Legislator Case Law & Legislation
A43010911 / A43-0010-19 ECLI:LV:ADAT:2019:0830.A43010911.4.S AI generated

Court partially allows damages claim by imposing EU Commission approval condition to prevent illegal state aid.

Case Number A43010911 / A43-0010-19
Court / Authority
Jurisdiction Latvia (LV)
Decision Date
Outcome Partially Allowed

Legislator summary

AI generated

The Administrative Regional Court partially granted SIA "Tovtra"'s request for compensation of €19,333.84 in mental losses caused by delayed tariff setting. The plaintiff argued that the regulator's refusal to set past tariffs violated the Electricity Market Law, while the regulator cited ongoing litigation regarding those tariffs. The court ruled that the regulator must pay the damages but only after receiving an EU Commission decision confirming the state aid is permissible, thereby preventing potential illegal aid while ensuring the plaintiff's rights are not rendered illusory. The court also ordered the Ministry of Economy to notify the Commission within two months.

Legislator headnote

AI generated

Par sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas likums 11.pants 4. daļa; Administratīvā procesa likums 126.pants 1. daļa, 246.-251.pants, 254.pants: When a claim for damages is based on a regulatory failure that may constitute illegal state aid, the court may order compensation subject to a condition precedent that the relevant supervisory authority (e.g., European Commission) confirms the legality of the aid, ensuring the effectiveness of rights without granting premature benefits.

Keywords

AI generated
state aid legality damages compensation condition precedent regulatory delay EU Commission approval administrative review electricity tariffs

Cited Legislation

AI generated
Par sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas likums 11.pants 4. daļa
Administratīvā procesa likums 126.pants 1. daļa
Administratīvā procesa likums 246.-251.pants
Administratīvā procesa likums 254.pants
Komercdarbības atbalsta kontroles likums 9.pants 1. daļa
Zaudējumu atlīdzināšanas likums
zaudējumu atlīdzināšanas likumam (turpmāk – Zaudējumu atlīdzināšanas likums) ir nodarījusi zaudējumus pieteicējai, liedzot

Cited Case Law

AI generated
AI generated

Need to analyze how this precedent applies to your matter?

Cross-reference this judgment against statutes, commentaries, and subsequent citing case law inside Legislator AI.

Open in Legislator →

Full text

ADMINISTRATĪVĀ APGABALTIESA

Lietas Nr.A43010911

Lietas arhīva Nr. A43-0010-19/13

ECLI:LV:ADAT:2019:0830.A43010911.4.S

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2019.gada 30.augustā

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesnese referente Sanita Kanenberga,

tiesneses Indra Meldere un Anita Šteinberga

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz SIA „Tovtra” pieteikumu par labvēlīga

administratīvā akta izdošanu, ar kuru SIA „Tovtra” tiktu atlīdzināti mantiskie zaudējumi 19 488,48 euro apmērā.

Aprakstošā daļa

[1] Pieteicēja SIA „Tovtra” 2011.gada 25.februārī vērsās ar iesniegumu Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijā

(turpmāk – komisija), lūdzot atlīdzināt zaudējumus, kas tai radušies sakarā ar to, ka komisija laikā no 2006.gada 1.marta līdz

2010.gada 1.aprīlim nebija noteikusi elektroenerģijas realizācijas vidējos tarifus, proti, tarifus, par kādiem atbilstoši

Elektroenerģijas tirgus likuma 30.panta pirmajai daļai ražotāji, kas elektroenerģijas ražošanai izmanto atjaunojamos

energoresursus, bija tiesīgi pārdot elektroenerģiju publiskajam tirgotājam.

[2] Komisija 2011.gada 6.aprīlī sniedza atbildi Nr.1-2.21/1514, ar kuru atteica pieteicējai atlīdzināt zaudējumus, norādot

turpmāko.

Komisija ar 2010.gada 7.aprīļa lēmumu Nr.123 „Par iesniegumiem elektroenerģijas realizācijas vidējā tarifa noteikšanai”

(turpmāk – lēmums Nr.123) ir izpildījusi Administratīvās apgabaltiesas 2008.gada 26.septembra spriedumu lietā

Nr.A42379306, ar kuru komisijai bija uzlikts par pienākumu izskatīt pēc būtības biedrības „Mazā hidroenerģētikas

asociācija” (turpmāk – biedrība) un ZS „Dzirnavas” 2006.gada 24.februāra iesniegumus. Minētās tiesvedības ietvaros

pieņemtajos tiesu nolēmumos komisijai nav uzlikts par pienākumu noteikt elektroenerģijas realizācijas vidējo tarifu par

noteiktu pagātnes laika posmu. Līdz ar to lēmumā Nr.123 nebija pamata noteikt, ka elektroenerģijas realizācijas vidējais

tarifs, ar to saprotot elektroenerģijas tirdzniecības vidējo tarifu saistītajiem lietotājiem, uz biedrību un ZS „Dzirnavas”

attiecināms ar atpakaļejošu datumu, kā to lūdz arī pieteicēja.

Ņemot vērā, ka šobrīd noris tiesvedība, kuras ietvaros tiesa pārbaudīs komisijas pienākumu noteikt elektroenerģijas

realizācijas vidējo tarifu par noteiktu pagātnes posmu, komisijai nav pamata lemt par pieteicējas pieprasīto zaudējumu

atlīdzinājumu. Ja šīs tiesvedības rezultātā tiks pieņemts un spēkā stāsies tiesas spriedums, kuru izpildot komisijai būs

jānosaka attiecīgs tarifs par pagātnes laika posmu, tikai pēc šāda lēmuma pieņemšanas komisijai būtu iespējams objektīvi

izvērtēt pieteicējas pieprasīto zaudējumu atlīdzināšanu.

[3] Administratīvajā apgabaltiesā 2011.gada 13.maijā saņemts pieteicējas pieteikums par labvēlīga administratīvā akta

izdošanu, ar kuru pieteicējai tiktu atlīdzināti zaudējumi 19 444,57 latu apmērā.

Pieteikumā ietverti turpmāk minētie apsvērumi.

[3.1] Ar Administratīvās apgabaltiesas 2008.gada 26.septembra spriedumu lietā Nr.A42379306 (atstāts spēkā ar Senāta

2010.gada 11.marta spriedumu lietā Nr.SKA-6/2010) tika apmierināts biedrības pieteikums, atzīstot par prettiesisku

komisijas 2006.gada 24.marta lēmumu Nr.78 un uzliekot komisijai par pienākumu izdot administratīvo aktu.

Izpildot Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, komisija pieņēma lēmumu Nr.123, nosakot, ka ar komisijas

2010.gada 31.marta lēmumu Nr.118 „Par Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas 2010.gada 17.februāra lēmuma

Nr.60 piemērošanu” noteiktais elektroenerģijas vidējais tarifs saistītajiem lietotājiem piemērojams kā elektroenerģijas

realizācijas vidējais tarifs attiecībā uz iesniedzējiem. Minētie lēmumi faktiski nosaka elektroenerģijas tirdzniecības vidējo

tarifu saistītajiem lietotājiem, sākot ar 2010.gada 1.aprīli.

[3.2] Komisijas prettiesiskā un vainojamā rīcība, kas izpaudusies kā elektroenerģijas vidējā realizācijas tarifa

nenoteikšana laika periodā no 2006.gada 1.marta līdz 2010.gada 1.aprīlim, atbilstoši Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto

zaudējumu atlīdzināšanas likumam (turpmāk – Zaudējumu atlīdzināšanas likums) ir nodarījusi zaudējumus pieteicējai, liedzot

tai pārdot elektroenerģiju par tādu obligātā iepirkuma cenu, kādu paredzēja Elektroenerģijas tirgus likuma 30.panta pirmā

daļa, t.i., par elektroenerģijas vidējo realizācijas tarifu.

Pieteicējas zaudējumus veido starpība starp cenu, kuru obligātā iepirkuma ietvaros pieteicējai ir samaksājis publiskais

tirgotājs, un cenu, par kādu publiskajam tirgotājam būtu jāiepērk elektroenerģija, ja komisija atbilstoši Elektroenerģijas tirgus

likuma 30.panta pirmās daļas prasībām būtu noteikusi elektroenerģijas vidējo realizācijas tarifu. Pieteicēja ir aprēķinājusi

zaudējumus par laika periodu no 2006.gada 1.marta līdz 2009.gada 30.septembrim 19 444,57 latu apmērā, izmantojot to

cenu, kas noteikta atbilstoši komisijas noteiktajam elektroenerģijas vidējam tarifam saistītajiem lietotājiem attiecīgajā periodā.

Ievērojot to, ka laika periodā no 2006.gada 1.marta lī d z 2008.gada 1.oktobrim komisija nenoteica vidējos

elektroenerģijas realizācijas tarifus, šim periodam pieteicēja ir aprēķinājusi zaudējumus, ievērojot komisijas noteiktā

elektroenerģijas realizācijas vidējā tarifa (sākot no 2008.gada 1.oktobra) vidējo procentuālo attiecību pret AS „Latvenergo”

apstiprināto tarifu grupā T-1.

[4] Komisija 2011.gada 14.jūlija rakstveida paskaidrojumos pieteikumu neatzīst un lūdz noraidīt, pamatojoties uz

turpmāk minēto.

[4.1] Komisija ir izpildījusi Administratīvās apgabaltiesas 2008.gada 26.septembra spriedumā lietā Nr.42379306 uzlikto

pienākumu un ir izdevusi lēmumu Nr.123. Tas ir atzīts arī Administratīvās apgabaltiesas 2010.gada 9.jūnija lēmumā.

Minētais spriedums nesatur pieteicējas secinājumu par to, ka atbildētāja būtu pieļāvusi prettiesisku bezdarbību,

nenosakot vidējo elektroenerģijas tarifu laika posmā no 2006.gada 1.marta līdz 2010.gada 1.aprīlim. Šāds secinājums nav

atrodams arī Senāta 2010.gada 11.marta spriedumā lietā Nr.A42379306.

Biedrība un ZS „Dzirnavas” Administratīvajā apgabaltiesā vērsušās ar pieteikumu par lēmuma Nr.123 atcelšanu daļā un

labvēlīgāka administratīvā akta izdošanu (lieta Nr.A43004810), minētajā lietā notiek tiesvedība un tajā nav taisīts spriedums.

No minētā izriet, ka nav tāda spēkā stājušās tiesas sprieduma, kurš nodibinātu, ka komisija būtu pieļāvusi prettiesisku

bezdarbību, nenosakot vidējo elektroenerģijas tarifu laika posmā no 2006.gada 1.marta līdz 2010.gada 1.aprīlim.

[4.2] Pieteicēja nav iepriekš minēto administratīvo lietu dalībniece. Pieteicējas apsvērumam, ka pieteicēja ir biedrības

dalībniece, kuras interesēs tika iesniegti pieteikumi tiesā, nav pierādījumu.

Nav izpildījušies Administratīvā procesa likuma astotajā nodaļā un Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 17.pantā noteiktie

priekšnoteikumi zaudējumu atlīdzinājuma prasībai, proti, nav pabeigta attiecīgās administratīvās lietas izskatīšana pēc

būtības, un iestādei nav pamata lemt par pieteicējas iesniegumu par atlīdzinājumu. Līdz ar to ir pamats izbeigt tiesvedību

lietā vai to apturēt līdz sprieduma lietā Nr.A43004810 spēkā stāšanās brīdim.

[4.3] Pieteicēja kā zaudējumus norādījusi neiegūto peļņu. Pieteicējas prasījums balstīts tikai uz pieteicējas pašas

pieņēmumiem par to, kādā apmērā komisijai būtu jānosaka elektroenerģijas realizācijas vidējais tarifs. Šāda zaudējumu

aprēķināšana neatbilst Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 7.panta noteikumiem.

Komisija nav izdevusi metodiku elektroenerģijas realizācijas vidējā tarifa noteikšanai minētajam laika posmam un pēc

būtības nav iespējams noteikt tarifu aprēķināšanas metodiku ar atpakaļejošu datumu, jo tas ir pretrunā ar likuma „Par

sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem” 13.pantā noteikto komisijas darbības atklātuma principu. Pat ja tas būtu iespējams,

nav nekāda pamata uzskatīt, ka attiecībā pret pieteicēju piemērojamais tarifs būtu lielāks nekā faktiski piemērotais.

[4.4] Izpildot apgabaltiesas lēmumu, komisija ar 2013.gada 30.septembra vēstuli Nr.1-2.21/2721 iesniegusi aprēķinu par

elektroenerģijas realizācijas vidējā tarifa vērtību attiecībā uz pieteicēju laika posmā no 2006.gada 1.marta līdz 2010.gada

1.aprīlim.

[5] Administratīvajā apgabaltiesā saņemti pieteicējas iebildumi par komisijas veikto aprēķinu. Pieteicēja uzskata, ka

komisija nav izpildījusi apgabaltiesas uzlikto pienākumu, nav veikusi aprēķinu par vidējo elektroenerģijas realizācijas tarifu.

Komisija ir aprēķinājusi vidējās importētās elektroenerģijas cenas, t.i., cenas, par kādām AS „Latvenergo” vai citi

elektroenerģijas piegādātāji ir iegādājušies elektroenerģiju tālākpārdošanai patērētājiem, nevis cenu, par kādu elektroenerģija

ir pārdota patēriņam (realizēta elektroenerģija). Bez tam komisijai bija jāanalizē Elektroenerģijas tirgus likuma 30.panta pirmā

daļa kopsakarībā ar Enerģētikas likuma VII nodaļu, tajā skaitā 40.pantu.

[6] Ar Administratīvās apgabaltiesas 2019.gada 11.februāra lēmumu nolemts pieaicināt lietā atbildētājas Latvijas

Republikas pusē iestādes Ekonomikas ministriju un Finanšu ministriju.

[7] Finanšu ministrija rakstveida paskaidrojumos pieteikumu neatzīst, norādot turpmāk minētos apsvērumus.

[7.1] Saskaņā ar Komercdarbības atbalsta kontroles likuma 9.panta pirmās daļas 1.punktu Finanšu ministrija veic

plānoto atbalsta programmu vai individuālo atbalsta projektu paziņojumu sākotnējo izvērtēšanu. Finanšu ministrija ir veikusi

sākotnējo izvērtējumu komercdarbības atbalstam kompensācijas veidā, kas potenciāli varētu tikt ieviests, ja tiesa lietā

pieņemtu spriedumu, nosakot pienākumu atlīdzināt zaudējumus pieteicējai.

Izvērtējot atbilstību Līguma par Eiropas Savienības darbību 107.panta 1.punktam, konstatējams, ka pieteicēja ir

saimnieciskās darbības veicēja, ka publisko resursu piešķiršana pieteicējai ar tiesas spriedumu kompensācijas veidā atbilst

jēdzienam „valsts līdzekļi”, ar to pieteicējai tiktu sniegtas tādas pašas ekonomiskās priekšrocības, kas tai būtu atbalsta

atjaunojamās elektroenerģijas ražotājiem ietvaros, un ar to pieteicēja iegūtu selektīvu priekšrocību, ar kuru varētu tikt

uzlabota pieteicējas konkurētspēja salīdzinājumā ar citiem saimnieciskās darbības veicējiem, darbojoties liberalizētā

elektroenerģijas nozarē. Līdz ar to šāds pasākums atbilst visām komercdarbības atbalstu raksturojošām pazīmēm, un tas

kvalificētos kā jauns komercdarbības atbalsts, uz kuru pilnīgi attieksies komercdarbības atbalsta kontroles mehānisms, kas

noteikts Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. un 108.pantā.

[7.2] Eiropas Komisijas lēmumā SA.43140 veiktais saderības izvērtējums aptver sniegto atbalstu no 2007.gada 1.jūlija

lī d z 2012.gada 31.decembrim. Minētajā lēmumā netika veikta zaudējumu atlīdzināšanas izvērtēšana, kas ir pieteikta

konkrētajā lietā, jo tā nebija paziņota Eiropas Komisijai.

Ja Eiropas Komisija veiks atbalsta pasākuma – Administratīvās apgabaltiesas sprieduma par zaudējumu atlīdzināšanu

pieteicējai izpildi – saderības ar Eiropas Savienības iekšējo tirgu izvērtējumu, tā vērtēs Eiropas Komisijas paziņojuma

„Pamatnostādnes par valsts atbalstu vides aizsardzībai un enerģētikai 2014.-2020.gadam” (2014/C 200/01), tai skaitā

3.2.5.sadaļā, noteikto nosacījumu izpildi. Ja Eiropas Komisija konstatēs, ka šāda kompensācija, kas noteikta ar

apgabaltiesas spriedumu lietā, neatbilst nosacījumiem, šāds atbalsta pasākums būs uzskatāms par nesaderīgu ar Eiropas

Savienības iekšējo tirgu.

[7.3] Lai novērstu risku, ka apgabaltiesas sprieduma izpildes rezultātā tiks piešķirts jauns komercdarbības atbalsts, ka

potenciāli var kvalificēties kā nesaderīgs ar Eiropas Savienības iekšējo tirgu, pirms sprieduma pasludināšanas tas ir

paziņojams Eiropas Komisijai, ievērojot procesuālos nosacījumus, kas noteikti regulā Nr.2015/1589. Būtiski ir ievērot

minētās regulas 3.pantā nostiprināto principu, ka atbalstu, par kuru ir nepieciešams iesniegt paziņojumu Eiropas Komisijai,

nedrīkst izmaksāt, kamēr Eiropas Komisija nav pieņēmusi lēmumu, kas nosaka komercdarbības atbalsta saderību ar

Eiropas Savienības iekšējo tirgu.

Ņemot vērā, ka pēc būtības pienākums atlīdzināt zaudējumus būs Ekonomikas ministrijai, kas atbildīga par atbalsta

pasākuma ieviešanu lietā un kas ir vadošā valsts pārvaldes iestāde ekonomiskās (enerģētikas) politikas jomā, Ekonomikas

ministrija tiks uzskatīta par atbalsta sniedzēju konkrētā sprieduma izpildē un būs atbildīgā iestāde par atbalsta pasākuma

paziņojuma nosūtīšanu Eiropas Komisijai atbilstoši Līguma par Eiropas Savienību 108.panta 3.punktam.

[7.4] Ņemot vērā Eiropas Komisijas veiktās komercdarbības atbalsta kontroles obligāto raksturu, saskaņā ar Līguma

par Eiropas Savienību 108.pantu pieteicējai šajā lietā nevar rasties tiesiskā paļāvība uz komercdarbības atbalsta saņemšanu

līdz brīdim, kamēr Eiropas Komisija, īstenojot savas ekskluzīvās tiesības, neizvērtēs plānotā pasākuma saderību ar Eiropas

Savienības iekšējo tirgu.

[8] Ekonomikas ministrija rakstveida paskaidrojumos pieteikumu neatzīst, norādot, ka pieteicējas prasība nevar tikt

uzskatīta par zaudējumu atlīdzības prasību. Gadījumā, ja pieteicējas prasība tiks apmierināta, tiesai būtu jāvērtē, vai ar šādu

spriedumu netiks piešķirts jauns komercdarbības atbalsts.

[9] Ar Administratīvās apgabaltiesas 2015.gada 30.novembra lēmumu tiesvedība lietā apturēta līdz brīdim, kad stāsies

spēkā galīgais Eiropas Komisijas lēmums lietā SA37970 (šobrīd lieta SA.43140 (2015/NN)) „Atbalsts elektroenerģijas

ražotājiem”.

Ar Administratīvās apgabaltiesas 2018.gada 20.jūnija lēmumu nolemts lūgt Eiropas Komisiju sniegt atzinumu par

Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. un 108.panta piemērošanu lietā.

2018.gada 17.decembrī Administratīvajā apgabaltiesā saņemts Eiropas Komisijas 2018.gada 12.decembra atzinums

(turpmāk – Eiropas Komisijas atzinums). Ar Administratīvās apgabaltiesas 2019.gada 21.janvāra lēmumu tiesvedība lietā

atjaunota.

[10] Administratīvajā apgabaltiesā saņemti komisijas apsvērumi par Eiropas Komisijas atzinumu. Apsvērumos norādīts

turpmākais.

[10.1] Tiesa nevar noteikt atbildētājam pienākumu atlīdzināt pieteicēju ieskatā radušos zaudējumus neatkarīgi no

Līgumā par Eiropas Savienības darbību ietvertā valsts atbalsta regulējuma. Tiesai ir jāvērtē, vai netiks pārkāpti noteikumi

par valsts atbalstu. Neskatoties uz pieteikuma formu, tas ir vērsts uz valsts atbalsta apiešanu.

Gadījumā, ja tiek apstiprināts, ka tirgus liberalizācija ir notikusi jau pirms 2007.gada 1.jūlija, jebkāds atbalsts, kas

piešķirts pirms minētā datuma, būtu valsts atbalsts Līgumā par Eiropas Savienības darbību 107.panta 1.punkta nozīmē.

Ņemot vērā, ka uz to neattiektos Eiropas Komisijas lēmums SA.43140, tas tiktu kvalificēts kā jauns atbalsts, uz kuru

attiecas paziņošanas pienākums Eiropas Komisijai.

Komisija pievienojas apgabaltiesas 2018.gada 20.jūnija lēmumā ietvertajai pozīcijai, ka kvalificētajiem elektroenerģijas

lietotājiem tirgus bija atvērts jau no 1998.gada 6.oktobra. Līdz ar to kopš tirgus liberalizācijas uzsākšanas jebkāda atbilstoši

vēsturiskajam regulējumam pieteicējai papildus izmaksājamā summa uzskatāma par jaunu valsts atbalstu, proti, tādu, kas

nepastāvēja Latvijas Republikai, kļūstot par Eiropas Savienības dalībvalsti un kas nav jebkad saskaņots ar Eiropas

Komisiju.

Ja tiesa lemtu par labu pieteicējai, atbilstoši spēkā esošajam regulējumam jebkuru papildu līdzekļu izmaksa esošajos

tiesiskajos apstākļos būtu uzskatāma par jaunu valsts atbalstu, kas pirms piešķiršanas jāsaskaņo ar Eiropas Komisiju. Ja

valsts atbalsts nav bijis paziņots un nepastāv Eiropas Komisijas lēmums, ar kuru atbalsts tiek atzīts par saderīgu, nav

ievēroti Līgumā par Eiropas Savienības darbību 108.panta trešās daļas noteikumi. Ievērojot minēto konkrētajos faktiskajos

un tiesiskajos apstākļos valsts atbalstu nebija tiesiska pamata piešķirt, jo tas nebija paziņots Eiropas Komisijai.

[10.2] Atbilstoši Eiropas Savienības tiesas atziņām, ja tiesas ieskatā pieteicējas prasījums pilnībā vai daļā ir atzīstams

par pamatotu, līdz brīdim, kamēr Eiropas Komisija nav sniegusi atzinumu par kompensācijas saderīgumu, tiesai nav pamata

taisīt spriedumu par pieteicējas pieprasīto kompensāciju par konkrēto laika periodu.

[10.3] Ja tiesa uzskatītu, ka valsts iestādēm saskaņā ar valsts tiesību aktiem bija pienākums palielināt obligātā iepirkuma

tarifus par Eiropas Komisijas atzinumā minēto laiku, tad jāvērtē, vai uz šāda palielināta tarifa pamata piešķirtais

kompensācijas apmērs joprojām atbilst Eiropas Komisijas lēmumā SA.43140 norādītajiem nosacījumiem. Jebkāds atbalsts,

kas piešķirts saskaņā ar paziņoto shēmu, bet neatbilst Eiropas Komisijas lēmuma SA.43140 nosacījumiem, būtu jauns

atbalsts, kas ir pakļauts saderīguma izvērtējumam no Eiropas Komisijas puses.

Lietā īpaši svarīga ir Eiropas Komisijas atzinuma 33.punktā minētā atziņa par samērīguma nosacījumu, ka atbalsts

nedrīkst pārsniegt atšķirību starp elektroenerģijas ražošanas izmaksām, kas rodas, ražojot elektroenerģiju, izmantojot

atjaunojamos energoresursus, un elektroenerģijas tirgus cenu. Enerģētikas likuma 40.pantā noteiktais tarifs nebija saistīts ar

faktiskajām izmaksām vai ieguldījumiem. Līdz ar to, ja atbildētājs būtu pieņēmis lēmumu par tarifa palielināšanu, būtu

pamats konstatēt šāda atbalsta neatbilstību samērīguma principam. Pieteicēja prasījumu nav pamatojusi ar apsvērumiem,

kas pierāda pieprasītās atlīdzības sasaisti ar elektroenerģijas ražošanas izmaksām, jauna valsts atbalsta piešķiršanas jeb

pozitīva tiesas sprieduma gadījumā.

[10.4] Hidroelektrostacijām, attiecībā uz kurām Ekonomikas ministrija ir pieņēmusi pārkompensācijas lēmumus, kuros

konstatēts, ka attiecīgie pieteicēji ir bijuši pārkompensēti un tāpēc tiem jāpiemēro cenas diferencēšanas koeficients

pārkompensācijas novēršanai, nav iespējams piešķirt jebkādu citu jaunu valsts atbalstu. Šādā gadījumā no jauna piešķirtais

valsts atbalsts automātiski novestu pie pieteicēju pārkompensācijas. Savukārt pārkompensācijas nepieļaujamība un ražotāju

iekšējās peļņas normas ierobežošana līdz 9% ir viena no pamatprasībām, kas izriet no Eiropas Komisijas lēmuma

SA.43140. Līdz ar to pieteicēju prasījumus lietās pēc būtības nav iespējams apmierināt. Attiecīgi nav konstatējams šādu

pieteicēju tiesību un tiesisko interešu aizskārums, lietas apstākļi norāda uz tiesiskā strīda neesamību lietās, un tas ir pamats

lietas izbeigšanai.

[10.5] Atbilstoši Eiropas Komisijas atzinumam jautājumi, kas attiecas uz saderības novērtējumu, ietilpst Eiropas

Komisijas ekskluzīvajā kompetencē, un apgabaltiesa nav kompetenta lemt par to, vai pasākums, kas neietilpst Eiropas

Komisijas lēmuma SA.43140 darbības jomā, varētu būt saderīgs ar iekšējo tirgu. Par laiku no 2007.gada 1.janvāra līdz

atbalsta perioda beigām apgabaltiesa var vērtēt, ciktāl summas palielinājums atbilst Eiropas Komisijas lēmumā SA.43140

noteiktajiem kritērijiem.

[10.6] Lietā būtisks būs Satversmes tiesas spriedums lietā Nr.2018-16-03.

[11] Administratīvajā apgabaltiesā saņemti Ekonomikas ministrijas apsvērumi par Eiropas Komisijas atzinumu.

Ekonomikas ministrija norāda, ka saistībā ar elektroenerģijas tirgus liberalizāciju Latvijā var nošķirt vairākus posmus, bet par

elektroenerģijas tirgus liberalizācijas datumu Latvijā ir uzskatāms 2007.gada 1.jūlijs. Lietās, kurās attiecībā uz pieteicēju

elektrostacijām ir veikti aprēķini, izmantojot Ministru kabineta 2010.gada 16.marta noteikumu Nr.262 „Noteikumi par

elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, un cenu noteikšanas kārtību” (turpmāk – noteikumi

Nr.262) 10.pielikumu, un pieņemti lēmumi par cenas diferencēšanas koeficienta, kas ir mazāks par 1, pārkompensācijas

novēršanai piemērošanu, un šie lēmumi nav pārsūdzēti un ir stājušies spēkā, pieteicēju pieteiktā prasība par kompensāciju

būtu noraidāma. Piešķirot papildu jaunu atbalstu/kompensāciju, to pārkompensācija palielinātos un Ekonomikas ministrijai

būtu jāpieņem jauns lēmums par vēl mazāka cenu diferencēšanas koeficienta piemērošanu nākotnes elektroenerģijas

iepirkuma cenai, lai samazinātu to nākotnes ieņēmumus no elektroenerģijas pārdošanas obligātā iepirkuma ietvaros par to

lielumu, par kādu pieteicējiem tiktu piešķirts atbalsts.

[12] Administratīvajā apgabaltiesā saņemts pieteicējas viedoklis par Eiropas Komisijas atzinumu, kurā norādīti turpmāk

minētie apsvērumi.

[12.1] Eiropas Komisijas atzinumā norādīts, ka līdz 2007.gada 1.jūlijam nav pastāvējusi diskriminācija. Daļa no

pieteikuma attiecas uz šo periodu, uz to neizpildās Līguma par Eiropas Savienības darbību 107.panta tvēruma viens no

kritērijiem.

Ar Eiropas Komisijas lēmumu SA.43140 nav saskaņota iespējamā atbalsta shēmu, par kuru iesniegts pieteikums, kaut

arī par šo atbalstu Eiropas Komisijai bija sniegta informācija. Eiropas Komisija nav arī ierosinājusi pārkāpuma procedūru.

[12.2] Apgabaltiesas secinājumi par tirgus atvēršanu no 2005.gada 8.jūnija, uz kuriem arī atsaukusies Eiropas Komisija

savos apsvērumos, nevarēja tikt izdarīti konkrētajā lietas iztiesāšanas stadijā un ir aplami. Uz to, ka elektroenerģijas tirgus

atvēršanas datums ir 2007.gada 1.jūlijs, vairākkārt ir norādījusi Ekonomikas ministrija. Tas varēja novest pie lietas

faktiskajiem apstākļiem neatbilstoša Eiropas Komisijas atzinuma.

[12.3] Ievērojot Eiropas Komisijas atzinuma 42.punkta apsvērumus, apgabaltiesa nevar izspriest lietu pēc būtības,

kamēr Eiropas Komisija nav pieņēmusi galīgo lēmumu par šāda atbalsta pieļaujamību. Pieteicēja pievienojas Finanšu

ministrijas apsvērumiem, ka pirms lietas izspriešanas pēc būtības apgabaltiesai jānosaka Ekonomikas ministrijai, lai tā

iesniedz paziņojumu Eiropas Komisijā, kas atbilstoši tās ekskluzīvajai kompetencei lemtu par valsts atbalstu un tā

saderīgumu. Pieteicējas ieskatā nav izšķirošas nozīmes, vai pareizs ir atbildētāju viedoklis par to, ka būtu jauns atbalsts,

kurš noteikts ar tiesas spriedumu, vai pieteicējas viedoklis, ka tas ir pastāvošs atbalsts, jo tas būtu jāsaskaņo ar Eiropas

Komisiju pēc 2007.gada 1.jūlija vai iestāšanās procesā.

[12.4] Ar spēkā esošiem tiesu spriedumiem ir atzīts, ka komisija ir rīkojusies patvaļīgi un prettiesiski. Komisija savas

rīcības prettiesiskumu nekad nav attaisnojusi ar to, ka atbalsts nav bijis saskaņots. Šāds arguments par atbalsta

saskaņošanu ir izvirzīts tikai lietās, kur tika pieteikti kompensācijas prasījumi. Saskaņošanas pienākums ir nacionālās valsts,

nevis pieteicējas pienākums. Valsts nevar atsaukties uz to, ka savas saistības tā nepildīs, tādēļ ka tā nav veikusi tai noteikto

pienākumu (ja tāds bija jāveic).

Valsts nav veikusi saskaņošanu ar Eiropas Komisiju, jo neuzskatīja tās shēmu par atbalsta shēmu. Atbilstoši

Ekonomikas ministrijas norādītajām atsaucēm tikai pēc Eiropas Savienības Tiesas 2008.gada 17.jūlija sprieduma lietā Nr.C-

206/06 ir mainījusies pieeja.

[12.5] Ekonomikas ministrijas lēmumi par pārkompensāciju ir pieņemti attiecībā uz tiem atbalsta pasākumiem, kas

saskaņoti ar Eiropas Komisijas lēmumu SA.43140, taču tie neskar pieteikumos ietvertos prasījumus. Noteikumi Nr.262

nosaka iekšējās peļņas normu 9 %, tā ir noteikta uz Ministru kabineta noteikumiem attiecināmo atbalsta periodu. Neviens

normatīvais akts neparedz, ka iekšējās peļņas norma 9 % apmērā būtu attiecināma uz periodu pirms Eiropas Komisijas

lēmumā SA.43140 norādītās saskaņotās atbalsta shēmas ieviešanas.

[12.6] Pieteicēja uztur viedokli, ka ar tiesas spriedumu netiks piešķirts jauns atbalsts, bet atbalsts ir uzskatāms par

pastāvošu atbalstu, un iepirkuma cenas maiņa nav uzskatāma par pastāvošā atbalsta grozījumiem. Tiesības pārdot

elektroenerģiju par likumā noteikto cenu pieteicējai ir piešķirtas uz likuma pamata vēlākais 2003.gada 1.janvārī, kad bija

jāuzsāk hidroelektrostaciju ekspluatācija. Pēc minētā termiņa nevienai elektrostacijai uz Enerģētikas likuma pamata nevarēja

vairs tikt piešķirts obligātais iepirkums. Pieteikumā ietvertais prasījums izmaksāt starpību starp faktiski samaksāto iepirkuma

cenu un cenu, kas pieteicējai bija noteikta ar likumu, nepārkāpj Līguma par Eiropas Savienības darbību 108.panta 3.punktu,

jo šie prasījumi attiecas uz valsts pienākuma izpildi, ko tā uzņēmusies pirms Latvijas Republikas iestāšanās Eiropas

Savienībā.

[13] Finanšu ministrija 2019.gada 1.februārī sniegusi viedokli par Eiropas Komisijas atzinumu, 2019.gada 11.martā –

par komisijas iesniegtajiem apsvērumiem un 2019.gada 19.martā – par pieteicējas viedokli. Viedokļos norādīts turpmāk

minētais.

[13.1] Ņemot vērā, ka apgabaltiesas spriedums lietā var kvalificēties kā jauns komercdarbības atbalsts, no

komercdarbības atbalsta piešķiršanas viedokļa nav nozīmes, kad faktiski notika elektroenerģijas tirgus liberalizācija Latvijā.

Piešķirot šādu atbalstu, tā saderība ar Eiropas Savienības iekšējo tirgu būtu jāvērtē atbilstoši sprieduma stāšanās brīdī

aktuālajam komercdarbības atbalsta regulējumam.

[13.2] Eiropas Komisija atzinuma 27.apsvērumā ir skaidri norādījusi, ka prasības nevar tikt uzskatītas par zaudējumu

atlīdzības prasību, un, apmierinot pieteicēju prasības, tiesai jāvērtē, vai ar spriedumiem netiks piešķirts jauns

komercdarbības atbalsts.

Lietu tiesvedības stadijā nav pamata uzskatīt, ka apgabaltiesa ir skatījusi lietas pēc būtības. Iepriekš sniegtajos

paskaidrojumos Finanšu ministrija savas kompetences ietvaros jau ir veikusi sākotnējo izvērtēšanu saskaņā ar

Komercdarbības atbalsta kontroles likuma 9.panta pirmās daļas 1.punktu. Finanšu ministrija uztur secinājumu, ka ar

apgabaltiesas spriedumiem par zaudējumu atlīdzināšanu pieteicējiem izpildi pasākums kvalificēsies kā jauns komercdarbības

atbalsts, uz kuru pilnībā attieksies komercdarbības atbalsta kontroles mehānisms, kas minēts Līguma par Eiropas

Savienības darbību 107. un 108.pantā.

Ievērojot Eiropas Komisijas atzinuma 33.apsvērumā norādīto, ar apgabaltiesas spriedumu jauna komercdarbības

atbalsta piešķiršana atbilstoši Eiropas Komisijas lēmumam SA.43140 nav iespējama, jo minētais lēmums un ar to veiktais

saderības izvērtējums neaptver komercdarbības atbalsta piešķiršanas iespējas pēc 2012.gada 31.decembra.

[13.3] Ar jēdzienu „atbalsts piešķirts” parasti tiek saprasts brīdis, kad pieņemts lēmums par noteikta atbalsta

piešķiršanu, tas ir saistošs adresātam, nevis kad šis atbalsts faktiski tiks izmaksāts. Ar jēdzienu „atbalsta piešķiršanas diena”

valsts atbalsta regulējuma izpratnē saprot dienu, kad saņēmējam saskaņā ar piemērojamo valsts tiesisko regulējumu ir

nodotas likumīgas tiesības saņemt atbalstu. Tas jāņem vērā, vērtējot Eiropas Komisijas atzinuma 36.apsvērumā sniegto

skaidrojumu. Finanšu ministrijas ieskatā apgabaltiesas sprieduma spēkā stāšanās brīdis (ja apgabaltiesa piešķirs jaunu

komercdarbības atbalstu pieteicējai) būs uzskatāms par atbalsta piešķiršanas dienu. Līdz ar to, lai nodrošinātu jaunā

atbalsta likumību un saderību ar Eiropas Savienības iekšējo tirgu, jaunajam komercdarbības atbalstam jāatbilst uz atbalsta

piešķiršanas dienu aktuālajam komercdarbības atbalsta regulējumam.

Komercdarbības jeb valsts atbalsta kontrole Latvijā tiek īstenota kopš 1997.gada 9.augusta, un pirms Latvijas

iestāšanās Eiropas Savienībā to veica Valsts atbalsta uzraudzības komisija. Līdz ar to komercdarbības atbalsta kontrole un

no Eiropas Savienības tiesību aktiem izrietošie pienākumi bija saistoši Latvijai laika periodā, par kuru pieteicēja prasa

zaudējumu atlīdzināšanu konkrētajā lietā.

[13.4] Atbilstoši Eiropas Komisijas atzinuma 41.apsvērumā norādītajam un Finanšu ministrijas paskaidrojumos

norādītajam nepieciešams ievērot procesuālos aspektus, kas izriet no Līguma par Eiropas Savienības darbību 108.panta

3.punkta un regulas Nr.2015/1589 2. un 3.panta, tostarp ievērojot pasākuma neuzsākšanas pirms Eiropas Komisijas lēmuma

par atbalsta saderību pieņemšanas principu.

[13.5] Eiropas Komisija atzinumā pēc būtības neatbildēja, vai, apmierinot pieteicēju prasības lietā, tas kvalificējas kā

jauns komercdarbības atbalsts, un līdz ar to nesniedza atbildi pēc būtības uz jautājumu par nepieciešamību vērtēt

pārmērīgas kompensācijas esību un tās aprēķina periodu. Ja apgabaltiesai, konstatējot, ka pieteicējas prasība apmierināma,

pastāv šaubas par pasākuma kvalificēšanu kā jaunu atbalstu, vai apgabaltiesa plāno piešķirt jaunu valsts atbalstu,

apgabaltiesai pirms sprieduma pieņemšanas būtu jāvēršas Ekonomikas ministrijā ar lūgumu iesniegt paziņojumu Eiropas

Komisijā, lai Eiropas Komisija savas ekskluzīvās kompetences ietvaros veiktu plānotā pasākuma izvērtēšanu pēc būtības.

[13.6] Samērīguma princips ir tikai viens no komercdarbības atbalsta atbilstības kritērijiem, lai Eiropas Komisija atzītu

komercdarbības atbalstu kā saderīgu ar Eiropas Savienības iekšējo tirgu.

[13.7] Pārkompensācija ir viens no komercdarbības atbalsta saderības ar Eiropas Savienības iekšējo tirgu

nosacījumiem, un tās izvērtēšana nav Eiropas Savienības dalībvalstu tiesas, bet gan Eiropas Komisijas ekskluzīvajā

kompetencē. Līdz ar to apgabaltiesai nav likumīga pamata vērtēt jautājumu par pārkompensācijas saderību ar Eiropas

Savienības iekšējo tirgu, kā to arī norādījusi Eiropas Komisija atzinuma 41.apsvērumā.

[13.8] No komercdarbības atbalsta piešķiršanas viedokļa konkrētajā lietā nav nozīmes tam, kad faktiski notika

elektroenerģijas tirgus liberalizācija Latvijā jeb tam, ka nav pastāvējusi diskriminācija Līguma par Eiropas Savienības

darbību 30. vai 110.panta nozīmē, jo gadījumā, ja ar tiesas spriedumu tiks piešķirts jauns komercdarbības atbalsts, tā

saderību ar Eiropas Savienības iekšējo tirgu būtu jāvērtē atbilstoši sprieduma spēkā stāšanās brīdim aktuālajam

komercdarbības atbalsta regulējumam.

[13.9] Saskaņā ar komercdarbības atbalsta kontroles jomā esošo normu interpretāciju atbalsta saņēmējam

(uzņēmumam) nerodas tiesiskā paļāvība uz komercdarbības atbalsta piešķiršanu, attiecīgi arī prasības tiesība saņemt

attiecīgo komercdarbības atbalstu gadījumos, kad dalībvalsts nav izpildījusi no Līguma par Eiropas Savienības darbību

108.panta 3.punkta izrietošo pienākumu, ja uzņēmums pats nav pārbaudījis, vai saņem komercdarbības atbalstu, attiecībā

uz kuru ir izpildītas visas procesuālās prasības.

[14] Administratīvajā apgabaltiesā saņemti komisijas papildu paskaidrojumi, kuros norādīti turpmākie apsvērumi.

[14.1] Eiropas Komisijas lēmums SA.43140 ir nozīmīgs tiesību avots, jo tajā ir izdarīts fundamentāli svarīgs

secinājums par to, ka atbalsts atjaunojamiem energoresursiem Latvijā ir uzskatāms par valsts atbalstu. Lai gan minētais

lēmums attiecas uz atbalstu, kas tika piešķirts laika posmā no 2007.gada 1.jūlija līdz 2012.gada 31.decembrim, tomēr

komisijas ieskatā tajā ietvertie secinājumi un atziņas ir jāņem vērā, vērtējot atbalstu atjaunojamiem energoresursiem Latvijā,

kas tika ieviests vēl pirms 2007.gada 1.jūlija. Tādējādi tiesai, ņemot vērā, ka pieteicēja saņem valsts atbalstu un pēc būtības

vienkārši vēlas atbalsta apmēra palielināšanu, būtu jāpiemēro tiesību aktos definētos valsts atbalsta pieļaujamības un apmēra

noteikšanas kritērijus, kā arī šāda atbalsta noteikšanas principus. Šajā sakarā nav pat nozīmes tam, ka šādu neiegūtu papildu

valsts atbalstu pieteicēja ir definējusi kā zaudējumus. Pat gadījumā, ja tiesa lemtu par kādu zaudējumu atlīdzināšanu

pieteicējai, valsts atbalsta kontekstā šāda zaudējumu atlīdzināšana būtu uzskatāma par jauna valsts atbalsta piešķiršanu, jo

līdz šim šāda veida un apmēra valsts atbalsta pieteicējai nebija. Savukārt tiesiskā paļāvība uz valsts atbalsta saņemšanu, vēl

jo vairāk uz valsts atbalsta garantētu pieaugumu nākotnē, kā minimums nav absolūta un vienmēr ir izvērtējama, samērojot to

ar sabiedrības interesēm.

Tomēr, lai gan Eiropas Komisijas lēmums SA.43140 ir jāņem vērā lietas izskatīšanā, vienlaikus vērā jāņem fakts, ka

Eiropas Komisija šajā lēmumā nav izvērtējusi to valsts atbalsta mehānismu, kas balstīts uz elektroenerģijas realizācijas vidējā

tarifa noteikšanu. Līdz ar to lietas izskatīšanā ir izmantojamas lēmumā SA.43140 ietvertās metodoloģiskās norādes valsts

atbalsta izvērtēšanai, bet uz lietu nav attiecināmi Eiropas Komisijas izdarītie gala secinājumi par valsts atbalsta shēmas

saderīgumu ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 107.panta 3.punkta c) punktu.

[14.2] Eiropas Komisijas atzinumā ir skaidri izdalīts periods pirms 2007.gada 1.jūlija un pēc tam. Eiropas Komisija nav

devusi skaidru norādi tam, vai elektroenerģijas tirgus bija atvērts konkurencei pirms 2007.gada 1.jūlija, atstājot šo jautājumu

tiesas vērtēšanai. Līdz ar to, pretēji pieteicējas viedoklī par Eiropas Komisijas atzinumu norādītajam, nav pamata uzskatīt,

ka Eiropas Komisijas atzinuma satura būtība varētu atšķirties, ja tiesa nebūtu norādījusi savus pieņēmumus par tirgus

atvēršanu. Savukārt par posmu pēc 2007.gada 1.jūlija no Eiropas Komisijas atzinuma izriet, ka var pastāvēt valsts tiesību

akti, kas paredzētu obligātā iepirkuma tarifa palielinājumu, kas būtībā ir tas, par ko pieteicēji iesniedza pieteikumus periodā

pēc 2007.gada 1.jūlija – izmaksāt kompensāciju par nesaņemto daļu no obligāti iepērkamās elektroenerģijas, kas ražota,

izmantojot atjaunojamos energoresursus, cenas.

Tomēr no pieteicējas viedokļa par Eiropas Komisijas atzinumu nav iespējams izsecināt skaidru pieteicējas pozīciju

attiecībā uz prasījumu par periodu pēc 2007.gada 1.jūlija. Pieteicēja viedoklī izsaka apgalvojumu, ka atbalsta shēma, kas ir

prasījuma pamatā, nav tikusi saskaņota ar Eiropas Komisiju, vienlaikus apgalvojot, ka ar tiesas spriedumu netiks piešķirts

jauns atbalsts, bet gan atbalsts uzskatāms par pastāvošu atbalstu. Šie pieteicējas secinājumi ir iekšēji pretrunīgi. Ja pieteicēja

uzskata, ka valsts atbalsts, kas tiktu piešķirts ar tiesas spriedumu, neietilpst Eiropas Komisijas lēmuma SA.43140 tvērumā,

tad atbilstoši Eiropas Komisijas atzinumā norādītajam tas būtu jauns valsts atbalsts. Ja pieteicēja uzskata, ka ar tiesas

spriedumu par periodu pēc 2007.gada 1.jūlija netiktu piešķirts jauns valsts atbalsts, tad pieteicējas prasījuma apmierināšana

iespējama, tikai tiesai piemērojot Eiropas Komisijas atzinumā atkārtotos un Eiropas Komisijas lēmumā SA.43140 noteiktos

nosacījumus valsts atbalsta izmaksai. Jāņem vērā, ka izmaksājamais atbalsts būtu jāvērtē citastarp arī iekšējās peļņas

normas (IRR) kontekstā.

Eiropas Komisija ir skaidri lēmusi, kāda apmēra atbalsts obligātā elektroenerģijas iepirkuma ietvaros attiecībā uz

konkrēto periodu ir samērīgs ar iekšējo tirgu, lēmumā SA.43140 nosakot kritērijus, pēc kuriem arī tiesai jāvadās, taisot

spriedumu.

[14.3] Ja uzskatītu, ka ar tiesas spriedumu piešķirtais atbalsts būtu jauns valsts atbalsts un Ekonomikas ministrija

atkārtoti vērstos Eiropas Komisijā saistībā ar kompensācijas prasību, Eiropas Komisijas vērtēšanas kritēriji neatšķirtos no

lēmumā SA.43140 noteiktajiem. Līdz ar to šajā gadījumā tiesai būtu jāizdara arī lietderības apsvērumi, vērtējot, vai Eiropas

Komisijai vispār būtu pamats šādu atbalstu saskaņot. Ja šāds pamats nav konstatējams, tas būtu pamats tiesvedības

izbeigšanai.

[14.4] Izskatot lietu, ir nozīmīgi ņemt vērā Senāta izdarītās atziņas gan 2018.gada 7.februāra spriedumā lietā Nr.SKA-

1/2018, gan 2018.gada 13.aprīļa spriedumā lietā Nr.SKA-2/2018. Regulatora ieskatā tas, ka ar minētajiem spriedumiem ir

atcelti attiecīgie Administratīvās apgabaltiesas spriedumi, dod pamatu uzskatīt, ka AS „Latvenergo” dati paši par sevi nav

pietiekami, lai izvērtētu pieteicējas prasību valsts atbalsta un Eiropas Savienības tiesību aktu kontekstā. Neskatoties uz to,

ka saskaņā ar nacionālajiem normatīvajiem aktiem, kas bija spēkā attiecīgajā laika posmā, pieteicējai varbūtēji nodarītos

zaudējumus, iespējams, varētu aprēķināt, par pamatu ņemot AS „Latvenergo” datus par elektroenerģijas tirdzniecības

apjomiem un ar to saistītajiem ieņēmumiem, tomēr, tā kā pieteicējai pozitīva tiesas sprieduma gadījumā tiktu piešķirts jauns

valsts atbalsts, kompensācijas tiesiskais pamatojums būtu jāskata valsts atbalsta kontekstā.

[14.5] Lai tiesvedības ietvaros izvairītos no tāda atbalsta piešķiršanas, kas ir aizliegts, kā arī novērtētu, kāds ir

pieteicējai pieļaujamais izmaksājamās kompensācijas apmērs, ir svarīgi iegūt tādu aprēķinu, kas atspoguļo pieteicējas

faktisko veiktos ieguldījumus un saņemtos ienākumus, un secīgi jāpiemēro Eiropas Komisijas atziņas par pieļaujamo valsts

atbalstu.

Lietā iesniegtais pieteicējas aprēķins neatspoguļo kopējo saņemtā atbalsta apmēru, nedod priekšstatu par minimāli

nepieciešamā atbalsta apmēru, kā arī nedod iespēju gūt pārliecību, ka pieprasītā summa atbilst tiesiska, likumīga un

pieļaujama valsts atbalsta pazīmēm. Uz minēto norāda arī apstāklis, ka aprēķini ir veikti atrauti no pieteicējas ražošanas

izmaksām. Tā kā Eiropas Komisija gan lēmumā SA.43140, gan atzinumā ir skaidri norādījusi, ka valsts atbalstam jābūt

saistītam ar ražošanas izmaksām, savukārt pieteicējas iesniegtais aprēķins tam neatbilst, pieteikuma apmierināšana uz šobrīd

lietā esošo aprēķinu pamata nozīmētu tāda valsts atbalsta piešķiršanu, kurš ir pretrunā Komercdarbības atbalsta kontroles

likuma 6.pantam, neatbilst Eiropas Komisijas nostājai un pamatnostādnēm par valsts atbalstu. Lai nodrošinātu pareizu lietu

izspriešanu, jāņem vērā visi pieteicējas saņemtie ienākumi un ražošanas izmaksas kopumā, jo vienīgi tādā veidā ir iespējams

objektīvi novērtēt, vai un kādā apmērā pieteicējai ir nodarīti zaudējumi.

Aprēķinu veikšanai nepieciešamie dokumenti var būt tikai pieteicējas rīcībā. Vienīgi pēc aprēķina un to pamatojošo

dokumentu saņemšanas būs iespējams objektīvi izvērtēt, kādā apmērā pieteicējas prasība apmierināma. Pieteicējai jau kopš

pieteikuma iesniegšanas tiesā – 2011.gada maijā – bija zināms, ka tiesvedības ietvaros tiks lemts jautājums par zaudējumu

apmēru un uz pieteikuma iesniegšanas brīdi pieteicējas rīcībā bija visaptveroši grāmatvedības dokumenti, jo saskaņā ar

likuma „Par grāmatvedību” 10.pantu minimālais grāmatvedības dokumentu uzglabāšanas termiņš ir pieci gadi. Turklāt

pieteicējai savu tiesisko interešu aizsardzības nolūkā bija iespēja glabāt dokumentus arī ilgākā periodā un iesniegt aprēķinu,

kas pamatotu pieteicējas prasīto zaudējumu nodarīšanu, ievērojot elektroenerģijas ražošanas izmaksas un izdevumus, kas

saistīti ar elektrostacijas darbību. Nav pieļaujama situācija, ka pieteicējas tiesības uz zaudējumu atlīdzību prevalē pār

pieteicējas pienākumu zaudējumu prasību ticami pamatot. Pretējā gadījumā rastos situācija, kurā elektroenerģijas ražotājiem

būtu izdevīgi maksimāli ātri atbrīvoties no to rīcībā esošiem dokumentiem, kuru iesniegšana tiesā varētu būt pretēja to

interesēm.

[14.6] Pieteicējai atbilstoši Administratīvā procesa likuma 96.pantam bija pienākums darīt visu iespējamo, lai

samazinātu savus zaudējumus. Pieteicēja, lai mazinātu zaudējumus, jau 2007.gadā varēja pāriet uz valsts atbalsta

noteikumiem, kurus paredzēja Ministru kabineta 2007.gada 24.jūlija noteikumi Nr.503 „Noteikumi par elektroenerģijas

ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus” – uz jauno valsts atbalsta shēmu. Lietas materiālos nav atrodami

dokumenti, kas pamatotu to, ka pieteicējai ir bijuši objektīvi iemesli nepāriet uz jauno valsts atbalsta shēmu. Tāpat pieteicēja

nav norādījusi pamatotus apsvērumus, kuru dēļ jaunā atbalsta shēma pieteicējai nav izdevīga. Līdz ar to pieteicējas izvēle

neīstenot normatīvajos aktos garantētās tiesības tiešā veidā ir saistīta ar pieteicējai nodarīto zaudējumu rašanos periodā no

2007.gada 1.septembra, un aprēķinus par periodu no minētā datuma nav pamata ņemt vērā, jo pieteicējai bija iespēja novērst

jebkādu zaudējumu rašanos šajā periodā.

[14.7] Lai arī Satversmes tiesa 2019.gada 18.aprīļa spriedumā lietā Nr.2018-16-03 neanalizē jautājumus, kas

jānoskaidro šīs lietas ietvaros, tomēr spriedumā ir ietvertas atziņas, kas varētu tikt piemērotas arī šajā tiesvedībā.

[15] Administratīvajā apgabaltiesā no pieteicējas saņemti pieteikuma precizējumi un papildu paskaidrojumi, kuros

norādīts turpmākais.

[15.1] Pieteicēja ir veikusi zaudējumu aprēķina precizēšanu, izmantojot datus, kas sniegti AS „Latvenergo” 2013.gada

25.oktobra atbildē Nr.01VD00-15/6257, un lūdz atlīdzināt zaudējumus 19 488,48 euro apmērā.

[15.2] No Grāmatvedības likuma izriet, ka pieteicējai nebija pienākuma uzglabāt grāmatvedības dokumentus ilgāk par

desmit gadiem, izņemot gada pārskatus, kas ir publiski pieejami. Tādējādi no pieteicējas nevar prasīt iesniegt tādu

informāciju, ko tai nebija pienākuma saglabāt un kura tai vairs nav pieejama. Turklāt laikā, kad pieteicēja iesniedza tiesā

pieteikumu, komisija nesniedza nekāda veida iebildumus, kas norādītu uz to, ka pieteicējai būtu jānodrošina dokumentu

saglabāšana ilgāk nekā noteikts likumā. No pieteicējas nav sagaidāms, lai tā atspēkotu komisijas 2019.gadā celtos

iebildumus, par kuriem nekas iepriekš nebija zināms.

[15.3] Senāta 2018.gada 13.aprīļa sprieduma lietā Nr.SKA-2/2018 26.punktā ir konstatēts, ka komisija prettiesiski

nebija noteikusi tarifu un pieteicējai ir tiesības prasīt zaudējumus, kas radīti ar šo bezdarbību. Tādējādi pieteicējas tiesības

uz atlīdzinājumu līdzīgā lietā jau ir tikušas atzītas.

[15.4] Eiropas Komisija lēmumā SA.43140 ir atzinusi, ka elektroenerģijas tirgus atvēršana ir notikusi 2007.gada 1.jūlijā,

kas nozīmē, ka līdz minētajam datumam atbalsts pieteicējai nevar tikt uzskatīts par tādu, kas izkropļo iekšējo tirgu. Tādu

pašu konstatējumu izdarījusi arī Satversmes tiesa 2019.gada 18.aprīļa spriedumā lietā Nr.2018-16-03. Tādējādi līdz

2007.gada 1.jūlijam nav pamata apsvērt jautājumu par to, vai ir pastāvējis tāds valsts atbalsts, kas ietekmē konkurenci, jo

nav pastāvējis atvērts tirgus.

Arī Senātam lietā Nr.SKA-1/2017 Ekonomikas ministrijas iesniegtais un Eiropas Komisijas pārziņā esošajā

elektroniskajā lietojumprogrammā State Aid Notifications Interactive 2 ievietotais paziņojums satur atsauces uz Eiropas

Savienības judikatūru attiecībā uz iespējamo valsts atbalstu, norādot, ka obligātais iepirkums netika uzskatīts par valsts

atbalstu, un tikai 2008.gadā pēc Eiropas Savienības Tiesas 2008.gada 17.jūlija sprieduma lietā Nr.C-206/06 ir mainījusies

pieeja. Minētais papildus pierāda, ka valsts nav uzskatījusi par nepieciešamu veikt saskaņošanu ar Eiropas Komisiju, jo

neuzskatīja Enerģētikas likuma 40.pantā noteikto obligāto iepirkumu par valsts atbalstu. No pieteicējas nevar prasīt, lai tās

paredzētu juridiskās pieejas maiņu attiecībā uz atbalstu, kas tiek īstenots obligātā iepirkuma veidā, ja tas tiek piemērots

atpakaļvērsti. Vieni un tie paši pasākumi atšķirīgos laika posmos varēja tikt vērtēti dažādi. Proti, pasākumi, kas laikā, kad tie

stājās spēkā, netika uzskatīti par valsts atbalstu, vēlāk nākotnē, iespējams, var tikt uzskatīti par šādu atbalstu. No tā izriet, ka

pasākumi ir vērtējami tā laika tvērumā, kas bija pasākumu īstenošanas laikā, nevis atpakaļvērsti. Pat gadījumā, ja konstatētu,

ka pēc 2007.gada 1.jūlija obligātais iepirkums ir uzskatāms par valsts atbalstu, par to nebija jāpaziņo Eiropas Komisijai

saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 108.panta 3.punktu, jo tiesības uz šādu atbalstu pēc 2007.gada 1.jūlija

netika piešķirtas.

[15.5] Ar tiesas spriedumu netiks noteikts jauns valsts atbalsts, jo tiesības uz elektroenerģijas pārdošanu ir nodibinātas

ar likumu, un tās netiks nodibinātas ar spriedumu.

[15.6] Iespēja pretendēt uz ar noteikumiem Nr.503 jaunizveidoto atbalsta shēmu bija brīvprātīga, tai pašā laikā

atsakoties no likumā noteiktajām tiesībām pārdot elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros. Turklāt pieteicējai nebija

garantēts, ka tā varēs pārdot elektroenerģiju jaunās atbalsta shēmas ietvaros, jo noteikumu 65.punktā bija ietverts

ierobežojums šāda atbalsta piešķiršanai. Tāpat, ievērojot noteikumu Nr.503 pārejas noteikumu 80.punktu, uzreiz pēc

noteikumu spēkā stāšanas nemaz nebija iespējams iesniegt iesniegumu.

[16] Finanšu ministrija ir iesniegusi viedokli par pieteicējas iesniegtajiem pieteikuma precizējumiem un papildu

paskaidrojumiem, kurā, pamatojoties uz jau iepriekš norādītajiem argumentiem, nepiekrīt pieteicējas apsvērumiem.

[17] Administratīvajā apgabaltiesā 2019.gada 20.jūnijā saņemts pieteicējas lūgums par lietas izskatīšanu rakstveida

procesā.

Ar Administratīvās apgabaltiesas tiesneses 2019.gada 27.jūnija rezolūciju nolemts noteikt lietas izskatīšanu rakstveida

procesā.

Ievērojot minēto, lieta saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 206.panta pirmo daļu tiek izskatīta rakstveida procesā.

Motīvu daļa

[18] Rakstveida procesā pārbaudījusi lietas materiālus un novērtējusi lietā esošos pierādījumus, Administratīvā

apgabaltiesa atzīst, ka pieteikums ir apmierināms daļēji.

[19] Pieteicēja prasa atlīdzināt mantiskos zaudējumus 19 488,48 euro apmērā, kas tai radušies par laika periodu no

2006.gada 1.marta lī d z 2009.gada 30.septembrim sakarā ar to, ka komisija prettiesiski savlaicīgi nebija izdevusi

administratīvo aktu par elektroenerģijas vidējā tarifa noteikšanu.

[20] Administratīvā procesa likuma 92.pants noteic, ka ikviens ir tiesīgs prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par

mantiskajiem zaudējumiem, kas viņam nodarīti ar administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību.

Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 7.panta pirmā daļa noteic, ka mantiskais zaudējums šā likuma izpratnē ir katrs

mantiski novērtējams pametums, kas cietušajam radies iestādes prettiesiska administratīvā akta vai prettiesiskas faktiskās

rīcības dēļ. Atbilstoši likuma 4.panta pirmajā daļā noteiktajam iestāde zaudējumu var nodarīt ar darbību, izdodot

prettiesisku administratīvo aktu vai veicot prettiesisku faktisko rīcību, vai arī ar bezdarbību, ja iestādei bija pienākums

rīkoties, bet tā prettiesiski nav rīkojusies.

Šā likuma 6.panta pirmā daļa noteic, ka tiesības uz zaudējumu atlīdzinājumu rodas, ja starp iestādes prettiesisko rīcību

un cietušajam nodarīto zaudējumu pastāv tieša cēloņsakarība – objektīva saikne starp iestādes rīcību un tās radītajām laika

ziņā sekojošām zaudējumu nodarošām sekām, proti, minētā rīcība rada un nosaka šo seku iestāšanās reālu iestāju un ir

galvenais faktors, kas nenovēršami radījis šīs sekas.

[21] Apgabaltiesa ņem vērā, ka komisijas pienākumu atlīdzināt zaudējumus par laiku, kurā tā prettiesiski nebija

noteikusi tarifus, kā arī tiesību normu piemērošanas jautājumus zaudējumu apmēra noteikšanā Senāts jau ir vērtējis

analoģiskās lietās (ierosinātas pēc citu hidroelektrostaciju īpašnieku pieteikumiem), tostarp izvērtējot atbildētājas iestāžu

argumentus, un Senāta spriedumos izteiktās atziņas (sk. Senāta 2018.gada 7.februāra spriedumu lietā Nr.SKA-1/2018

u n 2018.gada 13.aprīļa spriedumu lietā Nr.SKA-2/2018 ) ir ievērojamas arī šajā lietā. Izskatāmajā lietā dalībnieki ir

izteikuši pēc būtības analoģiskus apsvērumus, tāpēc apgabaltiesai nav pamata saistībā ar attiecīgo tiesību normu

piemērošanu nonākt pie citiem secinājumiem.

[22] Komisijas pienākums (kompetence) izdot administratīvo aktu par elektroenerģijas realizācijas vidējā tarifa

noteikšanu un komisijas rīcības prettiesiskums, jau 2006.gadā nenosakot tarifu, ir konstatēts ar spēkā stājušos

Administratīvās apgabaltiesas 2008.gada 26.septembra spriedumu lietā Nr.A42379306, kas atstāts spēkā ar Senāta

2010.gada 11.marta spriedumu lietā Nr.SKA-6/2010 (sk. Senāta 2018.gada 7.februāra spriedumu lietā Nr.SKA-1/2018

8. un 17.punktu un 2018.gada 13.aprīļa sprieduma lietā Nr.SKA-2/2018 15.punktu).

No administratīvās lietas Nr.A42379306 un Senāta atziņām (sal. Senāta 2013.gada 22.marta lēmumu lietā Nr.SKA-

426/2013) izriet, ka komisijā un pēc tam tiesā ar lūgumu izdot attiecīgo administratīvo aktu vērsusies biedrība savu biedru

interesēs.

Šajā lietā nav strīda, ka pieteicēja bija biedrības biedre pieteikuma lietā Nr.A42379306 iesniegšanas brīdī (lietas

2.sējuma 75.lapa). Tādējādi apgabaltiesa atzīst, ka pieteicēja uzskatāma par pieteicēju administratīvajā lietā Nr.A42379306

un kā tāda var prasīt atlīdzināt zaudējumus par komisijas prettiesisko rīcību, kas konstatēta ar spriedumu minētajā lietā.

Līdz ar to saskaņā ar Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 4.panta pirmo daļu pieteicējai ir tiesības prasīt to zaudējumu

atlīdzinājumu, kas tai nodarīti ar komisijas bezdarbību, neizdodot attiecīgu administratīvo aktu.

[23] Pieteicēja savu prasījumu par mantisko zaudējumu atlīdzinājumu pamato ar starpību starp cenu, ko attiecīgajā

laika periodā obligātā iepirkuma ietvaros ir samaksājis publiskais tirgotājs, un cenu, par kādu publiskajam tirgotājam būtu

bijis jāiepērk elektroenerģiju, ja komisija būtu izdevusi attiecīgu administratīvo aktu un noteikusi elektroenerģijas vidējo

realizācijas tarifu.

Novērtējot, vai tarifu nenoteikšana bija cēlonis pieteicējai radītajiem mantiskajiem zaudējumiem, un kāds ir šo

zaudējumu apmērs, noskaidrojams, kāds tarifs būtu bijis jānosaka.

[24] Senāts analoģiskās lietās, atsaucoties uz Satversmes tiesas atziņām, norādījis, ka Elektroenerģijas tirgus likuma

30.panta pirmā daļa paredzēja tiesības noteiktām elektroenerģijas ražotāju grupām pārdot elektroenerģiju publiskajam

tirgotājam atbilstoši tiem nosacījumiem par cenu, kādi uz tiem attiecās šī likuma spēkā stāšanās brīdī. Tas nozīmē, ka

attiecībā uz pieteicēju ir piemērojams agrāk spēkā esošā Enerģētikas likuma 40.panta pirmajā daļā paredzētais cenas

noteikšanas mehānisms. Satversmes tiesa atzina, ka Elektroenerģijas tirgus likuma 30.pants paredz vienādas garantijas

visiem ražotājiem, kas elektroenerģijas ražošanai izmanto atjaunojamos energoresursus un kas darbību uzsākuši pirms šā

likuma spēkā stāšanās. Likumdevējs nav nošķīris ražotājus, kuri elektroenerģiju ražo vēja elektrostacijās, un pārējiem

ražotājiem nav paredzējis nelabvēlīgāku tiesisko regulējumu. Savukārt Ministru kabinets ar saviem noteikumiem nevar

sašaurināt tās tiesiskās garantijas, kuras likumdevējs ir noteicis likumā. No minētā secināms, ka pieteicējai bija tiesības

pārdot elektroenerģiju publiskajam tirgotājam atbilstoši Enerģētikas likuma 40.panta pirmajā daļā noteiktajam – atbilstoši

divkāršam elektroenerģijas realizācijas vidējam tarifam, un komisijai bija kompetence noteikt elektroenerģijas realizācijas

vidējo tarifu (sal. sk. Senāta 2018.gada 7.februāra sprieduma lietā Nr.SKA-1/2018 6.-8.punktu un tajā norādīto

Satversmes tiesas lēmumu, un 2018.gada 13.aprīļa sprieduma lietā Nr.SKA-2/2018 16.-18.punktu).

Tāpat attiecībā uz komisijas tiesībām noteikt elektroenerģijas realizācijas vidējo tarifu no Senāta atziņām analoģiskās

lietās izriet, ka komisijai nebija tiesību pēc saviem ieskatiem noteikt elektroenerģijas realizācijas vidējo tarifu, būtībā revidējot

Elektroenerģijas tirgus likuma 30.panta piemērošanas apjomu attiecībā uz mazajām hidroelektrostacijām un izdarot

lietderības apsvērumus par to, kādu cenu labāk būtu noteikt atkarībā no ražotāja izmaksām. Senāts atzinis, ka noteikumos

Nr.503, Ministru kabineta 2009.gada 24.februāra noteikumos Nr.198 „Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot

atjaunojamos energoresursus un cenu noteikšanas kārtību” (turpmāk – noteikumi Nr.198), kā arī noteikumos Nr.262

ietvertais elektroenerģijas realizācijas vidējā tarifa jēdziena skaidrojums, ka tas ir elektroenerģijas tirdzniecības vidējais tarifs

saistītajiem lietotājiem, pēc analoģijas ir piemērojams arī attiecībā uz hidroelektrostacijām un arī attiecībā uz neilgo laika

posmu pirms attiecīgo noteikumu pieņemšanas (sal. sk. Senāta 2018.gada 7.februāra sprieduma lietā Nr.SKA-1/2018

9.-14.punktu un tajā norādīto Satversmes tiesas lēmumu, un Senāta 2018.gada 13.aprīļa sprieduma lietā Nr.SKA-

2/2018 19.-21.punktu).

Ievērojot minēto, apgabaltiesa atzīst, ka, nosakot zaudējumu apmēru, vērā ņemami elektroenerģijas tirdzniecības vidējā

tarifa saistītajiem lietotājiem rādītāji, kas atbilstoši noteikumiem Nr.503 un noteikumiem Nr.198 aprēķināmi, izmantojot datus

par publiskā tirgotāja pusgada faktiskajiem elektroenerģijas tirdzniecības apjomiem un ieņēmumiem no elektroenerģijas

saistītajiem lietotājiem.

[25] AS „Latvenergo” ir sniegusi informāciju par saistītajiem lietotājiem piegādāto elektroenerģiju un ieņēmumiem par

attiecīgajiem periodiem (lietas 1.sējuma 104.-121.lapa).

Apgabaltiesa, pārbaudot pieteicējas aprēķinus par radīto zaudējumu apmēru (lietas 2.sējuma 72.lapa), atzīst, ka

pieteicēja aprēķinos iekļāvusi pareizus datus par AS „Latvenergo” tirdzniecības apjomiem un ieņēmumiem konkrētos

periodos, kas sakrīt ar AS „Latvenergo” sniegto informāciju.

Atbilstoši noteikumu Nr.198 58.punktam elektroenerģijas realizācijas vidējo tarifu saistītajiem lietotājiem aprēķina,

ņemot vērā publiskā tirgotāja pusgada (kas ir laika posms no janvāra līdz jūnijam un no jūlija līdz decembrim) faktiskos

elektroenerģijas tirdzniecības apjomus un ieņēmumus no elektroenerģijas tirdzniecības saistītajiem lietotājiem, kas stājas

spēkā trīs mēnešus pēc katra pusgada. Tas nozīmē, ka, piemēram, dati par 2005.gada 1.pusgadu stājās spēkā 2005.gada

1.oktobrī, bet dati par 2005.gada 2.pusgadu – 2006.gada 1.aprīlī. Pieteicēja zaudējumu aprēķinā ir ņēmusi vērā šos

periodus.

Proti, par periodu no 2006.gada 1.marta līdz 31.martam pieteicēja, ieņēmumus dalot ar tirdzniecības apjomiem,

pamatoti aprēķinājusi elektroenerģijas realizācijas vidējo tarifu saistītajiem lietotājiem 0,034197395 latus (divkāršs apmērs

saskaņā ar Enerģētikas likuma 40.panta pirmo daļu – 0,068394789 lati), ņemot vērā datus par AS „Latvenergo”

tirdzniecības apjomiem un ieņēmumiem par periodu no 2005.gada 1.janvāra līdz 30.jūnijam, t.i., 100 954 129 lati par

2 952 100 017 kWh.

Par periodu no 2006.gada 1.aprīļa līdz 30.septembrim aprēķināts tarifs 0,03411189 lati (divkāršs apmērs – 0,06822378

lati), ņemot vērā datus par periodu no 2005.gada 1.jūlija līdz 31.decembrim, t.i., 99 884 725 lati par 2 928 149 834 kWh.

Par periodu no 2006.gada 1.oktobra līdz 2007.gada 31.martam aprēķināts tarifs 0,035554506 lati (divkāršs apmērs –

0,071109012 lati), ņemot vērā datus par periodu no 2006.gada 1.janvāra līdz 30.jūnijam, t.i., 114 897 432 lati par

3 231 585 665 kWh.

Par periodu no 2007.gada 1.aprīļa līdz 30.septembrim aprēķināts tarifs 0,036680271 lati (divkāršs apmērs –

0,073360542 lati), ņemot vērā datus par periodu no 2006.gada 1.jūlija līdz 31.decembrim, t.i., 112 326 564 lati par

3 062 315 524 kWh.

Par periodu no 2007.gada 1.oktobra līdz 2008.gada 31.martam aprēķināts tarifs 0,043227193 lati (divkāršs apmērs –

0,086454387 lati), ņemot vērā datus par periodu no 2007.gada 1.janvāra līdz 30.jūnijam, t.i., 145 308 346 lati par

3 361 503 135 kWh.

Par periodu no 2008.gada 1.aprīļa līdz 30.septembrim aprēķināts tarifs 0,043597816 lati (divkāršs apmērs –

0,087195632 lati), ņemot vērā datus par periodu no 2007.gada 1.jūlija līdz 31.decembrim.

Apgabaltiesa atzīst, ka pieteicēja aprēķinos pamatoti ņēmusi vērā, ka no 2008.gada 1.oktobra komisija attiecīgi ar

2008.gada 13.augusta lēmumu Nr.257 un 2009.gada 18.februāra lēmumu Nr.36 bija apstiprinājusi vidējo tarifu saistītajiem

lietotājiem, kas attiecas uz noteikumu Nr.503 82.punktā un vēlāk noteikumu Nr.198 58.punktā minētajiem komersantiem.

Secīgi par periodu no 2008.gada 1.oktobra līdz 2009.gada 31.martam komisijas noteiktais tarifs bija 0,0501 lati (divkāršs

apmērs – 0,1002 lati), par periodu no 2009.gada 1.aprīļa līdz 30.septembrim – 0,0625 lati (divkāršs apmērs – 0,125 lati).

[26] Pieteicēja ir iesniegusi preču rēķinus (faktūras) par tās realizēto elektroenerģiju AS „Latvenergo” laika periodā no

2006.gada 1.marta līdz 2009.gada 31.augustam (lietas 1.sējuma 10.-49.lapa).

Precizētajā zaudējumu aprēķinā iekļautā informācija par pieteicējas publiskajam tirgotājam realizētās elektroenerģijas

apjomiem atbilst rēķinos (faktūrās) norādītajām ziņām par AS „Latvenergo” sistēmā nodotās aktīvās enerģijas summu

attiecīgajos periodos, izņemot par periodu no 2009.gada 1.aprīļa līdz 30.septembrim, kad pieteicēja precizētajā zaudējumu

aprēķinā ir norādījusi, ka realizējusi 53 068 kWh, bet atbilstoši rēķinos (faktūrās) iekļautajai informācijai (lietas 1.sējuma

10.-13.lapa) pieteicēja attiecīgajā periodā kopā AS „Latvenergo” ir nodevusi 61 719 kWh, tātad vairāk, nekā norādīts

aprēķinā.

[27] Apgabaltiesa atzīst, ka pieteicēja pamatoti aprēķinu rezultātā iegūto elektroenerģijas realizācijas vidējo tarifu

divkāršā apmērā attiecinājusi uz pieteicējas publiskajam tirgotājam pārdotās elektroenerģijas apjomiem un iegūto rezultātu

salīdzinājusi ar summu, ko pieteicēja ieguvusi, pārdodot to pašu elektroenerģijas daudzumu par cenu 0,0687 lati, kas

aprēķināta, ņemot vērā ar komisijas 2004.gada 4.augusta lēmumu Nr.195 noteikto elektroenerģijas realizācijas vidējo tarifu

0,03435 lati (aprēķinos apgabaltiesa ņem vērā rēķinos (faktūrās) norādīto cenu, par kādu elektroenerģija realizēta, rezultātā

aiz komata otro ciparu noapaļojot).

Tādējādi par periodu no 2006.gada 1.marta līdz 31.martam pieteicējas publiskajam tirgotājam realizēto elektroenerģiju

9697 kWh pieteicējai vajadzēja realizēt par 663,22 latiem (9697 x 0,068394789), nevis par 666,18 latiem. Pārmaksa 2,96 lati.

Par periodu no 2006.gada 1.aprīļa līdz 30.septembrim realizēto elektroenerģiju 64 974 kWh pieteicējai vajadzēja realizēt

par 4432,77 latiem (64 974 x 0,06822378), nevis par 4463,73 (pieteicēja precizētajā zaudējumu aprēķinā kļūdaini norāda

4463,71) latiem. Pārmaksa 30,96 lati.

Tādējādi pieteicēja par abiem minētajiem periodiem kopā saņēmusi par 33,92 latiem vairāk, nekā tad, ja elektroenerģijas

realizācijas cena būtu aprēķināta saskaņā ar šajā lietā nosakāmo elektroenerģijas realizācijas vidējo tarifu.

Savukārt par periodu no 2006.gada 1.oktobra lī d z 2007.gada 31.martam realizēto elektroenerģiju 143 445 kWh

pieteicējai vajadzēja realizēt par 10 200,23 latiem (143 445 x 0,071109012), nevis par 9854,66 (pieteicēja precizētajā

zaudējumu aprēķinā kļūdaini norāda 9854,67) latiem. Starpība 345,57 lati.

Par periodu no 2007.gada 1.aprīļa līdz 30.septembrim realizēto elektroenerģiju 88 587 kWh pieteicējai vajadzēja realizēt

par 6498,79 latiem (88 587 x 0,073360542), nevis par 6085,93 latiem. Starpība 412,86 lati.

Par periodu no 2007.gada 1.oktobra līdz 2008.gada 31.martam realizēto elektroenerģiju 195 084 kWh pieteicējai

vajadzēja realizēt par 16 865,87 latiem (195 084 x 0,086454387), nevis par 13 402,27 latiem. Starpība 3463,60 lati.

Par periodu no 2008.gada 1.aprīļa līdz 30.septembrim realizēto elektroenerģiju 69 908 kWh pieteicējai vajadzēja realizēt

par 6095,67 latiem (69 908 x 0,087195632), nevis par 4802,69 (pieteicēja precizētajā zaudējumu aprēķinā kļūdaini norāda

4802,68) latiem. Starpība 1292,98 lati.

Par periodu no 2008.gada 1.oktobra līdz 2009.gada 31.martam realizēto elektroenerģiju 165 960 kWh pieteicējai

vajadzēja realizēt par 16 629,19 latiem (165 960 x 0,1002), nevis 11 401,45 latiem. Starpība 5227,74 lati.

Par periodu no 2009.gada 1.aprīļa līdz 30.septembrim pieteicēja precizētajā zaudējumu aprēķinā ir norādījusi, ka

realizēts elektroenerģijas apjoms 53 068 kWh, ko pieteicējai vajadzēja realizēt par 6633,50 latiem, nevis par 3645,77 latiem

(starpība 2987,73 lati). Apgabaltiesa konstatē, ka pieteicēja ir nepareizi norādījusi šajā periodā realizēto elektroenerģijas

apjomu (aprēķinos nav ņēmusi vērā 2009.gada 2.septembra rēķinu par 2009.gada augustā nodoto elektroenerģiju), jo

saskaņā ar rēķiniem (faktūrām) realizēti 61 719 kWh, ko pieteicējai vajadzēja realizēt par 7714,88 latiem (61 719 x 0,125),

nevis 4835,81 latiem. Līdz ar to starpība ir 2879,07 lati, nevis 2987,73 lati, kā to norādījusi pieteicēja.

Tādējādi par visiem iepriekš minētajiem periodiem kopā veidojas starpība 13 621,82 latu apmērā, kuru pieteicēja nav

saņēmusi, bet kuru tai vajadzēja saņemt. Šī summa ir samazināma par pirmajos divos periodos saņemtajām „pārmaksām”

33,92 latiem. Līdz ar to pieteicējai ir radīti zaudējumi 13 587,90 latu apmērā, kas, ņemot vērā euro kursu 0,702804, ir

19 333,84 euro.

Līdz ar to pieteicējai ir atlīdzināmi zaudējumi 19 333,84 euro apmērā. Pārējā daļā zaudējumu atlīdzinājuma prasījums ir

noraidāms.

[28] Apgabaltiesa konstatē, ka starp pieteicējai radītajiem zaudējumiem un komisijas prettiesisko rīcību pastāv tieša

cēloņsakarība (Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 6.panta pirmā daļa). Proti, komisijas rīcība, nenosakot elektroenerģijas

realizācijas vidējo tarifu, tiešā veidā ietekmējusi cenu, par kādu pieteicēja pārdevusi elektroenerģiju publiskajam tirgotājam, jo

elektroenerģijas realizācijas vidējais tarifs tiek izmantots, aprēķinot cenu, par kādu publiskais tirgotājs iepērk elektroenerģiju

no ražotājiem.

Zaudējumu atlīdzinājuma kontekstā apgabaltiesa atzīst par nepamatotiem komisijas un Ekonomikas ministrijas

apsvērumus, ka pieteicēja nav pierādījusi sasaisti ar elektroenerģijas ražošanas izmaksām, un samērīga apmēra atrautās

peļņas esamību. Kā jau apgabaltiesa norādīja iepriekš, no tiesību normām izriet, ka cena, par kādu pieteicējai bija tiesības

pārdot elektroenerģiju publiskajam tirgotājam, nebija nosakāma atbilstoši konkrētās personas ražošanas faktiskajām

izmaksām un noteiktam peļņas apjomam. Līdz ar to šādus nosacījumus nav pamata ņemt vērā, vērtējot pieteicējas tiesības

uz zaudējumu atlīdzību.

Izvērtējot pieteicējas līdzatbildību, apgabaltiesa nekonstatē Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 10.pantā minēto

apstākļus, kas liegtu pieteicējai saņemt zaudējumu atlīdzinājumu. Apgabaltiesa atzīst, ka pieteicēja (ar biedrības

starpniecību) darījusi visu iespējamo, lai zaudējumus novērstu vai samazinātu. Proti, tā kā pieteicējai radītie zaudējumi ir

tiešā cēloniskā sakarībā ar komisijas pienākumu noteikt elektroenerģijas realizācijas vidējo tarifu, vienīgais veids, kā

pieteicēja šos zaudējumus varēja novērst vai samazināt, ir vērsties pie komisijas un vērst uzmanību uz tās pienākumu noteikt

elektroenerģijas realizācijas vidējo tarifu, ko pieteicēja arī darījusi.

Saskaņā ar Elektroenerģijas tirgus likuma 30.panta pirmo daļu (spēkā līdz 2014.gada 31.decembrim) ražotāji, kas

elektroenerģijas ražošanai izmantoja atjaunojamos energoresursus un darbību bija uzsākuši pirms šā likuma stāšanās spēkā,

varēja pārdot elektroenerģiju publiskajam tirgotājam atbilstoši tiem nosacījumiem par darbības režīmu, iepirkuma termiņiem

un cenu, kādi uz tiem attiecās šā likuma spēkā stāšanās brīdī. Tādējādi tas bija tieši likumdevēja mērķis – saglabāt iepriekš

atbilstoši Enerģētikas likumam piešķirtās tiesības (sk. Satversmes tiesas 2019.gada 18.aprīļa sprieduma lietā Nr.2018-

16-03 15.3.punktu). Tiesību normas nenoteica ražotājam pienākumu pāriet uz jauno atbalstu, proti, noteiktā termiņā

pieteikties valsts atbalsta saņemšanai saskaņā ar Elektroenerģijas tirgus likuma 29.pantu, atsakoties no tiesībām, kas tam

noteiktas atbilstoši Elektroenerģijas tirgus likuma 30.panta pirmajai daļai un Enerģētikas likumam.

Ievērojot minēto, pieteicējai nebija pienākuma pāriet uz jauno valsts atbalstu. Turklāt nav pamata prasīt, lai pieteicēja

izdarītu tiesiskuma principam pretēju pieņēmumu, ka komisija neievēros tiesību normās noteikto un pieteicējai turpmāk

netiks nodrošinātas tiesības pārdot elektroenerģiju publiskajam tirgotājam atbilstoši Enerģētikas likuma 40.panta pirmajā

daļā noteiktajam – atbilstoši divkāršam elektroenerģijas realizācijas vidējam tarifam. Līdz ar to apgabaltiesa atzīst, ka

apstāklis, ka pieteicēja uzreiz nav pieteikusies atbalsta saņemšanai, pamatojoties uz Elektroenerģijas tirgus likuma 29.pantu,

nav atzīstams par tādu, kas liedz pieteicējai pilnībā vai daļā saņemt zaudējumu atlīdzinājumu.

Apgabaltiesa arī atzīst, ka atlīdzināšanas pienākumu vairs nav iespējams izpildīt, atjaunojot stāvokli, kāds pastāvēja

pirms zaudējumu nodarīšanas (Administratīvā procesa likuma 94.panta ceturtā daļa), jo komisija nevar noteikt tarifu ar

atpakaļejošu datumu, jo tas tādā gadījumā saistītu citas ar šo lietu nesaistītas personas (piemēram, publisko tirgotāju). Līdz

ar to ir pamats atlīdzinājuma noteikšanai naudā.

[29] Ievērojot minēto, apgabaltiesa atzīst, ka komisija ar prettiesisko rīcību, atbilstoši likuma prasībām nenosakot

elektroenerģijas realizācijas vidējo tarifu, ir nodarījusi zaudējumus pieteicējai 19 333,84 euro apmērā, kas šādā apmērā

pieteicējai ir atlīdzināmi.

Atbilstoši likuma „Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem” 7.pantā noteiktajam komisija ir institucionāli un

funkcionāli neatkarīgs, pilntiesīgs, autonoms publisko tiesību subjekts, patstāvīgs sava likumā apstiprinātā budžeta izpildē

(panta otrā daļa), tā ir atvasināta publisko tiesību juridiskā persona, kurai ir sava manta, patstāvīga bilance un konts Valsts

kasē (panta sestā daļa). Saskaņā ar minētā likuma 12.pantā noteikto komisija ir atbildīga par savas darbības likumību, bet

zaudējumus, kas radušies tās prettiesiska lēmuma vai prettiesiska administratīvā akta dēļ, atlīdzina normatīvajos aktos

noteiktajā kārtībā.

Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 20.panta septītā daļa noteic, ka zaudējumu atlīdzina no attiecīgās atvasinātas

publisko tiesību juridiskās personas budžeta, ja to radījusi pastarpinātās pārvaldes iestādes rīcība, pildot atvasinātas

publisko tiesību juridiskās personas autonomās funkcijas vai uzdevumus. Līdz ar to zaudējums atlīdzināms no komisijas

budžeta.

[30] Lai gan apgabaltiesa ir atzinusi, ka no nacionālajām tiesību normām par zaudējumu atlīdzinājumu izriet pieteicējas

tiesības saņemt mantisko zaudējumu atlīdzinājumu konkrētajā apmērā, papildus ir vērtējams, vai ar šādu zaudējumu

atlīdzinājumu tiek sniegts valsts atbalsts.

Līguma par Eiropas Savienības darbību 107.panta 1.punkts noteic, ja vien šis līgums un Līgums par Eiropas

Savienību neparedz ko citu, ar iekšējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā

piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem

uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.

Valsts atbalsta jēdziens Līguma par Eiropas Savienības darbību 107.panta 1.punkta izpratnē pastāv, ja tas vienlaikus

atbilst visām minētajā normā norādītajām pazīmēm. Tās ir skaidri formulētas arī šobrīd spēkā esošā Komercdarbības

atbalsta kontroles likuma 5.pantā:

1) finansiālo palīdzību tieši vai pastarpināti sniedz no valsts, pašvaldības, Eiropas Savienības vai citiem publiskiem

līdzekļiem, un valsts institūcijām ir kontrolējoša ietekme pār finanšu līdzekļiem;

2) komercsabiedrība veic saimniecisko darbību un attiecībā uz saimniecisko darbību iegūst ekonomiskas

priekšrocības, kādas tā nevarētu iegūt, ja komercdarbības atbalsts netiktu sniegts;

3) finansiālā palīdzība neattiecas uz visām komercsabiedrībām vienādi, bet ir paredzēta komercsabiedrībām atkarībā

no to lieluma, darbības veida vai atrašanās vietas, kā arī citiem diferencējošiem kritērijiem vai arī ir paredzēta tikai konkrētai

komercsabiedrībai;

4) finansiālā palīdzība ietekmē tirdzniecību un izkropļo konkurenci Eiropas Savienības iekšējā tirgū.

Pieteicēja veic saimniecisko darbību, un prasītais mantisko zaudējumu atlīdzinājums ir radies saistībā ar pieteicējas

veikto saimniecisko darbību.

Saskaņā ar Elektroenerģijas tirgus likuma 30.panta pirmo daļu (kas bija spēkā no 2005.gada 8.jūnija līdz 2015.gada

1.janvārim) attiecībā uz pieteicēju bija piemērojams agrāk spēkā esošā Enerģētikas likuma 40.panta pirmajā daļā paredzētais

cenas noteikšanas mehānisms, atbilstoši kuram saražoto elektroenerģiju pirka publiskais tirgotājs par obligātu iepirkuma

cenu, kas ir augstāka par tirgus cenu, un šāda iepirkuma izmaksas sedza visi elektroenerģijas gala lietotāji Latvijā. Šādā

gadījumā ir uzskatāms, ka priekšrocības tiek piešķirtas, izmantojot valsts jeb publiskos līdzekļus (sal. sk. Eiropas

Komisijas lēmuma SA.43140 11., 63. un 64.punktu un Eiropas Komisijas paziņojuma par līguma par Eiropas

Savienības darbību 107.panta 1.punktā minēto atbalsta jēdzienu (2016/C262/01) 48. un 65.punktu un tajā norādīto

judikatūru). Šobrīd pieteicēja prasa mantisko zaudējumu atlīdzinājuma veidā izmaksāt to summu, ko tā nepamatoti

savlaicīgi nav saņēmusi atbilstoši minētajām tiesību normām. Kā jau apgabaltiesa atzina iepriekš, šādi zaudējumi atlīdzināmi

no komisijas budžeta. Tādējādi, izpildot apgabaltiesas spriedumu un izmaksājot pieteicējai atlīdzinājumu, tiks izmantoti

valsts (publiskie) līdzekļi.

Paredzot tiesību normās šādu īpašu cenu noteikšanas mehānismu, tiek piešķirtas selektīvas ekonomiskas

priekšrocības uzņēmumiem, kas darbojas konkrētā nozarē un ražo elektroenerģiju no atjaunojamiem energoresursiem, jo

principā garantē tiem konkrētu cenu par saražoto elektroenerģiju, lai gan tirgus cena ir zemāka. Arī izmaksājot pieteicējai

zaudējumu atlīdzinājumu, pieteicējai kā atjaunojamās elektroenerģijas ražotājam tiktu sniegtas šādas ekonomiskās

priekšrocības. Turklāt konkrētās zaudējumu atlīdzināšanas lietas ietvaros zaudējumu atlīdzinājums tiek piešķirts tikai

pieteicējai. Proti, šobrīd saņemot zaudējumu atlīdzinājumu par konkrētu laika periodu pagātnē un tajā pārdotās

elektroenerģijas apjomu, pieteicēja iegūtu selektīvu priekšrocību, salīdzinot ar citiem uzņēmumiem, no kuriem tajā pašā laika

posmā pagātnē tika iepirkta elektroenerģija par citu cenu un kuri, tāpat kā pieteicēja, turpina darbību šajā nozarē.

Satversmes tiesa ir konstatējusi, ka Latvijas elektroenerģijas tirgus liberalizācija Latvijā uzsākta atbilstoši

Elektroenerģijas tirgus likuma pārejas noteikumu 1. un 2.punktam no 2007.gada 1.jūlija, nodrošinot sadales sistēmas

operatora neatkarību un paredzot elektroenerģijas galalietotājiem, kam ir pieslēgums sadales sistēmai, tiesības mainīt

elektroenerģijas tirgotāju (elektroenerģijas piegādātāju). Elektroenerģijas tirgus liberalizācija paredz brīvu konkurenci un

tādējādi veicina ekonomiski pamatotas elektroenerģijas cenas veidošanos. Brīva tirgus apstākļos valsts piešķirts atbalsts

elektroenerģijas ražotājiem var apdraudēt arī konkurenci Eiropas Savienības iekšējā tirgū (sk. Satversmes tiesas 2019.gada

18.aprīļa sprieduma lietā Nr.2018-16-03 15.2.punktu).

Arī Eiropas Komisijas lēmuma SA.43140 3.1.apakšpunktā (62.apsvērums) norādīts, ka Latvijas elektroenerģijas tirgus

tika liberalizēts 2007.gadā, un elektroenerģijas ražotāji ir iesaistīti tirdzniecībā starp dalībvalstīm, līdz ar to atbalsta

saņēmējiem piešķirtā priekšrocība, visticamāk, kropļo konkurenci un ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm.

Tādējādi nav šaubu, ka kopš 2007.gada 1.jūlija elektroenerģijas ražotāji ir iesaistīti tirdzniecībā starp dalībvalstīm.

Vienlaikus bez ievērības nav atstājams, ka Elektroenerģijas tirgus likums (stājās spēkā 2005.gada 8.jūnijā) tika

pieņemts, lai ieviestu Latvijas nacionālajā regulējumā Eiropas Parlamenta un Padomes 2003.gada 26.jūnija Direktīvas

2003/54/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu un par Direktīvas 96/92/EK atcelšanu

regulējumu. Viens no galvenajiem Direktīvas 2003/54/EK nosacījumiem paredz, ka lietotājam ir tiesības brīvi izvēlēties savu

piegādātāju. Saskaņā ar Elektroenerģijas tirgus likuma 35.panta pirmo un otro daļu elektroenerģijas galalietotājam ir tiesības

mainīt elektroenerģijas tirgotāju. Tāpat minētā likuma 27.pants paredzēja, ka elektroenerģijas cenu nosaka ražotāji, tirgotāji

un lietotāji, savstarpēji vienojoties, izņemot šajā likumā paredzētos gadījumus. Lai nodrošinātu pakāpenisku elektroenerģijas

tirgus liberalizāciju mazaizsargātām gala patērētāju grupām, Elektroenerģijas tirgus likuma pārejas noteikumu 2.punkts

noteica, ka šā likuma 35.panta otrā daļa attiecībā uz mājsaimniecības lietotājiem stājas spēkā 2007.gada 1.jūlijā. Savukārt šā

likuma 35.panta pirmajai daļai un otrajai daļai attiecībā uz elektroenerģijas galalietotājiem, kam ir pieslēgums pārvades

sistēmai vai kam ir pieslēgums sadales sistēmai, bet kas nav mājsaimniecības, attiecībā uz tiesībām bez ierobežojumiem

mainīt elektroenerģijas tirgotāju pārejas noteikumi netika noteikti. Minētais norāda, ka arī pirms 2007.gada 1.jūlija

nepastāvēja juridiski šķēršļi daļai galalietotāju izvēlēties elektroenerģijas tirgotāju.

Turklāt atbilstoši valsts AS „Latvenergo” 2005.gada pārskatā norādītajam, lai nodrošinātu klientus ar nepieciešamo

elektroenerģijas apjomu, tā jau 2005.gadā iepirka elektroenerģiju arī no Igaunijas un Lietuvas ražotājiem (sk.

https://www.latvenergo.lv/files/news/report/GP2005.pdf). Valsts AS „Latvenergo” 2007.gada pārskatā norādīts, ka

2007.gadā palielinās „Latvenergo” importētās un eksportētās elektroenerģijas apjomi, kas saistīts ar tirdzniecības uzsākšanu

Skandināvijas elektroenerģijas biržā Nord Pool un salīdzinoši zemajām elektroenerģijas vairumtirdzniecības cenām Baltijas

reģionā 2007.gada vasaras periodā, kas veicināja elektroenerģijas importu (sk.

https://www.latvenergo.lv/files/text/2007_GP.pdf). Ņemot vērā, ka subsidētās elektroenerģijas iepirkums no vietējiem

ražotājiem samazina iepirkuma apjomu no citu valstu ražotājiem un tirgotājiem, minētais norāda, ka arī pirms 2007.gada

1.jūlija Latvijas tirgus bija saistīts ar citiem tirgiem un šāds elektroenerģijas iepirkums ietekmēja tirdzniecību starp

dalībvalstīm.

Līdz ar to apgabaltiesa uzskata, ka šobrīd šāda zaudējumu atlīdzinājuma izmaksa (tostarp par periodu pirms

2007.gada 1.jūlija) draud radīt konkurences izkropļojumu Eiropas Savienības iekšējā tirgū, jo sniedz pieteicējai

priekšrocības izmantot publiskos līdzekļus enerģijas ražošanas izmaksu segšanai lielākā apmērā nekā citiem uzņēmumiem

(sk. Eiropas Komisijas paziņojuma par līguma par Eiropas Savienības darbību 107.panta 1.punktā minēto atbalsta

jēdzienu (2016/C262/01) 187. un 189.punktu un tajā norādīto judikatūru).

Ievērojot minēto, apgabaltiesa secina, ka konkrētā zaudējumu atlīdzinājuma izmaksa pieteicējai ir saistīta ar valsts

atbalstu.

[31] Līguma par Eiropas Savienības darbību 108.panta 3.punkts aizliedz valstij īstenot valsts atbalsta pasākumus

(piešķirt vai mainīt atbalstu), iekams tas nav paziņots Eiropas Komisijai un Eiropas Komisija nav pieņēmusi lēmumu par

atbalsta saderību ar iekšējo tirgu.

Regulas ES 2015/1589 2.panta 1.punkts noteic, ka, ja regulās nav paredzēts kas cits, tad par visiem projektiem piešķirt

jaunu atbalstu attiecīgā dalībvalsts laikus paziņo Eiropas Komisijai. Saskaņā ar regulas ES 2015/1589 3.pantu atbalstu, par

kuru jāpaziņo Eiropas Komisijai, neievieš, kamēr Eiropas Komisija nav pieņēmusi lēmumu, kas atļauj šādu atbalstu, vai

kamēr nav uzskatāms, ka šāds lēmums pieņemts. Regulas ES 2015/1589 1.panta „f” apakšpunkts noteic, ka jauns atbalsts,

kas ieviests, pārkāpjot Līguma par Eiropas Savienības darbību 108.panta 3.punktu, ir nelikumīgs atbalsts.

Saskaņā ar regulas ES 2015/1589 1.panta „c” apakšpunktu jauns atbalsts ir jebkurš atbalsts, t.i., atbalsta shēmas un

individuāls atbalsts, kas nav pastāvošs atbalsts, tostarp pastāvoša atbalsta grozījumi. Savukārt regulas ES 2015/1589

1.panta „b” apakšpunkts noteic, ka pastāvošs atbalsts ir:

i) neskarot (..) Čehijas Republikas, Igaunijas, Kipras, Latvijas, Lietuvas, Ungārijas, Maltas, Polijas, Slovēnijas un

Slovākijas Pievienošanās akta IV pielikuma 3.punktu un papildinājumu (..), jebkāds atbalsts, kas pastāvējis pirms Līguma

par Eiropas Savienības darbību stāšanās spēkā attiecīgajās dalībvalstīs, t.i., atbalsta programmas un individuālais atbalsts,

kas ieviests pirms Līguma par Eiropas Savienības darbību stāšanās spēkā un ko joprojām piemēro pēc Līguma par Eiropas

Savienības darbību stāšanās spēkā;

ii) atļauts atbalsts, t.i., atbalsta shēmas un individuāls atbalsts, ko atļāvusi Komisija vai Padome;

iii) atbalsts, ko uzskata par atļautu, ievērojot Regulas (EK) Nr.659/1999 4.panta 6.punktu vai šīs regulas 4.panta

6.punktu, vai kas atļauta pirms Regulas (EK) Nr.659/1999, bet saskaņā ar šo procedūru;

iv) atbalsts, ko uzskata par pastāvošu atbalstu saskaņā ar šīs regulas 17.pantu;

v) atbalsts, ko uzskata par pastāvošu atbalstu, jo ir iespējams konstatēt, ka tā ieviešanas laikā tas nav bijis atbalsts, bet

pēc tam iekšējā tirgus attīstības dēļ –dalībvalstij neieviešot izmaiņas – tas kļuvis par atbalstu. Ja daži pasākumi kļūst par

atbalstu tādēļ, ka Savienības tiesību akti nosaka kādas darbības liberalizāciju, tad pēc datuma, kas noteikts liberalizācijai,

šādus pasākumus neuzskata par pastāvošu atbalstu.

Ievērojot minēto, lai izdarītus secinājumus par pieteicējas tiesībām uz konkrētā mantiskā zaudējuma par periodu no

2006.gada 1.marta līdz 2009.gada 30.septembrim atlīdzinājumu un nepieciešamību veikt saskaņošanu ar Eiropas Komisiju,

ir jāizslēdz iespēja, ka atbilstoši regulas ES 2015/1589 1.panta „b” apakšpunktam tas ir pastāvošs atbalsts. Uz to norādīts

arī Eiropas Komisijas atzinuma 28.-36.punktā.

Lietā nav strīda, ka šāds mantiskā zaudējuma atlīdzinājums neatbilst regulas ES 2015/1589 1.panta „b” apakšpunkta „i”

un „iii” apakšpunktam.

Tāpat nav konstatējams, ka šādu atbalstu ir atļāvusi Eiropas Komisija vai Padome. Eiropas Komisijas lēmumā

SA.43140 ir izvērtēta shēma, kas bija spēkā laika periodā no 2007.gada 1.jūlija līdz 2012.gada 31.decembrim, pamatojoties

uz Elektroenerģijas tirgus likumu, noteikumiem Nr.503, noteikumiem Nr.198 un noteikumiem Nr.262. Taču minētajā lēmumā

nav vērtēta un atļauta shēma vai individuāls atbalsts, kas šajā pašā laika periodā bija spēkā vai agrāk/vēlāk tiek piešķirts,

pamatojoties Elektroenerģijas tirgus likuma 30.panta pirmo daļu un Enerģētikas likuma 40.panta pirmo daļu. Līdz ar to arī

šāds konkrēts mantiskā zaudējuma atlīdzinājums neatbilst regulas ES 2015/1589 1.panta „b” apakšpunkta „ii”

apakšpunktam.

Apgabaltiesa uzskata, ka mantisko zaudējumu izmaksa neatbilst arī regulas ES 2015/1589 1.panta „b” apakšpunkta „v”

un „iv” apakšpunktos ietvertajam pastāvoša atbalsta definējumam.

Regulas ES 2015/1589 17.pants noteic noilguma termiņu attiecībā uz atbalsta atgūšanu, bet konkrētajā gadījumā tiesa

tikai lems par pieteicēja tiesībām uz zaudējumu atlīdzinājumu. Tādēļ šādam maksājumam nevar būt iestājies noilgums.

Pat ja pieteicējas prasījums par mantisko zaudējumu atlīdzinājumu balstās nacionālajās tiesību normās noteiktās

tiesībās un piešķīrumā, kas bija spēkā pirms konstatētā tirgus liberalizācijas datuma, un sākotnēji nav uzskatīts par valsts

atbalstu, tad pēc tirgus liberalizācijas atbilstoši regulas ES 2015/1589 1.panta „b” apakšpunkta „iv” apakšpunkta pēdējam

teikumam, šāds pasākums nav uzskatāms par pastāvošu atbalstu.

Apkopojot minēto, apgabaltiesa secina, ka tiesas noteiktā mantiskā zaudējuma atlīdzinājuma piešķiršana pieteicējai ir

vērtējama kā jauns valsts atbalsts, kas jāpaziņo Eiropas Komisijai, un pirms Eiropas Komisija nav pieņēmusi lēmumu, kas

atļauj šādu atbalstu, vai kamēr nav uzskatāms, ka šāds lēmums pieņemts, pieteicējai nav tiesību šādu mantisko zaudējumu

atlīdzinājumu saņemt.

[32] Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas pastāvīgo judikatūru Līguma par Eiropas Savienības darbību 108.panta

3.punkts ievieš jaunu atbalsta projektu preventīvu kontroli. Šādi noteikta preventīva kārtība paredz, ka tiek īstenots tikai

saderīgs atbalsts. Lai sasniegtu šo mērķi, atbalsta projekta īstenošana tiek atlikta līdz brīdim, kad šaubas par tā saderību

tiek kliedētas ar galīgu Eiropas Komisijas lēmumu. Šīs kontroles sistēmas īstenošana ir, pirmkārt, Eiropas Komisijas un,

otrkārt, valsts tiesu ziņā un to attiecīgās lomas ir viena otru papildinošas, bet atšķirīgas. Valsts tiesas nav kompetentas lemt

par valsts atbalsta saderību ar iekšējo tirgu, jo šī pārbaude ietilpst Eiropas Komisijas ekskluzīvajā kompetencē (sk.

2013.gada 21.novembra sprieduma lietā C-284/12 „Deutsche Lufthansa” 25.-27.punktu un tajā norādīto judikatūru

u n 2016.gada 26.oktobra sprieduma lietā C590/14 „Dimosia Epicheirisi Ilektrismou AE” 95. un 96.punktu un tajā

norādīto judikatūru). Eiropas Savienības tiesību normu piemērošana valsts atbalsta jomā ir balstīta uz lojālas sadarbības

pienākumu starp, pirmkārt, valsts tiesām un, otrkārt, Eiropas Komisiju un Savienības tiesām, kuras ietvaros ikviena no tām

rīkojas atkarībā no lomas, kas tai ir paredzēta līgumā. Šīs sadarbības ietvaros valsts tiesām ir jāveic visi vispārējie vai īpašie

pasākumi, kas ir piemēroti, lai nodrošinātu no Savienības tiesībām izrietošo pienākumu izpildi, un jāatturas veikt

pasākumus, kas var apdraudēt līguma mērķu sasniegšanu (sk. 2013.gada 21.novembra sprieduma lietā C-284/12

„Deutsche Lufthansa” 41.punktu).

Arī Eiropas Komisija atzinuma 40.-41.punktā, atbildot uz apgabaltiesas jautājumiem par nepieciešamību vērtēt valsts

atbalsta saderību un pārmērīgas pārkompensācijas esību, ir norādījusi, ka valsts atbalsta saderības novērtējums ir

ekskluzīvā Eiropas Komisijas kompetencē, tostarp valsts tiesa nav kompetenta lemt par to, vai pasākums, kas neietilpst

Eiropas Komisijas lēmuma SA.43140 darbības jomā, varētu būt saderīgs ar iekšējo tirgu.

Ievērojot minēto, apgabaltiesas kompetencē nav vērtēt, vai šāda valsts atbalsta kā mantisko zaudējumu atlīdzinājuma

piešķiršana pieteicējai atbilst saderības nosacījumiem (tostarp samērīguma nosacījumam, ka atbalsts nedrīkst pārsniegt

atšķirību starp elektroenerģijas ražošanas izmaksām, kas rodas, ražojot elektroenerģiju, izmantojot atjaunojamos

energoresursus, un elektroenerģijas tirgus cenu), kā arī vērtēt, vai kopsakarā ar valsts atbalstu, kuru pieteicēja saņēma vai

saņem atbilstoši kādai citai atbalsta shēmai vai individuālam atbalstam, pieteicēja netiks pārkompensēta.

[33] Ja Eiropas Komisija pieņem lēmumu, kas atļauj šādu atbalstu (vai ir uzskatāms, ka šāds lēmums pieņemts), tad

pieteicējas tiesības uz zaudējumu atlīdzinājumu attiecīgā apmērā ir nodrošināmas.

Vienlaikus apgabaltiesa atzīst, ka Zaudējumu atlīdzināšanas likums, kā arī citas spēkā esošas nacionālās ārējo

normatīvo aktu normas neregulē jautājumus par zaudējuma atlīdzinājumu un tā izmaksu gadījumā, kad šāds zaudējumu

atlīdzinājums atbilst valsts atbalsta pazīmēm un par tādu ir nepieciešams paziņot Eiropas Komisijai lēmuma pieņemšanai.

Tāpat tiesību normas neparedz piemērošanas mehānismu, kas noteiktu pienākumu valstij veikt plānotā atbalsta paziņošanu

Eiropas Komisijai gadījumā, kad tiesa lemj par šāda mantiskā zaudējuma atlīdzinājuma piešķiršanu. Apgabaltiesa ņem arī

vērā Finanšu ministrijas kā komercdarbības uzraudzības institūcijas Latvijā (Komercdarbības atbalsta kontroles likuma

9.panta pirmā daļa) pārstāvju sniegtos paskaidrojumus, ka, pirms tiesa nav izspriedusi par pieteicējas tiesībām uz konkrētu

mantisko zaudējumu atlīdzinājumu atbilstoši Zaudējumu atlīdzināšanas likumam, valstij nav pamata sniegt paziņojumu par

teorētiski iespējama valsts atbalsta piešķiršanu un sagaidīt Eiropas Komisijas lēmumu par to.

Apgabaltiesa, ņemot vērā juridiskās obstrukcijas aizlieguma principu un efektivitātes principu (kas liedz padarīt

neiespējamu pieteicējas tiesību īstenošanu uz atbilstīgu atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem, formāli atsaucoties uz

Eiropas Komisijas lēmuma nepieciešamību), kā arī to, ka valsts tiesām ir pienākums interpretēt valsts tiesību normas cik

vien iespējams tādējādi, lai ar šo normu piemērošanu tiktu sekmēta Eiropas Savienības tiesību īstenošana, kā arī novērstu

prettiesiska atbalsta izmaksu, atzīst, ka ir pamats apmierināt pieteicējas prasījumu par mantisko zaudējumu atlīdzinājumu un

uzdot komisijai tos atlīdzināt ar priekšnosacījumu, ka ir saņemts Eiropas Komisijas lēmums, kas atļauj šādu atbalstu

attiecīgā apmērā, vai kamēr nav uzskatāms, ka šāds lēmums pieņemts. Savukārt Ekonomikas ministrijai uzliekams

pienākums divu mēnešu laikā no sprieduma spēkā stāšanās dienas iesniegt Eiropas Komisijai attiecīgu komercdarbības

atbalsta paziņojumu.

Apgabaltiesa uzsver, kamēr nav saņemts Eiropas Komisijas lēmums, kas atļauj šādu valsts atbalstu attiecīgā apmērā

(vai kamēr nav uzskatāms, ka šāds lēmums pieņemts), pieteicējai ar šo spriedumu nav piešķirtas tiesības saņemt mantisko

zaudējumu atlīdzinājumu 19 333,84 euro apmērā, un Komisijai nav pienākuma to izmaksāt.

[34] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka komisijai

uzliekams pienākums atmaksāt pieteicējai tās samaksāto valsts nodevu 28,46 euro apmērā.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz likuma „Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem” 11.panta ceturto daļu, Administratīvā procesa

likuma 126.panta pirmo daļu, 246.-251.pantu un 254.pantu, Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda

daļēji apmierināt SIA „Tovtra” pieteikumu par mantisko zaudējumu atlīdzinājumu.

Uzdot Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijai atlīdzināt SIA „Tovtra” mantiskos zaudējumus 19 333,84 euro

apmērā ar priekšnoteikumu, ka ir saņemts Eiropas Komisijas lēmums, kas atļauj šādu atbalstu attiecīgā apmērā, vai kamēr

nav uzskatāms, ka šāds lēmums pieņemts.

Uzdot Ekonomikas ministrijai divu mēnešu laikā no sprieduma spēkā stāšanās dienas iesniegt Eiropas Komisijai

attiecīgo komercdarbības atbalsta paziņojumu.

Pārējā daļā pieteikumu noraidīt.

Piespriest no Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas par labu SIA „Tovtra” tās samaksāto valsts nodevu

28,46 euro apmērā.

Spriedumu var pārsūdzēt Senāta Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas

dienas, kasācijas sūdzību iesniedzot Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesnese referente S.Kanenberga

Tiesneses I.Meldere

A.Šteinberga