Court reverses lower court for failing to balance data protection with press freedom and freedom of expression.

Lieta Nr.A420471613

SKA-276/2017

Administratīvo lietu departaments

Latvijas Republikas Augstākā tiesa

SPRIEDUMS

Rīgā 2016.gada 22.februārī

Augstākā tiesa šādā sastāvā:

tiesnese Līvija Slica,

tiesnese Veronika Krūmiņa,

tiesnesis Jānis Neimanis,

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz SIA /nosaukums/ pieteikumu par Datu valsts inspekcijas

2013.gada 27.augusta lēmuma Nr./numurs/ atcelšanu, sakarā ar SIA /nosaukums/ kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas 2016.gada

18.janvāra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Laikrakstā /nosaukums/ 2002.gada maijā tika publicēta intervija ar trešo personu /pers. B/ ar nosaukumu /Nosaukums Z/. Raksts tika publicēts

arī pieteicējas SIA „/nosaukums/ mājaslapā.

Ar Datu valsts inspekcijas 2013.gada 27.augusta lēmumu Nr./numurs/ pieteicējai tika aizliegts publiskot informāciju par trešo personu un viņas

ģimenes locekļiem internetā un pieteicēja aicināta trīs darba dienu laikā pēc lēmuma saņemšanas dienas nodrošināt, lai informācija vairs nebūtu pieejama

pieteicējas mājaslapā, tajā skaitā nebūtu pieejama arī izmantojot Google vai citas interneta meklētājprogrammas.

[2] Pieteicēja vērsās tiesā, lūdzot minēto lēmumu atcelt. Administratīvā rajona tiesa ar 2014.gada 20.jūnija spriedumu pieteikumu noraidīja.

[3] Arī Administratīvā apgabaltiesa ar 2016.gada 18.janvāra spriedumu pieteikumu noraidīja. Ņemot vērā tiesas pievienošanos rajona tiesas

sprieduma motivācijai, spriedums pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[3.1] Trešā persona sniedza interviju laikrakstam /nosaukums/ un piekrita to publicēt papīra formātā. Tas nenozīmē, ka persona zināja par sniegtās

intervijas pieejamību interneta vidē ilgstošā laika posmā. Arhīva izveidošana interneta vietnē, kas ir publiski pieejama, ir pieteicējas iniciatīva, nevis likumā

noteikts pienākums, līdz ar to nav pamatota pieteicējas norāde, ka mājaslapā interneta vietnē izvietotais arhīvs ir vēsturiskā papīra formāta arhīvs

elektroniskajā formā, tāpēc tekstam abās šajās formās ir jābūt identiskam. Šobrīd ļoti liels personu loks var piekļūt informācijai, kas laikraksta papīra

formātā būtu pieejama ierobežotam personu lokam ierobežotu laiku. Ņemot vērā minēto, pieteicēja ir pārkāpusi Fizisko personu datu aizsardzības likuma

10.panta pirmās daļas 2. un 3.punktu.

[3.2] Rakstā cita starpā sniegta informācija par trešo personu un viņas vīru, taču šobrīd šī laulība ir šķirta un trešā persona reģistrējusi jaunu laulību.

Līdz ar to rakstā norādītie personas dati ir novecojuši, bet pieteicēja nav ievērojusi Fizisko personu datu aizsardzības likuma 10.panta pirmās daļas

4.punktu.

[3.3] Pastāv iespēja dzēst vai labot pieteicējas mājaslapā ievietoto informāciju. Turklāt no 2014.gada 7.marta Fizisko personu datu aizsardzības

likuma 10.panta 3.1daļā paredzēta iespēja dzēst personas datus pat no oficiālās publikācijas „Latvijas Vēstnesis”. Nav apstākļu, kas norādītu uz to, ka

pastāv sabiedrībai nozīmīgs mērķis, kura sasniegšanai nepieciešams interviju publicēt pieteicējas mājaslapā. Raksts ir par trešās personas ģimenes

mājdzīvniekiem, nevis par sabiedrībai aktuālu tēmu. Pieteicējai ir saistošas Fizisko personu datu aizsardzības likuma normas, tostarp 10. un 16.pantā

noteiktais. Likumā nav paredzēts izņēmums, nepiemērot šīs normas, apstrādājot datus žurnālistikas vajadzībām.

[3.4] No Fizisko personu datu aizsardzības likuma 2.panta 2.punkta (redakcijā, kas bija spēkā, sniedzot interviju laikrakstam) izriet, ka piekrišanai

datu apstrādei ir jābūt izteiktai nepārprotami. Tā kā pieteicēja rakstu publicēja tās mājaslapā bez trešās personas piekrišanas, pieteicēja ir rīkojusies

pretēji noteiktajam mērķim, tādējādi pārkāpjot Fizisko personu datu aizsardzības likuma 10.panta pirmās daļas 2.punkta prasības, turklāt kaitējot datu

subjekta interesēm.

[3.5] No likuma „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 2.panta pirmās daļas izriet, ka interneta vietne, ja tā darbojas kā masu

informācijas līdzeklis, ir jāreģistrē, bet pieteicējas mājaslapa /mājaslapas adrese/ nav reģistrēta kā masu informācijas līdzeklis. Nav pamata uzskatīt, ka,

piekrītot raksta publicēšanai laikrakstā, trešā persona ir devusi piekrišanu tā publicēšanai pieteicējas mājaslapā.

[4] Pieteicēja iesniedza kasācijas sūdzību par spriedumu, norādot turpmāk minētos argumentus.

[4.1] Laikraksts /nosaukums/ reģistrēts atbilstoši likuma „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 9.pantam. Savukārt interneta vietnē

/mājaslapas adrese/ glabājas laikraksta arhīvs un tajā netiek publicēti nekādi citi materiāli, to nebija nepieciešams reģistrēt kā atsevišķu masu saziņas

līdzekli. Trešā persona var vērsties tiesā par publikāciju laikrakstā, taču tā nepamatoti vērsās atsevišķi par publikāciju internetā. Turklāt tiesa nepareizi

interpretē trešās personas datu izmantošanas mērķi, liekot uzsvaru uz publicēšanu papīra formātā.

[4.2] Laikraksts nav salīdzināms ar datu bāzi, kas būtu jāatjaunina. Pienākums grozīt vai dzēst ziņu arhīva rakstus ir nepamatots tiesību uz vārda

brīvību ierobežojums.

[4.3] Tiesa nepamatoti ar atpakaļvērstu spēku ir piemērojusi Fizisko personu datu aizsardzības likuma 10.panta 3.1daļu.

[5] Datu valsts inspekcija sniegusi paskaidrojumus par pieteicēja kasācijas sūdzību, lūdzot to noraidīt.

Motīvu daļa

[6] Saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 96.pantu ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un

korespondences neaizskaramību. Tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību ietvertas arī Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

konvencijas (turpmāk – Konvencija) 8.pantā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk – Harta) 7.pantā. Tiesības uz privātās dzīves

neaizskaramību ietver arī personas tiesības uz jebkuru savu datu aizsardzību (sk. Augstākās tiesas 2016.gada 8.aprīļa sprieduma lietā Nr. SKA-

15/2016 (A420617410) 6.punktu). Turklāt Hartas 8.pantā ir īpaši norādīts, ka ikvienai personai ir tiesības uz savu personas datu aizsardzību, bet šie

dati ir jāapstrādā godprātīgi, noteiktiem mērķiem un ar attiecīgās personas piekrišanu vai ar citu likumīgu pamatojumu, kas paredzēts tiesību aktos.

Ikvienam ir pieejas tiesības datiem, kas par viņu savākti, un tiesības ieviest labojumus šajos datos. Lai nodrošinātu efektīvu personu tiesību aizsardzību,

datu aizsardzības regulējums sīkāk noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes 1995.gada 24.oktobra direktīvā 95/46/EK par personu aizsardzību

attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (turpmāk – direktīva 95/46) un Fizisko personu datu aizsardzības likumā.

[7] Atbilstoši Fizisko personu datu aizsardzības likuma 2.panta 3. un 4.punktam personas dati ir jebkāda informācija, kas attiecas uz identificētu vai

identificējamu fizisko personu, savukārt personas datu apstrāde ir jebkuras ar personas datiem veiktas darbības, ieskaitot datu vākšanu, reģistrēšanu,

ievadīšanu, glabāšanu, sakārtošanu, pārveidošanu, izmantošanu, nodošanu, pārraidīšanu un izpaušanu, bloķēšanu vai dzēšanu.

Eiropas Savienības Tiesas praksē atzīts, ka darbība, kuras ietvaros interneta mājas lapā tiek norādītas vairākas personas un tās identificētas, vai nu

norādot viņu uzvārdu vai citā veidā, piemēram, norādot viņu tālruņa numuru vai informāciju par viņu darba apstākļiem un vaļaspriekiem, ir uzskatāma par

personas datu apstrādi pilnībā vai daļēji ar automatizētiem līdzekļiem (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2003.gada 6.novembra sprieduma lietā

Lindqvist, C?101/01, ECLI:EU:C:2003:596, 24.–27.punktu, kā arī 2014.gada 13.maija sprieduma lietā Google Spain, C-131/12,

ECLI:EU:C:2014:317, 26.punktu).

Tā kā konkrētajā lietā strīdus rakstā minēti trešās personas un viņas ģimenes locekļu vārdi un uzvārdi, kā arī informācija par viņu dzīves apstākļiem

un nodarbošanos, tas nepārprotami ļauj identificēt šīs personas, tāpēc datu ievietošana interneta mājaslapā uzskatāma par datu apstrādi.

Lai aizsargātu datu subjekta intereses, atbilstoši Fizisko personu datu aizsardzības likuma 10.panta pirmajai daļai pārzinim jānodrošina godprātīga

un likumīga personas datu apstrāde; personas datu apstrāde tikai atbilstoši paredzētajam mērķim un tam nepieciešamajā apjomā; tāds personas datu

glabāšanas veids, kas datu subjektu ļauj identificēt attiecīgā laikposmā, kurš nepārsniedz paredzētajam datu apstrādes mērķim noteikto laikposmu;

personas datu pareizība un to savlaicīga atjaunošana, labošana vai dzēšana, ja personas dati ir nepilnīgi vai neprecīzi saskaņā ar personas datu apstrādes

mērķi. Savukārt saskaņā ar Fizisko personu datu aizsardzības likuma 16.panta pirmo daļu datu subjektam ir tiesības pieprasīt, lai viņa personas datus

papildina vai izlabo, kā arī pārtrauc to apstrādi vai iznīcina tos, ja personas dati ir nepilnīgi, novecojuši, nepatiesi, pretlikumīgi apstrādāti vai arī tie vairs

nav nepieciešami vākšanas mērķim.

[8] Satversmes 100.pants aizsargā tiesības uz vārda brīvību. Tāpēc gadījumos, kad jāvērtē personas datu aizsardzība interneta publikāciju

kontekstā, jāņem vērā arī citu personu tiesības uz vārda brīvību, proti, sabiedrības tiesības saņemt informāciju, kā arī konkrēto personu tiesības

informāciju izplatīt, kas arī aizsargātas Konvencijas 10.pantā un Hartas 10.pantā. Šo interešu saskaņošana paredzēta arī Fizisko personu datu

aizsardzības likumā, proti, tā 5.pantā norādīts, ka, ievērojot personas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un vārda brīvību, šā likuma 7., 8., 9., 11.

un 21.pants netiek piemērots, ja personas dati ir apstrādāti žurnālistiskām vajadzībām saskaņā ar likumu „Par presi un citiem masu informācijas

līdzekļiem”, mākslinieciskām vai literārām vajadzībām un ja likumā nav noteikts citādi. Turklāt jēdziens „žurnālistiskas vajadzības” šā panta kontekstā

tulkojams iespējami plaši, iekļaujot darbības ar mērķi publiskot informāciju, viedokļus vai idejas ar jebkāda izplatīšanas līdzekļa palīdzību (sal. Eiropas

Savienības Tiesas 2008.gada 16.decembra sprieduma lietā Satakunnan Markkinapörssi un Satamedia, C -73/07, ECLI:EU:C:2008:727, 52.–

61.punkts).

Prese pilda nozīmīgu lomu sabiedrībā, izplatot informāciju un idejas par sabiedriski nozīmīgiem jautājumiem (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

2016.gada 2.februāra spriedumu lietā „Magyar Tartalomszolg?ltatók Egyesülete and Index.hu Zrt v. Hungary”, iesnieguma Nr. 22947/13,

55.punktu). Turklāt sabiedrībai ir tiesības šo informāciju saņemt (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1979.gada 26.aprīļa sprieduma lietā „the Sunday

Times v. the United Kingdom” (No. 1), iesnieguma Nr. 6537/74, 65.punktu). Internets ir īpašs informācijas un komunikācijas līdzeklis, kas atšķiras

no drukātās preses, īpaši ņemot vērā tā iespējas uzglabāt un izplatīt informāciju. Komunikācijai internetā ir daudz lielāka iespēja radīt draudus citu

personu tiesībām, tāpēc arī regulējums materiāliem internetā un drukātajai presei var atšķirties, ņemot vērā tehnoloģiju īpašības (sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 2013.gada 16.jūlija sprieduma lietā „Węgrzynowski and Smolczewski v. Poland”, iesnieguma Nr.33846/07, 58.punktu).

Konvencijas 10.pants aizsargā arī interneta arhīvus, ņemot vērā to īpašo nozīmi informācijas un ziņu saglabāšanai un izplatīšanai. Šie arhīvi ir

nozīmīgi resursi izglītībā un vēsturiskajā izpētē, jo tie ir sabiedrībai pieejami un parasti arī bezmaksas. Savukārt publisku ziņu arhīvu nodrošināšana un

uzturēšana ir svarīga preses funkcija, tostarp arī internetā (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2013.gada 16.jūlija sprieduma lietā „Węgrzynowski and

Smolczewski v. Poland”, iesnieguma Nr.33846/07, 59.punktu un 2009.gada 10.marta sprieduma lietā „Times Newspapers Ltd v. the United

Kingdom (Nos. 1 and 2)”, iesnieguma Nr. 3002/03 un 23676/03, 45.punktu). Tiesas loma nav pārrakstīt vēsturi, liekot izņemt publikācijas, pat ja tās

vēlāk ar tiesas spriedumu atzītas par prettiesiskām saistībā ar citu personu tiesību aizskārumiem. Turklāt Konvencijas 10.pants aizsargā sabiedrības

tiesības piekļūt publiskiem interneta arhīviem (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2013.gada 16.jūlija sprieduma lietā „Węgrzynowski and

Smolczewski v. Poland”, iesnieguma Nr.33846/07, 65.–66.punktu). Pat gadījumos, ja kāds raksts tiek atzīts par nomelnojošu, tas var nebūt par

pamatu izņemt šo rakstu no interneta arhīva vispār, bet par piemērotu līdzekli var uzskatīt informatīvas norādes izdarīšanu pie raksta (sk. turpat, 66.–

68.punktu).

Arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2016.gada 27.aprīļa Regulas (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu

apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula), kas būs piemērojama no 2018.gada 25.maija,

preambulas 153.apsvērumā uzsvērta nepieciešamība saglabāt līdzsvaru starp vārda brīvības aizsardzību un personas tiesībām uz datu aizsardzību, īpaši

ziņu arhīvos un preses bibliotēkās. Turklāt, lai vārda brīvības īpaši svarīgā loma katrā demokrātiskā sabiedrībā būtu pietiekami ņemta vērā, jēdzieni, kas

saistīti ar šo brīvību, piemēram, jēdziens „žurnālistika”, ir jāinterpretē plaši.

Tiesības, kas nostiprinātas Konvencijas 8. un 10.pantā, pelna līdzvērtīgu aizsardzību un tiesas vērtējumam nevajadzētu atšķirties atkarībā no tā,

kura panta pārkāpums tiek vērtēts lietā (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2016.gada 2.februāra spriedumu lietā „Magyar Tartalomszolg?ltatók

Egyesülete and Index.hu Zrt v. Hungary”, iesnieguma Nr. 22947/13, 59.punktu). Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē ir izšķirti dažādi kritēriji, kas

jāņem vērā, balansējot personas tiesības uz vārda brīvību un personas tiesības uz privātās dzīves aizsardzību, proti, pienesums sabiedriski nozīmīgā

debatē; personas atpazīstamība un ziņojuma tēma; personas iepriekšēja rīcība; informācijas iegūšanas metodes un patiesums; publikācijas saturs, forma

un sekas; kā arī noteikto sankciju smagums (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas (Lielā palāta) 2012.gada 7.februāra sprieduma lietā „Von Hannover

v. Germany (no. 2)”, iesniegumu Nr. 40660/08 un 60641/08, 108.-112.punktu un 2012.gada 7.februāra sprieduma lietā „Axel Springer AG v.

Germany”, iesnieguma Nr. 39954/08, 89.-95.punktu).

[9] Laikraksts /nosaukums/ atbilstoši likumam „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” ir reģistrēts masu informācijas līdzeklis. Pieteicējas

tiesības publicēt rakstu arī internetā un attiecīgi saglabāt šīs ziņas, veidojot interneta ziņu arhīvu, izriet no tās tiesībām uz vārda brīvību. Šādā situācijā ir

jāvērtē datu subjekta tiesību uz datu aizsardzību līdzsvars ar pieteicējas tiesībām uz vārda brīvību saskaņā ar Fizisko personu datu aizsardzības likuma

5.pantu un atbilstoši iepriekš norādītajiem kritērijiem.

Apgabaltiesa nav veikusi pilnīgu pretējo interešu izvērtējumu. Tiesa pamatoti ņēmusi vērā to, ka trešā persona nav publiski plaši pazīstama, kā arī

raksta tēma neskar īpaši publiski nozīmīgus jautājumus, tomēr tiesa nav pietiekami analizējusi citus iepriekšējā punktā minētos kritērijus. Piemēram, ka

trešā persona kopumā deva piekrišanu intervijai, kaut arī nozīmīgi ir tas, ka viņa raksta publicēšanas laikā varēja neapzināties, ka tas būs pieejams

internetā, turklāt sasniegs tik plašas auditorijas tik ilgi pēc publicēšanas. Tāpat arī apstāklis, ka dati, kas norādīti intervijā, ir šobrīd mainījušies, nenozīmē,

ka dati jāaktualizē, jo tas neatbilstu interneta arhīva mērķim, vienlaikus tiesai ir jāizvērtē raksta saturs un informācija par pieteicēju, ko tas atklāj.

Tiesai arī nepieciešams izvērtēt pieteicējas tiesības uz vārda brīvību mazāk ierobežojošus līdzekļus, piemēram, jāņem vērā, ka mājaslapu izdevējiem

ir iespēja meklētājprogrammu pakalpojumu sniedzējiem – tostarp ar tādu izslēgšanas protokolu kā „robot.txt” vai tādu kodu kā „noindex” vai

„noarchive” palīdzību – norādīt, ka tie vēlas, lai noteikta informācija, kas publicēta to mājaslapā, tiktu pilnībā vai daļēji izslēgta no šo meklētājprogrammu

automātiskajiem indeksiem (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2014.gada 13.maija sprieduma lietā Google Spain, C-131/12, ECLI:EU:C:2014:317,

39.punktu). Svarīgi novērtēt, vai tiks pietiekami efektīvi aizsargātas trešās personas intereses, izmantojot šādu līdzekli.

[10] Pretēji pieteicējas domām Fizisko personu datu aizsardzības likuma 3.1daļa nav piemērota ar atpakaļvērstu spēku. Proti, konkrētajā lietā tā

nav piemērota vispār, bet tikai izmantota, lai norādītu uz regulējumu līdzīgiem gadījumiem.

[11] Ņemot vērā to, ka apgabaltiesa, izspriežot lietu, nav ņēmusi vērā iepriekš minētos apsvērumus, apgabaltiesas spriedums ir atceļams un lieta

nosūtāma apgabaltiesai jaunai izskatīšanai.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 129.1panta pirmās daļas 2.punktu, 348.panta 2.punktu un 351.pantu, Augstākā tiesa

nosprieda:

atcelt Administratīvās apgabaltiesas 2016.gada 18.janvāra spriedumu un nosūtīt lietu Administratīvajai apgabaltiesai jaunai izskatīšanai;

atmaksāt SIA /nosaukums/ par kasācijas sūdzības iesniegšanu samaksāto drošības naudu 71,14 euro.

Spriedums nav pārsūdzams.

Tiesnese L. Slica

Tiesnese V. Krūmiņa

Tiesnesis J. Neimanis