Court dismisses eviction claims against tenants as statutory grounds for termination were not met.

Lietas Nr. C-02279-03

Lietas arhīva Nr. CA-0174-16/33

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā 2016.gada 2.februārī

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētāja O.Blūmfelde

tiesneši S.Sēbriņa un V.Vazdiķis,

ar sekretāri S.Avdjuhinu,

prasītājas Rīgas pilsētas pašvaldības pārstāvei /pers. A/, prasītājas /pers. B/ pārstāvei /pers. C/, atbildētājam un atbildētāju /pers. D/ un /pers. E/

pārstāvim /pers. F/, trešajai personai /pers. G/,

atklātā tiesas sēdē izskatīja civillietu Rīgas pilsētas pašvaldības prasībā pret /pers. D/, /pers. E/ un /pers. F/ par izlikšanu no dzīvojamām telpām bez

citas dzīvojamās telpas ierādīšanas un /pers. B/ prasībā pret /pers. D/, /pers. E/ un /pers. F/ par īres līguma izbeigšanu un izlikšanu sakarā ar Rīgas

pilsētas pašvaldības un /pers. B/ apelācijas sūdzībām par Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2015.gada 22.janvāra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] 2003.gada 12.jūnijā Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesā saņemts namu pārvalde “Vecmīlgrāvis” prasības pieteikums pret /pers. D/, /pers. E/ un

/pers. F/ ar trešajām personām Rīgas domi un /pers. B/ par izlikšanu no dzīvojamām telpām bez citas dzīvojamās telpas ierādīšanas.

[2] 2003.gada 24.novembrī Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesā saņemts /pers. B/ prasības pieteikums pret /pers. D/, /pers. E/, /pers. F/ ar trešajām

personām Rīgas domes Dzīvokļa pārvaldi un namu pārvaldi “Vecmīlgrāvis” par īres līguma izbeigšanu un izlikšanu.

Prasītāja lūdz tiesu, izbeigt 10.12.1998 noslēgto namu pārvaldes “Vecmīlgrāvis” un /pers. D/ starpā noslēgto dzīvojamās telpas īres līgumu un izlikt

atbildētājus no dzīvokļa /adrese/, kā arī piedzīt tiesāšanās izdevumus. Sakarā ar minēto prasības pieteikumu tika ierosināta civillieta.

[3] Ar Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2004.gada 30.janvāra protokollēmumu abas minētās civillietas apvienotas vienā civillietā.

[4] Ar Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2013.gada 13.novembra protokollēmumu tika nolemts aizstāt namu pārvaldes “Vecmīlgrāvis” tiesību

pārņēmēju SIA “Rīgas namu pārvaldnieks” ar Rīgas pilsētas pašvaldību.

[5] 2014.gada 12.februārī Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesā saņemti Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta papildinājumi un grozījumi,

kuros norādīts, ka ir radušies jauni apstākļi lietā.

Ņemot vērā 2003.gada 12.jūnijā celtajā prasības pieteikumā norādītos apstākļus, kā arī pamatojoties uz likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 28.1pantu

Rīgas domes Mājokļu un vides departaments lūdz izbeigt dzīvojamās telpas īres līgumu ar /pers. D/ par dzīvojamām telpām /adrese/, izlikt atbildētājus

/pers. D/, /pers. E/ un /pers. F/ no dzīvojamām telpām /adrese/, bez citas dzīvojamās telpas ierādīšanas, kā arī piedzīt visus ar tiesāšanos saistītos

izdevumus to faktiskajā apmērā.

[6] Ar Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2015.gada 22.janvāra spriedumu Rīgas pilsētas pašvaldības un /pers. B/ prasības noraidītas pilnībā.

[6.1] Pirmās instances tiesa noskaidrojusi, ka /adrese/, atrodas kopējs dzīvoklis (māja) (turpmāk - Dzīvoklis). Līdz 2009.gada 13.oktobrim

Dzīvoklis pilnībā piederēja Rīgas pilsētas pašvaldībai. Pēc 2009.gada 14.oktobra 3950/7830 domājamās daļas no Dzīvokļa pieder Rīgas pašvaldībai,

savukārt 3880/7830 pieder /pers. B/.

[6.2] No lietas materiāliem redzams, ka sakarā ar minēto Dzīvokli tika noslēgti līgumi:

- 2001.gada 29.novembra īres līgums uz daļu no Dzīvokļa ar īrnieci /pers. B/;

- 1998.gada 10.decembra īres līgums uz daļu no Dzīvokļa ar īrnieci /pers. D/.

Tiesa noskaidrojusi, ka kopā ar īrnieci /pers. D/Dzīvoklī dzīvo arī /pers. E/ un /pers. F/.

[6.4] Prasītāja Rīgas pilsētas pašvaldība ar 05.06.2003. prasības pieteikumu par izlikšanu no dzīvojamām telpām bez citas dzīvojamās telpas

ierādīšanas, balstoties uz Likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 28.1panta pirmās daļas 3.punktu, ar Ministru padomes 26.04.1993 lēmumu Nr.211

apstiprināto “Dzīvojamās telpas lietošanas noteikumu” 9., 10., 12. punktiem, lūgusi izbeigt dzīvojamās telpas īres līgumu ar /pers. D/ par Dzīvokļa īri un

izlikt atbildētājus no Dzīvokļa bez citas dzīvojamās telpas ierādīšanas.

Prasītāja prasību pamatojusi ar apstākli, ka atbildētāji nevēlas slēgt Dzīvokļa iemītnieku savstarpējo vienošanos par koplietošanas telpu lietošanas

kārtību, tādējādi atbildētāji pārkāpjot Dzīvojamās telpas lietošanas noteikumus, padarot pārējām personām dzīvošanu ar tām vienā kopējā dzīvoklī

(mājā) neiespējamu.

[6.4.1] Pirmās instances tiesa atsaukusies uz ar Ministru padomes 26.04.1993. lēmumu Nr.211 apstiprināto “Dzīvojamās telpas lietošanas

noteikumi” (kas bija spēkā 30.04.1993.-01.07.2010.) 9.punktu - dzīvokļos, kuros dzīvo vairākas ģimenes, visiem iemītniekiem ir vienādas tiesības lietot

dzīvokļa palīgtelpas un iekārtas; 10.punktu - kārtību, kādā lietojamas koplietošanas vietas dzīvokļos, kuros dzīvo vairākas ģimenes, kā arī to uzkopšanas

secību nosaka pēc attiecīgās telpas iemītnieku savstarpējas vienošanās. Strīdus starp iemītniekiem par koplietošanas vietu kopšanu vai lietošanu izšķir

tiesa vai cita pilnvarota institūcija; 12.punktu - dzīvokļos, kuros dzīvo vairākas ģimenes, kopējos izdevumus par apgaismošanu, apkuri un koplietošanas

vietu remontu, kā arī maksu par telefonu iemītnieki sadala pēc savstarpējas vienošanās. Ja nevar vienoties, izdevumus sadala šādi: 12.1. maksu par

elektroenerģiju, ja ir kopīgs skaitītājs, - proporcionāli katra īrnieka dzīvojamā telpā lietojamo apgaismes ķermeņu un sadzīves vajadzībām paredzēto

elektroaparātu jaudai; 12.2. maksu par telefonu - pēc dzīvoklī dzīvojošo personu skaita, kuras lieto telefonu. Par starppilsētu sarunām maksā attiecīgais

īrnieks; 12.3. maksu par apkuri un koplietošanas vietu remontu - pēc dzīvokļa iemītnieku skaita, ieskaitot bērnus (neatkarīgi no viņu vecuma); 13.punktu

- ja īrniekiem dzīvokļos, kuros dzīvo vairākas ģimenes, rodas strīdi par kopīgo izdevumu sadali, tos izšķir tiesa vai cita pilnvarota institūcija.

Saskaņā ar likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 28.1panta pirmās daļas 3.punktu (likuma redakcija, kas stājas spēkā 01.01.2002), izīrētājs var izbeigt

dzīvojamās telpas īres līgumu, izliekot īrnieku kopā ar viņa ģimenes locekļiem un citām personām bez citas dzīvojamās telpas ierādīšanas, ja īrnieks, viņa

ģimenes locekļi vai citas personas, kuras dzīvo kopā ar viņu, citādi pārkāpj dzīvojamās telpas lietošanas noteikumus, padarot pārējām personām

dzīvošanu ar tām vienā kopējā dzīvoklī vai vienā mājā neiespējamu.

[6.4.2] Tiesa konstatējusi, ka starp Dzīvokļa iemītniekiem 05.06.2003. prasības pieteikuma iesniegšanas brīdī pastāvēja strīdi par Dzīvokļa

koplietošanas telpu uzturēšanu, apkuri, kopšanu, lietošanu un kopīgo izdevumu sadali.

Tiesa atzinusi, ka atbildētāju nevēlēšanos labprātīgi noslēgt savstarpējo vienošanos par Dzīvokļa koplietošanas telpu uzturēšanu, apkuri, kopšanu,

lietošanu un kopīgo izdevumu sadali nevar būt par pamatu atziņai, ka atbildētāji pārkāpj dzīvojamās telpas lietošanas noteikumus, padarot pārējām

personām dzīvošanu ar tām vienā kopējā dzīvoklī vai vienā mājā neiespējamu. Minētā atbildētāju rīcība ir pamats, lai celtu prasību pret atbildētājiem, lai

atrisinātu esošo civiltiesisko strīdu, bet to nevar atzīt par tiesisku pamatu, lai izbeigtu dzīvojamās telpas īres līgumu, izliekot īrnieci /pers. D/ kopā ar /pers.

E/ un /pers. F/ bez citas dzīvojamās telpas ierādīšanas.

Bez tam tiesa atzinusi, ka faktiski strīdi starp Dzīvokļa iemītniekiem radušies prasītājas Rīgas pilsētas pašvaldības kā Dzīvokļa īpašnieces rīcības dēļ

- pirms īres līgumu parakstīšanas ar Dzīvokļa īrniekiem, Rīgas pilsētas pašvaldībai neparedzot un nenodrošinot skaidru un precīzu kārtību Dzīvokļa

koplietošanas telpu uzturēšanai, apkurei, kopšanai, lietošanai un kopīgo izdevumu sadalei starp īrniekiem.

[6.4.3] Rezumējot teikto, pirmās instances tiesa atzinusi, ka prasītājas Rīgas pilsētas pašvaldības 05.06.2003. prasība ir nepamatota.

[6.5] Prasītāja/pers. B/ ar 24.11.2003. prasības pieteikumu par īres līguma izbeigšanu un izlikšanu, balstoties uz likuma “Par dzīvojamo telpu īri”

28. panta pirmās daļas 3.punktu un otro daļu, ar Ministru padomes 26.04.1993. lēmumu Nr.211 apstiprināto “Dzīvojamās telpas lietošanas noteikumu”,

lūgusi izbeigt dzīvojamās telpas īres līgumu ar /pers. D/ par Dzīvokļa īri un izlikt atbildētājus no Dzīvokļa.

Prasītāja/pers. B/ savu prasību pamato ar apstākļiem, ka atbildētāji visādi traucē lietot Dzīvokli, izvairās no vienošanās par koplietošanas telpu lietošanu

un mājas apkuri noslēgšanas, lieto koplietošanas telpas nekārtīgi, radot antisanitārus apstākļus, un padarīja neiespējamu prasītājas atrašanos Dzīvoklī.

[6.5.1] Saskaņā ar likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 28.1panta otro daļu (redakcija, kas bija spēkā 01.01.2002.-31.12.2004.) šā panta pirmajā

daļā minētajos gadījumos prasību tiesā par dzīvojamās telpas īres līguma izbeigšanu var celt arī citas tajā pašā mājā dzīvojošās personas.

[6.5.2] Lietas materiālos ir 2001.gada 17.decembra akts, no kura izriet, ka pirmā stāva apdzīvojamās telpās nav pieslēgta apkure, nav elektrības,

jo augšējā stāva iedzīvotāji liedz piekļūšanu pie elektrības. Lietas materiāli nesatur pierādījumus par to, ka minētā atbildētāju rīcība bija sistemātiska un,

ka arī turpmāk atbildētāji lieguši prasītājai /pers. B/ lietot elektrību.

No lietas materiālos esošā RPP Ziemeļu rajona pārvaldes inspektora 15.10.2003 ziņojuma redzams, ka 2003.gada 14.oktobrī pēc izsaukuma tika

izbraukts uz adresi /adrese/ par faktu - komunālais konflikts. Ziņojumā norādīts, ka prasītājai /pers. B/ ir pilnvarotā persona /pers. G/, kurš atbild par

/pers. B/ dzīvojamo platību /adrese/, un atbildētājiem ar /pers. G/ ir mutiska vienošanās, ka no 2003.gada 1.oktobra māju kurinās rindas kārtībā, t.i.,

katrs māju kurinās vienu kalendāro nedēļu, bet prasītājas /pers. B/ pārstāvis /pers. G/ mutisko vienošanos nepilda un māju nav kurinājis. No ziņojuma

redzams, ka Dzīvokļa apkures krāsns nav kurināta un apkures radiatori ir auksti. Tāpat no minētā redzams, ka /pers. G/ paskaidrojis, ka nama apkuri

veiks, bet nav panākta vienošanās ar atbildētājiem kā notiks apkure.

No lietas materiālos esošā 2003.gada 21.augusta apskates akta ir redzams, ka veicot koplietošanas telpu un pieguļošās teritorijas /adrese/, apskati,

konstatēts, ka koplietošanas telpas – virtuve, koridors 1.stāvā, sanitārais mezgls ir uzkoptas; tiek uzturēta tīrība; virtuvē ir veikts kosmētiskais remonts;

nekur netiek konstatētas suņu spalvas, kā arī nav nepatīkama smaka; nekur nav redzami dzīvnieku ekskrementi.

[6.5.3] Kā iepriekš atzinusi tiesa, atbildētāju nevēlēšanos labprātīgi noslēgt vienošanos ar citu īrnieku par Dzīvokļa telpu lietošanu un mājas apkuri

nevar būt par pamatu atziņai, ka atbildētāji pārkāpj dzīvojamās telpas lietošanas noteikumus, padarot pārējām personām dzīvošanu ar tām vienā kopējā

dzīvoklī vai vienā mājā neiespējamu. Minētā atbildētāju rīcība ir pamats, lai celtu prasību pret atbildētājiem, lai atrisinātu esošo civiltiesisko strīdu, bet to

nevar atzīt par tiesisku pamatu, lai izbeigtu dzīvojamās telpas īres līgumu, izliekot īrnieci /pers. D/ kopā ar /pers. E/ un /pers. F/ bez citas dzīvojamās

telpas ierādīšanas.

Lietā konstatēts, ka starp Dzīvokļa īrniekiem pastāvēja strīdi par Dzīvokļa koplietošanas telpu uzturēšanu, apkuri, kopšanu, lietošanu un kopīgo

izdevumu sadali. Minētie strīdi radušies dēļ tā, ka starp Dzīvokļa iemītniekiem nebija noslēgts līgums par Dzīvokļa koplietošanas telpu uzturēšanu,

kopšanu, lietošanu un kopīgo izdevumu sadali, kā arī dēļ tā, ka Rīgas pilsētas pašvaldība kā Dzīvokļa īpašniece pirms īres līgumu parakstīšanas ar

Dzīvokļa īrniekiem, neparedzēja un nenodrošināja skaidru un precīzu kārtību Dzīvokļa koplietošanas telpu uzturēšanai, kopšanai, lietošanai un kopīgo

izdevumu sadalei starp īrniekiem.

Pirmās instances tiesa konstatējusi, ka pēc prasības pieteikuma iesniegšanas prasītāja /pers. B/ turpināja īrēt Dzīvokli. Bez tam, no lietas materiālos

esošās nekustamā īpašuma /adrese/, kadastra Nr./numurs/, zemesgrāmatu apliecības redzams, ka prasītāja /pers. B/ 2009.gada 20.jūlijā pat nopirkusi

daļu no Dzīvokļa. Minētie fakti norāda uz to, ka nav pamata secinājumam, ka atbildētāji, pārkāpjot dzīvojamās telpas lietošanas noteikumus, padarīja

prasītājai /pers. B/ dzīvošanu ar atbildētājiem vienā kopējā dzīvoklī (mājā) neiespējamu. Ja dzīvošana ar atbildētājiem Dzīvoklī bija neiespējama, prasītāja

/pers. B/ kā īrniece nebūtu nopirkusi daļu no Dzīvokļa.

Pirmās instances tiesa atzinusi, ka prasītājas /pers. B/ prasība ir nepamatota.

[6.6] Prasītāja Rīgas pilsētas pašvaldība ar 07.02.2014. prasības pieteikuma papildinājumiem un grozījumiem, balstoties uz likuma “Par dzīvojamo

telpu īri” 28.1panta pirmās daļas 3.punktu, lūdz izbeigt dzīvojamās telpas īres līgumu ar /pers. D/ par Dzīvokļa īri un izlikt atbildētājus no Dzīvokļa bez

citas dzīvojamās telpas ierādīšanas.

Prasītāja Rīgas pilsētas pašvaldība prasības papildinājumus un grozījumus pamato ar Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Ziemeļu

iecirkņa 08.11.2013. vēstuli Nr.13186 “Par iesnieguma izskatīšanas rezultātiem”, secinot, ka atbildētāji ar savu uzvedību, izraisot strīdus un konfliktus, kā

arī rakstot iesniegumus policijai, pārējām personām, kas dzīvo Dzīvoklī un tās apkārtnē padara dzīvošanu neiespējamu.

[6.6.1] Pirmās instances tiesa atzinusi, ka Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Ziemeļu iecirkņa 08.11.2013. vēstulē Nr.13186 “Par

iesnieguma izskatīšanas rezultātiem” norādītā informācija ir vispārēja un nesatur konkrētās ziņas par faktu, ka atbildētāji pārkāpj dzīvojamās telpas

lietošanas noteikumus, padarot pārējām personām dzīvošanu ar tām vienā kopējā dzīvoklī vai vienā mājā neiespējamu. Minētā vēstule nesatur ziņas par

to, ka atbildētāja /pers. F/ administratīvo pārkāpumu rezultātā ir cietuši pārējie Dzīvokļa iemītnieki. Bez tam no minētās vēstules secināms, ka atbildētāju

uzvedība nav bīstama sabiedrībai.

Tiesas ieskatā, lietas izskatīšanā nav nekādas nozīmes faktiem, ka atbildētājiem ir domstarpības ar citu māju iedzīvotājiem vai, ka atbildētāji raksta

daudzus iesniegumus policijai. Domstarpības ar citu māju iedzīvotājiem nevar būt par pamatu īres līguma izbeigšanai un izlikšanai. Savukārt iesniegumu

rakstīšana valsts iestādei ir personas tiesības.

[6.6.2] Kā tika konstatēts, starp Dzīvokļa iemītniekiem pastāv strīdi par Dzīvokļa koplietošanas telpu uzturēšanu, kopšanu, lietošanu un kopīgo

izdevumu sadali. Minētie strīdi rodas dēļ tā, ka starp Dzīvokļa iemītniekiem nav noslēgts līgums par Dzīvokļa koplietošanas telpu uzturēšanu, kopšanu,

lietošanu un kopīgo izdevumu sadali, kā arī dēļ tā, ka Rīgas pilsētas pašvaldība kā Dzīvokļa īpašniece pirms īres līguma parakstīšanas ar Dzīvokļa īrnieku,

neparedzēja un nenodrošināja skaidru un precīzu kārtību Dzīvokļa koplietošanas telpu uzturēšanai, kopšanai, lietošanai un kopīgo izdevumu sadalei.

[6.6.3] Tiesa konstatējusi, ka trešās personas /pers. G/ 2014.gada 13.novembrī tiesā iesniegtie pierādījumi par atbildētāju rīcību un pārkāpumiem

Dzīvoklī ugunsdrošības jomā norāda uz citu iespējamu prasības priekšmetu, par ko varētu tikt celts atsevišķs prasījums pret atbildētājiem kā Dzīvokļa

īrniekiem. Taču trešā persona nav cēlusi patstāvīgu prasījumu pret atbildētājiem uz minētā pamata, savukārt prasītājas Rīgas pašvaldības prasības

pieteikumu grozījumu priekšmets ir citi apstākļi, proti, atbildētāju uzvedība, izraisot strīdus un konfliktus, kā arī rakstot iesniegumus policijai, pārējām

personām, kas dzīvo Dzīvoklī un tās apkārtnē, padarot dzīvošanu neiespējamu.

[6.7] Pirmās instances tiesa, izvērtējot lietas materiālus, nav guvusi pārliecību, ka lietas faktiskie apstākļi, norāda uz to, ka, uz tiem prasības

pamatiem, ko noradījusi prasītāja Rīgas pašvaldība, saskaņā ar likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 28.1panta pirmās daļas 3.punktu, šobrīd pastāv pamats

izbeigt dzīvojamās telpas īres līgumu ar /pers. D/, izliekot īrnieci kopā ar /pers. E/ un /pers. F/ bez citas dzīvojamās telpas ierādīšanas.

[7] Par minēto spriedumu prasītāja Rīgas dome iesniegusi apelācijas sūdzību, kurā lūgts atcelt pirmās instances tiesas spriedumu, izskatīt lietu

pēc būtības un apmierināt prasību par 1998.gada 10.decembra īres līguma izbeigšanu ar atbildētājiem /pers. D/, /pers. E/ un /pers. F/, un viņu izlikšanu

no dzīvokļa Nr.1, /adrese/, bez citas dzīvojamās platības ierādīšanas.

[7.1] Apelators norāda, ka tiesas paustie secinājumi ir pretrunā gan ar lietas faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, gan ar lietā iesniegtajiem

rakstveida pierādījumiem, liecinieku liecībām, gan arī ar pašu atbildētāju sniegtajiem paskaidrojumiem, kā arī pretrunā ar likuma “Par dzīvojamo telpu īri”

28.1panta pirmās daļas 3.punktu, Civilprocesa likuma 193.panta piekto daļu.

Prasītāja norāda uz šādiem faktiskajiem apstākļiem:

[7.2] Prasītāja uzskata, ka faktus, ka daudzu gadu garumā atbildētāju ikdienas uzvedība kopējā strīdus dzīvokļa koplietošanas telpās saskarsmē ar

citām dzīvoklī dzīvojošām personām un pat ar blakus dzīvojamo māju kaimiņiem ir kvalificējamas kā prettiesiska, jo satur īres līguma nosacījumu

pārkāpumus un atbildētāju negodprātīgu izīrētās telpas lietošanu pilnībā apstiprina Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Ziemeļu iecirkņa

08.11.2013. vēstulē Nr.13186 norādītais, gan tiesas sēdē nopratināto liecinieku paskaidrotais, gan arī pašu atbildētāju sniegtie paskaidrojumi.

Arī trešā persona lietā – dzīvojamās mājas pārvaldnieks ir sniedzis paskaidrojumus un rakstveida pierādījumus faktiem, ka atbildētāji gan ar savu

ikdienas rīcību, gan ar nepamatotiem iesniegumiem policijai, regulāri un pastāvīgi traucē veikt jebkuras apsaimniekošanas darbības dzīvojamā mājā.

[7.3] Tā kā atbildētāji lieto strīdus dzīvokli, bet ar savu rīcību un uzvedību ikdienā dzīvokļa koplietošanas telpās pārkāpj dzīvojamās telpas

lietošanas noteikumus, tādējādi padarot pārējām personām dzīvošanu ar tām vienā kopējā dzīvoklī vai vienā mājā neiespējamu, tad dzīvojamās telpas

īres līgums ar viņiem ir izbeidzams un viņi ir izliekami no dzīvokļa bez citas dzīvojamās telpas ierādīšanas.

[7.4] Prasītāja norāda, ka pirmās instances tiesa nav minējusi nevienu tiesību normu, kas pamatotu tās atzinumu, ka Rīgas pašvaldībai pirms īres

līguma noslēgšanas ar atbildētājiem būtu jāparedz un jānodrošina skaidru un precīzu kārtību strīdus dzīvokļa koplietošanas telpu lietošanai.

Lietas materiālos ir pierādījumi, ka atbildētāji, lietojot strīdus dzīvokli, pārkāpj dzīvojamās telpas lietošanas noteikumus un ar savu rīcību un

uzvedību ikdienā pārējām personām dzīvošanu padara neiespējamu.

Ievērojot minēto, prasītāja uzskata, ka pirmās instances tiesas spriedums par prasības noraidīšanu nav tiesisks un pamatots, bet prasība ir

apmierināma.

[8] Par minēto spriedumu prasītāja /pers. B/ iesniegusi apelācijas sūdzību, kurā lūgts atcelt pirmās instances tiesas spriedumu, izskatīt lietu pēc

būtības ņemot vērā apelācijas sūdzībā izteiktos argumentus un lietā esošos pierādījumus, piedzīt no atbildētājiem visus ar tiesāšanos saistītos izdevumus.

[8.1] Apelatore norāda, ka pirmās instances tiesa spriedumā nav norādījusi liecinieku pieaicināšanas faktu, kā arī prasītājas trīs pieaicināto liecinieku liecības 2014.gada

12.februārī liecības, kas pamatoja abu prasītāju prasības. Līdz ar to spriedumā iztrūkst argumentācijas, kādēļ tiesa ir ignorējusi liecinieku liecības kā vienu no pierādīšanas

līdzekļiem un, kādēļ tiesa varētu uzskatīt sniegtās liecības par nepieļaujamām vai neattiecināmām, kā to noteic Civilprocesa likuma 94. un 95.pants.

[8.2] Spriedumā norādīts, ka trešā persona /pers. G/ norādījis, ka prasības ir pamatotas.

/pers. G/ iesniedza papildus materiālus, no kuriem izriet, ka atbildētāji ne tikai prasītājai liedz piekļūšanu pie elektrības pieslēgvietas, attiecīgi arī elektrības kā viena no

būtiskākajiem energoresursiem (liedza tajā laikā, kad prasītāja bijusi īrniece, kā tas izriet no 2001.gada 17.decembra pašvaldības sastādītā akta, kas pieminēts arī spriedumā),

bet arī vēl 2013.gadā atbildētājs vēl joprojām aktīvi rīkojas, iebūvējot koplietošanas telpās instalācijās neatbilstošus materiālus un radot ugunsgrēka izcelšanās riskus,

apdraudot cilvēku dzīvību.

Līdz ar to pirmās instances tiesa nepamatoti nonākusi pie secinājuma, ka lietas materiāli nesatur pierādījumus par to, ka atbildētāju rīcība bija sistemātiska. Turklāt

liecinieki savās liecībās sniedza ziņas par faktiem, kas pilnībā pamatoja prasībā norādītos apstākļus.

[8.3] Pirmās instances tiesa spriedumā analizējusi divus dokumentus, kas sastādīti jau sen – 2003.gadā, un secinājusi, ka pastāv strīds par koplietošanas telpu

uzturēšanu, apkuri un citiem tamlīdzīgiem jautājumiem, kas ir pierādījums noliegtajam sistemātiskumam.

Turklāt tiesa vairākas reizes kā vienīgo un galveno argumentu abu prasību noraidīšanai norādījusi atziņu, ka atbildētāju nevēlēšanās labprātīgi noslēgt vienošanos par

minētajiem jautājumiem vai domstarpības ar citu māju iedzīvotājiem nevarot būt par pamatu īres līguma izbeigšanai un izlikšanai.

Lieciniece /pers. H/, kura dzīvo kaimiņu mājā /adrese/, liecināja, ka laikā pirms atbildētāji sāka dzīvot mājā /adrese/, kaimiņu mājas iedzīvotāji visi bijuši draudzīgi un labi

satikuši, kas apstiprinājās arī ar pārējo divu liecinieku liecībām, kuri dzīvoja un šobrīd dzīvo /adrese/.

Līdz ar to nav saprotams kā tiesa nonākusi pie secinājuma, kas ir diametrāli pretēji trīs liecinieku liecībām un trešās personas sniegtajiem paskaidrojumiem un lietas

materiāliem pievienotajiem dokumentiem, kas apliecina jau vairāk nekā 10 gadus ilgstoši atbildētāju noziedzīgu nevērību pret telpām, kurās viņi dzīvo, un rada reālus draudus

līdzcilvēkiem.

[8.4] Prasītāja uzskata, ka nav saprotams, kādēļ pirmās instances tiesa ir argumentējusi, ka 2013.gada 8.novembra Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas

Ziemeļu iecirkņa vēstulē Nr.13186 norādītā informācija apliecina vien to, ka atbildētājiem ir domstarpības ar citiem mājā /adrese/, dzīvojošajiem, bet nav ņēmusi vērā norādīto

par to, ka periodos, kad īrnieku minētajās telpās nav, /pers. F/ cenšas izraisīt konflikta situācijas ar blakus mājas /adrese/ kaimiņiem, kā arī faktu, ka policijā ir reģistrēti 43

materiāli Kriminālprocesa likuma ietvaros un aptuveni 650 iesniegumi Iesniegumu likuma ietvaros ar atbildētāja /pers. F/ dalību, 6 materiāli ar atbildētājas

/pers. E/ dalību un 5 materiāli ar atbildētājas /pers. D/ dalību.

[8.5] Prasītāja uzskata par absurdu spriedumā norādīto argumentu prasības noraidīšanai, ka, ja dzīvošana ar atbildētājiem Dzīvoklī bija

neiespējama – prasītāja /pers. B/ kā īrniece nebūtu nopirkusi daļu no Dzīvokļa. Minētais fakts par 3880/7830 domājamo daļu no nekustamā īpašuma

/adrese/, iegādi 2009.gadā vien apliecina to, ka vienīgā iespēja mainīt ko konkrētajā situācijā ir noprivatizēt un pārdot, jo reāli dzīvot kopā ar

atbildētājiem nav iespējams. Nav saprotams, kā prasītājas tiesību uz privatizāciju īstenošana var ietekmēt nolēmuma taisīšanu konkrētajā civillietā.

Prasītāja uzskata, ka liecinieku liecības kopsakarā ar lietas materiāliem nepārprotami norāda uz atbildētāju konsekventu, mērķtiecīgu un apzinātu

rīcību ar mērķi padarīt citiem dzīvošanu vienā mājā ar viņiem par neiespējamu. Turklāt Rīgas pašvaldības prasībā ir norādīts, ka tā pamatoti uzskata

atbildētāju ilgstošo izvairīšanos no labprātīgas vienošanās noslēgšanas par strīdīgajiem jautājumiem par apzinātu Dzīvojamās telpas lietošanas noteikumu

pārkāpšanu.

Norāda, ka pretēji pirmās instances tiesas norādītajam par iespējām celt civiltiesisku prasību par attiecīga satura vienošanās noslēgšanu tiesas ceļā

kā argumentu, kādēļ prasība jānoraida, celt prasību tiesā civilprocesuālajā kārtībā ir tiesības nevis pienākums. Kā ir secināms no tiesas sēdes fiksācijas,

abi prasītāji uztur prasības pilnā apmērā, tas ir vairāk nekā 10 gadus pēc to celšanas. Minētais pats par sevi liecina, ka prasītāji nevēlas izmantot tiesības

uzsākt vēl vienu tiesvedību ar atbildētājiem, gluži otrādi, pa šiem gadiem lietas materiālos ir uzkrāti materiāli un pierādījumi par atbildētāju rīcību, kas citādi

pārkāpj dzīvojamās telpas lietošanas noteikumus, padarot pārējām personām dzīvošanu ar tām vienā kopējā dzīvoklī vai vienā mājā neiespējamu, kā to

definē likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 28.1panta pirmās daļas 3.punkts.

[8.7] Ievērojot minēto, prasītāja uzskata, ka pirmās instances tiesa ir klaji ignorējusi materiālās un rupji pārkāpusi procesuālās normas un taisījusi

nepamatotu un līdz ar to nelikumīgu spriedumu.

[9] Atbildētājs/pers. F/ iesniedzis paskaidrojumus uz iesniegtajām apelācijas sūdzībām, kurā norāda, ka apelācijas sūdzības un prasības nav

pamatotas.

[10] Tiesas sēdē prasītāju pārstāvji /pers. A/ un uzturēja apelācijas sūdzības un lūdza prasības par īres līguma izbeigšanu un atbildētāju izlikšanu apmierināt.

Tiesas sēdē atbildētājs un atbildētāju pilnvarotais pārstāvis /pers. F/ abas prasības un apelācijas sūdzības uzskatīja par nepamatotām un lūdza tās noraidīt.

Trešā persona /pers. G/ uzskatīja, ka apelācijas sūdzības un prasības par īres līguma izbeigšanu ar atbildētājiem un to izlikšanu ir pamatotas un apmierināmas.

Motīvu daļa

[11] Civillietu tiesas kolēģija, uzklausījusi lietas dalībniekus, pārbaudījusi un novērtējusi lietas materiālus, atzīst, ka apelācijas sūdzības ir iesniegtas

nepamatoti un prasības ir noraidāmas.

[12] Civilprocesa likuma 426.panta pirmā daļa noteic, ka apelācijas instances tiesa izskata lietu pēc būtības sakarā ar apelācijas sūdzību un

pretapelācijas sūdzību tādā apjomā, kā lūgts šajās sūdzībās. Turklāt saskaņā ar Civilprocesa likuma 426.panta otro daļu apelācijas instances tiesa izskata

tikai tos prasījumus, kas izskatīti pirmās instances tiesā. Prasības priekšmeta un pamata grozījumi nav pieļaujami.

Apelatori ir pārsūdzējuši pirmās instances tiesas spriedumu pilnībā, tādējādi Civillietu tiesas kolēģija izskata lietu pēc būtības.

No iepriekš minētās tiesību normas izriet, ka lietas izskatīšanas robežas apelācijas instances tiesā nosaka prasības pieteikums atbilstoši Civilprocesa

likuma 192.pantam un 426.panta otrajai daļai, pirmās instances tiesas spriedums un apelācijas sūdzība.

Citiem vārdiem, ar apelācijas sūdzības iesniegšanu starp pusēm un tiesu rodas jauna procesuāla attiecība, kas otrā instancē attīstās tāpat kā

procesuālā attiecība pirmās instances tiesā sakarā ar prasības pieteikumu (sk. sal. Bukovskis V. Cīvilprocesa mācības grāmata. Rīga: Autora

izdevums, 1933, 452.lpp.).

[13] Civilprocesa likuma 432.panta piektajā daļā noteikts, ja tiesa, izskatot lietu, atzīst, ka zemākas instances tiesas spriedumā ietvertais

pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas zemākās instances tiesas sprieduma motivācijai. Šādā

gadījumā šā likuma 193.panta piektajā daļā noteiktos apsvērumus spriedumā motīvu daļā var nenorādīt.

Civillietu tiesu kolēģija pievienojas Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2015.gada 22.janvāra sprieduma motivācijai un atzīst šajā spriedumā

ietverto pamatojumu par pareizu un pilnībā pietiekamu, to neatkārtojot.

Civilprocesa likuma 430.panta trešā daļa noteic, ka fakti, kas konstatēti pirmās instances tiesā, apelācijas instances tiesā nav jāpārbauda, ja tie nav

apstrīdēti apelācijas sūdzībā.

[14] Lietas faktiskie apstākļi, par kuriem strīds nepastāv.

[14.1] Nekustamā īpašuma /adrese/, īpašnieki ir Rīgas pilsētas pašvaldība un kopš 2009.gada 20.jūlija arī /pers. B/, pārvaldnieks ir /pers. G/,

savukārt nekustamā īpašuma īrniece saskaņā ar atbildētāju iesniegtā īres līguma kopiju ir /pers. D/, bet /pers. E/ un /pers. F/ ir /pers. D/ ģimenes locekļi.

[14.2] Divstāvu dzīvojamā māja /adrese/, atbilstoši likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 5.panta sestajai daļai (šeit un turpmāk redakcijā, kas bija

spēkā prasības celšanas laikā) uzskatāma par kopējo dzīvokli, kura dzīvojamās telpas un tajā esošās palīgtelpas bija izīrētas divām ģimenēm - 1998.gada

10.decembrī atbildētājai /pers. D/, bet laikā no 2001.gada 29.novembra līdz 2009.gada 20.jūlijam prasītājai /pers. B/.

[14.3] Prasības celšanas laikā prasītājai kā kopējā dzīvoklī dzīvojošai īrniecei bija tiesības prasīt īrnieces un viņas ģimenes locekļu izlikšanu,

pamatojoties uz likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 28.1panta pirmo daļu, jo šajā gadījumā kopējā dzīvoklī dzīvojošie īrnieki pielīdzināmi citām šajā mājā

dzīvojošām personām (likuma 28.1panta otrā daļa).

[15] Civilprocesa likuma 93.panta pirmā daļa noteic, ka katrai pusei jāpierāda tie fakti, uz kuriem tā pamato savus prasījumus vai iebildumus.

Prasītājam jāpierāda savu prasījumu pamatotība. Atbildētājam jāpierāda savu iebildumu pamatotība.

Civilprocesa likuma 96.panta piektā daļa noteic, ka pusei nav jāpierāda fakti, kurus šajā likumā noteiktajā kārtībā nav apstrīdējusi otra puse.

[16] Atbilstoši likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 28. 1panta pirmajai daļai izīrētājs var izbeigt dzīvojamās telpas īres līgumu, izliekot īrnieku

kopā ar viņa ģimenes locekļiem un citām personām bez citas dzīvojamās telpas ierādīšanas, ja īrnieks, viņa ģimenes locekļi vai citas personas, kuras dzīvo

kopā ar viņu:

1) bojā vai posta dzīvojamo telpu (arī dzīvokļa iekārtu), citas būves un telpas, kas īrniekam nodotas lietošanā saskaņā ar dzīvojamās telpas īres

līgumu, vai arī dzīvojamās mājas koplietošanas telpas, komunikācijas un iekārtas;

2) izmanto dzīvojamo telpu, dzīvojamo māju, citas būves un telpas, kas īrniekam nodotas lietošanā saskaņā ar dzīvojamās telpas īres līgumu,

mērķiem, kādiem tās nav paredzētas;

3) citādi pārkāpj dzīvojamās telpas lietošanas noteikumus, padarot pārējām personām dzīvošanu ar tām vienā kopējā dzīvoklī vai vienā mājā

neiespējamu.

[16.1] Likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 28.1panta pirmās daļas 3.punktā paredzētajā gadījumā pārkāpumu prettiesiskais raksturs izpaužas

dzīvojamās telpas lietošanas noteikumu pārkāpumos, kas rada traucējumus citiem dzīvokļa vai mājas iedzīvotājiem. Tomēr, lai iestātos šajā tiesību normā

noteiktās sekas, nepieciešams konstatēt, ka ar telpu lietošanas noteikumu prettiesisku pārkāpumu pārējiem dzīvoklī vai mājā dzīvojošiem iemītniekiem ir

radīti tādi traucējumi, kas dod pamatu secināt, ka dzīvošana vienā dzīvoklī ar pārkāpumu izdarītāju nav iespējama.

[16.2] Kā pamatoti atzinusi pirmās instances tiesa šajā gadījumā nav iegūti pietiekami pierādījumi, ka atbildētāji būtu izdarījuši tīšas darbības, lai

prasītāji nevarētu brīvi lietot koplietošanas telpas. Tādējādi lietas materiālos minētie apstākļi nevar būt pietiekams pamats likuma „Par dzīvojamo telpu īri”

28.1panta pirmās daļas 3.punkta piemērošanai.

[17] Civillietu tiesas kolēģijas ieskatā nav pamatoti apelācijas sūdzībā izklāstītie argumenti, ka pirmās instances tiesa nepareizi piemērojusi

materiālo tiesību normas, jo nav vispusīgi un objektīvi pārbaudījusi un novērtējusi pierādījumus, tai skaitā liecinieku liecības, ar ko pārkāpusi Civilprocesa

likuma 97.panta pirmo daļu.

[17.1] No lietas materiāliem secināms, ka pirmās instances tiesa ir pārbaudījusi faktiskos lietas apstākļus, ir analizējusi un vērtējusi pušu iesniegtos

pierādījumus attiecībā uz likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 28.1panta pirmajā daļā noteiktajiem dzīvojamās telpas īres līguma izbeigšanas un izlikšanas

gadījumiem, ar kuriem prasītāji saistījusi savus prasījumus, kā arī argumentējusi, kādēļ noraidīti to motīvi.

[17.2] Civillietu tiesas kolēģijas ieskatā pirmās instances tiesa pamatoti atzinusi, ka likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 28.1panta pirmās daļā 3.punktā

norādīto seku piemērošanai nav konstatēts obligātais priekšnosacījums - prettiesiskuma pazīmes, proti, tīšas un apzinātas darbības no atbildētāju puses,

jo starp pusēm pastāvošajiem konfliktiem ir sadzīvisks raksturs. Turklāt, šo konfliktu cēlonis ir kopējā dzīvoklī pastāvošā situācija, kad divas ģimenes ir

spiestas kopīgi lietot palīgtelpas, tostarp virtuvi, vannas istabu, tualeti. Pastāvot šādiem faktiskajiem apstākļiem ir pareizs pirmās instances tiesas

secinājums, ka šo konfliktu atrisinājums nevar būt viena īrnieka un viņa ģimenes locekļu izlikšana.

[18] Apelācijas sūdzībā ietverta norāde, ka pirmās instances tiesa nav vērtējusi pieaicināto liecinieku liecības, turklāt tehnisku iemeslu dēļ nav

iespējams atskaņot pirmās instances tiesas sēdes protokola audioierakstu. Apelācijas instances tiesa novērsa šo trūkumu un atkārtoti aicināja lieciniekus

uz tiesas sēdi. No lietas materiāliem secināms, ka lieciniece /pers. H/ ir blakus mājas iedzīvotāja, bet liecinieces /pers. I/ un /pers. J/ bija prasītājas /pers.

B/ apakšīrnieces. Civillietu tiesas kolēģijas uzskata, ka tiesai nav pienākums argumentēti izvērtēt katru liecību atsevišķi, jo liecības vērtējamas atbilstoši

lietas faktiskajiem apstākļiem. Tiesai jāņem vērā arī citi lietā būtiski apsvērumi, tai skaitā tie, kuri izteikti rakstveida paskaidrojumos, kurus tiesa ir

pieņēmusi un pievienojusi lietai. Šādos apstākļos Civillietu tiesas kolēģija pievienojās pirmās instances tiesas spriedumā izteiktam viedoklim, ka lietas

izskatīšanā nav nekādas nozīmes, ka atbildētājiem ir domstarpības ar citu māju iedzīvotājiem vai, ka atbildētāji raksta daudzus iesniegumus policijai.

Domstarpības ar citu māju iedzīvotājiem nevar būt par pamatu īres līguma izbeigšanai un izlikšanai.

Izskatāmās lietas apstākļos nav izšķirošas nozīmes liecinieces /pers. J/ liecībai par sadzīves konfliktiem, kas risinājās atbildēju un liecinieces starpā.

[18.1] Civillietu tiesas kolēģija kritiski vērtē liecinieka /pers. K/ liecības apelācijas instances tiesas sēdē par īrnieces ģimenes locekļa /pers. F/

uzvedību 2003.gadā, padarot pārējām personām dzīvošanu ar atbildētājiem vienā kopējā dzīvoklī par neiespējamu, jo ar rakstveida pierādījumiem lietā

apstiprinās, ka dzīvojamā mājas pirmajā stāvā prasītāja nelikumīgi, bez izīrētāja piekrišanas, iemitināja /pers.K/ ģimeni. Minēto apstiprina 2003.gada

28.augusta Rīgas Ziemeļu rajona izpilddirekcija brīdinājums par prasības celšanu tiesā par /pers. B/ izlikšanu no dzīvojamās platības /adrese/, ja /pers.

K/ ģimene līdz 2003.gada 25.septembrim neatbrīvos nelikumīgi aizņemtās telpas.

Lietā nav strīda par to, ka 2003.gada 10.aprīlī dzīvokļa /adrese/ pirmajā stāvā iemitinājās /pers. K/ ģimene. Starp atbildētāju un liecinieka ģimeni,

bet vēlāk, kā to konstatējusi pirmās instances tiesa, arī starp citiem dzīvokļa iemītniekiem pastāvēja strīdi par dzīvokļa koplietošanas telpu uzturēšanu,

apkuri, kopšanu, lietošanu un kopīgo izdevumu sadali.

Likuma ”Par dzīvojamo telpu īri” 28.6 pants paredz, ka, ja īrnieks bez izīrētāja piekrišanas dzīvojamo telpu ir nodevis apakšīrē vai arī tajā bez

izīrētāja piekrišanas dzīvo šā likuma 9.panta piektajā daļā minētās personas, izīrētājs var izbeigt dzīvojamās telpas īres līgumu, izliekot īrnieku kopā ar

viņa ģimenes locekļiem un citām personām bez citas dzīvojamās telpas ierādīšanas.

Šādos apstākļos secināms, ka prasītāja ar savu rīcību, bez tiesiska pamata iemitinot kopējā dzīvoklī liecinieka /pers. K/ ģimeni, pati ir izraisījusi

konfliktsituāciju.

[19] Nav pamatots apelācijas sūdzības arguments, ka koplietošanas telpas netiek uzturētas pienācīgā kārtībā, jo no lietas materiālos esošiem

apskates aktiem ir konstatēts, ka koplietošanas telpas ir uzkoptas un tiek uzturētas kārtībā, nekur nav konstatētas suņu spalvas un ekskrementi.

[20] Lai gan prasība celta uz cita pamata, Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka prasītājiem piederošo koplietošanas telpu bojāšana nav konstatēta, bet

apkures katla uzstādīšana un elektroinstalācijas vadu un kabeļu izolācijas pretestības mērījumu savlaicīga neveikšana u.c. nav vērtējama kā koplietošanas

telpas postīšana likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 28.1panta pirmās daļas 1.punkta izpratnē, jo lietai nav pievienoti pierādījumi, kas apliecinātu, ka ar to

būtu nodarīti zaudējumi dzīvojamai ēkai.

Augstākās tiesas Civillietu departaments (Senāts) vairākos savos nolēmumos līdzīgās lietās ir paudis atziņu, ka nelikumīgu pārbūvi nevar kvalificēt

kā telpu vai būvju bojāšanu vai postīšanu, kā rezultātā būtu mazināta objekta vērtība, vai tas prasītu papildus izdevumus bojājumu novēršanai. Kaut arī

būvniecības darbi bez saskaņošanas ar kompetentām institūcijām, vērtējami kā prettiesiski, minētie apstākļi nevar būt pietiekams pamats likuma „Par

dzīvojam telpu īri” 28.1panta pirmās daļas 1.punkta piemērošanai (sk. Tiesu prakse, piemērojot likumu „Par dzīvojamo telpu īri”. Latvijas

Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta tiesu prakses apkopojums, 2004).

[21] Attiecībā uz ugunsdrošību strīdus objektā konstatējams, ka Ugunsdrošības un ugunsdzēsības likuma 9.panta pirmajā daļā noteikts, ka par

ugunsdrošību objektā ir atbildīgs ēkas, būves, to daļu vai zemesgabala īpašnieks (valdītājs) vai pārvaldnieks, ja tas paredzēts pārvaldīšanas līgumā, bet

iznomātā (izīrētā) vai lietošanā nodotā ēkā, būvē, to daļās vai zemesgabalā par ugunsdrošību ir atbildīgs nomnieks (īrnieks) vai cits lietotājs, ja tas

paredzēts līgumā. Tādējādi tiesību norma noteic to personu loku, kam ir pienākums rūpēties par ugunsdrošības noteikumu ievērošanu.

Civillietu tiesas kolēģija uzskata, ka no īres līguma neizriet /pers. D/ vai tās ģimenes locekļu pienākums atbildēt par ugunsdrošību strīdus īpašumā.

Savukārt no Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta 2015.gada 8.maija vēstules secināms, ka ar 2015.gada 23.marta lēmumu atbildētājiem nav

uzlikti saistoši pienākumi atbildēt par ugunsdrošību objektā, jo tie nav lēmuma adresāti (lietas 4.sējuma 50.lapa).

Tāpat nav pamatots apelācijas sūdzības arguments, ka atbildētāji sistemātiski lieguši prasītājai lietot elektrību. Pirmās instances tiesa pamatoti

norādījusi, ka lietas materiāli nesatur pierādījumus, ka atbildētāju rīcība bija sistemātiska un ka tie lieguši prasītājai /pers. B/ lietot elektrību arī pēc

2001.gada.

[22] Civillietu tiesas kolēģijas ieskatā nav pamatots apelācijas sūdzības arguments, ka atbildētāji rakstot iesniegumus policijai, pārkāpj dzīvojamās

telpas lietošanas noteikumus. Apelācijas instances tiesa pievienojas pirmās instances tiesas viedoklim, ka Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas

Ziemeļu iecirkņa 08.11.2013. vēstulē Nr.13186 “Par iesnieguma izskatīšanas rezultātiem” norādītā informācija nesatur konkrētās ziņas, ka atbildētāji

pārkāpj dzīvojamās telpas lietošanas noteikumus, padarot pārējām personām dzīvošanu ar tām vienā kopējā dzīvoklī vai vienā mājā neiespējamu. Tāpat

no šīs vēstules nav secināms, ka atbildētāja /pers. F/ administratīvo pārkāpumu rezultātā ir cietuši dzīvokļa iemītnieki.

[23] Pārējiem apelācijas sūdzības argumentiem nav būtiskas nozīmes strīda izšķiršanā. Civillietu tiesas kolēģija pretēji apelācijas sūdzībās

apgalvotajam uzskata, ka pirmās instances tiesa vispusīgi un objektīvi ir novērtējusi lietā esošos pierādījumus un izdarījusi tiem atbilstošus secinājumus,

norādot, ka nav konstatējams tāds dzīvojamās telpas īres līguma pārkāpums, kas padara pārējām personām dzīvošanu ar atbildētājiem vienā mājā par

neiespējamu. Tādējādi nav konstatējams likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 28.1 panta pirmās daļas 3.punktā noteiktais pamats atbildētāju izlikšanai no

dzīvokļa.

[24] Juridiski nepamatots ir apelācijas sūdzībās izteiktais lūgums atcelt Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2015.gada 22.janvāra spriedumu, jo

Civilprocesa likuma 427.pantā izsmeļoši uzskaitīti tie gadījumi, kad pirmās instances tiesas spriedums atceļams un lieta nosūtāma jaunai izskatīšanai

pirmās instances tiesā, taču apelācijas sūdzībā nav norādīts, ar kuru Civilprocesa likuma 427.panta pirmās daļas punktu tiek pamatots lūgums atcelt tiesas

spriedumu, kā arī šādu pamatu nekonstatē Civillietu tiesas kolēģija.

[25] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 41.panta pirmo daļu pusei, kuras labā taisīts spriedums, tiesa piespriež no otras puses visus tās samaksātos

tiesas izdevumus. Ja prasība apmierināta daļēji, šajā pantā norādītās summas piespriež prasītājam proporcionāli tiesas apmierināto prasījumu apmēram,

bet atbildētājam - proporcionāli tai prasījumu daļai, kurā prasība noraidīta.

Ievērojot to, ka abas prasības ir noraidītas un apelācijas sūdzības atzītas par nepamatoti iesniegtām, Civillietu tiesas kolēģija secinājusi, ka

prasītājiem nav atmaksājama viņu samaksātā valsts nodeva.

[26] Civilprocesa likuma 39.panta pirmās daļas 5.punkts noteic, kas ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi ir ar tiesas pavēstu un citu dokumentu

piegādāšanu, izsniegšanu un tulkošanu saistītie izdevumi.

No lietas materiāliem un Tiesu informatīvās sistēmas uzziņas redzams, ka izdevumi par pavēstu piegādāšanu lietas dalībniekiem pirmās instances

tiesā un apelācijas instances tiesā ir EUR 90,47 apmērā, kas piedzenami līdzīgās daļās no prasītājiem par labu valstij.

[27] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 204.1pantu prasītājiem ir nosakāms termiņš sprieduma labprātīgai izpildei daļā par valsts nodevas piedziņu par

labu valstij.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 430., 432., 433., 434.pantu, Civillietu tiesu kolēģija

no s pri e da

Noraidīt Rīgas pilsētas pašvaldības prasību pret /pers. D/, /pers. E/ un /pers. F/ par izlikšanu no dzīvojamām telpām bez citas dzīvojamās telpas

ierādīšanas.

Noraidīt /pers. B/ prasībā pret /pers. D/, /pers. E/ un /pers. F/ par īres līguma izbeigšanu un izlikšanu.

Piedzīt no Rīgas pilsētas pašvaldības, reģ.Nr.90000350215, par labu valstij ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus EUR 45,24 (četrdesmit pieci

euro un 24 centi).

Piedzīt no /pers. B/, personas kods /personas kods/, par labu valstij ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus EUR 45,23 (četrdesmit pieci euro un

23 centi).

Ar lietas izskatīšanu saistīto izdevumu samaksa valstij veicama kontā:

Saņēmējs: Tiesu administrācija, konts LV51TREL2190458019000, NMR 90001672316, saņēmēja banka: Valsts kase, kods TRELLV22,

iemaksas mērķis: 21499 ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi civillietā Nr.C32227903 (CA-0174-16/33).

Spriedumu var pārsūdzēt 30 dienu laikā no pilna sprieduma sastādīšanas dienas Augstākās tiesas Civillietu departamentā, iesniedzot kasācijas

sūdzību Rīgas apgabaltiesā.

Pilns spriedums tiks sastādīts 2016.gada 16.februārī.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja O.Blūmfelde

Tiesnese S.Sēbriņa

Tiesnesis V.Vazdiķis