Court dismissed tax appeal, ruling Revenue Agency correctly classified income from assignment contract as business income.

Lieta Nr. A42501906

A844-10/5

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā, 2010. gada 14. aprīlī

Administratīvā rajona tiesa

šādā sastāvā: tiesnese I. Kaļiņina,

piedaloties pieteicēja V.N. pilnvarotajai pārstāvei D.N.,

atbildētāja Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Valsts ieņēmumu dienesta

pilnvarotajam pārstāvim R.V.,

atklātā tiesas sēdē 2010. gada 25. martā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc

V.N. pieteikuma par Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora 2006. gada 10. augusta

lēmuma Nr. 19/21202 atcelšanu.

Aprakstošā daļa

[1] Ar Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk – VID) ģenerāldirektora 2006. gada

10. augusta lēmumu (turpmāk arī – Lēmums) noslēdzies administratīvais process

iestādē. Tā rezultātā V.N. (turpmāk – pieteicējs) papildus aprēķināti un nomaksai

budžetā noteikti Ls 33030,80, no tiem: iedzīvotāju ienākuma nodoklis (turpmāk – IIN)

Ls 16515,40 un soda nauda Ls 16515,40.

[2] Uzskatot Lēmumu par nepamatotu, pieteicējs 2006. gada 21. septembrī

Administratīvajā rajona tiesā iesniedza pieteikumu par Lēmuma atcelšanu. Ar

Administratīvās rajona tiesas tiesneses 2006. gada 22. septembra lēmumu pieņemts

pieteicēja pieteikums un ierosināta administratīvā lieta Nr. A42501906.

Pieteikums pamatots ar šādiem argumentiem. Pieņemot Lēmumu, VID ir pārkāpis

materiālās tiesību normas, nav vispusīgi un objektīvi izvērtējis lietas faktiskos

apstākļus, pārkāpjot administratīvā procesa principus, kas nostiprināti Administratīvā

procesa likuma (turpmāk – APL) 5., 7., 8., 9., 10. un 13. pantā.

Attiecībā uz lietas faktiskajiem apstākļiem pieteicējs norāda, ka naudas summa

Ls 66943,26 apmērā, kas tika piedzīta no Daugavpils pilsētas domes ar Latgales

apgabaltiesas 2001. gada 28. marta spriedumu, ir pieteicēja darba alga. To pierāda

1995. gada 14. augusta cesijas līgums (turpmāk – Līgums), kas noslēgts starp pieteicēju

un SIA ,,/Nosaukums/”, ar kuru pieteicējam bija nodotas piedziņas tiesības kā darba

atlīdzība par darbu SIA „/Nosaukums/”. Līgums ir spēkā esošs, jo tas nav atcelts, nav

atzīts par spēkā neesošu, vai kā citādi apstrīdēts. Pie apstākļiem, kad puses ir skaidri un

nepārprotami noteikušas jau pašā Līgumā – ka tā ir pieteicēja darba alga par veikto

darbu SIA „/Nosaukums/”, iestāde nav tiesīga interpretēt to pretēji pušu gribai, kas bija

izteikta slēdzot šo līgumu.

Neatbilst patiesībai Lēmumā norādītais, ka Līgumā nav noteikts algas apmērs – tas

ir skaidri norādīts Līguma 2.2. punktā. Pieteicējam ar SIA ,,/Nosaukums/” bija darba

tiesiskās attiecības no 1992. gada līdz 1995. gadam. Starp pieteicēju un darba devēju

SIA ,,/Nosaukums/” bija noslēgts tikai viens līgums un saskaņā ar darba attiecību

normatīvo regulējumu, ja darba attiecības turpinās arī pēc termiņa notecējuma – tāds

līgums uzskatāms par beztermiņa līgumu. Par to liecina SIA ,,/Nosaukums/” direktora

S.Š. policijas pārvaldei sniegtais paskaidrojums par to, ka pieteicējs strādāja firmā

,,/Nosaukums/” par juristu no 1992. gada līdz 1995. gadam, un SIA ,,/Nosaukums/”

izsniegtās pilnvaras.

No Līguma būtības izriet, ka pieteicēja darbs SIA „/Nosaukums/” nav uzskatāms

par pamatdarbu, bet nodokļus no šiem pieteicēja ienākumiem bija jāmaksā darba

devējam (Līguma IV nodaļa). Saskaņā ar noslēgtā Līguma noteikumiem – darba devējs

apņēmās pieteicējam maksāt darba algu, apmaksājot visus nodokļus. Neatbilst patiesībai

Lēmumā iztirzātais, ka pieteicēja mēneša darba alga bija noteikta tikai 1500 rubļu

apmērā. Pats darba devējs pašrocīgi pierakstīja līguma IV sadaļā, ka pieteicējam

apmaksā papildus vēl 40% no SIA „/Nosaukums/” labā piedzītajām summām, iepriekš

atskaitot nodokļus.

Apstāklis, ka SIA ,,/Nosaukums/”, attiecībā pret kuru vēl 1995. gada decembrī

Latgales apgabaltiesā tika ierosināta lieta par maksātnespēju, bilancē samazināja savas

kreditoru saistības pret pieteicēju, nepierāda, ka šādas saistības nepastāv. Tas pierāda

tikai to, ka SIA ,,/Nosaukums/” ir veicis grāmatvedības datu sagrozīšanu, par ko pēc

pieteicēja sūdzības ir ierosināta krimināllieta pret SIA ,,/Nosaukums/” amatpersonām.

Šai sakarā VID darbiniekiem nav tiesību balstīt savus secinājumus uz firmas SIA

,,/Nosaukums/” grāmatvedības datiem, kas neatbilst lietas faktiskajiem apstākļiem.

VID, pieņemot Lēmumu, nav vērtējis un nav devis tiesisku novērtējumu

maksātnespējīgās SIA „/Nosaukums/” 1999. gada 25. janvāra pirmās kreditoru sapulces

protokolam un tā administratores I.S. uzziņai par nenodrošināto kreditoru prasījumu

sagrupējumu atbilstoši likuma ,,Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju”

parādu segšanas secībai, kurā pieteicēja kā kreditora prasījums Ls 260909 apmērā

[darba alga] tika iekļauts ar 15. numuru.

Nepamatota un prettiesiska ir VID darbinieku atsauce Lēmumā, ka netiek vērtēti

dokumenti, kuri ir iesniegti lietā kā kopijas.

APL 59. pants, kas regulē informācijas iegūšanu, nosaka, ka pēc administratīvās

lietas ierosināšanas iestāde iegūst informāciju, kas nepieciešama, lai pieņemtu attiecīgu

lēmumu. Iegūstot informāciju iestāde var izmantot visas tiesiskās metodes, tai skaitā ar

liecinieku, ekspertu, apskates, dokumentu un citu veida pierādījumu palīdzību, un šīs

ziņas iestāde iegūst pati.

Pie tādiem apstākļiem nav pamatots VID darbinieku apgalvojums, ka nav

vērtējams kā pierādījums šajā lietā iesniegtais maksātnespējīgās SIA ,,/Nosaukums/”

administratores kreditoru prasījuma saraksts, jo tā ir tikai kserokopija. Iestādei nav

liegta iespēja, ja tā apšauba pieteicēja iesniegto dokumentu, izprasīt šādā dokumenta

oriģinālu no zonālā arhīva, kur glabājas firmas dokumenti. Iestāde nav tiesīga atteikties

vērtēt pierādījumus

Pie šādiem apstākļiem nepamatots un prettiesisks ir VID lēmums daļā, ar kuru

pieteicējam uzlikts par pienākumu papildus nomaksāt IIN Ls 37,27 apmērā un attiecīgi

soda naudu Ls 37,27 apmērā, kas ir pretrunā arī ar APL 81. panta prasībām.

2008. gada 5. novembrī pieteicējs iesniedza pieteikuma papildinājumu, norādot,

ka pieteicējs 2006. gada februārī saņēma VID Latgales reģionālās iestādes 2006. gada

15. februāra lēmumu Nr.1-4/2156 „Par nodokļa audita veikšanu V.N.”, saskaņā ar kuru

laikā no 2006. gada 1. marta līdz 7. martam bija paredzēts veikt pieteicēja IIN auditu par

gūtajiem ienākumiem laikā no 2003. gada 1. janvāra līdz 2003. gada 31. decembrim.

Taču uz šā lēmuma saņemšanas brīdi pieteicējam bija zināms, ka IIN audits par

gūtajiem ienākumiem minētajā laika periodā jau bija veikts. Iepriekšējais audits, kurš

tika iesniegts VID Finanšu policijas pārvaldes Latgales reģionālajai iestādei un atrodas

krimināllietas materiālos, tika sastādīts 2005. gada 7. oktobrī. Šajā gadījumā VID

Latgales reģionālajai iestādei nebija tiesiska pamata otrreiz par vienu un to pašu

periodu, vienai un tai pašai personai par vienu un to pašu nodokli veikt nodokļu auditu.

[3] Administratīvajā rajona tiesā 2006. gada 9. oktobrī saņemti atbildētāja

rakstveida paskaidrojumi. VID pieteicēja pieteikumu neatzīst un uzskata par

nepamatotu, balstoties uz šādiem argumentiem.

Pieteicējs nav iesniedzis VID pietiekamus pierādījumus, kas apliecinātu

apgalvojumu, ka SIA ,,/Nosaukums/” grāmatvedības dati neatbilst lietas faktiskajiem

apstākļiem un ir sagrozīti. Pārbaudē konstatēts, ka pieteicēja auditam iesniegto

dokumentu kopiju saturs neliecina par to, ka SIA ,,/Nosaukums/” bija saistības pret

pieteicēju par neizmaksāto darba algu, kā arī VID Latgales reģionālās iestādes rīcībā

esošajos datos (SIA ,,/Nosaukums/” iesniegto gada pārskatu par 1993. un 1995. gadu

dati) nav informācijas par pieteicēju kā SIA ,,/Nosaukums/” kreditoru. Tātad SIA

,,/Nosaukums/” labā no Daugavpils pilsētas domes piedzītie naudas līdzekļi nav

uzskatāmi par pieteicēja darba algu, tādējādi pieteicējs, nedeklarējot visus 2003. gadā

gūtos ienākumus, nav ievērojis likuma ,,Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 3. panta

pirmās daļas, 7. panta, 8. panta trešās daļas 11. punkta, 19. panta pirmās daļas, 19. panta

otrās daļas, 28. panta prasības un saskaņā ar minētā likuma 31.3 pantu viņam ir jāmaksā

iztrūkstošā summa par 2003. gadu Ls 16515,40 un soda nauda Ls 16 515,40

Pārbaudes materiālos (audita pārskats Nr. 065) norādīts, ka pieteicējs VID

iesniegtajā gada ienākuma deklarācijā par 2003. gadu nepilnīgi deklarējis 2003. gadā

gūtos ienākumus un nav aprēķinājis IIN no 2003. gadā gūtajiem ienākumiem pēc

1995. gada 14. augusta cesijas līguma starp SIA ,,/Nosaukums/” un pieteicēju. Izvērtējot

pieteicēja pieteikumā minētos argumentus, VID norāda, ka SIA ,,/Nosaukums/” un

pieteicēja 1995. gada cesijas līgumā cedētā summa nav identificējama ar SIA

,,/Nosaukums/” un pieteicēja 1992. gada 29. janvāra līgumu par juridisko apkalpošanu,

tādējādi nav pamata secināt, ka cedētā naudas summa ir pieteicēja darba alga.

[4] Tiesas sēdē pieteicēja pilnvarotā pārstāve pieteikumu uzturēja pamatojoties

uz tajā minētajiem argumentiem, kā arī 2010. gada 25. marta tiesas sēdē izteica lūgumu

par VID Latgales reģionālās iestādes pieaicināšanu šajā lietā trešās personas statusā.

Atbildētāja pilnvarotais pārstāvis pieteikumu neatzina, pamatojoties uz Lēmumā

un rakstveida paskaidrojumos tiesai minētajiem apsvērumiem.

[4.1] 2009. gada 20. aprīlī tiesas sēdē liecinieka statusā nopratinātais S.Š., kas

Līguma noslēgšanas laikā bija SIA „/Nosaukums/” direktors, liecināja (lietas 178. lapa),

ka savulaik V.N. ar SIA „/Nosaukums/” bija attiecības – V.N. kādu brīdi bija pieņemts

darbā, viņš pārstāvēja SIA „/Nosaukums/” intereses tiesās. Pēc tam radās nesaskaņas un

izbeidzās jebkāda veida attiecības. Vēlāk sekoja V.N. prasības pret kompāniju, ka viņam

viss nav izmaksāts, tika prasītas dažādas summas procentuāli par vinnētajām lietām.

Daļu SIA „/Nosaukums/” samaksāja, pārējo noformēja cesijas veidā. Uz pieteicēja

pārstāves jautājumu liecinieks apstiprināja, ka V.N. SIA „/Nosaukums/” strādāja no

1992. gada līdz 1995. gadam.

Motīvu daļa

[5] Tiesa, noklausoties administratīvā procesa dalībnieku paskaidrojumus un

izvērtējot lietas apstākļus un lietā esošos pierādījumus, secina, ka pieteikums par

Lēmuma atcelšanu nav pamatots un ir noraidāms turpmāk minēto apsvērumu dēļ.

[6] Tiesa konstatē šādus lietas faktiskos apstākļus.

[6.1] 1992. gada 29. janvārī starp V.N. un firmas „/Nosaukums/” direktoru

noslēgts līgums par juridisko pakalpojumu sniegšanu (lietas 126. – 128. lapa).

[6.2] 1995. gada 14. augustā starp pieteicēju un SIA ,,/Nosaukums/” tika

noslēgts cesijas līgums, ar kuru pieteicējs pārņēma tiesības uz naudas līdzekļu iegūšanu

saskaņā ar 1994. gada 21. jūnija saimnieciskās tiesas lēmumu lietā Nr. 2470/5 par no

Daugavpils pilsētas domes piedzenamo naudas summu Ls 109396,10 apmērā (lietas

121. – 123. lapa).

[6.3] 2001. gada 9. janvārī V.N. ar J.M. noslēdza cesijas līgumu, ar kuru V.N.

nodeva prasījuma tiesības J.M. pret Daugavpils pilsētas domi par pamatparāda summu

Ls 64286,97 apmērā un procentu prasījumu Ls 50828,92 apmērā. Saskaņā ar līguma

pielikumu Nr. 1 cedējamo prasījuma tiesību īpašnieks ir cedents (V.N.). Cesionārs

(J.M.), saņemot no parādnieka Daugavpils pilsētas domes piedzītās summas, atgriež tās

cedentam (lietas 84. – 86. lapa).

[6.4] Ar Latgales apgabaltiesas 2001. gada 28. maija spriedumu nolemts piedzīt

no Daugavpils pilsētas domes J.M. labā galveno parādu Ls 64286,97, nokavējuma

procentus Ls 296,80 un valsts nodevu Ls 732,55 – kopā Ls 65316,32 (lietas 87. – 93.

lapa).

[6.5] 2003. gada 23. decembrī V.N. parakstīja apliecinājumu, ka no cesionāra

J.M. saņēmis naudas līdzekļus pilnā apmērā Ls 66943,26 un pret J.M. nav nekādu

materiālu pretenziju (lietas 77. lapa).

[6.6] VID Latgales reģionālās iestādes Nodokļu kontroles pārvaldes Audita daļa

no 2006. gada 1. marta līdz 27. martam veica pieteicējam vienkāršo iedzīvotāju

ienākuma nodokļa auditu par 2003. gadu.

[6.7] 2006. gada 27. martā VID Latgales reģionālās iestādes Nodokļu kontroles

pārvaldes Audita daļa noformēja audita pārskatu Nr. 065 (lietas 51. – 60. lapa) un 2006.

gada 28. martā pieņēma lēmumu Nr. 1-4/4380 (turpmāk – audita lēmuma, lietas 49. –

50. lapa), ar kuru pieteicējam tika uzlikts par pienākumu iemaksāt budžetā IIN

Ls 16515,40 un soda naudu Ls 16515,40 iztrūkstošās nodokļa summas apmērā –

kopsummā Ls 33030,80.

[6.8] Nepiekrītot audita lēmumam, pieteicējs viņam uzlikto nodokļa maksājumu

apstrīdēja gan VID Latgales reģionālās iestādes vadītājam, gan VID ģenerāldirektoram.

[6.9] Izskatot pieteicēja apstrīdēšanas iesniegumus, audita lēmumā noteiktais

tiesiskais pienākums IIN Ls 16515,40 un soda naudu Ls 16515,40 iztrūkstošās nodokļa

summas apmērā – kopā Ls 33030,80 atstāts negrozīts.

[7] Tiesa, izvērtējot pieteicēja prasījumus, konstatē, ka vispirms ir izvērtējams

pieteicēja 2008. gada 4. novembra pieteikuma papildinājumā ietvertais prasījums

izvērtēt audita veikšanas tiesiskumu, jo pieteicējs uzskata, ka iepriekš audits viņam jau

bija veikts.

[7.1] Likuma „Par nodokļiem un nodevām” (redakcijā uz 2006. gada 1. janvāri)

23. panta pirmās daļas otrais teikums noteica – ja attiecībā uz konkrētu nodokli, nodokļu

deklarācijas posteni, nodevu vai citu valsts obligāto maksājumu par attiecīgo taksācijas

periodu ir veikta nodokļu revīzija (audits), tās atzinums ir galīgs un var tikt pārskatīts

vienīgi tad, ja atklājas fakti, kas liecina par dokumentu viltošanu, krāpšanu vai citām

krimināli sodāmām darbībām.

Tiesa konstatē, ka pieteicējs uz otrreizēja audita veikšanas aizlieguma pamata ir

apstrīdējis 2006. gada 15. februāra lēmumu Nr. 1-4/2156 „Par nodokļa audita veikšanu

V.N.”, ar kuru tika ierosināts audits, VID ģenerāldirektoram un pēc tam pārsūdzējis

Administratīvajā rajona tiesā (lieta Nr. A42417806). Pieteicējs pamatoja, ka

iepriekšējais audits tika sastādīts 2005. gada 7. oktobrī, kurš tika iesniegts VID Finanšu

policijas pārvaldes Latgales reģionālajai iestādei un atrodas krimināllietas materiālos

(lietas Nr. A42417806 14. lapa).

VID ģenerāldirektors 2006. gada 10. maijā ar vēstuli Nr. 15.10.2/12858 (lietas

Nr. A42417806 16. – 21. lapa) atbildēja, ka 2005. gada 8. augustā VID Finanšu

policijas pārvaldes Latgales reģionālā nodaļa iesniedza VID Latgales reģionālajai

iestādei pieprasījumu veikt nodokļa aprēķinu par V.N. 2000. un 2003. gadā konkrētajos

darījumos gūtajiem ienākumiem. 2005. gada 4. oktobrī VID Latgales reģionālās iestādes

direktore pieņēma lēmumu Nr. 1-4/17167, ar kuru tika uzdots veikt V.N. IIN pārbaudi

pēc VID Finanšu policijas pārvaldes iesniegtajiem dokumentiem. Savukārt 2005. gada

7. oktobrī tika sastādīts nodokļa aprēķina pārskats, kurš tika iesniegts VID Finanšu

policijas pārvaldes Latgales reģionālajai nodaļai. Aprēķina veikšanai no V.N. netika

pieprasītas deklarācijas par attiecīgo taksācijas gadu, bet nodokļa aprēķina veikšanai

tika izmantota tikai Finanšu policijas pārvaldes sniegtā informācija par konkrētiem

darījumiem.

VID 2006. gada 10. maija vēstulē Nr. 15.10.2/12858 argumentēja, ka

normatīvajos aktos izšķir jēdzienus „nodokļu aprēķins” un „nodokļu audits”, jo saskaņā

ar likuma „Par nodokļiem un nodevām” 23. panta pirmo daļu nodokļu un soda naudas

uzrēķinu var veikt tikai nodokļu revīzijas (audita) rezultātā. Savukārt nodokļu aprēķinu

nodokļu administrācijai ir pienākums veikt pēc VID iestāžu, pirmstiesas izmeklēšanas

iestāžu vai tiesas pieprasījuma saskaņā ar likuma „Par Valsts ieņēmumu dienestu” 8.

panta 11. punktu, tādējādi sniedzot atzinumus, piemēram, arī kriminālprocesa

jautājumos, kas saistīti ar nodokļu maksāšanu, kā tas ir noticis arī konkrētajā gadījumā.

[7.2] Likuma „Par Valsts ieņēmumu dienestu” (šeit un turpmāk redakcijā audita

veikšanas laikā) 5. panta otrās daļas 4. punkts noteica, ka VID teritoriālās iestādes

direktors pieprasa veikt jebkura VID attiecīgās teritoriālās iestādes kontrolei pakļautā

nodokļu maksātāja nodokļu (nodevu) aprēķinu un nodokļu (nodevu) maksājumu

revīziju (auditu). Minētā likuma 8. panta 11. punkts paredzēja, ka VID pēc VID iestāžu,

pirmstiesas izmeklēšanas iestāžu un tiesas pieprasījuma veic komersantu nodokļu

aprēķinu un nodokļu maksājumu revīziju (auditu).

Minētās tiesību normas noteica VID amatpersonu tiesības, izmantojot jēdzienus

nodokļu aprēķins un nodokļu maksājumu revīzija (audits) visās tiesību normās ar saikli

un, turklāt 8. panta 11. punkts paredzēja, ka pēc VID iestāžu, pirmstiesas izmeklēšanas

iestāžu un tiesas pieprasījuma var veikt nodokļu maksājumu revīziju (auditu). Līdz ar to

minētā norma nedod skaidru atbildi, vai nodokļu aprēķins un nodokļu maksājumu

revīzija (audits) ir divas alternatīvas darbības vai divas savstarpēji saistītas darbības.

Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 1. panta 16. punkts definē, ka nodokļu

revīzija (audits) ir nodokļu administrācijas pārbaude, kad tiek kontrolēta viena vai

vairāku nodokļu, nodokļu deklarācijas posteņu vai nodevu un citu valsts obligāto

maksājumu aprēķināšanas, maksāšanas un ieskaitīšanas budžetā pareizība un atbilstība

normatīvajiem aktiem noteiktā taksācijas periodā. Atbilstoši likuma „Par nodokļiem un

nodevām” 23. panta pirmajai daļai nodokļu administrācijai ir tiesības pēc nodokļu

revīzijas (audita) precizēt nodokļu apmērus un uzlikt soda naudu.

Savukārt likuma „Par nodokļiem un nodevām” 26. panta astotās daļas 2. punkts

paredz, ka lēmumu par nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu izpilda triju gadu laikā

no tā pieņemšanas. Lēmuma izpildes noilguma termiņš tiek apturēts, ja apstrīdēts

nodokļu administrācijas kontroles (pārbaudes, revīzijas) rezultātā pieņemtais lēmums,

nodokļa aprēķins vai lēmums par nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu, — uz

iesnieguma pirmstiesas izskatīšanas laiku.

Izvērtējot iepriekš norādītās likuma „Par nodokļiem un nodevām” normas,

secināms, ka jēdzieni kontroles (pārbaudes, revīzijas) rezultātā pieņemtais lēmums un

nodokļa aprēķins tiek nošķirti, kā arī precizēta ir nodokļu revīzijas (audita) nozīme kā

atsevišķs nodokļu maksājumu kontroles veids.

Turklāt likuma „Par nodokļiem un nodevām” 23. panta ceturtā prim daļa, kas ir

spēkā no 2007. gada 1. janvāra (redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2006. gada

19. decembra likumu), paredz, ka nodokļu administrācija pēc kriminālprocesa virzītāja

pieprasījuma, pamatojoties uz kriminālprocesa virzītāja iesniegtajiem dokumentiem un

nodokļu administrācijas rīcībā esošo informāciju, veic nodokļu aprēķinu un sniedz

atzinumu kriminālprocesa virzītājam par budžetam nodarīto zaudējumu [budžetā

nenomaksāto nodokļu (nodevu) un valsts noteikto maksājumu] summu. Šādā kārtā

sagatavots atzinums nav administratīvs akts. Uz atzinumu neattiecas šajā likumā

paredzētā lēmumu apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas kārtība.

Tiesas ieskatā, kaut arī minētā norma nebija spēkā VID lēmumu pieņemšanas

laikā, tās pieņemšana ir skaidri noteikusi VID tiesības saistībā ar nepieciešamību veikt

nodokļu aprēķinus krimināllietas ietvaros pēc kompetento iestāžu pieprasījuma, kas nav

uzskatāmi par administratīviem aktiem, tajā skaitā par nodokļu auditu. Likumdevējs

minēto rīcību ir apstiprinājis, tādējādi skaidri nodalot jēdzienus nodokļa aprēķins un

nodokļu revīzija (audits).

Kā tika konstatēts iepriekš, VID Latgales reģionālā iestāde 2005. gada

4. oktobrī pieņēma lēmumu Nr. 1-4/17167, ar kuru tika uzdots veikt pieteicēja IIN

pārbaudi pēc VID Finanšu policijas pārvaldes iesniegtā pieprasījuma un dokumentiem.

Savukārt 2005. gada 7. oktobrī sastādītais nodokļa aprēķina pārskats tika iesniegts VID

Finanšu policijas pārvaldei. Nodokļa aprēķina veikšanai tika izmantota tikai Finanšu

policijas pārvaldes sniegtā informācija par konkrētiem darījumiem, neko papildus

pieteicējam nepieprasot.

Turklāt VID Finanšu policijas pārvaldes 2006. gada 8. februāra vēstule Nr. 14:6-

18/157 apliecina, ka tikai minētā vēstule bija pamats audita uzsākšanai sakarā ar

nepieciešamību kriminālprocesā 2006. gadā, bet ne 2005. gada ietvaros veiktās darbības

(lietas Nr. A42417806 37. lapa). Minēto apliecina arī VID 2009. gada 28. aprīļa vēstulē

Nr. 14.1.6-17.1/7655 sniegtā informācija, atbildot uz tiesas pieprasījumu (lietas 182.

lapa).

Līdz ar to tiesa secina, ka VID konkrētajā gadījumā ir veicis un 2005. gada

7. oktobrī sastādījis nodokļu aprēķinu. Pieteicēja apgalvojums, ka VID ir tikai nosaucis

2005. gadā veiktās darbības par nodokļu aprēķinu, bet pēc būtības tas bija nodokļu

audits, nav pamatots.

Attiecīgi tiesa secina, ka izskatāmajā gadījumā nav konstatēts likuma „Par

nodokļiem un nodevām” 23. panta pirmajā daļā ietvertā nosacījuma, ka nodokļu revīzija

(audita) atzinums ir galīgs, pārkāpums. VID bija tiesīgs ierosināt ar 2006. gada

15. februāra lēmumu Nr. 1-4/2156 „Par nodokļa audita veikšanu V.N.” IIN auditu un to

īstenot.

[8] Tiesa, izvērtējot pieteicēja pieteikumu un VID Lēmuma pamatojumu, secina,

ka izskatāmajā lietā ir strīds par to, vai atbildētājs pamatoti ir uzrēķinājis pieteicējam

papildu nomaksai budžetā IIN Ls 16515,40 apmērā un soda naudu Ls 16515,40 apmērā,

norāda uz šādiem apsvērumiem.

[9] 1992. gada 29. janvārī starp V.N. (Pilnvaroto) un firmas „/Nosaukums/”

direktoru (Pilnvarotāju) noslēgts līgums par juridisko pakalpojumu sniegšanu (lietas

126. – 128. lapa). Līguma priekšmets ir juridisko pakalpojumu sniegšana Pilnvarotājam.

Atbilstoši līguma 2.13. punktam darbs jāveic ārpus darba laika pamata darba vietā.

Līguma 2.17. punkts noteica, ka par pakalpojumu sniegšanu katru mēnesi ne

vēlāk kā no 15. datuma līdz mēneša beigām jāizmaksā naudas atlīdzību LVR 1500.

Līguma 3.1. punkts paredzēja, ka līgums ir spēkā līdz 1999. gada 31. decembrim.

Līguma IV nodaļa paredzēja papildus noteikumus, ka [V.N.] pārstāv firmas

intereses izskatot visu veidu strīdus visās instancēs. Sagatavo dokumentus un piedalās

visu soda sankciju piedzīšanā, kas attiecas uz līgumu noteikumu neizpildīšanu – no soda

sankciju (tai skaitā no ciestajiem firmas zaudējumiem) izmaksāt 40% no summas, kas

jāpārskaita uz kontu krājbankā, atskaitot Latvijas Republikas likumdošanā paredzētos

nodokļus.

[10] Pēc VID konstatētās informācijas audita pārskatā 1996. gada 9. septembrī

SIA „/Nosaukums/” no V.N. darba algas 1992. gadā ir ieturējusi un pārskaitījusi budžetā

3374,40 rubļus jeb Ls 16,87 (lietas 54. lapa). Minēto apliecina arī SIA „/Nosaukums/”

sniegtie grāmatvedības dati par V.N. pārskaitītajiem nodokļiem (lietas 94. lapa). Līdz ar

to tiesa konstatē, ka par 1992. gadu darba devējs ir pārskaitījis noteiktu naudas summu

budžetā no V.N. ienākumiem, tādējādi atzīstot savu pienākumu maksāt nodokļus.

Tiesas sēdē liecinieks S.Š., bijušais SIA „/Nosaukums/” direktors, apliecināja, ka

ar pieteicēju bija noslēgts darba līgums. Pieteicējs uz kādu laiku bija pieņemts darbā –

pārstāvēja SIA „/Nosaukums/” intereses tiesās. Pēc tam radās nesaskaņas un izbeidzās

jebkāda veida attiecības. Vēlāk sekoja pieteicēja prasības pret SIA „/Nosaukums/”, ka

viņam viss nav izmaksāts, prasītas tika dažādas summas procentuāli par vinnētajām

lietām. Daļu SIA „/Nosaukums/” samaksāja, bet pārējo cesijas veidā (lietas 178. lapa).

[11] 1995. gada 14. augustā starp pieteicēju un SIA ,,/Nosaukums/” tika noslēgts

cesijas līgums (lietas 121. – 123. lapa). Līguma 1.4. punkts noteica, ka līguma mērķis ir

V.N. prasības apmierinājums attiecībā uz samaksu par padarīto darbu firmā

„/Nosaukums/”. Savukārt līguma 2.1. punkts paredzēja, ka cedents piekāpjas, bet

cesionārs V.N. pārņem tiesības uz naudas līdzekļu iegūšanu saskaņā ar saimnieciskās

tiesas 1994. gada 21. jūnija lēmumu lietā Nr. 2470/5 sakarā ar piedzenamo naudas

summu Ls 109396,10 apmērā no Daugavpils pilsētas domes. Līgums neatrunā

jautājumus, kura no līgumslēdzēju pusēm apmaksās normatīvajos aktos paredzētos

nodokļus no ienākuma.

Tiesa konstatē, ka cesijas līguma noslēgšanas mērķis ir pieteicēja prasības

apmierinājums attiecībā uz samaksu par padarīto darbu firmā „/Nosaukums/”, tādējādi

abām līgumslēdzēju pusēm apstiprinot faktu, ka pieteicējs ir veicis noteiktus uzdevumus

firmas labā un nav saņēmis par to atalgojumu. Taču ar cesijas līgumu atbilstoši

Civillikuma 1793. pantam prasījumi var pāriet no agrākā kreditora uz jaunu. Saskaņā ar

Civillikuma 1805. pantu cesionārs var no cesijas brīža darboties ar kreditora tiesībām un

uz šā pamata rīkoties ar prasījumu, cedēt to savukārt citam un izlietot to pret

parādnieku. Līdz ar to cesionārs faktiski iegūst pastāvīgas piedziņas tiesības un darbojas

kreditora vietā.

Minēto apliecina arī cesijas līguma 3. nodaļā noteiktais, ka cedents (firma

„/Nosaukums/”) uz tiesas lēmumu lietā Nr. 2470/5 izdarīs cesijas uzrakstu par

piekāpšanos prasības tiesībās par summu Ls 64 286,97 un nepieprasīs no Daugavpils

pilsētas domes izpildīt to punktu tiesas lēmuma lietā Nr. 2470/5, kurš attiecas uz naudas

līdzekļu – Ls 64 286,97 pārskaitīšanu viņa norēķinu kontā.

Līdz ar to cesijas līguma juridiskā darba liecina par pieteicēja kā cesionāra

patstāvīgu saimniecisku darbību piedziņas darbību veikšanā, bet ne kā firmas

„/Nosaukums/” darbinieka rīcību. Lietā apstiprināts, ka 2003. gadā pieteicēja iegūtie

naudas līdzekļi Ls 66 943,26 apmērā ir no Daugavpils pilsētas domes piedzītie

līdzekļi, uz kuriem saskaņā ar cesijas līgumu bija tiesības pieteicējam.

Minēto apliecina arī 2001. gada 9. janvārī pieteicēja noslēgtais cesijas līgums ar

J.M., ar kuru pieteicējs J.M. nodeva prasījuma tiesības pret Daugavpils pilsētas domi Ls

64286,97 apmērā. Minēto cesijas līgumu pieteicējs patstāvīgi slēdza kā fiziska persona,

bet ne SIA „/Nosaukums/” vārdā (lietas 84. – 86. lapa).

[12] Pieteicējs ir argumentējis, ka Līguma 1.4. punkts par to, ka Līguma mērķis

ir pieteicēja prasības apmierinājums attiecībā uz samaksu par padarīto darbu firmā

„/Nosaukums/”, apstiprina, ka pieteicējs ir saņēmis nesaņemto darba algu saskaņā ar

1992. gada 29. janvāra līgumu par juridisko pakalpojumu sniegšanu. Arī saskaņā ar S.Š.

liecībām, parakstot cesijas līgumu, S.Š. uzskatīja, ka tas bija viens no norēķināšanās

veidiem (lietas 179. lapa).

Izvērtējot šā pieteicēja izvirzītā argumenta pamatotību, tiesa norāda, ka minētais

Līguma punkts apliecina tikai iemeslu, kādēļ šāds Līgums tika noslēgts un kādēļ SIA

„/Nosaukums/” šādu līgumu piekrita slēgt, atsakoties no daļas SIA „/Nosaukums/”

prasījuma tiesībām pieteicēja labā. Taču cesijas līguma juridiskā daba ir atšķirīga no

darba līguma regulējuma un no cesijas līguma izrietošās tiesības un noteikumi stājas

iepriekš nolīgto noteikumu vietā. Tādēļ nav būtiskas nozīmes lietā, vai pastāvēja un cik

ilgi turpinājās darba tiesiskās attiecības starp pieteicēju un SIA „/Nosaukums/”, jo

pieņemot arī darba tiesisko attiecību esamību cesijas līguma noslēgšanas brīdī, tā

noslēgšana mainīja tiesiskās attiecības starp pieteicēju un SIA „/Nosaukums/” attiecībā

uz konkrēto darījumu, no kura tika gūti ienākumi.

Pieteicējs pieteikumā norāda, ka VID darbinieki, pieņemot Lēmumu, nav

vērtējuši un devusi tiesisku novērtējumu arī maksātnespējīgās SIA „/Nosaukums/”

1999. gada 25. janvāra pirmās kreditoru sapulces protokolam un maksātnespējīgās SIA

„/Nosaukums/” administratores I.S. uzziņai par nenodrošināto kreditoru prasījumu

sagrupējumu atbilstoši likuma ,,Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju”

parādu segšanas secībai, kurā pieteicēja kā kreditora prasījums ir iekļauts ar 15. numuru

par summu Ls 260909 apmērā kā darba alga.

Tiesas ieskatā minētajam faktam lietas faktisko apstākļu izvērtēšanā nav būtiskas

nozīmes, jo lietā nav strīda par to, ka 2003. gadā pieteicēja iegūtie naudas līdzekļi

Ls 66943,26 apmērā ir no Daugavpils pilsētas domes piedzītie līdzekļi, uz kuriem

pieteicējam saskaņā ar cesijas līgumu bija tiesības. Līdz ar to nenodrošināto kreditoru

prasījumos iekļautā summa varēja būt saskaņā ar 1992. gada 29. janvāra līgumu par

juridisko pakalpojumu sniegšanu nesaņemtais atlīdzinājums, taču 2003. gadā pieteicēja

iegūtie naudas līdzekļi ir identificējami kā saskaņā ar cesijas līgumu iegūtie.

[13] Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” (redakcijā no 1995. gada

4. jūlija, kad tika noslēgts cesijas līgums, līdz 2002. gada 1. aprīlim, kad ienākums tika

izmaksāts ) 1. panta pirmā daļas 1. un 3. punkts paredzēja, ka IIN ir nodoklis, ar ko

apliek fiziskās personas gūtos ienākumus, un tas sastāv no: 1) algas nodokļa, ko par

darba ņēmēja gūtajiem ienākumiem aprēķina un maksā darba devējs; (..) 3) no nodokļa

par ienākumiem no uzņēmējdarbības, ja tie nav peļņas nodokļa objekts, no individuālā

darba (turpmāk – saimnieciskā darbība) un citiem avotiem. Atbilstoši minētā likuma 4.

panta pirmās daļas 3. punktam nodokli no saimnieciskās darbības budžetā maksā

nodokļa maksātājs.

Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11. panta pirmā daļa nosaka, ka

fiziskās personas ienākums no saimnieciskās darbības tiek aprēķināts kā šajā pantā

noteikto ieņēmumu un ar to gūšanu saistīto izdevumu starpība.

Par fiziskās personas saimniecisko darbību ir uzskatāma jebkura darbība, kas

vērsta uz preču ražošanu, darbu izpildi, tirdzniecību un pakalpojumu sniegšanu par

atlīdzību. Saimnieciskā darbība ietver arī ar uzņēmuma līguma izpildi saistīto darbību,

profesionālo darbību, nekustamā īpašuma apsaimniekošanu, kā arī fiziskās personas

īpašumā esoša individuālā uzņēmuma (arī zemnieku vai zvejnieku saimniecības)

darbību (likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11. panta pirmā prim daļa).

[14] Tā kā iepriekš tika secināts, ka pieteicējs uz cesijas līguma pamata darbu,

kas vērsts uz pakalpojuma [parāda piedziņa] sniegšanu, veica patstāvīgi, attiecīgi

atbilstoši likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 1. panta pirmās daļas 3. punktam,

4. panta pirmās daļas 3. punktam, 11. panta pirmajai un pirmajai prim daļai 2003. gadā

pieteicēja gūtie ienākumi Ls 66943,26 apmērā ir kvalificējami kā no saimnieciskās

darbības gūtais apliekamais ienākums.

Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 28. pants paredz, ka maksātāja

pienākums ir: 1) šajā likumā noteiktajos termiņos un kārtībā sastādīt un iesniegt Valsts

ieņēmumu dienesta teritoriālajai iestādei pēc savas dzīvesvietas deklarāciju vai

paziņojumu; 2) šajā likumā noteiktajos termiņos un kārtībā iemaksāt budžetā nodokli un

citi.

Līdz ar to pieteicējam bija pienākums iesniegt VID teritoriālajai iestādei

deklarāciju par gūtajiem ienākumiem un iemaksāt budžetā IIN Ls 16552,67 apmērā.

[15] Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 31.3 panta pirmā daļa paredz, ja

maksātājs, pārkāpdams šā likuma prasības, nav aprēķinājis nodokli no visa apliekamā

ienākuma, kas atbilstoši šim likumam ir apliekams ar nodokli, izņemot tos ienākumus,

no kuriem nodoklis bija jāietur izmaksas vietā darba devējam vai citai personai, viņam

ir jāsamaksā iztrūkstošā nodokļa summa un soda nauda iztrūkstošās nodokļa summas

apmērā.

Tā kā pieteicējs minēto nodokli nebija samaksājis, saskaņā ar likuma „Par

iedzīvotāju ienākuma nodokli” 31.3 pantu viņam ir jāsamaksā iztrūkstošā nodokļa

summa un soda nauda iztrūkstošās nodokļa summas apmērā.

Vērtējot VID lēmumu daļā par soda naudas noteikšanu pieteicējam, ir svarīgi

konstatēt, vai soda nauda ir uzlikta saskaņā ar likumu un vai soda naudas uzlikšana

sasniedz noteiktu mērķi.

Kā norādījis Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments

(2005. gada 14. janvāra spriedums lietā Nr. SKA-4), soda naudas mērķis ir panākt, lai

nodokļu maksātāji pildītu savus pienākumus nodokļu jomā, kā arī sodīt pārkāpējus.

Tādējādi soda naudas ir paredzētas kā līdzeklis, kas nodrošina, lai valsts atbilstoši

attiecīgajiem likumiem saņemtu nodokļus (sal.: Eiropas Cilvēktiesību tiesas sprieduma

Janosevic v. Sweden (iesniegums No. 34619/97) 107. punktu).

Administratīvo lietu departaments arī norādījis, ka tikai gadījumos, ja tiesa,

izvērtējot pārkāpuma būtību, konstatē soda naudas apmēra acīmredzamu nesamērību ar

pārkāpumu, tas ir patstāvīgs pamats lēmuma atcelšanai par papildus aprēķināto soda

naudu (sk. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2006. gada

30. maija sprieduma lietā Nr. SKA-127 11. punktu).

Attiecībā uz aprēķināto soda naudas apmēru tiesa nekonstatē acīmredzamu

nesamērību, jo nav konstatējami īpaši apstākļi, kas par to liecinātu.

Ievērojot minēto, tiesa uzskata, ka soda naudas noteikšana nav vērtējama kā

acīmredzami nesamērīga, tādēļ VID Lēmuma pamatojums attiecībā uz papildus

aprēķināto soda naudu ir pareizs, soda naudas piemērošana pieteicējam ir tiesiska un

pamatota.

[16] Attiecībā uz pieteicēja pārstāves 2010. gada 25. marta tiesas sēdē izteikto

lūgumu par VID Latgales reģionālās iestādes pieaicināšanu lietā trešās personas statusā,

tiesa norāda, ka atbilstoši APL 28. panta pirmajā daļā noteiktajam par trešo personu

administratīvajā procesā var būt privātpersona, kuras tiesības vai tiesiskās intereses

attiecīgais administratīvais akts var ierobežot vai kuru var skart tiesas spriedums lietā.

VID Latgales reģionālās iestāde ir VID struktūrvienība, kura nav uzskatāma par

privātpersonu, līdz ar to šī iestāde nevar tikt uzskatīta par trešo personu izskatāmajā

lietā.

[17] Attiecībā uz pieteicēja pieteikumā norādīto par naudas summas Ls 37,27

noteikšanu nomaksai budžetā, tiesa konstatē, ka šo naudas summu pieteicējs deklarējis

kā IIN pārmaksu 2003. gada deklarācijā. Tā kā pieteicējam 2003. gadā nav

konstatējama IIN pārmaksa, ar Lēmumu šī IIN summa pamatoti tika noteikta nomaksai

budžetā un aprēķināta arī soda nauda šīs summas apmērā.

[18] Pieteikumā norādīts uz APL 59. pantā noteiktā normatīvā regulējuma

neievērošanu, jo VID nav vācis pierādījumus, apšaubot pieteicēja iesniegto dokumentu

kopijas.

Izvērtējot šā argumenta pamatotību, tiesa norāda, ka atbilstoši likuma „Par

nodokļiem un nodevām” 38. pantam – ja nodokļu maksātājs nepiekrīt nodokļu

administrācijas aprēķinātajam nodokļu maksājumu lielumam, pierādījumus par nodokļu

maksājumu lielumu nodrošina nodokļu maksātājs.

Tiesa atzīst, ka gadījumos, kad VID, pildot savu nodokļu administrācijas

funkciju, ir veicis nodokļu aprēķinu privātpersonai, nodokļu maksātājam ir iespēja

atspēkot VID lēmumā ietverto pamatojumu ar Administratīvā procesa likumā

paredzētiem pierādīšanas līdzekļiem, jo arī APL 150. panta trešā daļa noteic, ka

pieteicējam ir jāpiedalās pierādījumu savākšanā atbilstoši savām iespējām. Konkrētajā

gadījumā izprasīt pieteicēja norādīto dokumentu no zonālā arhīva pieteicējs bija tiesīgs

arī pats.

[19] Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments 2008. gada

2. oktobra spriedumā lietā Nr. SKA-378/2008 (sk. 22. punktu ) norādījis, ka Senāts,

atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņām, vairākkārt savos nolēmumos ir

norādījis, ka no Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas

6.panta izriet tiesas pienākums argumentēt spriedumus, bet tas nav saprotams kā prasība

detalizēti atbildēt uz jebkuru argumentu. Tiesnešiem ir jāuzklausa argumenti, bet viņiem

nav pienākums detalizēti atrunāt jebkuru iesniegumu vai skaidri atbildēt uz jebkuru

paskaidrojumu. Tiesai ir atļauts izvērtēt argumentus, kurus tā uzskata par nozīmīgiem

no tiesību viedokļa (sk. Senāta 2004. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr. SKA-

216/2004 8.punktu; 2005. gada 22. novembra sprieduma lietā Nr. SKA-378/2005

12.punktu).

Tiesa atzīst, ka no tiesību viedokļa būtiska bija lietas faktisko apstākļu

izvērtēšana, savukārt saistībā ar pieteicēja argumentu, ka nav ievēroti APL noteiktie

principi, pieteicējs nav argumentējis, kādā veidā tieši nav ievēroti APL noteiktie

principi, kā arī tiesa, izvērtējot lietā būtiskos faktiskos apstākļus, nav konstatējusi

principu neievērošanu. Līdz ar to pārējie pieteicēja pieteikumā izteiktie argumenti nav

uzskatāmi par nozīmīgiem no tiesību viedokļa, jo no to izvērtēšanas nav atkarīgs šajā

spriedumā izdarītais secinājums, ka pieteicēja saskaņā ar cesijas līgumu saņemtie

ienākumi ir uzskatāmi par saimnieciskās darbības rezultātā gūtiem, par kuriem bija

maksājams IIN.

[20] Pārbaudot Lēmuma atbilstību procesuālajiem un formālajiem

priekšnoteikumiem, tiesa konstatē, ka Lēmumu konkrētajā administratīvajā lietā

izdevusi amatpersona, kam šī lieta ir piekritīga – VID ģenerāldirektors. Lēmuma

izdošanā tiesa nekonstatē atkāpes no procesuālajiem noteikumiem attiecībā uz faktu

vākšanu un lietas apstākļu noskaidrošanu. Lēmums izdots, ievērojot noteiktos formālos

un procesuālos priekšnoteikumus, kā arī VID ir vērtējis lietas tiesiskos un faktiskos

apstākļus un tos Lēmumā norādījis, Lēmums ir pamatots ar konkrētām tiesību normām,

Lēmums satur pieteicēja izvirzīto argumentu vērtējumu. Pastāvot šādiem apstākļiem,

tiesa atzīst, ka Lēmums ir tiesisks un pamatots, līdz ar to attaisno pieteicējam uzlikto

pienākumu iemaksāt budžetā papildus aprēķinātos nodokļu maksājumus.

nosprieda

noraidīt V.N. pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora 2006.

gada 10. augusta lēmuma Nr. 19/21202 atcelšanu.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā divdesmit dienu laikā no

sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību Administratīvās rajona

tiesas Rīgas tiesu namā.

Tiesnese I. Kaļiņina