Court dismissed claim for unused vacation pay compensation citing statutory prohibition on monetary substitution.
Legislator summary
AI generatedThe court dismissed the plaintiff's claim for compensation regarding unused annual leave after the employment relationship ended. The plaintiff argued that the employer failed to pay the statutory vacation allowance, while the employer contended that the law requires actual vacation time and prohibits monetary substitution. The court ruled that the employer's obligation is to provide the leave itself, not a cash equivalent, thereby rejecting the claim for compensation.
Legislator headnote
AI generatedDarba likuma 149. panti; Darba likuma 128. pants: The employer's obligation regarding annual leave is to provide the time off itself, and monetary compensation for unused leave is prohibited.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedCited Case Law
AI generatedRelated Decisions
AI generatedFull text
Lietas Nr. C14033014
Lietas arhīva Nr. C-0330-14
Lieta Nr. C14033014
2014.gada 16.oktobrī
SPRIEDUMS
Latvijas Republikas vārdā
Gulbenes rajona tiesa šādā sastāvā: tiesnese Gunta Gulbinska
sekretāre Ilona Dāvida
piedaloties prasītājas /pers. B/ pārstāvim zv.advokātam G.Sīmanim
atbildētāja – SIA „Tehnopoliss” pārstavim zv.advokātam G.Korim
izskatīja atklātā tiesas sēdē civillietu /pers. B/ (p.k./personas kods/) praībā pret SIA „Tehnopoliss” Reģ. nr. 40003457664 kompensācijas piedziņu par
neizmantoto atvaļinājumu
Tiesa konstatēja: prasītāja laikā no 2007.gada 2.maija līdz 2013.gada 8.oktobrim sastāvējusi darba attiecībās ar atbildētāju, pildot galvenās
grāmatvedes pienākumus. 2013.gada 8.oktobrī darba attiecības izbeigtas pēc darba devēja iniciatīvas.
Prasības pieteikumā prasītāja prasa piedzīt no atbildētāja kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu par laika periodu no 2007.gada
26.oktobra līdz 2013.gada 8.oktobrim – kopā 3789,35 euro. Prasītāja norādījusi,ka ,atlaižot viņu no darba, atbildētājs ir izmaksājis tikai viņai
pienākošos darba algu. Prasītāja savu prasību pamato ar Darba likuma 128.panta 1.daļu ( „Atlaižot darbinieku no darba,visas naudas summas,kas
viņam pienākas no darba devēja ,izmaksājamas atlaišanas dienā. Ja atlaišanas dienā darbinieks nav veicis darbu, viņam pienākošās naudas summas
izmaksā ne vēlak kā nākošajā dienā pēc tam ,kad darbinieks pieprasījis aprēķinu” ) un uz Darba likuma 149.panta 5.daļu ( ikgadējā apmaksātā
atvaļinājuma atlīdzināšana naudā nav pieļaujama, izņemot gadījumu,kad darba tiesiskās attiecības tiek izbeigtas un darbinieks ikgadējo apmaksāto
atvaļinājumu nav izmantojis). Bez tam prasības pieteikumā norādīts,ka darba devējs darba algas aprēķinā par 2013.gada septembri aprēķinājis
izmaksājamo atvaļinājuma kompensāciju Ls 2244,03 , bet to nav izmaksājis.
Tiesas sēdē prasītājas pārstāvis prasību uztur ,paskaidrojot,ka prasītājai pienākas kompensācija par neizmantoto atvaļinājumu par visu laika
periodu kopš 2007.gada 26.oktobra ,jo darba attiecības tiek izbeigtas , un tādējādi prasītājai atbilstoši Darba likuma 149.panta 5.daļai ir tiesības aņemt
kompensāciju par neizmantoto atvaļinajumu. Minētā likuma norma nenosakot,ka atlaistajam darbiniekam zustu tiesības uz neizmantoto apmaksāto
atvaļinājumu un ,tā kā tās nav iespējams izmantot, tad likums paredz darba devēja pienākumu izmaksāt kompensāciju.
Tiesas sēdē atbildētāja pārstāvis prasību neatzīst ,paskaidrojot,ka neizmantotā atvaļinājuma kompensācijas izmaksa par šādu periodu nav
pieļaujama, jo Darba likums noteicis pienākumu darba devējam nodrošināt to,lai darbinieks izmantotu viņam pienākošo ikgadējo atvaļinājumu. Darba
likuma 149.panta 3.daļa nosaka,ka tikai izņēmuma gadījumos ir pieļaujams darbinieka ikgadējā atvaļinājuma daļu pārcelt uz nākošo gadu. Šo
atvaļinājuma daļu var pārcelt tikai uz vienu gadu. Atbildētāja pārstāvis paskaidro,ka uz lietas izskatīšanas brīdi prasītāja ir saņēmusi pilnīgi visas naudas
summas ,ka viņai pienākušās uz atlaišanas dienu ,par to tiesai iesniegts maksājuma dokuments ,kad datēts ar 2013.gada 16.oktobri . Papildus atbildētājs
norāda ,ka prasītājai bijušas tiesības saņemt kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu par 9 darba dienām par laika periodu no 2012.gada 1.jūlija
līdz 2013.gada 9.oktobrim - par pusotru gadu. Kompensācija par neizmantoto atvaļinājumu par šo periodu ir izmaksāta.
Prasītāja pārstāvis nenoliedz to,ka prasītāja ir saņēmusi visu viņai pienākošos darba algu uz darba līguma izbeigšanas brīdi ,kā arī atvaļinājuma
kompensāciju par 9 dienām – par pēdējā pusotra gada periodu .
Tiesa, novērtējo prasības pieteikumu, tā motivāciju ,novērtējot pušu paskairojumus tiesas sēdē, atzīst,ka prasība ir noraidāma.
Darbinieka neizmantotā atvaļinājuma kompensēšana naudas izteiksmē ir aizliegta ar likumu (DL 149.panta 5.daļa) ; kā vienīgais izņēmums likumā
ir paredzēta šāda kompensācija tai gadījumā ,ja darbinieks kādu iemeslu dēļ nav izmantojis atvaļinājumu par pēdējo pusotru gadu. Izņēmuma kārtā – DL
pat noteikts,ka tam jābūt saistītam ar to,ka darbinieka prombūtne varētu nelabvēlīgi ieteikmēt darba gaitu uzņēmumā,kā arī to,ka tas iespējams tikai ar
paša darbinieka rakstisku piekrišanu. Divas atvaļinājuma kalendārās nedēļas ir iespējams pārcelt uz nākamo gadu un pēc iespējas pievienot darbinieka
atvaļinājumam nākamajā gadā.
Tādājādi,lai gan prasītājas pārstāvis savā pieteikumā pamatojas uz DL 149.panta 5.daļu ,minot ,ka darba attiecības ir izbeigtas un ir izmaksājama
kompensācija par neizmantoto atvaļinājumu, DL 149.panta 5.daļa nav piemērojama atrauti no šī panta 3.daļas un jātulko kontekstā ar to. Tā kā likums
atļauj uz nākamo gadu (un pie tam –izņēmuma kārtā) pārcelt tikai divas nedēļas no atvaļinājuma ,tad faktiski likums nepieļauj situāciju,kad uz darba
attiecību izbeigšanas brīdi neizmantotais atvaļinājums pārsniedz sešas nedēļas.
Šāda kārtība ir nostiprināta LR AT Senāta judikatūrā un tiesu praksē.
Spriedumā Lietā Nr. SKC-667 (2010.gada 10.novembris) Senāts norādījis, pienākumu darba devējam nodrošināt,lai darbinieks izmatotu
apmaksātu atvaļinājumu katru gadu ne īsāku par četrām nedēļām un, ka šo obligāto apmaksāto atvaļinājuma laikaposmu nevar aizstāt ar kompensāciju
naudas izteiksmē.
Augstākās tiesas 2005.gada apkopojumā „Jautājumi par darba likumu piemērošanu” ir norādīts,ka divu gadu laikā noilgst arī prasība par
atvaļinājuma piešķiršanu. Iepriekšminētajā Senāta spriedumā ir atsauce arī uz šo tiesu prakses apkopojumu. Tāpat šai spriedumā norādīts,ka šādu savu
tiesību aizskāruma gadījumā ( ikgadēja atvaļinājuma nepiešķiršana) prasītājai bija jāgriežas Valsts Darba inspekcijā vai tiesā. Norādīts arī tas,ka
atbilstoši dispozitivitātes principam privātajās tiesībās katra persona brīvi izlemj ,kā viņai rīkoties . Neveicot likumā noteiktajā kārtībā nekādas darbības
savu aizskarto tiesību atjauošanai, personai jārēķinās ar to,ka likumā noteiktās tiesības viņa zaudēs.
No minētā Senāta sprieduma redzams,ka tas satur atsauci uz Eiropas Savienības direktīvu ,kas nepārprotami aizliedz neizmatotā atvaļinājuma
kompensāciju naudā.
Tiesību aizskārumu,kas izpaudies kā atvaļinājuma nepiešķiršana, vienīgais novēršanas veids ir tiesību uz atpūtu nodrošināšana; šādu tiesību
aizskārumu nevar novērst ,izmaksājot kompensāciju naudas izteiksmē.
CPL 41.panta 1.daļa nosaka, ka pusei kuras labā taisīts spriedums, tiesa piespriež no otras puses visus tās samaksātos tiesas izdevumus.
No lietā iesniegtā dokumenta – kvīts Nr. 12596 redzams ,ka atbildētājs samaksājis tiesāšanās izdevumus,kas saistīti ar lietas vešanu 400,00
euro.
CPL 44.panta 4.daļa nosaka,ka ja prasība izskatīta tikai 1.instances tiesā, atlīdzināmie izdevumi advokata palīdzības samaksai nedrīkst pārsnieg
50% no CPL 44.panta 1.daļā paredzētā maksimālā atlīdzības apmēra : 50% no 8500,00 euro. Atbildētāja izdevumi- 400,00 euro ,ko apliecina
minētais maksājuma dokuments, nepārsniedz šo summu. Tādējādi no prasītājas ir piedzenami tiesāšanās izdevumi 400,00 euro par labu atbildētājam -
SIA „Tehnopoliss”.
Iesniedzot prasības pieteikumu , prasītāja atbilstoši CPL 43.panta 1.daļas 1.punktam ir bijusi atbrīvota no tiesas izdevumu samaksas valsts
ienākumos. CPL 42.panta 2.daļa nosaka,ka ,ja prasību noraida, tiesas izdevumi,kas nav samaksāti iepriekš piespriežami no prasītāja valsts ienākumos.
Valsts nodevas summa ,kura, vadoties no prasības summas, būtu bijusi jānomaksā prasītājai saskaņā ar CPL 34.panta 1.daļas 1.punktu, ir
386,30 euro.
Vadoties no teiktā un pamatojoties uz Darba likuma 149.panta 1.,2.,3.,5.,pantiem, 128.pantu, CPL 190.,193., 187.panta 2.daļu; CPL
34.panta 1.daļas 1.punktu, 41.panta 1.daļu, 42.panta 1.daļu, tiesa
no s pri e da :
noraidīt /pers. B/ (p.k./personas kods/) prasību pret SIA „Tehnopoliss” (Reģ. nr. 40003457664 , juridiskā adrese : Starta iela 1 , Rīga ,LV1026)
par kompensācijas piedziņu 3789,36 euro par neizmantoto atvaļinājumu.
Piedzīt no /pers. B/ par labu SIA „Tehnopoliss” ( konts Nr. LV43 PARX 0000 6692 9000 4) ar lietas vešanu saistītos izdevumus pirmās instances
tiesā 400,00 (četri simti) euro.
Piedzīt no /pers. B/ par labu valstij valsts nodevu 386,30 euro (summa ieskaitāma Valsts kases kontā Nr. LV55TREL 1060190911200).
Spriedums ir pārsūdzams Vidzemes apgabaltiesā 20 dienu laikā.
Tiesnese G.Gulbinska