Legislator Case Law & Legislation
A420130919 / SKA-0205-22 ECLI:LV:AT:2022:0527.A420130919.14.S AI generated

Supreme Court reverses lower court for failing to fully assess consent requirements for engineering works under construction permit conditions.

Case Number A420130919 / SKA-0205-22
Court / Authority
Jurisdiction Latvia (LV)
Decision Date
Outcome Partially Allowed

Legislator summary

AI generated

The Supreme Court of Latvia revoked the Administrative Regional Court's decision denying a favorable administrative act to issue a construction permit note. The applicant argued that a road easement did not automatically grant rights to build engineering communications without neighbor consent. The court found the lower court erred by not comprehensively evaluating all legal circumstances regarding the necessity of such consent. Consequently, the case was remitted for a new trial to properly assess the consent requirement.

Legislator headnote

AI generated

Administratīvā procesa likums 129.1 p. 1. punkts; 348 p. 1. daļa 2. punkts; 351 pants: The Supreme Court held that a lower court must comprehensively evaluate all legal circumstances when determining if consent is required for engineering works, and failure to do so constitutes a reversible error warranting remittal.

Keywords

AI generated
administrative act revocation construction permit conditions neighbor consent requirement engineering communications easement lower court error review remittal for new trial administrative procedure law

Cited Legislation

AI generated
Administratīvā procesa likums 129.1 p. 1. punkts
Administratīvā procesa likums 348 p. 1. daļa 2. punkts
Administratīvā procesa likums 351 pants
Civillikums 1156.–1161. pants
Zemesgrāmatu likums 15. panta 1. daļa b. apakšpunkts
Zemesgrāmatu likums 17. panta 1. daļa b. apakšpunkts

Cited Case Law

AI generated

Need to analyze how this precedent applies to your matter?

Cross-reference this judgment against statutes, commentaries, and subsequent citing case law inside Legislator AI.

Open in Legislator →

Full text

ECLI:LV:AT:2022:0527.A420130919.14.S

Lieta Nr. A420130919, SKA-205/2022

Administratīvo lietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

SPRIEDUMS

Rīgā 2022.gada 27.maijā

Tiesa šādā sastāvā: senatores Ieva Višķere, Dzintra Amerika, Anita Kovaļevska

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz SIA „G61D” pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta, ar kuru

minētajai sabiedrībai 2016.gada 22.septembrī izdotajā būvatļaujā tiktu izdarīta atzīme par projektēšanas nosacījumu izpildi, izdošanu, sakarā ar

SIA „G61D” kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas 2020.gada 12.marta spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Rīgas pilsētas būvvalde 2016.gada 22.septembrī pieteicējai SIA „G61D” izdeva būvatļauju daudzdzīvokļu ēkas būvniecībai zemesgabalā

Graudu ielā 61D, Rīgā.

2018.gada 12.jūnijā pieteicēja vērsās būvvaldē ar lūgumu būvatļaujā izdarīt atzīmi par projektēšanas nosacījumu izpildi. Būvvalde pieteicējas

iesniegtajos dokumentos konstatēja vairākus trūkumus un aicināja pieteicēju tos novērst.

Ar būvvaldes 2018.gada 15.oktobra lēmumu atteikts būvatļaujā izdarīt atzīmi par projektēšanas nosacījumu izpildi, norādot, ka pieteicēja nav

novērsusi konstatēto trūkumu – nav saņēmusi blakus esošā zemesgabala Graudu ielā 61, Rīgā (turpmāk – blakus zemesgabals), īpašnieku piekrišanu

būvniecības realizācijai.

Ar Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta 2018.gada 3.decembra lēmumu būvvaldes lēmums minētajā daļā atstāts negrozīts.

[2] Pieteicēja vērsās tiesā ar pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta, ar kuru būvatļaujā tiktu izdarīta atzīme par projektēšanas nosacījumu

izpildi, izdošanu.

[3] Administratīvā apgabaltiesa, izskatījusi lietu apelācijas kārtībā, ar 2020.gada 12.marta spriedumu pieteikumu noraidīja. Apgabaltiesas

spriedums, tostarp ņemot vērā pievienošanos pirmās instances tiesas sprieduma motivācijai, pamatots ar šādiem galvenajiem argumentiem.

[3.1] Lietā ir strīds par to, vai pieteicējai atzīmes par projektēšanas nosacījumu izpildi saņemšanai būvatļaujā ir nepieciešams saņemt blakus

zemesgabala īpašnieku piekrišanu inženierkomunikāciju izvietošanai (izbūvei) viņiem piederošajā zemesgabalā.

[3.2] No lietas materiāliem izriet, ka 2012.gada 31.martā ir noslēgta vienošanās, ar kuru blakus zemesgabalā ir nodibināts ceļa servitūts par labu

pieteicējas zemesgabalam, un minētā vienošanās ir reģistrēta zemesgrāmatā. Tomēr tas, ka blakus zemesgabalā ir nodibināts ceļa servitūts, pats par sevi

nenozīmē, ka pieteicējai servitūta robežās būtu tiesības izbūvēt inženierkomunikācijas. Saskaņā ar Civillikuma normām šaubu gadījumā servitūta apjoms ir

pieņemams vismazākajā apmērā. Turklāt nepamatots ir arī pieteicējas uzskats, ka tiesības uz inženierkomunikāciju izvietošanu ir blakus tiesība, kuru

nedrīkst liegt kalpojošā zemesgabala īpašnieks.

[3.3] Pretēji pieteicējas apgalvotajam, blakus zemesgabala īpašnieku piekrišana inženierkomunikāciju izbūvei neizriet arī no 2005.gada 16.maija

zemesgabalu reālā sadalīšanas projekta un 2012.gada zemes ierīcības projekta. Zemesgabalu reālās sadalīšanas projektā piekrišana ir dota zemesgabala

sadalīšanai, bet ar šādiem projektiem nenodibina servitūtus. Savukārt no zemes ierīcības projekta izriet, ka tajā ir norādīta perspektīvā servitūta

izvietojuma teritorija, taču detalizētāk jautājums par servitūta nodibināšanu un apjomu risināms privāttiesiskā kārtā. To apliecina arī tas, ka par ceļa

servitūta nodibināšanu 2012.gada 31.martā noslēgta atsevišķa vienošanās.

[3.4] Ja pieteicēja uzskata, ka 2012.gada 31.marta vienošanās ir attiecināma arī uz inženierkomunikāciju izvietošanu, minētais servitūta apjoms ir

nostiprināms zemesgrāmatā.

[4] Pieteicēja par spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību, kas pamatota ar turpmāk norādītajiem apsvērumiem.

[4.1] Tiesa, secinot, ka no 2005.gada 16.maija zemesgabalu reālā sadalīšanas projekta neizriet blakus zemesgabala īpašnieku piekrišana

inženierkomunikāciju izbūvei viņiem piederošajā zemesgabalā, nav izpildījusi no Administratīvā procesa likuma 154.panta izrietošo pienākumu pienācīgi

novērtēt pierādījumus. No minētā dokumenta izriet, ka privātpersonas ar saviem parakstiem ir sniegušas piekrišanu deviņus metrus plata ceļa servitūta,

kura robežās izbūvējamas arī inženierkomunikācijas, nodibināšanai. Tas, ka atsevišķa vienošanās par ceļa servitūta nodibināšanu noslēgta vēlāk –

2012.gada 31.martā –, to nemaina.

[4.2] Nepamatotas ir tiesas norādes par to, ka pieteicējai bija jānoslēdz vienošanās arī par inženierkomunikāciju servitūta nodibināšanu. Šādu

servitūta veidu neparedz ne Civillikuma, ne kāda cita normatīvā akta normas, un līdz ar to tas nevar tikt nodibināts un ierakstīts zemesgrāmatā. To, ka

šāds servitūts nevarētu tikt ierakstīts zemesgrāmatā (vai ieraksts par to tiktu dzēsts), apliecina arī Zemesgrāmatu likuma grozījumi, kas stājās spēkā

2019.gada 1.decembrī. Turklāt tiesa arī nav ņēmusi vērā, ka inženierkomunikācijas ir apgrūtinājumi, nevis servitūti, ko apliecina, piemēram, Ministru

kabineta 2014.gada 4.februāra noteikumu Nr. 61 „Noteikumi par Apgrūtināto teritoriju informācijas sistēmas izveidi un uzturēšanu un apgrūtināto

teritoriju un nekustamā īpašuma objekta apgrūtinājumu klasifikatoru” 1. un 3.pielikumā norādītā informācija.

[4.3] Tiesa nepamatoti noraidīja pieteicējas lūgumu lietā nopratināt 2005.gada 16.maija zemesgabalu reālā sadalīšanas projekta izstrādātāju –

arhitektu /pers. D/ –, kurš varētu sniegt liecības par lietā būtiskiem apstākļiem, kāpēc šobrīd blakus zemesgabala īpašnieku piekrišana

inženierkomunikāciju izbūvei vairs nav nepieciešama, jo tā jau ir sniegta 2005.gadā. Tā rezultātā tiesa ir pieļāvusi Administratīvā procesa likuma

107.panta ceturtās daļas un 162.panta pārkāpumu.

[4.4] Tiesa nepamatoti nav piemērojusi Civillikuma 1133.pantu. Minētās tiesību normas piemērošanas rezultātā tiesai vajadzēja secināt, ka tiesības

izbūvēt inženierkomunikācijas ceļa servitūta robežās ir uzskatāmas par ceļa servitūta blakus tiesību, jo bez inženierkomunikāciju izbūves, tāpat kā bez

piekļuves nodrošināšanas īpašumam, to nav iespējams pilnvērtīgi izmantot.

[5] Blakus zemesgabala īpašnieki /pers. E/ un /pers. F/, kā arī Rīgas pilsētas būvvalde un Rīgas domes Pilsētas attīstības departaments iesniedza

paskaidrojumus par kasācijas sūdzību, norādot, ka uzskata to par nepamatotu.

Motīvu daļa

[6] Atbilstoši pieteicējas iecerētās daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas būvprojektam mājai inženierkomunikācijas ir paredzēts piebūvēt pa blakus

esošo zemesgabalu.

Būvvalde pieteicējai izdotajā būvatļaujā atteikusi izdarīt atzīmi par projektēšanas nosacījumu izpildi, norādot, ka pieteicējai ir nepieciešams saņemt

blakus zemesgabala īpašnieku piekrišanu (saskaņojumu) inženierkomunikāciju izbūvei. Savukārt pieteicēja uzskata, ka šāda prasība pieteicējai izvirzīta

nepamatoti, jo blakus zemesgabala īpašnieki piekrišanu minētajiem būvdarbiem ir snieguši jau iepriekš.

[7] Viens no galvenajiem pieteicējas kasācijas sūdzības argumentiem ir, ka blakus esošā zemesgabala īpašnieku piekrišana inženierkomunikāciju

izbūves darbiem izriet no 2005.gada 16.maija zemesgabalu reālā sadalīšanas projekta (turpmāk – strīdus zemesgabalu sadalīšanas projekts). Minētais

projekts paredz zemesgabala Graudu ielā 61, Rīgā, kadastra Nr. 0100 107 007, sadali sešos atsevišķos zemesgabalos, un tajā citstarp attēlots ceļu un

inženierkomunikāciju servitūts deviņu metru platumā. Projektā norādītajam, to apliecinot ar savu parakstu, ir piekrituši minētā zemesgabala un blakus

zemesgabala tā brīža īpašnieki /pers. E/, /pers. G/ un /pers. H/ (lietas 1.sēj. 71.–76.lp.).

Apgabaltiesa pieteicējas uzskatu, ka no strīdus zemesgabalu sadalīšanas projekta izriet blakus zemesgabala īpašnieku piekrišana

inženierkomunikāciju izbūvei viņu zemesgabalā, ir atzinusi par nepamatotu. Tiesa, ņemot vērā arī pievienošanos pirmās instances tiesas sprieduma

motivācijai, ir atzinusi, ka privātpersonas ar savu parakstu uz projekta ir apliecinājušas vienīgi piekrišanu zemesgabala sadalīšanai. Taču neesot pamata

secināt, ka piekrišana ir sniegta arī inženierkomunikāciju servitūta nodibināšanai, jo ar zemesgabalu sadalīšanas projektiem netiekot nodibināti servitūti.

To apliecinot arī tas, ka pašas privātpersonas vēlāk noslēgušas atsevišķu vienošanos par ceļa servitūta nodibināšanu (sprieduma 16.1.punkts

kopsakarā ar 7.5.punktu).

Senāts turpmāk norādīto apsvērumu dēļ atzīst, ka tiesas secinājums, ka strīdus zemesgabalu sadalīšanas projektā nav ietverta piekrišana

inženierkomunikāciju izbūvei, ir pārsteidzīgs, jo tiesa minētajā dokumentā norādīto nav novērtējusi kopsakarā ar piekrišanas (saskaņojuma) institūta

būtību būvniecības procesā.

[8] No apgabaltiesas sprieduma kopumā izriet uzskats: lai atzītu, ka blakus zemesgabala īpašnieki jau strīdus zemesgabalu sadalīšanas projektā ir

snieguši piekrišanu inženierkomunikāciju izbūves darbiem, būtu jākonstatē, ka ar minēto dokumentu blakus zemesgabalā ir nodibināts

inženierkomunikāciju servitūts, turklāt šādam servitūtam būtu jābūt arī reģistrētam zemesgrāmatā. Tomēr šis apgabaltiesas uzskats spriedumā būtībā nav

pamatots ne ar vienu tiesību normu.

Tas, ka būvniecības ieceres realizācijai ir nepieciešams saņemt zemesgabalu un būvju, kuras skar konkrētā būvniecība, īpašnieku piekrišanu

(saskaņojumu), ir viens no būvniecības procesa pamatprincipiem, kas laikā, kad pieteicēja vērsās būvvaldē, un arī šobrīd ir atspoguļots Būvniecības

likuma 15.panta pirmās daļas 2.punktā. Savukārt detalizētāk minētā principa saturs atklāts speciālajos būvnoteikumos, kas izdoti uz Būvniecības likuma

pamata. Jaunu ēku būvniecības gadījumā piekrišanas (saskaņojuma) institūta būtība detalizētāk regulēta Ministru kabineta 2014.gada 2.septembra

noteikumos Nr. 529 „Ēku būvnoteikumi”. Laikā, kad pieteicēja vērsās būvvaldē, minēto noteikumu 9.punkts paredzēja, ka trešo personu saskaņojumu

noformē uz būvprojekta ģenerālplāna (uz derīga topogrāfiskā plāna pamatnes izstrādāts projektējamās teritorijas vispārīgais plāns būvprojekta sastāvā ar

būvju, labiekārtojuma elementu un inženiertīklu piesaisti zemes gabalam) vai kā atsevišķu dokumentu (piemēram, vienošanās, dzīvokļu īpašnieku

kopsapulces lēmums, balsošanas protokols), lai no tā izrietētu nepārprotama šo personu piekrišana katram konkrētam apgrūtinājumam, kas skar

attiecīgo personu.

Kā redzams, ne no Būvniecības likuma, ne uz tā pamata izdotajām Ministru kabineta noteikumu (speciālo būvnoteikumu) normām neizriet, ka

piekrišana (saskaņojums) inženierkomunikāciju būvniecībai būtu jāsniedz, to noformējot kāda noteikta dokumenta veidā, piemēram, tieši vienošanās par

servitūta nodibināšanu veidā. Tieši pretēji, no minēto noteikumu 9.punkta skaidri izriet, ka piekrišana var tikt dota dažāda veida atsevišķi noformētos

dokumentos, no kuriem daļa piemēru veidā arī ir uzskaitīta šajā normā. Tāpēc, kā Senāts skaidrojis jau iepriekš, nav izšķirošas nozīmes tam, tieši kādā

veidā saskaņojums ir noformēts, bet būtiski ir tas, lai no attiecīgā dokumenta izrietētu nepārprotama piekrišana būvdarbiem. Tas citstarp nozīmē, ka

attiecīgajā dokumentā nav pat obligāti jābūt uzskaitītiem konkrētiem būvdarbiem, kuriem personas piekrīt, jo būtiski ir tieši tas, vai no saskaņojuma ir

pietiekami skaidri saprotams, ka persona patiešām ir piekritusi konkrēta veida būvniecībai konkrētā īpašuma daļā (Senāta 2019.gada 28.februāra

sprieduma lietā Nr. SKA-254/2019 (ECLI:LV:AT:2019:0228.A420198416.2.S) 7.punkts).

Ievērojot minēto, pretēji apgabaltiesas uzskatam izskatāmās lietas kontekstā izšķiroši ir nevis tas, vai ar strīdus zemesgabalu sadalīšanas projektu ir

nodibināts inženierkomunikāciju servitūts, bet – vai no minētā projekta izriet pietiekami skaidra piekrišana inženierkomunikāciju izbūvei blakus

zemesgabalā.

[9] Tiesas kļūdainais uzskats, ka inženierkomunikāciju izbūves gadījumā piekrišanai jāizpaužas tieši nodibināta servitūta formā, ir novedis pie tā, ka

tiesa nav pievērsusi uzmanību vairākiem būtiskiem apstākļiem, kam var būt nozīme strīdus zemesgabalu sadalīšanas projekta novērtējumā.

Tā, piemēram, ņemams vērā, ka strīdus zemesgabalu sadalīšanas projekts paredz zemesgabala sadali tādos mazākos zemesgabalos, no kuriem

tikai daļai paredzēta piekļuve no ielas. Proti, kā skaidri izriet gan no projekta paskaidrojuma raksta, gan shematiskajiem attēliem (lietas 1.sēj. 73.–

75.lp.), sadalīšanas rezultātā citstarp tika izveidoti tādi zemesgabali, kuru izmantošana iespējama tikai tad, ja tiek nodrošināta ceļa un

inženierkomunikāciju izbūve caur blakus esošajiem zemesgabaliem. Ir pašsaprotami, ka visām sadalīšanas projektā iesaistītajām personām, projektu

parakstot, bija zināms, kāds zemesgabals un kādās daļās tiek sadalīts, tostarp visām iesaistītajām personām bija jāzina, ka daļu atdalīto zemesgabalu

faktiski nebūs iespējams izmantot neatkarīgi no citiem zemesgabaliem un tātad būs nepieciešama blakus esošo zemesgabalu izmatošana. Tiesai šie

apstākļi jāņem vērā, izvērtējot, vai blakus zemesgabalu īpašnieku piekrišana sadalīšanas projektam (tātad arī tajā iezīmētajai inženierkomunikāciju

atrašanās vietai) liecina par sadalīšanas projektā iesaistīto personu vienošanos par to, kādā veidā varēs īstenot īpašumtiesības uz tiem zemesgabaliem, kas

nerobežojas ar ielu, proti, kā tiem varēs piekļūt un kā piebūvēt inženierkomunikācijas.

[10] Apgabaltiesa spriedumā ir piešķīrusi nozīmi tam, ka starp pieteicējas zemesgabala iepriekšējo īpašnieci un blakus esošā zemesgabala

īpašniekiem vairākus gadus pēc strīdus zemesgabalu sadalīšanas projekta izstrādes – 2012.gadā – tika noslēgta vienošanās par ceļa servitūta

nodibināšanu, kas pēc tam reģistrēta zemesgrāmatā. Tiesa to atzinusi par tādu apstākli, kura dēļ uzskatāms, ka vienošanās par piekļuvi un

inženierkomunikāciju piebūvi tiem sadalītajiem zemesgabaliem, kuri nerobežojas ar ielu, netika panākta jau strīdus zemesgabala projekta izstrādes laikā.

Tomēr spriedumā nav norādīts neviens arguments, kāpēc vēlāk noslēgta vienošanās par ceļa servitūta nodibināšanu būtu uzskatāma par tādu apstākli, kas

pats par sevi liktu secināt, ka nav spēkā jau agrāk panākta vienošanās, ka pieteicējas zemesgabalam blakus esošais zemesgabals tiks izmantots, lai pa to

piekļūtu un varētu piebūvēt inženierkomunikācijas citiem zemesgabaliem.

Turklāt, kā pamatoti norādīts kasācijas sūdzībā, nevar arī neņemt vērā, ka ceļa servitūts atšķirībā no inženierkomunikāciju servitūta ir konkrēts

Civillikumā paredzēts servitūta veids (sk. Civillikuma 1156.–1161.pantu), kurš, iesniedzot atbilstošu nostiprinājuma lūgumu, ir ierakstāms arī nekustamā

īpašuma zemesgrāmatā (sk. Zemesgrāmatu likuma 15.panta pirmās daļas „b” apakšpunktu un 17.panta pirmās daļas „b” apakšpunktu). Minētais arī

varētu izskaidrot, kādēļ pieteicējas zemesgabala un blakus zemesgabala īpašnieki vienošanos par ceļa servitūta nodibināšanu ir noformējuši un noslēguši

atsevišķa dokumenta formā, proti, lai to citstarp varētu pievienot nostiprinājuma lūgumam ieraksta izdarīšanai zemesgrāmatā. Bet tas vien, ka

zemesgabalu īpašnieki vēlāk atsevišķa dokumenta formā noslēguši vienošanos par ceļa servitūta nodibināšanu, automātiski neliek secināt, ka no

zemesgabalu īpašniekiem būtu sagaidāma atsevišķā dokumentā noformētas vienošanās noslēgšana arī par inženierkomunikāciju izbūves atļaušanu

servitūta nodibināšanas ceļā. To arī neparedz tiesību normas.

[11] Ievērojot minēto, Senāts atzīst, ka apgabaltiesa, secinot, ka no strīdus zemesgabalu sadalīšanas projekta neizriet piekrišana (saskaņojums)

inženierkomunikāciju izbūvei pa pieteicējas īpašumam blakus esošo zemesgabalu, nav vispusīgi izvērtējusi visus ar saskaņojuma došanu saistītos tiesiskos

apstākļus. Tiesas pieļautā kļūda varēja novest pie nepareizas lietas izspriešanas, tāpēc Senāts atzīst, ka pārsūdzētais spriedums ir atceļams, un

procesuālās ekonomijas nolūkā nevērtē pārējos kasācijas sūdzības argumentus.

[12] Ņemot vērā procesa dalībnieku lietā paustos argumentus par strīdus zemesgabalu sadalīšanas projektā ietverto saskaņojumu (piekrišanas)

būtību, izskatot lietu no jauna, var būt nozīme Senāta judikatūrā jau iepriekš norādītajām atziņām, ka tas, ka persona ir pārdomājusi un vairs nevēlas

pieļaut konkrētu būvdarbu veikšanu, pats par sevi nenozīmē, ka persona var atsaukt iepriekš sniegto saskaņojumu būvniecībai (Senāta 2019.gada

5.jūnija spriedums lietā Nr. SKA-30/2019 (ECLI:LV:AT:2019:0605.A420426913.2.S) , 2020.gada 26.oktobra sprieduma lietā Nr. SKA-

287/2020 (ECLI:LV:AT:2020:1026.A420249016.10.S) 8. un 9.punkts, 2021.gada 21.maija sprieduma lietā Nr. SKA-224/2021

(ECLI:LV:AT:2021:0521.A420392214.12.S) 7.punkts). Turklāt, ja nepieciešamais saskaņojums ir bijis dots, tāds nav jāsaņem arī no katra jaunā

īpašuma ieguvēja īpašnieku maiņas gadījumā (S e n ā t a 2017.gada 27.decembra sprieduma lietā Nr. SKA-101/2017 (

ECLI:LV:AT:2017:1227.A420383113.2.S) 10.punkts, 2019.gada 5.jūnija sprieduma lietā Nr. SKA-30/2019

(ECLI:LV:AT:2019:0605.A420426913.2.S) 11. un 12.punkts, 2021.gada 21.maija sprieduma lietā Nr. SKA-224/2021

(ECLI:LV:AT:2021:0521.A420392214.12.S) 7.punkts).

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 129.1panta pirmās daļas 1.punktu, 348.panta pirmās daļas 2.punktu un 351.pantu, Senāts

nosprieda

Atcelt Administratīvās apgabaltiesas 2020.gada 12.marta spriedumu un nodot lietu jaunai izskatīšanai Administratīvajai apgabaltiesai.

Atmaksāt SIA „G61D” drošības naudu 70 euro.

Spriedums nav pārsūdzams.

I. Višķere Dz. Amerika A. Kovaļevska