A420235114 / AA43-0048-17 · Administratīvā apgabaltiesa

ADMINISTRATĪVĀ APGABALTIESA

Lietas Nr. A420235114

Lietas arhīva Nr. AA43-0048-17/7

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2017. gada 2. februārī

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētāja V. Zommere,

tiesneses I. Amona un K. Kalvāne,

piedaloties pieteicēja SIA /Nosaukums A/ pārstāvim /pers. A/ un atbildētāja Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes

Valsts ieņēmumu dienesta pārstāvei /pers. B/,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz SIA /Nosaukums A/ pieteikumu par Valsts

ieņēmumu dienesta ģenerāldirektores 2013. gada 19. decembra lēmuma Nr. 22.7/L-35334 atcelšanu daļā, sakarā ar Valsts

ieņēmumu dienesta apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2015. gada 20. februāra spriedumu daļā.

Aprakstošā daļa

[1] Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk – dienests) Nodokļu kontroles pārvalde no 2013. gada 20. marta līdz

17. jūnijam veica pieteicēja SIA /Nosaukums A/ pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk – PVN) auditu par laika periodu no

2011. gada janvāra līdz 2012. gada decembrim, iedzīvotāju ienākuma nodokļa (turpmāk – IIN) un valsts sociālās

apdrošināšanas obligāto iemaksu (turpmāk – VSAOI) auditu par 2011. gada martu – 2012. gada decembri un uzņēmumu

ienākuma nodokļa (turpmāk – UIN) auditu par 2011. gadu.

Audita rezultātā ar dienesta Nodokļu kontroles pārvaldes Juridisko personu otrās audita daļas galvenās nodokļu

inspektores 2013. gada 17. jūnija lēmumu Nr. 23.8/L-650 (turpmāk – sākotnējais lēmums) pieteicējam papildu nomaksai

budžetā aprēķināts PVN Ls 4003,60, soda nauda Ls 1201,08 un nokavējuma nauda Ls 1000,95, VSAOI Ls 1925,90, soda

nauda Ls 5777,70 un nokavējuma nauda Ls 512,80, IIN soda nauda Ls 3663,57, UIN Ls 4487, soda nauda Ls 1346,10 un

nokavējuma nauda Ls 693,24, kā arī samazināts no budžeta atmaksājamais PVN par Ls 3839,95 un saistībā ar to aprēķināta

soda nauda Ls 1151,98.

Nepiekrītot sākotnējam lēmumam, pieteicējs to apstrīdēja dienesta ģenerāldirektorei.

Ar dienesta ģenerāldirektores 2013. gada 19. decembra lēmumu Nr. 22.7/L-35334 (turpmāk – Lēmums) nolemts atstāt

negrozītu sākotnējo lēmumu daļā par papildu nomaksai budžetā noteikto PVN Ls 3367,50, nokavējuma naudu Ls 866,09 un

soda naudu Ls 1010,25, VSAOI Ls 1925,90, soda naudu Ls 5777,70 un nokavējuma naudu Ls 512,80, IIN soda naudu

Ls 3663,57, UIN Ls 3880, nokavējuma naudu Ls 599,46 un soda naudu Ls 1164, no budžeta atmaksājamā PVN

samazinājumu Ls 3839,95 apmērā un soda naudu Ls 1151,98, savukārt sākotnējo lēmumu daļā par papildu nomaksai

budžetā noteikto PVN Ls 636,10, soda naudu Ls 190,83 un nokavējuma naudu Ls 134,86, UIN Ls 607, soda naudu

Ls 182,10 un nokavējuma naudu Ls 93,78 nolemts atcelt.

[2] Administratīvajā rajona tiesā saņemts pieteicēja pieteikums par Lēmuma atcelšanu daļā par papildu nomaksai

budžetā noteikto PVN Ls 3367,50, nokavējuma naudu Ls 866,09 un soda naudu Ls 1010,25, VSAOI Ls 1925,90, soda

naudu Ls 5777,70 un nokavējuma naudu Ls 512,80, IIN soda naudu Ls 3663,57, UIN Ls 3880, nokavējuma naudu

Ls 599,46 un soda naudu Ls 1164, no budžeta atmaksājamā PVN samazinājumu Ls 3839,95 apmērā un soda naudu

Ls 1151,98. Pieteikums pamatots ar turpmāk minēto argumentāciju.

[2.1] SIA /Nosaukums B/ un SIA /Nosaukums C/ izrakstītajos nodokļa rēķinos ir norādīta visa likuma „Par

pievienotās vērtības nodokli” 8. panta 5.1 daļā nodokļa rēķinam paredzētā informācija.

[2.2] Ekskavatoru pakalpojumi un smilts, un šķembu iegāde pēc ekonomiskās būtības ir tieši saistīti ar pieteicēja

saimniecisko darbību un nepieciešami tā ietvaros veikto ar nodokli apliekamo darījumu nodrošināšanai. Nav pamatots

auditoru apgalvojums, ka pieteicējam 2011. gada martā un aprīlī nav bijis objektu, kuros tikuši izmantoti ekskavatori.

[2.3] Dienests nav iedziļinājies celtniecības specifiskajos jautājumos un dokumentācijā, jo, piemēram, smiltis un

šķembas iegādājas, un piegādā ar mērvienību m3 (kubikmetrs), nevis m2 (kā norādīts audita pārskatā), un tās piegādā ne

tikai izmantošanai viena konkrēta mēneša ietvaros, bet ilgākam laika periodam atbilstoši optimālam transporta un iekrāvēja

tehnikas izmantošanas režīmam, kā arī iespējami zemākai cenai.

[2.4] SIA /Nosaukums C/ sniedza ekskavatoru pakalpojumus, bet ne ekskavatoru nomu, kā tas bija citos gadījumos ar

atšķirīgu stundas cenu. Dienests nav vērtējis, ka ekskavatoru pakalpojumu un ekskavatoru nomas pakalpojumu saturs un

būtība, līdz ar to arī cena, ir atšķirīgi.

[2.5] Celtniecībā, neskatoties uz tāmēs norādīto, darba samaksa darbiniekiem tiek aprēķināta pēc viņu reāli

nostrādātajām darba stundām attiecīgajā kalendāra mēnesī, ko apliecina arī darba laika uzskaites tabeles, atbilstoši darba

tirgū esošajām darba samaksas likmēm. Pēc tāmēm nav paredzēts aprēķināt faktisko darba samaksu, un nav nekāda tiesiska

pamata salīdzināt tāmē norādīto darba algu ar faktiski aprēķināto darba samaksu, kura ir komercnoslēpums un ir redzama

tikai katra uzņēmuma iekšējā kalkulācijā. Tiesību normas neparedz izmantot celtniecības tāmi faktiskās darba samaksas un

ar to saistīto nodokļu maksājumu aprēķiniem.

[2.6] Lēmumā tiesību normu piemērošanas pamatojums nav izklāstīts tādā pienācīgā veidā, lai tas būtu saprotams

personai bez speciālām zināšanām. Lēmumā visu ziņu un apstākļu kontekstā nav analizēti tieši pieteicēja argumenti un

iesniegtie pierādījumi, kuri liecina par labu pieteicējam, savukārt auditoru izteiktie apgalvojumi un izdarītie secinājumi ir

pretrunā ar lietas apstākļiem un tiesību normām.

[3] Paskaidrojumā tiesai dienests norādīja, ka neatzīst pieteikumu, pamatojoties uz Lēmuma argumentāciju.

[4] Ar Administratīvās rajona tiesas 2015. gada 20. februāra spriedumu daļēji apmierināts pieteicēja pieteikums; atcelts

ar tā pieņemšanas dienu Lēmums daļā par papildu nomaksai budžetā noteiktajām VSAOI Ls 1925,90, soda naudu

Ls 5777,70 un nokavējuma naudu Ls 512,80, IIN soda naudu Ls 3663,57; pārējā daļā pieteikums noraidīts. Tiesas

spriedums motivēts šādi.

[4.1] Tiesa vispirms pārbaudīja, vai dienests pamatoti aprēķinājis pieteicējam papildus nomaksai budžetā PVN un

samazinājis tā atmaksu.

[4.2] Tiesa atsaucās uz likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 1. panta 9. punkta „a” apakšpunktu, 10. panta

pirmās daļas 1. punktu, norādot, ka grāmatvedības attaisnojuma dokumentiem ir jāatbilst tiesību normās noteiktajām

prasībām, gan pašiem darījumiem ir jābūt faktiski notikušiem tieši ar šajos rēķinos norādītajiem darījumu partneriem.

[4.3] Vienlaikus jāņem vērā, ka dienests nevar liegt nodokļu maksātājam tiesības atskaitīt no PVN summas, kas viņam

jāmaksā, nodokli, kas ir maksājams vai ir samaksāts par viņam sniegtiem pakalpojumiem, pamatojot ar to, ka šiem

pakalpojumiem atbilstošā rēķina izsniedzējs vai viens no viņa piegādātājiem ir veicis prettiesiskas darbības, bez objektīviem

pierādījumiem, kas liecinātu par to, ka attiecīgais nodokļu maksātājs zināja vai viņam bija jāzina, ka darījums, kas pamato

tiesības uz atskaitīšanu, bija saistīts ar šī rēķina izsniedzēja izdarītu krāpšanu vai kāda cita tirgus dalībnieka piegādes

augšupējā ķēdē izdarītu krāpšanu (skat. Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta (turpmāk – Augstākā tiesa)

2013. gada 30. janvāra sprieduma lietā Nr. SKA-50/2013 11. punktu).

Tiesa atsaucās arī uz Eiropas Savienības Tiesas praksi.

[4.4] Izvērtējot grāmatvedības dokumentus, pieteicēja amatpersonas paskaidrojumus un citus pierādījumus, kas

iesniegti par pieteicēja darījumiem ar SIA /Nosaukums B/ un SIA /Nosaukums C/, tiesa secināja, ka pieteicējs nav sniedzis

pierādījumus, lai pārliecinātu tiesu, ka darījumi ar SIA /Nosaukums B/ un SIA /Nosaukums C/ ir notikuši tādā veidā, kā tas

noformēts dokumentos – pavadzīmēs un rēķinos. Tiesa uzskatīja, ka pieteicēja lietā sniegtie paskaidrojumi ir pārāk vispārīgi

un nekonkrēti. Tiesai tā arī neizdevās noskaidrot, kāda tehnika tika izmantota rēķinos norādītajos objektos, turklāt netika

saņemta informācija ne vien par konkrēti identificējamām tehnikas vienībām, bet pat vispārīgas ziņas par tām (tips, marka).

[4.5] Tiesa konstatēja pretrunas starp pieteicēja pārstāvja /pers. A/ sniegtajiem paskaidrojumiem un nopratināto

liecinieku liecībām.

Pieteicēja paskaidrojumi par darījumiem ir pārāk vispārīgi un nekonkrēti. Novērtējot apstrīdēto darījumu raksturu, tiesa

ņēma vērā arī dienesta konstatētos faktus saistībā ar darījuma partneru saimnieciskās darbības fikciju.

Tiesa uzskatīja, ka uzņēmumam ar fiktīvas darbības pazīmēm ir apgrūtinoši iesaistīt godprātīgu komersantu tādos

darījumos, kas saistīti ar fiskālu priekšrocību mākslīgu radīšanu. Tādējādi tiesas ieskatā, jo vairāk fiktīvu elementu ir

pakalpojumu sniegšanas darījumā, jo lielāka iespējamība tam, ka rēķina saņēmējs ir saistīts ar šo darījumu fikciju.

[4.6] Izskatāmajā lietā netiešo pierādījumu – darījumu fiktīvo elementu un tādu apstākļu, kas nav izskaidrojami ar

sakritību, – kopējais apjoms, ir tāds, ka tiesai nebija nekādu šaubu par to, ka pieteicējs, akceptējot noformētos darījumu

dokumentus ar SIA /Nosaukums B/ un SIA /Nosaukums C/, ir apzinājies, ka iesaistās ar nodokļu priekšrocību ļaunprātīgu

izmantošanu saistītās darbībās.

Līdz ar to tiesa atzina, ka dienests pamatoti ierobežoja pieteicēja tiesības veikt priekšnodokļa atskaitījumus par

deklarētajiem darījumiem ar SIA /Nosaukums B/ un SIA /Nosaukums C/, saistībā ar tiem aprēķināja papildu nomaksai

budžetā PVN, kā arī samazināja no budžeta atmaksājamo PVN.

[4.7] Attiecībā uz UIN aprēķinu tiesa norādīja, ka gan UIN, gan PVN aprēķinā tiek ņemti vērā vieni un tie paši

attaisnojuma dokumenti (darījumu apliecinošie rēķini), uz abiem vienādi attiecas likuma „Par grāmatvedību” normas, arī

2. pants par patiesas informācijas atspoguļošanu grāmatvedībā un 7. panta pirmā daļa par ierakstu izdarīšanu

grāmatvedības reģistros tikai saskaņā ar attaisnojuma dokumentiem. Abos gadījumos būtiska nozīme ir tam, vai persona

darījuma rezultātā ir saņēmusi preces (pakalpojumus), ko tā izmantojusi savas saimnieciskās darbības nodrošināšanā.

Nodokļu sistēmas sekmīgā funkcionēšanā un krāpniecības novēršanā nav pamata attiecībā uz katru nodokli par

vieniem un tiem pašiem darījumiem piemērot atšķirīgus kritērijus, ja vien tam nav no nodokļa būtības izrietošs objektīvs

pamats. Tādēļ, ja nodokļu administrācijas konstatētie apstākļi liek apšaubīt darījuma partnera faktisko spēju nodrošināt

darījumu, arī uz UIN aprēķinu, nosakot saimnieciskās darbības izmaksās iekļaujamos izdevumus, ir attiecināma tāda pati

pieeja. Proti, ja nodokļu administrācijas lēmums daļā par PVN ir atzīstams par tiesisku, tad tas ņemams vērā, izvērtējot

lēmumu daļā par UIN.

Konstatējot, ka nodokļa rēķinā norādītā persona preci nav piegādājusi vai pakalpojumu nav sniegusi, ir pamats

uzskatīt, ka konkrētais darījums nav noticis. Secinot, ka darījums nav noticis, jāatzīst, ka darījuma rezultātā radušās

izmaksas nav saistītas ar nodokļu maksātāja saimniecisko darbību. Šādu izmaksu ietveršana peļņas vai zaudējumu aprēķinā

noved pie apliekamā ienākuma samazināšanas, kā rezultātā UIN tiek aprēķināts nepareizi.

Līdz ar to tiesa secināja, ka dienests auditā saistībā ar pieteicēja darījumiem ar SIA /Nosaukums B/ un

SIA /Nosaukums C/ pamatoti samazināja pārdotās produkcijas ražošanas izmaksu apmēru 2011. gada peļņas vai zaudējumu

aprēķinā un aprēķināja pieteicējam papildu nomaksai UIN.

[4.8] Tiesa atsaucās uz likuma „Par nodokļiem un nodevām” 32. panta (redakcijā, kas ir spēkā ar 2011. gada

9. novembri, labvēlīgāks tiesiskais regulējums saistībā ar soda naudas noteikšanu) pirmo un otro daļu, piekto un septīto

daļu, 29. panta otro daļu.

Ievērojot minētajās tiesību normās noteikto, tiesa atzina, ka dienests saistībā ar pieteicēja darījumiem ar

SIA /Nosaukums B/ un SIA /Nosaukums C/ pamatoti un pareizi noteicis pieteicējam papildus valsts budžetā maksājamo

nodokļu summu apmēru un samazinājis no budžeta atmaksājamo nodokļu summu, kā arī pamatoti un pareizi aprēķinājis

soda naudu un nokavējuma naudu.

[4.9] Ar Lēmumu dienests arī aprēķinājis pieteicējam VSAOI, ar tām saistīto soda naudu un nokavējuma naudu un IIN

soda naudu.

Lēmums šajā daļā pamatots ar dienesta konstatēto, ka pieteicējs par veiktajiem būvdarbiem SIA /Nosaukums F/ un

SIA /Nosaukums G/ objektos 2011. gada augustā un septembrī sastādītajos izpildīto darbu pieņemšanas un nodošanas

aktos pozīcijā, kas attiecas uz darbinieku darba izmaksām (darba algu), ir iekļāvis ievērojami lielākas summas (Ls 3822,66

un Ls 6845,77) nekā darba devēja ziņojumos deklarējis dienestam (attiecīgi Ls 760,02 un Ls 2348,85). Dienests no

grāmatvedības dokumentiem nav varējis konstatēt, konkrēti kuri darba ņēmēji un kāda laika periodā veikuši būvniecības

darbus.

Tādējādi dienests secinājis, ka pieteicējs faktiski saviem darbiniekiem ir samaksājis lielāku algu, nekā deklarējis (proti,

tik, cik norādīts pieņemšanas un nodošanas aktos, nevis tik, cik pieteicējs kā darba devējs deklarējis dienestam), vai arī

pieteicējs ir nodarbinājis kādus nedeklarētus darbiniekus, kuru darba stundas nav uzskaitījis darba laika uzskaites tabelēs un

par kuriem izmaksāto algu nav maksājis obligātos maksājumus. Līdz ar to dienests par to starpību, kāda veidojusies starp

pieņemšanas un nodošanas aktos norādītās darbinieku darba atalgojuma summu un pieteicēja deklarēto darbiniekiem

izmaksāto atalgojumu, ir aprēķinājis VSAOI parādu, ar to saistīto soda naudu un nokavējuma naudu un IIN soda naudu.

[4.10] Pieteicējs uzskata, ka Lēmums šajā daļā ir nepareizs, jo celtniecībā darbiniekiem darba samaksa tiek noteikta pēc

viņu reāli nostrādātajām stundām, un tāmēs tas netiek atspoguļots. Tādējādi pēc tāmēm nav paredzēts aprēķināt faktisko

darba samaksu.

Pieteicējs arī norādījis, ka ar SIA /Nosaukums F/ un SIA /Nosaukums G/ noslēgtajos apakšuzņēmuma līgumos bijis

iekļauts nosacījums par to, ka pasūtīto darbu izpildei var tikt piesaistītas tikai tādas personas, ar kurām pieteicējam

noformētas darba tiesiskās attiecībās un par katru konstatēto darbinieku bez noformētām darba tiesiskajām attiecībām

pieteicējam var tikt piemērots līgumsods Ls 500 apmērā. Pieteicējs uzsvēris, ka no SIA /Nosaukums F/ un

SIA /Nosaukums G/ puses šāds līgumsods pieteicējam nav ticis piemērots. Papildus tam, objektu apsekošanu veikusi arī

Valsts darba inspekcija.

[4.11] Tiesa atzina, ka dienests lietā nav pierādījis, ka pieteicējs būtu nodarbinājis kādus darbiniekus bez darba

līgumiem, neuzskaitot to darba stundas darba laika uzskaites tabelēs un izmaksājot tiem atalgojumu, to nedeklarējot un

nesamaksājot attiecīgos nodokļus. Tāpat dienests nav pierādījis, ka pieteicējs saviem deklarētajiem darbiniekiem būtu

faktiski samaksājis vairāk, nekā deklarēts.

Tiesas ieskatā, vienīgais dienesta konstatētais apstāklis, ka pieteicēja paveikto būvdarbu pieņemšanas un nodošanas

aktā norādītā darbinieku darba samaksa ir lielāka, nekā darba alga, kuru pieteicējs kā darba devējs par saviem darbiniekiem

deklarējis dienestam, nevar kalpot kā pierādījums dienesta izdarīto secinājumu pamatotībai. Tiesa varēja piekrist, ka šāds

konstatējums var radīt aizdomas par iespējamiem pārkāpumiem, kuru konstatēšanai nepieciešama padziļināta apstākļu

pārbaude un pierādījumu iegūšana. Konkrētajā gadījumā nav iegūti šādi pierādījumi, kas apstiprinātu, ka pieteicējs, veicot

darbus pasūtītāju SIA /Nosaukums F/ un SIA /Nosaukums G/ objektos 2011. gada augustā un septembrī, būtu

nodarbinājis darbiniekus bez darba līgumiem vai būtu maksājis deklarētajiem darbiniekiem atalgojumu bez nodokļu

nomaksas.

[4.12] Tiesa uzskatīja par pamatotu pieteicēja skaidrojumu, ka izpildīto darbu pieņemšanas un nodošanas aktā, ar kuru

pasūtītājs akceptē būvnieka paveiktos būvdarbus, tiek atspoguļotas tās summas, par kādām būvnieks pasūtītājam attiecīgos

darbus ir veicis. Citiem vārdiem, šādā aktā tiek norādīts tas, cik būvnieka sniegtie pakalpojumi (tostarp būvnieka darbinieku

padarītais darbs) izmaksā pasūtītājam. Līdz ar to šādā aktā netiek norādītas summas, cik šo pakalpojumu sniegšana ir

izmaksājusi pašam būvniekam. Tiesas ieskatā, ir loģiski, ka apakšuzņēmējs savu darbinieku veikto darbu „pārdod”

pasūtītājam par lielāku summu, kādu pati samaksā darbiniekiem darba algās. Piemēram, tas, ka darbu pieņemšanas un

nodošanas aktā būvnieks norāda, ka pasūtītājam darbinieku veiktais darbs pamatu betonēšanā izmaksā vienu summu,

nenozīmē, ka tieši tādu pašu summu būvnieks arī izmaksā saviem darbiniekiem algās. „Pārdodot” savu darbinieku darbu

pasūtītājam par lielāku summu, nekā būvniekam jāizmaksā saviem darbiniekiem darba algās, būvnieks gūst peļņu, un, tiesas

ieskatā, tā ir normāla prakse ar būvniecību saistītajā saimnieciskajā darbībā.

[4.13] Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, tiesa atzina, ka Lēmums daļā, ar kuru pieteicējam aprēķinātas VSAOI,

ar tām saistītā soda nauda un nokavējuma nauda, kā arī IIN soda nauda, ir nepamatots un atceļams.

[5] Par Administratīvās rajona tiesas 2015. gada 20. februāra spriedumu daļā, ar kuru atcelts Lēmums daļā, dienests

iesniedza apelācijas sūdzību, kurā norāda šādus argumentus.

[5.1] Dienesta ieskatā tiesas izdarītie secinājumi par Lēmumu daļā par VSAOI aprēķinu nav pareizi, jo nav saprotams

kādus vēl pierādījumus dienestam bija jāiegūst, ievērojot un apzinoties, ka negatīva fakta pierādīšana ar tiešiem

pierādījumiem nav iespējama. Dienests ir norādījis uz pierādījumiem, kas norāda, ka pastāv pamatotas šaubas par to, ka

pieteicēja atspoguļotā informācija grāmatvedības dokumentos, darba devēja ziņojumos un darba laika uzskaites tabelēs ir

patiesa. Turpretī tiesa dienesta iegūtos pierādījumus ir atstājusi bez ievērības, bez atbilstoša pamatojuma, piešķirot ticamību

pieteicēja paskaidrotajam (skat. sprieduma 36. punktu).

Tiesa, atzīstot pieteicēja argumentus par pamatotiem, nav vērtējusi šī darījuma ekonomisko pamatojumu. Lai gan,

tiesas ieskatā, ir loģiski, ka apakšuzņēmējs savu darbinieku veikto darbu ,,pārdod” pasūtītājam par lielāku summu, kādu

pats samaksā darbiniekiem darba algās, dienesta ieskatā nav loģiski, ka uzcenojums tiktu uzlikts uz darbinieku izmaksu

rēķina, jo parasti darījumu dalībnieki vienojas par pakalpojuma cenu.

[5.2] Lietā nav iegūti papildu pierādījumi, kuri apgāztu dienesta pausto argumentāciju. Tiesa arī uzskatīja, ka nav

lietderīgi kā lieciniekus saukt darbiniekus, kuri konkrētajos mēnešos strādāja konkrētajos objektos, nedz pieteicējs, nedz arī

dienests neuzstāja uz liecinieku izsaukšanu, bet, lai norādītu, ka ar dienesta iegūto pierādījumu kopumu ir par maz, lai

izdarītu secinājumus par papildu nodokļu aprēķina nepamatotību, tiesai bija jāiegūst pierādījumi, kas apstiprinātu pieteicēja

norādīto. Tā kā tiesa nav ieguvusi papildus pierādījumus, kā arī pieteicējs nav ieguvis pierādījumus, kas pamatotu tā

norādīto, dienests uzskata, ka pieteicēja pieteikums daļā ir apmierināts nepamatoti.

[5.3] Dienests uzskata, ka tiesa nav vispusīgi pārbaudījusi apstākļus, kam ir nozīme lietā, nav ievērojusi arī

Administratīvā procesa likuma 326. panta 3. punkta prasības, kas novedis pie nepamatotiem un nepareiziem secinājumiem.

Tiesa ir pieļāvusi procesuālo tiesību normu pārkāpumus, jo nav vērtējusi pierādījumus pēc savas iekšējās pārliecības, kas

pamatojas uz vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudītiem pierādījumiem, kā arī vadoties no tiesiskās apziņas, kas balstīta uz

loģikas likumiem, zinātnes atziņām un taisnības principiem, tādējādi pārkāpjot Administratīvā procesa likuma 154. panta

pirmajā daļā noteikto.

[6] Tiesas sēdē dienesta pārstāve uzturēja iesniegto apelācijas sūdzību, pieteicēja pārstāvis apelācijas sūdzību neatzina.

Tiesas sēdē tika nopratināti liecinieki /pers. G/ un /pers. H/.

Motīvu daļa

[7] Ar Administratīvās rajona tiesas 2015. gada 20. februāra spriedumu daļēji apmierināts pieteicēja pieteikums;

Lēmums atcelts daļā par papildu nomaksai budžetā noteiktajām VSAOI Ls 1925,90, soda naudu Ls 5777,70 un nokavējuma

naudu Ls 512,80, IIN soda naudu Ls 3663,57; pārējā daļā pieteikums noraidīts.

Spriedumu daļā, kurā pieteikums apmierināts, apelācijas kārtībā ir pārsūdzējis dienests, pieteicējs apelācijas sūdzību

nav iesniedzis, līdz ar to daļā, kurā pieteikums noraidīts, spriedums ir stājies spēkā un apgabaltiesa atkārtoti šo pieteikuma

daļu neizskata. Apgabaltiesa vērtē tikai Lēmuma tiesiskumu daļā, ar kuru pieteicējam aprēķinātas VSAOI, ar tām saistītā

soda nauda un nokavējuma nauda, kā arī IIN soda nauda.

[8] Noklausījusies administratīvā procesa dalībnieku paskaidrojumus un liecinieku liecības tiesas sēdēs, pārbaudījusi

lietas materiālus un izvērtējusi lietā esošos pierādījumus to kopsakarā, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka dienesta

apelācijas sūdzība ir pamatota, bet pieteikums par Lēmuma atcelšanu daļā, ar kuru pieteicējam aprēķinātas VSAOI, ar tām

saistītā soda nauda un nokavējuma nauda, kā arī IIN soda nauda, ir noraidāms.

[ 9 ] Lēmums pārsūdzētajā daļā pamatots ar dienesta konstatēto, ka pieteicējs par veiktajiem būvdarbiem

S IA /Nosaukums F/ un SIA /Nosaukums G/ objektos 2011. gada augustā un septembrī sastādītajos izpildīto darbu

pieņemšanas un nodošanas aktos pozīcijā, kas attiecas uz darbinieku darba izmaksām (darba algu), ir iekļāvis ievērojami

lielākas summas (Ls 3822,66 un Ls 6845,77) nekā darba devēja ziņojumos deklarējis dienestam (attiecīgi Ls 760,02 un

Ls 2348,85). Dienests no grāmatvedības dokumentiem nav varējis konstatēt, konkrēti kuri darba ņēmēji un kādā laika

periodā veikuši būvniecības darbus. Tādējādi dienests secinājis, ka pieteicējs faktiski saviem darbiniekiem ir samaksājis

lielāku algu, nekā deklarējis (proti, tik, cik norādīts pieņemšanas un nodošanas aktos, nevis tik, cik pieteicējs kā darba

devējs deklarējis dienestam), vai arī pieteicējs ir nodarbinājis nedeklarētus darbiniekus, kuru darba stundas nav uzskaitījis

darba laika uzskaites tabelēs un par kuriem izmaksāto algu nav maksājis obligātos maksājumus. Līdz ar to dienests par to

starpību, kāda veidojusies starp pieņemšanas un nodošanas aktos norādītās darbinieku darba atalgojuma summu un

pieteicēja deklarēto darbiniekiem izmaksāto atalgojumu, ir aprēķinājis VSAOI parādu, ar to saistīto soda naudu un

nokavējuma naudu un IIN soda naudu.

[10] Pieteicējs uzskata, ka Lēmums šajā daļā ir nepareizs, jo celtniecībā darbiniekiem darba samaksa tiek noteikta pēc

viņu reāli nostrādātajām stundām, un tāmēs tas netiek atspoguļots. Tādējādi pēc tāmēm nav paredzēts aprēķināt faktisko

darba samaksu. Apgabaltiesa piekrīt šim pieteicēja argumentam, tomēr dienests ir savācis pierādījumus, kas norāda, ka

pastāv pamatotas šaubas par to, ka pieteicēja atspoguļotā informācija grāmatvedības dokumentos, darba devēja ziņojumos

un darba laika uzskaites tabelēs ir patiesa. Līdz ar to pieteicēja pienākums ir atspēkot dienesta savākto informāciju.

Apstāklis, ka pieteicēja ar SIA /Nosaukums F/ un SIA /Nosaukums G/ noslēgtajos apakšuzņēmuma līgumos bijis

iekļauts nosacījums par to, ka pasūtīto darbu izpildei var tikt piesaistītas tikai tādas personas, ar kurām pieteicējam

noformētas darba tiesiskās attiecībās un par katru konstatēto darbinieku bez noformētām darba tiesiskajām attiecībām

pieteicējam var tikt piemērots līgumsods Ls 500 apmērā, bet SIA /Nosaukums F/ un SIA /Nosaukums G/ šādu līgumsodu

pieteicējam nav piemērojušas, nav pietiekams dienesta konstatētā atspēkošanai. Dienests šajā gadījumā pieļāvis divas

iespējas – pieteicējs faktiski saviem darbiniekiem ir samaksājis lielāku algu nekā deklarējis vai arī nodarbinājis nedeklarētus

darbiniekus, kuru darba stundas nav uzskaitījis.

[11] Apgabaltiesa tiesas sēdē nopratināja divus bijušos pieteicēja darbiniekus, kuri strādājuši arī laika periodā, par kuru

dienests veicis pārbaudi, – 2011. gada augustā un septembrī.

[11.1] Liecinieks/pers. G/ tiesas sēdē liecināja, ka ir strādājis SIA /Nosaukums A/, bet pašreiz vairs tur nestrādā. Divus

līdz trīs gadus strādājis par ceļa strādnieku, bijis arī darba vadītāja palīgs. Arī 2011. gadā. Vadījis darbus dažādos

objektos. Viens no pēdējiem bija Ludzas pilsētas ģimnāzijas stadions, bija arī bērnudārzs Bolderājā, Parādes ielā un

Daugavgrīvas vidusskolas stadions. Standarta laiks bija no plkst. 8.00 rītā līdz plkst. 17.00, reizēm strādājis līdz

plkst. 18.00 vai plkst. 19.00. Liecinieks norādīja, ka alga tikusi skaitīta uz kontu, neatcerējās, cik tā bija, bet pārsvarā uz

kontu tika skaitīta minimālā darba alga. Ja tika pārstrādātas stundas, tad maksāja uz rokas (aploksnē). Brigādē bija 6-10

cilvēki, precīzi nezina, cik maksāja citiem, bet pārsvarā darbinieki saņēma minimālo darba algu. Nevarēja pateikt, vai citiem

darbiniekiem arī tika maksāts uz rokas, bet pieļauj, ka jā. Atbildot uz tiesas jautājumu, norādīja, ka uz rokas skaidrā naudā

tika maksāts apmēram Ls 200. Atbildot uz dienesta pārstāves jautājumu, liecinieks liecināja, ka ar viņu darba līgums bija

noslēgts un domā, ka ar citiem darbiniekiem arī bija noslēgti darba līgumi, jo visiem bijušas darba apliecības, tur parādās

līguma numurs. Darba līgums ar liecinieku bija noslēgts par minimālo algu par normālo darba laiku.

[11.2] Liecinieks/pers. H/ tiesas sēdē liecināja, ka SIA /Nosaukums A/ ir viņa bijusī darba vieta, strādājis tur par ceļa

strādnieku, licis apmalītes un darījis citus ikdienišķos ceļa darbus. Objektu bijis daudz, atcerējās objektus Bolderājā, arī

Grostonas ielā, stadionu Ludzā. Ar darba samaksu viss bijis kārtībā, darba devējs parādā nepalika. Tika maksāts gan uz

rokas, gan skaitīts uz bankas kontu. Uz kontu skaitīja minimālo algu, pārējo saņēma uz rokas. Precīzi summas neatcerējās,

bet samaksa bijusi apmēram Ls 500–600 mēnesī.

[11.3] Novērtējot minētās liecības, apgabaltiesa secina, ka nav pamata tām neticēt. Apgabaltiesas ieskatā abiem

lieciniekiem nav motīva sniegt nepatiesu liecību, apmelojot bijušo darba devēju. Abu liecinieku liecības papildus apstiprina

dienesta pieļauto iespēju, ka pieteicējs faktiski saviem darbiniekiem ir maksājis lielāku algu nekā deklarējis. Kaut arī

apgabaltiesai neizdevās nopratināt citus darbiniekus, kas strādājuši minētajā periodā, apgabaltiesai nav pamata uzskatīt, ka

tikai diviem darbiniekiem pieteicējs būtu maksājis daļu algas aploksnē, bet pārējiem maksājis tikai minimālo algu, kas

deklarēta.

[12] Likuma ,,Par valsts sociālo apdrošināšanu” 14. panta pirmā daļa noteic, ka darba devēja un darba ņēmēja obligāto

iemaksu objekts ir visi algotā darbā aprēķinātie ienākumi, no kuriem jāietur iedzīvotāju ienākuma nodoklis, neatskaitot

neapliekamo minimumu, nodokļu atvieglojumus un attaisnotos izdevumus, par kuriem nodokļu maksātājam ir tiesības

samazināt apliekamo ienākumu. Minētā likuma 16.1 panta pirmā daļa noteic, ja darba devējs ir nodarbinājis vai nodarbina

personu, nenoslēdzot darba, uzņēmuma, graudniecības vai pārvadājuma līgumu, un ir aprēķinājis vai izmaksājis vai viņam

bija jāaprēķina un jāizmaksā darba ņēmējam ienākums, no kura bija jāaprēķina obligātās iemaksas, bet šis ienākums nav

uzrādīts grāmatvedības uzskaitē un Valsts ieņēmumu dienestam iesniegtajā ziņojumā par valsts sociālās apdrošināšanas

obligātajām iemaksām no darba ņēmēju darba ienākumiem, iedzīvotāju ienākuma nodokli un uzņēmējdarbības riska valsts

nodevu pārskata mēnesī un no tā nav aprēķinātas obligātās iemaksas, Valsts ieņēmumu dienests piedzen no darba devēja

obligātās iemaksas no summas, kas atbilst Valsts ieņēmumu dienesta rīcībā esošajai informācijai par personai aprēķināmo

atlīdzību, ja tās lielumu ir iespējams noteikt un ja tā ir lielāka par Ministru kabineta noteikto minimālo mēneša darba algu, vai

no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas, ja aprēķināmā atlīdzība ir vienāda vai mazāka par to vai ja

faktisko atlīdzību nav iespējams noteikt, un soda naudu trīskāršā obligāto iemaksu apmērā. Savukārt minētā panta trešā

daļa noteic, ja tiek konstatēts, ka darba devējs ir nodarbinājis personu, nenoslēdzot darba, uzņēmuma, graudniecības vai

pārvadājuma līgumu, bet Valsts ieņēmumu dienestam nav iespējams nodarbināto personu identificēt, obligātās iemaksas un

soda naudu piedzen šā panta pirmajā daļā noteiktajā kārtībā, tās nepersonificējot.

Tā kā lietā ir konstatēts, ka 2011. gada augustā un septembrī uzņēmuma darbiniekiem nav pilnībā uzskaitītas darba

stundas vai arī uzņēmumā bija nodarbināti darbinieki, nenoslēdzot darba līgumus, nav pilnā apmērā aprēķināta darba alga un

VSAOI un tās nav uzrādītas atskaitē, dienests bija tiesīgs nepersonificēti aprēķināt darba samaksu, no kuras attiecīgi

aprēķināt budžetā maksājamos nodokļus.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, apgabaltiesa atzīst, ka Lēmums daļā, ar kuru pieteicējam aprēķinātas

VSAOI, ar tām saistītā soda nauda un nokavējuma nauda, kā arī IIN soda nauda, ir tiesisks, bet pieteikums šajā daļā ir

noraidāms.

[13] Apgabaltiesa uzskata, ka pirmās instances tiesas spriedums pārsūdzētajā daļā nav pamatots.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309. pantu, 329. panta pirmo daļu, Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda

Noraidīt SIA /Nosaukums A/ pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektores 2013. gada 19. decembra

lēmuma Nr. 22.7/L-35334 daļā par papildu nomaksai budžetā noteikto valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu

Ls 1925,90, soda naudas Ls 5777,70 un nokavējuma naudas Ls 512,80, iedzīvotāju ienākuma nodokļa soda naudas

Ls 3663,57 atcelšanu.

Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma

sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja V. Zommere

Tiesnese I. Amona

Tiesnese K. Kalvāne