Regional court allows claimant to recover Dasatinib costs exceeding the Glivec cap due to unique treatment needs.

NORAKSTS

Lieta Nr.A42835209

AA43-0506-12/10

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2012.gada 16.maijā

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētāja M.Osmane,

tiesneses S.Gintere un V.Zommere,

piedaloties pieteicējai A.J. un pieteicējas pārstāvim A.G., atbildētājas Latvijas

Republikas pusē pieaicināto iestāžu Veselības ministrijas pārstāvim A.R. un

Nacionālā veselības dienesta pārstāvim A.P.,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc A.J.

pieteikuma par labvēlīga administratīvā akta izdošanu – pienākuma uzlikšanu

Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūrai kompensēt A.J.

medikamenta Dasatinib (Sprycel) 70 mg 13 iepakojumu (iepakojumā 56

tabletes) iegādes izdevumus 100% apmērā, jeb Ls 50208,26 apmērā, sakarā ar

Veselības ministrijas apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas

2010.gada 29.novembra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Ar Veselības obligātās apdrošināšanas aģentūras (turpmāk –

Aģentūra) 2009.gada 17.februāra lēmumu Nr.10/1.1-16/185 A.J. kompensēti

medikamenta Dasatinib (Sprycel) (turpmāk arī – Medikaments) 70 mg 13

iepakojumu (iepakojumā 56 tabletes) iegādes izdevumi 12 mēnešu ārstēšanās

kursam, nosakot, ka maksimālā Aģentūras apmaksātā Medikamenta 70 mg viena

iepakojuma kompensācijas summa ir Ls 769,23 un kopējā maksimālā

kompensācijas summa ir Ls 10 000. Noteikts, ka starpību starp Aģentūras

lēmumā norādīto kompensācijas apmēru par Medikamenta 70 mg vienu

iepakojumu un aptiekas norādīto viena iepakojuma cenu, kas veido Ls 4724,24,

aptiekā saņemot zāles, jāsedz pacientam.

[1.1] Ar Aģentūras 2009.gada 10.marta lēmumu Nr.10/1.1-10/1509

grozīts Aģentūras 2009.gada 17.februāra lēmums Nr.10/1.1-16/185 daļā, kas

attiecas uz starpību starp Aģentūras lēmumā norādīto kompensācijas apmēru par

Medikamenta 70 mg vienu iepakojumu un aptiekas norādīto viena iepakojuma

cenu, kas jāsedz pieteicējai, nosakot, ka šī starpība ir Ls 3092,97.

[1.2] Izskatījusi pieteicējas apstrīdēšanas iesniegumu, Latvijas Republikas

Veselības ministrijas (turpmāk – Ministrija) 2009.gada 21.maija lēmumu Nr.V-

01-20FĪZ.17/581 (turpmāk – Lēmums) Aģentūras 2009.gada 17.februāra

lēmums Nr.10/1.1-16/185, kas grozīts ar Aģentūras 2009.gada 10.marta lēmumu

Nr.10/1.1-10/1509, atstāts negrozīts.

[2] 2009.gada 18.jūnijā Administratīvajā rajona tiesā saņemts pieteicējas

pieteikums par labvēlīga administratīvā akta izdošanu.

Pieteikums pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[2.1] SIA „Rīgas hematoloģijas centrs” hematologu konsīlijs 2009.gada

11.augustā pieņēma slēdzienu (turpmāk – Slēdziens), atbilstoši kuram, joprojām

par vienīgo pieteicējas ārstēšanai derīgo medikamentu tiek atzīts Dasatinib

(Sprycel). Terapijas ilgums, kurā pieteicējai jāturpina lietot Medikaments ir 12

mēneši (tātad – līdz 2010.gada 11.augustam). Atbilstoši Slēdzienam, pieteicējai

bez konkrētā Medikamenta lietošanas joprojām nav iespējams uzturēt dzīvības

funkcijas, jo nelietojot Medikamentu strauji progresēs hroniskā mieloleikoze.

[2.2] Atbilstoši Ministru kabineta 2006.gada 31.oktobra noteikumu

Nr.899 „Ambulatorai ārstēšanai paredzēto zāļu un medicīnisko ierīču iegādes

izdevumu kompensācijas kārtība” (turpmāk – Noteikumi Nr.899) 4.1.punktam

valsts kompensē zāļu iegādes izdevumus 100% apmērā, ja pacientam konstatēta

hroniska, dzīvību apdraudoša slimība vai slimība, kas izraisa smagu

neatgriezenisku invaliditāti un kuras ārstēšanā ir nepieciešama attiecīgo zāļu

lietošana, lai uzturētu pacienta dzīvības funkcijas. Saskaņā ar minēto noteikumu

pirmā pielikuma 5.14.8.punktu, mieloleikozes ārstēšanai paredzēto zāļu un

medicīnisko ierīču iegādes izdevumi jākompensē 100% apmērā. Attiecīgi, ar

minētajām Noteikumu Nr.899 normām atzīts, ka mieloleikoze ir slimība, kuras

dēļ pacientam nepieciešamas zāles, lai uzturētu dzīvības funkcijas. Arī atbilstoši

SIA „Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca” 2008.gada 10.jūlija

hematologu konsīlija slēdzienam un SIA „Rīgas hematoloģijas centrs”

2009.gada 11.augusta hematologu konsīlija slēdzienam, bez Medikamenta

lietošanas pieteicējai nebūs iespējams uzturēt dzīvības funkcijas.

Atbilstoši Noteikumiem Nr.899, nosakot zāļu iegādes izdevumiem

paredzēto kompensācijas apjomu, vērā tiek ņemts arī tas, vai zāles ir iekļautas

kompensējamo zāļu sarakstā. Izejot no tā, vai zāles ir iekļautas kompensējamo

zāļu sarakstā, tiek piemērots viens no diviem Noteikumos Nr.899 noteiktajiem

zāļu kompensācijas mehānismiem: vispārējais vai individuālais. Individuālā

kompensācijas mehānisma ietvaros zāļu iegādes izdevumi, cita starpā, tiek

kompensēti gadījumos, ja pacientam noteiktā diagnoze ir iekļauta Noteikumu

Nr.899 1.pielikumā, taču attiecīgās slimības ārstēšanai paredzētās zāles nav

iekļautas kompensējamo zāļu sarakstā. Šādiem gadījumiem Noteikumu Nr.899

100.punkts paredz, ka zāles kompensē apjomā, kas nepārsniedz Ls 10 000

vienam pacientam 12 mēnešu periodā.

[2.3] Pieteicēja atsaucas uz Satversmes tiesas 2007.gada 28.februāra

lēmumā lietā Nr.2006-41-01 konstatēto, papildus norādot, ka pieteicējas

gadījums uzskatāms par netipisku, tāpēc Noteikumos Nr.899 paredzētā

medikamentu kompensācijas maksimālā apmēra ierobežojuma piemērošana

pieteicējas gadījumā nav pieļaujama, jo Medikaments ir ļoti efektīvs pieteicējai

konstatētās slimības ārstēšanā, turklāt tas ir vienīgais specifiskais medikaments,

kas lietojams, lai nerastos slimības recidīvs.

Konkrētajā gadījumā kompensācijas apmēra ierobežojumam līdz Ls 10

000 gadā nav Satversmes tiesas spriedumā norādītā leģitīmā mērķa – nodrošināt

pēc iespējas plašākā personu loka tiesības uz veselību, jo, kompensējot Sprycel

(Ls 103,11 dienā) Glivec (Ls 112,30 dienā) vietā, valstij nerodas papildus

izdevumi, līdz ar to nav objektīva pamata apgalvot, ka tiktu liegtas tiesības

saņemt medikamentus kādam citam pacientam. Gan Aģentūrai, gan Ministrijai ir

jāņem vērā Satversmes tiesas iepriekš spriedumos paustais atzinums, ka

atšķirīgai attieksmei nav objektīva un saprātīga pamata, ja tai nav leģitīma

mērķa vai arī, ja nav samērīgas attiecības starp izraudzītajiem līdzekļiem un

nospraustajiem mērķiem. Veselības ministrijai un Aģentūrai ir zināms Sprycel

pārākums, gan izmaksu, gan ārstnieciskās efektivitātes ziņā attiecībā uz

pieteicējas diagnozi – HML (hroniska mieloleikoze) hroniskā fāzē (C92.1) ar

rezistenci pret Glivec, salīdzinot ar Glivec, kas ir iekļauts kompensējamo

medikamentu sarakstā.

[2.4] Pieteicējai nav naudas uzkrājumu un vidējā mēneša izpeļņa pēc

nodokļu nomaksas 2008.gada decembrī bija Ls 665,68. Pat gadījumā, ja

pieteicējas mēneša ienākumi tiktu pilnībā novirzīti Medikamenta iegādei,

pieteicējas viena mēneša ienākumi sastādītu tikai 21,5% no viena Medikamenta

70mg iepakojuma vērtības. Tādējādi, izmantojot Lēmumā norādīto

kompensējamo summu par vienu Medikamenta 70mg iepakojumu, pieteicēja to

varētu iegādāties tikai gadījumā, ja pati piemaksātu summu, kas sastāda gandrīz

četru mēnešu ienākumu kopsummu. Ievērojot minēto, lēmums kompensēt

pieteicējai Ls 769,23 no Medikamenta 70mg viena iepakojuma vērtības nav

izmantojams Medikamenta iegādei tā iemesla dēļ, ka pieteicējas ienākumi neļauj

segt starpību starp Medikamenta aptiekas cenu un Aģentūras kompensēto

summu pat par vienu Medikamenta 70mg iepakojumu.

Ar Lēmumu ne tikai netiek sasniegts viens no Noteikumu Nr.899

mērķiem – kompensēt Medikamenta iegādes izdevumus personām, kurām zāles

nepieciešamas, lai uzturētu dzīvības funkcijas, bet gan tiek padarīts neiespējams.

Formāli vērtējot, Aģentūra ir pieņēmusi, bet Ministrija atstājusi spēkā lēmumu,

ar kuru pieteicējai tiek kompensēti zāļu iegādes izdevumi Ls 10 000 apmērā,

taču faktiski, ievērojot Medikamenta izmaksas un kompensējamās summas

sadalījumu, pieteicējai nav reālu iespēju izmantot tiesības uz zāļu iegādes

izdevumu kompensāciju pat vienam zāļu iepakojumam. Apstrīdot Aģentūras

lēmumu Ministrijā, pieteicēja uz šiem apstākļiem norādīja un lūdza, lai

gadījumā, ja Ministrija noraida pieteicējas lūgumu par Medikamenta iegādes

izdevumu kompensēšanu 100% apmērā visam ārstēšanās periodam, tiktu

pieņemts lēmums par vismaz trīs Medikamenta 70mg iepakojumu iegādes

izdevumu kompensēšanu Ls 10 000 apmērā. Taču Ministrija Aģentūras lēmumu

atstāja negrozītu, apzinoties, ka administratīvā akta formulējums ir tāds, kurš

pieteicējai liedz iespēju izmantot tiesības uz Medikamenta iegādes izdevumu

kompensēšanu.

[2.5] Viens no Noteikumu Nr.899 mērķiem ir nodrošināt personām

Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 111. un 93.pantā

garantētās tiesības, proti, panākt, lai personas, kurām ir smagas, dzīvību

apdraudošas saslimšanas ar lielām ārstēšanai nepieciešamo zāļu izmaksām,

saņemtu no valsts nepieciešamo palīdzību zāļu iegādes izdevumu kompensācijas

veidā.

Lai gan Glivec un Sprycel izmaksas ir līdzīgas un pieteicējas diagnoze nav

mainījusies, proti, pieteicējas slimība joprojām ir tāda, kas apdraud dzīvību, un

tās ārstēšanai Sprycel ir efektīvs un vienīgais piemērotais medikaments, šobrīd

pieteicējas ārstēšanai nepieciešamā Medikamenta izmaksas par vienu

iepakojumu tiek kompensētas tik niecīgā apjomā, kas faktiski vispār liedz

pieteicējai iespēju iegādāties dzīvības uzturēšanai nepieciešamo medikamentu.

[2.6] Lai pieņemtu administratīvo aktu, kas atbilst tiesību principiem un

cilvēktiesībām, Ministrijai un Aģentūrai bija jāvērtē, vai lēmums kompensēt

pieteicējai nepieciešamā medikamenta izmaksas tikai Ls 10 000 apmērā, nevis

100% apmērā, ir samērīgs ar to labumu, ko sabiedrība iegūst caur kompensācijas

robežu ievērošanu.

Pieņemot lēmumu par Medikamenta izmaksu kompensēšanu tikai Ls

769,23 apmērā par vienu iepakojumu, Aģentūra ir rīkojusies veidā, kurš liedz

pieteicējai iespēju saņemt pienācīgu valsts garantēto palīdzību medicīniskās

palīdzības minimuma veidā un novedīs pie letālām sekām, jo bez Medikamenta

lietošanas iestāsies pieteicējas nāve. Tādējādi atzīstams, ka lēmuma pieņemšanā,

nosakot kompensācijas robežas Ls 10 000 apmērā, Ministrija ir pārkāpusi

pieteicējas cilvēktiesības, kuras paredzētas Satversmes 111. un 93.pantā.

[3] Ministrija rakstveida paskaidrojumā tiesai norādīja, ka pieteicējas

pieteikumu neatzīst, pamatojoties uz turpmāk minētajiem argumentiem.

[3.1] Pieteicējas apgalvojumam, ka Aģentūrai bija pienākums pieņemt

lēmumu par medikamenta kompensāciju pieteicējai pilnā apmērā, nav tiesiska

pamata.

Noteikumos Nr.899 tiek izdalīti divi kompensēšanas mehānismi:

1) vispārējais – medikamentu kompensācija atbilstoši kompensējamo

zāļu A, B un C sarakstam un Noteikumu Nr.899 1.pielikumā iekļauto diagnožu

ārstēšanai. Vispārējā kārtībā kompensējamie medikamenti ir: a) ārstnieciski

izvērtēti; b) ekonomiski novērtēti.

2) individuālais – ietverts Noteikumos Nr.899 XII.nodaļā „Zāļu un

medicīnisko ierīču kompensācija individuālām personām”, paredzot

kompensācijas iespējas izņēmumu gadījumos, kad medikaments nav ārstnieciski

un ekonomiski izvērtēts un bez konkrētā medikamenta lietošanas nav iespējams

uzturēt pacienta dzīvības funkcijas. Šajā gadījumā nav pierādīta medikamenta

terapeitiskā efektivitāte, atbilstība konkrētu slimību ārstēšanas shēmām un

vadlīnijām u.c. nozīmīgiem faktoriem, kā arī nav medikamenta izmaksu

novērtējums.

Noteikumu Nr.899 4.punkts nosaka kompensējamo zāļu sarakstā (A, B un

C saraksts) iekļauto zāļu kompensācijas kategorijas jeb kompensācijas apmērus

(robežās no 50% līdz 100%) pacientiem. Tas izriet no Noteikumu Nr.899

3.punktā ieviestā terminu apzīmējuma: „Kompensējamo zāļu sarakstā (saraksts,

kurā iekļauto zāļu un medicīnisko ierīču iegādes izdevumus atbilstoši šiem

noteikumiem sedz no kompensācijai piešķirtajiem līdzekļiem) iekļauto zāļu”.

Pieteicējas pieprasītās zāles nav iekļautas Noteikumu Nr.899

6.3.apakšpunktā noteiktajā kompensējamo zāļu sarakstā (A, B un C saraksts), kā

arī diagnoze nav iekļauta Noteikumu Nr.899 1.pielikumā esošajā to slimību

sarakstā, kurām zāļu iegādes izdevumi tiek kompensēti.

Ministrija norāda, ka „kompensējamo zāļu sarakstā (A, B un C saraksts)

iekļauto zāļu iegādes izdevumu kompensācija” un „zāļu iegādes izdevumu

kompensācija individuālām personām” ir atšķirīgi termini un tiesiskās attiecības,

kuras tie apzīmē, pakļaujas atšķirīgam tiesiskajam regulējumam Noteikumos

Nr.899.

[3.2] Noteikumu Nr.899 92.2.apakšpunktā minētajā gadījumā Aģentūra

saskaņā ar minēto noteikumu 95.punktu pieņem lēmumu par zāļu iegādes

izdevumu kompensāciju 1.pielikumā noteiktā apmērā, izņemot 100.punktā

minēto gadījumu. Noteikumu Nr.899 100.punkts satur atsauci, kas nosaka

ierobežojumu saņemt zāļu iegādes izdevumu kompensāciju saskaņā ar

XII.nodaļas noteikumiem, paredzēto vienam pacientam 12 mēnešu periodā ne

vairāk kā Ls 10 000 apmērā. No minētajām normām izriet, ka Aģentūra,

pieņemot lēmumu par pieteicējas lūgumu, zāļu iegādes izdevumus kompensē ne

vairāk kā Ls 10 000 apmērā vienam pacientam 12 mēnešu periodā.

Saskaņā ar Noteikumu Nr.899 100.punktu Aģentūra lēmumā par zāļu

iegādes izdevumu kompensāciju individuālai personai norāda iegādes izdevumu

kompensācijas apmēru par vienu zāļu iepakojumu un gadījumos, kad tie

pārsniedz minēto Ls 10 000 robežu, Aģentūras lēmumā norādīto starpību jāsedz

pacientam, saņemot zāles aptiekā. Saskaņā ar Noteikumu Nr.899 101.punktu

Aģentūra zāles konkrētajam pacientam piešķir ārstēšanas kursam, nepārsniedzot

12 mēnešu periodu, pēc minētā perioda beigām pacientam atkārtoti jāvēršas

Aģentūrā.

[3.3] Nepamatots ir pieteicējas apgalvojums, ka Aģentūra, pieņemot

lēmumu, nav ievērojusi Satversmē nostiprinātās tiesības.

Ministru kabinets noteicis vienveidīgu Aģentūras rīcību gadījumos, kad

personām bez konkrēto zāļu lietošanas nav iespējams uzturēt pacienta dzīvības

funkcijas. Noteikumi Nr.899 neparedz Aģentūrai rīcības brīvību, pieņemot

lēmumu par individuālu zāļu izdevumu kompensāciju. Ņemot vērā, ka iestādei ir

pienākums rīkoties atbilstoši tiesību normu prasībām, iestāde nevar izvērtēt tādus

lietderības apsvērumus, kas balstīti uz to, lai rīkotos pretēji tiesību aktu prasībām.

Zāļu iegādes izdevumu kompensācijas apjoms individuālām personām,

kādā ir noteikta zāļu iegādes izdevumu kompensācija, ir cieši saistīts ar valsts

ekonomiskajām iespējām personu pamattiesību aizsardzībā. Zāļu kompensācijai

piešķirtais finanšu apjoms, tajā skaitā, individuāliem pacientiem paredzētais, ir

ierobežots, tādēļ valsts resursu ierobežotība uzliek par pienākumu rīkoties ar tiem

racionāli, nodrošinot Satversmē iekļautās tiesības. Neievērojot Noteikumu

Nr.899 ierobežojumus, tiktu apdraudēta citu pacientu tiesības saņemt zāles,

kuras viņiem pienākas saskaņā ar normatīvajos aktos paredzētajām garantijām.

[3.4] Kompensējamo zāļu sarakstā tiek iekļautas zāles, kurām veikta

ārstnieciskā un ekonomiskā novērtēšana, kas ietver ārstēšanās izmaksu

izvērtēšanu, lietojot attiecīgās zāles vai medicīniskās ierīces, un to ietekmi uz

kompensācijai piešķirtajiem līdzekļiem, kā arī jauno zāļu vispārīgo nosaukumu,

terapeitisko efektivitāti un izmaksas, salīdzinot ar citu pieejamo ārstēšanas

veidu. Zāles, kuru izmaksas ir nesamērīgas ar to ārstniecisko efektivitāti, netiek

iekļautas Kompensējamo zāļu sarakstā.

[3.5] Valsts budžeta līdzekļi, kas piešķirti zāļu iegādes izdevumu

kompensācijai, ir ievērojami, bet tie joprojām nav pietiekami, lai nodrošinātu

visu pacientu vajadzības. Ja pacientiem, kuriem ir nepieciešamas individuāli

kompensējamās zāles, tiks piešķirtas tiesības saņemt kompensāciju 100% apmērā

arī tad, ja ražotāja noteiktā zāļu cena ir ekonomiski nepamatota un valsts budžeta

finansiālajām iespējām neatbilstoša, izveidosies cita nevienlīdzība. Proti,

paaugstinātu izmaksu zāļu kompensācijas rezultātā tiks izlietoti budžeta līdzekļi

mazāka pacientu skaita vajadzību nodrošināšanai un palielināsies nenodrošinātās

prasības citām pacientu grupām, kuru slimības tāpat ir pieskaitāmas pie

hroniskām, dzīvību apdraudošām slimībām vai slimībām, kas izraisa smagu

neatgriezenisku invaliditāti. Atšķirīgā attieksme pret personām ir objektīvi

pamatota ar citu personu tiesību uz veselību ievērošanu, kā arī, ņemot vērā

iepriekš minētos apsvērumus, tā ir samērīga.

[4] Latvijas Republikas Veselības norēķinu centrs (turpmāk – VNC)

rakstveida paskaidrojumā tiesai norāda, ka pievienojas Ministrijas

paskaidrojumiem.

[5] Ar Administratīvās rajona tiesas 2010.gada 29.novembra spriedumu

pieteikums apmierināts.

Spriedums pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[5.1] Aģentūras 2009.gada 10.marta lēmums Nr.10/1.1-10/1509, ar kuru

grozīts Aģentūras 2009.gada 17.februāra lēmums Nr.10/1.1-16/185 daļā, ir

uzskatāms par labvēlīgu administratīvo aktu, jo pieteicējai nav atteikts

kompensēt zāļu izdevumus. Tomēr pieteicējas maksājamā summa ir tik liela, ka

zāļu iegāde faktiski nav iespējama. Līdz ar to secināms, ka pieteicēja ir vērsusies

tiesā, lai panāktu vēl labvēlīgāka administratīvā akta izdošanu, ar kuru

pieteicējai zāļu iegādes izdevumi tiktu segti 100% apmērā.

[5.2] Lietā nav strīda par to, ka pieteicējas slimība – hroniska

mieloleikoze – ir hroniska, dzīvību apdraudoša slimība, kuras ārstēšanā ir

nepieciešama attiecīgu zāļu lietošana, lai uzturētu pacienta dzīvības funkcijas,

kas atbilst Noteikumu Nr.899 4.1.apakšpunktā noteiktajai I kategorijai, kurai

būtu piešķirama zāļu izmaksu kompensācija 100% apmērā.

Lietā nav strīda arī par to, ka uz Lēmuma pieņemšanas brīdi

kompensējamo zāļu sarakstā pieteicējas slimības – hroniskas mieloleikozes –

ārstēšanai bija iekļautas tikai zāles Glivec (Imatinib), bet pieteicējai

nepieciešamās zāles - Dasatinib (Sprycel) 70 mg – nebija iekļautas

kompensējamo zāļu sarakstā.

[5.3] Kārtība, kādā kompensējami zāļu iegādes izdevumi individuālos

gadījumos, kas attiecināma arī uz izskatāmo lietu, ietverta Noteikumu Nr.899

XII.nodaļā.

Izvērtējot minēto noteikumu tiesību normas kopsakarā (tulkojot tās

sistēmiski), tiesa secināja, ka Ministru kabinets, atzīstot, ja pacientam konstatēta

hroniska, dzīvību apdraudoša slimība vai slimība, kas izraisa smagu

neatgriezenisku invaliditāti un kuras ārstēšanā ir nepieciešama attiecīgo zāļu

lietošana, lai uzturētu pacienta dzīvības funkcijas, ir piešķirama kompensācija

100% apmērā (Noteikumu Nr.899 4.1.apakšpunkts), tomēr individuālos

gadījumos, ja attiecīgās personai nepieciešamās zāles nav iekļautas

kompensējamo zāļu sarakstā, tomēr it noteicis zāļu kompensācijas apmēru

individuālām personām ne vairāk kā Ls 10 000 12 mēnešu periodā.

Līdz ar to tiesa piekrita Ministrijai, ka Noteikumos Nr.899 ir izdalīti divi

kompensēšanas mehānismi: 1) vispārējais mehānisms – medikamenti tiek

kompensēti atbilstoši kompensējamo zāļu A, B un C sarakstam un Noteikumu

Nr.899 1.pielikumā iekļauto diagnožu ārstēšanai; 2) individuālais mehānisms –

ietverts Noteikumos Nr.899 XII.nodaļā „Zāļu un medicīnisko ierīču

kompensācija individuālām personām”.

[5.4] Satversmes tiesa ar 2008.gada 29.decembra spriedumu lietā

Nr.2008-37-03 atzina Noteikumu Nr.899 100.punktu un 100.1punktu par

atbilstošiem Satversmes 91.pantam.

No Administratīvā procesa likuma (turpmāk – APL) 17.panta piektās

daļas izriet, ka arī tiesai ir saistoša Satversmes tiesas sniegtā tiesību normu

interpretācija. Tādējādi, piemērojot Satversmes tiesas sniegto Noteikumu Nr.899

interpretāciju, tiesa secināja, ka noteiktie ierobežojumi, kas paredz segt zāļu

iegādes izdevumus individuāliem pacientiem, ierobežojot maksimālo

kompensācijas apmēru ar 10 000 latiem 12 mēnešu periodā, ir samērīgi.

[5.5] Tā kā lietā konstatētie faktiskie apstākļi atbilst Noteikumos Nr.899

individuālajām personām noteiktajam tiesiskajam sastāvam (pieteicējai ir

diagnosticēta Noteikumu Nr.899 1.pielikumā 5.14.9.punktā minētā slimība –

„Mieloleikoze”, kā arī Medikaments uz Lēmuma pieņemšanas brīdi nebija

iekļauts kompensējamo zāļu sarakstā), tiesa secināja, ka gan Aģentūra, pieņemot

sākotnējo lēmumu, gan Ministrija, pieņemot galīgo administratīvo aktu, ar kuru

pieteicējai tiktu kompensēti zāļu iegādes izdevumi ne vairāk kā 10 000 latu 12

mēnešu periodā, ir vadījušās no rakstītajās tiesību normās noteiktā. Tomēr,

tiesas ieskatā, lai gan pieņemtais Lēmums formāli atbilst tiesību normām,

Ministrija konkrētajā gadījumā nepamatoti nav ņēmusi vērā īpašos apstākļus un

nav vērtējusi to, vai pieņemot šādu Lēmumu, netiek būtiski aizskartas pieteicējas

cilvēktiesības, kā arī to, vai šāds Lēmums ir uzskatāms par samērīgu.

[5.6] Lietā nav strīda par to, ka ar Lēmumu faktiski tiek ierobežotas

pieteicējas pamattiesības – tiesības uz dzīvību. Tas nozīmē, ka atkāpe no

Noteikumos Nr.899 noteiktajām sekām ir iespējama tad, ja tiek konstatēts, ka

pieteicējas gadījums ir netipisks un, piemērojot Noteikumu Nr.899 tiesību

normas, attiecībā pret pieteicēju netiek ievērots samērīguma princips un iegūtais

rezultāts pret pieteicēju ir netaisnīgs.

Netipisks ir tāds gadījums, kas izpilda visus likuma normas tiesiskā

sastāva nosacījumus, taču ar to nesaraujami ir saistīti papildu apstākļi, kas

būtiski maina šī gadījuma raksturu. Netipiskus gadījumus likumdevējs nav

apzinīgi ietvēris savā likuma normā īstenotajā gribā, jo tas tos nav paredzējis (ja

tas tos būtu paredzējis, tad, attiecīgā normas sastāva ietvaros definējot tipisko

gadījumu, būtu tos iekļāvis). Tas līdz ar to attiecībā uz netipiskajiem

gadījumiem nav izdarījis arī samērīguma apsvērumus un nav iekļāvis tos normā

paredzētajās tiesiskajās sekās (sk. Levits E., Samērīguma princips un obligātais

administratīvais akts. Jurista vārds, 27.03.2007., Nr.13). Samērīguma princips ir

viens no principiem, kas ir vērsts uz taisnīguma īstenošanu. Taisnīgums ir

likuma augstākā mēraukla. Tādēļ tiesiskām sekām taisnīgi jānoregulē attiecīgā

tipiskā situācija, kas noteikta likuma normas tiesiskajā sastāvā (sk. Levits E.,

Samērīguma princips un obligātais administratīvais akts. Jurista vārds,

27.03.2007., Nr.13). Ņemot vērā to, ka tiesiskajām attiecībām ir jābūt taisnīgi

noregulētām tipiskajā situācijā, vēl jo vairāk tiesiskajām attiecībām ir jābūt

taisnīgi noregulētām arī netipiskā situācijā.

Ja par tipiskām situācijām atzītu visas tās situācijas, kad pirmšķietami

izpildās tiesiskās normas sastāvs un būtu jāiestājas tajā paredzētajām sekām, tad

tiesību piemērotājam pie netipiskām situācijām vispār nebūtu iespējams nonākt,

jo visas situācijas tiktu atzītas par tipiskām. Tāpēc tiesību piemērotājam

gadījumos, kad ir izdodams obligātais administratīvais akts, ir nepieciešams

rūpīgi izvērtēt visus konkrētā gadījuma faktiskos apstākļus un izdarīt secinājumu

par tiesību normas piemērošanu, vērtējot iegūtā rezultāta samērīgumu un tā

atbilstību taisnīgumam, kā arī ņemot vērā to, ka katra persona ir unikāla un tai ir

tiesības baudīt cilvēka cieņu neaizskarošu attieksmi no valsts puses.

[5.7] Lai secinātu, ka pieteicējas gadījums ir netipisks, lietā ir

noskaidrojams vai pastāv vismaz viens no turpmāk norādīto apstākļu kopuma.

Proti, vai: 1) ir pierādīta un zināma Medikamenta terapeitiskā efektivitāte un ir

iespējams paredzēt dzīvildzi. Medikaments tiek plaši pielietots mieloleikozes

ārstēšanā pacientiem, kuriem ir izveidojusies rezistence pret iepriekšējo terapiju,

kā arī to, vai Medikaments nav jaunas zāles; 2) Medikaments pieteicējai tiek

lietots atbilstoši noteiktās diagnozes ārstēšanas shēmām un vadlīnijām; 3)

pieteicējai noteiktā diagnoze nav reta; 4) ir iespējams plānot līdzekļus valsts

budžetā, lai nodrošinātu šo zāļu iekļaušanu kompensējamo zāļu sarakstā.

[5.8] Izvērtējot to, vai ir pierādīta un zināma Medikamenta terapeitiskā

efektivitāte un ir iespējams paredzēt dzīvildzi, kā arī to, vai Medikaments nav

jaunas zāles un tiek plaši pielietotas mieloleikozes ārstēšanā pacientiem, kam ir

izveidojusies rezistence pret iepriekšējo terapiju, tiesa secināja turpmāk minēto.

Sprycel (Dasatinib) 2005.gada 23.decembrī tika apstiprinātas kā zāles reto

slimību ārstēšanai (sk. Eiropas publiskā novērtējuma ziņojumu EMEA/H/C/709,

pieejams http://www.emea.europa.eu). Tādējādi secināms, ka tās ir salīdzinoši

jaunas zāles.

Saskaņā ar Sprycel zāļu aprakstu, kas publicēts Eiropas medicīnas

aģentūras (European Medicines Agency) interneta mājas lapā

(http://www.emea.europa.eu/humandocs/PDFs/EPAR/sprycel/H-709-PI-lv.pdf),

katrā Sprycel 20 mg apvalkotā tabletē ir 20 mg aktīvās ķīmiskās vielas (ATC)

dasatiniba (dasatinib) (monohidrāta veidā). Zāļu aprakstā norādīts, ka Sprycel

lieto pieaugušajiem hroniskas mieloleikozes (HML) ārstēšanai, hroniskā,

akcelerācijas vai blastu stadijās ar iepriekšējas terapijas, tostarp imatiniba

mesilāta rezistenci vai nepanesamību, gadījumos. Ieteicamā zāļu Sprycel

sākumdeva hroniskas mieloleikozes hroniskā stadijā ir 100 mg dasatiniba vienu

reizi dienā, lietojot iekšķīgi konsekventi vai nu no rīta, vai vakarā.

Tiesa konstatēja, ka pieteicēja Medikamentu lieto jau no 2008.gada

februāra un ir gūti pozitīvi rezultāti. Jau 2008.gada 10.jūlija SIA “Rīgas

Austrumu klīniskā universitātes slimnīca” klīnikas “Linezers” hematologu

konsīlijs ir secinājis, ka Sprycel ir vienīgais specifiskais medikaments, kas

lietojams, lai saglabātu pilnu citoģenētisko remisiju, pieteicējai bez minētā

medikamenta nav iespējams uzturēt dzīvības funkcijas.

SIA „Rīgas hematoloģijas centrs” hematologu konsīlija Slēdzienā

norādīts, ka saņemot Medikamentu, BCR-ABL gēna koncentrācija kopš

2008.gada 20.maija ir samazinājusies līdz 0,08%, kā arī tika veikta citoģenētikas

analīze, kur analizētajās 20 plātnītēs tikai vienā tika atrasta 8.hromosomas

trisomija, pārējās plātnītēs konstatēja sievietes kariopu bez pataloģiskām

izmaiņām, kas liecina par pilnu citoģenētisku remisiju un labu terapijas

efektivitāti. Šādā situācijā ir medicīniskas indikācijas turpināt terapiju ar

Medikamentu. Arī 2010.gada 3.marta SIA “Rīgas Austrumu klīniskā

universitātes slimnīca” hematologu konsīlija slēdzienā ir norādīts, ka lietojot

Medikamentu, ir panākta slimības remisija.

Tā kā pieteicēja lūdz izdot labvēlīgāku administratīvo aktu, tiesa vērtēja

arī hematologu konsīliju 2009.gada un 2010.gada slēdzienus, proti, arī faktiskos

apstākļus, kādi pastāv lietas izskatīšanas laikā, nevis tikai Lēmuma pieņemšanas

brīdī.

Ievērojot iepriekš minēto tiesa konstatēja, ka ir pierādīta un zināma

Medikamenta terapeitiskā efektivitāte attiecībā uz pieteicēju un, lietojot zāles, ir

iespējams paredzēt dzīvildzi. Tāpat tiesa konstatēja, ka Medikaments nav jaunas

zāles un tiek plaši pielietotas mieloleikozes ārstēšanā pacientiem, kam ir

izveidojusies rezistence pret iepriekšējo terapiju.

[5.9] Pieteicēja no 2004.gada jūlija slimo ar hronisku mieloleikozi,

Filadelfijas hromosoma pozitīva. Valsts Hematoloģijas Centrā slimniece

saņēmusi poliķīmijterapijas kursus ar Hydrea, Agapurīnu, Glivec. Šajā laikā

Viļņas Santariskiu Universitātes klīnikā uzsākta alogēna donora meklēšana, lai

veiktu alogēnu asins cilmes šūnu transplantāciju. Līdz šim piemērots donors nav

atrasts, jo sameklētā potenciālā donore, kas pēc HLA saderības ir 8/10, ņemot

vērā, ka donore ir sieviete un saderība nav 10/10, pacientei ir ļoti augsts risks

komplikācijām un transplantāts pret saimnieku slimības attīstībai, tādēļ

piemērotāka donora meklēšana norit joprojām ik pa 3 mēnešiem.

2006.gada 24.novembrī BCR-ABL gēna koncentrācija bija 6,64 – 01 =

46,7%, bet BCR - ABL gēna koncentrācija 2007.gada 14.augustā pieauga līdz

1,15 + 00 = 81%, kas liecināja par Imatinib (Glivec) rezistenci.

Sprycel ir pretvēža zāles. Tās lieto pieaugušu leikēmijas (balto

asinsķermenīšu vēža) pacientu ārstēšanai un akūtas limfoblastiskās leikēmijas

(ALL) gadījumā, kad limfocīti (cits balto asinsķermenīšu veids) vairojas pārāk

ātri, vai arī HML blastu fāzē, kad pacientiem ir pozitīvs Filadelfijas hromosomas

tests (Ph+). Tas nozīmē, ka daļa pacienta gēnu ir pārkārtojusies un izveidojusi

īpašu hromosomas veidu, ko sauc par Filadelfijas hromosomu. Šī hromosoma

ražo fermentu, kas izraisa leikēmiju. Sprycel lieto pacienti ar nepanesamību vai

gadījumos, kad slimība nepakļaujas ārstēšanai ar citām zālēm.

Pacientiem Sprycel sākumdeva ir 70 mg divreiz dienā, ieņemot vienu

tableti no rīta un vienu vakarā (sk. Eiropas publiskā novērtējuma ziņojumu

EMEA/H/C/709, pieejams http://www.emea.europa.eu).

Tādejādi tiesa secināja, ka Medikaments pieteicējai tiek ordinēts un lietots

atbilstoši noteiktās diagnozes ārstēšanas shēmām un vadlīnijām. Tāpat tiesa

secināja, ka pieteicējai diagnosticētā slimība tiek uzskatīta par retu (sk. Eiropas

publiskā novērtējuma ziņojumu EMEA/H/C/709, pieejams

http://www.emea.europa.eu).

[5.10] Valsts var plānot līdzekļus medikamentu kompensāciju izmaksām,

ja attiecīgās zāles ir iekļautas kompensējamo medikamentu sarakstā un ir zināms

to pacientu skaits, kam būs nepieciešams kompensēt attiecīgās zāles.

2008.gada 15.janvārī Zāļu cenu valsts aģentūrā, atbilstoši Noteikumu

Nr.899 noteiktajai kārtībai, SIA „PharmaSwiss Latvia” iesniedza iesniegumu, ar

kuru lūdza iekļaut Sprycel (Dasatinib) apvalkotas tabletes 20mg un 50mg

kompensējamo zaļu sarakstā. Zāļu cenu valsts aģentūra veica šo zāļu

ārstniecisko ekspertīzi iesniegumā minētajām diagnozēm – C92.1 Hroniska

mieloleikoze – pacientiem, kuriem ir attīstījusies rezistence vai tie netolerē

iepriekšējo terapiju, tai skaitā terapiju ar Imatinib un C91.0 Akūta limfoleikoze

ar pozitīvu Filadelfijas hromosomu (PH+) – pacientiem, kuriem ir attīstījusies

rezistence vai tie netolerē iepriekšējo terapiju.

Zāļu cenu valsts aģentūra ir izvērtējusi iesniegumus un sākotnēji atteica

iekļaut zāles kompensējamo medikamentu sarakstā. Tomēr, kā tiesas sēdē

norādīja atbildētājas pārstāves, 2010.gada 19.oktobra oficiālajā laikrakstā

„Latvijas Vēstnesis” ir publicēts Valsts ekonomikas centra 2010.gada

22.septembra lēmums Nr.417, ar kuru Medikaments 50mg Nr.60 tiek iekļauts

kompensējamo zāļu C sarakstā. Līdz ar to secināms, ka valsts ir apņēmusies

apmaksāt arī Medikamenta izdevumus, secinot, ka tā ārstnieciskā efektivitāte ir

pierādīta un arī ekonomiski tas ir izvērtēts.

Līdz ar to, tiesas ieskatā, nav pamata uzskatīt, ka pieteicējas gadījumā

būtu piemērojams individuālais kompensāciju mehānisms, kas ietverts

Noteikumos Nr.899 XII.nodaļā „Zāļu un medicīnisko ierīču kompensācija

individuālām personām”.

[5.11] Ņemot vērā iepriekš minēto, tiesa secināja, ka pieteicējas gadījums

atšķiras no tipiskā ar to, ka Medikamenta efektivitāte ir pierādīta. It īpaši nav

šaubu par Medikamenta terapeitisko efektivitāti tieši pieteicējai. Pie tam

pieteicēja Medikamentu lieto atbilstoši noteiktās diagnozes ārstēšanas shēmām

un vadlīnijām. Turklāt ārstu konsīlija slēdzienā, kā arī pētījumos ir norādīts, ka

nepastāv cita alternatīva terapija pacientiem, kam ir attīstījusies rezistence pret

iepriekšējo terapiju.

Lai gan tiesa ir konstatējusi, ka pieteicējas slimība ir reta un Medikaments

ir jaunas zāles, tomēr uzskatāms, ka šie apstākļi nav tik būtiski, lai izdarītu

secinājumu, ka pieteicējas gadījums ir tipisks un pilnībā iekļaujas Noteikumu

Nr.899 normas, kas paredz ierobežojumus individuālām personām, noteiktajā

tiesiskajā sastāvā. Šajā situācijā noteicošais ir tieši pieteicējai pielietotās

terapijas efektivitāte, ārstu viedoklis par tās turpināšanu un tās pielietošana

atbilstoši zāļu lietošanas vadlīnijām attiecīgajai diagnozei.

[5.12] Izlemjot jautājumu par pieteicējai labvēlīgāka administratīvā akta

izdošanu, ir ņemams vērā, ka faktiskie apstākļi, kādos atrodas pieteicēja ir

netipiski un pilnībā neiekļaujas piemērojamās tiesību normas sastāvā, kā arī

Vācijas konstitucionālās tiesas 1997.gada 16.septembra spriedumā lietā

Nr.1BvR 347/98 paustā atziņa, ka ir apmaksājama tādas dzīvību apdraudošas vai

nāvīgas slimības ārstēšana atbilstoši ārsta izvēlētajām ārstniecības metodēm, ja

izredzes uz izārstēšanos vai ievērojamu pozitīvu ietekmi uz slimības norisi ir

pārliecinoši augstas

(http://www.bverfg.de/en/decisions/rs20051206_1bvr034798.html). Līdz ar to

tiesa uzskatīja, ka nav samērīgi pieteicējai atteikt segt Medikamenta iegādes

izdevumus 100% apmērā, jo attiecībā pret pieteicēju nebūtu taisnīgi pieļaut šādu

ierobežojumu, kas liedz viņai iespēju turpināt ārstēšanos, kas pieteicējai ir

efektīva, kā arī atteikums segt zāļu izdevumus var novest pie pieteicējas nāves.

[5.13] Izvērtējot Satversmes tiesa 2006.gada 11.decembra sprieduma lietā

Nr. 2006-10-03 22.punktā, Senāta 2004.gada 20.aprīļa sprieduma lietā Nr.SKA-

33 11.punktā izklāstītās atziņas, tiesa secināja, ka lietā ir pieļaujama atkāpe no

Noteikumos Nr.899 noteiktā zāļu kompensācijas apmēra ierobežojuma, jo

ierobežojums attiecībā pret pieteicēju nav samērīgs un taisnīgs. Tādejādi tiesa

var lemt par pienākuma uzlikšanu atbildētājam segt pieteicējai Medikamenta

iegādes izdevumus 100% apmērā.

[5.14] Ministrijas arguments, ka Noteikumi Nr.899 neparedz Aģentūrai

rīcības brīvību, pieņemot lēmumu par individuālu zāļu izdevumu kompensāciju,

nevar būt par pamatu, lai atteiktu pieteicējai kompensēt viņai nepieciešamo zāļu

iegādi. Proti, pieteicējas gadījums ir īpašs, jo pieteicējai ir rezistence pret zālēm

Glivec, kas ir iekļauts kompensējamo zāļu sarakstā. Tādu personu, kam ir

rezistence pret zālēm Glivec ir salīdzinoši maz, tādējādi, tas uzskatāms par vērā

ņemamu apstākli, kas var būt par pamatu, lai lemtu par Medikamenta izdevumu

kompensāciju 100% apmērā.

Ministru kabinets nav vērtējis visus apstākļus, kā arī individuālus

gadījumus, kad ar Ls 10 000 kompensāciju varētu būt par maz, īpaši gadījumos,

kad tiek skartas Satversmes 93.pantā nostiprinātas personas tiesības uz dzīvību.

Saskaņā ar Satversmes 91.pantu visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un

tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.

Savukārt Satversmes 93.pants noteic, ka ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā

likums. Tiesas vērtējumā gadījumos, kad tiek skartas personas tiesības uz dzīvību

un pastāv tik būtisks apstāklis kā rezistence pret zālēm, kas ir iekļautas

kompensējamo zāļu sarakstā, saskaņā ar vienlīdzības principu līdzīgas zāles, kas

ir piemērotas personai, ir kompensējamas pilnā apmērā.

[5.15] No Farmācijas likuma un Noteikumos Nr.899 ietvertajām tiesību

normām un pamatprincipiem secināms, ka Latvijas valsts, realizējot Satversmes

1.pantā noteikto, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, kā arī

111.pantā noteikto, ka valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam

medicīniskās palīdzības minimumu, ir apņēmusies daļēji vai pat pilnā apmērā

kompensēt cilvēka dzīvības nodrošināšanai nepieciešamās zāles, pirmām kārtām

vadoties no tā, kāda slimība ir piemeklējusi attiecīgo cilvēku. Tādējādi

palīdzības pamatā ir slimības bīstamība un prognozējamās negatīvās sekas (sk.

Noteikumu Nr.899 4.1. punktu). Tā kā valsts ekonomiskās iespējas konkrētajā

attīstības stadijā nav neierobežotas, valsts nespēj sniegt palīdzību visiem, kam tā

iespējams būtu nepieciešama, vai arī nespēj palīdzēt pilnā apmērā, šī iemesla dēļ

likumdevējs ir izvēlējies ieviest ierobežojumus kā, piemēram, individuālu

metodi zāļu kompensācijai. Tomēr, tiesas ieskatā, likumdevējs šādā gadījumā

nav vēlējies ierobežot slimo personu tiesības, bet gan nodrošināties pret to, lai

valsts (visas sabiedrības) naudas līdzekļi netiktu tērēti nelietderīgi, kompensējot

medikamentus, kuru efektivitāte un pielietojuma rezultāts nav pārbaudīts.

Personai negatīvu lēmumu pamatojot tikai ar šo izņēmumu no vispārējās

kompensācija kārtības, kuras pamatā ir attiecīgā diagnoze, var tikt pārkāpts arī

visu personu vienlīdzības princips, kas ir Satversmes 1.panta pamatā.

Tiesa atzina, ka runāt par vienlīdzības principa ievērošanu var tikai tad, ja

pastāv vienādi salīdzināmi faktiskie apstākļi. Lai gan izskatāmajā gadījumā

faktiskie apstākļi it kā nav pilnīgi vienādi, jo pie vienas un tās pašas slimības

pieteicējai ir izveidojusies rezistence pret kompensējamo zāļu sarakstā iekļauto

medikamentu Glivec, un viņai ir jālieto citas zāles, tomēr ir izvērtējams, vai šādā

gadījumā ir ievērota vienlīdzība ar personām, kuras lieto medikamentu Glivec. Pie

apstākļiem, ka Medikaments ir pazīstams un atzīts citās valstīs, un tā terapeitiskā

efektivitāte attiecībā uz pieteicēju ir pierādīta, šāda vienlīdzība netiek nodrošināta,

it īpaši tādā gadījumā, ja medikamenta Sprycel izmaksas būtiski nepārsniedz

medikamenta Glivec izmaksas.

[5.16] Konkrētajā gadījumā nevar konstatēt nozīmīgus zaudējumus

sabiedrībai, jo gadījumā, ja pieteicējai nebūtu rezistence pret zālēm Glivec, kas

ir iekļautas kompensējamo zāļu sarakstā, tad pieteicējai zāles tiktu kompensētas

pilnā apmērā. Turklāt konkrētajā gadījumā Ministrijas apgalvojums, ka

attiecīgas zāļu izmaksas ir nesamērīgas ar to ārstniecības efektivitāti, ir

nepamatots, jo ir ārstu konsīlija atzinums, no kura izriet, ka konsīlijs ir

konstatējis šo zāļu efektivitāti pieteicējai. Pieteicēja arī ir iesniegusi aprēķinus,

ka šīs zāles faktiski nav pārmērīgi dārgas, salīdzinot ar sarakstā iekļautajām

Glivec. Ministrija nav sniegusi citādus aprēķinus, no kuriem izrietētu izmaksu

nesamērība. Līdz ar to tiesa nesaskatīja minētajā apstāklī sabiedrības labumu,

ko sabiedrība iegūst ar ierobežojumiem, kas uzlikti adresātam.

[5.17] Izskatāmajā gadījumā ir izvērtējams, vai kompensējot pieteicējai

Medikamentu, valstij netiek uzliktas pārlieku lielas finansiālas saistības, kas

varētu būt pamats uzskatīt, ka pieteicējai tiktu piešķirts papildus labums, kas,

pirmkārt, nostādītu pieteicēju privileģētākā stāvoklī, kā citus hroniskas

mieleikozes slimniekus, kā arī atņemtu līdzekļus citiem slimniekiem, kuriem

nepieciešams kompensēt zāles.

Pieteicēja norāda, ka salīdzinot medikamenta Glivec un Sprycel izmaksas

(salīdzinājums dots cenās, kas bija pieteikuma iesniegšanas dienā), redzams, ka

Medikamenta 100 mg, kura iepakojumā ir 120 cietās kapsulas, kompensācijas

bāzes cena ir Ls 1600, bet aptiekas cena ar 10% PVN ir Ls 1764,68. Pieteicēja

paskaidroja, ka viņai situācijā, kad nebūtu izstrādājusies rezistence pret Glivec,

ārstēšanai ar Glivec saskaņā ar hematologu konsīlija 2007.gada 13.novembra

slēdzienā norādīto, būtu nepieciešami vismaz 800 mg dienā, kuru iegādes

izdevumus valsts kompensētu pilnībā. Šādā situācijā viņai mēnesim būtu

nepieciešami vismaz divi iepakojumi Glivec, kuru aptiekas izmaksas kopā

sastādītu Ls 3529,36, savukārt zāļu Sprycel viena iepakojuma aptiekas cena ir Ls

3862,20. Atbilstoši hematologu konsīlija 2008.gada 10.jūlija slēdzienā

norādītajam, pieteicējai nepieciešamā Medikamenta dienas deva ir 140 mg.

Kopējā 12 mēnešiem paredzētā Medikamenta 70mg izmaksu summa ir Ls 50

208,60 (summa aprēķināta, viena iepakojuma aptiekas cenu Ls 3862,20 reizinot

ar 13 – nepieciešamo iepakojumu skaitu 12 mēnešu periodam). Attiecīgi vienam

mēnesim Medikamenta iegādei nepieciešamā summa ir Ls 4184,05, kas ir tikai

par 654,69 latiem, jeb par 7,7% lielāka nekā vienam mēnesim Glivec iegādei

nepieciešamās izmaksas.

Izvērtējot iepriekš minēto un pieteicējas pārstāves norādīto tiesas sēdē, ka

Medikamenta cena pašlaik aptiekās ir pat par 10-15% zemāka, tiesa nesaskatīja

ne vienlīdzības principa pārkāpumu, ne arī ievērojamu ekonomisku

apgrūtinājumu valstij, kas ir pieņēmusi politisku lēmumu kompensēt zāles

hroniskas mieleikozes slimības gadījumā.

[5.18] Ievērojot APL 6.pantā minēto, tiesa uzskatīja, ka ir jāievēro

vienlīdzības princips starp personām, kuras var lietot 100% kompensējamās

zāles Glivec un tām personām, kurām ir rezistence pret minētajām zālēm.

Tiesiskā valstī nedrīkst pastāvēt tāda situācija, ka vienas personas ar tādu pašu

diagnozi kā pieteicēja var saņemt zāļu kompensāciju 100% apmērā, bet

pieteicēja īpašo apstākļu (rezistences pret kompensējamām zālēm) dēļ to nevar,

it īpaši tādā gadījumā, ja kompensējamās zālēs Glivec un pieteicējai

nepieciešamās zāles Sprycel cenas ziņā ir līdzīgas, un ja ārstu konsīlijs ir atzinis

zāļu Sprycel piemērotību un terapeitisko efektivitāti attiecīgai personai

(pieteicējai). Tāpat ir ņemams vērā apstāklis, ka gadījumā, ja pieteicējai nebūtu

izveidojusies rezistence pret preparātu Glivec, valsts jebkurā gadījumā būtu

spiesta segt izdevumus par zālēm 100% apmērā, proti, ne valsts, ne sabiedrība

neiegūtu konkrētu labumu. Nav šaubu, ka pieteicēja par to, ka viņai ir

izveidojusies rezistence pret konkrētām kompensējamo zāļu reģistrā ietvertajām

zālēm, nekādā ziņā nav vainojama. Arī Ministru kabineta mērķis, Noteikumos

Nr.899 ietverot kompensācijas robežas individuālajos gadījumos, sedzot zāļu

izmaksas līdz Ls 10 000 apmērā, nav bijis liegt saņemt kompensējamās zāles

personām ar konkrētu diagnozi, bet ir noteikusi ierobežojumus īpašos retu

slimību gadījumos, ja ir nepieciešamas dārgas un faktiski nepārbaudītas zāles,

proti, tādas, kuru efektivitāte būtu apšaubāma. Tādējādi uzskatāms, ka

nekompensējot pieteicējai Medikamentu 100% apmērā, attiecībā uz pieteicēju

netiktu ievērots vienlīdzības princips, kas ir nostiprināts gan APL 6.pantā, gan

Satversmes 91.pantā.

[5.19] Pamatojoties uz iepriekš minēto, tiesa atzina, ka ir pamats uzlikt

pienākumu atbildētājam kompensēt pieteicējai Medikamenta 70 mg 13 iepakojumu

(iepakojumā 56 tabletes) iegādes izdevumus 100 % apmērā.

[6] Par Administratīvās rajona tiesas 2010.gada 29.novembra spriedumu

Ministrija iesniedza apelācijas sūdzību, kas pamatota ar turpmāk minētajiem

argumentiem.

[6.1] Ministrija apelācijas sūdzībā atsaucas uz Satversmes tiesas 2008.gada

29.decembra spriedumu lietā Nr.2008-37-03 un 2009.gada 7.janvāra spriedumu

lietā Nr.2009-12-03, papildus norādot, ka pieteicējas prasība lietā pēc būtības

neatšķiras no Satversmes tiesas izvērtētajām situācijām, jo Satversmes tiesa ir

sniegusi vērtējumu attiecībā uz citas personas tiesībām saņemt zāļu iegādes

izdevumus pilnā apmērā un ir atzinusi to, ka Noteikumos Nr.899 ietvertais

individuālais zāļu kompensācijas mehānisms (tajā skaitā noteiktos kompensācijas

apmēra ierobežojums Ls 10 000 apmērā 12 mēnešu ārstēšanās kursam) jau paredz

kompensējamo zāļu sarakstā neiekļauto zāļu iegādes izdevumu kompensāciju

individuālām (arī netipiskos apstākļos esošām) personām. Saskaņā ar APL 17.panta

piekto daļu, ja Satversmes tiesa attiecīgo tiesību normu ir interpretējusi spriedumā,

iestāde un tiesa piemēro šo interpretāciju.

[6.2] Ministrija atsaucas uz Administratīvās apgabaltiesas 2009.gada

29.janvāra spriedumu lietā Nr.A42561808, kurā, lemjot par zāļu iegādes izdevumu

kompensāciju pieteicējam kā individuālam pacientam, tika apstrīdēts zāļu iegādes

kompensācijas apmērs – ne vairāk kā Ls 10 000 vienam pacientam 12 mēnešu

periodā. Administratīvā apgabaltiesa noraidīja pieteicēja pieteikumu par labvēlīga

administratīvā akta izdošanu, ar kuru pieteicējam tiktu kompensēti zāļu iegādes

izdevumi 100% apmērā. Savukārt 2009.gada 26.janvāra spriedumā lietā

Nr.A42666508, kurā, lemjot par zāļu iegādes izdevumu kompensāciju pieteicējai

kā individuālam pacientam, tika apstrīdēts zāļu iegādes kompensācijas apmērs – ne

vairāk kā Ls 10 000 vienam pacientam 12 mēnešu periodā, apgabaltiesa noraidīja

pieteicējas pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru

pieteicējai tiktu kompensēti zāļu iegādes izdevumi 100% apmērā. Spriedums

2009.gada 26.februārī stājies likumīgā spēkā.

[6.3] Pirmās instances tiesa nav pienācīgi izvērtējusi Noteikumos Nr.899

iekļauto tiesību normu jēgu un mērķi, kā arī to saistību ar citām tiesību normām, jo

Noteikumu Nr.899 3. un 4.punkts nosaka kompensācijas principus kompensējamo

zāļu sarakstā iekļautajām zālēm, bet Noteikumu Nr.899 XII.nodaļā „Zāļu un

medicīnisko ierīču kompensāciju individuālām personām” ir noteikta

kompensācijas kārtība individuālām personām. Līdz ar to tiesa nepareizi

interpretējusi tiesību normas, uzliekot par pienākumu VNC veikt Noteikumos

Nr.899 neparedzētu darbību.

[6.4] Nepamatots ir tiesas secinājums, ka pieteicējas gadījums uzskatāms par

netipisku, pamatojoties uz apstākli, ka Medikamenta efektivitāte ir pierādīta.

Netipisks gadījums ir jāpamato ar īpašiem, uzrādāmiem un pārliecinošiem

argumentiem. Zāļu efektivitāte, Ministrijas ieskatā, nav šāds arguments, jo,

pirmkārt, zāles pēc savas jēgas efektīvs līdzeklis slimības ārstēšanai, otrkārt, zāļu

efektivitāte ir irrelevanta, izskatot jautājumu par netipisku zāļu iegādes izdevumu

kompensāciju individuālām personām. Ar tiesas definētām netipiskā gadījuma

pazīmēm var apzīmēt lielāko vairumu zāļu kompensācijas gadījumu.

[6.5] Attiecībā uz tiesas norādīto, ka Medikaments ir tikai par 7% dārgāks,

nekā zāles Glivec, pret kurām pieteicējai ir izveidojusies rezistence, Ministrija

minētajā apstāklī nesaskata sabiedrības labumu, ko tā iegūtu ar ierobežojumiem,

kas uzlikti adresātam. Līdzekļi par pieteicējai neizmantotajām zālēm Glivec

nepaliek neizmantoti un tos nevar, pieliekot 7 %, „pārcelt” uz Medikamenta

apmaksu, jo pieteicējas vietā zāles Glivec sāk saņemt cita persona, kas ierobežotā

finansējuma dēļ ir gaidījusi šīs zāles rindā.

[6.6] Pirmās instances tiesas spriedums pēc savas būtības nav izpildāms, jo

zāles tiek kompensētas uz ierobežotu periodu, kurš izriet no ārstu konsilija

slēdzienā noteiktā. Izskatāmajā gadījumā ārstu konsilija lēmums tika pieņemts

2008.gada 10.jūlijā un noteica terapiju ar Medikamentu. Plānotais terapijas ilgums

– 12 mēneši. Šis periods beidzās 2009.gada 9.jūlijā. 2009.gada 9.aprīlī Aģentūra

pieņēma lēmumu Nr.4/1.1-10/233 (pagaidu noregulējuma izpilde), ar kuru nolemts

kompensēt pieteicējai Medikamenta iegādes izdevumus 100% apmērā ārstēšanās

kursam no 2009.gada 4.aprīļa līdz 2009.gada 9.jūlijam, nosakot, ka apmaksu par

zālēm aptiekai Aģentūra veiks reizi mēnesī par zāļu iegādi viena mēneša ārstēšanās

kursam. Tādējādi par šo periodu pieteicēja jau ir saņēmusi zāļu iegādes izdevumu

kompensāciju pilnā apmērā un arī šobrīd tās saņem, bet uz cita tiesiskā pamata.

[7] Rakstveida paskaidrojumā apelācijas instances tiesai pieteicēja norādīja,

ka Ministrijas apelācijas sūdzību neatzīst, papildus norādot turpmāk minēto.

[7.1] Ministrijas apelācijas sūdzība nesatur tādus argumentus, kas dotu

pamatu secinājumam, ka pirmās instances tiesa, taisot spriedumu, būtu pieļāvusi

tiesību normu pārkāpumus vai arī nepareizi būtu izvērtējusi lietas faktiskos

apstākļus. Tiesa, izskatot pieteicējas pieteikumu, ir pilnīgi un objektīvi izvērtējusi

lietas apstākļus un izspriedusi lietu pareizi, taisnīgi un atbilstoši likuma normām.

[7.2] Attiecībā par Ministrijas atsaukšanos uz Administratīvās apgabaltiesas

spriedumiem lietās Nr.A42561808 un Nr.A42666508 norādāms, ka minētajās lietā

pieteicēji bija snieguši pieteikumus saistībā ar citu zāļu iegādes izdevumu

kompensēšanu. Vienā gadījumā lūgts kompensēt zāļu Imiglucerase, otrā gadījumā

– zāļu Elaprase iegādes izdevumus. Līdz ar to nav šaubu, ka faktiskie apstākļi

minētajās lietās atšķiras no faktiskajiem apstākļiem lietā, kas ierosināta pēc

pieteicējas pieteikumu un tādēļ nav pamata atsaukties uz šiem spriedumiem.

[7.3] Pretēji Ministrijas apelācijas sūdzībā norādītajam, tiesas spriedums

neuzliekt VNC pienākumu veikt tādas darbības, kas izietu ārpus VNC kompetences

robežām. Tiesas veiktā tiesību normu interpretācija ir pareiza.

[7.4] Kā tas norādīts Ministrijas apelācijas sūdzībā, kopš 2010.gada

22.septembra Medikaments ir iekļauts kompensējamo zāļu C sarakstā. Attiecīgi,

Medikamenta terapeitiskā un izmaksu efektivitāte ir atzīta par pierādītu.

[8] Tiesas sēdē Ministrijas pārstāvis norādīja, ka Augstākās tiesas Senāta

Administratīvo lietu departaments (turpmāk – Senāts) 2011.gada 14.oktobra

spriedumā identiskā lietā Nr.SKA-394/2011 ir devis skaidrojumu par Medikamenta

iegādes izdevumu kompensāciju. Ministrijas pārstāvis apelācijas sūdzību uzturēja,

pamatojoties uz Senāta juridisko skaidrojumu minētajā lietā. Nacionālā veselības

dienesta pārstāvis pauda viedokli, ka apelācijas sūdzība ir pamatota. Savukārt

pieteicējas pārstāvis tiesa sēdē apelācijas sūdzību neatzina.

Motīvu daļa

[9] Tā kā lietā piemērotā pagaidu noregulējuma kārtībā pieteicējas

prasītais administratīvais akts ir izdots, tiesa var vērtēt tikai Lēmuma tiesiskumu.

Šādu prasījumu pieteicējas pārstāvis arī uzturēja, norādot, ka Lēmuma

tiesiskuma izvērtēšana nepieciešama, lai novērstu līdzīgu gadījumu

atkārtošanos.

[10] Uzklausījusi administratīvā procesa dalībnieku paskaidrojumus,

pārbaudījusi lietas materiālus un novērtējusi lietā esošos pierādījumus,

Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka Ministrijas apelācijas sūdzība ir daļēji

pamatota un pieteicējas prasījums par Lēmuma atzīšanu par prettiesisku ir

apmierināms.

[11] Ar Lēmumu, pamatojoties uz Noteikumu Nr.899 92.2.apakšpunktu,

100. un 100.1punktu, pieteicējai atteikts kompensēt Medikamenta iegādes

izdevumus 12 mēnešu ārstēšanas kursam 100% apmērā.

Lietā nav strīda par to, ka atbilstoši Noteikumu Nr.899 92.2.apakšpunktam

pieteicējas diagnoze ir iekļauta šo noteikumu 1.pielikumā, un dzīvības funkciju

uzturēšanai nav piemērotas nevienas no kompensējamām zālēm. Šādos

gadījumos, kā to noteic Noteikumu 100.punkts, zāles vienam pacientam tiek

kompensētas ne vairāk kā Ls 10 000 apmērā 12 mēnešu periodā. Atbilstoši

noteikumu 100.1punktam, ja paredzamie izdevumi pārsniedz šo noteikumu

100.punktā minētos izdevumus, VNC lēmumā par zāļu kompensāciju norāda

kompensācijas izdevumus par vienu zāļu iepakojumu. Starpību starp viena zāļu

iepakojuma cenu un Aģentūras lēmumā norādīto kompensācijas apmēru sedz

pacients, saņemot zāles aptiekā.

[12] Senāts, izskatot ar šo lietu identisku lietu par Medikamenta iegādes

izdevumu kompensēšanu pieteicējai 100% apmērā laikā no 2008.gada

30.janvāra līdz 2009.gada 29.janvārim, 2011.gada 14.oktobra spriedumā (lieta

Nr.SKA- 394/2011) ir devis vērtējumu attiecīgo tiesību normu piemērošanai pie

tāda paša faktisko apstākļu kopuma. Ievērojot minēto, apgabaltiesa uzskata par

iespējamu atsaukties uz Senāta secinājumiem šajā lietā.

[12.1] Satversmes tiesa ar 2008.gada 29.decembra spriedumu lietā

Nr.2008-37-03 ir atzinusi, ka Noteikumu Nr.899 100. un 100.1punkts atbilst

Satversmes 91.pantam.

Satversmes tiesa minētajā spriedumā, atsaucoties arī uz starptautisko

cilvēktiesību normu piemērošanas praksi, ir norādījusi uz to, ka no personas

tiesībām uz veselību, kā arī no tiesībām uz dzīvību un tiesībām uz privāto dzīvi

valstij neizriet pienākums nodrošināt ikvienam nepieciešamās zāles bez maksas.

Turklāt valsts finanšu resursi ir ierobežoti un valsts nevar apmaksāt ikvienam

visas nepieciešamās zāles. Tāpēc valstij ir pienākums nodrošināt efektīvu

resursu izmantošanu un panākt taisnīgu līdzsvaru veselības aprūpei atvēlēto

finanšu resursu sadalē, ievērojot atsevišķu pacientu nepieciešamību saņemt

dārgus veselības aprūpes pakalpojumus un vispārējo nepieciešamību nodrošināt

veselības aprūpes pieejamību pēc iespējas lielākai sabiedrības daļai (sk. minētā

sprieduma 12.1.punktu, kā arī Satversmes tiesas 2010.gada 7.janvāra

sprieduma lietā Nr.2009-12-03 15. un 17.punktu).

No šāda aspekta zāļu izdevumu kompensācijas ierobežojums

individuālajos gadījumos, Senāta ieskatā, ir saprotams un pamatots, turklāt

ņemot vērā individuālā kompensācijas mehānisma izveidošanas mērķi. Proti, kā

iepriekš minētajā spriedumā secinājusi Satversmes tiesa, ņemot vērā Ministru

kabineta paskaidrojumā norādīto, individuālām personām paredzētās zāļu

iegādes izdevumu kompensācijas gadījumā nav pierādīta attiecīgā medikamenta

terapeitiskā efektivitāte, atbilstība konkrētu slimību ārstēšanas shēmām un

vadlīnijām, kā arī citiem nozīmīgiem faktoriem, turklāt nav attiecīgā

medikamenta izmaksu pozitīva novērtējuma. Individuālais kompensācijas

mehānisms noteikumos Nr.899 vērsts uz to, lai nodrošinātu neparedzētus

gadījumus (retas diagnozes, jauni medikamenti), ja medikamenta terapeitiskā

efektivitāte nav zināma un nav iespējams valsts budžetā paredzēt un plānot

pacienta vajadzību apmierināšanai nepieciešamos līdzekļus (sk. minētā

sprieduma 3., 12.2. un 12.4.1.punktu). Kā paredz Noteikumu Nr.899 92.punkts,

izdevumus kompensācijām individuālām personām sedz zāļu iegādes

kompensācijai piešķirto līdzekļu ietvaros.

Taču, lai arī minētās noteikumu normas Satversmes tiesā ir vērtētas pēc

Administratīvās rajona tiesas pieteikuma, kas iesniegts, izskatot ar šo lietu

identisku lietu par Sprycel izdevumu kompensāciju, Senāta ieskatā, Satversmes

tiesa ir vērtējusi tikai to, vai Satversmes 91.pantam atbilst Noteikumos Nr.899

noteiktais kompensācijas ierobežojums individuālā zāļu kompensācijas

mehānisma gadījumā. Satversmes tiesa nav vērtējusi konkrētās lietas apstākļus

un nav pārbaudījusi, vai minētajā lietā nepastāv kādi šķēršļi, lai piemērotu

attiecīgās tiesību normas.

2007.gada 28.februāra lēmumā lietā Nr.2006-41-01 Satversmes tiesa ir

atzinusi, ka arī obligātā administratīvā akta izdošanas gadījumā iestādei un arī

tiesai, pārbaudot iestādes lēmumu, ir jāapsver tiesisko seku samērība un

jānodrošina taisnīgums, nepieļaujot formālu tiesību normu piemērošanu,

ignorējot faktiskos apstākļus, kas konkrētu gadījumu būtiski atšķir no citiem

gadījumiem, kuros likumdevējs ir paredzējis noteiktu valsts varas izmantošanas

veidu. Satversmes tiesa norādījusi, ka netipiskos gadījumos iestādei ir tiesības

atkāpties no tiesisko seku īstenošanas. Tomēr šādai atkāpei ir jābūt pamatotai ar

īpašiem, uzrādāmiem un pārliecinošiem argumentiem (sk. minētā lēmuma 14. un

15.punktu).

[12.2] Senāts atzina, ka pieteicējas situācija ir atzīstama par netipisku un

pieteicējas gadījums neiekļaujas Noteikumu Nr.899 12.nodaļas regulējumā par

individuālo kompensāciju mehānismu tvērumā. Senāts par nozīmīgu atzina

apstākli, ka pieteicēja jau iepriekš saņēma kompensējamo zāļu sarakstā iekļauto

zāļu Glivec kompensāciju 100% apmērā. Minētais liecina par to, ka izdevumi,

lai segtu pieteicējai nepieciešamo zāļu – Glivec – iegādi, ir zināmi un jau

paredzēti zāļu kompensācijai paredzētajos līdzekļos. Līdz ar to pieteicējas

situācija nav pieskaitāma neplānotiem gadījumiem, kas palielina budžeta

izmaksas. Ja pieteicējai nebūtu izveidojusies rezistence pret Glivec, viņa

turpinātu šīs zāles lietot, saņemot izdevumu kompensāciju 100% apmērā, kas

pēc lietā esošajiem aprēķiniem ievērojami pārsniedz Ls 10 000, un pieteicējai

ieplānotie kompensācijas līdzekļi neatbrīvotos un tos nevarētu izmantot citas

personas.

Noteikumu Nr.899 70.punkts paredz, ja pacients pārtraucis attiecīgo zāļu

lietošanu, konkrētā ārstniecības iestāde par to informē Aģentūru, kas savukārt

paziņo konkrētajai ārstniecības iestādei par iespējām uzsākt zāļu lietošanu

nākamajam pacientam saskaņā ar reģistrēto konsīlija lēmumu. Senāta ieskatā,

minētā tiesību norma ir jāinterpretē pēc tās jēgas, lai nonāktu pie taisnīga

rezultāta, un tāpēc secināms, ka tā attiecas uz gadījumiem, kad zāļu lietošana

pacientam vairs nav nepieciešama, piemēram, uzsāktais ārstēšanas kurss

pabeigts, pacients izveseļojies vai, kā plānots pieteicējas gadījumā, veikta

halogēnu asins cilmes šūnu tranplantācija. Pieteicējas gadījumā Glivec turpmāka

lietošana nav iespējama izveidojušās rezistences dēļ, nevis tādēļ, ka zāļu

lietošana viņai vispār vairs nav nepieciešama.

Šādos apstākļos, samazinot pieteicējai sākotnēji ieplānoto kompensācijas

summu, kuru viņa arī saņēma līdz tam, tiktu pieļauts netaisnīgs rezultāts pret

pieteicēju, jo ārstēšanas kursu pieteicēja nav pabeigusi, kā arī tas nebūtu

samērīgs, jo, kā norādīts iepriekš, ja pieteicējai nebūtu izveidojusies rezistence

un viņa turpinātu lietot Glivec, viņai ieplānotie līdzekļi minēto zāļu izdevumu

segšanai 100% apmērā neatbrīvotos un citi pacienti uz to nevarētu pretendēt.

Normas izdevēja mērķis, nosakot individuālo zāļu kompensēšanas

mehānismu un paredzot ierobežotu kompensācijas apmēru, nevarēja būt

samazināt pacientam iepriekš kompensēto zāļu izdevumu apmēru, ja pret

kompensējamo zāļu sarakstā iekļautajām zālēm pacientam izveidojusies

rezistence, bet vienīgās alternatīvās zāles minētajā sarakstā nav iekļautas. Tas

neatbilstu Noteikumu Nr.899 mērķim. Proti, minētie noteikumi nosaka zāļu

kompensācijas kārtību, kas nodrošina pacientam iespēju iegādāties zāles par

kompensācijai piešķirtajiem līdzekļiem. Turklāt, kā norādījusi Satversmes tiesa,

izpildot Farmācijas likuma 5.pantā noteikto deleģējumu, Ministru kabineta

uzdevums [izdodot Noteikumus Nr.899] ir iespēju robežās izstrādāt tādu kārtību,

kas, ievērojot Satversmē un likumos noteikto, paredzētu taisnīgi un saprātīgi

sadalīt likumdevēja atvēlētos resursus (sk. Satversmes tiesas 2010.gada

7.janvāra sprieduma lietā Nr.2009-12-03 20.1.punktu).

[12.3] Senāts secināja, ka pieteicējas gadījums konkrētajos apstākļos ir

atzīstams par netipisku un tam nav piemērojamas individuālā kompensācijas

mehānisma tiesiskās sekas – zāļu iegādes izdevumu kompensācijas

ierobežojums Ls 10 000 12 mēnešu periodā, bet Sprycel zāļu iegādes izdevumi

laikā no 2008.gada 30.janvāra līdz 2009.gada 29.janvārim pieteicējai bija

jākompensē tādā summā, kāda minētajā periodā viņai būtu kompensēta zāļu

Glivec iegādei.

[12.4] Ievērojot iepriekš minētās Senāta atziņas un secinājumus

2011.gada 14.oktobra spriedumā lietā Nr.SKA-394/2011, apgabaltiesa uzskata,

ka, ņemot vērā abu lietu faktisko apstākļu identiskumu, arī izskatāmajā lietā

pieteicējas gadījums ir atzīstams par netipisku. Līdz ar to arī šajā gadījumā

nebija piemērojams zāļu iegādes izdevumu kompensācijas ierobežojums Ls

10 000 12 mēnešu periodā, bet pieteicējai bija jākompensē Medikamenta

iegādes izdevumi 12 mēnešu periodā tādā summā, kāda minētajā periodā viņai

būtu kompensēta zāļu Glivec iegādei. Apgabaltiesa neuzskata par būtisku veikt

precīzus aprēķinus, kādā summā pieteicējai būtu kompensējama Medikamenta

iegāde, jo tam šajā gadījumā nav izšķiroša nozīme. Turklāt pieteicējai jau

pagaidu noregulējuma kārtībā ir kompensēti Medikamenta iegādes izdevumi

pilnā apmērā.

Ievērojot minēto, apgabaltiesa atzīst, ka Lēmums, ar kuru noteikta

Medikamenta iegādes izdevumu maksimālā kompensācijas summa Ls 10 000 12

mēnešu ārstēšanās kursam, ir bijis prettiesisks.

[13] Saskaņā ar APL 126.panta pirmo daļu apgabaltiesa atzīst, ka

atbildētājai, kas šajā lietā ir Latvijas Republika, uzliekams pienākums atlīdzināt

pieteicējai viņas samaksāto valsts nodevu 20 latu apmērā.

[14] Pirmās instances tiesa pamatoti atzina, ka pieteicējas situācija

konkrētajos apstākļos ir netipisks gadījums un tam nav piemērojamas

individuālā kompensācijas mehānisma tiesiskās sekas – zāļu iegādes izdevumu

kompensācijas ierobežojums Ls 10 000 apmērā 12 mēnešu periodā. Savukārt

atzīstot, ka pieteicējai Medikamenta iegādes izdevumi kompensējami 100 %

apmērā, pirmās instances tiesa nav ņēmusi vērā, ka kompensējamo zāļu sarakstā

neiekļautu zāļu iegādes izdevumu kompensācijai līdzekļi tiek piešķirti no zāļu

iegādes izdevumu kompensācijai piešķirtajiem līdzekļiem. Medikamenta

iegādes izdevumu kompensēšana 100 % apmērā prasītu neplānotus papildu

līdzekļus. Tas būtu pretrunā ar šā sprieduma 12.1.punktā norādīto par finanšu

līdzekļu līdzsvarotu sadali zāļu iegādes izdevumu kompensēšanai, kas ir

likumdevēja kompetences jautājums, lemjot par valsts budžeta līdzekļiem (sal.

Senāta 2011.gada 14.oktobra sprieduma lietā Nr.SKA-394/2011 14.punkts).

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309.pantu,

Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda

Apmierināt A.J. pieteikumu konstatēt Veselības ministrijas 2009.gada

21.maija lēmuma Nr.V-01-20FĪZ.17/581 prettiesiskumu.

Atzīt par prettiesisku Veselības ministrijas 2009.gada 21.maija lēmumu

Nr.V-01-20FĪZ.17/581.

Uzlikt pienākumu Latvijas Republikai atlīdzināt A.J. viņas samaksāto

valsts nodevu Ls 20 (divdesmit) apmērā.

Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu

departamentā 30 dienu laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot

kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja /paraksts/ M.Osmane

Tiesneses /paraksts/ S.Gintere

/paraksts/ V.Zommere

NORAKSTS PAREIZS

Administratīvās apgabaltiesas tiesnese M.Osmane

Rīgā, 2012.gada 16.maijā