Court dismissed taxpayer's appeal against tax authority's income tax assessment based on cash savings audit. Taxpayer failed to prove savings sources.

NORAKSTS

Lieta Nr.A420468611

A04686 – 11/43

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Valmierā 2011.gada 20.decembrī

Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā:

tiesnesis G.Ploriņš,

piedaloties pieteicējas I.Z. pārstāvei B.G.,

atbildētāja Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Valsts ieņēmuma

dienesta pārstāvim V.S.,

atklātā tiesas sēdē 2011.gada 30.novembrī izskatīja administratīvo lietu, kas

ierosināta pēc I.Z. pieteikuma par Valsts ieņēmumu dienesta 2011.gada

16.februāra lēmuma Nr.22.4.7/10486 atcelšanu.

Aprakstošā daļa

[1] 2011.gada 18.martā Administratīvās rajona tiesas Valmieras tiesu

namā saņemts I.Z. (turpmāk arī pieteicēja) pieteikums par Valsts ieņēmumu

dienesta (turpmāk arī VID vai atbildētājs) 2011.gada 16.februāra lēmuma

Nr.22.4.7/10486 (turpmāk arī Lēmums) atcelšanu.

Ar Administratīvās rajona tiesas tiesneša 2011.gada 24.marta lēmumu

pieteikums pieņemts un ierosināta administratīvā lieta.

[2] No lietas materiāliem konstatējams turpmāk minētais.

[2.1] VID Nodokļu kontroles pārvalde no 2010.gada 9.septembra līdz

7.decembrim pieteicējai veica iedzīvotāju ienākuma nodokļa (turpmāk arī IIN)

auditu par 2007. un 2008.gadu, par ko noformēja audita pārskatu Nr.23.11/1566

(turpmāk arī Audita pārskats).

[2.2] Ar VID Nodokļu kontroles pārvaldes Fizisko personu pirmās audita

daļas galvenās nodokļu inspektores 2010.gada 7.decembra lēmumu

Nr.23.11/1559 (turpmāk – Sākotnējais lēmums) pieteicējai par 2007.gadu

papildus nomaksai budžetā aprēķināts IIN Ls 2868,97 un soda nauda Ls

1434,49, IIN par 2008.gadu Ls 6336,52 un soda nauda Ls 3168,26, kā arī

nokavējuma nauda Ls 2870,98.

Nepiekrītot Sākotnējam lēmumam, pieteicēja to apstrīdēja VID

ģenerāldirektorei, un atbildētājs ar Lēmumu atstāja Sākotnējo lēmumu

negrozītu.

[3] Uzskatot Lēmumu par nepamatotu, pieteicēja vērsās Administratīvajā

rajona tiesā, lūdzot to atcelt un norādot turpmāk minētos argumentus.

[3.1] Pieteicēja uzskata, ka VID pārbaudes rezultātā izdarītie un Audita

pārskatā norādītie secinājumi ir pretrunīgi un juridiski nepamatoti, viņas un

darījumu partneru sniegtie paskaidrojumi un iesniegtie pierādījumi nav ņemti

vērā un noraidīti bez tiesiska pamatojuma. VID lēmumi satur tikai normatīvo

aktu uzskaitījumu, tajos nav iekļauts informācijas izvērtējums.

[3.2] Pieteicēja norāda, ka savus izdevumus 2007. un 2008.gadā segusi

lielākoties no skaidras naudas uzkrājumiem, kas izveidojušies līdz šim

periodam, par ko atbildētājam iesniegti paskaidrojumi ar detalizētu informāciju

par skaidras naudas uzkrājumu izveidošanās avotiem.

[3.3] Atsaucoties uz Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu

departamenta 2009.gada 21.oktobra spriedumu lietā Nr.A42308606, pieteicēja

norāda, ka auditori nepamatoti noteikuši, ka viņa visus savus ienākumus

iztērējusi ikdienas izdevumu segšanai un nav varējusi daļu novirzīt

uzkrājumiem.

[3.4] Pieteicēja ar dēla E.Z. paskaidrojumu ir apliecinājusi, ka daļu viņas

personīgo uzkrājumu veido radinieku dotā nauda.

[3.5] Laika periodā no 1992.gada līdz 2000.gadam V.T. tika nodots

lietošanā pieteicējai piederošs dzīvoklis /adrese/. V.T. ir apliecinājis, ka ir

maksājis pieteicējai par dzīvošanu viņai piederošajā nekustamajā īpašumā.

Kopsummā no šiem maksājumiem uzkrāti naudas līdzekļi Ls 10 000 apmērā.

VID rīcībā esošie dati par V.T. un papildus sniegtā informācija par viņa

uzņēmumiem apliecina, ka viņš varēja pilnībā nodrošināt un faktiski veica

minētos maksājumus pieteicējai laika posmā no 1992.gada līdz 2000.gadam.

[3.6] Laika periodā no 2001. līdz 2003.gadam dzīvoklis /adrese/, tika

nodots lietošanā pieteicējas mazdēlam A.Z., kurš par dzīvošanu dzīvoklī veica

maksājumus. Kopsummā no minētajiem maksājumiem uzkrāti naudas līdzekļi Ls

3600. A.Z. minēto ir apliecinājis VID. Arī pieteicēja savos paskaidrojumos

norādīja, ka daļu no saņemtajiem maksājumiem uzkrājusi.

[3.6] 2004.gadā pārdots vāverādas kažoks par Ls 8 000. Darījums notika

savstarpēji vienojoties, nekādi dokumenti par to netika noformēti un pieteicējai

nav izdevies sazināties ar kažoka pircēju, tomēr šī pārdošanas darījuma

liecinieks bijis pieteicējas dēls E.Z., kurš sniedzis paskaidrojumu par minētā

darījuma apstākļiem.

Pierādījumu iesniegšanu apgrūtina fakts, ka darījumi, kuru rezultātā gūti

ienākumi, kuri novirzīti uzkrājumu veidošanai, notikuši senā pagātnē, tie slēgti

privātā kārtā, līdz ar to pieteicējas rīcībā neatrodas pilnvērtīga informācija par

tiem. Tomēr šādu pierādījumu trūkums nevar būt par iemeslu šādu ienākumu

esamības apstrīdēšanai.

[3.7] 2004.gada 11.augustā ir pārdots viņai piederošais dzīvoklis /adrese/,

par Ls 10 000, par ko VID iesniegts 2004.gada 11.augusta Pirkuma –

pārdevuma līgums, taču pircējs P.P. zemesgrāmatā iesniedzis citu līgumu,

iespējams, lai izvairītos no apjomīgas valsts nodevas par reģistrāciju

zemesgrāmatā samaksas. Pieteicējas rīcībā esošais līgums apliecina samaksas

Ls 10 000 apmērā saņemšanu un tas ir patiess.

[3.8] Pieteicēja, atsaucoties uz likuma „Par iedzīvotāju ienākuma

nodokli” 22.pantu, norāda, ka VID pārkāpis likuma prasības, veicot vispārīgu

pieteicējas darījumu dalībnieku – V.T., A.Z. un E.Z. ieņēmumu un izdevumu

pārbaudi, nepieprasot personām papildu deklarācijas par šo periodu, bet

izmantojot tikai VID pieejamos datus.

[3.9] Pieteicējas sniegtos paskaidrojumus, argumentus un iebildumus par

auditā konstatēto pie nobeiguma sarunas VID noraidījuši bez pamatojuma un

pierādījumiem. Minētā situācija rada bažas par to, ka auditori faktiski lēmumu

par audita rezultātiem pieņēmuši jau pirms nobeiguma sarunas. Šāda atbildētāja

rīcība ir pretrunā ar Administratīvā procesa likuma 14.1 un 62.pantu.

Pieteicēja, atsaucoties uz Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu

departamenta (turpmāk – Senāts) 2004.gada 7.septembra spriedumu lietā SKA-

120, norāda, ka administratīvā procesa dalībnieku uzklausīšana ir viens no

svarīgākajiem procesuālā taisnīguma nodrošināšanas līdzekļiem.

[3.10] Pieteicēja norāda, ka atbildētājam nav pierādījumu, ka viņas

darījumu partneru sniegtā informācija ir nepatiesa vai neatbilstoša. VID pēc

saviem ieskatiem noteica, ka šie darījumi nevarēja notikt, pilnībā ignorējot

faktiskos lietas apstākļus. VID rīcībā bija nodoti gan attaisnojuma dokumenti,

gan darījumu dalībnieku paskaidrojumi – apliecinājumi, kas pilnībā pierāda

darījumu un to rezultātā radušos skaidras naudas līdzekļu faktisko esamību.

[4] Administratīvās rajona tiesas Valmieras tiesu namā 2011.gada

28.aprīlī saņemts atbildētāja paskaidrojums (lietas 88. un 89.lapa), kurā

norādīts, ka pieteicējas pieteikumā norādītos argumentus un iebildes VID

uzskata par nepamatotiem un noraidāmiem šādu apsvērumu dēļ.

[4.1] VID izvērtējot Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (turpmāk –

Aģentūra) sniegto informāciju par pieteicējai izmaksāto pensiju no 1994. līdz

2007.gadam, konstatēja, ka vidēji tā ir Ls 57,66 mēnesī. Nodokļu administrācija

pamatoti uzskatīja, ka pieteicējai no pensijas ienākumiem nebija iespējams

veidot skaidras naudas uzkrājumus. Jāņem vērā arī apstāklis, ka pieteicējas

pensija no 1995. līdz 2007.gadam bija mazāka nekā Centrālās statistikas

pārvaldes noteiktā iztikas minimuma patēriņa groza vērtība.

[4.2] Audita laikā, izvērtējot pieteicējas dēla E.Z. apliecinājumu par

uzturlīdzekļu maksājumiem mātei katru mēnesi Ls 50 apmērā un izvērtējot viņa

faktiskos ienākumus no 1998. līdz 2007.gadam, Nodokļu administrācija

neieguva apstiprinājumu par E.Z. iespēju papildus sava dzīvesveida

nodrošināšanai maksāt mātei Ls 50, līdz ar ko apliecinājums netika atzīts par

pierādījumu pieteicējas skaidras naudas uzkrājumu esamībai. Ņemot vērā

minēto, auditā pamatoti netika atzīti pieteicējas norādītie skaidras naudas

uzkrājumi Ls 11 500 apmērā.

[4.3] Nodokļu administrācija, vērtējot no V.T. saņemtos ienākumus Ls 10

000 apmērā par dzīvokļa /adrese/, lietošanu no 1992. līdz 2000.gadam,

pārbaudīja savā rīcībā esošo informāciju par viņa ienākumiem minētajā periodā.

VID izvērtēja V.T. īpašumā esošo uzņēmumu saimnieciskās darbības un peļņas

rādītājus un secināja, ka viņa rīcībā nevarēja būt ievērojami naudas līdzekļi, kas

gūti minēto uzņēmumu saimnieciskās darbības rezultātā. Izvērtējot V.T.

deklarētos 1997. un 1998.gada ienākumus, VID atzina, ka minētajā laika

periodā viņam bija finansiālas iespējas maksāt pieteicējai Ls 100 mēnesī par

dzīvokļa lietošanu, tādejādi pieteicējai šajā laika periodā bija iespēja veidot

skaidras naudas uzkrājumus Ls 2400 apmērā.

[4.4] No A.Z. 2010.gada 18.oktobra paskaidrojuma izriet, ka pieteicējas

dzīvoklī /adrese/, viņš dzīvojis no 2000. līdz 2003.gadam un maksājis viņai

līdzekļus komunālo maksājumu apmērā, skaidrā naudā, attaisnojuma

dokumentu nav. Izvērtējot minēto, atbildētājs secināja, ka no A.Z. maksājumiem

pieteicējai nebija iespējams veidot skaidras naudas uzkrājumus, jo minētie

maksājumi faktiski bija komunālie maksājumi par dzīvokli. Tādejādi VID

pamatoti neiekļāva pieteicējas līdzekļu avotos Ls 3600.

[4.5] Izvērtējot pieteicējas skaidras naudas uzkrājumu Ls 8000 apmērā

avotu – vāverādas kažoka pārdošanu 2004.gadā, atbildētājs norāda, ka

pieteicēja nav deklarējusi neapliekamos ienākumus no sava īpašuma (vāverādas

kažoka) pārdošanas, kā arī nav iesniegti pierādījuma dokumenti, kas apliecina

darījuma faktu, un nav uzrādīta persona, kas iegādājās kažoku no pieteicējas,

turklāt darījuma faktu apliecina pieteicējas dēls E.Z., kurš ir ieinteresētā persona

un paskaidrojumu sniedz pieteicējas interesēs.

[4.6] Izvērtējot informāciju par skaidras naudas uzkrājumu avotu –

ieņēmumus Ls 10 000 apmērā no dzīvokļa /adrese/, pārdošanas 2004.gadā, VID

secināja, ka minētais dzīvoklis saskaņā ar 2004.gada 11.augusta pirkuma-

pārdevuma līgumu atsavināts par Ls 2500.

2010.gada 2.novembrī atbildētājs no Aizkraukles zemesgrāmatu nodaļas

saņēma Aizkraukles apgabaltiesas Aizkraukles zemesgrāmatas tiesneses E.

Sietnieces apstiprinātu pirkuma – pārdevuma līgumu par pieteicējas 2004.gadā

atsavināto nekustamo īpašumu /adrese/, Aizkraukles novadā, kurā norādīts, ka

nekustamais īpašums pārdots P.P. par Ls 2500.

Atbildētājs papildus norāda, ka auditā iegūti pierādījumi, ka pieteicēja

2004.gadā atsavināja mēbeles par Ls 1000. Līdz ar to, auditā konstatēts, ka

pieteicējai uz 2007.gada 1.janvāri varēja būt skaidras naudas uzkrājums Ls

2500 apmērā no nekustamā īpašuma atsavināšanas un Ls 1000 no kustamās

mantas pārdošanas.

[5] Tiesas sēdē pieteicējas pārstāve uzturēja pieteikumā ietverto

prasījumu, pamatojoties uz tajā norādītajiem apstākļiem.

Atbildētāja pārstāvis tiesas sēdē pieteikumu neatzina, pamatojoties uz

Lēmumā un rakstveida paskaidrojumā norādītajiem apsvērumiem.

Motīvu daļa

[6] Tiesa, noklausoties procesa dalībnieku paskaidrojumus, izvērtējot

lietas apstākļus un lietā esošos pierādījumus, secina, ka pieteikums ir

noraidāms.

[7] Ar Lēmumu pieteicējai samazināts skaidras naudas uzkrājums uz

2007.gada 1.janvāri par Ls 38 200, kā arī noteikts pienākums veikt maksājumus

valsts budžetā par papildus aprēķināto IIN Ls 9205,49, soda naudu Ls 4602,75

un nokavējuma naudu Ls 2870,98.

Tiesa konstatē, ka izskatāmajā lietā strīds ir par to, vai VID pamatoti,

izvērtējot pieteicējas norādītos skaidras naudas uzkrājumu avotus – personiskos

uzkrājumus no pensijas un radinieku izsniegtās naudas, ienākumus no dzīvokļa

/adrese/, nodošanas lietošanā, ieņēmumus no vāverādas kažoka pārdošanas, kā

arī ieņēmumus no dzīvokļa /adrese/, pārdošanas, secinājis, ka pieteicējai uz

2007.gada 1.janvāri varēja būt skaidras naudas uzkrājumi Ls 5900, nevis Ls

44 100 (45 100 – 1000 par vasarnīcas pārdošanu, kas notikusi jau 2007.gadā)

apmērā. Līdz ar to lietā strīds ir arī par to, vai atbildētājs pamatoti pieteicējai

konstatējis līdzekļu izlietojumu pārsniegumu pār līdzekļu avotiem 2007. un

2008.gadā.

[8] Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 22.panta pirmā daļa

noteic, ka Valsts ieņēmumu dienests pārbauda maksātāja (fiziskās personas)

taksācijas gadā gūtos ienākumus, pamatojoties uz iesniegtajā gada ienākumu

deklarācijā uzrādītajiem datiem, darba devēju (ienākuma izmaksātāju)

paziņojumiem par izmaksātajām summām, ārvalstu nodokļu administrāciju

sniegtajām ziņām, apsekošanas un pārbaužu rezultātiem, kā arī citu Valsts

ieņēmumu dienesta rīcībā esošo informāciju par nodokļa maksātāja

ienākumiem, īpašuma stāvokļa izmaiņām un izdevumiem. Minētā likuma

22.panta trešās daļas 1.punkts noteic, ja maksātāja deklarētie ienākumi vai

Valsts ieņēmumu dienesta rīcībā esošajos pārskatos (paziņojumos) uzrādītie

maksātāja ienākumi neatbilst viņa izdevumiem taksācijas gadā, Valsts

ieņēmumu dienests pieprasa iesniegt papildu deklarāciju (atbilstoši Ministru

kabineta apstiprinātajai veidlapai) par ienākumiem, ieņēmumiem, naudas un

citiem uzkrājumiem, īpašumiem un to vērtības maiņu.

Saskaņā ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 22.panta ceturto

daļu, nosakot maksātāja īpašuma vērtību un tās pieaugumu, kā arī īpašuma

palielinājumu pārbaudāmajā periodā, Valsts ieņēmumu dienests izmanto

Uzņēmumu reģistra, Ceļu satiksmes drošības direkcijas, zemesgrāmatu un citu

valsts reģistru datus, kā arī maksātāja papildu deklarāciju kopā ar tai

pievienotajiem attaisnojuma dokumentiem par maksātāja ienākumiem un

izdevumiem. Savukārt saskaņā ar minētā likuma 22.panta piekto daļu Valsts

ieņēmumu dienests, precizējot maksātāja ienākumu lielumu, ir tiesīgs pieprasīt

un bez maksas saņemt no visiem komersantiem (arī kredītiestādēm),

nerezidentu pastāvīgajām pārstāvniecībām, iestādēm, organizācijām, biedrībām,

nodibinājumiem un citām personām visu apliekamā ienākuma lieluma

precizēšanai nepieciešamo informāciju par maksātāja darījumiem, ienākumiem,

izmaksātajām summām, nodotajām vērtībām, īpašumiem un citām lietām.

Iegūtā informācija ir konfidenciāla un izmantojama apliekamā ienākuma

lieluma un maksājamā nodokļa apmēra precizēšanai, to ir aizliegts nodot citām

personām, izņemot izmeklēšanas institūcijas un tiesas, kas iesniegušas

pieprasījumus likumos noteiktajos gadījumos.

Tiesa konstatē, ka VID ir izmantojis savu kompetenci un 2010.gada

27.janvārī pieteicējai pieprasījis iesniegt 2007. un 2008.gada ienākumu

deklarācijas un papildu deklarācijas par 2007. un 2008.gadu. Pieprasītās papildu

deklarācijas pieteicēja iesniedza tikai 2010.gada 24.septembrī, jau pēc tam, kad

VID 2010.gada 3.augustā pieņēma lēmumu Nr.23.11/39718 par IIN audita

veikšanu pieteicējai par 2007. un 2008.gadu. Tomēr, ne pieteicējas iesniegtās

papildu deklarācijas, ne arī audita laikā sniegtie paskaidrojumi un iesniegtie

pierādījumi nav atzīti par pietiekamiem iestādes viedokļa maiņai par pieteicējas

skaidras naudas uzkrājumiem uz 2007.gada 1.janvāri.

Tādējādi tiesa izskatāmajā lietā secīgi noskaidros, vai VID pamatoti,

izvērtējot pieteicējas iespējamos skaidras naudas uzkrājumus uz 2007.gada

1.janvāri, nav atzinis: 1) personiskos uzkrājumus no pensijas un radinieku

izsniegtās naudas Ls 11 500 apmērā; 2) no V.T. saņemtos ienākumus Ls 7600

apmērā par dzīvokļa /adrese/, lietošanu no 1992. līdz 2000.gadam; 3) no A.Z.

saņemtos maksājumus Ls 3600 par dzīvokļa /adrese/, lietošanu no 2000. līdz

2003.gadam; 4) ieņēmumus no 2004.gadā pārdotā vāverādas kažoka Ls 8000

apmērā; 5) ieņēmumus Ls 7500 apmērā no 2004.gadā pārdotā dzīvokļa

/adrese/.

[10] Administratīvā procesa likuma 154.panta pirmā daļa noteic, ka tiesa

novērtē pierādījumus pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatojas uz vispusīgi,

pilnīgi un objektīvi pārbaudītiem pierādījumiem, kā arī vadoties no tiesiskās

apziņas, kas balstīta uz loģikas likumiem, zinātnes atziņām un taisnības

principiem.

Izvērtējot izskatāmās lietas materiālus un tajos esošos pierādījumus, tiesa

secina, ka VID pamatoti, kā skaidras naudas uzkrājumu avotus uz 2007.gada

1.janvāri, nav atzinis iepriekšējā sprieduma punktā uzskaitītos pieteicējas

norādītos skaidras naudas uzkrājumu avotus. Pie šāda secinājuma tiesa nonāca

sekojošu apsvērumu dēļ.

[10.1] Kā pierādījumu personisko uzkrājumu Ls 11 500 apmērā esamībai

pieteicēja auditam iesniegusi sava dēla E.Z. paskaidrojumu, kurā norādīts, ka

laika periodā no 1998.gada līdz 2007.gadam iespēju robežās pieteicējai devis

naudu (aptuveni Ls 50) mēnesī. Vai pieteicēja naudu tērējusi vai uzkrājusi, viņš

nezina. Paskaidrojumā E.Z. arī norāda, ka apliecina to, ka 9 gadu periodā

pieteicējai maksājis uzturlīdzekļus Ls 50 mēnesī, kas kopumā sastāda aptuveni

Ls 4500 (lietas 56.lapa). Savukārt VID norādījis, ka saskaņā ar „Paziņojumu

par aprēķināto, ieturēto un budžetā pārskaitīto IIN ienākuma gūšanas

(saņemšanas) vietā” par laika periodu no 1998. līdz 2007.gadam nav gūti

pierādījumi, ka E.Z. papildus sava dzīves veida nodrošināšanai varētu katru

mēnesi maksāt pieteicējai Ls 50. Bez tam, laika periodā no 1992. līdz

2000.gadam pieteicējam naudas līdzekļi bijuši nepieciešami ne tikai sevis, bet

arī divu nepilngadīgu bērnu uzturēšanai.

Ņemot vērā to, ka E.Z. ir pieteicējas dēls, tātad viņš varētu būt

ieinteresēts, lai mātei netiktu papildus aprēķināti nodokļu maksājumi, tiesa

kritiski vērtē viņa paskaidrojumā minēto. Vēl jo vairāk tādēļ, ka VID rīcībā

esošā informācija neliecina par to, ka E.Z. ienākumi bijuši tādi, lai viņš katru

mēnesi varētu pieteicējai maksāt uzturlīdzekļus Ls 50 apmērā. Tādējādi tiesa

secina, ka ar pieteicējas dēla E.Z. paskaidrojumu vien nepietiek, lai varētu atzīt

faktu, ka laika periodā no 1998.gada līdz 2007.gadam viņš katru mēnesi

pieteicējai maksājis uzturlīdzekļus Ls 50 apmērā. Lai pierādītu šo faktu

nepieciešami citi objektīvi pārbaudāmi pierādījumi, kurus pieteicēja nav

iesniegusi.

Savukārt attiecībā par personisko uzkrājumu veidošanas avotu –

pieteicējas pensiju – tiesa norāda, ka saskaņā ar Aģentūras sniegto informāciju

Nr.17.2-2/1285 laika posmā no 1994. līdz 2007.gadam pieteicēja mēnesī vidēji

saņēmusi Ls 57,66, savukārt iztikas minimums mēnesī šajā pat laika posmā bijis

Ls 85,27 (lietas 55. un 56.lapa). Tātad pieteicēja minētajā laika posmā

saņēmusi pensiju, kas bijusi 67,6 % no iztikas minimuma. Tiesas ieskatā šādos

apstākļos pieteicējai nebija iespējams izveidot skaidras naudas uzkrājumus.

Tādējādi tiesa atzīst, ka VID pamatoti, kā skaidras naudas uzkrājumu

avotus uz 2007.gada 1.janvāri, nav atzinis pieteicējas norādītos personiskos

uzkrājumus no pensijas un radinieku izsniegtās naudas Ls 11 500 apmērā.

[10.2] Pieteicēja norādījusi, ka laika posmā no 1992. līdz 2000.gadam no

V.T. saņēmusi ienākumus Ls 10 000 apmērā par dzīvokļa /adrese/, lietošanu.

Savā paskaidrojumā viņa arī norādījusi, ka laikā, kamēr V.T. lietojis dzīvokli,

viņš devis ikmēneša naudu dzīvokļa uzturēšanas un izdevumu segšanai, kas

kopā sastādījis ap Ls 100 mēnesī. Šo naudu pieteicēja izlietojusi komunālo

izdevumu segšanai un citiem izdevumiem, kā arī tā tikusi uzkrāta (lietas 96. –

98.lapa). Kā apstiprinājums minētajam auditam iesniegts V.T. 2010.gada

8.oktobra apliecinājums, kurā viņš apliecina, ka laika periodā no 1992. –

2000.gadam, viņš pieteicējai ik mēnesi par dzīvokļa /adrese/, lietošanu maksājis

Ls 100 (lietas 114.lapa).

Savukārt atbildētājs, pārbaudot savā rīcībā esošo informāciju par V.T.

ienākumiem, proti, ņemot vērā to, ka minētajā laika periodā V.T. nodarbojās ar

komercdarbību, VID izvērtēja viņa īpašumā esošo uzņēmumu (ZS

„/Nosaukums/” un IU „/Nosaukums/”) saimnieciskās darbības un peļņas

rādītājus, secināja, ka V.T. rīcībā nevarēja būt ievērojami naudas līdzekļi, kas

gūti minēto uzņēmumu saimnieciskās darbības rezultātā. VID arī konstatējis, ka

laika periodā no 1992. – 1996.gadam, kā arī 1999. un 2000.gadā, V.T. VID

ienākumus nav deklarējis. Savukārt, izvērtējot V.T. deklarētos ienākumus 1997.

un 1998.gadā, VID secinājis, ka V.T. bija finansiālas iespējas maksāt pieteicējai

par dzīvokļa lietošanu Ls 100 mēnesī, tādēļ arī atzinis, ka pieteicējai no V.T.

maksājumiem 1997. un 1998.gadā bija iespējams veidot skaidras naudas

uzkrājumus Ls 2400.

Pirmkārt, tiesa norāda uz pretrunām pašas pieteicējas paskaidrojumā.

Pieteicēja norāda, ka astoņu gadu laikā no V.T. ikmēneša maksājumiem Ls 100

viņai izdevies veidot uzkrājumu Ls 10 000, ko matemātiski aprēķinot būtu

iespējams saņemt par astoņiem gadiem un četriem mēnešiem. Tomēr pieteicēja

arī norāda, ka V.T. ikmēneša naudu devis dzīvokļa uzturēšanas un izdevumu

segšanai, kā arī to, ka šī nauda izlietota komunālo izdevumu segšanai un citiem

izdevumiem, kā arī tā tikusi uzkrāta. Tātad pati pieteicēja norādījusi, ka uzkrāta

ir tikai tā nauda, kas palikusi pāri no komunālo izdevumu un citu izdevumu

segšanas.

Otrkārt, tiesa norāda, ka Latvijas Republikas Naudas reformas komitejas

1992.gada 4.maija lēmums Nr. 1 „Par Latvijas rubļa ieviešanu apgrozībā”

noteica, ka sākot ar 1992.gada 7.maiju Latvijas Republikas teritorijā tiek laistas

apgrozībā Latvijas Bankas pagaidu naudas zīmes – Latvijas rubļi – 1, 5, 20, 50,

200 un 500 rubļu nominālvērtībā paralēli PSRS Valsts Bankas un Krievijas

Federācijas naudas zīmēm attiecībā 1 : 1. Latvijas Republikas Naudas reformas

komitejas 1993.gada 12.februāra lēmums Nr.5 „Par piecu latu naudas zīmes

laišanu apgrozībā” noteica, ka sākot ar 1993.gada 5.martu apgrozībā laižama

piecu latu papīra naudas zīme, nosakot, ka tās vērtība atbilst 1000 Latvijas

rubļiem (Ls 1 = LVR 200). Savukārt Naudas reformas komitejas 1993.gada

16.marta lēmums Nr. 6 noteica, ka apgrozībā tiek laistas 50 santīmu (reāli

apgrozībā no 1993. gada 22. aprīļa), 1 (reāli apgrozībā no 1993. gada 25. marta)

un 2 latu (reāli apgrozībā no 1993. gada 15. aprīļa) monētas.

Tātad 1992.gadā un 1993.gada janvārī un februārī Latvijas Republikā

apgrozībā bija nevis lats, bet Latvijas rublis, līdz ar to šajā laika posmā maksāt

Ls 100 mēnesī nebija iespējams pat teorētiski. Bez tam laika posmā no 1993.

līdz 2000.gadam lata vērtība samazinājās vairākas reizes, tādējādi, tiesas

ieskatā, apgalvojums, ka par dzīvokļa lietošanu 1993.gadā un 2000.gadā

maksāta vienāda samaksa, ir pretējs loģikas likumiem.

Treškārt, V.T. ir pieteicējas meitas M.T. vīrs, tātad viņš varētu būt

ieinteresēts, lai sievasmātei netiktu papildus aprēķināti nodokļu maksājumi,

tādēļ tiesa kritiski vērtē viņa paskaidrojumā minēto. Vēl jo vairāk tādēļ, ka VID

rīcībā esošā informācija neliecina par to, ka V.T. ienākumi bijuši tādi, lai viņš

katru mēnesi pieteicējai laika periodā no 1992. – 1996.gadam, kā arī 1999. un

2000.gadā, par dzīvokli varētu maksāt Ls 100. Tādējādi tiesa secina, ka ar V.T.

apliecinājumu vien nepietiek, lai varētu atzīt faktu, ka laika periodā no

1992.gada līdz 2000.gadam viņš katru mēnesi par dzīvokļa lietošanu pieteicējai

maksājis Ls 100. Lai pierādītu šo faktu nepieciešami citi objektīvi pārbaudāmi

pierādījumi, kurus pieteicēja nav iesniegusi.

Ceturtkārt, pat gadījumā, ja pieteicēja būtu iesniegusi citus objektīvi

pārbaudāmus pierādījumus par ikmēneša maksājuma Ls 100 apmērā saņemšanu

no V.T., tas neliecinātu par uzkrājuma Ls 10 000 apmērā izveidošanos, jo no šīs

summas būtu atskaitāmi lietošanā nodotā dzīvokļa ar platību 62,6 m2 komunālie

un citi izdevumi.

Ņemot vērā visu šajā sprieduma apakšpunktā minēto, tiesa secina, ka

pieteicēja nevarēja veidot uzkrājumus, kas lielāki par Ls 2400, no

maksājumiem, kas saņemti no V.T. par dzīvokļa /adrese/, lietošanu. Tādējādi

tiesa atzīst, ka VID pamatoti, kā skaidras naudas uzkrājumu avotus uz

2007.gada 1.janvāri, nav atzinis no V.T. saņemtos ienākumus Ls 7600 apmērā

par dzīvokļa /adrese/, lietošanu no 1992. līdz 2000.gadam.

[10.3] Pieteicēja norādījusi, ka laika posmā no 2000. līdz 2003.gadam no

sava mazdēla A.Z. saņēmusi ienākumus Ls 3600 apmērā par dzīvokļa /adrese/,

lietošanu. Savā paskaidrojumā viņa arī norādījusi, ka A.Z. par dzīvošanu

dzīvoklī maksājis. Viņš norēķinājies par dzīvokļa lietošanu, sedzot ar dzīvokļa

uzturēšanu saistītos izdevumus, piemēram, komunālos maksājumus (lietas

98.lapa). Savukārt A.Z. savā paskaidrojumā norādījis, ka laika posmā no 2000.

līdz 2003.gadam dzīvojis pieteicējai piederošajā dzīvoklī /adrese/. Konkrētu

summu, kas maksāta par šī dzīvokļa lietošanu, viņš neatceras, tomēr to sastādīja

komunālo maksājumu lielumi (ūdens, gāze, elektrība, apkure, telefons, interneta

pieslēgums, televīzija). Maksājis viņš skaidrā naudā, noapaļojot uz augšu (lietas

112.lapa).

No šajā sprieduma apakšpunktā minētā nepārprotami ir secināms, ka

laika posmā no 2000. līdz 2003.gada, lietojot dzīvokli /adrese/, A.Z. pieteicējai

maksājis tikai par dzīvokļa komunālajiem un citiem maksājumiem. To pēc

būtības savā paskaidrojumā norādījusi arī pati pieteicēja. Tātad no šiem

maksājumiem pieteicēja nevarēja izveidot skaidras naudas uzkrājumus. Līdz ar

to tiesa atzīst, ka VID pamatoti, kā skaidras naudas uzkrājumu avotus uz

2007.gada 1.janvāri, nav atzinis no A.Z. saņemtos maksājumus Ls 3600 apmērā

par dzīvokļa /adrese/, lietošanu no 2000. līdz 2003.gadam.

[10.4] Pieteicēja norādījusi, ka 2004.gadā viņa guvusi ieņēmumus Ls

8000 apmērā no pārdotā vāverādas kažoka. Savā paskaidrojumā viņa norādījusi,

ka no darba ienākumu uzkrājumiem uz nomaksu par 9800 rubļiem iegādājusies

vāverādas kažoku, kuru viņa nav valkājusi, jo tas bijis par garu. 2004.gadā

interesi par kažoka iegādi izrādījusi sieviete vārdā A., kura pieteicējai

piedāvājusi ļoti labu cenu – Ls 8000, tādēļ nolemts kažoku pārdot. Minētā

sieviete par kažoku norēķinājās uzreiz pilnā apmērā, samaksājot skaidrā naudā

(lietas 96.lapa). Kā apliecinājumu minētajam Audita nobeiguma sarunas laikā

2010.gada 26.novembrī pieteicējas pārstāve iesniegusi E.Z. paskaidrojumu,

kurā viņš apliecina, ka 2004.gadā bijis liecinieks tam, ka pieteicēja pārdevusi

sev piederošo vāverādas kažoku A. kundzei par Ls 8000 un saņēmusi par to

samaksu skaidrā naudā.

Tomēr no izskatāmās lietas materiāliem tiesa konstatē, ka pieteicēja nav

iesniegusi ne kažoka pirkuma darījumu apliecinošu dokumentu (rēķinu, čeku un

tml.) vai kādu no nomaksas laikā veikto maksājumu apstiprinošu dokumentu,

ne arī kažoka pārdošanas darījumu apliecinošu dokumentu. Pieteicēja VID nav

iesniegusi arī deklarāciju par ienākumu Ls 8000 apmērā gūšanu no vāverādas

kažoka pārdošanas, kas viņai bija jāiesniedz saskaņā ar likuma „Par iedzīvotāju

ienākuma nodokli” 20.panta pirmo daļu.

Tātad pēc būtības faktu, ka pieteicējai ir bijis vāverādas kažoks, kas

2004.gadā pārdots par Ls 8000, apliecina tikai pieteicējas dēls E.Z., kura

paskaidrojumu tiesa vērtē kritiski, jo viņš kā pieteicējas dēls varētu būt

ieinteresēts, lai mātei netiktu papildus aprēķināti nodokļu maksājumi. Tādējādi

tiesa secina, ka ar E.Z. paskaidrojumu vien nepietiek, lai varētu atzīt faktu, ka

2004.gadā pieteicēja par Ls 8000 pārdevusi vāverādas kažoka. Līdz ar to tiesa

atzīst, ka VID pamatoti, kā skaidras naudas uzkrājumu avotus uz 2007.gada

1.janvāri, nav atzinis ieņēmumus no 2004.gadā pārdotā vāverādas kažoka Ls

8000 apmērā.

[10.5] Pieteicēja norādījusi, ka 2004.gadā viņa guvusi ieņēmumus Ls 10

000 apmērā no dzīvokļa /adrese/, pārdošanas. Kā apliecinājumu minētajam

pieteicēja iesniegusi 2004.gada 11.augustā starp viņu un P.P. noslēgto pirkuma-

pārdevuma līgumu. Saskaņā ar šo līgumu pieteicēja dzīvokli /adrese/, pārdod

par Ls 10 000 (lietas 179. un 180.lapa).

Pārbaudot Valsts vienotās datorizētās Zemesgrāmatas informācijas

sistēmas datus, VID konstatēja, ka naudas summa, par kādu pieteicēja minēto

dzīvokli pārdevusi, ir Ls 2500, nevis Ls 10 000. Tādēļ VID no Zemgales

apgabaltiesas Aizkraukles zemesgrāmatu nodaļas pieprasījis informāciju, kas

saņemta ar 2010.gada 27.oktobra atbildi Nr.1-9/489. Šīs atbildes pielikumā

pievienots arī 2004.gada 11.augustā starp pieteicēju un P.P. noslēgtais pirkuma-

pārdevuma līgums, kas nodaļā iesniegts, ierakstot īpašnieka maiņu

zemesgrāmatā. Saskaņā ar šo līgumu pieteicēja dzīvokli /adrese/, pārdevusi par

Ls 2500 (lietas 109. – 111.lapa).

Savā paskaidrojumā pieteicēja norādījusi, ka nevar paskaidrot to, kādēļ

P.P. pie īpašuma pārreģistrācijas Zemesgrāmatā norādījis citu darījuma vērtību

(lietas 97.lapa). Savukārt tiesas sēdē pieteicēja pārstāve paskaidroja, ka

pieteicēja pieļauj iespēju, ka pircējs viņai ir palūdzis parakstīt arī līgumu par

mazāku summu, lai viņam nebūtu jāmaksā tik liela summa Zemesgrāmatā

(lietas 183.lapa).

Izvērtējot minēto, ir secināms, ka lietā ir divi 2004.gada 11.augusta

dzīvokļa /adrese/, pirkuma-pārdevuma līgumi, kuri atšķiras tikai ar naudas

summu par kādu minētais dzīvoklis pārdots. Konkrētajā gadījumā tiesa

augstāku ticamību piešķir tam līgumam, uz kura pamata Zemesgrāmatā kā

īpašnieks reģistrēts P.P., jo, iesniedzot konkrēto līgumu zemesgrāmatā, viņš

apliecinājis, ka darījuma summa bijusi tieši Ls 2500. Izskatāmajā lietā

pieteicēja bez jau pieminētā pirkuma-pārdevuma līguma nav iesniegusi nevienu

citu pierādījumu, kas apliecinātu, ka dzīvoklis pārdots par Ls 10 000.

Tādējādi tiesa atzīst, ka VID pamatoti, kā skaidras naudas uzkrājumu

avotus uz 2007.gada 1.janvāri, atzinis Ls 2500, bet nav atzinis Ls 7500 no

2004.gadā pārdotā dzīvokļa /adrese/.

[10.6] Attiecībā par pieteicējas norādi, ka VID, veicot vispārīgu

pieteicējas darījumu dalībnieku ieņēmumu un izdevumu pārbaudi, nepieprasot

no viņiem papildu deklarācijas par šo periodu, bet izmantojis tikai VID

pieejamos datus, pārkāpis likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 22.panta

prasības, tiesa savukārt norāda, ka saskaņā ar likuma „Par nodokļiem un

nodevām” 38.pantu, ja nodokļu maksātājs nepiekrīt nodokļu administrācijas

aprēķinātajam nodokļu maksājumu lielumam, pierādījumus par nodokļu

maksājumu lielumu nodrošina nodokļu maksātājs. Arī Senāts jau 2007.gada

4.aprīļa lietā SKA-93/2007 norādījis, ka gadījumā, ja VID pamatoti apšauba,

vai darījums ir faktiski noticis, tad atbilstoši likuma „Par nodokļiem un

nodevām” 38.pantam nodokļu maksātājam ir jāiesniedz papildu pierādījumi.

(..) Šādos gadījumos attiecībā uz faktiem, kas veicina labvēlīga lēmuma

pieņemšanu, ir dabiski un atbilstoši pierādījumu nastu uzlikt privātpersonai,

nevis pārvaldei (sal.: Nehl P.H. Principles of Administrative Procedure in EC

Law. Oxford: Hart Publishing, 1999, pp.114.-115.).

Tātad konkrētajā gadījumā, kad VID pamatoti apšaubījis pieteicējas

norādītos skaidras naudas uzkrājumu avotus uz 2007.gada 1.janvāri, pienākums

iesniegt papildus pierādījumus ir (bija) tieši pieteicējai, nevis VID. Līdz ar to

pieteicējas norāde ir nepamatota.

[11] Ņemot vērā sprieduma iepriekšējā punktā secināto, ka VID pamatoti

pieteicējai samazināja skaidras naudas uzkrājumu uz 2007.gada 1.janvāri par Ls

38 200, tiesa arī secina, ka VID pamatoti konstatēja pieteicējas 2007.gada

līdzekļu izlietojuma pārsniegumu Ls 11 475,87 (23 544,5 – 12 068,63) apmērā

pār līdzekļu avotiem, kā arī 2008.gada līdzekļu izlietojuma pārsniegumu Ls

25 346,09 (30 133,88 – 4787,79) apmērā pār līdzekļu avotiem.

Tādējādi tiesa arī atzīst, ka VID pamatoti saskaņā ar likuma „Par

iedzīvotāju ienākuma nodokli” 31.3 panta pirmo daļu, likuma „Par nodokļiem

un nodevām 29.panta otro daļu, kā arī 32.panta pirmo un trešo daļu, pieteicējai

par 2007.gadu papildus aprēķināja IIN Ls 2868,97 (25% no 11 475,87), soda

naudu Ls 1434,49 (50% no 2868,97) un nokavējuma naudu Ls 1255,17

(2868,97 × 875 dienas × 0,05%), kā arī par 2008.gadu papildus aprēķināja IIN

Ls 6336,52 (25% no 25 346,09), soda naudu Ls 3168,26 (50% no 6336,52) un

nokavējuma naudu Ls 1615,81 (6336,52 × 510 dienas × 0,05%).

[12] Ņemot vērā visu iepriekš minēto, tiesa Lēmumu atzīst par pamatotu

un tiesību normām atbilstošu, bet pieteicējas pieteikumu noraida.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246. – 251.pantu, 289. –

291.pantu, Administratīvā rajona tiesa

nosprieda

noraidīt I.Z. pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta 2011.gada

16.februāra lēmuma Nr.22.4.7/10486 atcelšanu.

Tiesas spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā divdesmit

dienu laikā no tā sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību

Administratīvās rajona tiesas Valmieras tiesu namā.

Spriedums sastādīts 2011.gada 20.decembrī.

Tiesnesis (paraksts) G.Ploriņš

NORAKSTS PAREIZS

Administratīvās rajona tiesas

tiesnesis________________G.Ploriņš

Valmierā, 2011.gada 20.decembrī