Court dismissed security company's appeal, upholding fine for failing to inform client of subcontractor use.

Lieta Nr. 1A68045020

Nr. 1A-0053-21/19

ECLI:LV:RPPT:2021:0930.1A68045020.4.S

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā 2021. gada 30. septembrī

Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesa,

tiesnese S.Groza,

atklātā rakstveida procesā izskatīja administratīvā pārkāpuma lietu sakarā ar sabiedrības ar ierobežotu atbildību “/Nosaukums A/” sūdzību par

Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes priekšnieka 2020. gada 29. jūnija lēmumu Nr. /numurs/.

Aprakstošā daļa

2020. gada 15. maijā uzsākta administratīvā pārkāpuma lietvedība, pieņemot lēmumu rezolūcijas veidā, un 2020. gada 22. maijā sastādīts

administratīvā pārkāpuma protokols Nr./numurs/ par sabiedrības ar ierobežotu atbildību “/Nosaukums A/” (turpmāk arī – SIA “/Nosaukums A/”

saukšanu pie administratīvās atbildības atbilstoši Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 183.1 pantam.

Ar 2020. gada 1. jūnija lēmumu Nr./numurs/ konstatēts, ka SIA “/Nosaukums A/” nav izpildījusi Apsardzes darbības likuma 10. panta otrās daļas

3. punktā noteiktās prasības, par ko paredzēta administratīvā atbildība atbilstoši Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 183.1 pantam, piemērojot

naudas sodu 100 EUR apmērā.

Par minēto lēmumu SIA “/Nosaukums A/” (turpmāk arī – Sūdzības iesniedzēja) iesniedza sūdzību un ar Valsts policijas Galvenās kārtības policijas

pārvaldes priekšnieka (turpmāk arī – Iestāde) 2020. gada 29. jūnija lēmumu Nr. /numurs/ (turpmāk arī – Lēmums) nolemts 2020. gada 1. jūnija lēmumu

par administratīvā soda piemērošanu atstāt negrozītu.

Ar 2020. gada 6. novembra lēmumu par cietušo atzīta sabiedrība ar ierobežotu atbildību “/Nosaukums B/” (turpmāk – Cietusī).

Lēmumā norādīts, ka ar 2020. gada 1. jūnijā lēmumu Nr. /numurs/ Sūdzības iesniedzēja saukta pie administratīvās atbildības par Apsardzes

darbības likuma 10. panta otrās daļas 3.punkta prasību neievērošanu, kas noteic, ka apsardzes komersantam ir pienākums informēt apsardzes

pakalpojuma pasūtītāju, ja līguma saistību izpildē plānots iesaistīt citu apsardzes komersantu. Šādā gadījumā apsardzes pakalpojumu sniedz pēc tam, kad

apstiprināti līguma grozījumi vai noslēgts jauns līgums. Līdz ar to Sūdzības iesniedzēja saukta pie administratīvās atbildības atbilstoši Latvijas

Administratīvo pārkāpumu kodeksa 183.1 pantam, piemērojot naudas sodu 100 EUR apmērā.

Lietā konstatējams, ka 2018. gada 13. novembrī starp Sūdzības iesniedzēju kā izpildītāju un Cietušo kā pasūtītāju noslēgts līgums par tehniskās

apsardzes un ugunsdrošības pakalpojumu sniegšanu Nr. /numurs/. Līgumā nav atrunāts, ka Sūdzības iesniedzēja veiks objekta tehnisko apsardzi,

piesaistot apakšuzņēmumu.

Cietusī 2020. gada 7. aprīļa iesniegumā norāda, ka Sūdzības iesniedzēja ir iesaistījusi līguma Nr. /numurs/ izpildē citu komersantu [..], par ko

Cietusī nav bijusi informēta.

Lietā konstatējams, ka naktī no 2020. gada 22. marta uz 23. martu pēc apsardzes vadības centra informācijas (trauksmes signāla) saņemšanas

objektā /adrese/ ieradās sabiedrības ar ierobežotu atbildību “/Nosaukums C/” (turpmāk – SIA “/Nosaukums C/”) mobilās grupa apsardzes ekipāža.

Sūdzības iesniedzēja lietā iesniedza 2018. gada 1. oktobrī noslēgto savstarpējās sadarbības līgumu par reaģēšanas un nodotajām trauksmēm ar

SIA “/Nosaukums C/”.

Lietā konstatējams, ka Sūdzības iesniedzēja nodeva apsardzes pakalpojumu sniegšanu SIA “/Nosaukums C/”, neapstiprinot līguma grozījumus vai

nenoslēdzot jaunu līgumu ar apsardzes pakalpojuma saņēmēju (Cietušo), ja līguma saistību izpildē iesaistīts cits apsardzes komersants, līdz ar ko ir

pārkāpusi Apsardzes darbības likuma 10. panta otrās daļas 3. punkta prasības, par ko paredzēta administratīvā atbildība Latvijas Administratīvo

pārkāpumu kodeksa 183.1 pantā.

Ar lietā gūtajiem pierādījumiem kopumā ir pierādīts, ka Sūdzības iesniedzēja nepildīja apsardzes darbības noteikto apsardzes komersanta

pienākumu informēt apsardzes pakalpojuma pasūtītāju, ja līguma saistību izpildē plānots iesaistīt citu apsardzes komersantu, sniedzot apsardzes

pakalpojumu pēc tam, kad apstiprināti līguma grozījumi vai noslēgts jauns līgums.

Lēmumā, atsaucoties uz Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 32.-37., 183.1, 268.-274. pantu un 275. panta pirmās daļas 1. punktu,

secināms, ka Sūdzības iesniedzēja ir pamatoti saukta pie administratīvās atbildības atbilstoši minētā kodeksa 183.1 pantam.

Izskatot lietu, Iestāde konstatējusi, ka lēmuma Nr. /numurs/ konstatējošās daļas 19.rindkopā kļūdaini norādīts Latvijas Administratīvo pārkāpumu

kodeksa183.3pants, kas ir pārrakstīšanās kļūda un neietekmē lēmuma būtību.

Apsardzes darbības likuma 10. panta otrās daļas 3. punktā likumdevējs ir viennozīmīgi noteicis “informēt apsardzes pakalpojuma pasūtītāju, ja

līguma saistību izpildē plānots iesaistīt citu apsardzes komersantu. Šādā gadījumā apsardzes pakalpojumu sniedz pēc tam, kad apstiprināti līguma

grozījumi vai noslēgts jauns līgums”.

Metodoloģiski interpretējot likuma (noteikumu) normu, var atbildēt, vai likumdevējs ir piešķīris rīcības brīvību vai ir paredzēta obligāta darbība.

Parasti uz rīcības brīvību norāda formulējumi kā “var”, “drīkst”, tai/tam “ir tiesības”, kā arī likumā jau skaidri var būt noteikts iespējamo tiesību katalogs

vai ietvars, kura robežās jāizvēlas attiecīgā rīcība. Savukārt tur, kur likumdevējs lietojis darbības vārdus īstenības izteiksmes tagadnes trešās personas

formā, piemēram, “izskata”, “novērš”, “piešķir”, u.tml., piemērojama obligāta darbība, bez rīcības brīvības izšķirties par darbības veikšanu vai neveikšanu

(skat. E. Levits. Ģenerālklauzulas un iestādes (tiesas) rīcības brīvība. Likums un Tiesības, 5. sēj., 2003, Nr. 6 (46), 7 (47)).

Līdz ar to secināms, ka komersanta pienākums (obligāta darbība) pirms apsardzes pakalpojuma nodošanas citam apsardzes komersantam,

informēt pakalpojuma saņēmēju par sadarbības partnera un/vai apakšuzņēmēja piesaistīšanu apsardzes pakalpojuma sniegšanā.

Vērtējot vārda “informēt” etimoloģiju secina, ka “informēt”, “darīt zināmu”, “dot ziņu”, “nest ziņu”, “padot ziņu”, “pavēstīt”, “paziņot”, “vēstīt”,

“ziņot”, ir sinonīmi, tas ir, termini, kuri izsaka vienu un to pašu jēdzienu un kuri ir savstarpēji aizstājami jebkurā kontekstā

(https://www.letonika.lv/groups/default.aspx7rH 108&q=inform%C4%93t&id=1392890&g=5). Vārdi “informēt” un “paziņot” ir sinonīmi, attiecīgi

tie ir vārdi ar vienādu nozīmi (https://termini.gov. lv/atrast/inform%C4%93t/lv?target=en).

Līdz ar to Sūdzības iesniedzējas norāde uz vārdu “informēt” un “paziņot” atšķirīgo nozīmi ir nepamatota.

Sūdzības iesniedzēja norāda, ka informācija par sadarbības partneru piesaisti apsardzes pakalpojumu sniegšanā ir pieejama komersanta interneta

vietnē un tādejādi uzskatāma par pietiekamu. Proti internetvietnē izziņots, ka “Saskaņā ar Ministru kabineta 2020. gada 12. marta rīkojumu Nr. 103 “Par

ārkārtējās situācijas izsludināšanu” un informāciju par ārkārtējās situācijas termiņa pagarināšanu, Latvijas Republikas teritorijā ir izsludināta ārkārtējā

situācija līdz 2020. gada 12. maijam un turpmāk līdz 2020. gada 9. jūnijam. Ņemot vērā minēto, kā arī, lai samazinātu Covid-19 infekcijas izplatīšanos,

vienlaikus nodrošinot attiecīgo pakalpojumu nepārtrauktību, saistībā ar Covid-19 izplatību izsludinātās ārkārtējās situācijas laikā: 2020. gada 17. martā

tika pieņemts vadības lēmums samazināt izpildītāja apsardzes ekipāža skaitu, vienlaicīgi pieaicinot sadarbības partneru ekipāžas, kas atrodas tuvāk pie

apsargājamā objekta vai atrodas tajā pašvaldības teritorijā, kur atrodas apsargājamais objekts.” (https://alianse.lv/lv/svariga-informaciia/svariga-

informaciia/).

Apsardzes darbības likumā ietvertā norma par komersanta pienākumu informēt apsardzes pakalpojuma saņēmēju par sadarbības partnera un/vai

apakšuzņēmēja piesaisti apsardzes pakalpojuma sniegšanā nav atrauta no pārējās apsardzes darbību regulējošo normu sistēmas un ir skatāma kopsakarā

ar Apsardzes darbības likuma 10. panta otrās daļas 3. punkta otro teikumu, kas nosaka, ka apsardzes pakalpojumu sniedz pēc tam, kad apstiprināti

līguma grozījumi vai noslēgts jauns līgums.

Līdz ar to Iestāde secinājusi, ka paziņojums komersanta interneta vietnē par sadarbības partneru piesaisti ir nepietiekams, lai uzskatītu, ka ir izpildīti

Apsardzes darbības likuma 10.panta otrās daļas 3. punkta nosacījumi.

Turklāt, pārbaudot Sūdzības iesniedzējas internetvietnē pieejamo informāciju par komersanta sadarbības partneriem, secināms, ka SIA

“/Nosaukums C/” nav iekļauta sadarbības partneru sarakstā. Turklāt publiski pieejamajā sadarbības partneru sarakstā ir uzņēmumi, kas ir likvidēti 2016.

gadā vai 2019. gadā mainījuši nosaukumu (firmu).

Līdz ar to secināms, ka Sūdzības iesniedzējas internetvietnē nav iekļauta aktuālā informācija par komersantiem un tā var tikt uzskatīta par klientu

maldināšanu attiecībā par apsardzes pakalpojumu sniedzēju un tā sadarbības partneriem.

Turklāt savstarpējās sadarbības līgums par reaģēšanas un nodotajām trauksmēm noslēgts jau 2018. gada 1. oktobrī, kas ir pietiekams laiks, lai

SIA “/Nosaukums C/” tiktu iekļauta sadarbības partneru sarakstā.

Līdz ar to secināms, ka Sūdzības iesniedzēja, pienācīgi neinformējot apsardzes pakalpojuma saņēmēju un nenoslēdzot jaunu trīspusēju līgumu vai

nenoslēdzot jau esošā apsardzes pakalpojumu līguma grozījumus, ir nodevusi apsardzes pakalpojuma izpildi sadarbības partnerim.

Ņemot vērā minētos apstākļus un izvērtējot lietā gūtos pierādījumus kopumā, secināms, ka nav konstatējami objektīvi pamatoti apstākļi lēmuma

par soda piemērošanu atcelšanai.

Lēmumā, atsaucoties uz Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 22., 32., 33., 34.pantu, norādīts, ka administratīvais sods 100 EUR apmērā

ir piemērots pamatoti un tas atbilst soda mērķim. Konkrētajā gadījumā soda leģitīmo mērķi nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības un likumiskās

intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

Par minēto Lēmumu Sūdzības iesniedzēja iesniegusi sūdzību tiesā un lūdz atcelt šo Lēmumu.

Sūdzības iesniedzēja sūdzībā norāda, ka Iestādes Lēmumā norādīts (Lēmuma 7. lpp.), ka Sūdzības iesniedzēja, pienācīgi neinformējot apsardzes

pakalpojuma saņēmēju un nenoslēdzot jaunu trīspusēju līgumu, vai nenoslēdzot jau esošā apsardzes pakalpojumu līguma grozījumus, ir nodevusi

apsardzes pakalpojuma izpildi sadarbības partnerim. Savukārt lēmumā par soda piemērošanu konstatēts (sk. lēmuma 3. lpp.), ka Sūdzības iesniedzēja

nepildīja apsardzes darbības noteikto apsardzes komersanta pienākumu informēt apsardzes pakalpojuma pasūtītāju, ja līguma saistību izpildē plānots

iesaistīt citu apsardzes komersantu, sniedzot apsardzes pakalpojumu pēc tam, kad apstiprināti līguma grozījumi vai noslēgts jauns līgums.

Tādejādi Sūdzības iesniedzēja nevar viennozīmīgi secināt, kāds ir administratīvā akta pamatojums un kāda Sūdzības iesniedzējas rīcība kļuva par

pamatu administratīvās lietas ierosināšanai. Turklāt, lai arī administratīvais akts savu galīgo noformējumu iegūst tādā veidā, kādā tas noformēts lēmumā

par apstrīdēto administratīvo aktu, to vērtējot, ir ņemams vērā arī sākotnējā administratīvajā aktā ietvertais pamatojums. Ir svarīgi, lai administratīvajā

aktā sniegtais pamatojums būtu pareizs pēc būtības un saprotams. Tomēr šāda pamatojuma interpretēšana nedrīkst ietvert pēc būtības jaunu

pamatojumu, aizstāt administratīvajā aktā jau ietverto pamatojumu, nonākt ar to pretrunā. Pretējā gadījumā tiesa būtībā uzņemtos iestādes kompetenci

izdot un pamatot administratīvo aktu (skat. Augstākās tiesas 2013. gada 31. janvāra sprieduma lietā Nr. SKA-67/2013 (A42735109) 6. punktu).

Sūdzības iesniedzēja, atsaucoties uz Administratīvā procesa likums 9. pantu, norāda, ka administratīvā akta pamatojuma princips noteic personas

tiesības zināt, kāds ir tai izdotā nelabvēlīgā administratīvā akta pamatojums. Administratīvā akta pamatojums ļauj personai saprast, ka iestāde nav

rīkojusies patvaļīgi un ka administratīvais akts ir pareizs, kā arī secināt, vai to apstrīdēt un pārsūdzēt. Pienākums iestādei administratīvajā aktā sniegt šādu

pamatojumu pienācīgā kārtā, proti, lai tas personai arī bez speciālām zināšanām būtu saprotams (skat. Briede J. Administratīvā akta forma un

sastāvdaļas: Administratīvā procesa likuma 67.pants. Administratīvais process: Likums, prakse, komentāri. Rakstu krājums. Rīga: Latvijas

vēstnesis, 2005.)

Turklāt ar administratīvā akta pamatojumu plašākā nozīmē tiek saprasta ne tikai lietderības apsvērumu, bet arī faktisko un tiesisko apstākļu norāde.

Līdz ar to administratīvajam aktam ir jāietver arī norāde uz piemērotajām materiālo tiesību normām, kas nosaka tiesisko attiecību subjektu tiesības un

pienākumus.

Lietā Iestāde ir konstatējusi, ka Sūdzības iesniedzējas internta vietnē www.alianse.lv tika izvietota informācija par to, ka saskaņā ar valstī ieviesto

ārkārtējo situāciju Covid-19 infekcijas slimības mazināšanai, 2020. gada 17. martā tika pieņemts Sūdzības iesniedzējas kā komersanta vadības lēmums

samazināt Izpildītāja apsardzes ekipāža skaitu, vienlaicīgi pieaicinot sadarbības partneru ekipāžas, kas atrodas tuvāk pie apsargājamā objekta vai atrodas

tajā pašvaldības teritorijā, kur atrodas apsargājamais objekts. Par pieņemto lēmumu apsardzes pakalpojuma pasūtītājus informēt, izvietojot informāciju

Sūdzības iesniedzējas (izpildītāja) mājas lapā.

Līdz ar to Sūdzības iesniedzēja rīkojās atbilstoši Apsardzes darbības likumam un valstī izsludinātās ārkārtējās situācijas ietvaros. Iestāde, izvērtējot

lietas faktiskos apstākļus, nav devusi vērtējumu šim faktam, un administratīvā akta pamatojuma trūkums konkrētos apstākļos var tikt atzīts par tādu

būtisku procesuālu pārkāpumu, kura dēļ administratīvais akts ir atceļams.

Sūdzības iesniedzējas ieskatā, pastāvot konkrētiem apstākļiem, tā rīkojās atbilstoši labas ticības principam. Proti, ņemot vērā lielo klientu skaitu

(vairāk nekā 4000), Sūdzības iesniedzēja izvietoja informāciju savā mājas lapā par sadarbības partneru piesaisti, un negaidot apstiprinājumu no klientiem,

turpinājis sniegt pakalpojumu saskaņā ar noslēgtiem līgumiem.

Pats par sevi konstatēts fakts ne vienmēr var radīt šaubas par pieļautu likuma pārkāpumu. Lai šādas šaubas rastos, šis fakts ir jāaplūko citu

apstākļu kontekstā. Ja šie citi apstākļi iestādē netiek noskaidroti un novērtēti, tad uzskatāms, ka lēmums ir pieņemts uz pieņēmumu pamata, un tiesai nav

jāveic padziļināta pārbaude, lai apstiprinātu, ka iestādes konstatētie fakti tomēr rada likuma pārkāpumu, tādējādi pēc būtības veidojot lēmuma

pamatojumu un pārkāpjot Administratīvā procesa likuma 250. panta otro daļu (skat. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta

2019. gada 18. oktobra spriedumu lietā Nr. A420249614, SKA-42/2019).

Tiesā saņemti Iestādes rakstveida paskaidrojumi, kuros uzturēta Lēmumā norādītā argumentācija un papildus norādīts, ka Sūdzības iesniedzēja

nepamatoti norāda, ka valstī izsludinātā ārkārtējā situācija liegusi apsardzes komersantam kā pakalpojuma sniedzējam ievērot Apsardzes darbības likuma

10. panta otrās daļas 3. punktā noteikto, informēt klientu par saistību nodošanu sadarbības partnerim (apakšuzņēmējam) un noslēgt jaunu pakalpojuma

līgumu vai veikt grozījumus esošajā līgumā, jo konkrētajā gadījumā līgums par apsardzes pakalpojumu sniegšanu tika noslēgts jau 2018. gada 13.

novembrī, kas ir vienu gadu un astoņus mēnešus līdz ārkārtas situācijas izsludināšanai. Minētais laiks ir pietiekams laiks, lai apsardzes komersants gan

pienācīgā kārtā informētu pakalpojuma saņēmēju par līguma saistību izpildes nodošanu apakšuzņēmējam, gan noslēgtu jaunu līgumu par apsardzes

pakalpojumu sniegšanu vai veiktu grozījumus esošajā apsardzes pakalpojumu sniegšanas līgumā.

Iestāde, vērtējot Sūdzības iesniedzējas internetvietnē pieejamo informāciju par komersanta sadarbības partneriem, secināja, ka SIA “/Nosaukums

C/”, kas konkrētajā gadījumā sniedza pakalpojumu, nav iekļauta sadarbības partneru sarakstā. Līdz ar to pakalpojuma saņēmējs nekādā veidā netika

informēts par pakalpojuma izpildes nodošanu apakšuzņēmējam, kā arī to, kurš no apsardzes komersantiem faktiski izpildīs apsardzes pakalpojumus.

Savukārt tas liedz apsardzes pakalpojuma saņēmējam brīvi izvēlēties apsardzes pakalpojuma sniedzēju, faktisko izpildītāju.

Iestāde norāda pretrunu starp Sūdzības iesniedzējas pārstāvja 2020. gada 22. maijā sniegto paskaidrojumu lietā un komersanta Valsts policijā

iesniegtajiem ikgadējiem pārskatiem, kas Valsts policijā jāiesniedz saskaņā ar Ministru kabineta 2014. gada 9. decembra noteikumu Nr. 757 “Apsardzes

darbības licencēšanas noteikumi” 31.3. apakšpunktu.

Paskaidrojumā Sūdzības iesniedzējas pārstāvis norāda: “2020. gada 17. martā tika pieņemts vadības lēmums samazināt Sūdzības iesniedzējas

(izpildītāja) ekipāžu skaitu, vienlaicīgi pieaicinot sadarbības partneru ekipāžas [..]”. Savukārt Sūdzības iesniedzējas iesniegtajā pārskatā par 2018. gadu

ietverta sekojoša informācija: “3691 objekti (līgumi), 12 līgumi, kuru izpildē piesaistīti sadarbības partneri, 12 biroja darbinieki, 14 apsardzes darbinieki,

3 transporta līdzekļi (ekipāžas)”, pārskatā par 2019. gadu: “3985 objekti (līgumi), 20 līgumi, kuru izpildē piesaistīti sadarbības partneri, 11 biroja

darbinieki, 24 apsardzes darbinieki, 4 transporta līdzekļi (ekipāžas)”, un pārskatā par 2020. gadu “4699 objekti (līgumi), 20 līgumi, kuru izpildē piesaistīti

sadarbības partneri, 17 biroja darbinieki, 24 apsardzes darbinieki, 5 transporta līdzekļi (ekipāžas)”.

Ņemot vērā augstākminēto, Iestāde secina, ka ne darbinieku skaita, ne mobilo ekipāžu skaita samazinājums nav noticis.

Turklāt apsardzes darbības pārskatos ietvertā informācija par līgumiem, kuru izpildē piesaistīti sadarbības partneri, norāda, ka Sūdzības iesniedzējai

ir zināmi un saprotami Apsardzes darbības likuma 10. panta otrās daļas 3. punkta nosacījumi, kā arī ir iespējas slēgt šādus līgumus par sadarbības

partnera (apakšuzņēmēja) piesaisti apsardzes pakalpojuma sniegšanā.

Iestāde, atsaucoties uz Apsardzes darbības likuma 10. panta piekto daļu, norāda, ka, samērojot Sūdzības iesniedzējas noslēgto līgumu skaitu un

nodarbināto apsardzes darbinieku skaitu, kā arī mobilo ekipāžu skaitu (transporta līdzekļu skaitu), Iestāde secina, ka komersanta materiāltehniskais

nodrošinājums ir ierobežots, lai pildītu apsardzes līgumu saistības, nepārkāpjot normatīvo aktu prasības, uz ko arī norāda 2018. gada 13. novembrī

noslēgtā līguma par tehniskās apsardzes un ugunsdrošības pakalpojumu sniegšanu izpildē piesaistītais apakšuzņēmējs (sadarbības partneris).

Apsardzes darbības likuma 10. panta piektajā daļā ietvertais atļauj, ka: “Apsardzes komersants (ģenerāluzņēmējs) apsardzes pakalpojumu līguma

saistību izpildei ir tiesīgs piesaistīt citus apsardzes komersantus (apakšuzņēmējus), bet apakšuzņēmējs nav tiesīgs nodot tālāk citiem izpildītājiem savu

saistību izpildi”, savukārt šī panta otrās daļas 3. punkts uzliek pienākumu apsardzes komersantam “informēt apsardzes pakalpojuma pasūtītāju, ja līguma

saistību izpildē plānots iesaistīt citu apsardzes komersantu”, kas konkrētajā gadījumā netika izdarīts.

Līdz ar to Iestādes Lēmums ir pamatots, bet sūdzība ir noraidāma.

Administratīvā pārkāpuma lietas tiesvedības laikā 2020. gada 9. novembrī tika saņemts Iestādes 2020. gada 6. novembra lēmums par 2020. gada

12. oktobra lēmuma par personas neatzīšanu par cietušo atcelšanu un sabiedrības ar ierobežotu atbildību “/Nosaukums B/” atzīšanu par cietušo lietā,

nosūtot izskatīšanai daļā Cietušās lūgumu par administratīvā pārkāpuma lietas materiālu izsniegšanu.

Administratīvā procesa tiesvedības laikā lietas dalībniekiem, tostarp Cietušajai tika paziņots par lietas izskatīšanas kārtību tiesā, kā arī ar 2021.

gada 11. jūnija paziņojumu izskaidrotas procesuālās tiesības lietā, noteikta iespēja sniegt paskaidrojumus lietā, kā arī pieteikt lūgumus. Lietas izskatīšanas

laikā tiesā paskaidrojumi vai lūgumi, tostarp par lietas materiālu sagatavošanu un izsniegšanu no Cietušās netika saņemti.

Lietā atrodas sekojoši dokumenti/pierādījumi: administratīvā pārkāpuma protokols; paskaidrojumi; līgums par tehniskās apsardzes un

ugunsdrošības pakalpojumu sniegšanu ar pielikumiem (kopijas); savstarpējās sadarbības līgums par reaģēšanu uz nodotajām trauksmēm (kopijas);

iesniegumi; lēmumi; ziņojumi; pieņemšanas un nodošanas akti (kopijas); amatu apraksts (kopijas); izdrukas no reģistriem; informatīvie materiāli

(paziņojumi).

Motīvu daļa

Tiesa, izvērtējusi lietā iegūtos pierādījumus, secina, ka sūdzība ir noraidāma.

2020. gada 22. maijā sastādīts administratīvā pārkāpuma protokols Nr./numurs/ par to, ka Sūdzības iesniedzēja kā apsardzes komersants ir

pārkāpusi Apsardzes darbības likuma 10. panta otrās daļas prasības.

A r 2020. gada 1. jūnija lēmumu Nr. /numurs/ Sūdzības iesniedzēja saukta pie administratīvās atbildības atbilstoši Latvijas Administratīvo

pārkāpumu kodeksa 183.1 pantam, piemērojot naudas sodu 100 EUR apmērā.

Ar Iestādes 2020. gada 29. jūnija lēmumu Nr. /numurs/ šis lēmums atstāts negrozīts.

Ar 2020. gada 1. jūliju spēkā ir stājies Administratīvās atbildības likums un attiecīgi spēku zaudējis Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss

(spēkā līdz 2020. gada 30. jūnijam).

Administratīvās atbildības likuma Pārejas noteikumu 2. punktā noteikts, ka [..] Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa normas piemērojamas

līdz attiecīgās administratīvā pārkāpuma lietvedības stadijas pabeigšanai (lietvedība iestādē, tiesā vai izpilde).

Minētā likuma 4. panta pirmajā un ceturtajā daļā noteikts, ka persona, kura izdarījusi administratīvo pārkāpumu, ir atbildīga par to saskaņā ar

normatīvo aktu, kas ir spēkā pārkāpuma izdarīšanas laikā. Administratīvā pārkāpuma procesa kārtību nosaka tā procesuālo tiesību norma, kura ir spēkā

procesuālās darbības izdarīšanas brīdī.

Ņemot vērā minēto tiesību normu regulējumu un to, ka tiesvedība lietā uzsākta un tiek veikta laikā, kad spēkā ir Administratīvās atbildības likuma

regulējums, tad, izskatot lietu, tiek piemērotas Administratīvās atbildības likuma procesuālās normas, savukārt Latvijas Administratīvā pārkāpuma

kodeksa normu spēks un intertemporālā piemērojamība lietā attiecināma tiktāl, cik tas tver administratīvās tiesvedības pamatnoteikumus atbilstoši

Administratīvās atbildības likuma 4. panta pirmajai daļai (likuma spēks laikā), proti, persona, kura izdarījusi administratīvo pārkāpumu, ir atbildīga par to

saskaņā ar normatīvo aktu, kas ir spēkā pārkāpuma izdarīšanas laikā.

Tiesa, atbilstoši Administratīvās atbildības likuma 94. pantam izvērtējot lietā gūtos pierādījumus, secina, ka tie ir pieļaujami, ticami un attiecināmi uz

lietā apskatāmo notikumu (konstatēto administratīvo pārkāpumu), un kopumā pierāda, ka Sūdzības iesniedzēja nav izpildījusi Apsardzes darbības likuma

10. panta otrās daļas 3. punkta prasības un pamatoti saukta pie administratīvās atbildības atbilstoši Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa

183.1pantam. Lietā konstatētā administratīvā pārkāpuma esību pierāda lietā gūtie pierādījumi kopumā, tostarp paskaidrojumi, līgums par tehniskās

apsardzes un ugunsdrošības pakalpojumu sniegšanu ar pielikumiem (kopijas) un savstarpējās sadarbības līgums par reaģēšanu uz nodotajām trauksmēm

(kopijas), iesniegumi, kas satur paskaidrojumus, ziņojumi.

Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 183.1 pantā noteikta administratīvā atbildība par normatīvajos aktos noteikto apsardzes darbības

ierobežojumu vai nosacījumu pārkāpšanu vai pienākumu nepildīšanu.

Apsardzes darbības likumā ir iekļauti obligāti nosacījumi, kas jāievēro apsardzes komersantam, sniedzot apsardzes pakalpojumu, tostarp minētā

likuma 10. panta otrās daļas 3.punktā noteiktais, ka apsardzes komersantam nepieciešams informēt apsardzes pakalpojuma pasūtītāju, ja līguma saistību

izpildē plānots iesaistīt citu apsardzes komersantu. Šādā gadījumā apsardzes pakalpojumu sniedz pēc tam, kad apstiprināti līguma grozījumi vai noslēgts

jauns līgums.

Minētā likuma 2. pantā noteikts, ka minētā likuma mērķis ir radīt tiesisku pamatu apsardzes darbības veikšanai, lai nodrošinātu personu un

sabiedrības drošību. Proti, minētā likuma mērķis ir vērsts uz to, lai uzlabot apsardzes pakalpojumu kvalitāti, pastiprinot prasības apsardzes komersantiem,

pilnveidot apsardzes darbības tiesisko regulējumu.

Apsardzes darbības likuma 1. panta 4. punktā noteikts, ka apsardzes pakalpojumi ir apsardzes darbība, kuru veic apsardzes komersants,

pamatojoties uz rakstveida līgumu, kas noslēgts ar apsardzes pakalpojuma pasūtītāju. Tādējādi minētais definējums noteic rakstveida līguma

nepieciešamību, norādi uz subjektu, kas tiesīgs sniegt apsardzes pakalpojumus (t.i. apsardzes komersants) un pakalpojuma saturu (t.i. apsardzes

darbība).

Apsardzes darbības likuma 10. panta otrās daļas 3. punkts attiecas uz apsardzes komersanta pienākumu informēt apsardzes pakalpojuma

pasūtītāju, ja līguma saistību izpildē plānots iesaistīt citu apsardzes komersantu, nosakot, ka šādā gadījumā apsardzes pakalpojumu sniedz pēc tam, kad

apstiprināti līguma grozījumi vai noslēgts jauns līgums.

Līdz ar to Iestāde Lēmumā ir pamatoti secinājusi, ka minētajā tiesību normā noteiktās prasības apsardzes komersantam ir obligāti izpildāmas. Proti,

minētā tiesību norma noteic nevis izvēles iespējas, bet gan obligātu pienākumu informēt apsardzes pakalpojuma pasūtītāju, ja līguma saistību izpildē

plānots iesaistīt citu apsardzes komersantu, nosakot, ka šādā gadījumā apsardzes pakalpojumu sniedz pēc tam, kad apstiprināti līguma grozījumi vai

noslēgts jauns līgums.

Ar lietā gūtajiem pierādījumiem ir pierādīts, ka Sūdzības iesniedzēja kā apsardzes komersants, noslēdzot 2018. gada 13. novembra līgumu ar

Cietušo kā pasūtītāju par tehniskās apsardzes un ugunsdrošības pakalpojumu sniegšanu Nr. /numurs/, neinformēja Cietušo par to, ka līguma saistību

izpildē plānots iesaistīt un arī faktiski ir iesaistīts cits apsardzes komersants. Proti, lietā konstatēts, ka naktī no 2020. gada 22. marta uz 23. martu

Cietušās objektā ieradās SIA “/Nosaukums C/” ekipāža, par ko Cietusī nav bijusi iepriekš informēta, kaut arī, kā norāda Sūdzības iesniedzēja, tā 2018.

gada 1. oktobrī noslēdza ar SIA “/Nosaukums C/” savstarpējās sadarbības līgumu par reaģēšanas un nodotajām trauksmēm. 2018. gada 13. novembra

līgumā, kas noslēgts starp Sūdzības iesniedzēju kā apsardzes komersantu un Cietušo kā apsardzes pakalpojumu pasūtītāju, nav atrunāts, ka Sūdzības

iesniedzēja veiks objekta apsardzi, piesaistot apakšuzņēmumu.

Kaut arī Sūdzības iesniedzēja lietas ietvaros, atsaucoties uz normatīvo aktu regulējumu, kas noteica valstī izsludināto ārkārtējo situāciju saistībā ar

Covid-19 infekcijas mazināšanu, norādījusi, ka Sūdzības iesniedzējas publiski pieejamā internetvietnē www.alianse.lv ievietoja paziņojumu, ka 2020.

gada 17. martā ticis pieņemts lēmums samazināt izpildītāja apsardzes ekipāža skaitu, vienlaicīgi pieaicinot sadarbības partneru ekipāžas [..], neizslēdz lietā

konstatētā administratīvā pārkāpuma fakta esību.

Valstī izsludinātā ārkārtējā situācija neietekmēja un neierobežoja Sūdzības iesniedzējas iespējas izpildīt Apsardzes darbības likuma 10. panta otrās

daļas 3. punkta prasības.

Sūdzības iesniedzējas internetvietnē ievietotais paziņojums satur vispārīgu informāciju, bet tas nevar aizvietot minētā likuma 10. panta otrās daļas 3.

punktā noteiktās prasības gan informēt apsardzes pakalpojuma pasūtītāju (Cietušo) par cita komersanta iesaisti, gan attiecīgi veikt līguma grozījumus vai

noslēgt jaunu līgumu.

Lietā iegūtās ziņas pamato to un tas pastarpināti izriet arī no Sūdzības iesniedzējas paskaidrojumiem, ka saistībā ar 2018. gada 13. novembrī

noslēgto līgumu konkrēts apsardzes pakalpojumu pasūtītājs (Cietusī), proti, konkrēta līgumslēdzējpuse nav tikusi informēts par cita apsardzes

komersanta piesaisti šā līguma izpildē, kā arī nav tikuši ierosināti un veikti nekādi grozījumi līgumu, kas būtu saistīti ar apakšuzņēmuma (SIA “/Nosaukums

C/”) piesaisti objekta apsardzē.

Turklāt Iestāde, vērtējot Sūdzības iesniedzējas internetvietnē pieejamo informāciju par sadarbības partneriem, secināja, ka SIA “/Nosaukums C/”,

kas konkrētajā gadījumā sniedza pakalpojumu, nav iekļauta sadarbības partneru sarakstā.

Līdz ar to pakalpojuma saņēmējs nekādā veidā netika informēts par pakalpojuma izpildes nodošanu apakšuzņēmējam, kā arī to, kurš no apsardzes

komersantiem faktiski izpildīs apsardzes pakalpojumus. Savukārt tas liedz apsardzes pakalpojuma saņēmējam brīvi izvēlēties apsardzes pakalpojuma

sniedzēju, faktisko izpildītāju.

Turklāt konkrētajā gadījumā konstatējams, ka līgums par apsardzes pakalpojumu sniegšanu tika noslēgts jau 2018. gada 13. novembrī, kas ir vienu

gadu un astoņus mēnešus līdz ārkārtas situācijas izsludināšanai.

Minētais laiks ir pietiekams, lai apsardzes komersants gan pienācīgā kārtā informētu pakalpojuma saņēmēju par līguma saistību izpildes nodošanu

apakšuzņēmējam, gan noslēgtu jaunu līgumu par apsardzes pakalpojumu sniegšanu vai veiktu grozījumus esošajā apsardzes pakalpojumu sniegšanas

līgumā.

Apskatot Apsardzes darbības likuma anotāciju (pieejama:

http://titania.saeima.lv/LIVS11/SaeimaLIVS11.nsf/0/2B91068995480BECC2257BAA00256722?OpenDocument), tajā attiecībā par minētā likuma

10. panta regulējuma ieviešanu ir norādīts, ka praksē ir izplatīts, ka apsardzes komersanti slēdz savstarpējās sadarbības līgumus. Lai apsardzes

pakalpojuma saņēmējs būtu informēts, ka trauksmes gadījumā objektā ieradīsies cita komersanta darbinieki, nevis tā komersanta, ar kuru noslēgts

līgums, 10. pantā paredzēts pienākums komersantam informēt pakalpojuma ņēmēju par šādu līguma saistību izpildes deleģēšanu citam komersantam.

Apsardzes darbības likuma 10. panta piektā daļa noteic, ka apsardzes komersants (ģenerāluzņēmējs) apsardzes pakalpojumu līguma saistību

izpildei ir tiesīgs piesaistīt citus apsardzes komersantus (apakšuzņēmējus), bet apakšuzņēmējs nav tiesīgs nodot tālāk citiem izpildītājiem savu saistību

izpildi, savukārt šī panta otrās daļas 3. punkts uzliek pienākumu apsardzes komersantam informēt apsardzes pakalpojuma pasūtītāju, ja līguma saistību

izpildē plānots iesaistīt citu apsardzes komersantu, kas konkrētajā gadījumā netika izdarīts.

Izvērtējot lietā gūtos pierādījumus kopumā, secināms, ka Sūdzības iesniedzēja ir pamatoti saukta pie administratīvās atbildības atbilstoši Latvijas

Administratīvo pārkāpumu kodeksa 183.1pantam.

Sūdzības iesniedzēja norādījusi, ka Iestāde, izskatot lietu, Lēmumā ir paplašināti, salīdzinājumā ar sākotnējo lēmumu par soda piemērošanu,

vērtējusi pierādījumus un lietā apskatāmā notikuma (pārkāpuma) apstākļus, paplašinot Apsardzes darbības likuma otrās daļas 3.punkta piemērošanu, kas

Sūdzības iesniedzēja ieskatā neatbilst normatīvo aktu regulējumam.

Attiecībā par šo argumentu, norādāms, ka saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (likuma redakcija līdz 2020. gada 30. jūnijam

laikā, kad tika pieņemts Iestādes Lēmums) 286. panta otro daļu augstāka iestāde, izskatot sūdzību vai protestu par lēmumu administratīvā pārkāpuma

lietā, pārbauda pieņemtā lēmuma likumību un pamatotību, savukārt minētā kodeksa 243. panta otro daļu iestādē pierādīšanas pienākums administratīvā

pārkāpuma lietvedībā ir institūcijai (amatpersonai), kura sauc personu pie administratīvās atbildības, bet tiesā — iestādei.

Līdzīgs regulējums ir ietverts Administratīvās atbildības likuma 77., 172., 173. pantā, kā arī 94. pantā, kas noteic, ka amatpersona, augstāka

amatpersona un tiesa pierādījumus novērtē pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota uz vispusīgi, pilnīgi un objektīvi izpētītiem visiem administratīvā

pārkāpuma lietas apstākļiem to kopumā, pēc likuma un tiesiskās apziņas.

No minētajām tiesību normām izriet, ka augstāka iestāde, izskatot sūdzību par zemākas iestādes lietā pieņemto lēmumu, izvērtē lietas apstākļus un

lietā gūtos pierādījumus no likumības un pamatotības principu viedokļa, proti, likumības princips ietver materiālo un procesuālo tiesību normu

piemērošanas izvērtējumu, savukārt pamatotības princips sasaucas ar pienākumu izvērtēt pierādījumus un apstākļus, kas attiecas uz lietā konstatēto

administratīvo pārkāpumu, dodot pamatotu faktisko un tiesisko apstākļu vērtējumu.

Lēmuma motivācijas (pamatotības) principa ievērošana ir saistīta ar amatpersonas izdarīto apsvērumu un secinājumu atspoguļojumu nolēmuma

tekstā, kas ļauj nolēmuma adresātam un arī citām personām izsekot amatpersonas jeb personas, kura pieņēmusi nolēmumu, domu gaitai (sal. sk.

Gaidele I. Nolēmumu argumentācija: teorija un prakse (I). Likums un Tiesības, 2002, 4. sēj., Nr. 8, 240.–243. lpp.).

Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā ir nostiprināta atziņa, ka nolēmumu motivācijas apjoms ir atkarīgs no konkrētā nolēmuma rakstura un

konkrētās lietas apstākļiem (skat., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 1999. gada 21. janvāra sprieduma lietā “Garc?a Ruiz

v. Spain”, pieteikums Nr. 30544/96, 26. punktu, 2004. gada 12. februāra sprieduma lietā “Perez v. France”, pieteikums Nr. 47287, 81.

punktu).

Konkrētajā gadījumā, ņemot vērā Sūdzības iesniedzējas argumentāciju un norādītos apstākļus, Iestāde ir izvērsti vērtējusi šos argumentus, sniedzot

motivētus argumentus par izdarītajiem secinājumiem. Motivācijas apjoms ir saistīts ar to, ka pierādījumi tiek vērtēti un analizēti, lai izdarītu pamatotus

secinājumus saistībā ar Sūdzības iesniedzējas norādītajiem argumentiem par apstrīdēto lēmumu.

Iestāde ir vērtējusi tos pierādījumus un tādā apjomā, kādi tie ir iegūti lietā un ir zināmi Sūdzības iesniedzējai, proti, nepārsniedzot pierādīšanas un

pierādījumu analīzes robežas.

Lietā konstatējams, ka gan lēmumā par administratīvā soda piemērošanu, gan Iestādes Lēmumā vienlīdz ir norādīta pārkāptā tiesību norma, proti,

Apsardzes darbības likuma 10. panta otrās daļas 3. punkts, un vienlīdz noteikts administratīvās atbildības pamats atbilstoši Latvijas Administratīvo

pārkāpumu kodeksa 183.1 pantam.

Ar Iestādes Lēmumu nav paplašināts administratīvās atbildības pamats un konstatētā pārkāpuma būtība.

Abos lēmumos ir vienlīdz konstatēts, ka Sūdzības iesniedzēja kā apsardzes komersants neinformēja apsardzes pakalpojuma pasūtītāju (Cietušo)

par starp pusēm noslēgtā līguma saistību izpildē iesaistītu citu apsardzes komersantu (SIA “/Nosaukums C/”), kas šādā gadījumā noteic pienākumu

apstiprināt līguma grozījumus vai noslēgt jaunu līgumu.

Lai konstatētu Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 183.1 panta pārkāpuma esību, ir pietiekami konstatēt, ka nav izpildīti/ir pārkāpti

normatīvajos aktos noteiktie apsardzes darbības nosacījumi. Proti, atbildība atbilstoši minētajam pantam iestājas jau tad, ja nav izpildīts Apsardzes

darbības likuma 10. panta otrās daļas 3. punktā apsardzes komersantam uzliektais pienākums (tiesību normas pirmais teikums) apsardzes komersantam

informēt apsardzes pakalpojuma pasūtītāju, ja līguma saistību izpildē plānots iesaistīt citu apsardzes komersantu. Savukārt šī darbība ir sekojoši saistīta ar

minētajā tiesību normā ietverto otru teikumu, proti, šādā gadījumā apsardzes pakalpojumu sniedz pēc tam, kad apstiprināti līguma grozījumi vai noslēgts

jauns līgums.

Lēmumā Iestāde ir balstījusi uz tiem pašiem pierādījumiem, kas ir bijuši par pamatu, pieņemot lēmumu par soda piemērošanu, savukārt Iestādes

secinājumi saistībā ar Sūdzības iesniedzējas argumentiem ir izvērsti motivēti un pamatoti, ņemot vērā gan tiesību normu regulējumu, gan terminoloģiju un

juridisko literatūru, kas nav pretrunā ar lietas izskatīšanas prasībām augstākā iestādē, kā to noteica Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 243.,

244., 286. panta regulējums (redakcijā līdz 2020. gada 30. jūnijam, proti, kad tika pieņemts Iestādes Lēmums) un kā to noteic šobrīd Administratīvās

atbildības likuma 77., 94., 172., 173. panta regulējums.

Lietā konstatējams, ka gan lēmumā par administratīvā soda piemērošanu, gan Iestādes Lēmumā pārkāpuma apstākļi ir norādīti pietiekamā un

saprotamā apjomā, lai Sūdzības iesniedzēja varētu zināt, par kāda pārkāpuma izdarīšana tā tiek saukta pie administratīvās atbildības.

Arī no lietā sniegtajiem Sūdzības iesniedzējas paskaidrojumiem ir konstatējams, ka Sūdzības iesniedzējai ir zināms un saprotams administratīvās

atbildības pamats, tostarp pārkāptā tiesību norma un apstākļi, kas attiecas uz pārkāpuma būtību.

Ņemot vērā minētos apstākļus un argumentus, secināms, ka Sūdzības iesniedzēja ir pamatoti saukta pie administratīvās atbildības atbilstoši Latvijas

Administratīvo pārkāpumu kodeksa 183.1 pantam un lietā nav konstatējami objektīvi pamatoti apstākļi Lēmuma atcelšanai.

Turklāt, attiecībā par Sūdzības iesniedzējas sūdzībā norādītajām atsaucēm uz Administratīvā procesa likuma normām, norādāms, ka pēc 2009.

gada 1. janvāra Administratīvā procesa likuma normu piemērošana, izskatot lietas par administratīvajiem pārkāpumiem, nav paredzēta (skat. Augstākās

tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2009. gada 26.novembra lēmumu lietā Nr. SKA-791/2009, 2010. gada 29. marta lēmumu

lietā Nr. SKA-14/2010). Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa regulējums (likuma redakcijā līdz 2020. gada 30. jūnijam) un Administratīvās

atbildības likums (stājies spēkā 2020. gada 1. jūlijā) ir pietiekams lietas pareizai izlemšanai. Līdz ar to Administratīvā procesa likuma normas nav

piemērojamas.

Sūdzības iesniedzējai par konstatēto administratīvo pārkāpumu piemērots naudas sods 100 EUR.

Administratīvās atbildības likuma 13. pantā noteikts, ka administratīvais sods ir ietekmēšanas līdzeklis, kas tiek piemērots administratīvo

pārkāpumu izdarījušajai personai, lai aizsargātu sabiedrisko kārtību, atjaunotu taisnīgumu, sodītu par izdarīto pārkāpumu, kā arī atturētu administratīvo

pārkāpumu izdarījušo personu un citas personas no turpmākas administratīvo pārkāpumu izdarīšanas.

Minētā likuma 19. pantā noteikts, ka sodu par administratīvo pārkāpumu piemēro ietvaros, ko nosaka likums vai pašvaldību saistošie noteikumi,

kuros paredzēta atbildība par izdarīto pārkāpumu. Nosakot administratīvā soda veidu un mēru, ņem vērā izdarītā pārkāpuma raksturu, pie atbildības

saucamās personas personību (juridiskajai personai — reputāciju), mantisko stāvokli, pārkāpuma izdarīšanas apstākļus, atbildību mīkstinošos un

pastiprinošos apstākļus.

Izvērtējot pārkāpumu izdarīšanas apstākļus, pārkāpēju raksturojošās ziņas, tostarp to, ka Sūdzības iesniedzēja ir komersants, kas sniedz apsardzes

pakalpojumus, secināms, ka lietā konstatētais pārkāpums nevar tikt vērtēts kā nebūtisks.

Līdz ar to piemērotais naudas soda apmērs, kas nedaudz pārsniedz soda sankcijas minimālo robežu, ir vērtējams kā samērīgs un soda mērķim

atbilstošs.

Rezolutīvā daļa

Saskaņā ar Administratīvās atbildības likuma Pārejas noteikumu 2. punktu, Administratīvās atbildības likuma 4., 176., 224., 225., 226. pantu, 227.

panta pirmās daļas 1.punktu, 228., 242., 243. pantu, tiesa

nosprieda

Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes priekšnieka 2020. gada 29. jūnija lēmumu Nr. /numurs/ atstāt negrozītu, bet sabiedrības ar

ierobežotu atbildību “/Nosaukums A/” sūdzību noraidīt.

Spriedums pieejams 2021. gada 30. septembrī.

Spriedumu var pārsūdzēt Rīgas apgabaltiesā 10 (desmit) darba dienu laikā no pilna nolēmuma pieejamības dienas, apelācijas sūdzību iesniedzot

Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesā.

Tiesnese S.Groza