Court dismisses administrative penalties for public order violations due to pending criminal proceedings under double jeopardy rules.

1. Lietas Nr. 16767004639025

2. Nr. 16767004639725

3. Lietvedības Nr. 1A/25/2322; Nr. 1A/25/2323

4.

5.

6.

7. Kurzemes rajona tiesa

Spriedums

Latvijas Republikas vārdā

Talsos, 2025.gada 7.oktobrī

Tiesnesis A.Feldmanis,

rakstveida procesā izskatīja administratīvā pārkāpuma lietu – /Persona B/ sūdzības par Valsts policijas Kurzemes

reģiona pārvaldes Kārtības policijas biroja priekšnieka G.Ešenvalda 2025.gada 4.jūlija lēmumu Nr.16767004639725-2

un par Valsts policijas Kurzemes reģiona pārvaldes Kārtības policijas biroja priekšnieka G.Ešenvalda 2025.gada 4.jūlija

lēmumu Nr.16767004639025-2.

Aprakstošā daļa

[1] Ar VP Kurzemes RP Dienvidkurzemes iecirkņa Reaģēšanas nodaļas 4.grupas inspektora Mareka Plauda

lēmumu Nr. 16767004639025-1 /Persona B/ saukts pie administratīvās atbildības par Administratīvo sodu likuma par

pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un valsts valodas lietošanas jomā (turpmāk – Administratīvo sodu

likums) 4.panta prasību neievērošanu, par to, ka 2025.gada 8.jūnijā plkst. 05:00 /Adrese A/ /Persona B/ nepildīja

policijas darbinieka likumīgās prasības un traucēja policijas darbinieka darbību notikuma vietā, kas izpaudās, kā

/Persona B/ neievēroja policijas darbinieka norādīto minimālo distanci un prasību netuvoties policijas darbiniekiem, kā

arī /Persona B/ bļaustījās un provocēja policijas darbiniekus.

Par minēto pārkāpumu /Persona B/ piemērots administratīvais sods 100 naudas soda vienības, kas atbilst 500

EUR.

Par augstāk minēto lēmumu /Persona B/ iesniedza sūdzību un ar Valsts policijas Kurzemes reģiona pārvaldes

Kārtības policijas biroja priekšnieka G.Ešenvalda 2025.gada 4.jūlija lēmumu Nr.16767004639025-2, lēmums atstāts

negrozīts.

Ar VP Kurzemes RP Dienvidkurzemes iecirkņa Reaģēšanas nodaļas 4.grupas inspektora Mareka Plauda lēmumu

Nr. 16767004639725-1 /Persona B/ saukts pie administratīvās atbildības par Administratīvo sodu likuma 11.panta

prasību neievērošanu, par to, ka 2025.gada 8.jūnijā plkst. 05:00 /Adrese A/ /Persona B/ traucēja sabiedrisko kārtību,

pārkāpjot vispārpieņemtās uzvedības normas un traucējot personas mieru un iestādes darbu, kā arī apdraudot personas

drošību, kas izpaudās kā necenzētu vārdu lietošana, aizvainojot notikumā iesaistītās personas un policijas darbiniekus,

kā arī provocējot policijas darbiniekus uz pretlikumīgām darbībām, tādējādi apdraudot sevi un citus.

Par minēto pārkāpumu /Persona B/ piemērots administratīvais sods 50 naudas soda vienības, kas atbilst 250

EUR.

Par augstāk minēto lēmumu /Persona B/ iesniedza sūdzību un ar Valsts policijas Kurzemes reģiona pārvaldes

Kārtības policijas biroja priekšnieka G.Ešenvalda 2025.gada 4.jūlija lēmumu Nr. 16767004639725-1, lēmums atstāts

negrozīts.

[2] Augstākas amatpersonas lēmumos norādīts sekojošais

[2.1] Lēmumā Nr.16767004639025-2 norādīts, ka sūdzībā /Persona B/ nesniedz konkrētu tās dienas notikumu

izklāstu, bet gan pauž savu viedokli par lēmuma nepamatotību un pierādījumu trūkumu, kas, viņaprāt, ir pamats

lēmuma atcelšanai.

Iepazīstoties ar lietas materiāliem, konstatējams, ka tajos atrodas VP Kurzemes RP Dienvidkurzemes iecirkņa

Reaģēšanas nodaļas 4.grupas jaunākā inspektora Natālijas Marijas Ločmeles ziņojums, kurā norādīts, ka: “2025.gadā

8.jūnijā patrulējot Liepājā AP 219 sastāvā saņēmām informāciju, ka /Adrese A/ vīrietis pielietojot fizisku spēku nozaga

sievietei somiņu. Ierodoties /Adrese A/ tika sastapta /Persona H/, kura paskaidroja, ka viņa bija Liepājā pie

“/Nosaukums C/” ar saviem draugiem, sēdēja mašīnā, kad pie mašīnas piegāja viņas bijušais draugs /Persona K/ un,

atverot mašīnas durvis, sāka raut viņu ārā, bet viņa bija piesprādzēta un /Persona K/ ielīda mašīnā un atsprādzēja nost

jostu, paņēma viņu aiz vidukļa un izvilka ārā no mašīnas, kur sāka žņaugt, pēc kā nometa zemē. /Persona K/ atņēma

/Persona H/ somiņu un kopā ar /Persona B/ skrēja prom, bet /Persona H/ draugi – /Persona E/, /Persona D/ un

/Persona C/, centās panākt /Persona K/ un /Persona B/. Konflikts turpinājās /Adrese A/, kur /Persona B/ draudzene

atdeva /Persona H/ viņas somiņu, bet /Persona H/ konstatēja, ka no somiņas ir pazuduši viņas dokumenti un dzīvokļa

atslēgas. /Persona H/ draugi sniedza liecību, kurā apstiprinājās /Persona H/ un /Persona E/ sniegtā informācija liecībā

un iesniegumā, tāpēc atsevišķi rakstiskie paskaidrojumi netika ņemti.

/Adrese A/ atradās /Persona B/ p.k./Personas kods B/, kurš bija agresīvi noskaņots, vairākkārtīgi izteica

rīkojumu mums, policijas darbiniekiem, pamest viņa privātīpašumu, izteica frāzi “jūs, bļaģ par šito atbildēsiet, es esmu

bļaģ latvietis, uzrādiet dokumentus” un traucēja pieņemt liecību no cietušās personas, nākot klāt, pārkāpjot mūsu

rīkojumu netuvoties, lamājoties ar necenzētiem vārdiem pret policijas darbiniekiem un apkārtējiem. /Persona H/

baidījās tuvoties kamēr tur atradās /Persona B/ un /Persona B/ tika dots rīkojums netuvoties un atkāpties no policijas

darbiniekiem, tika izskaidrots, ka pretējā gadījumā tiks aizturēts par policijas darba traucēšanu, ko /Persona B/

ignorēja, vairākkārtīgi nepakļāvās policijas likumīgajām prasībām, turpināja lamāties un traucēt policijas darbu, pēc

kā tika aizturēts, pielietojot fizisku spēku, /Persona B/ pagrūda inspektoru M.Plaudi un centās izrauties no satvēriena,

pēc kā M.Plaudis brīdināja par elektrošoka pielietošanu, bet /Persona B/ turpināja izrauties no satvēriena, pēc kā tika

pielietots elektrošoks un /Persona B/ tika aizturēts un ievietots dienesta transportlīdzekļa pagaidu aizturēšanas vietā un

nogādāts /Adrese C/ turpmāko procesuālo darbību veikšanai. /Persona B/ ar savām darbībām izrādīja savu nihilistisko

attieksmi pret likuma normām un valsts amatpersonām. Atrodoties /Adrese C/ /Persona B/ vairākkārtīgi izteica

inspektoram M.Plaudim draudus fiziski izrēķināties un atrast pēc darba laika beigām, kā arī izteica tādu frāzi “tev

nāksies par šo samaksāt”. /Persona B/ atteicās sniegt paskaidrojumu, izrādīja savu nihilistisko attieksmi par policijas

darbu.

Kā arī /Adrese A/, pēdējā stāva balkonā atradās iepriekš minētais /Persona K/ p.k./Personas kods C/ uz kuru

norādīja cietušā persona. /Persona K/ stāvot uz balkona skaļi bļaustījās ar necenzētiem vārdiem, izteica dažādus cieņas

un goda aizkarošos vārdus policijas darbinieku un /Persona H/ virzienā. /Persona K/ stādījāmies priekšā kā valsts

policijas darbinieki un tika dots rīkojums nonākt lejā, sniegt liecības par notikušo uz ko /Persona K/ pateica:” Savāc

savu sučku un pisies nahuj ” “jūs, sukas, pidari, pazūdat no šejienes” “bļaģ jums pizdā būs” pašol nahuj” “ti bļaģ

čipušila jebanij””dalbajobi pošli nahuj ot sjuda”, un citus necenzētus vārdus. Tika pieņemts lēmums kopā ar cietušo

doties prom, lai būtu iespēja pieņemt iesniegumu, pa cik /Persona K/ tajā momentā vairs neradīja apdraudējumu un uz

sarunu neizgāja, nebija nepieciešams tur uzkavēties. /Persona K/ tika izskaidrots, ka pret viņu tiks uzsākts

kriminālprocess par laupīšanu un administratīvā pārkāpuma process par huligānisku uzvedību.

Atrodoties /Adrese C/, /Persona H/ paskaidroja, ka šī nav pirmā epizode, kad /Persona K/ izrāda agresīvu

uzvedību viņas virzienā, tāpēc arī izšķīrās no viņa. /Persona H/ tika sniegta konsultācija, kā būtu jārīkojas attiecībā

pret /Persona K/, /Persona H/ ir informēta par pagaidu aizsardzības iespējām, bet uz doto momentu nevēlējās.

Par notikušo uzsākti trīs administratīvā pārkāpuma procesi un divi kriminālprocesi.”

Policijas amatpersonas pildot dienesta pienākumus saskaņā ar VP Iekšējiem noteikumiem Nr.10 “Dienesta

pienākumu izpildes kārtība reaģēšana uz notikumiem, sabiedriskās kārtības, drošība un satiksmes uzraudzības jomā”

izmantoja pie policijas formas tērpa piestiprinātu ķermeņa kameru. Apskatot fiksēto ķermeņa kameras ierakstus, kas

sava lielā apjoma dēļ nav pievienoti Administratīvo pārkāpumu atbalsta sistēmā (turpmāk tekstā APAS) un tiek glabāti

atsevišķā policijas serverī, konstatējams, ka tajā redzamā darbība notiek 2025.gada 8.jūnjā plkst. 04:58:00 /Adrese A/

un tā atspoguļota jaunākās inspektores N.M.Ločmeles ziņojumā.

Fiksētājā ķermeņu kameras ierakstā vairākkārt dzirdams, kā inspektors M.Plaudis norāda, /Persona B/ netuvoties

un iet gulēt, netraucēt citām personām nakts mieru.

Notikuma vietā no fiksētā ķermeņa kameras ieraksta redzams, ka tajā atrodas ne tikai policijas amatpersonas, bet

arī cietusī persona un liecinieki, ar kuriem tiek veiktas procesuālas darbības. /Persona B/, ne tikai traucē policijas

amatpersonām pildīt tām uzliktos pienākumus, bet arī traucē citu personas mieru, traucē cietušai personai un

lieciniekiem sniegt paskaidrojumus, lai tās varētu pilnvērtīgi izstāstīt notikuma gaitu. /Persona B/ vairākkārt tika

norādīts netuvoties un ievērot vismaz divdesmit metru distanci no policijas amatpersonas. Kā arī netraucēt policijas

amatpersonas darbu, kad tās veic nopratināšanas darbus ar lietā iesaistītajām personām, lai noskaidrotu lietas faktiskos

apstākļus. Izteica nievājošas frāzes par policijas amatpersonu: “Tu esi tik smieklīgs eu, paskaties uz viņa seju.” /Persona

B/ pavēl policijas amatpersonai parādīt seju un parādīt dokumentus, nepārtraukti to skaļi atkārtojot, kā arī saka: “panāc

šurp es nezinu, kas tu esi.” Šī frāze vairākkārt tiek atkārtota. Plkst. 05:07:35 persona tiek aizturēt.

/Persona B/ uzvedība, tostarp skaļi izteikti nievājoši komentāri, atkārtota un uzmācīga uzmanības pievēršana

policijas amatpersonai, vairākkārt skaļi atkārtojot frāzi “panāc šurp”, ir kvalificējama kā amatpersonas darbības

traucēšana.

Policijas amatpersonas ierašanās notikuma vietā mērķis bija noskaidrot lietas faktiskos apstākļus, kā to paredz

likuma “Par policiju” 12.panta pirmā daļa. /Persona B/ rīcība būtiski apgrūtināja šī pienākuma izpildi, traucējot gan

procesuālo darbību norisi, gan komunikāciju ar cietušo un lieciniekiem.

Tādējādi /Persona B/ rīcība ir uzskatāma par tiesiski nozīmīgu traucējumu policijas amatpersonas darbībai, kas

atbilst administratīvā pārkāpuma sastāvam.

Lai objektīvi izvērtētu visus lietas apstākļus, tika pieņemta liecinieku liecība no VP Kurzemes RP

Dienvidkurzemes iecirkņa Reaģēšanas nodaļas 4.grupas inspektora M.Plauda. Liecībā inspektors M.Plaudis norāda, ka

“Iepazīstoties ar /Persona B/ sūdzību, vēlos paskaidrot, ka 2025.gada 8.jūnijā pildot dienesta pienākumus, biju ģērbies

policijas formas tērpā un biju aprīkots ar ķermeņa kameru. Dienesta pienākumus pildīju kopā ar VP Kurzemes RP

Dienvidkurzemes iecirkņa Reaģēšanas nodaļas 4.grupas jaunāko inspektori Natāliju Mariju Ločmeli. Braucām ar

dienesta automašīnu VOLKSWAGEN TRANSPORTER, v/n /Numurs A/, saņēmām informāciju, ka /Adrese A/ vīrietis,

pielietojot fizisku spēku nozaga sievietei somiņu.

Ierodoties /Adrese A/ tika sastapta /Persona H/, kura paskaidroja, ka viņa bija Liepājā, pie “/Nosaukums C/” ar

saviem draugiem, sēdēja mašīnā, kad pie mašīnas, kurā viņa sēdēja, piegāja viņas bijušais draugs /Persona K/ un,

atvērot mašīnas durvis, sāka raut viņu ārā, bet viņa bija piesprādzēta un /Persona K/ ieliecoties mašīnā, atsprādzēja

drošības jostu, paņēma viņu aiz vidukļa un izvilka ārā no mašīnas, tajā brīdī konfliktējot. /Persona H/ izrāvās no

/Persona K/ satverieniem un aizgāja prom, pēc kā /Persona K/ viņu atkārtoti panāca, kur sāka žņaugt viņu, pēc kā abi

nokrita zemē. /Persona K/ atņēma /Persona H/ somiņu un kopā ar /Persona B/ skrēja prom, bet /Persona H/ draugi -

/Persona E/, /Persona D/ un /Persona C/, centās panākt /Persona K/ un /Persona B/. Konflikts turpinājās /Adrese A/,

kur /Persona B/ draudzene atdeva /Persona H/ viņas somiņu, bet /Persona H/ konstatēja, ka no somiņas ir pazuduši

viņas dokumenti un dzīvokļa atslēgas. /Persona H/ draugi sniedza liecību, kurā apstiprinājās /Persona H/ un /Persona

E/ sniegtā informācija liecībā un iesniegumā, tāpēc atsevišķi rakstiskie paskaidrojumi netika pieņemti. Liecības

pievienotas Krimināllietā.

/Adrese A/ atradās /Persona B/ p.k./Personas kods B/, kurš bija agresīvi noskaņots, vairākkārtīgi izteica

rīkojumu mums, policijas darbiniekiem, pamest viņa privātīpašumu, skaļi izteica frāzi “jūs, bļaģ par šito atbildēsiet, es

esmu bļaģ latvietis, uzrādiet dokumentus”. Traucēja pieņemt liecību no cietušās personas, un noskaidrot notikuma

faktus no lieciniekiem, nākot klāt, pārkāpjot mūsu rīkojumu netuvoties. Izteica nievājošas frāzes pret mani, proti “Tu esi

tik smieklīgs eu, paskaties uz viņa seju”. /Persona B/ visu filmēja ar telefonu, skaļi pieprasīja man parādīt seju un

parādīt dokumentus, kad devu viņam rīkojumu viņam netuvoties viņš atkāpās, nosēdās uz ceļiem un skaļi kliedza “nesit

man”. Šāda skaļa un neadekvāta /Persona B/ uzvedība ilga visu laiku, no ierašanās brīža, līdz aizturēšanai,

neraugoties uz to, ka bija naktsmiers un /Adrese A/ ir ne tikai ofisa ēkas, bet arī dzīvojamās ēkas.

/Persona H/ baidījās tuvoties kamēr tur atradās /Persona B/ un /Persona B/ tika dots rīkojums netuvoties un

atkāpties no policijas darbiniekiem, tika izskaidrots, ka pretējā gadījumā tiks aizturēts par policijas darba traucēšanu,

ko /Persona B/ ignorēja, vairākkārtīgi nepakļāvās policijas likumīgajām prasībām, turpināja lamāties un traucēt

policijas darbu, pēc kā tika aizturēts, pielietojot fizisku spēku. Pēc vairāku rīkojumu nepildīšanas un bļaustīšanās, tika

pieņemts lēmums aizturēt /Persona B/ par ko viņš tika informēts. Satverot viņu aiz rokas un dodot rīkojumu doties uz

dienesta transportlīdzekli, jo ir aizturēts, viņš mani pagrūda un centās izrauties no satvēriena, pēc kā pielietojot fizisku

spēku, personu nogāzu pie zemes, tajā brīdī pie mums pienāca N.M.Ločmele un palīdzēja aizturēt personu. /Persona B/

turpināja pretoties, es brīdināju par elektrošoka pielietošanu, bet /Persona B/ turpināja pretoties un nepakļauties

amatpersonas likumīgajām prasībām, pēc kā tika pielietots elektrošoks un /Persona B/ tika aizturēts un ievietots

dienesta transportlīdzekļa pagaidu turēšanas vietā un nogādāts /Adrese C/ turpmāko procesuālo darbību veikšanai.

/Persona B/ ar savām darbībām izrādīja savu nihilistisko attieksmi pret likuma normām un valsts amatpersonām.

Atrodoties /Adrese C/ /Persona B/ vairākkārtīgi izteica man draudus fiziski izrēķināties un atrast pēc darba laika

beigām, kā arī izteica tādu frāzi “tev nāksies par šo samaksāt”. /Persona B/ atteicās sniegt paskaidrojumu, izrādīja

savu nihilistisko attieksmi par policijas darbu.”

/Persona B/ savā sūdzībā norāda, ka: “Lietā nav pierādīts, ka jebkādas manas darbības traucēja sabiedrisko

kārtību, traucēja personas mieru, iestādes darbu, kā arī apdraudēja personas drošību. Lai konstatētu iepriekšminēto, ir

jābūt reālām sekām. Konkrētajā situācijā, nav konstatētas reālas sekas, un kā šīs sekas izpaudās.”

Gan no jaunākās inspektores N.M.Ločmeles ziņojuma, gan no inspektora M.Plauda liecības izriet, ka cietusī

/Persona H/ baidījās tuvoties notikuma vietai, kamēr tur atradās /Persona B/. /Persona B/ uzvedība un rīcība radīja

cietušajā bailes un psiholoģisku diskomfortu. Tāpat no ķermeņa kameras ierakstiem redzams, ka laikā, kad tika

pieņemtas liecības, /Persona B/ turpināja skaļi izteikties un atkārtoti uzrunāt policijas amatpersonu, tādējādi traucējot

policijai noskaidrot lietas apstākļus.

Sūdzībā /Persona B/ norāda, ka: “Proti, lietā nav pierādīts tas, ka policija izteica man prasību ievērot distanci

un netuvoties policijas darbiniekam. Lai konstatētu, ka es nepildīju amatpersonas likumīgo prasību, sākumā ir

jākonstatē, ka prasība vispār tika izteikta. Pārkāpums var notikt tikai un vienīgi pēc tam, kad amatpersona ir izteikusi

konkrētu, likumīgu un personai adresētu prasību. Bez šīs prasības kā priekšnoteikuma pārkāpuma sastāvs nevar

izveidoties”.

Izpētot inspektora M.Plauda ķermeņa kameras ierakstu, konstatēts, ka inspektors vairākkārt likumīgi norādīja

/Persona B/ netuvoties un ieturēt drošu distanci, lai netraucētu dienesta pienākumu izpildi. Neskatoties uz šīm prasībām,

/Persona B/, demonstrējot nievājošu un provokatīvu attieksmi, tikai nedaudz atkāpās un turpināja filmēt notiekošo ar

savu mobilo tālruni, vienlaikus skaļi saucot “nesit man”, tādējādi radot provokatīvu un traucējošu vidi.

Turklāt, kad inspektors atkārtoti skaidri noteica nepieciešamo distanci – 20 metrus, /Persona B/ šo prasību

ignorēja, turpinot uzvedību, kas apgrūtināja policijas amatpersonas likumīgo pienākumu izpildi.

/Persona B/, vairākkārt ignorējot policijas amatpersonas likumīgās prasības un nepildot norādījumus, tika

aizturēts likumā noteiktajā kārtībā. Pirms aizturēšanas persona tika vairākkārt brīdināta par nepieciešamību ievērot

amatpersonas norādījumus, taču turpināja traucēt policijas darbību, demonstrējot provokatīvu un nerespektējošu

attieksmi.

/Persona B/ sūdzībā norāda, ka “Īpašu uzmanību pievērš fakts, ka abi lēmumi par vienu un to pašu notikumu,

kas risinājās ap plkst. 5:00, ir pieņemti ar 18 minūšu starpību – pirmais lēmums plkst. 9:28, bet otrais lēmums plkst.

9:46.”

Pamatojoties uz lēmumu par administratīvā pārkāpuma procesa uzsākšanu, kā arī tam pievienotajiem lietas

materiāliem, secināms, ka lēmums pieņemts, ievērojot AAL 136. panta pirmo daļu. Proti, gadījumos, kad administratīvā

pārkāpuma lieta tiek izskatīta nekavējoties pēc pārkāpuma konstatēšanas (“uz vietas”), atbildīgajai amatpersonai ir

piešķirta plašāka rīcības brīvība, ievērojot normatīvajos aktos noteikto procesuālās kārtības ietvaros, ciktāl tas ir

praktiski iespējams. Ņemot vērā, ka pārkāpums tika konstatēts 2025.gada 8.jūnijā plkst. 05:00, savukārt lēmums

pieņemts tās pašas dienas plkst. 09:28, nav konstatējamas kaitīgas sekas personai, kurai piemērota administratīvā

atbildība, šajā gadījumā – /Persona B/.

Izskatot sūdzību par lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā, augstākā amatpersona pārbauda pārsūdzētā

lēmuma likumību un pamatotību. Tiek vērtēts, vai pārsūdzētais lēmums atbilst tiesību normām un ir pamatots ar

pārbaudītiem un pierādītiem faktiskajiem apstākļiem, tas ir, vai sūdzības iesniedzējs ir pamatoti atzīts par vainīgu

konkrētā administratīvā pārkāpuma izdarīšanā, vai piemērots atbilstošs administratīvais sods.

Saskaņā ar AAL 90.pantā noteikto, pierādījumi administratīvā pārkāpuma lietā ir ziņas par faktiem, kurus

administratīvā pārkāpuma procesā iesaistītās personas atbilstoši kompetencei izmanto, lai pierādītu administratīvā

pārkāpuma esību vai neesību un noskaidrotu citus apstākļus, kam ir nozīme administratīvā pārkāpuma lietas pareizā

izlemšanā. Administratīvā pārkāpuma procesā iesaistītās personas kā pierādījumus var izmantot tikai ticamas,

attiecināmas un pieļaujamas ziņas par faktiem. Faktus, kurus saskaņā ar likumu var pierādīt tikai ar noteiktiem

pierādīšanas līdzekļiem, nevar nodibināt ne ar kādiem citiem pierādīšanas līdzekļiem.

Tādējādi lietā tiek vērtēta pierādījumu pieļaujamība, ticamība un attiecināmība, un šie pierādījumu vērtēšanas

kritēriji veido pierādīšanas mehānismu.

Saskaņā ar AAL 94.pantu augstākā amatpersona pierādījumus novērtē pēc savas iekšējās pārliecības, kas

pamatota uz vispusīgi, pilnīgi un objektīvi izpētītiem visiem administratīvā pārkāpuma lietas apstākļiem to kopumā, pēc

likuma un tiesiskās apziņas.

Par pierādījumiem šajā administratīvā pārkāpuma lietā kalpo šādi materiāli, kas atbilst AAL 90. panta prasībām

un ir iegūti likumā noteiktajā kārtībā:

Lēmums Nr. 16767004639725-1 par administratīvā pārkāpuma procesa uzsākšanu un soda piemērošanu;

Jaunākās inspektores N.M.Ločmeles ziņojums, kurā fiksēti notikuma apstākļi un personas uzvedība;

Videoieraksts no policijas dienesta transportlīdzekļa (VOLKSWAGEN TRANSPORTER, v/n /Numurs A/), kurā

redzama notikuma vietas situācija ierašanās brīdī;Ķermeņa kameras ieraksts, kas fiksēts ar inspektora M.Plauda

piestiprināto ierīci, kurā redzama /Persona B/ uzvedība un tās ietekme uz procesuālajām darbībām;

Inspektora M.Plauda liecība, kurā sniegts notikuma apraksts un novērojumi par personas rīcību.

Administratīvās aizturēšanas protokols.

Šie pierādījumi ir savstarpēji papildinoši, savlaicīgi iegūti un attiecināmi uz izskatāmo lietu, tādējādi tie ir

pamatoti izmantojami lēmuma pieņemšanā par personas saukšanu pie administratīvās atbildības.

AAL 5.panta pirmā daļa nosaka, ka administratīvais pārkāpums ir personas prettiesiska, vainojama rīcība

(darbība vai bezdarbība), par kuru likumā vai pašvaldību saistošajos noteikumos paredzēta administratīvā atbildība.

Izvērtējot visus lietas apstākļus kopumā secināms, ka pret /Persona B/ lēmums par administratīvā pārkāpuma

procesa uzsākšanu un soda piemērošanu Nr. 16767004639025-1, pieņemts likumīgi un sods piemērots pamatoti.

[2.2] Lēmumā Nr. 16767004639725-1 un papildus Lēmumā Nr. 16767004639025-2 norādīts, ka Latvijas

teritorijā par naktsmieru tiek uzskatīts laiks no 23:00 līdz 6:00 – šajā laikā īpaši aizsargātas ir personas tiesības uz

mieru, atpūtu un miegu. /Adrese A/ ir dzīvojamā zona, kurā sabiedriskā kārtība un personu miers ir īpaši aizsargājami.

Šādā vidē tiek sagaidīta uzvedība, kas atbilst vispārpieņemtām uzvedības normām. Notikuma vietā no fiksētā ķermeņa

kameras ieraksta redzams, ka tajā atrodas ne tikai policijas amatpersonas, bet arī cietusī persona un liecinieki, ar kuriem

tiek veiktas procesuālas darbības. /Persona B/, ne tikai traucē policijas amatpersonām pildīt tām uzliktos pienākumus,

bet arī traucē citu personu mieru, traucē cietušai personai un lieciniekiem sniegt paskaidrojumus, lai tās varētu

pilnvērtīgi izstāstīt notikuma gaitu. Izteica nievājošas frāzes par policijas amatpersonu: “Tu esi tik smieklīgs eu,

paskaties uz viņa seju.” /Persona B/ pavēl policijas amatpersonai parādīt seju un parādīt dokumentus, nepārtraukti to

skaļi atkārtojot, kā arī saka: “panāc šurp es nezinu, kas tu esi.” Šī frāze vairākkārt tiek atkārtota. Plkst. 05:07:35 persona

tiek aizturēta.

/Persona B/ uzvedība, tostarp skaļi izteikti nievājoši komentāri un atkārtota verbāla uzmākšanās, kvalificējama

kā sabiedriskā miera traucēšana, pārkāpjot vispārpieņemtās uzvedības normas un traucējot citu personu mieru

dzīvojamā zonā. Lai objektīvi izvērtētu visus lietas apstākļus, tika pieņemta liecība no VP Kurzemes RP

Dienvidkurzemes iecirkņa Reaģēšanas nodaļas 4.grupas inspektora M.Plauda. Liecība atreferēta Lēmumā

Nr.16767004639025-2).

/Persona B/ savā sūdzībā norāda, ka: “Lietā nav pierādīts, ka jebkādas manas darbības traucēja sabiedrisko

kārtību, traucēja personas mieru, iestādes darbu, kā arī apdraudēja personas drošību. Lai konstatētu iepriekšminēto, ir

jābūt reālām sekām. Konkrētajā situācijā, nav konstatētas reālas sekas, un kā šīs sekas izpaudās.”

Gan no jaunākās inspektores N.M.Ločmeles ziņojuma, gan no inspektora M.Plauda liecības izriet, ka cietusī

/Persona H/ baidījās tuvoties notikuma vietai, kamēr tur atradās /Persona B/. /Persona B/ uzvedība un rīcība radīja

cietušajā bailes un psiholoģisku diskomfortu. Tāpat no ķermeņa kameras ierakstiem redzams, ka laikā, kad tika

pieņemtas liecības, /Persona B/ turpināja skaļi izteikties un atkārtoti uzrunāt policijas amatpersonu, tādējādi traucējot

policijai noskaidrot lietas apstākļus.

Sūdzībā /Persona B/ norāda, ka: “notikušais nav kvalificējams kā sabiedriskās kārtības traucējums. Policijas

darbinieki, pildot dienesta pienākumus, nav "sabiedrība" šī panta izpratnē.”

Inspektors M.Plaudis savā liecībā norāda, ka notikuma vietā – /Adrese A/ – ieradies ar dienesta transportlīdzekli

VOLKSWAGEN TRANSPORTER, valsts numura zīme /Numurs A/. Pārskatot dienesta transportlīdzeklī fiksēto

videonovērošanas ierakstu, redzams, ka ierašanās brīdī uz ielas atradās vairākas personas.

Pamatojoties uz ķermeņa kameru ierakstiem, konstatēts, ka notikuma vietā atradās vismaz četri vīrieši, kuri

identificējami kā liecinieki. Tādējādi notikuma vieta bija publiska vide, kurā atradās ne tikai policijas amatpersonas, bet

arī citas personas, tostarp cietusī.

Lai gan notikuma vietā nebija cilvēku pūļu, tomēr sabiedriskā kārtība tika traucēta, jo /Persona B/ uzvedība

traucēja policijas amatpersonām veikt tām uzliktos procesuālos pienākumus, traucēja cietušajai personai sniegt

paskaidrojumu par notikušo, radīja traucējumus arī citiem klātesošajiem.

Šajā gadījumā /Persona B/ rīcība atbilst sabiedriskās kārtības traucēšanas pazīmēm, jo tā notika publiskā vietā,

naktsmiera laikā, traucēja procesuālās darbības un ietekmēja citu personu mieru un drošības sajūtu.

Izvērtējot visus lietas apstākļus kopumā secināms, ka pret /Persona B/ lēmums par administratīvā pārkāpuma

procesa uzsākšanu un soda piemērošanu Nr. 16767004639725-1, pieņemts likumīgi un sods piemērots pamatoti.

[3] Tiesā saņemtas /Persona B/ sūdzības par minētajiem lēmumiem, kurās lūgts tos atcelt.

Sūdzībās norādīts, ka iepazīstoties ar lēmumu, ir konstatējams, ka administratīvajā procesā ir pieļauti vairāki

procesuālie pārkāpumi, kā arī lietā nav pietiekamu pierādījumu, lai sauktu viņu pie atbildības.

Pirmkārt, vēlas norādīt, ka lēmumā norādītais situācijas apraksts ir vienveidīgs un veidots tā, lai attaisnotu

policijas rīcību.

Policija savā lēmumā apgalvo, ka viņš bijis "agresīvi noskaņots", "traucēju pieņemt liecību no cietušās personas"

un izteicu frāzes kā "jūs, blaģ par šito atbildēsiet, es esmu blaģ latvietis, uzrādiet dokumentus". Tomēr šī rīcība ir jāvērtē

nevis kā nepamatota agresija, bet gan kā personas mēģinājums aizsargāt savas tiesības. Prasība policijas darbiniekiem

uzrādīt dokumentus un pamatot savu atrašanos, iespējams, privātīpašumā, ir leģitīma un tiesiska. Frāze "panāc šurp es

nezinu, kas tu esi", ko policija traktē kā nepakļaušanos, drīzāk liecina par apjukumu un vēlmi identificēt amatpersonu,

kura izdod rīkojumus neskaidrā situācijā agrā rīta stundā.

Šajā kontekstā ir saskatāma policijas tendence, ko var dēvēt par "konteksta instrumentalizāciju". Pārsūdzētajā

lēmumā tiek plaši un detalizēti aprakstīts sākotnējā izsaukuma iemesla smagums – iespējama laupīšana, fiziska spēka

pielietošana un žņaugšana. Šī informācija tiek izmantota, lai radītu priekšstatu, ka jebkura viņa darbība bija īpaši

bīstama un nosodāma, jo tā notika "nopietna" nozieguma izmeklēšanas laikā. Tomēr viņam netika inkriminēta dalība

laupīšanā, viņa tiesiskais statuss notikuma vietā bija atšķirīgs no /Persona K/ statusa. Līdz ar to policijas prasībām pret

viņu bija jābūt samērīgām ar viņa paša rīcību, nevis ar sākotnējā izsaukuma smagumu.

Minētais norāda uz "apstiprinājuma neobjektivitāti" (confirmation bias) no policijas puses – ierodoties ar

pārliecību par bīstamu situāciju, jebkura darbība, kas neatbilda viņu scenārijam, tika interpretēta kā naidīga un

traucējoša.

Tālāk jau lēmuma pamatošanai par tiesisku kā galvenos un gandrīz vienīgos pierādījumus izmanto VP KRP

inspektora Mareka Plauda un jaunākās inspektores Natālijas Marijas Ločmeles ziņojumus un liecības. Šo pierādījumu

ticamība ir būtiski apšaubāma. Inspektors M.Plaudis šajā lietā ieņem vairākas, savstarpēji nesavienojamas lomas, proti,

viņš ir persona, kura izdeva viņam adresētos rīkojumus, viņš ir persona, pret kuru, pēc policijas versijas, bija vērsti

aizskaroši izteikumi un nepakļaušanās, viņš ir persona, kura personīgi pielietoja pret viņu fizisku spēku un speciālo

līdzekli – elektrošoku.

Šī lomu apvienošana rada klaju un neapstrīdamu interešu konfliktu. Inspektora M.Plauda liecība un ziņojums

nevar tikt uzskatīti par objektīvu un neieinteresētu pierādījumu. Tā pēc savas būtības ir pašattaisnojoša un vērsta uz

savu, iespējams, prettiesisko darbību (nesamērīga spēka pielietošana, divu sodu piemērošana) leģitimizēšanu. Augstākai

amatpersonai, izskatot sūdzību, bija pienākums šo interešu konfliktu konstatēt un vērtēt iesaistīto amatpersonu liecības

ar īpašu piesardzību, kas nav noticis.

Policija lēmumā vairākkārt atsaucas uz ķermeņa kameras videoierakstu kā uz savas versijas apstiprinājumu.

Vienlaikus tiek norādīts, ka ieraksti "sava lielā apjoma dēļ nav pievienoti Administratīvo pārkāpumu atbalsta sistēmā

(turpmāk tekstā APAS) un tiek glabāti atsevišķā policijas serverī". Šī situācija rada "pierādījumu nepieejamības

paradoksu". Iestāde atsaucas uz it kā spēcīgāko un objektīvāko pierādījumu, bet vienlaikus padara to grūti pieejamu un

pārbaudāmu procesa dalībniekiem.

Tas rada pamatotas šaubas, vai augstākā amatpersona G.Ešenvalds, pieņemot lēmumu, ir personīgi un pilnā

apjomā noskatījies visu nemontēto ierakstu, vai arī ir balstījies uz pašu iesaistīto policistu sagatavotu atstāstu, aprakstu

vai selektīviem fragmentiem. Šī ieraksta nepieejamība liedz man pilnvērtīgi aizstāvēties un pārbaudīt policijas

apgalvojumu patiesumu jau iestādē. Policijas sniegtā ieraksta interpretācija ir acīmredzami selektīva. Piemēram, policija

apgalvo, ka viņš nosēdies uz ceļiem un skaļi kliedzis “nesit man'", un to pasniedz kā provokatīvu un neadekvātu

uzvedību. Taču šo pašu darbību var interpretēt pilnīgi pretēji – kā izmisīgu mēģinājumu neitralizēt situāciju, piesaistīt

uzmanību iespējamai vardarbībai vai kā patiesu baiļu izpausmi no fiziskas izrēķināšanās. Tikai pilna, nemontēta ieraksta

noskatīšanās tiesā var sniegt objektīvu priekšstatu par notikušo.

Lēmumā tiek minēts, ka notikuma vietā bez policistiem un viņu atradās arī cietusī persona /Persona H/ un viņas

draugi – /Persona E/, /Persona D/ un /Persona C/. Šīs personas bija tieši notikuma aculiecinieki. Tomēr lietas materiālos

nav atrodamas nekādas norādes, ka šīm personām būtu uzdoti konkrēti jautājumi par viņa rīcību un tās ietekmi. Policija

apgalvo, ka "/Persona H/ baidījās tuvoties kamēr tur atradās /Persona B/". Tomēr tas ir tikai policijas pašas izdarīts

secinājums, nevis /Persona H/ tieša, protokolēta liecība par šo konkrēto faktu. Tāpat nav nevienas liecības no pārējiem

klātesošajiem par to, vai viņa rīcība viņiem objektīvi traucēja sniegt liecības vai radīja apdraudējumu. Objektīvās

izmeklēšanas princips, kas nostiprināts Administratīvās atbildības likumā, uzliek iestādei par pienākumu noskaidrot

visus lietas apstākļus, tai skaitā tos, kas ir labvēlīgi personai. Šajā gadījumā iestāde ir aprobežojusies tikai ar apsūdzošu

pierādījumu vākšanu no ieinteresētām personām.

Pat ja pieņemtu policijas versiju par notikumu gaitu, viņa rīcībā nav konstatējams Administratīvo sodu likuma

4.pantā paredzētā pārkāpuma sastāvs.

Šis pants paredz atbildību par amatpersonas likumīgo prasību nepildīšanu vai amatpersonas darbības traucēšanu.

Lai konstatētu šo pārkāpumu, ir jāpierāda trīs elementi: 1) prasība ir izteikta; 2) prasība ir likumīga; 3) persona to

apzināti nepilda.

Policija apgalvo, ka man tika dots rīkojums "netuvoties un ievērot vismaz divdesmit metru distanci no policijas

amatpersonas". Ir jāvērtē šādas prasības likumība un samērīgums. Vai prasība atkāpties 20 metru attālumā bija

samērīga, ja persona, iespējams, atradās savā privātīpašumā un neradīja reālus fiziskus draudus policistiem vai citām

personām? Vai policijas darbinieks, izdodot šādu rīkojumu, paskaidroja tā tiesisko pamatu un nepieciešamību? Lēmumā

par to nav nekādu ziņu. Prasība, kas ir nesamērīga un nepamatota, nav uzskatāma par likumīgu, un tās nepildīšana

neveido pārkāpuma sastāvu.

Attiecībā uz "amatpersonas darbības traucēšanu", likuma norma prasa nevis jebkādu, bet būtisku traucējumu,

kas reāli apgrūtina vai padara neiespējamu dienesta pienākumu pildīšanu. Mana vēlme noskaidrot policistu identitāti,

uzdot jautājumus un filmēt notiekošo, lai arī policistiem, iespējams, bija apgrūtinoša, nav uzskatāma par tādu

traucējumu, kas paralizēja viņu darbu. No paša lēmuma apraksta izriet, ka policija spēja veikt procesuālās darbības –

pieņemt paskaidrojumus un liecības, kas norāda, ka traucējums nebija nepārvarams vai būtisks.

Papildus administratīvā pārkāpuma procesā ir pieļauti vairāki procesuālie pārkāpumi.

Ne bis in idem principa (dubultās sodīšanas aizlieguma) pārkāpums.

Šis ir visrupjākais un visvieglāk konstatējamais pārkāpums šajā lietā. Ne bis in idem princips, kas nostiprināts

gan Administratīvā atbildības likuma, gan Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 7.protokola

4.pantā, aizliedz personu atkārtoti tiesāt vai sodīt par nodarījumu, par kuru tā jau ir tikusi sodīta vai attaisnota.

Šajā gadījumā viņš faktiski tiek sodīts trīs reizes par vienu un to pašu nepārtraukto darbību kopumu – viņa

verbālo un fizisko mijiedarbību ar policijas darbiniekiem 2025.gada 8.jūnijā rītā.

Ar Sākotnējo lēmumu Nr.1 (pieņemts plkst. 9:28) viņš tiek sodīts pēc Administratīvo sodu likuma 4.panta par

nepakļaušanos.

Ar Sākotnējo lēmumu Nr. 16767004639725-1 (pieņemts plkst.9:46) viņš tiek sodīts pēc Administratīvo sodu

likuma 11.panta par sabiedriskās kārtības traucēšanu.

Kā norādīts viņa sākotnējā sūdzībā iestādei, par šo pašu notikumu ir uzsākts arī kriminālprocess Nr.

19210221125, pēc Krimināllikuma 270.panta par pretošanos varas pārstāvim.

Administratīvās atbildības likuma 126.panta pirmās daļas 7.punkts nepārprotami nosaka, ka administratīvā

pārkāpuma process ir jāizbeidz, ja par to pašu faktu ir uzsākts kriminālprocess. Augstākai amatpersonai, izskatot

sūdzību, bija pienākums pārbaudīt informāciju par uzsākto kriminālprocesu. Tā vietā lēmumā šis arguments tiek pilnībā

ignorēts. Šī fakta ignorēšana vien liecina par procesa vadīšanu ar acīmredzamu neobjektivitāti un padara lēmumu par

prettiesisku jau pēc būtības.

Iestāde ir sodījusi viņu par viņa izteikumiem, piemēram, "Tu esi tik smieklīgs eu, paskaties uz viņa seju". Lai arī

šādi izteikumi var būt nepieklājīgi, tie ietilpst Satversmes 100.pantā un ECTK 10.pantā garantētās vārda brīvības

aizsargātajā sfērā. ECT savā judikatūrā ir konsekventi nostiprinājusi atziņu, ka valsts amatpersonām, īpaši policijai un

citām tiesībsargājošām iestādēm, pildot dienesta pienākumus, ir jāpacieš daudz augstāks kritikas un pat aizskarošu

izteikumu līmenis nekā privātpersonām. Vārda brīvība aizsargā ne tikai tādas idejas, kas tiek uztvertas labvēlīgi, bet arī

tādas, kas šokē, aizskar vai uztrauc.

Viņa izteikumi nebija aicinājums uz vardarbību, tie nesaturēja naida runu un neradīja reālus draudus policijas

darbinieku drošībai. To kvalificēšana par sodāmu administratīvo pārkāpumu ir neproporcionāls vārda brīvības

ierobežojums. Tas rada bīstamu precedentu un "atvēsinošu efektu" (chilling effect), atturot sabiedrību no jebkādas, pat

pamatotas, kritikas paušanas pret policijas darbu, baidoties no administratīvā soda.

Kā jau norādīts, inspektora M.Plauda lomu apvienošana ir klajš interešu konflikts, kas ir pretrunā ar objektīvās

izmeklēšanas principu. Taču vēl viens fakts, kas liecina par procesa negodprātību un labas pārvaldības principa

ignorēšanu, ir divu lēmumu pieņemšana ar 18 minūšu intervālu. Policijas skaidrojums lēmumā, ka lēmumi pieņemti "uz

vietas" un tas ir procesuāli pieļaujams, neatbild uz būtisko jautājumu: kāpēc bija nepieciešami divi atsevišķi lēmumi par

vienu un to pašu notikumu?

Racionālākais izskaidrojums šādai rīcībai ir nevis procesuālā ekonomija, bet gan apzināta "apsūdzības

konstruēšana" pēc fakta. Ir pamats uzskatīt, ka pēc pirmā lēmuma sagatavošanas (plkst.9:28) inspektors M.Plaudis,

iespējams, subjektīvu motīvu vadīts, nolēma, ka sods nav pietiekami bargs vai ka nepieciešams "pastiprināt" lietu. Tādēļ

tika mākslīgi konstruēts otrs pārkāpuma sastāvs no tiem pašiem faktiem, pieņemot otru lēmumu plkst.9:46. To netieši

apstiprina fakts, ka otrajā lēmumā (par sabiedriskās kārtības traucēšanu) parādās smagāki, bet tikpat nepierādīti

apgalvojumi par "provocēšanu uz pretlikumīgām darbībām" un "drošības apdraudēšanu". Šāda lēmumu "ražošana"

liecina nevis par objektīvu situācijas fiksāciju, bet par apzinātu apsūdzību konstruēšanu, kas ir klajā pretrunā ar labas

pārvaldības principu.

Administratīvās atbildības likuma 29.pants nostiprina nevainīguma prezumpciju, kas nozīmē, ka personai nav

jāpierāda savs nevainīgums un visas saprātīgās Šaubas par vainu ir jāvērtē par labu personai. Lēmums šo principu

apgriež kājām gaisā. Tā struktūra un argumentācija ir veidota nevis tā, lai no jauna un neatkarīgi pierādītu viņa vainu,

bet gan, lai sistemātiski atspēkotu katru viņa sākotnējā sūdzībā izteikto argumentu. Iestāde pieņem savu versiju un

uzliek viņam pienākumu pierādīt, ka tā nav patiesa. Tas ir klasisks pierādīšanas nastas pārlikšanas piemērs, kas ir

pretrunā ar Administratīvās atbildības likuma 29.pantu un tiesiskas valsts principiem.

Apkopojot iepriekš minēto, uzskata, ka lēmums un tam pakārtotie sākotnējie lēmumi ir klaji prettiesiski. Tie ir

pieņemti, pārkāpjot fundamentālu tiesību principu ne bis in idem, neproporcionāli ierobežojot personas pamattiesības uz

vārda brīvību, balstoties uz neobjektīviem un nepietiekamiem pierādījumiem, kā arī ignorējot objektīvās izmeklēšanas,

labas pārvaldības un nevainīguma prezumpcijas principus. Lietā konstatēto pārkāpumu kopums ir tik būtisks, ka tas

padara visu administratīvo procesu par spēkā neesošu.

Papildus abiem administratīvajiem procesiem, par tiem pašiem notikumiem pret viņu tika uzsākts arī

kriminālprocess Nr.19210221125 pēc Krimināllikuma 270.panta pirmās daļas par huligānismu. Tādējādi viņš par vienu

un to pašu rīcību tiek pakļauts trim dažādiem represīviem procesiem vienlaikus.

Viņš, izmantojot savas tiesības, 2025.gada 20. jūnijā iesniedzis Iestādē sūdzību, apstrīdot abus inspektora

M.Plauda pieņemtos lēmumus. Sūdzībā tika detalizēti argumentēts par pierādījumu trūkumu,ne bis in idem principa

pārkāpumu, tiesību uz vārda brīvību aizskārumu un citiem procesuāliem pārkāpumiem.

Analizējot lēmumu, ir acīmredzams, ka tas veidots ar mērķi "salabot" sākotnējā lēmuma juridiskos un faktiskos

trūkumus. Sākotnējais inspektora M.Plauda lēmums bija ārkārtīgi lakonisks un juridiski vājš, pamatojoties vienīgi uz

vispārīgu frāzi "amatpersonas iniciatīva" un "konstatēto", bez jebkādas atsauces uz konkrētiem pierādījumiem. Savukārt

lēmumā G.Ešenvalds jau ievieš jaunus, iepriekš nepieminētus pierādījumus un argumentus: detalizētu otras policistes

N.M.Ločmeles ziņojuma atstāstu, paša M.Plauda papildu liecību, kas sniegta jau pēc sūdzības saņemšanas, un atsauces

uz policijas ķermeņa kameru un automašīnas videonovērošanas ierakstiem.

Šāda rīcība ir klajā pretrunā ar augstākas amatpersonas pienākumu pārbaudīt tieši pārsūdzētā lēmuma tiesiskumu

un pamatotību, balstoties uz tiem apstākļiem un pierādījumiem, kas bija zemākas amatpersonas rīcībā lēmuma

pieņemšanas brīdī. Tā vietā, lai veiktu objektīvu kontroli, augstāka amatpersona ir rīkojusies kā apsūdzības uzturētājs,

post factum vācot jaunus pierādījumus un veidojot jaunu apsūdzības konstrukciju, lai pamatotu jau pieņemto lēmumu.

Tas liecina par sistēmisku objektivitātes trūkumu un pārkāpj labas pārvaldības principu.

Ne bis in idem princips ir viens no tiesiskas valsts stūrakmeņiem, kas garantē indivīdam tiesisko noteiktību un

aizsardzību pret patvaļīgu vai atkārtotu valsts represiju. Šis princips ir nostiprināts gan nacionālajā, gan starptautiskajā

līmenī: Administratīvās atbildības likuma 25.pantā, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas

(turpmāk - ECTK) 7.protokola 4.pantā, kā arī Eiropas Savienības (ES) Pamattiesību hartas 50.pantā. Principa mērķis ir

novērst netaisnīgu situāciju, kad persona tiek saukta pie atbildības vai sodīta vairākkārt par vienu un to pašu

nodarījumu, par kuru tā jau ir tikusi galīgi notiesāta vai attaisnota.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) un ES Tiesas judikatūra ir konsekventi atzinusi, ka šī principa

piemērošana nav atkarīga no procesa formālā nosaukuma (kriminālprocess, administratīvais process utt.), bet gan no tā

būtības. Proti, ja administratīvais process pēc savas būtības ir "krimināltiesiska rakstura", tad paralēla kriminālprocesa

vai cita līdzīga administratīvā procesa virzīšana par tiem pašiem faktiem ir aizliegta. Lai noteiktu, vai process ir

"krimināltiesiska rakstura", tiek piemēroti tā dēvētie "Engela kritēriji".

Šajā lietā viņš tiek pakļauts trim paralēliem procesiem par vienu notikumu: diviem administratīvajiem procesiem

un vienam kriminālprocesam. Šī situācija ir klasisks ne bis in idem principa pārkāpuma piemērs.

Lai ne bis in idem princips būtu piemērojams administratīvā un kriminālprocesa kombinācijai, ir jāpierāda, ka

administratīvais process ir "krimināltiesiska rakstura". Veicot "Engela kritēriju" analīzi attiecībā uz sodu pēc

Administratīvo sodu likuma 11.panta, secināms, ka tas atbilst sekojošam statusam.

Nodarījuma kvalifikācija nacionālajos tiesību aktos: Lai gan formāli process ir klasificēts kā administratīvs, šis

kritērijs nav izšķirošs.

Nodarījuma būtība: Pārkāpums ir vērsts uz sabiedriskās kārtības un miera aizsardzību, kas ir vispārēja, nevis

specifiska (piemēram, disciplināra) interese. Norma ir piemērojama visiem sabiedrības locekļiem, nevis kādai

konkrētai, regulētai grupai. Tās mērķis ir nepārprotami represīvs (sodīt par pagātnē izdarītu pārkāpumu) un preventīvs

(atturēt citus no līdzīgas rīcības), nevis kompensējošs. Šie aspekti nepārprotami norāda uz nodarījuma krimināltiesisko

dabu.

Paredzētā soda raksturs un bardzība: Administratīvo sodu likuma 11.panta pirmā daļa paredz naudas sodu līdz

simt naudas soda vienībām, kas ir 500 EUR. Viņam piemērotais sods ir 50 naudas soda vienības jeb 250 EUR. Šāds

naudas soda apmērs ir pietiekami nozīmīgs un bargs, lai tam piedēvētu krimināltiesisku un soda raksturu, kas pārsniedz

vienkāršu administratīvu nodevu vai kompensāciju.

Ņemot vērā, ka administratīvais process pēc Administratīvo sodu likuma 11.panta ir krimināltiesiska rakstura,

paralēla kriminālprocesa un divu administratīvo procesu virzīšana par vieniem un tiem pašiem faktiem ir klajš un

nepārprotams ne bis in idem principa pārkāpums.

Šī lieta ilustrē bīstamu un sistēmisku praksi, kurā tiesībaizsardzības iestādes izmanto "procesuālo pinceru

kustību" – vienlaicīgi ierosinot vairākus procesus (administratīvos un kriminālo) par vienu notikumu. Šādas taktikas

mērķis nav panākt taisnīgu noregulējumu, bet gan radīt maksimālu procesuālo, finansiālo un psiholoģisko spiedienu uz

indivīdu. Persona tiek nostādīta situācijā, kurā tai ir jāaizstāvas vairākās frontēs vienlaikus, kas būtiski apgrūtina tiesību

uz aizstāvību īstenošanu un grauj tiesiskās paļāvības principu. Eiropas tiesu judikatūra uzsver nepieciešamību pēc

skaidriem un paredzamiem noteikumiem, kas liedz iestādēm šādu rīcības brīvību procesu dublēšanā. Tiesa tiek aicināta

ne tikai konstatēt pārkāpumu šajā konkrētajā lieta, bet arī nosodīt šādu praksi kā sistēmiski nepieņemamu un pretrunā ar

tiesiskas valsts principiem.

Administratīvo sodu likuma 11.panta pirmā daļa paredz atbildību par sabiedriskās kārtības traucēšanu, kas

izpaužas kā personas miera, iestādes darba traucēšana vai savas vai citu personu drošības apdraudēšana. Lēmumā šīs

sekas tiek deklarētas, bet ne ar vienu ticamu pierādījumu nav pamatotas.

"Sabiedriskās kārtības traucēšana": Šī panta mērķis ir aizsargāt sabiedrības, nevis atsevišķu valsts amatpersonu,

mieru. Konflikts, kas norisinās starp indivīdu un policijas darbiniekiem, kuri pilda savus dienesta pienākumus, pats par

sevi nav kvalificējams kā sabiedriskās kārtības traucējums, ja tas neskar plašāku, nenoteiktu personu loku. Lēmumā tiek

minēts, ka notikuma vietā atradās arī cietusī un liecinieki, taču nav neviena pierādījuma (piemēram, šo personu liecības

vai sūdzības), ka viņi būtu uzskatījuši viņa rīcību par viņu personīgo mieru traucējošu.

"Personas miera traucēšana": iestāde lēmumā kā galveno argumentu izvirza apgalvojumu, ka cietusī /Persona H/

"baidījās tuvoties, kamēr tur atradās /Persona B/". Šis arguments ir balstīts uz apzinātu cēloņsakarības sagrozīšanu.

Notikuma konteksts ir tāds, ka /Persona H/ tikko bija cietusi no, iespējams, vardarbīgas laupīšanas, ko izdarīja viņa

draugs. Jebkuras normālas personas baiļu sajūta šādā situācijā ir tieši saistīta ar primāro noziedzīgo nodarījumu un tā

izdarītāju, nevis ar viņa vēlāko vārdisko konfliktu ar policiju. Iestāde nav iesniegusi nevienu pierādījumu, kas

apliecinātu, ka tieši viņa vārdi, kas tika veltīti policistiem, bija /Persona H/ baiļu cēlonis. Šāds apgalvojums bez

pierādījumiem ir tikai minējums, kas nevar būt par pamatu notiesājošam lēmumam.

"Iestādes darba traucēšana": Apgalvojums, ka tika traucēts policijas darbs, ir pārāk vispārīgs un tiek pilnībā

absorbēts otrā administratīvā pārkāpuma lietā, kas ierosināta pēc Administratīvo sodu likuma 4.panta (par amatpersonas

darbības traucēšanu). Tā piemērošana arī šī panta ietvaros ir vēl viens piemērs mākslīgai nodarījumu dublēšanai.

Viņa izteikumi, lai arī emocionāli un, iespējams, ietvēra necenzētu leksiku (piemēram, "jūs, blaģ par šito

atbildēsiet", "Tu esi tik smieklīgs eu, paskaties uz viņa seju"), pēc savas būtības bija vērsti pret valsts varas pārstāvju -

policijas darbinieku - rīcību un attieksmi konkrētajā situācijā. ECTK 10.pants aizsargā ne tikai tādu informāciju un

idejas, kas tiek uztvertas labvēlīgi vai tiek uzskatītas par neaizskarošām, bet arī tādas, kas "šokē, aizskar vai uztrauc

valsti vai kādu sabiedrības daļu".

ECT judikatūra ir konsekventi nostiprinājusi atziņu, ka kritikas pieļaujamās robežas ir daudz plašākas attiecībā

uz valsts amatpersonām, tostarp policistiem, nekā attiecībā uz privātpersonām. Amatpersonām, pildot savus dienesta

pienākumus, ir jābūt gatavām uzklausīt asu kritiku un jāizrāda augstāka iecietības pakāpe. Viņa rīcība, lai arī

nepieklājīga, nepārauga aicinājumos uz vardarbību vai naida kurināšanu un nepārsniedza tās kritikas robežas, kas būtu

jāpacieš policijas darbiniekiem demokrātiskā sabiedrībā. Soda piemērošana par šādiem izteikumiem ir nesamērīga manu

pamattiesību uz vārda brīvību ierobežojums.

Šajā lietā objektīvās izmeklēšanas princips ir klaji ignorēts vairākos veidos.

Lēmumu pieņēma inspektors M.Plaudis, kurš pats bija notikuma dalībnieks un persona, pret kuru, pēc paša

apgalvotā, bija vērsti aizskarošie izteikumi. Šādā situācijā amatpersona nevar būt objektīva, jo tā vienlaikus ir

apsūdzētājs, liecinieks un tiesnesis vienā personā. Tā ir klasiska interešu konflikta situācija, kas padara procesu

negodīgu jau pašā pamatā.

Iestāde ir balstījusies tikai uz savu darbinieku (M.Plauda un N.M.Ločmeles) ziņojumiem un liecībām. Netika

veikta neviena darbība, lai iegūtu objektīvus pierādījumus no citām notikuma vietā esošām personām. Piemēram, netika

nopratināti liecinieki /Persona E/, /Persona D/ un /Persona C/, lai noskaidrotu viņu viedokli par to, vai viņa rīcība reāli

traucēja sabiedrisko kārtību vai viņu mieru. Tas liecina par mērķtiecīgu vēlmi pierādīt vainu, nevis noskaidrot patiesību.

Administratīvās atbildības likuma 29.pants nostiprina nevainīguma prezumpciju, kas nozīmē, ka personai nav

jāpierāda savs nevainīgums un visas saprātīgās šaubas par vainu ir jāvērtē par labu personai. Lēmums šo principu

apgriež kājām gaisā. Tā struktūra un argumentācija ir veidota nevis tā, lai no jauna un neatkarīgi pierādītu viņa vainu,

bet gan lai sistemātiski atspēkotu katru viņa sākotnējā sūdzībā izteikto argumentu. Iestāde pieņem savu versiju un uzliek

viņam pienākumu pierādīt, ka tā nav patiesa. Tas ir klasisks pierādīšanas nastas pārlikšanas piemērs, kas ir pretrunā ar

Administratīvās atbildības likuma 29.pantu un tiesiskas valsts principiem.

Tiesības uz aizstāvību ietver sevī tiesības pilnībā un savlaicīgi iepazīties ar visiem lietas materiāliem, īpaši ar

tiem pierādījumiem, uz kuriem balstās apsūdzība. Šajā lietā šīs tiesības ir būtiski pārkāptas.

Lēmumā Iestāde kā vienu no galvenajiem pierādījumiem min policijas ķermeņa kameru ierakstus, taču

vienlaikus norāda, ka tie "sava lielā apjoma dēļ nav pievienoti Administratīvo pārkāpumu atbalsta sistēmā (APAS) un

tiek glabāti atsevišķā policijas serverī". Šāda rīcība ir procesuāli nepieņemama un prettiesiska. Arguments par "lielu

apjomu" 21.gadsimtā nav attaisnojums, lai liegtu procesa dalībniekam pieeju izšķirošam pierādījumam. Šāda prakse

pārkāpj pušu līdztiesības principu. Iestādei ir pilna pieeja pierādījumam un iespēja to interpretēt sev vēlamā veidā,

viņam šī iespēja ir liegta. Viņš ir spiests paļauties uz Iestādes atstāstu par to, kas redzams video, bez iespējas to

pārbaudīt.

Šāda pierādījumu slēpšana rada aizdomas, ka pilns ieraksta saturs, iespējams, satur arī viņam labvēlīgus faktus

(piemēram, parāda pašu policistu provokatīvu rīcību, kontekstu, kurā izteikti vārdi, vai to, ka citas personas uz

notiekošo nereaģē).

Bez iespējas analizēt pilnu videoierakstu, nav iespējams pilnvērtīgi sagatavot argumentus un apstrīdēt Iestādes

versiju par notikušo.

Saskaņā ar vispārējiem tiesību principiem, ja personas rīcībā ir saskatāmas gan administratīvā pārkāpuma, gan

noziedzīga nodarījuma pazīmes, priekšroka dodama kriminālprocesam kā smagākās atbildības veidam. Administratīvā

pārkāpuma procesa turpināšana situācijā, kad par tiem pašiem faktiem ir uzsākts kriminālprocess, ir pretrunā ar

procesuālās ekonomijas un ne bis in idem principiem.

Fakts, ka pret viņu par šo pašu notikumu ir uzsākts kriminālprocess Nr.19210221125 pēc Krimināllikuma

270.panta (huligānisms), pats par sevi ir pietiekams pamats, lai izbeigtu administratīvā pārkāpuma lietu

Nr.16767004639725-1. Valstij ir jāizvēlas viena – visatbilstošākā – juridiskā kvalifikācija un viens process, nevis

jāvirza vairāki paralēli procesi, cerot, ka kāds no tiem noslēgsies ar notiesājošu rezultātu. Kriminālprocesa ietvaros ir

iespējams vispusīgi un pilnīgi izvērtēt visus notikuma apstākļus, nodrošinot personai plašākas procesuālās garantijas

nekā administratīvajā procesā. Tādēļ administratīvā pārkāpuma process šajā gadījumā ir zaudējis savu jēgu un ir

izbeidzams.

Sūdzības iesniedzējs atbilstoši Administratīvās atbildības likuma (turpmāk – AAL) 178.panta otrajai daļai nav

lūdzis lietu skatīt mutvārdu procesā. Tiesa atbilstoši AAL 178.panta pirmajā daļā noteiktajam nolēma lietu izskatīt

rakstveida procesā, sprieduma pieejamības diena noteikta 2025.gada 7.oktobris. Tiesa izskaidrojusi, ka lietas

dalībniekiem ir tiesības iesniegt tiesā paskaidrojumus, pierādījumus, izteikt lūgumus, pieteikt noraidījumu tiesnesim līdz

2025.gada 4.septembrim.

Sūdzības iesniedzējs un iestāde nav pieteikuši noraidījumu tiesnesim, nav iesnieguši paskaidrojumus,

pierādījumus, izteikuši lūgumus.

Motīvu daļa

Tiesa, iepazinusies ar sūdzībā un iestādes lēmumā norādītajiem motīviem un argumentiem, pārbaudījusi un

novērtējusi lietā esošos pierādījumus, atzīst, ka pārsūdzētie lēmumi atceļami un administratīvā pārkāpuma process ir

izbeidzams.

AAL 227.panta pirmās daļas 2.punktā ir noteikts, ka tiesa, izskatījusi administratīvā pārkāpuma lietu, var atcelt

lēmumu pilnībā vai kādā tā daļā un izbeigt administratīvā pārkāpuma lietu pilnībā vai atceltajā daļā.

Tiesa atzīst, ka pārsūdzētie lēmumi ir atceļami pilnībā un administratīvā pārkāpuma process ir izbeidzams, jo

konstatēts AAL 119.pant pirmās daļas 8.punktā paredzētais administratīvā pārkāpuma procesu nepieļaujošais apstāklis –

par šo faktu ir uzsākts kriminālprocess.

No Tiesu informācijas sistēmas datiem ir redzams, ka 2025.gada 8.jūnijā pret /Persona B/ ir uzsākts

kriminālprocess Nr. 19210221125 pēc Krimināllikuma 270.panta pirmajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma

pazīmēm – ar pretošanos varas pārstāvim vai citai valsts amatpersonai, ja tā izpilda tai uzliktos dienesta pienākumus,

vai par pretošanos personai, ja tā piedalās noziedzīga vai cita prettiesiska nodarījuma novēršanā vai pārtraukšanā, vai

par šo personu piespiešanu izpildīt acīmredzami prettiesiskas darbības, ja pretošanās vai piespiešana izdarīta, lietojot

vardarbību vai piedraudot ar vardarbību.

Uz nolēmuma pieņemšanas brīdi izskatāmajā administratīvā pārkāpuma lietā minētais kriminālprocess nav

izbeigts.

No izskatāmās lietas materiāliem secināms, ka /Persona B/ saukts pie administratīvās atbildības par diviem

pārkāpumiem, kas izdarīti ar vienām un tām pašām darbībām (AAL 22.panta otrā daļa). Līdz ar to AAL AAL 119.pant

pirmās daļas 8.punktā noteiktā prasība izbeigt uzsākto procesu attiecināma uz abiem administratīvajiem pārkāpumiem.

AAL 119.pant pirmās daļas 8.punktā paredzētais administratīvā pārkāpuma procesu nepieļaujošais apstāklis

satur imperatīvu prasību izbeigt administratīvā pārkāpuma procesu, lai nepieļautu dubultās sodīšanas principa

pārkāpumu (KPL 25.pants).

Saskaņā ar KPL 392.1panta sesto daļu un 481.panta ceturto daļu jautājums par /Persona B/ saukšanu pie

administratīvās atbildības ir lemjams tikai iepriekš minētā kriminālprocesa izbeigšanas gadījumā.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvās atbildības likuma 178.panta pirmo daļu, 226.pantu, 227.panta pirmās daļas

2.punktu, tiesa

nosprieda

Atcelt pilnībā Valsts policijas Kurzemes reģiona pārvaldes Kārtības policijas biroja priekšnieka G.Ešenvalda

2025.gada 4.jūlija lēmumu Nr.16767004639725-2 un 2025.gada 4.jūlija lēmumu Nr. 16767004639025-2 un izbeigt

pilnībā administratīvā pārkāpuma lietu.

Spriedumu var pārsūdzēt 10 darba dienu laikā Kurzemes apgabaltiesā, apelācijas sūdzību iesniedzot Kurzemes

rajona tiesā.

Spriedums sastādīts un pieejams tiesas kancelejā 2025.gada 7.oktobrī.

Tiesnesis A.Feldmanis

Dokuments ir elektroniski parakstīts ar drošu elektronisko parakstu un satur laika zīmogu

16 no 16