C71307420 / CA-0179-21 · Court fully allows apartment owners' claim for unpaid utility fees and interest against individual owner. (Vidzemes apgabaltiesa)

Legislator summary

AI generated

The Court of Appeal fully dismissed the defendant's appeal and ordered the payment of outstanding utility fees, late interest, and court costs. The plaintiff, a homeowners' association, successfully proved the debt based on a management contract and the defendant's prior notice of default. The court ruled that the claim was valid and within the ten-year limitation period, thereby upholding the lower court's decision in its entirety.

Legislator headnote

AI generated

Civil Procedure Law Art. 440.11, 440.12; Civil Law Art. 1895, 1759, 1765: A court must fully support a claim for unpaid utility fees and statutory interest when the debt is proven and within the limitation period, dismissing any appeal against such a judgment.

Keywords

AI generated

homeowners association utility fee collection statutory interest ten year limitation management contract court costs recovery appeal dismissal

Cited Legislation

AI generated

Civil Procedure Law Art. 440.11

Civil Procedure Law Art. 440.12

Civil Law Art. 1895

Civil Law Art. 1759

Civil Law Art. 1765

Civil Procedure Law Art. 195

Civil Procedure Law Art. 41

Cited Case Law

AI generated

ECLI:LV:VAT:2021:0903.C71307420.8.S

Court fully allows apartment owners' claim for unpaid utility fees and interest against individual owner.

AI generated

C08044214 / C-0442-14

Court allows small claims debt recovery for property management fees and court costs against defendant.

C29434115 / C-4341-15

Court allowed small claims debt recovery against apartment owner for management fees and legal costs.

C28273616 / C-0702-17

Court orders management company to collect unpaid property management fees and legal costs from owner.

C29838812 / C-4785-13

Court orders management company to collect unpaid maintenance fees and court costs from tenant.

C40136013 / C-0285-14

Court orders full debt collection for water services based on lease agreement and tariff decisions.

Full text

Lietas arhīva Nr. CA-0179-21/7

ECLI:LV:VAT:2021:0903.C71307420.8.S

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Valmierā 2021.gada 3.septembrī

Vidzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija:

tiesnesis referents Dailis Lazdiņš, tiesnese Zaiga Cera, tiesnese Sandra Bakmane

izskatīja rakstveida procesā civillietu Dzīvojamās mājas /adrese/ dzīvokļu īpašnieku kopības vienkāršotas

procedūras prasībā pret /pers. A/ par parāda piedziņu sakarā ar Dzīvojamās mājas /adrese/ dzīvokļu īpašnieku kopības

apelācijas sūdzību par Vidzemes rajona tiesas 2021.gada 22.aprīļa spriedumu.

Aprakstošā daļa

2020.gada 18.septembrī prasītāja Dzīvojamās mājas /adrese/ dzīvokļu īpašnieku kopība cēlusi tiesā prasību pret

atbildētāju /pers. A/ par parāda un nokavējuma procentu piedziņu, kurā lūdz tiesu:

- piedzīt no /pers. A/ par labu Dzīvojamās mājas /adrese/ dzīvokļu īpašnieku kopībai ekspluatācijas pakalpojumu

maksājumu parādu 1773,61 EUR par laiku no 2010.gada 1.augusta līdz 2012.gada 10.oktobrim un nokavējuma procentus

210,03 EUR, samaksāto valsts nodevu 297,55 EUR, ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 5,47 EUR, kopā 2286,66 EUR,

nosakot tiesības saņemt likumiskos 6% no galvenā parāda 1773,61 EUR.

Prasībā norādīti turpmāk minētie apstākļi.

/pers. A/ no 2008.gada 11.februāra līdz 2012.gada 10.oktobrim bijusi dzīvokļa nekustamā īpašuma Nr.5, /adrese/,

īpašniece.

2008.gada 4.februārī starp atbildētāju un prasītājas pārstāvi SIA "CDzP" noslēgts dzīvojamās mājas kopīpašuma

uzturēšanas un apsaimniekošanas līgums (turpmāk - līgums).

2009.gada 30.novembrī starp prasītājas pārstāvi un dzīvojamās mājas /adrese/, dzīvokļu īpašnieku kopību noslēgts

dzīvojamās mājas kopīpašuma apsaimniekošanas līgums (turpmāk - pārvaldīšanas līgums), kas pamatojoties uz Dzīvojamo

māju pārvaldīšanas likuma 10.panta otro daļu saistošs visiem dzīvokļu īpašniekiem, tostarp atbildētājai.

Saskaņā ar pārvaldīšanas līguma 2.1.punktu atbildētāja apņēmusies segt prasītājas pārstāvim maksājumus par

dzīvojamās mājas pārvaldīšanu, kā arī visus ar prasītājas pārstāvja starpniecību izrakstītos rēķinus par pakalpojumu sniedzēju

sniegtajiem pakalpojumiem.

Atbildētāja par laiku no 2010 gada 1.augusta līdz 2012.gada 10.oktobrim nav veikusi pilnā apmērā samaksu par

ekspluatāciju un saņemtajiem komunālajiem pakalpojumiem, izveidojies 1983,64 EUR parāds.

Pamatojoties uz līguma 4.6.punktu aprēķināti nokavējuma procenti 0,2% no kopējās nenomaksātās summas par

katru nokavēto dienu.

2010.gada 26.martā atbildētājai ierakstītā sūtījumā nosūtīts brīdinājums par sankciju piemērošanu līgumsaistību

neizpildes gadījumā. Atbildētāja brīdinājumu saņēmusi.

Par prasības pieteikumu juridiskās palīdzības sniedzēja zvērināta advokāte Agita Bērza/pers.A/ vārdā iesniegusi

paskaidrojumu/iesniegumu, kurā norāda, ka no prasības pamatojuma redzams, ka /pers. A/ brīdināta par parāda piedziņu

2010.gada 26.martā. Prasība tiesā bija ceļama līdz 2020.gada 26.martam. Prasības pieteikums tiesā iesniegts 2020.gada

18.septembrī. Pamatojoties uz minēto lietā iestājies noilgums, kas nepieļauj prasības pieteikuma apmierināšanu pret /pers. A/.

No lietas materiāliem nav iespējams secināt par parāda aprēķina likumību un tā rašanos. Lietā nav iesniegti rēķini un citi

aprēķinus pamatojošie dokumenti.

Papildus rakstveida paskaidrojumos prasītājas pilnvarotā pārstāve SIA "CDzP" norādījusi, ka 2020.gada 20.augustā

atbildētāja sazinājās ar prasītājas pārstāvi un informējusi, ka zinot par savām nenokārtotām parādsaistībām pret pārējiem

dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašumu īpašniekiem un prasītājas pārstāvi, tāpēc ir ieradusies, lai šo jautājumu atrisinātu. Šim

nolūkam atbildētāja lūgusi izsniegt viņai izziņu par parādsaistību apmēru un 2010.gada 31.augusta Cēsu rajona tiesas sprieduma

kopiju.

Šim nolūkam atbildētāja uzrādījusi personu apliecinošo dokumentu un prasītājas pārstāvei uzrakstījusi iesniegumu.

Prasītājas pārstāve nepiekrīt celtajiem iebildumiem par noilguma iestāšanos.

Atsaucoties uz Civillikuma 1906.pantu, prasītājas pārstāve uzskata, ka neapgāžams pierādījums ir lietā pievienotais

atbildētājas iesniegums, kas apliecina viņas informētību par nenokārtotajām parādsaistībām un vēlmi tās nokārtot. Pievienota arī

2020.gada 4.septembra izziņas kopija Nr.1-16/576, kas apliecina atbildētājas informēšanu par esošo parāda apmēru, pievienota

2012.gada 21.novembra izdruka no oficiālā izdevuma "Latvijas Vēstnesis" ar uzaicinājumu nokārtot saistības.

Uz tiesas pieprasījumu iesniegt dzīvokļu īpašnieku kopības lēmumu, kas pieņemts sakarā ar atbildētājas

ekspluatācijas pakalpojuma parāda samaksu par periodu no 2010.gada 1.augusta līdz 2012.gada 10.oktobrim un samaksas

dokumentu, kas apstiprina, ka parāds atbildētājas vietā samaksāts, prasītājas pārstāve norāda uz Senāta Civillietu departamenta

2019.gada 12.decembra sprieduma lietā Nr.SKC-109/2019 atziņām, ka tiesiskajās attiecībās ar trešajām personām jautājumos

par dzīvojamās mājas pārvaldīšanu, slēdzot dzīvojamās mājas pārvaldīšanas līgumu ar pārvaldnieku, stājas dzīvokļu īpašnieku

kopība, nevis katrs atsevišķs dzīvokļu īpašnieks, izņemot likumā tieši noteiktos un atsevišķos citos gadījumos.

Dzīvokļu īpašnieku kopība ir īpaša veida tiesību subjekts - sabiedrība, kura pilnībā neatbilst kādam no Latvijas

civiltiesībās jau atzītajiem tiesību subjektu veidiem, taču tai ir līdzīgas iezīmes ar tādiem tiesību subjektu veidiem kā biedrības un

kapitālsabiedrības, kā arī civiltiesiskās sabiedrības un pilnsabiedrības.

Ar brīdi, kad persona kļūst par dzīvokļa īpašnieku, tā iekļaujas dzīvokļu īpašnieku kopībā kā tiesību subjektā, proti,

kļūst par šādas personu apvienības biedru. Turklāt, apzināti un labprātīgi iekļaujoties dzīvokļu īpašnieku kopībā, katrs dzīvokļa

īpašnieks uzņemas lojalitātes pienākumu pret šo personu apvienību (kopību), un visiem šādas kopības biedriem ir savstarpējās

uzticības pienākums, kā arī no minētā pienākuma izrietoša atbildība.

2008.gada 4.februārī starp atbildētāju un prasītājas pārstāvi noslēgts līgums, un 2009.gada 30.novembrī starp

prasītājas pārstāvi un Dzīvojamās mājas /adrese/, dzīvokļu īpašnieku kopību noslēgts pārvaldīšanas līgums, kas saistošs

atbildētājai.

Atzīstot dzīvokļu īpašnieku kopību par tiesību subjektu, Senāts norādījis, ka tai ir sava manta, kurā ietilpst gan

dzīvokļu īpašnieku samaksātie un pakalpojuma sniedzējiem vēl nenodotie līdzekļi pārvaldīšanas izdevumu segšanai, tostarp

iemaksas uzkrājuma fonda veidošanai, gan dzīvokļu īpašnieku kopības iegūtā kustamā un nekustamā manta, tostarp prasījuma

tiesības pret dzīvokļu īpašniekiem par pārvaldīšanas izdevumu segšanu un prasījumi pret trešajām personām.

Senāts atzinis, ka par dzīvokļu īpašnieku kopības saistībām pret trešajām personām parasti ar savu mantu atbild pati

kopība kā tiesību subjekts. Gadījumā, kad kopības manta ir nepietiekama kopības saistību izpildei pret trešajām personām,

katram dzīvokļa īpašniekam ir pienākums līdzdarboties tādu kopības lēmumu pieņemšanā, lai nodrošinātu iespēju tai izpildīt

savas saistības. Turklāt katram dzīvokļa īpašniekam kā dzīvokļu īpašnieku kopības biedram arī jāpiedalās kopībā ar savu

ieguldījumu, tostarp lai nodrošinātu kopības saistību izpildi pret trešajām personām.

Senāts uzsvēris, ka dzīvojamo māju pārvaldīšanā piemērojams dalītas atbildības princips, proti, katrs dzīvokļa

īpašnieks atbild proporcionāli sava dzīvokļa īpašuma lielumam (attiecīgās kopīpašuma domājamās daļas apmēram).

Likumā noteiktos gadījumos dzīvokļu īpašnieki kā kopības biedri ir personiski (tieši) atbildīgi par kopības saistībām

pret trešajām personām, un tām primāri jāceļ prasība pret personiski atbildīgo dzīvokļa īpašnieku, kura rīcības dēļ kopība nav

izpildījusi savas saistības pret trešo personu. Par šādu gadījumu atzīstams dzīvokļa īpašnieka pienākums segt pārvaldīšanas

pakalpojuma izdevumus un maksāt atlīdzību par pārvaldīšanu. Tas nozīmē, ka pārvaldniekam prasījums par nesamaksāto

līdzekļu piedziņu primāri jāvērš pret konkrēto parādnieku, nevis pret dzīvokļu īpašnieku kopību.

Ja prasījumu par komunālo pakalpojumu maksas parādu un par uzkrājuma veidošanai (plānoto remontdarbu

izmaksu segšanai) paredzēto līdzekļu piedziņu tiesā pret konkrēto parādnieku ceļ dzīvokļu īpašnieku kopība, parasti būs

piemērojams Civillikuma 1895.pantā noteiktais desmit gadu noilguma termiņš.

Senāts norādījis, ka dzīvokļu īpašnieku kopībai piemīt arī procesuāla tiesībspēja, proti, ka kopība var būt par

prasītāju un atbildētāju tiesā. Kā lietas dalībnieku kopību tiesvedībā parasti pārstāv pārvaldnieks (Senāta 2019.gada

12.decembra sprieduma lietā Nr.SKC-109/2019, 11.4.2.punkts).

Norādīts, ka līguma puses komunālo pakalpojumu līgumos ir dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašnieku kopība un

prasītājas pārstāve. Prasītājas pārstāve kā dzīvojamās mājas pārvaldnieks slēdzot līgumus ar pakalpojumu sniedzējiem ir bijusi

nevis patstāvīgs subjekts, bet gan dzīvojamās mājas visu dzīvokļu īpašnieku kopības pārstāvis, kas darbojies līgumā piešķirtā

pilnvarojuma ietvaros. Līdz ar to, arī patstāvīgi slēdzot līgumus dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašnieku kopības vietā, prasītājas

pārstāve nav uzņēmusies saistības sev, bet dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašnieku kopībai, kuras vietā prasītājas pārstāve rīkojās

kā pilnvarniece. Šo faktu apliecinot pielikumā pievienotā 2010.gada 26.augusta SIA "Cēsu siltumtīkli" līguma kopija par

siltumenerģijas piegādi un lietošanu.

Lai nodrošinātu pārvaldīšanas procesa nepārtrauktību un dzīvojamās mājas lietošanas īpašību saglabāšanu visā tās

ekspluatācijas laikā, prasītājas pārstāve ir veikusi norēķinus no saviem finanšu līdzekļiem pārvaldīšanas un komunālo

pakalpojumu nodrošināšanai dzīvokļu īpašniekiem. Atbildētājai bija jānorēķinās ar prasītājas pārstāvi par mājas pārvaldīšanu, kā

arī par dzīvojamai mājai sniegtajiem komunālajiem pakalpojumiem.

Apstāklis, ka prasītājas pārstāve dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašnieku kopības vārdā ir slēgusi līgumus ar komunālo

pakalpojumu sniedzējiem, neatbrīvo dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašnieku kopību no atbildības par šajos līgumos noteikto

maksājumu veikšanu, jo atbilstoši Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 10.panta trešajā daļā noteiktajam, uzdodot

pārvaldniekam pārvaldīšanas uzdevumu, dzīvojamās mājas īpašnieka (konkrētajā gadījumā īpašnieku kopības, kas ir bijusi

Līguma puse) pienākums ir nodrošināt šā uzdevuma izpildei nepieciešamo finansējumu.

Dzīvojamās mājas uzturēšana un saglabāšana ir dzīvokļu īpašnieku pienākums, savukārt pārvaldnieks ir

pilnvarnieks, un tā pienākums nav ieguldīt savus līdzekļus pārvaldīšanas pienākuma izpildes nodrošināšanai. Attiecīga

finansējuma nodrošināšana ir ēkas īpašnieka pienākums.

Prasītāja uzskata, ka augstāk minētie fakti pierāda to, ka prasītājas pārstāve pildījusi savu pienākumu un veikusi

dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumā noteikto, taču atbildētāja cenšas izvairīties no dzīvokļa īpašnieka pienākumu izpildes, kaut

gan pakalpojumus ir saņēmusi pilnā apmērā.

Norādīts uz Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 11.panta pirmo daļu un Civillikuma 2289., 2307.pantu

regulējumu par pilnvarojuma līgumu.

Ar Vidzemes rajona tiesas 2021.gada 22.aprīļa spriedumu prasība ir noraidīta pilnīgi.

Tiesa spriedumu pamatojusi ar turpmāk norādītajiem apstākļiem un argumentiem.

Cēsu pilsētas zemesgrāmatas nodalījumā Nr./numurs A/ atbildētājai 2008.gada 11.februārī nostiprināta īpašuma

tiesība uz dzīvokļa nekustamo īpašumu Nr.5 , /adrese/. Īpašuma tiesība izbeigusies 2012.gada 13.novembrī, pamatojoties uz

Vidzemes apgabaltiesas 2012.gada 10.oktobra lēmumu civillietā Nr. C05055812 C0558-12/11. Dzīvokļa īpašumā Nr.5 ietilpst

454/35746 domājamās daļas no daudzdzīvokļu mājas un zemes. Tas pierādīts ar iesniegto zemesgrāmatas informāciju par

īpašumu.

Daudzdzīvokļu dzīvojamo māju /adrese/, ir pārņēmusi dzīvokļu īpašnieku kopība.

2009.gada 30.novembrī SIA "CDzP" kā apsaimniekotāja un dzīvojamās mājas /adrese/, dzīvokļu īpašnieki, kurus

pārstāvēja /pers. D/, pamatojoties uz 2003.gada 3.novembra sapulces protokolu, noslēdza pārvaldīšanas līgumu, kura

1.1.punktā īpašnieki pilnvaroja un apsaimniekotāja apņēmās pārvaldīt un apsaimniekot tā kompetences robežās dzīvojamās

mājas kopīpašuma daļu. Atbilstoši pārvaldīšanas līguma 2.punkta apakšpunktiem par iekasētajiem līdzekļiem, ko iekasē ar

apsaimniekotājas starpniecību, apsaimniekotāja organizē mājai komunālos pakalpojumus, slēdzot līgumus un norēķinoties ar

pakalpojumu sniedzējiem; sagatavo rēķinus un iekasē apsaimniekošanas un komunālos pakalpojumus.

Ar minēto pārvaldīšanas līgumu īpašnieks tika uzdevis apsaimniekotājai pārvaldīšanas uzdevumus, kā tas paredzēts

Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 10.panta otrajā daļā.

Pārvaldīšanas līguma 6.1.2.punktā īpašniekam noteikts pienākums savlaicīgi un pilnā apmērā veikt ikmēneša

maksājumus mājas kopīpašuma pārvaldīšanai un apsaimniekošanai saskaņā ar šajā līgumā noteikt [..]. Savukārt pārvaldīšanas

līguma 7.punkta apakšpunktos līgumslēdzēji vienojušies par maksājumiem un finansēm, un īpašnieks apņēmies maksāt

apsaimniekotājam maksājumus par dzīvojamās mājas pārvaldīšanu un apsaimniekošanu, un saņemtajiem komunālajiem

pakalpojumiem līdz tekošā mēneša 20.datumam; no apsaimniekošanas maksas par līgumā noteikto uzdevumu izpildi

apsaimniekotājs kā atalgojumu saņem 0,075 Ls par vienu m2 mēnesī no dzīvokļa kopējās platības; maksājuma kavējuma

gadījumā par katru kavēto dienu maksājama kavējuma nauda 0,2% apmērā no nesamaksātās parāda summas; īpašnieks

atlīdzina apsaimniekotājam visus izdevumus, kas saistīti ar veiktajiem mājas kopīpašuma labiekārtošanas un remontdarbiem;

atbilstoši 7.8.punktā noteiktajam apsaimniekotājai noteiktas tiesības iesniegt prasību tiesā likumā noteiktajā kārtībā par

ekspluatācijas izdevumu un komunālo pakalpojumu maksas parāda piedziņu, ja minēto maksājumu parāda summa pārsniedz

divu mēnešu aprēķināto maksājumu summu.

Atbilstoši pārvaldīšanas līguma 3.1.punktam tas noslēgts uz nenoteiktu laiku, un nav pierādījumu, ka tas būtu

grozīts vai lauzts. Līdz ar to tas ir saistošs līgumslēdzējiem, jo pārvaldīšanas tiesiskās attiecības starp īpašnieku un SIA "CDzP"

nav izbeigtas.

Nav strīda par to, ka 2008.gada 4.februārī apsaimniekotāja SIA "CDzP" noslēdza dzīvojamās mājas kopīpašuma

uzturēšanas un apsaimniekošanas līgumu dzīvokļa īpašnieci - atbildētāju, kura 2.1.punktā apsaimniekotāja apņēmās uzturēt un

apsaimniekot atbildētājai piederošo kopīpašuma domājamo daļu, savukārt īpašniece apņēmās segt apsaimniekotājam visus

izdevumus; atbilstoši līguma 4.3.punktā noteiktajam īpašniecei par dzīvojamās mājas uzturēšanu un apsaimniekošanu, un

komunālajiem pakalpojumiem jāmaksā apsaimniekotājai; 4.6.punktā pielīgts, ka par maksājumu kavējuma katru dienu

maksājama kavējuma nauda 0,2% apmērā no katra mēneša maksājumu nenomaksātās summas; līguma 7.2.3.punktā

apsaimniekotājai noteikta tiesība celt prasību likumā noteiktā kārtībā par ekspluatācijas izdevumu un komunālo pakalpojumu

maksas parāda piedziņu, ja tā summa pārsniedz trīs mēnešu aprēķināto maksājumu summu.

Lietā risināts strīds par to, vai prasītājai - dzīvokļu īpašnieku kopībai ir prasījuma tiesības pret atbildētāju par

ekspluatācijas un komunālo pakalpojumu maksājumu parāda 1773,61 EUR un līgumisko nokavējuma procentu 210,03 EUR

piedziņu.

Prasītāja, atsaucoties uz Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2019.gada 12.decembra sprieduma

lietā Nr.C31346614, SKC-109/2019. (11.4.punkts un tā apakšpunkti ) tēzēm (turpmāk tekstā – Senāta spriedums) par dzīvokļu

īpašnieku kopību kā īpaša veida tiesību subjektu, cēlusi prasību par parāda piedziņu pret atbildētāju, kura strīdus periodā bija

dzīvokļu īpašnieku kopības biedrs. Parādu 1773,61 EUR pēc apsaimniekotājas SIA "CDzP" izrakstītajiem rēķiniem par

ekspluatāciju un komunālajiem pakalpojumiem veido nesaņemtie maksājumi par atkritumu izvešanu, apkuri,

ventilācijas/dūmvadu pārbaudi, ūdeni/notekūdeņiem, ēkas ekspluatāciju, karstā ūdens sagatavošanu, elektrību koptelpās, karstā

ūdens padevi dzīvoklī, iekšējo ūdensvada tīklu apkalpošanu, iekšējo siltumtīklu apkalpošanu, par pievienotās vērtības nodokli

(PVN) atkritumiem, ūdenim/notekūdeņiem, siltumenerģijai, par citu maksājumu. Nokavējuma procenti aprēķināti 210,03 EUR

par maksājumu kavējumu no 2010.gada 1.septembra līdz 2012.gada 10.oktobrim pēc apsaimniekotājas SIA "CDzP" un

atbildētājas noslēgtā līguma 4.6.punkta.

Ar pārvaldīšanas līguma noslēgšanu SIA "CDzP" kļuva par dzīvokļu īpašnieku kopības pārstāvi, un prasītāja savos

paskaidrojumos ir uzsvērusi, ka apsaimniekotāja pildījusi savus pienākumus un veikusi Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumā

noteikto. Tiesa nav to apšaubījusi, un arī lietā iesniegtie pierādījumi apstiprina, ka apsaimniekotāja ir veikusi aprēķinus un

izrakstījusi atbildētājai rēķinus, veikusi parāda aprēķinu, 2012.gada 21.novembra oficiālā izdevuma "Latvijas Vēstnesis" laidienā

Nr.183 (4786) ievietojusi brīdinājumu atbildētājai par parādu; pēc nenorādīta adresāta pieprasījuma 2020.gada 4.septembra

izdevusi izziņu Nr.1-16/576 par atbildētājas parāda kopējo summu 6455,09 EUR; kā klients 2005.gada 28.septembrī ar Cēsu

pilsētas SIA "VINDA" noslēgusi līgumu Nr.34 par ūdens un/vai kanalizācijas pakalpojumu sniegšanu; 2010.gada 26.augustā kā

lietotāja noslēgusi līgumu Nr.2 par siltumenerģijas piegādi un lietošanu ar SIA "Cēsu siltumtīkli" un saņēmusi apmaksai

izrakstītos rēķinus par saņemto pakalpojumu /adrese/, saņēmusi apmaksai AS "Latvenergo" izrakstītos rēķinus par saņemto

pakalpojumu /adrese/, saņēmusi apmaksai SIA "Ziemeļvidzemes atkritumu apsaimniekošanas organizācijas" izrakstītos rēķinus

par saņemto pakalpojumu /adrese/. Minētos līgumus ar pakalpojumu sniedzējiem SIA "CDzP" nav slēgusi kā prasītājas

pilnvarotā pārstāve, tāpat rēķini izrakstīti SIA "CDzP" un tajos norādīti daudzi objekti, kas saņēmuši pakalpojumu, ne tikai

prasītāja.

Senāta sprieduma tēzes ir judikatūra. Tas pieņemts, izskatot strīdu starp pārvaldnieku, kuru dzīvojamās mājas

apsaimniekošanai pilnvarojusi Rīgas pilsētas pašvaldība, jo dzīvokļu īpašnieki dzīvojamo māju nav pārņēmuši, un nedzīvojamās

telpas īpašnieku par parāda piedziņu.

Tiesa pievienojusies visām Senāta sprieduma tēzēm, bet nav piekritusi, kā tās interpretē prasītāja. Ar Senāta

spriedumu nav izšķirts dzīvokļu īpašnieku kopības strīds ar kopības biedru par parāda piedziņu, un tajā nav atzīts, ka nav

jāievēro spēkā esošs pārvaldīšanas līgumu ar apsaimniekotāju. Senāts spriedumā, piemērojot normatīvo aktu sistēmisko un

teleoloģisko iztulkojumu, ir atzinis dzīvojamās mājas pārvaldīšanas kompetenci dzīvokļu īpašnieku kopībai kā tiesību

subjektam.

Senāta spriedumā norādīts, ka likumdevējs ir vēlējies nodrošināt dzīvojamo māju pārvaldīšanas nepārtrauktību un

dzīvojamās mājas uzlabojumu veikšanu nākotnē (Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 2.panta pirmās daļas 2. un 3.punkts un

Dzīvokļa īpašuma likuma 13.panta otrā daļa; arī likuma "Par dzīvokļa īpašumu" 12.panta otrā daļa (redakcijā, kas bija spēkā no

2010.gada 1.janvāra)). Šāds likumdevēja mērķis nav pilnvērtīgi sasniedzams, ja dzīvokļu īpašnieku samaksātie līdzekļi, kas

paredzēti dzīvojamās mājas uzlabošanai nākotnē (uzkrājums), netiktu atzīti par daļu no dzīvokļu īpašnieku kopības mantas, bet

gan tiktu saglabāta to individuālā piederība katram konkrētajam dzīvokļa īpašniekam, kurš, atsavinot dzīvokļa īpašumu, šādā

gadījumā varētu prasīt attiecīgo līdzekļu atmaksu un šādi apdraudēt dzīvojamās mājas ilgtermiņa uzturēšanu un uzlabošanu.

Savukārt kopības kā tiesību subjekta statuss ļauj šo līdzekļu piederību nošķirt no individuālajiem dzīvokļu īpašniekiem

piederošajiem līdzekļiem un rīkoties ar šiem līdzekļiem kopības mērķa sasniegšanai, proti, dzīvojamās mājas apsaimniekošanai

ilgtermiņā.

Līdz ar to dzīvokļu īpašnieku kopības atzīšana par tiesību subjektu atbilst iepriekš minētajam likumdevēja mērķim

un normatīvo aktu, kas regulē dzīvojamo māju pārvaldīšanu, sistēmai. Turklāt nav nozīmes, ka trūkst tiešas norādes uz

dzīvokļu īpašnieku kopības tiesību subjektu, jo Latvijas tiesību sistēma pieļauj tiesībspējas atzīšanu normatīvā regulējuma

iztulkošanas ceļā.

Dzīvokļu īpašnieku kopība ir īpaša veida (sui generis) tiesību subjekts - sabiedrība, kura pilnībā neatbilst kādam no

Latvijas civiltiesībās jau atzītajiem tiesību subjektu veidiem. Vienlaikus dzīvokļu īpašnieku kopībai ir līdzīgas iezīmes ar tādiem

tiesību subjektu veidiem kā biedrības un kapitālsabiedrības (sk. sal. Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2016.gada

21.jūnija sprieduma lietā Nr.SKC-177/2016 (C20431812) 7.punktu ), kā arī civiltiesiskās sabiedrības (sk. Civillikuma 2241.-

2280.pantu) un pilnsabiedrības (sk. Komerclikuma 77.-117.pantu).

Ar brīdi, kad persona kļūst par dzīvokļa īpašnieku, tā iekļaujas dzīvokļu īpašnieku kopībā kā tiesību subjektā, proti,

kļūst par šādas personu apvienības biedru. Tas nozīmē, ka tiesiskajās attiecībās ar trešajām personām jautājumos par

dzīvojamās mājas pārvaldīšanu stājas dzīvokļu īpašnieku kopība, nevis katrs dzīvokļu īpašnieks, izņemot gadījumos, kad

normatīvie akti tieši nosaka citu kārtību vai pastāv apstākļi, kuros šādu tiesisko attiecību nodibināšanu puses noteikti ir vēlējušās

un tā ir iespējama, neaizskarot dzīvokļu īpašnieku kopības likumīgās intereses un tiesības.

Līdzīgi arī pārvaldīšanas līgums slēdzams starp dzīvokļu īpašnieku kopību un pārvaldnieku, nevis starp katru

dzīvokļa īpašnieku un pārvaldnieku. Pretējs secinājums būtu ne vien pretrunā ar dzīvokļu īpašnieku kopības statusu dzīvojamo

māju pārvaldīšanas attiecībās, bet arī praktiski var nozīmēt vairāku dažāda satura pārvaldīšanas līgumu attiecināšanu uz vienu

un to pašu dzīvojamo māju, kas savukārt radītu tiesisko neskaidrību un varētu nonākt pretrunā ar principu, ka katrs dzīvokļa

īpašnieks piedalās pārvaldīšanas izdevumu segšanā atbilstoši savā dzīvokļa īpašumā ietilpstošās kopīpašuma domājamās daļas

apmēram (Dzīvokļa īpašuma likuma 13. panta pirmā daļa).

Dzīvokļu īpašnieku kopība kā tiesību subjekts ir tiesīga rīkoties ar savu mantu, kurā ietilpst gan dzīvokļu īpašnieku

samaksātie un pakalpojuma sniedzējiem vēl nenodotie līdzekļi pārvaldīšanas izdevumu segšanai, tostarp iemaksas uzkrājuma

fonda veidošanai, gan dzīvokļu īpašnieku kopības iegūtā kustamā un nekustamā manta, tostarp prasījuma tiesības pret dzīvokļu

īpašniekiem par pārvaldīšanas izdevumu segšanu un prasījumi pret trešajām personām. Dzīvokļu īpašnieku kopība arī var veidot

uzkrājumus ne vien dzīvojamās mājas uzlabošanai un attīstīšanai, bet dažādu citu mērķu sasniegšanai, ja tie ir saistīti ar

dzīvojamās mājas pārvaldīšanu (piemēram, kopības saistību izpildei pret trešajām personām, tiesvedību vajadzībām u.c.). Šādi

uzkrājumi ietilpst kopības mantā. Dzīvokļu īpašnieku kopībā ietilpstošo dzīvokļu īpašnieku maiņa neietekmē iepriekš minētās

mantas piederību kopībai.

Attiecībā uz atbildību par dzīvokļu īpašnieku kopības saistībām pret trešajām personām ņemams vērā, ka parasti par

tām ar savu mantu atbild pati kopība kā tiesību subjekts. Gadījumā, kad kopības manta ir nepietiekama kopības saistību izpildei

pret trešajām personām, katram dzīvokļa īpašniekam ir pienākums līdzdarboties tādu kopības lēmumu pieņemšanā, lai

nodrošinātu iespēju tai izpildīt savas saistības (sk. Dzīvokļa īpašuma likuma 10.pantu). Ņemot vērā, ka dzīvokļu īpašnieku

kopībai nevar pasludināt maksātnespējas procesu, jo normatīvie akti dzīvojamo māju pārvaldīšanas jomā nepieļauj kopības

darbības izbeigšanu tās maksātnespējas dēļ, un dzīvokļu īpašnieku kopības kā personu apvienības līdzību ar civiltiesisku

sabiedrību, katram dzīvokļa īpašniekam arī jāpiedalās kopībā ar savu ieguldījumu (sk. Civillikuma 2243.pantu), tostarp lai

nodrošinātu kopības saistību izpildi pret trešajām personām (sk. arī Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 10.panta piekto

daļu). Minētais pienākums izriet arī no katra dzīvokļa īpašnieka lojalitātes pienākuma pret personu apvienību (kopību), kurā

viņš ar dzīvokļa īpašuma iegādi ir apzināti un labprātīgi kļuvis par biedru, un kopības biedru savstarpējās uzticības pienākuma.

Ja dzīvokļa īpašnieks neizpilda vai nepienācīgi izpilda iepriekš minēto pienākumu pret dzīvokļu īpašnieku kopību,

tas ir pamats ar šo neizpildi vai nepienācīgo izpildi radīto zaudējumu atlīdzināšanas prasībai pret attiecīgo dzīvokļa īpašnieku.

Likumā noteiktos gadījumos dzīvokļu īpašnieki kā kopības (personu apvienības) biedri ir personiski (tieši) atbildīgi

par kopības saistībām pret trešajām personām, un tām primāri jāceļ prasība pret personiski atbildīgo dzīvokļa īpašnieku, kura

rīcības dēļ kopība nav izpildījusi savas saistības pret trešo personu. Arī šajā gadījumā atsevišķā dzīvokļa īpašnieks neatbild

solidāri ar citiem dzīvokļu īpašniekiem, bet tikai par tām kopības saistībām (to daļu), kuru neizpilde izriet no konkrētā dzīvokļa

īpašnieka pienākuma pret kopību neizpildes. Attiecībā uz pārvaldnieka prasībām pret personiski atbildīgo dzīvokļa īpašnieku

jāņem arī vērā, ka ikvienam pārvaldniekam kā krietnam un kārtīgam pārvaldniekam nekavējoši jāuzsāk nepieciešamās darbības

parāda atgūšanai, nepieļaujot tā nesamērīgu uzkrāšanos un tādējādi kaitējuma nodarīšanu dzīvokļa īpašnieku kopības

likumīgajām interesēm. Minētā pienākuma neizpilde ir pamats pārvaldnieka atbildībai pret kopību, pamatojoties uz Dzīvojamo

māju pārvaldīšanas likuma 16.pantu.

Dzīvokļu īpašnieku kopības procesuālā tiesībspēja nozīmē, ka kopība var būt par prasītāju un atbildētāju tiesā (sk.

sal. Komerclikuma 90.panta pirmo daļu). Līdz ar to Senāts atkāpjas no iepriekš paustās atziņas, ka dzīvokļu īpašnieku kopība

neatbilst Civilprocesa likumā noteiktajam subjektu lokam un nevar piedalīties civilprocesā (sk. Augstākās tiesas Civillietu

departamenta 2017.gada 16.jūnija sprieduma lietā Nr.SKC-220/2017 (C30809612) 7.4.punktu ). Vienlaikus Senāts norāda, ka

tas neietekmē minētajā spriedumā un agrākajā judikatūrā izdarīto secinājumu par īsto atbildētāju, dzīvokļa īpašniekam apstrīdot

dzīvokļa īpašnieku kopības lēmumu (atziņu un norādi uz agrāko judikatūru sk. turpat).

Kā lietas dalībnieku dzīvokļu īpašnieku kopību tiesvedībā parasti pārstāv pārvaldnieks, kurš, noslēdzot

pārvaldīšanas līgumu, kļūst par kopības pārstāvi (Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 11.panta pirmā daļa) ar tiesībām kopību

pārstāvēt tiesā, ja vien kopība nav vienojusies ar pārvaldnieku par citādu pārstāvības apjomu (Dzīvojamo māju pārvaldīšanas

likuma 11.panta otrās daļas 7.punkts). Dzīvokļu īpašnieku kopība likumā noteiktā kārtībā var pieņemt lēmumu, pilnvarojot to

pārstāvēt tiesā arī citu personu. Savukārt, ja dzīvokļu īpašnieku kopībai un pārvaldniekam ir konfliktējošas intereses, piemēram,

kopība un pārvaldnieks ir pretējās puses tiesvedībā, vai ir citi apstākļi, kas nepieļauj pārvaldnieka kā kopības pārstāvja

piedalīšanos tiesvedībā, tad kopību pārstāv vai nu visi dzīvokļu īpašnieki kopā, vai likumā noteiktā kārtībā dzīvokļu īpašnieku

kopības pilnvarota persona.

Nosakot starp kuriem tiesību subjektiem pastāv tiesiskās attiecības, no kurām izriet prasījumi, kuru apmierināšanu

tiesas ceļā konkrētajā lietā vēlas panākt prasītāja, jāņem vērā, ka tas ir atkarīgs no dzīvojamās mājas pārvaldīšanas darbībām,

kuru apmaksu prasa pārvaldnieks, un no tā, vai pārvaldnieks rīkojas savā vārdā un interesēs, vai arī atvietojot dzīvokļu

īpašnieku kopību.

Attiecībā uz dzīvojamās mājas pārvaldīšanas darbībām, kuras pārvaldnieks īsteno pats kā pakalpojuma sniedzējs

(Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 7.panta 1.punkts), un attiecībā uz pārvaldīšanas atlīdzību tiesiskās attiecības pastāv starp

pārvaldnieku kā pakalpojuma sniedzēju, no vienas puses, un dzīvokļu īpašnieku kopību kā pakalpojuma saņēmēju, no otras

puses. Kaut arī strīdus laika posmā piemērojamajos normatīvajos aktos netika uzsvērts dzīvojamās mājas pārvaldīšanas

izdevumu iedalījums pēc tā, vai maksājumus par pārvaldīšanas darbībām pārvaldnieks saņēma kā pakalpojuma sniedzējs vai kā

kopības pilnvarotā persona, kurai saņemtais maksājums bija jānodod patiesajam pakalpojuma sniedzējam, tas neietekmēja

minēto tiesisko attiecību dabu un pārvaldnieka statusu šajās attiecībās pēc būtības.

Vienlaikus normatīvie akti dzīvojamo māju pārvaldīšanas jomā tieši nosaka katra dzīvokļa īpašnieka pienākumu segt

pārvaldīšanas pakalpojuma izdevumus un maksāt atlīdzību par pārvaldīšanu (likuma "Par dzīvokļa īpašumu" 12.pants

(redakcijā, kas bija spēkā līdz 2009.gada 31.decembrim), 12.panta pirmā daļa (redakcijā, kas bija spēkā no 2010.gada

1.janvāra līdz 2010.gada 31.decembrim) un Dzīvokļa īpašuma likuma 10.panta pirmās daļas 2.punkts), proti, nosaka dzīvokļa

īpašnieka kā kopības biedra personisko atbildību par kopības saistībām, kas radušās tā rīcības (pārvaldīšanas izdevumu

nesegšanas) rezultātā (sk. šā sprieduma 11.4.4.punktu). Tas nozīmē, ka pārvaldniekam prasījums par iepriekš minēto

nesamaksāto līdzekļu piedziņu primāri jāvērš pret konkrēto parādnieku, nevis pret dzīvokļu īpašnieku kopību.

Gadījumā, kad pārvaldnieks ir komersants un tiesiskās attiecības pastāv starp pārvaldnieku un dzīvokļu īpašnieku

kopību vai atsevišķu dzīvokļa īpašnieku, ņemot vērā šā sprieduma 11.1.punktā minēto, pārvaldnieka prasījumiem piemērojams

Komerclikuma 406.pantā noteiktais trīs gadu noilguma termiņš, jo prasījuma priekšmets ir samaksa par pārvaldnieka

sniegtajiem pakalpojumiem vai veiktajiem darbiem. Minētais noilguma termiņš ir piemērojams arī pārvaldnieka - komersanta

prasījumiem pret personiski atbildīgo dzīvokļa īpašnieku, jo arī šādā gadījumā pārvaldnieks ceļ prasību savā labā un vārdā, nevis

pārstāvot kopību.

Līdz ar to konkrētajā lietā izdarītais tiesas secinājums, ka uz prasījumu par dzīvojamās mājas pārvaldīšanas un

apsaimniekošanas maksas parāda piedziņu nav attiecināms Komerclikuma 406. pantā noteiktais noilguma termiņš, nav

pamatots daļā, kas attiecas uz prasītājas sniegtā pārvaldīšanas (apsaimniekošanas) pakalpojuma maksas parāda piedziņu.

Senāts tiesiskās noteiktības un vienotas prakses nodrošināšanas nolūkā uzskata par nepieciešamu norādīt obiter

dictum, ka, nosakot šādam prasījumam piemērojamo noilguma termiņu gadījumā, kad prasību ceļ komunālo pakalpojumu

sniedzējs, kurš ir komersants, piemērojams Komerclikuma 406.pantā noteiktais noilguma termiņš.

Savukārt gadījumā, kad prasību pret atsevišķā dzīvokļa īpašnieku, kurš nav norēķinājis par sniegto pakalpojumu

atbilstoši savai maksājuma daļai (sk. Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 17.2panta trešās daļas 4.punktu), ceļ dzīvokļu

īpašnieku kopība, tostarp gadījumā, kad līgums par komunālo pakalpojumu sniegšanu vai jebkurš cits līgums par dzīvojamās

mājas uzturēšanai nepieciešamo pakalpojumu nodrošināšanu ir noslēgts ar pilnvarotās personas, tostarp pārvaldnieka,

starpniecību (sk. Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 17.2panta otro daļu), parasti būs piemērojams Civillikuma 1895.pantā

noteiktais noilguma termiņš, it īpaši, ja attiecīgo parādu kopība jau ir segusi no savas mantas. Turpretim, ja kopība pret

pakalpojumu sniedzēju savas saistības vēl nav izpildījusi, tad prasījums pret atsevišķā dzīvokļa īpašnieku noilgst vienlaikus ar

pakalpojuma sniedzēja prasījumu pret kopību.

Tiesas ieskatā Senāta sprieduma tēze par dzīvokļu īpašnieku kopību kā īpaša veida tiesību subjektu, kas spēj iegūt

mantu, uzņemties saistības un būt par atbildētāju vai prasītāju tiesā, nenoteic dzīvokļu īpašnieku kopībai izvēles brīvību celt

prasību pašai pret kopības biedru par parāda piedziņu vai ļaut to darīt apsaimniekotājam. Senāts ir norādījis, ka tikai atsevišķos

gadījumos arī tiesiskajās attiecībās, kas pastāv dzīvokļu īpašnieku kopības ietvaros, visu dzīvokļu īpašnieku interesēs rīkojas

dzīvokļu īpašnieku kopība kā tiesību subjekts, ciktāl šādas tiesiskās attiecības attiecas uz dzīvojamās mājas pārvaldīšanu.

Dzīvokļa īpašuma likuma 2.panta pirmajā daļā noteikts, ka dzīvokļa īpašums ir dzīvojamā mājā tiesiski nodalīts

patstāvīgs nekustamais īpašums; panta otrajā daļā ir noteikts, ka dzīvokļa īpašums kā lietu kopība sastāv no atsevišķā īpašuma

un attiecīgas kopīpašuma domājamās daļas.

Galvenā parāda summu, par ko celta prasība, veido gan uz atsevišķo atbildētājai piederējušo īpašumu esoši parādi,

gan uz kopīpašuma domājamo daļu esoši parādi. Tiesa uzskatījusi, ka uz atsevišķo īpašumu esošā parādu prasījuma tiesības

prasītāja iegūst, ja to segusi no saviem līdzekļiem, par ko lietā pierādījumi nav iesniegti.

Tiesa uzskatījusi, ja dzīvokļu īpašniekiem ir spēkā esošs pārvaldīšanas līgums ar apsaimniekotāju, kā tas konkrētajā

gadījumā prasītājai ir ar SIA "CDzP", kurai uzdots saņemt maksu par apsaimniekošanu, pārvaldīšanu un komunālajiem

pakalpojumiem, ko saņēmuši dzīvokļu īpašnieki, celt prasību tiesā par parāda piedziņu, saņemt nokavējuma procentus par

maksājumu kavējumu, tad tas ir jāievēro, jo tas ir likumā noteiktā kārtībā izsniegts pilnvarojums pārvaldniekam attiecīgajā

līgumā norādīto tiesību īstenošanai. Lietā nav pierādījumu, ka būtu mainījušies apstākļi un, izmantojot Dzīvokļa īpašuma likuma

III nodaļā "Dzīvokļu īpašnieku kopība" paredzēto kārtību, dzīvokļu īpašnieku kopība būtu pieņēmusi lēmumu, kas groza

pārvaldīšanas līgumā noteikto parāda piedziņas kārtību, ka dzīvokļu īpašnieku kopībai ir pamats zaudējumu piedziņai no

atbildētājas, jo tā atbildētājas parādu segusi no savas mantas.

To, ka prasība par parāda piedziņu jāceļ apsaimniekotājam SIA "CDzP", apstiprina arī Senāta sprieduma tēze, ka

ikvienam pārvaldniekam kā krietnam un kārtīgam pārvaldniekam nekavējoties jāuzsāk nepieciešamās darbības pārvaldīšanas

izdevumu parāda atgūšanai, nepieļaujot tā nesamērīgu uzkrāšanos un tādējādi kaitējuma nodarīšanu dzīvokļa īpašnieku kopības

likumīgajām interesēm. Minētā pienākuma neizpilde ir pamats pārvaldnieka atbildībai pret kopību.

Līdz ar to tiesa uzskatījusi, ka prasība par parāda un nokavējuma procentu piedziņu dzīvokļu īpašnieku kopības

labā no atbildētājas pilnībā noraidāma.

Tāpat tiesa uzskatījusi, ka nav nepieciešamas vērtēt pušu strīdu par prasījuma noilgumu. Arī šajā jautājumā Senāta

spriedumā ir sniegts skaidrojums, un kā liecina prasītājas paskaidrojumi, tad prasītāja uzskata, ja prasību ceļ dzīvokļu īpašnieku

kopība, piemērojams Civillikuma 1895.pants, un saistību tiesības noilgst 10 gadu laikā, savukārt atbildētāja uzskata, ka prasība

bija jāceļ apsaimniekotājai SIA "CDzP", un ir iestājies noilgums.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 44.1panta otro daļu un atbilstoši šā likuma 42. pantā minētajiem nosacījumiem tiesa

no prasītājas par labu valstij piedzinusi izdevumus 110 EUR par valsts nodrošināto juridisko palīdzību atbildētājai.

Prasītāja Dzīvojamās mājas /adrese/ par Vidzemes rajona tiesas 2021.gada 22.aprīļa spriedumu iesniegusi apelācijas

sūdzību, kurā lūdz apelācijas instances tiesu atcelt spriedumu pilnīgi un piedzīt par labu prasītājai no /pers. A/ par laika periodu

n o 2010.gada 1.augusta līdz 2012.gada 10.oktobrim ekspluatācijas pakalpojumu maksājumu parāda pamatsummu 1773,61

EUR, nokavējuma procentus 210,03 EUR, samaksāto valsts nodevu 595,10 EUR un ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus

5,47 EUR, kopā 2584,21 EUR, nosakot tiesības saņemt likumīgos 6% gadā no parāda pamatsummas 1773,61 EUR.

Apelācijas sūdzībā norādīts, ka spriedumu pārsūdz pilnā apjomā, jo spriedums ir nepamatots un nepareizs turpmāk

minēto apstākļu dēļ.

Tiesa, izskatot lietu pēc būtības, nav ņēmusi vērā dzīvojamās mājas Loka ielā l, Cēsīs, Cēsu novadā, (turpmāk -

Dzīvojamā māja) dzīvokļu īpašnieku kopības, kā tiesību subjekta, lomu dzīvojamās mājas pārvaldīšanā. Saskaņā ar 2009.gada

30.novembra Dzīvojamas mājas kopīpašuma apsaimniekošanas līgumu (turpmāk - Līgums), prasītājas pārstāvim ir tiesības celt

prasību Dzīvojamās mājas, dzīvokļu īpašnieku kopības vārdā. Līguma 1.1.nosaka, ka īpašnieks pilnvaro un apsaimniekotājs

apņemas pārvaldīt un apsaimniekot tā kompetences robežās Dzīvojamās mājas kopīpašuma domājamo daļu.

Ar Līguma 7.8.punktu Dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašnieki ir devuši tiesības prasītājas pārstāvim veikt

ekspluatācijas izdevumu un komunālo pakalpojumu maksas parāda piedziņu, ja minēto maksājumu parāda summa pārsniedz

divu mēnešu aprēķināto maksājumu.

Ar 2010.gada 1.aprīlī noslēgto Dzīvojamās mājas kopīpašuma pārvaldīšanas pilnvarojuma līgumu (turpmāk -

Pārvaldīšanas līgums), prasītājas pārstāvim ir tiesības celt prasību Dzīvojamās mājas, dzīvokļu īpašnieku kopības vārdā. Līguma

1.1.nosaka, ka īpašnieki uzdod un pārvaldnieks apņemas veikt dzīvojamās mājas Loka ielā l, Cēsīs, Cēsu novadā, un tai

funkcionāli piesaistītā zemes gabala pārvaldīšanu un uzturēšanu. Prasītāja pārstāvis vēlas tiesai paskaidrot, ka Dzīvojamās

mājas, dzīvokļu īpašnieku kopība ir noslēgusi Pārvaldīšanas līgumu ar SIA "CDzP" par pārvaldīšanas uzdevuma - obligāti

veicamo pārvaldīšanas darbību nodrošināšanu, tajā skaitā apkures, aukstā ūdens un kanalizācijas nodrošināšanu, kā arī sadzīves

atkritumu izvešanu (Pārvaldīšanas līguma 2.1.1., 2.1.2.punkts) finanšu uzskaites organizēšanu, savukārt īpašnieki apņēmās segt

ar Dzīvojamās mājas pārvaldīšanu un uzturēšanu saistītos izdevumus un citus maksājumus, pamatojoties uz Pārvaldnieka

izrakstītajiem rēķiniem (Līguma 4.2.3.punkts).

Atbilstoši Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 2.panta pirmās daļas 3.punktam un 4.panta pirmās daļas

1.punktam, viens no dzīvojamo māju pārvaldīšanas pamatprincipiem ir pārvaldīšanas procesa nepārtrauktība. Lai nodrošinātu

pārvaldīšanas procesa nepārtrauktību un dzīvojamās mājas lietošanas īpašību saglabāšanu visā tās ekspluatācijas laikā,

dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašnieki faktiski no mājai pieejamajiem finanšu līdzekļiem ir norēķinājušies pilnībā ar pakalpojumu

sniedzējiem, sedzot šo parādnieces daļu, ko apliecina pielikumā pievienotās izziņas no pakalpojumu sniedzējiem, tādējādi

piešķirot prasītājai prasījuma tiesības.

Prasītājas pārstāvis vēlas paskaidrot Senāta Civillietu departamenta secināto, ka atzīstot dzīvokļu īpašnieku kopību

par tiesību subjektu, Senāts arī norāda, ka tai ir sava manta, kurā ietilpst gan dzīvokļu īpašnieku samaksātie un pakalpojuma

sniedzējiem vēl nenodotie līdzekļi pārvaldīšanas izdevumu segšanai, tostarp iemaksas uzkrājuma fonda veidošanai, gan dzīvokļu

īpašnieku kopības iegūtā kustamā un nekustamā manta, tostarp prasījuma tiesības pret dzīvokļu īpašniekiem par pārvaldīšanas

izdevumu segšanu un prasījumi pret trešajām personām.

Augstākā tiesa ir atzinusi, ka dzīvokļu īpašnieku kopība ir atzīstama par īpaša veida tiesību subjektu, kas spēj iegūt

mantu, uzņemties saistības un būt par atbildētāju un prasītāju tiesā (sk. Augstākās tiesas 2019.gada 12.decembra sprieduma

lietā Nr.SKC-109/2019 11.4.punktu un tā apakšpunktus).

Kopība kā tiesību subjekts pēc savas juridiskās dabas visvairāk līdzinās civiltiesiskajai sabiedrībai (sk. Civillikuma

2241.-2280. pantu). Kopības tiesībspējas formulējums ietverts Dzīvokļa īpašuma likuma 15.panta pirmajā daļā, kura

redakcionālā ziņā formulēta pēc Komerclikuma 90. panta ("Sabiedrības tiesībspēja") parauga ar to atšķirību, ka kopībai nav

savas firmas, bet gan tā identificējama pēc kopīpašumā esošās dzīvojamās mājas, kas sadalīta dzīvokļu īpašumos.

Dzīvokļu īpašnieku kopības tiesībspēja nozīmē, ka, īstenojot dzīvojamās mājas pārvaldīšanu, tiesiskajās attiecībās ar

trešajām personām stājas nevis katrs dzīvokļa īpašnieks atsevišķi, bet gan dzīvokļu īpašnieku kopība kā tiesību subjekts, kura

sastāvā ar dzīvokļa īpašuma iegūšanas brīdi uz likuma pamata iekļaujas katrs dzīvokļu īpašnieks (Dzīvokļa īpašuma likuma

15.panta trešā daļa). Ievērojot ēkas vienotības principu, dzīvokļu īpašnieku kopību veido visi šīs dzīvojamās mājas dzīvokļu

īpašnieki. Dzīvokļa īpašuma likuma 15.panta otrajā daļā ir nostiprināts princips, ka dzīvokļu īpašnieku kopība kā patstāvīgs

tiesību subjekts par savām saistībām atbild ar savu mantu. Kopības biedri ir personiski atbildīgi par tās saistībām un nav

atbrīvoti no atbildības par savu saistību izpildi pret trešajām personām, jo īpaši ņemot vērā, ka līgumisko attiecību gadījumā no

kopības kreditora saistību izpildes, jo labumu gūst visi kopības biedri.

Kopības saistības ir saistītas ar dzīvojamās mājas uzturēšanu un kopības biedri no tā ir guvuši labumu. Līdz ar to

par šādām saistībām atbildīgi ir visi kopības biedri atbilstoši savu domājamo daļu no nekustamā īpašuma apmēram.

Senāts atzīst, ka par dzīvokļu īpašnieku kopības saistībām pret trešajām personām parasti ar savu mantu atbild pati

kopība kā tiesību subjekts. Gadījumā, kad kopības manta ir nepietiekama kopības saistību izpildei pret trešajām personām,

katram dzīvokļa īpašniekam ir pienākums līdzdarboties tādu kopības lēmumu pieņemšanā, lai nodrošinātu iespēju tai izpildīt

savas saistības. Turklāt katram dzīvokļa īpašniekam kā dzīvokļu īpašnieku kopības biedram arī jāpiedalās kopībā ar savu

ieguldījumu, tostarp lai nodrošinātu kopības saistību izpildi pret trešajām personām (Senāta 12.12.2019.spriedums lietā

Nr.SKC-109/2019).

Saskaņā ar Pārvaldīšanas līguma 4.2.16.punktu, lai nodrošinātu dzīvojamai mājai paredzēto pakalpojumu piegādes

nepārtrauktību, Dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašnieki pilnvaro pārvaldnieku slēgt līgumus ar pakalpojumu sniedzējiem un veikt

norēķinus. Līgumi ar pakalpojumu sniedzējiem ir slēgti Dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašnieku vārdā, taču norēķini tiek veikti no

prasītāja pārstāvja norēķinu konta. Samaksa par Dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašniekiem sniegto pakalpojumu tiek veikta pilnā

apmērā, jo pakalpojuma sniedzēji arī pakalpojumu sniedz pilnā apmērā, turklāt prasītāja pārstāvim jānodrošina pakalpojuma

nepārtrauktība.

Dzīvojamās mājas /adrese/, dzīvokļu īpašnieku kopības tiesības saņemt maksājumus, kas attiecas tikai uz konkrēto

dzīvokli un nav saistīti ar mājas kopīpašuma apsaimniekošanu un pārvaldīšanu ir noteikta Dzīvokļa īpašuma likuma 10.panta 3)

dzīvokļa īpašnieka pienākums norēķināties par saņemtajiem pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu

(piemēram, apkure, aukstais ūdens, kanalizācija, sadzīves atkritumu izvešana); Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 10.pants;

Uz pārvaldīšanas uzdevuma pamata iegūtās saistības attiecas uz ikvienu dzīvojamās mājas īpašnieku un 14.pants; Pārvaldnieka

pienākums ir kontrolēt dzīvojamās mājas īpašnieka maksājumus par pārvaldniekam uzdotajām pārvaldīšanas darbībām, tostarp,

ja saskaņā ar šā likuma 17.3. panta otro daļu dzīvojamās mājas īpašnieks ir pieņēmis lēmumu veikt šos maksājumus ar

pārvaldnieka starpniecību - par dzīvojamās mājas uzturēšanai nepieciešamajiem pakalpojumiem.

Maksājumu kontrole ietver pienākumu:

1) sagatavot izziņu par dzīvojamās mājas īpašnieka maksājumiem;

2) sagatavot paziņojumu par parāda esamību;

3) celt tiesā citu dzīvojamās mājas īpašnieku interesēs prasību pret dzīvojamās mājas īpašnieku par maksājumu

saistību neizpildi vai nepienācīgu izpildi.

Dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašnieku kopībai nav savs norēķinu konts. Dzīvokļu īpašnieku kopība ir atzīta kā

tiesību subjekts, bet tam nav piešķirts nedz juridiskas personas statuss, kam būtu tiesības darboties kā uzņēmējam, ar savu

reģistrācijas numuru un norēķina kontu, veicot kādu no uzņēmējdarbības darbības formām, nedz arī fiziskas personas statuss,

kas atbilstu Latvijas Republikā normatīvajos aktos noteiktajām prasībām.

Prasītāja ir tiesīga celt prasību pret atbildētāju, jo prasījuma tiesība izriet no kopības saistībām pret SIA "CDzP".

Prasītāja ir ievērojusi dzīvokļu īpašnieku kopības kā tiesību subjekta hierarhiju un vēršas pret kopības biedru par saistību

neizpildi. Savukārt, ja prasītāja neizpildīs savas pielīgtās saistības pret SIA "CDzP", tad SIA "CDzP" vērsīsies jau pret

Dzīvojamās mājas dzīvokļa īpašnieku kopību par neizpildīto saistību izpildi.

Tiesa, atsaucoties uz Senāta sprieduma tēzi, ka ikvienam pārvaldniekam kā krietnam un kārtīgam pārvaldniekam

nekavējoties jāuzsāk nepieciešamās darbības pārvaldīšanas izdevumu parāda atgūšanai, nepieļaujot tā nesamērīgu uzkrāšanos

un tādējādi kaitējuma nodarīšanu dzīvokļa īpašnieku kopības likumīgajām interesēm, nav norādījusi pamatojuma avotu, tādējādi

pārkāpjot Civilprocesa likuma 189.panta trešo daļu, kas nosaka, ka spriedumam jābūt likumīgam un pamatotam.

Tiesa nepamatoti uzskatījusi, ka SIA "CDzP" nav veikusi parāda piedziņu nekavējoties, nepieļaujot tā nesamērīgu

uzkrāšanos. SIA "CDzP" jau 2010.gada 21.maijā Cēsu rajona tiesā cēla prasību par parāda piedziņu no atbildētājas, ko

apliecina pielikumā pievienotais tiesas spriedums. 2010.gada 31.augustā Cēsu rajona tiesa nosprieda SIA "CDzP" prasību

apmierināt un piedzīt 2317,70 EUR (1628,89 Ls). no atbildētājas.

Ņemot vērā visu minēto, prasītājas pārstāvja ieskatā Vidzemes rajona tiesa šo strīdu ir izspriedusi nepareizi.

Par apelācijas sūdzību /pers. A/ rakstveida paskaidrojumā norāda, ka uzskata to par nepamatotu turpmāk minēto

apsvērumu dēļ.

Nav saprotama prasītājas rīcība, iesniedzot pie apelācijas sūdzības 2010.gada 1.aprīlī noslēgto pārvaldīšanas līgumu.

Pirmās instances tiesā tāds nebija iesniegts, prasības pieteikuma pamatojumā norādīts 2009.gada 30.novembra līgums par

apsaimniekošanas tiesību nodošanu SIA "CDzP". Uz minētā dokumenta pamata lieta izskatīta pirmās instances tiesā. Tiesa

spriedumā pareizi novērtējusi īpašnieku doto pilnvarojumu un apsaimniekošanas uzdevumus, to izpildes kārtību. Apelācijas

sūdzībā netiek apstrīdēti tiesas izdarītie secinājumi par Senāta sprieduma attiecināmību uz izskatāmo strīdu par to, ka jāievēro

noslēgtais pārvaldīšanas līgums, savukārt dzīvokļu īpašnieku kopība novērtēta kā tiesību subjekts ar savu pārvaldīšanas

kompetenci. Apelācijas sūdzībā netiek apstrīdēta Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 16.panta piemērošana.

N o 2009.gada 30.novembra līguma 2.2.punkta redzams, ka daudzdzīvokļa mājas /adrese/ dzīvokļu īpašnieki

uzdevuši apsaimniekotājam SIA "CDzP" iekasēt maksājumus par komunāliem pakalpojumiem. Līguma 7.1.punktā paredzēts,

ka īpašnieki visus maksājumus par apsaimniekošanu un komunāliem maksājumiem maksā apsaimniekotājam. Savukārt

7.8.punktā apsaimniekotājam dotas tiesības iesniegt prasību tiesā, ja radies samaksas kavējums vairāk par 2 mēnešiem.

2010.gada 1.aprīļa pārvaldīšanas līgumā 5.2.5.punktā noteikts, ka saskaņā ar kopsapulces lēmumu īpašniekus var

pārstāvēt pārvaldnieks vai citas pilnvarotas personas. Jau pirmajā tiesu instancē tika norādīts, ka prasītāja nav pilnvarojusi SIA

"CDzP" dzīvokļu īpašnieku kopības vārdā celt šo prasību tiesā. Dažādu pārvaldīšanas līgumu iesniegšana neatrisina pamatojuma

prasības celšanai defektu - iztrūkst īpašnieku pilnvarojums prasības celšanai tiesā kopības vārdā. Apelācijas sūdzībā nepareizi

norādīts, ka īpašnieki no mājas finanšu līdzekļiem norēķinājušies ar pakalpojuma sniedzējiem, sedzot parāda daļu, piešķirot

kopībai prasījuma tiesības. Šāds vērtējums neatbilst lietā iesniegtiem pierādījumiem - līgumiem, kas regulē īpašnieku kopības un

pārvaldnieka savstarpējās attiecības.

Prasītāja nav apstrīdējusi tiesas izdarītos secinājumus par to, ka līgumus ar pakalpojumu slēdzējiem SIA "CDzP"

nav slēgusi kā prasītājas pilnvarotā pārstāve un tas attiecīgi rada tiesiskas sekas, lai izdarītu secinājumus par prasītāju kā

subjektu. Iesniegtie pakalpojumu sniedzēju apliecinājumi noteiktā laika periodā par parādu neesamību neatrisina to, ka prasību

var celt prasītāja - īpašnieku kopība. Nav apstrīdēti tiesas izdarītie secinājumi, ka īpašnieku kopībai nav lietā prasījuma tiesības.

Pirmās instances tiesa spriedumā pamatoti analizējusi dzīvokļa īpašnieku kopību kā subjektu, piemērojot izskatāmā

lietā judikatūru.

Prasītāja nav tiesīga šādu prasību celt, jo atbilstoši iepriekš minētiem spēkā esošiem līgumiem, prasītājs lietā varēja

būt SIA "CDzP" nevis Dzīvokļu īpašnieku kopība, bet šobrīd SIA "CDzP" šādam prasījumam ir pieļāvusi noilgumu.

Pirmās instances tiesa nav vērtējusi prasības noilgumu, jo šajā gadījumā atzinusi, ka īpašnieku kopībai nav

prasījuma tiesības. SIA "CDzP", sniedzot pakalpojumu, atzīstama Komerclikuma 406.panta izpratnē kā komercdarījums, kam

prasījuma tiesības noilgst 3 gadu laikā. Prasība pret /pers. A/ bija ceļama līdz 2015.gada 10.oktobrim.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 444.11panta pirmo daļu vienkāršotās procedūras lietas izskata rakstveida procesā,

savlaicīgi paziņojot pusēm par datumu, kad sprieduma norakstu varēs saņemt tiesas kancelejā.

Motīvu daļa

Tiesas kolēģija, izvērtējot prasītājas Dzīvokļu īpašnieku kopības /adrese/ sūdzībā minētos apstākļus un iebildumus,

pārbaudot visus lietas materiālus kopumā, atzīst, ka prasītājas Dzīvokļu īpašnieku kopības /adrese/ prasība ir pamatota un

apmierināma pilnīgi.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 426.panta pirmo daļu un Civilprocesa likuma 430.panta trešo daļu, apelācijas

instances tiesa izskata lietu pēc būtības sakarā ar prasītājas Dzīvokļu īpašnieku kopības apelācijas sūdzību tādā apjomā, kā lūgts

šajā sūdzībā un nepārbauda faktus, kas konstatēti pirmās instances tiesā, ja tie nav apstrīdēti apelācijas sūdzībā.

Tiesas kolēģija atzīst prasītājas apelācijas sūdzību par pamatotu turpmāk minēto apsvērumu dēļ.

Tiesas kolēģija piekrīt prasītājas viedoklim, ka pirmās instances tiesa, izskatot lietu pēc būtības, nav ņēmusi vērā

dzīvojamās mājas /adrese/ā, dzīvokļu īpašnieku kopības kā tiesību subjekta lomu dzīvojamās mājas pārvaldīšanā.

Nav strīda, ka saskaņā ar 2009.gada 30.novembra Dzīvojamas mājas kopīpašuma apsaimniekošanas līgumu

prasītājas pārstāvim ir tiesības celt prasību dzīvojamās mājas, dzīvokļu īpašnieku kopības vārdā. Līguma 1.1.nosaka, ka

īpašnieks pilnvaro un apsaimniekotājs apņemas pārvaldīt un apsaimniekot tā kompetences robežās Dzīvojamās mājas

kopīpašuma domājamo daļu.

Ar Līguma 7.8.punktu Dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašnieki ir devuši tiesības prasītājas pārstāvim veikt

ekspluatācijas izdevumu un komunālo pakalpojumu maksas parāda piedziņu, ja minēto maksājumu parāda summa pārsniedz

divu mēnešu aprēķināto maksājumu.

No apelācijas sūdzībai pievienotā 2010.gada 1.aprīļa dzīvojamās mājas kopīpašuma pārvaldīšanas pilnvarojuma

līguma (lietas 132.-134.lapa) redzams, ka dzīvojamās mājas, dzīvokļu īpašnieku kopība ir noslēgusi pārvaldīšanas līgumu ar SIA

"CDzP" par pārvaldīšanas uzdevuma - obligāti veicamo pārvaldīšanas darbību nodrošināšanu, tostarp apkures, aukstā ūdens un

kanalizācijas nodrošināšanu, kā arī sadzīves atkritumu izvešanu (līguma 2.1.1., 2.1.2.punkts) finanšu uzskaites organizēšanu,

savukārt īpašnieki apņēmās segt ar dzīvojamās mājas pārvaldīšanu un uzturēšanu saistītos izdevumus un citus maksājumus

pamatojoties uz pārvaldnieka izrakstītajiem rēķiniem (līguma 4.2.3.punkts).

Atbilstoši Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 2.panta pirmās daļas 3.punktam un 4.panta pirmās daļas

1.punktam, viens no dzīvojamo māju pārvaldīšanas pamatprincipiem ir pārvaldīšanas procesa nepārtrauktība. Lai nodrošinātu

pārvaldīšanas procesa nepārtrauktību un dzīvojamās mājas lietošanas īpašību saglabāšanu visā tās ekspluatācijas laikā,

dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašnieki faktiski no mājai pieejamajiem finanšu līdzekļiem ir norēķinājušies pilnībā ar pakalpojumu

sniedzējiem, sedzot šo parādnieces daļu, ko apliecina prasītājas apelācijas sūdzībai pievienotās izziņas no pakalpojumu

sniedzējiem (lietas 143.145.lapa). tādējādi piešķirot prasītājai prasījuma tiesības.

Augstākās tiesas Senāts paplašinātā sastāvā savos spriedumos (2019.gada 12.decembra spriedums lietā

Nr.C31346614, SKC-109/2019, 2021.gada 22.aprīļa spriedums lietā Nr.C17153914, SKC-5/2021) ir atzinusi dzīvokļu

īpašnieku kopību par īpašu veida tiesību subjektu - tā spēj iegūt mantu, uzņemties saistības un būt par atbildētāju vai prasītāju

tiesā (judikatūras maiņa).

Dzīvojamās mājas pārvaldīšanas kompetences atzīšana dzīvokļu īpašnieku kopībai kā tiesību subjektam izriet arī no

Dzīvokļa īpašuma likuma 15.panta pirmās daļas, kurā kopība neprecīzi nodēvēta par pārvaldes institūciju, taču pēc būtības

norādīts uz kopības kā vienota veseluma dzīvojamās mājas pārvaldīšanas tiesībām.

Tāpat šāds secinājums izriet arī no normatīvo aktu sistēmiskā un teleoloģiskā iztulkojuma.

Likumdevējs ir vēlējies nodrošināt dzīvojamo māju pārvaldīšanas nepārtrauktību un dzīvojamās mājas uzlabojumu

veikšanu nākotnē (Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 2.panta pirmās daļas 2. un 3.punkts un Dzīvokļa īpašuma likuma

13.panta otrā daļa; arī likuma "Par dzīvokļa īpašumu" 12.panta otrā daļa (redakcijā, kas bija spēkā no 2010.gada 1.janvāra)).

Šāds likumdevēja mērķis nav pilnvērtīgi sasniedzams, ja dzīvokļu īpašnieku samaksātie līdzekļi, kas paredzēti dzīvojamās mājas

uzlabošanai nākotnē (uzkrājums), netiktu atzīti par daļu no dzīvokļu īpašnieku kopības mantas, bet gan tiktu saglabāta to

individuālā piederība katram konkrētajam dzīvokļa īpašniekam, kurš, atsavinot dzīvokļa īpašumu, šādā gadījumā varētu prasīt

attiecīgo līdzekļu atmaksu un šādi apdraudēt dzīvojamās mājas ilgtermiņa uzturēšanu un uzlabošanu. Savukārt kopības kā

tiesību subjekta statuss ļauj šo līdzekļu piederību nošķirt no individuālajiem dzīvokļu īpašniekiem piederošajiem līdzekļiem un

rīkoties ar šiem līdzekļiem kopības mērķa sasniegšanai, proti, dzīvojamās mājas apsaimniekošanai ilgtermiņā.

Līdz ar to dzīvokļu īpašnieku kopības atzīšana par tiesību subjektu atbilst iepriekš minētajam likumdevēja mērķim

un normatīvo aktu, kas regulē dzīvojamo māju pārvaldīšanu, sistēmai. Turklāt nav nozīmes, ka trūkst tiešas norādes uz

dzīvokļu īpašnieku kopības tiesībsubjektību, jo Latvijas tiesību sistēma pieļauj tiesībspējas atzīšanu normatīvā regulējuma

iztulkošanas ceļā.

Ar brīdi, kad persona kļūst par dzīvokļa īpašnieku, tā iekļaujas dzīvokļu īpašnieku kopībā kā tiesību subjektā, proti,

kļūst par šādas personu apvienības biedru. Tas nozīmē, ka tiesiskajās attiecībās ar trešajām personām jautājumos par

dzīvojamās mājas pārvaldīšanu stājas dzīvokļu īpašnieku kopība, nevis katrs dzīvokļu īpašnieks, izņemot gadījumos, kad

normatīvie akti tieši nosaka citu kārtību vai pastāv apstākļi, kuros šādu tiesisko attiecību nodibināšanu puses noteikti ir vēlējušās

un tā ir iespējama, neaizskarot dzīvokļu īpašnieku kopības likumīgās intereses un tiesības.

Līdzīgi arī pārvaldīšanas līgums slēdzams starp dzīvokļu īpašnieku kopību un pārvaldnieku, nevis starp katru dzīvokļa

īpašnieku un pārvaldnieku. Pretējs secinājums būtu ne vien pretrunā ar dzīvokļu īpašnieku kopības statusu dzīvojamo māju

pārvaldīšanas attiecībās, bet arī praktiski var nozīmēt vairāku dažāda satura pārvaldīšanas līgumu attiecināšanu uz vienu un to

pašu dzīvojamo māju, kas savukārt radītu tiesisko neskaidrību un varētu nonākt pretrunā ar principu, ka katrs dzīvokļa

īpašnieks piedalās pārvaldīšanas izdevumu segšanā atbilstoši savā dzīvokļa īpašumā ietilpstošās kopīpašuma domājamās daļas

apmēram (Dzīvokļa īpašuma likuma 13.panta pirmā daļa).

Dzīvokļu īpašnieku kopība kā tiesību subjekts ir tiesīga rīkoties ar savu mantu, kurā ietilpst gan dzīvokļu īpašnieku

samaksātie un pakalpojuma sniedzējiem vēl nenodotie līdzekļi pārvaldīšanas izdevumu segšanai, tostarp iemaksas uzkrājuma

fonda veidošanai, gan dzīvokļu īpašnieku kopības iegūtā kustamā un nekustamā manta, tostarp prasījuma tiesības pret dzīvokļu

īpašniekiem par pārvaldīšanas izdevumu segšanu un prasījumi pret trešajām personām. Dzīvokļu īpašnieku kopība arī var veidot

uzkrājumus ne vien dzīvojamās mājas uzlabošanai un attīstīšanai, bet dažādu citu mērķu sasniegšanai, ja tie ir saistīti ar

dzīvojamās mājas pārvaldīšanu (piemēram, kopības saistību izpildei pret trešajām personām, tiesvedību vajadzībām u.c.). Šādi

uzkrājumi ietilpst kopības mantā.

Attiecībā uz atbildību par dzīvokļu īpašnieku kopības saistībām pret trešajām personām ņemams vērā, ka parasti par

tām ar savu mantu atbild pati kopība kā tiesību subjekts. Gadījumā, kad kopības manta ir nepietiekama kopības saistību izpildei

pret trešajām personām, katram dzīvokļa īpašniekam ir pienākums līdzdarboties tādu kopības lēmumu pieņemšanā, lai

nodrošinātu iespēju tai izpildīt savas saistības (sk. Dzīvokļa īpašuma likuma 10.pantu).