirgotāja funkciju
attiecināmās operatīvās izmaksas (administrācijas un pārējās uzņēmuma saimnieciskās darbības izmaksas). Šo faktu apliecina arī
pati pieteicēja savā apstrīdēšanas iesniegumā, norādot, ka preču uzglabāšanas, kreditēšanas, garantijas u.c. pakalpojumi tiek
centralizēti vienā no grupas uzņēmumiem un ar tiem saistītās izmaksas tiek sadalītas starp uzņēmumiem, pamatojoties uz katra
dalībnieka realizācijas īpatsvaru kopējā grupas realizācijā. Tātad arī pieteicējai tiek izsniegti rēķini par šīm izmaksām, par ko
pieteicēja arī norēķinās ar saistītajiem uzņēmumiem. Fakts, ka pieteicēja pilnībā sedz minētās saistīto uzņēmumu sadalītās izmaksas,
norāda uz to, ka arī ar šīm funkcijām (preču uzglabāšana, transportēšana, garantijas u.c.) saistītie riski tiek pārnesti uz pieteicēju, par
ko tai būtu jāsaņem atbilstošs atalgojums.
Tā kā pieteicējai tika pārbaudīti 2006. un 2007.gada preču iegādes, nevis piegādes darījumi, kas tika veikti ar saistītiem ārvalstu
uzņēmumiem un par kuriem bija aizdomas, ka to cena neatbilst tirgus cenai, tad pamatoti piemērota Ministru kabineta 2000.gada
19.septembra noteikumu Nr.319 „Likuma „Par uzņēmumu ienākuma nodokli” normu piemērošanas noteikumi” (turpmāk – Noteikumi
Nr.319) 62.2.apakšpunktā un Ministru kabineta 2006.gada 4.jūlija noteikumu Nr.556 „Likuma „Par uzņēmumu ienākuma nodokli”
normu piemērošanas noteikumi” (turpmāk – Noteikumi Nr.556) 83. un 85.punktā noteiktā tālākpārdošanas cenu metode pieteicējas
darījumu ar saistītiem uzņēmumiem vērtības atbilstības tirgus cenas noteikšanai.
[2.2] Pieteicēja sašaurināti tulko Noteikumu Nr.556 85.punktu. Noteikumu Nr.556 85.1.apakšpunktā sniegtais konkrētās metodes
definējums paredz dažāda līmeņa peļņas normu (t.i., gan bruto, gan operatīvās peļņas normas) izmantošanu tirgus cenu noteikšanai,
atkarībā no darījumu ietekmējošajiem faktoriem, pārbaudāmā uzņēmuma veiktām funkcijām un ar tām saistītiem riskiem.
Tā kā pieteicēja bez vairumtirgotāja funkcijas nodrošināšanas uzņēmās segt arī saistīto uzņēmumu grupas centralizēti sadalītās uz
sabiedrību attiecinātās izmaksas – administrācijas, pārdošanas un pārējās ar saimniecisko darbību saistītās izmaksas, kas būtiski
ietekmē darījuma cenas noteikšanu, tad tirgus cenas noteikšanas analīzē tiek izmantota operatīvās peļņas norma. Šī pieteicējas
rādītāja analīze salīdzinājumā ar nesaistīto vairumtirgotāju attiecīgā peļņas normas vidējā rādītāja analīzi norāda, ka pieteicējas 2006.
un 2007.gada operatīvās pelņas normas rādītājs ir nesamērīgi mazs (2006.gadā (-) 0,41% un 2007.gadā (-) 0,05%) un tādējādi
neatbilst tirgus cenas noteikšanai.
[2.3] Iestāde salīdzināmo nesaistīto uzņēmumu atlasi veica, ņemot vērā likuma „Par uzņēmumu ienākuma nodokli” un uz tā pamata
izdoto Ministru kabineta noteikumu normās noteikto, tajā skaitā likuma 1.panta trešajā daļā sniegto saistīto uzņēmumu definīciju.
Pieteicēja nepiekrīt atbildētāja atlasītajam salīdzināmo uzņēmumu ģeogrāfiskajam kritērijam, uzskatot, ka Eiropas Savienības valstu
tirgi nav vienlīdzīgi kaut vai tādēļ, ka tajos ir dažāds patērētāju skaits (Latvijā tas ir viens no mazākajiem rādītājiem), taču pati
pieteicēja atlasei izvēlējās tirgu vēl plašāku un attālinātāku no Latvijas tirgus, t.i., visas ģeogrāfiskās Eiropas valstis (ieskaitot
Austrumeiropas valstis, arī Krievijas Federāciju). Līdz ar to atbildētāja veiktā atlase konkrētajā gadījumā ir precīzāka un tuvāka
Latvijas tirgum nekā pieteicējas veiktā, jo atbildētāja atlase ietver gan Latvijas, gan citus Eiropas Savienības zināmus uzņēmumus,
kas strādā tādā pašā nozarē, kurā pieteicēja. Turklāt pieteicēja atlasīja uzņēmumus, kuros darbinieku skaits nepārsniedz 50 cilvēkus,
taču atbildētājs orientējās uz uzņēmumiem, kuros strādājošo skaits ir no 20 līdz 30 cilvēkiem, kas atbilst pieteicējas auditējamajā
periodā vidējam strādājošo skaitam (24 cilvēki). Papildus atbildētāja izvēlēto salīdzināmo uzņēmumu atlases kritēriju veidiem
pieteicēja izmanto tādus rādītājus kā vidējo krājumu attiecību pret kopējiem aktīviem un pamatlīdzekļu attiecību pret kopējiem
aktīviem. Konkrētajā gadījumā, neskatoties uz to, ka pieteicējai nav liels krājumu un pamatlīdzekļu daudzums, bet, ņemot vērā
pieteicējas uzņēmumu grupas politiku un to, ka centralizēti veikto pakalpojumu izmaksas (tajā skaitā preču uzglabāšanas, garantijas
u.c.) tiek sadalītas starp grupas uzņēmumiem un tiek attiecinātas arī uz pieteicēju, nav pamata salīdzināmo uzņēmumu atlasei
izvēlēties uzņēmumus ar nelielu krājumu un pamatlīdzekļu daudzumu.
[2.4] Sākotnējā iestāde pamatoti saskaņā ar likuma „Par uzņēmumu ienākuma nodokli” 26.panta pirmo daļu, likuma „Par nodokļiem
un nodevām” 29.panta otro daļu, 32.3panta pirmo un trešo daļu pieteicējai papildu nomaksai budžetā aprēķināja UIN par 2006. un
2007.gadu Ls 205 177,04, nokavējuma naudu Ls 45 861,16 un soda naudu Ls 102 488,52, kā arī samazināja deklarēto no budžeta
atmaksājamo 2007.gada UIN par Ls 1144,96 un saistībā ar to aprēķināja soda naudu Ls 572,48.
[3] 2010.gada 15.janvārī Administratīvajā rajona tiesā saņemts pieteicējas pieteikums par Lēmuma atcelšanu daļā, kurā papildus
nomaksai valsts budžetā aprēķināts UIN un ar to saistītā nokavējuma un soda nauda. Pieteikumā norādīti turpmākie argumenti.
[3.1] Audita laikā atsevišķas spēkā esošās tiesību normas atbildētājs ir piemērojis nepareizi, turklāt sākotnējais lēmums daļēji balstīts
uz spēkā neesošām tiesību normām. Līdz ar to atbildētājs ir pārkāpis Administratīvā procesa likuma (turpmāk – APL) 7.pantā
nostiprināto tiesiskuma principu.
Proti, tā kā brīdī, kad tika sagatavoti pieteicējas gada pārskati un pieteicējas UIN deklarācijas par 2006. un 2007.gadu, Noteikumi
Nr.319 nebija spēkā, attiecībā pret pieteicēju tie nebija jāpiemēro, un atbildētājs audita pārskatā nebija tiesīgs uz tiem atsaukties.
Atbildētājam bija jāpiemēro Noteikumi Nr.556.
[3.2] Saskaņā ar Noteikumu Nr.556 83.punktu tirgus cenu noteikšanā ir jāizmanto konkrēta metode. Atbilstoši Noteikumu Nr.556
90.punktam tirgus vērtības noteikšanas metodes izvēle atbildētājam bija jāpamato ar darījuma veidu, saistīto uzņēmumu veiktajām
funkcijām, riskiem, pieteicējas izmantotajiem aktīviem un citiem darījumu ietekmējošajiem faktoriem.
Sākotnējā lēmumā ir norādīts, ka darījuma vērtības (cenas) atbilstības tirgus vērtībai (cenas) noteikšanai ir tikusi izmantota
tālākpārdošanas cenu metode, jo saskaņā ar Noteikumu Nr.556 85.2.apakšpunktu šo metodi piemēro tālākpārdevēja preču iegādes
darījumiem, ja tālākpārdevējs pārdod preci tālāk nesaistītai personai, ievērojami nepalielinot preces vērtību un saglabājot tās
identitāti.
Iestāde nav pamatojusi, kāpēc nav izmantojamas citas metodes. Pieteicējas ieskatā atbildētājam bija jāpielieto izmaksu
pieskaitīšanas metode. Minētais pamatojams ar to, ka darījumos, kuros UAB „TD Baltic” un AS „TD Baltic” piegādā preces
pieteicējai, cenu veidoja divas izmaksu sastāvdaļas, kuras ir radušās nekontrolētos darījumos. UAB „TD Baltic” un AS „TD Baltic” nav
piemērojušas uzcenojumu ne preču vērtībai, ne arī pieskaitāmajām izmaksām.
Audita laikā pieteicēja informēja atbildētāju par to, ka preces no saistītajiem ārvalstu uzņēmumiem tiek iepirktas par tirgus cenām bez
iekšēja grupas uzņēmumu uzcenojuma, un norādīja uz to, ka tālākpārdošanas cenu metode ir tikai viena no Noteikumos Nr.556
noteiktajām, kas, ievērojot faktiskos apstākļus, nav izmantojama, lai noteiktu darījuma tirgus vērtību.
[3.3] Attiecībā pret pieteicēju atbildētājs nepareizi ir piemērojis tālākpārdošanas cenu metodi, proti, nepamatoti aprēķinos ir
izmantojis operatīvās peļņas normu, nevis bruto peļņas normu.
[3.4] Atbildētājs ir nepareizi novērtējis pieteicējas saimnieciskās darbības funkcijas un ar tām saistītos riskus.
Saskaņā ar „TD Baltic” grupas politiku katrs no uzņēmumiem veic mārketinga un pārdošanas funkciju savā rezidences valstī, turpretim
atsevišķas funkcijas ir centralizētas kādā no uzņēmumiem un tiek nodrošinātas uzņēmumiem pakalpojumu veidā. Ņemot vēra to, ka
pieteicēja neveic preču uzglabāšanu un transportēšanu, tā neuzņemas krājumu risku.
Tā kā no uzņēmējdarbības funkcijām pieteicēja veic mārketinga un ierobežotā apjomā pārdošanas funkciju, no uzņēmējdarbības
riskiem pieteicēja uzņemas nedrošo parādu risku un daļēji cenu svārstību risku. Pārējās funkcijas un riskus, kuri ir saistīti ar preču
tirdzniecību – iepirkuma, transportēšanas, uzglabāšanas un administratīvās funkcijas, kā arī ar tiem saistītos tirgus, krājumu un
kredītriskus uzņemas UAB „TD Baltic” un AS „TD Baltic”, līdz ar to pieteicējas uzņēmējdarbības modelis atbilst ierobežota riska
izplatītāja modelim.
[3.5] Atbildētāja veiktā salīdzināmo uzņēmumu atlase ir pretrunā ar Noteikumiem Nr.556 un izmantoto Ekonomiskās sadarbības un
attīstības organizācijas dokumentu „Transferta cenu noteikšanas vadlīnijas daudznacionāliem komersantiem un nodokļu
administrācijām” (turpmāk – Vadlīnijas). Proti, izvēloties salīdzināmos uzņēmumus, atbildētājs nav veicis funkcionālo analīzi. Tādi
aspekti kā tirgus īpatnības (tirgus apjoms, kas ir cieši saistīts ar pieteicējas biznesu), aktīvu struktūra, citu nozaru ienākumu un
izdevumu īpatsvars, administrācijas struktūra, mārketinga politika, kredītpolitika u.tml. vispār nav ņemti vērā. Vēl jo vairāk – atlasē no
Amadeus datubāzes salīdzināšanai izmantoti 26-30 uzņēmumi (2006. un 2007.gads), kas darbojas Eiropas Savienības valstīs.
Eiropas Savienības valstu tirgi nebūt nav vienlīdzīgi kaut vai tā iemesla dēļ, ka tajos ir dažāds patērētāju skaits (Latvijā ir viens no
mazākajiem rādītājiem), savukārt piegādātāji nosaka savas atlaides, par pamatu ņemot noieta tirgu, ko nevar salīdzināt valstīs ar 40
miljoniem (Francija vai Apvienotā Karaliste) un 2,3 miljoniem (Latvija) patērētāju skaitu.
Saskaņā ar funkcionālās analīzes rezultātiem pieteicēja darbojas kā ierobežota riska izplatītājs, kuram saskaņā ar finanšu pārskatiem
ir ļoti zems krājumu īpatsvars kopējos aktīvos (zem 1%), kā arī ļoti zems pamatlīdzekļu īpatsvars kopējos aktīvos (zem 1%). Izmantojot
Amadeus datubāzi (2009.gada septembra versiju), pieteicēja veica atbildētāja atlasīto uzņēmumu analīzi un konstatēja, ka visiem
atlasītajiem uzņēmumiem krājumu un pamatlīdzekļu īpatsvars ir stipri augstāks, kā rezultātā tie nav salīdzināmi ar pieteicēju.
Bruto peļņas uzcenojums datoru vairumtirgotājiem, kuru aktīvu struktūra atbilst pieteicējai, atrodas robežās no 1,51% līdz 7,94%, ar
mediānu 4,16% - 2006.gadā, un 1,25% līdz 8,37%, ar mediānu 3,06% - 2007.gadā. Tādējādi pieteicējas kopējās bruto peļņas
normas 2006.gadā 3,37% un 2007.gadā 2,95% atbilst tirgus vērtībai.
[3.6] Fakts, ka pieteicēja sedz ar preču uzglabāšanu un transportēšanu saistītās izmaksas, nenorāda to, ka uz pieteicēju tiek pārnesti
ar preču uzglabāšanu un transportēšanu saistītie riski. Konkrētajā gadījumā preču transportēšanu un uzglabāšanu kā pakalpojumu
pieteicējai sniedz UAB „TD Baltic”, kas arī uzņemas ar to saistītos riskus.
[4] Ar Administratīvās rajona tiesas 2012.gada 10.aprīļa spriedumu pieteikums apmierināts, pamatojoties uz turpmāk norādītajiem
apsvērumiem.
[4.1] Pieteicējas saimnieciskā darbība auditētajā periodā bija saistīta ar datortehnikas vairumtirdzniecību. Preci pieteicējai piegādāja
tās saistītie uzņēmumi – UAB „TD Baltic” un AS „TD Baltic”, kuri to savukārt iepirka no nesaistītiem vairumtirgotājiem (ražotājiem).
[4.2] Tiesa izvērtējusi, vai Lēmums satur pienācīgu pamatojumu saistībā ar metožu izvēli un to piemērošanu.
No likuma „Par nodokļiem un nodevām” 23.panta sestās daļas 11.punkta ( šeit un turpmāk tiesību normas norādītas redakcijā, kāda
bija spēkā Lēmuma pieņemšanas laikā, ja vien nav atrunāts citādi), likuma „Par uzņēmumu ienākuma nodokli” 12.panta otrās daļas
3.punkta, Noteikumu Nr.556 84.-86. un 90.punkta izsecināms, ka saistīto uzņēmumu darījumu tirgus vērtības noteikšanai likuma „Par
uzņēmumu ienākuma nodokli” 12.panta otrās daļas 3.punkta prasību ievērošanas nodrošināšanai var tikt izmantota gan salīdzināmo
nekontrolēto cenu metode, gan tālākpārdošanas cenu metode, gan izmaksu pieskaitīšanas metode, turklāt precīzāka rezultāta
iegūšanai šīs metodes var tikt kombinētas, pamatojot attiecīgās metodes piemērotību vai nepiemērotību konkrētajam gadījumam.
Pietiekams pamatojums ir būtisks tajos gadījumos, kad ar nodokli apliekamā ienākuma apmēra noteikšanai tiek izmantotas darījuma
vērtības aprēķināšanas metodes, netiek faktiski konstatēts, kāds tieši bijis attiecīgā uzņēmuma ienākums, bet gan tiek uz aprēķinu
pamata pieņemts, kādam tam būtu bijis jābūt. Nepamatojot izmantotās metodes priekšrocību salīdzinājumā ar pārējām iespējamajām
metodēm, ir pamats uzskatīt, ka iestāde pieļauj patvaļas aizlieguma principa pārkāpumu un pamatojuma trūkums ir pietiekams
pamats pārsūdzētā lēmuma atcelšanai.
Pārbaudot Lēmumu, kā arī sākotnējo lēmumu un audita pārskatu, tiesa secinājusi, ka iestāde vispār nav argumentējusi, kāpēc
konkrētajā gadījumā Noteikumu Nr.556 84.punktā paredzētā metode nav izmantojama, bet tā vietā izmantojama 85.punktā paredzētā
tālākpārdošanas cenu metode. Pie konkrētās lietas apstākļiem nav pamata uzskatīt, ka salīdzināmo nekontrolēto cenu metode
pieteicējas gadījumā acīmredzami būtu nepiemērota, jo uzņēmumu grupas uzņēmumi ir veikuši gan iekšējus darījumus, gan darījumus
ar nesaistītām personām.
Tiesa noraidījusi tiesas sēdē atbildētāja pārstāvja pausto viedokli, ka salīdzināmo nekontrolēto cenu metode pieteicējas gadījumā
neesot piemērojama, jo pieteicēja preces iepirkusi no saistītajiem uzņēmumiem, tāpēc pastāvot iespēja, ka līdz ar to pieteicējas
iegādāto preču cena bijusi kontrolēta, nevis nekontrolēta. Tiesas ieskatā šāds vispārējs pieņēmums nevar aizstāt pamatojumu, kam
bija jābūt norādītam Lēmumā, un tas ir diskutējams pēc būtības.
Tiesa atzinusi, ka Lēmumā trūkst pamatojuma metodes izvēlei un tas pats par sevi ir pietiekams iemesls Lēmuma atcelšanai.
[4.3] Tiesas ieskatā izskatāmajā lietā ir objektīvs pamats uzskatīt, ka iestāde izmantoto tālākpārdošanas cenu metodi ir piemērojusi
nepareizi.
Iestāde aprēķinā ir izmantojusi operatīvo peļņu, nevis bruto peļņu (kas ir atšķirīgi lielumi – operatīvā peļņa vienmēr būs mazāka nekā
bruto peļņa). Savukārt noteikumu Nr.556 85.1.apakšpunkts tiešā tekstā noteic, ka šī metode pamatojas uz cenu, par kādu preces
(produktus), kas iegādātas no saistīta uzņēmuma, tiek pārdotas tālāk nesaistītam komersantam, un šo cenu samazina par bruto
peļņu. Līdz ar to tiesa nav piekritusi iestādei, ka, lai arī tiesību normā ir tiešā tekstā lietots jēdziens „bruto peļņa”, norma būtībā
pieļaujot gan bruto, gan operatīvās peļņas normas izmantošanu tirgus cenu noteikšanai.
Tiesa par nepieņemamu atzinusi arī atbildētāja pārstāvja tiesas sēdē norādīto, ka ir pieļaujams izmantot arī operatīvo peļņu, jo
tādējādi iegūtais rezultāts esot precīzāks. Tiesas ieskatā, ja jau likumdevējs ir izvēlējies izmantojamās metodes reglamentēt tiesību
normās, tad iestāde nevar patvaļīgi atkāpties no tiesību normās tieši noteiktā.
Līdz ar to iestāde ir nepareizi piemērojusi tālākpārdošanas cenu metodi, kas secīgi noved pie tā, ka iestādes veiktie aprēķini ir
nepareizi un tātad arī šo aprēķinu rezultātā koriģētais pieteicējas ar nodokli apliekamā ienākuma apmērs ticis noteikts nepareizi.
[4.4] Tā kā pieteikums ir apmierināms, procesa dalībnieku parējos argumentus nav nepieciešams vērtēt.
[5] Atbildētājs tiesas spriedumu pārsūdzēja un apelācijas sūdzību pamatoja ar šādiem argumentiem.
[5.1] Tā kā pieteicēja no saistītajiem uzņēmumiem ir iegādājusies preci par cenu, kas ir augstāka nekā tirgus cena, tad pieteicējas
norādītā ar saistīto uzņēmumu veikto darījumu vērtība neatspoguļo patieso cenu, par kādu pieteicēja ir iepirkusi preces no saistītajiem
uzņēmumiem.
Tiesa neņēma vērā apstākli, ka pieteicēja pretēji likuma „Par nodokļiem un nodevām” 38.pantā paredzētajam nodokļu maksātāja
pierādīšanas pienākumam nav sniegusi paskaidrojumus un ticamus pierādījumus par iemesliem, kādēļ pieteicēja iepirka preces caur
saistītu uzņēmumu (UAB „TD Baltic”), nevis tieši no ražotāja (nesaistīta vairumtirgotāja), ņemot vērā papildus izmaksas saistībā ar
preču transportēšanu starp saistītajiem uzņēmumiem un grāmatvedības dokumentu noformēšanu.
Līdz ar to, lai pārbaudītu pieteicējas darījumu ar saistītajiem uzņēmumiem vērtības atbilstību tirgus vērtībai, iestāde pamatoti izmantoja
tālākpārdošanas cenu metodi, jo pieteicēja pamatā iegādājās preces no saistītajiem uzņēmumiem un tālāk pārdeva nesaistītiem
uzņēmumiem.
[5.2] Teleoloģiski interpretējot Noteikumu Nr.556 85.1.apakšpunktu, secināms, ka norma pieļauj gan bruto, gan operatīvās peļņas
normas izmantošanu tirgus cenas noteikšanai, piemērojot tālākpārdošanas cenu metodi, jo operatīvās peļņas normas aprēķinā
atkarībā no darījumu ietekmējošiem faktoriem tiek ņemtas vērā arī saistīto uzņēmumu centralizēti sadalītās uz pieteicēju attiecinātās
izmaksas, kas būtiski ietekmē darījumu cenas noteikšanu, ņemot vērā apstākli, ka pieteicējas izmaksas galvenokārt veido izdevumi
par preču iegādi no saistītajiem uzņēmumiem.
[5.3] Lai arī pieteicēja preces iegādājās no saistītā uzņēmuma, nevis no mātes uzņēmuma, tomēr cenas bija iespējams kontrolēt no
mātes uzņēmuma puses, līdz ar to šajā lietā pastāv iespēja, ka pieteicējas iegādāto preču cenas bija kontrolētas.
Tādējādi, pretēji spriedumā minētajam, attiecībā uz pieteicēju nav piemērojama salīdzināmo nekontrolēto cenu metode. Tāpēc
iestādei nebija nepieciešams papildus pamatot, kādēļ šajā lietā nav izmantojama Noteikumu Nr.556 84.punktā vai 86.punktā
paredzētā metode.
[5.4] Iestāde nesaskata pamatojuma un patvaļas aizlieguma principa pārkāpumus tās rīcībā.
[6] Pieteicēja sniegusi šādus paskaidrojumus par apelācijas sūdzību.
[6.1] Fakts, ka pieteicējas gūtā bruto peļņas daļa nav pietiekoša, lai segtu visas tās izmaksas, kas pieteicējai radušās saistībā ar
preču tālākpārdošanu, pats par sevi nav pietiekams, lai izdarītu secinājumu, ka preču iegādes vērtība pārsniedz to tirgus vērtību.
[6.2] Pretēji apelācijas sūdzības 1.punkta 4.rindkopā norādītajam pieteicēja gan VID audita laikā, gan arī tiesas sēdē ir sniegusi
paskaidrojumus par iemesliem, kādēļ pieteicēja iepirka preces ar saistītā uzņēmuma UAB „TD Baltic” starpniecību, nevis tieši no
ražotāja.
Preču iepirkšanas funkcija bija centralizēta un to veica UAB „TD Baltic”, un centralizācijas iemesli ir divi. Pirmkārt, „TD Baltic” grupa
izplata atpazīstamu pasaules mēroga ražotāju (tādu kā Hewlett Packard) preces, šie ražotāji piegādā preces tikai klientiem, kuriem ir
augsts apgrozījums, reputācija un kuri atbilst citiem ražotāju izvirzītajiem kritērijiem. Pieteicējai kā atsevišķam uzņēmumam nebūtu
iespēju patstāvīgi noslēgt līgumu ar ražotājiem, jo tā neatbilst ražotāju noteiktajiem kritērijiem. „TD Baltic” grupa izveidojās 2004.gadā,
atdaloties no multinacionālas datortehnikas izplatītāju grupas – Tech Data, reorganizācijas rezultātā UAB „TD Baltic” paturēja
noslēgtos preču iepirkuma līgumus ar ražotājiem.
Otrkārt, iepirkuma funkciju centralizācija ļauj ietaupīt izmaksas un iegādāties preces par zemākām cenām. Šāda centralizācija ir plaši
praktizēts biznesa modelis.
[6.3] VID nepamatoti piemēroja tālākpārdošanas metodi, jo Noteikumu Nr.556 84.-89.punktos noteiktās metodes piemērojamas
secīgi. Tātad vispirms bija jāapsver salīdzināmās nekontrolētās cenu metodes piemērošana. Vadlīnijas nosaka, ka nodokļu
administrācijai, veicot kontrolēta darījuma pārbaudi, jābalstās uz darījumiem, kuri tiek veikti starp saistītajiem uzņēmumiem, šo
darījumu struktūru un jāizmanto metodes, kuras ir piemērojis nodokļu maksātājs tiktāl, ciktāl tās atbilst metodēm, kuras ir aprakstītas II
un III sadaļā.
Pamatojoties uz to, kā tika strukturēti darījumi starp pieteicēju un UAB „TD Baltic”, pieteicēja attiecībā uz preču piegādes darījumu
piemēroja salīdzināmo nekontrolēto cenu metodi, savukārt attiecībā uz saņemtajiem pakalpojumiem piemēroja izmaksu
pieskaitīšanas metodi bez uzcenojuma.
VID nebija tiesību piemērot tālākpārdošanas metodi, kas neatbilst pieteicējas darījuma struktūrai un piemērotajām metodēm.
[6.4] VID nepareizi piemērojis tālākpārdošanas metodi un ir kļūdījies, secinot, ka Noteikumu Nr.556 85.1.apakšpunkts pieļauj gan
bruto, gan operatīvās peļņas normu. No minētajā normā iekļautās metodes definīcijas nepārprotami izriet, ka metode pieļauj tikai
bruto peļņas normas analīzi, un uz to norāda arī darījuma tīrās peļņas metodes definīcija šo noteikumu 88.1.apakšpunktā. Tā kā bruto
un neto peļņas rādītāju analīze ir noteikta dažādās metodēs, līdz ar to nav pamata paplašināti tulkot Noteikumu Nr.556 85.punktā
aprakstīto tālākpārdošanas metodi, attiecinot to uz operatīvās peļņas rādītāju.
aprakstīto tālākpārdošanas metodi, attiecinot to uz operatīvās peļņas rādītāju.
[6.5] VID pauž nepareizu viedokli apelācijas sūdzības 1.punkta 7.rindkopā par operatīvās peļņas normas izmantošanas iemesliem.
Uz pieteicēju attiecinātās izmaksas ir iekļautas postenī „Pārdotās produkcijas ražošanas izmaksas” un tās ietekmē bruto peļņas
līmeni, jo bruto peļņa ir „Neto apgrozījums” mīnus „Pārdotās produkcijas ražošanas izmaksas”. Līdz ar to pieteicējas bruto peļņas
rezultāts ietver arī UAB „TD Baltic” centralizēti sadalītās uz pieteicēju attiecinātās izmaksas. Pat gadījumā, ja tālākpārdošanas
metode būtu jāpiemēro, VID bija jāanalizē pieteicējas bruto peļņas rezultāts, nevis operatīvās peļņas rezultāts.
[7] Saskaņā ar APL 304.panta pirmo daļu apelācijas instances tiesa administratīvo lietu izskata rakstveida procesā.
Motīvu daļa
[8] Pārbaudījusi lietas materiālus un novērtējusi pierādījumus, apgabaltiesa atzīst, ka apelācijas sūdzība nav pamatota, bet pieteikums
ir apmierināms.
[9] Apgabaltiesa, pārbaudot pirmās instances tiesas spriedumu, atzīst, ka tiktāl, ciktāl turpmāk nav norādīts pretējais, pirmās
instances tiesa pareizi konstatējusi lietas tiesiskos un faktiskos apstākļus un izdarījusi pareizus secinājumus, tāpēc apgabaltiesa
saskaņā ar APL 307.panta ceturto daļu pievienojas sprieduma motivācijai, un atkārtoti tos pašus argumentus nenorāda.
Tajā pašā laikā apgabaltiesa nepiekrīt pirmās instances tiesas apsvērumiem par to, ka šajā lietā piemērojamās tiesību normās
noteiktās metodes atbilstoši Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta (turpmāk – Augstākā tiesa) sniegtajai tiesību normu
interpretācijai būtu jāpiemēro secīgi, un tādējādi, ka atbildētājam vispirms bija jānovērtē, vai šajā gadījumā nav piemērojama
salīdzināmo nekontrolēto cenu metode (pirmā pēc kārtas).
Lietās, uz kurām atsaukusies pirmās instances tiesa (Augstākās tiesas 2005.gada 28.jūnija spriedums lietā Nr.SKA-194,
2006.gada 2.maija spriedums lietā Nr.SKA-146 un 2008.gada 23.decembra spriedums lietā Nr.SKA-631 ), Augstākā tiesa ir
gramatiski interpretējusi Ministru kabineta 2001.gada 14.augusta noteikumu Nr.374 „Likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” normu
piemērošanas kārtība” 6.punktu, kas tieši noteic, ka preču piegādes un pakalpojumu sniegšanas tirgus vērtību nosaka, secīgi
izmantojot vai kombinējot normā norādītās metodes.
Savukārt šajā lietā piemērojamā tiesību norma – noteikumu Nr.556 83.punkts – noteic, ka, lai noteiktu likuma „Par uzņēmumu
ienākuma nodokli” 12.panta otrās daļas 2., 3. un 4.punktā minētās preču tirgus cenas vai darījumu tirgus vērtību, piemēro vienu no šo
noteikumu 84., 85. vai 86.punktā minētajām metodēm. Savukārt minēto noteikumu 90.punkts atļauj metodes kombinēt.
Tātad šīs normas nenoteic, ka metodes būtu piemērojamas noteiktā secībā. Arī Vadlīniju (tās atļauj piemērot noteikumu Nr.556
93.punkts) 2.2.punkts neparedz šādu kārtību, bet gan noteic, ka konkrētajam gadījumam ir jāizvēlas vispiemērotākā metode, tostarp
jāapsver katras metodes vājās un stiprās puses, jānoskaidro, vai ir pieejama uzticama informācija, lai varētu piemērot konkrēto
metodi, u.c. Arī noteikumu Nr.556 90.punkts paredz, ka metodi izvēlas atkarībā no darījuma veida un saistīto uzņēmumu veiktajām
funkcijām, ar tām saistītajiem riskiem, izmantotajiem aktīviem un citiem darījuma vērtību ietekmējošiem faktoriem.
Tas nozīmē, ka metodes, nosakot preču tirgus cenas vai darījumu tirgus vērtību, izvēlās, ņemot vērā konkrētos faktiskos apstākļus,
nevis noteiktā secībā. Līdz ar to Augstākās tiesas secinājumus minētajās lietās attiecībā par to, ka metodes jāizvēlas secīgi, nevar
attiecināt uz šajā lietā piemērojamām normām.
Tomēr iepriekš minētais neatbrīvo iestādi no pienākuma pamatot, kāpēc piemērota konkrētā metode, un nevis cita metode.
Augstākā tiesa līdzīgā lietā ir atzinusi, ka tiesvedības uzdevums ir pārbaudīt nevis VID izvēlētās metodes un secinājumu pareizību, bet
gan, vai VID bija pamats apšaubīt pieteicējas pētījumu un uz tā pamata veiktās darbības (2013.gada 18.janvāra sprieduma lietā
Nr.SKA-29/2013 12.punkts).
Secīgi no minētā apgabaltiesa secina, ka VID visupirms ir jāpamato, kāpēc pieteicējas izvēlētā metode šajā gadījumā nav
piemērojama, un tad jāpamato, kāpēc VID izvēlētā metode ir vispiemērotākā šim gadījumam.
Apgabaltiesa ne audita pārskatā, ne pieņemtajos lēmumos nekonstatē, ka atbildētājs vispār būtu identificējis, kādu metodi ir
piemērojusi pati pieteicēja. Secīgi nav arī argumentu, kāpēc pieteicējas izvēlētā metode ir nepareiza.
Savukārt Lēmumā ir atsauce uz pieteicējas argumentu, ka pieteicējas ieskatā šajā lietā būtu piemērojama izmaksu pieskaitīšanas
metode (tādējādi var izdarīt secinājumu, ka pieteicēja šādu metodi ir izmantojusi, kas apstiprinās pirmās instances tiesas sēdē),
nevis tālākpārdošanas metode. Argumentējot, kāpēc izmaksu pieskaitīšanas metode nav piemērojama, atbildētājs Lēmumā norāda,
ka šī metode izmantojama preču piegādes, nevis iegādes darījumiem.
Apgabaltiesa uzskata, ka šis arguments nav pietiekošs, lai pamatotu, kāpēc izmaksu pieskaitīšanas metode nav piemērojama. No
noteikumu Nr.556 85.punkta (nosaka tālākpārdošanas cenu metodi) un 86.punkta (nosaka izmaksu pieskaitīšanas metodi) būtības
izriet, ka preču piegāde vai iegāde nav noteicošais kritērijs, kas šīs darījumu metodes atšķir vienu no otras.
Taču, lai arī atbildētājs nav argumentēti pamatojis, kāpēc pieteicēja nevarēja izmantot izmaksu pieskaitīšanas metodi, apgabaltiesa
atzīst, ka šajā konkrētajā lietā tam vairs nav tik būtiskas nozīmes, tā kā atbildētājs tālākpārdošanas cenas metodi ir piemērojis
nepareizi, proti, izmantojot operatīvās peļņas rādītājus, nevis bruto peļņu, kā tas ir tieši noteikts normā (noteikumu Nr.556
85.1.apakšpunkts), kādēļ Lēmums būtu atceļams arī tad, ja atbildētājs būtu pamatojis, kāpēc nav piemērojama pieteicējas izmantotā
metode.
Apgabaltiesa atbildētāja apelācijas sūdzībā nesaskata tādus argumentus, kas atspēkotu pirmās instances tiesas spriedumā
norādītos apsvērumus (šeit atreferēti [4.3] punktā).
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu, 307. un 309.pantu, 329.panta pirmo daļu, Administratīvā
apgabaltiesa
nosprieda
apmierināt MSIA „Informācijas tehnoloģijas” pieteikumu.
Atcelt ar tā pieņemšanas dienu Valsts ieņēmumu dienesta 2009.gada 15.decembra lēmumu Nr.22.4/25847 daļā par papildu
nomaksai budžetā aprēķināto uzņēmumu ienākuma nodokli Ls 205 177,04, soda naudu Ls 102 588,52 un nokavējuma naudu Ls
45 861,16, kā arī samazināto uzņēmumu ienākuma nodokli Ls 1144,96 apmērā un aprēķināto soda naudu Ls 572,48 apmērā.
Uzlikt pienākumu atbildētājai Latvijas Republikai atlīdzināt MSIA „Informācijas tehnoloģijas” par pieteikumu samaksāto valsts nodevu
28,46 euro.
Spriedumu viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu
departamentā, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.
Tiesnese referente Dz.Amerika
I.Meldere
Tiesneses
R.Paegle