Appeal court dismisses parents' request to allow children to stay at home, upholding child's best interests.

ADMINISTRATĪVĀ APGABALTIESA

Lietas arhīva Nr. AA43-1592-17/7

ECLI:LV:ADAT:2017:0908.A420345116.1.S

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2017. gada 8. septembrī

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētāja V. Zommere,

tiesneses I. Amona un A. Reitupe,

piedaloties pieteicēju /pers. A/ un /pers. B/ pilnvarotajai pārstāvei zvērinātai advokātei Jeļenai Averinskai, atbildētājas

Rīgas pilsētas pašvaldības pusē pieaicinātās iestādes Rīgas bāriņtiesas pārstāvēm /pers. F/ un /pers. G/, kā arī trešo

personu bez patstāvīgiem prasījumiem /pers. H/ un /pers. I/ pārstāvim /pers. J/,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. A/ un /pers. B/ pieteikumu par

labvēlīga administratīvā akta izdošanu – atļauju /pers. H/ un /pers. I/ uzturēties pie /pers. A/ un /pers. B/ viņu dzīvesvietā,

sakarā ar /pers. A/ apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2017. gada 11. maija spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] /pers. A/ un /pers. B/ (turpmāk – vecāki, pieteicēji, un atsevišķi pieteicējs, pieteicēja, tēvs un māte) 2016. gada 15.

augustā vērsās Rīgas bāriņtiesā (turpmāk – bāriņtiesa) ar iesniegumu, kurā lūdza atļaut /pers. H/ un /pers. I/ (turpmāk –

bērni, meitas, meitenes, un atsevišķi /pers. H/ un/pers. I/) apciemot pieteicējus mājās un palikt pa nakti vai uzturēties pie

pieteicējiem bez nakšņošanas. Bāriņtiesa ar 2016. gada 4. oktobra lēmumu Nr. 1-6/2203 (turpmāk – pārsūdzētais lēmums)

atteica atļaut /pers. H/ un /pers. I/ uzturēties pie pieteicējiem, secinot, ka uzturēšanās pie vecākiem nav bērnu labākajās

interesēs.

[2] Pieteicēji iesniedza tiesā pieteikumu par pienākuma uzlikšanu Rīgas bāriņtiesai izdot labvēlīgu administratīvo aktu.

Pieteikums pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.

Kopš meitas atrodas ārpus ģimenes, viņas acīmredzami degradē, un šī degradācija kļūst nenovēršama – bērnu

psihisko un psiholoģisko stāvokli vairs nebūs iespējams atjaunot. Meitas ir cietušas no krīzes centra psiholoģes sevišķi

cietsirdīgas darbības, atklājot adopcijas noslēpumu, un bāriņtiesas nevērības, jo adopcijas dokumenti ir pieejami jebkuram

Bērnu un jauniešu centra darbiniekam. Pretēji speciālistu rekomendācijām meitām netiek nodrošināta individuāla

psihoterapija. Viņas māca izrādīt necieņu pret vecākiem un citiem pieaugušajiem, atklāti noskaņo pret vecākiem, uzliek

atbildību par to, ka pieteicēji lūdza valsts iestādes pārbaudīt meitām sniegto pakalpojumu kvalitāti. Tāpat – izsmej, liek

saukt bērnu namu par mājām.

Laikā, kad meitas ir smagi slimas un viņām noteikts mājas režīms, meitām atļauj apmeklēt izklaides pasākumus, bet

aizliedz braukt mājās ar taksometru. Ārsta izrakstītās zāles netiek iegādātas, jo medmāsas ieskatā meitām tādas nav

vajadzīgas. Atrodoties bērnu namā, meitām ir radies vairāk traumu un pasliktinājušās atzīmes.

/pers. H/ gatavo pāriešanai citā skolā, lai viņa mācītos pēc atvieglotas programmas. /pers. I/ piedāvāts mācīties pēc

atvieglotas programmas, jo viņai ilgāk nekā trīs mēnešus sāp mugura, bet ārsta izrakstītās zāles netiek pirktas. Tāpat /pers.

I/ neapmeklē vairākas skolas nodarbības. Meitas, kuras mācījās 7. un 8. klasē pēc vispārējās programmas, neskatoties uz

garīgo atpalicību, tagad nodod internātskolā ar atvieglotu mācību programmu, jo bērnu nams nevar nodrošināt meiteņu

uzraudzību un kontroli, kā arī nevēlas risināt viņu problēmas saistībā ar identitātes zaudēšanu, ko radīja krīzes centra

psihologs.

Pieteicēji tiek pazemoti meitu klātbūtnē. Pieteicēju telefonsarunas ar meitām tiek noklausītas, liekot ieslēgt skaļruni.

Pieteicēju ieskatā meitas viedokļa paušanā tiek ietekmētas no bērnu nama personāla puses – viņām māca, kas ir

jāatbild.

Pārsūdzētais lēmums padziļina meitām radīto kaitējumu, jo bāriņtiesa nevēlas atzīt kļūdas saistībā ar meiteņu

nelikumīgu un nepamatotu izņemšanu no ģimenes.

[3] Bāriņtiesa paskaidrojumā par pieteikumu norāda, ka tā pieteikumu uzskata par nepamatotu un noraidāmu,

pamatojoties uz pārsūdzētajā lēmumā minētajiem argumentiem. Papildus paskaidrojumā norādīti šādi argumenti.

Pieteicējiem ir pārtrauktas bērnu aizgādības tiesības, jo vecāki ilgstoši ir bijuši fiziski un emocionāli vardarbīgi pret

bērniem. Vecāki minēto vardarbību kategoriski noliedz, uzskata, ka ģimenē viss ir kārtībā.

Pieteicēju spējas, prasmes un īpašības nodrošināt bērniem labvēlīgu sociālo vidi, proti, bērnu harmoniskai un

pilnvērtīgai emocionālai attīstībai labvēlīgu vidi savā ģimenē, vērtējamas kritiski. Bērni, uzturoties pie pieteicējiem ģimenē,

atkārtoti var tikt pakļauti emocionālai vardarbībai no vecāku puses, līdz ar to bērnu uzturēšanās pieteicēju ģimenē nav bērnu

labākajās interesēs.

Bāriņtiesa atbilstoši tiesību normās noteiktajam un tiesu praksē atzītajam noskaidroja bērnu viedokli un, pieņemot

pārsūdzēto lēmumu, ņēma to vērā, vērtējot to kopsakarā ar citiem lietā esošajiem pierādījumiem.

Situācija pieteicēju ģimenē joprojām nav mainījusies, ko pierāda gan bērnu paskaidrotais, gan liecinieku liecības, gan

arī pašu pieteicēju paskaidrotais lietā Nr. A420218516. Bāriņtiesas ieskatā šīs lietas izskatīšanai ir būtiski un lietderīgi

iepazīties ar administratīvās lietas Nr. A420218516 tiesas sēžu ierakstiem, jo informācija tajos raksturo pieteicēju attieksmi

pret ģimenes situāciju kopumā, kā arī apliecina pieteicēju nepietiekamo izpratni par nepieciešamību vecākiem ieklausīties

iesaistīto speciālistu izteikumos un mainīt bērnu audzināšanas stilu, kā arī nespēju ieklausīties un respektēt bērnu viedokli.

[4] Trešo personu pārstāvis rakstveida paskaidrojumā par pieteikumu norāda, ka bērnu viedoklis par tikšanos ar

vecākiem ir mainīgs, taču meitenes pie vecākiem periodiski ir ciemojušās. Lai gan Rīgas pašvaldības Bērnu un jauniešu

centrs organizējis pasākumus bērnu un vecāku savstarpējo attiecību uzlabošanai, /pers. I/ un /pers. H/ 2017. gada 2. janvāra

sarunā izteica viedokli, ka šobrīd nevēlas uzturēties pie vecākiem. Trešo personu pārstāvja ieskatā šis bērnu paustais

viedoklis par uzturēšanos pie vecākiem ir jāņem vērā.

[5] Ar Administratīvās rajona tiesas 2017. gada 11. maija spriedumu pieteicēju pieteikums noraidīts. Spriedums

pamatots ar šādiem argumentiem.

[5.1] Tiesa konstatēja, ka pieteicēju vēlme vēršoties tiesā ir panākt, ka tiktu atļauts /pers. H/ un /pers. I/ uzturēties pie

pieteicējiem viņu dzīvesvietā.

Līdz ar to, lai uzdotu iestādei izdot labvēlīgu administratīvo aktu, tiesai ir jāpārbauda, vai tiesību normas piešķir

personai tiesības no attiecīgā publisko tiesību subjekta prasīt to labumu, kuru persona ietvērusi savā prasījumā par

labvēlīga administratīvā akta izdošanu. Ja piemērojamā tiesību norma nosaka noteiktus tiesiskus un faktiskus apstākļus

attiecīgā labuma saņemšanai, tiesai jāpārbauda, vai konkrētajā gadījumā attiecīgie apstākļi ir iestājušies (sk. Augstākās tiesas

Administratīvo lietu departamenta 2007. gada 12. aprīļa sprieduma lietā Nr. SKA-118/2007 (A42254704) 10.

punktu).

Tādējādi tiesa pārbaudīja, vai konkrētajā gadījumā pastāv tādi tiesiskie un faktiskie priekšnoteikumi, kas būtu par

pamatu pieteicēju lūgtā administratīvā akta izdošanai.

[5.2] Bāriņtiesu likuma 54. panta sestās daļas 2. punkts noteic, ka bāriņtiesa, kura pieņēma lēmumu par bērna

ārpusģimenes aprūpi, lemj par bērna uzturēšanos pie vecākiem vai citā ģimenē.

Kā izriet no lietas materiāliem, bāriņtiesa ar 2016. gada 31. maija lēmumu Nr. 1-6/1192 pārtraukusi pieteicējiem meitu

aizgādības tiesības (lietas 29.–33. lapa). Savukārt ar minētā datuma lēmumu Nr. 1-6/1193 bāriņtiesa nolēmusi meitenes

ievietot ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā (lietas 34.–35. lapa).

Tādējādi secināms, ka bāriņtiesas kompetencē bija pieņemt lēmumu, ar kuru tiktu atļauts pieteicēju meitām uzturēties

pieteicēju dzīvesvietā. Par minēto lietā strīda nav. Kā izriet no lietas materiāliem, lietā pastāv strīds, vai lietas faktiskie

apstākļi ir tādi, kas dod tiesības pieteicējiem sagaidīt no bāriņtiesas attiecīgu lēmumu.

[5.3] Pārbaudot lietas materiālus, tiesa konstatēja turpmāko.

[5.3.1] Lietas materiālos atrodas Krīžu un konsultāciju centra „Skalbes” 2016. gada 20. jūnija atzinums par tēva

psiholoģiskās izpētes rezultātiem (lietas 37.–40. lapa). Atzinumā norādīts, ka /pers. I/ uz kājām esot bijušas hematomas.

Pieteicējs viņu esot pēris ar siksnu. Minēto esot apstiprinājusi arī /pers. H/. Meitenes nogādātas krīzes centrā. Vērtējot

pieteicēju, secināts, ka viņš kā aizsargmehānismu izmanto noliegšanu un idealizāciju. Pieteicēju varētu raksturot kā

atsaucīgu, mierīgu, pieticīgu, kontrolējamu un orientētu uz darbību, pašpaļāvīgu cilvēku, kas stresa situācijā varētu kļūt arī

dominējošs. Pieteicējam uzrādītā vidēji smagā depresija varētu norādīt, ka pieteicējs apzinās situācijas svarīgumu un ir

motivēts pēc iespējas ātrāk apgūt zināšanas par pusaudžu audzināšanu un disciplinēšanu, un atjaunot aizgādības tiesības

par bērniem.

[5.3.2] Lietas materiālos atrodas Krīžu un konsultāciju centra „Skalbes” 2016. gada 4. jūlija atzinums par pieteicējas

psiholoģiskās izpētes rezultātiem (lietas 41.–45. lapa). Atzinumā norādīts, ka pieteicējai ir veselības problēmas, grūtības

pārvietoties, tādēļ meitas krīzes centrā apmeklē reti, biežāk ar viņām sazinās telefoniski. Pieteicēja noliedz vardarbību no

pieteicēja puses. Sarunā ar pieteicēju novērots, ka viņai pietrūkst izpratnes par pusaudžu vecumposma attīstības īpatnībām

un vajadzībām. Testa rezultāti pieteicējai uzrāda smagas depresijas pazīmes, kas konsultācijas laikā izpaudās kā raudāšana

un lūgšanās, lai meitas atgrieztu mājās. Pieteicējas dzīves mērķis un pašrealizācija ir cieši saistīta ar meitu audzināšanu un

viņu panākumiem. Izpētes materiāli norāda, ka pieteicēju varētu raksturot kā stingru, neatlaidīgu un neelastīgu savās

prasībās, kā rezultātā ir tendence nerespektēt citu robežas. Pieteicēja kā aizsargmehānismu izmanto noliegšanu un

idealizāciju, kas varētu norādīt arī uz slēptu agresiju un manipulāciju. Nepietiekama dzīves telpa, liela gadu atšķirība ar

pusaudzēm, saspīlētas savstarpējās attiecības varēja radīt arī emocionālus konfliktus ģimenē. Pieteicējas attieksme norāda

arī uz rūpēm par bērnu labklājību. Pieteicēja pati atzīst, ka viņai pietrūkst zināšanu par pusaudžu audzināšanu un

disciplinēšanu, tāpēc vēlas ātrāk apgūt tās un atjaunot aizgādības tiesības par bērniem.

[5.3.3] Lietas materiālos atrodas sociālās rehabilitācijas pakalpojumam institūcijā nodibinājuma „Centrs Valdardze”

2016. gada 15. jūlija noslēguma forma par /pers. I/ (lietas 55.–57. lapa). Minētajā dokumentā norādīts, ka rehabilitācijas laikā

meitene izteikti protestēja saskarsmei ar vecākiem, minēja nepatiku pret vecāku attieksmi – draudiem, kontroli, atbalsta

trūkumu, – nevēlēšanos tikties ar vecākiem, kas saglabājās līdz rehabilitācijas beigām. Meitenei konstatēta izteikta tieksme

pēc pieaugušo uzmanības, attiecībās kontrolējoša, manipulējoša uzvedība. Sadarbībā ar vienaudžiem meitenei tika novērota

provocējoša uzmanība, verbālā agresija. Ja meitene nesaņem tūlītēju uzmanību, kļūst aizkaitināta, parādās dusmas.

Rehabilitācijas laikā vecāki, zvanot uz krīzes centru, regulāri interesējās par rehabilitācijas gaitu, bērnu izjūtām rehabilitācijas

laikā. Izteica vēlēšanos tikties ar meitenēm, taču, ņemot vērā, ka meitenes sākotnēji atteicās tikties un sazināties ar

pieteicējiem, lai bērni būtu neitrālā vidē, netiktu ietekmēti, kā arī, lai speciālisti varētu veikt sociālo rehabilitāciju, tika

pieņemts koleģiāls lēmums – bērnu saskarsmi ar pieteicējiem liegt. Pieteicējiem tika telefoniski sniegta informācija par

bērniem. 2016. gada 12. jūlijā, kad pieteicēji ieradās krīzes centrā, meitenes kategoriski atteicās tikties ar viņiem.

Tā kā /pers. I/ novērota depresivitāte, nomāktība, uzvedības grūtības, savu pārdzīvojumu neizpratnes un impulsu,

negatīvo emociju izpratnes un vadīšanas grūtības, var būt iespējama riskanta uzvedība stresa situācijās, līdz ar to būtu

vēlams meitenei atrasties vidē, kur veidojas emocionāli nozīmīgas attiecības ar autoritāti.

[5.3.4] Lietas materiālos atrodas sociālās rehabilitācijas pakalpojumam institūcijā nodibinājuma „Centrs Valdardze”

2016. gada 15. jūlija noslēguma forma par /pers. H/ (lietas 59.–61. lapa). Minētajā dokumentā norādīts, ka rehabilitācijas

laikā /pers. H/ tiek novērota izteikta spriedze, dusmas un bezpalīdzības izjūta, kas var būt saistīta ar neizpratni par savu

situāciju, nākotni, attiecībām ar vecākiem, vecāku prasībām un uzstādījumiem, tika novērota protestējoša uzvedība, kad

meitene sadarbībā ar māsu izteica pretestību kontaktam ar speciālistiem. Tiek novērotas pretrunīgas emocijas, meitene runā

par dusmām uz vecākiem, vecāku kontrolējošu un neiejūtīgu attieksmi, nevēlēšanos atgriezties pie vecākiem, pretstatā

gadījumiem, kad meitene izsaka ilgas, cerības, vēlmi izmēģināt dzīvot ar vecākiem un cerību, ka attiecībās tiks uzklausīta

un saprasta. Rehabilitācijas sākumā /pers. H/vairāk turējās kopā ar /pers. I/. Sadarbībā ar vienaudžiem meitenei tika

novērota verbāla un fiziska vardarbība – izsmej jaunākos bērnus, izprovocē kautiņu meiteņu vidū. Pirms rehabilitācijas

beigām meitene izteica vēlmi tikties ar vecākiem. Tiekoties /pers. H/ vispirms apskāvās ar tēvu, pēc tam ar māti. Māte ļoti

emocionāla, raudāja, stāstīja, cik slikti tagad jūtas, kā cieš viņas veselība visa notikušā dēļ. Vairākkārtīgi jautāja, vai meitene

grib mājās, uz ko meitene atbildēja apstiprinoši, mājot ar galvu. Ar meiteni vairāk kontaktējās tēvs, runājot klusi un mierīgi.

Māte skaļi, pat kliedzot, izsaka savu viedokli par notikušo, atsakās runāt, raud, tad atkal cenšas iesaistīties sarunā.

Notikušajā vaino sabiedrību, skolotājus, sociālo dienestu, bāriņtiesu un meitenes sliktos draugus, skaļi un uzstājīgi

pieprasīja meitenei, lai viņa sūdzas par citu bērnu uzvedību, lai paskaidro, kādēļ nav nogriezti nagi. Pieteicējs centās māti

nomierināt. Atvadoties pieteicējs ilgi apskāva /pers. H/, pieteicēja histēriski raudāja, sauca sevi par mocekli, represēto un

diskriminēto. Mātei novērotas daudzkārtējas, straujas garastāvokļa maiņas (skaļi kliedzieni, vaimanāšana, raudas mijas ar

mieru, kad pieteicēja uzdod jautājumus /pers. H/, pati satraucas un strauji nonāk kliegšanas un raudu fāzē), ko meitene vēlāk

nosauc par pastāvīgām un atzīst, ka ar māti tādēļ ir grūti runāt, ka viņa saasināti uztver meitas teikto, neatbild, bet sāk

vainot, vaimanāt un pieprasa sevis mierināšanu.

Meitenei vēlams atrasties vidē, kur veidojas emocionāli nozīmīgas attiecības ar autoritāti. /pers. H/ izteikusi pretrunīgas

izjūtas un vēlmes par saviem vecākiem, rehabilitācijas laikā novērota tendence idealizēti aplūkot savas attiecības ģimenē,

kas, ja atjaunojas meitenes kontakti ar vecākiem, var nozīmēt risku atkārtoti pastiprināties traumatiskajām izjūtām par

attiecībām.

[5.3.5] Ar Rīgas domes Administratīvās komisijas Bērnu lietu apakškomisijas 2016. gada 20. jūlija lēmumu Nr. D57

28-13-4 pieteicējam uzlikts administratīvais sods, jo pieteicējs ilgā laika periodā (vairākus gadus) ir izturējies fiziski un

emocionāli vardarbīgi pret nepilngadīgajām meitām (lietas 47.–48. lapa).

[5.3.6] Ar Rīgas domes Administratīvās komisijas Bērnu lietu apakškomisijas 2016. gada 20. jūlija lēmumu Nr. D57

28-14-4 pieteicējai uzlikts administratīvais sods, jo pieteicēja ilgā laika periodā (vairākus gadus) ir izturējusies fiziski un

emocionāli vardarbīgi pret nepilngadīgajām meitām (lietas 49.–50. lapa).

[5.3.7] Lietas materiālos atrodas 2016. gada 15. augusta bāriņtiesas pārstāves sarunas ar pieteicēju protokols (lietas

52. lapa), kurā norādīts, ka saruna notiek pieteicēja faktiskajā dzīvesvietā. Dzīvoklis ir tīrs, paklājs ir nomainīts. Meiteņu

uzturēšanās laikā pieteicējs plāno ar meitenēm apmeklēt muzeju, atpūsties dabā, pasēdēt dzīvoklī, apmeklēt „MC Donalds”

kafejnīcu un citas vietas. Pieteicējs norāda, ka vēlas, lai abas meitenes uzturētos pie vecākiem katras brīvdienas, ģimenes

svētkos, proti, biežāk. Bērnu un jauniešu centrs „Vita” ir informēts, ka vecāki vēlas, lai meitas ciemotos vecāku ģimenē.

Abas meitenes bija pie vecākiem 2016. gada 30. un 31. jūlijā. Šīs dienas pavadīja labi, brauca ar motorlaivu, nopirka

apavus, cepa gaļu, un meitenes bija priecīgas. Vecāki divas reizes mēnesī dodas uz Rīgas Sociālo dienestu uz pārrunām.

[5.3.8] Atbilstoši 2016. gada 19. augusta bāriņtiesas pārstāves sarunas ar Bērnu un jauniešu centra ,,Vita” pārstāvi

protokolam (lietas 53. lapa) meitenēm patīk Bērnu un jauniešu centrā „Vita”. Pieteicēji meitenes apciemo bieži. Pēc

apciemojumiem/pers. H/ir gandarīta, bet /pers. I/ sapīkusi un neapmierināta. Dažreiz /pers. H/ nevēlas runāt ar vecākiem,

tad viņa to pati paskaidrojot. Vecāki interesējas par meitu veselību, brīvā laika aktivitātēm. Meitenes reizēm izsaka vēlmi

tikties ar vecākiem, savukārt /pers. H/ iesniegums par viņas vēlmi atgriezties ģimenē tapis garastāvokļa un vecāku iespaidā.

Iesniegumu tiesībsargam /pers. H/likusi rakstīt māte. Attiecībā uz vecāku norādīto /pers. H/ neirotisko sabrukumu, /pers.

H/ ir apmeklējusi psihiatru un saņēmusi atzinumu. Savukārt /pers. I/nelieto psihotropas vielas un medikamentus. /pers. I/

reizēm ir tieksme piesavināties svešas mantas. /pers. H/ neesot naidīga. /pers. I/ esot traumējusi roku krīzes centrā, ir bijis

sasitums. Bērnu un jauniešu centra ,,Vita” darbinieki nav novērojuši meitenēm tendenci melot, viņas grib, lai viss būtu

labi. /pers. I/ izvairās no atbildes, nepasaka līdz galam. /pers. H/ droši pauž viedokli centra darbiniekiem. Uzvedības

problēmas meitenēm nav novērotas, mēdz būt nesaskaņas abu māsu starpā un dažreiz ar pārējiem Bērnu un jauniešu centra

„Vita” iemītniekiem. /pers. I/ ir izteikta tendence pievērst apkārtējo uzmanību ar raudāšanu, publiskā telpā cenšas iežēlināt

pārējos. Abas meitenes ir emocionāli jūtīgas un bieži maina domas.

[5.3.9] 2016. gada 21. septembrī Rīgas pašvaldības Bērnu un jauniešu centrs sniedzis informāciju bāriņtiesai (lietas

71.–74. lapa), norādot, ka meiteņu psihoemocionalais stāvoklis ir mainīgs. /pers. I/ ir izteikta tendence uzmanību piesaistīt

raudot, iemeslu savai raudulībai nepaskaidrojot, meklē pieaugušā atbalstu, piesaisti, meklē mīļuma apliecinājumu. Abas

meitenes ir emocionāli jūtīgas. Pēc pieteicēju zvaniem /pers. I/ var ieslēgties sevī, savukārt /pers. H/ ļoti emocionāli uztver

vecāku pārmetumus. Meitenes ievēro iekšējās kārtības noteikumus. Pieteicēju apciemojuma laikā meitenes reaģē dažādi –

reizēm abas komunicē ar tēvu, reizēm kāda no meitenēm atsakās komunicēt ar tēvu. Vecāki interesējas par meiteņu veselību

un brīvā laika aktivitātēm. Meiteņu viedoklis par vēlmi tikties ar vecākiem ļoti bieži mainās, tāpat mainās meiteņu viedoklis

par uzturēšanos pie vecākiem sestdienās un svētdienās. Meitenes reizēm negrib tikties ar vecākiem, jo tie liek viņām rakstīt

iesniegumus. Pretēji pieteicēju norādītajam /pers. I/ psihotropās vielas un medikamentus nelieto, kā arī kleptomānija un

psihozes meitenēm nav novērotas. Ar meitenēm tiek manipulēts, jo pēc tikšanās ar pieteicējiem meiteņu viedoklis bieži ir

mainījies. /pers. I/ tiek noņemts telefons, jo viņa nevēlas atgriezties mājās, bet /pers. H/tiek nopirkts jauns. Pieteicēju ģimenē

dusmu brīdī ir teikts, ka viņas ir tādas pašas kā viņu bioloģiskā māte (meitenes zina, ka ir adoptētas).

[5.3.10] 2016. gada 30. septembrī bāriņtiesa veikusi pieteicēju dzīvesvietas apstākļu pārbaudi, noskaidrojot (lietas 76.

lapa), ka vienistabas dzīvoklis pieblīvēts ar mantām. Pieteicējiem ieteikts padomāt par divstāvu gultu, varbūt nepieciešamas

divas atsevišķas gultas meitenēm. Dzīves apstākļi atbilstoši meiteņu attīstībai.

[5.3.11] 2016. gada 3. oktobrī bāriņtiesa noskaidrojusi /pers. I/ viedokli par uzturēšanos pieteicēju ģimenē (lietas 77.–

80. lapa). Viņa norādījusi, ka viņa nevēlas braukt pie vecākiem, jo viņi piespiež rakstīt iesniegumus. Viņa nevar pateikt

vecākiem, ka nevēlas pie viņiem atgriezties, jo /pers. I/ esot bail, ka vecāki sāks kliegt.

[5.3.12] 2017. gada 5. janvārī Rīgas pašvaldības Bērnu un jauniešu centrs sniedzis informāciju tiesai, norādot, ka

bērnu viedoklis par tikšanos ar vecākiem ir mainīgs, taču meitenes pie vecākiem periodiski ir ciemojušās. Neskatoties uz

organizētajiem pasākumiem bērnu un pieteicēju savstarpējo attiecību uzlabošanai, 2017. gada 2. janvārī sarunā ar meitenēm

noskaidrots, ka abas meitenes šobrīd nevēlas uzturēties pie pieteicējiem.

[5.4] Latvijas Republikas Satversmes 110. pantā ir noteikts valsts pienākums aizsargāt bērna tiesības.

Minētais pienākums ir precizēts Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6. panta pirmajā daļā, nosakot, ka tiesiskajās

attiecībās, kas skar bērnu, bērna tiesības un intereses ir prioritāras. Šā panta otrā daļa paredz, ka visām darbībām attiecībā

uz bērnu neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts vai pašvaldību institūcijas, sabiedriskās organizācijas vai citas fiziskās un

juridiskās personas, kā arī tiesas un citas tiesībaizsardzības iestādes, prioritāri ir jānodrošina bērna tiesības un intereses.

Arī no Apvienoto Nāciju Organizācijas 1989. gada 20. novembra Bērnu tiesību konvencijas (turpmāk – Bērnu tiesību

konvencija) preambulas un 3. panta pirmās daļas izriet, ka visām darbībām attiecībā uz bērniem jābūt vērstām uz to, lai

vislabāk nodrošinātu bērna interešu aizsardzību.

Savukārt saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma 13. panta pirmo daļu bērnam ir tiesības brīvi izteikt savas

domas, šajā nolūkā saņemt un sniegt jebkāda veida informāciju, tiesības tikt uzklausītam, kā arī tiesības uz apziņas un

ticības brīvību.

Civillikuma 181. pants noteic, ka bērnam ir tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar jebkuru no

vecākiem (saskarsmes tiesība).

[5.5] Ņemot vērā minēto kopsakarā ar tiesas konstatēto šā sprieduma 5.3 punktā, tiesa atzina, ka bāriņtiesa pamatoti

atteica pieteicējiem sniegt atļauju meitām uzturēties pieteicēju ģimenē turpmāko iemeslu dēļ.

Kā redzams no lietas materiāliem, meitenes ir ļoti emocionālas un psihoemocionāli nestabilas. Tāpat no lietas

materiāliem ir redzams, ka meiteņu māte arī ir ļoti emocionāla, kas pats par sevi nav nekas slikts, ja persona spēj savas jūtas

un to izpausmes adekvāti un atbilstoši situācijai kontrolēt un vadīt; abiem vecākiem ir tieksme pāraprūpēt bērnus, kas

izpaužas kā meiteņu pastiprināta kontrole un vadīšana. Mātes pastiprinātā emocionalitāte bieži izpaužas kā vēlme, lai

meitenes viņu žēlotu un rūpētos par viņu, lai gan šādai rīcībai būtu jābūt pretēji vērstai. Minēto situāciju pastiprina arī

sadzīves apstākļi dzīvesvietā, proti, dzīvesvietas šaurība un meiteņu personiskās dzīves telpas neesība. Tāpat ir

konstatējama mātes manipulācija ar meitām, kas tā jau emocionāli nestabilajā situācijā negatīvi ietekmē meitas.

Ņemot vērā meiteņu vecuma attīstības īpatnības, šādi apstākļi provocē meiteņu antisociālo uzvedību.

Ir saprotama pieteicēju vēlme audzināt savas meitas un kopumā iepriekš minētā situācija ir kontrolējama un vēršama par

labu. Tomēr, ņemot vērā apstākli, ka meitenes izsaka nevēlēšanos dzīvot pie pieteicējiem, bāriņtiesai, pieņemot pieteicējiem

labvēlīgu lēmumu, varētu būt traucēta meiteņu sociālā rehabilitācija un provocēta jaunu negatīvu epizožu atkārtošanās, ko

būtu izraisījis meiteņu protests pret vecākiem. Pieteicējiem ir jāņem vērā bērnu viedoklis par saskarsmi ar viņiem, jo

nevienam nevar uzspiest būt kontaktā vai attiecībās ar kādu. Tā ir vispārēja personas brīvība.

Šādos apstākļos tiesa atzina, ka pāragri uzdot par pienākumu bāriņtiesai atļaut meitenēm uzturēties pieteicēju ģimenē.

Vienlaicīgi tiesa vērsa pieteicēju uzmanību uz to, ka viņiem nav liegta saskarsme ar meitām, vēl jo vairāk, kā izriet no

lietas dalībnieku paskaidrojumiem bērnu un jauniešu centra „Vita” darbinieki atļauj meitenēm pa dienu ciemoties pie

pieteicējiem.

[6] Par Administratīvās rajona tiesas 2017. gada 11. maija spriedumu pieteicējs iesniedzis apelācijas sūdzību, savukārt

pieteicēja iesniegumu par pievienošanos apelācijas sūdzībai. Apelācijas sūdzība pamatota ar šādiem argumentiem.

[6.1] Pārsūdzētā lēmuma un sprieduma sastādīšanas laikā nav konstatējams tāds meiteņu sociālās rehabilitācijas plāns,

kurš izslēdz viņu kontaktēšanos ar vecākiem. Lietā nav konstatēti tādi apstākļi, ka meitenēm, atrodoties mājās, būtu

apdraudēta drošība, veselība vai attīstība, kā arī radīti draudi.

[6.2] Lietā nav konstatēts, ka meitenes būtu braukušas uz mājām pretēji viņu gribai.

[6.3] Atbilstoši dzīves apstākļu pārbaudes aktam pieteicēju dzīvesvietā meitenēm ir atsevišķa istaba – silta, kārtīga, tīra

– un dzīves apstākļi ir atbilstoši meiteņu attīstībai.

[6.4] Bērnu nams nav lūdzis bāriņtiesu ierobežot vecāku un bērnu kontaktus, tieši otrādi, tas ļauj meitenēm braukt uz

mājām. Meitenes brauca uz mājām arī pēc pārsūdzētā lēmuma pieņemšanas. Līdz ar to lietas faktiskie apstākļi neatbilst

spriedumā konstatētajam.

[6.5] Pēc būtības pārsūdzētais lēmums un spriedums liedz meitenēm saskarsmi ar vecākiem, kas neatbilst meiteņu

interesēm un Bērnu aizsardzības likuma 44. panta pirmajā daļā noteiktajam, ka pašvaldības un iesaistīto institūciju darbībām

un sniegtajai palīdzībai vecākiem jābūt vērstai uz to, lai sekmētu bērnu atgriešanos ģimenē.

[7] Bāriņtiesas paskaidrojumā par apelācijas sūdzību norādīts, ka ar bāriņtiesas 2017. gada 13. jūnija lēmumu Nr. 1-

6/1386 ir atjaunotas pieteicējiem pārtrauktās /pers. I/ aizgādības tiesības un nav atjaunotas pieteicējiem pārtrauktās /pers. H/

aizgādības tiesības.

Ņemot vērā minēto lēmumu, pieteicējiem ir zudis faktiskais un tiesiskais pamats pieprasītā labvēlīga administratīvā akta

izdošanu par atļauju /pers. I/ uzturēties pieteicēju dzīvesvietā, līdz ar to pieteicēju apelācijas sūdzība šajā daļā ir noraidāma

un lieta minētajā daļā izbeidzama.

Saistībā par pieteicēju prasījumu izdot labvēlīgu administratīvo aktu /pers. H/ uzturēties pieteicēju dzīvesvietā

bāriņtiesa prasījumu neatzīst un lūdz to noraidīt, pamatojoties uz pārsūdzētajā lēmumā un pirmās instances tiesai

norādītajiem argumentiem.

[8] Tiesas sēdē pieteicēju pārstāve uzturēja pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru /pers. H/

tiktu atļauts uzturēties pieteicēju dzīvesvietā. Attiecībā par /pers. I/ pieteicēju pārstāve lūdza izvērtēt pārsūdzētā lēmuma

tiesiskumu

Bāriņtiesas pārstāves un trešo personu pārstāvis apelācijas sūdzību neatzina, norādot, ka pārsūdzētais lēmums bijis

tiesisks uz tā pieņemšanas brīdi, kā arī nav pamata izdot labvēlīgu administratīvo aktu, ar kuru /pers. H/ tiktu atļauts

uzturēties pieteicēju dzīvesvietā, jo meitene pati to nevēlas.

Motīvu daļa

[9] Noklausījusies administratīvā procesa dalībnieku paskaidrojumus tiesas sēdē, pārbaudījusi lietas materiālus un

izvērtējusi lietā esošos pierādījumus to kopsakarā, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka apelācijas sūdzība ir nepamatota

un pieteikums ir noraidāms.

[10] Apgabaltiesa konstatē, ka ar bāriņtiesas 2017. gada 13. jūnija lēmumu Nr. 1-6/1386 ir atjaunotas pieteicējiem

pārtrauktās /pers. I/ aizgādības tiesības un nav atjaunotas pieteicējiem pārtrauktās /pers. H/ aizgādības tiesības. Tādējādi

pieteicējiem ir zudis faktiskais un tiesiskais pamats pieprasīt labvēlīga administratīvā akta izdošanu par atļauju /pers. I/

uzturēties pieteicēju dzīvesvietā, līdz ar to šajā daļā tiesa var izvērtēt tikai pārsūdzētā lēmuma tiesiskumu. Šādu prasījumu

par pārsūdzētā lēmuma tiesiskuma izvērtēšanu uzturēja arī pieteicēju pārstāve.

[11] Pirmās instances tiesa vērtēja prasījumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu un atzina, ka nav pamata izdot

labvēlīgu administratīvo aktu par meiteņu uzturēšanos pieteicēju ģimenē.

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 307. panta ceturto daļu, ja tiesa, izskatot lietu, atzīst, ka zemākās instances

tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka

pievienojas zemākās instances tiesas sprieduma motivācijai. Šādā gadījumā šā likuma 251. panta piektajā daļā noteiktos

apsvērumus sprieduma motīvu daļā var nenorādīt.

Apgabaltiesa, pārbaudījusi pirmās instances tiesas sprieduma motivāciju, kas attiecas uz labvēlīga administratīvā akta

izdošanu par atļauju /pers. H/ uzturēties pieteicēju dzīvesvietā, atzīst, ka Administratīvās rajona tiesas sniegtā argumentācija

spriedumā ir izvērsta un pareiza, līdz ar to Administratīvā apgabaltiesa saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 307. panta

ceturto daļu pievienojas pirmās instances tiesas lietas apstākļu konstatējumam un sprieduma motivācijai, kas norādīta šā

sprieduma 5. punktā, un Administratīvā procesa likuma 251. panta piektajā daļā norādītos apsvērumus atkārtoti nenorāda.

[12] Izvērtējot apstākļus pēc pirmās instances tiesas sprieduma pieņemšanas, apgabaltiesa secina, ka situācija būtiski

nav mainījusies.

Saskaņā ar Bērnu tiesību konvencijas 12. pantu visās darbībās attiecībā uz bērniem iestādes, tiesas un citas institūcijas

uzmanība pirmām kārtām jāvelta tam, lai vislabāk nodrošinātu bērna intereses. Visos gadījumos ir jānoskaidro un jāņem

vērā bērna viedoklis atbilstoši bērna vecumam un brieduma pakāpei. Ja bērns ir nobrieduša pusaudža vecumā, viņa

viedoklim jābūt noteicošajam. Ja tiesa izlemj pretēji bērna viedoklim, tiesai tas īpaši ir jāmotivē.

Iepriekš teiktais atbilst arī Bērnu tiesību konvencijas 12. pantam, kas noteic, ka dalībvalstis nodrošina bērnam, kas

spējīgs formulēt savus uzskatus, tiesības brīvi paust šos uzskatus visos jautājumos, kas skar bērnu, pie tam bērna

uzskatiem tiek veltīta pienācīga uzmanība atbilstoši bērna vecumam un brieduma pakāpei (sk. Augstākās tiesas 2008. gada

23. septembra sprieduma lietā Nr. SKA-457/2008 (A4252807) 12. punktu).

/pers. H/ ir vairāk kā 14 gadi, līdz ar to viņa ir pusaudža vecumā, kas spēj formulēt savu viedokli un tas ir ņemams

vērā.

/pers. H/ pārstāvis ir noskaidrojis meitenes viedokli par uzturēšanos vecāku dzīvesvietā (lietas 187. lapa, ierobežotas

pieejamības informācija). Tiesa nevar izpaust šo informāciju, tomēr, izvērtējot šo informāciju, apgabaltiesas ieskatā arī

šobrīd nepastāv apstākļi labvēlīga administratīvā akta izdošanai par /pers. H/ uzturēšanos pie vecākiem.

Kā jau to uzsvēra pirmās instances tiesa, nevienam nevar uzspiest būt kontaktā vai attiecībās ar kādu. Tā ir vispārēja

personas brīvība, tāpēc pieteicējiem jāņem vērā /pers. H/viedoklis par saskarsmi ar viņiem.

[13] Izvērtējot pārsūdzētā lēmuma tiesiskumu daļā par tiesībām /pers. I/ uzturēties pieteicēju ģimenē uz tā izdošanas

brīdi, apgabaltiesa konstatē, ka tas bijis tiesisks.

[13.1] Pieņemot pārsūdzēto lēmumu, bāriņtiesa ir noskaidrojusi, vai /pers. I/ vēlas uzturēties pie vecākiem un vai tas ir

viņas interesēs.

Sociālās rehabilitācijas pakalpojumam institūcijā nodibinājuma „Centrs Valdardze” 2016. gada 15. jūlija noslēguma

formā par /pers. I/ (lietas 55.–57. lapa) citstarp norādīts, ka rehabilitācijas laikā meitene izteikti protestēja saskarsmei ar

vecākiem, minēja nepatiku pret vecāku attieksmi – draudiem, kontroli, atbalsta trūkumu, – nevēlēšanos tikties ar vecākiem,

kas saglabājās līdz rehabilitācijas beigām. Tāpat 2016. gada 3. oktobrī bāriņtiesa noskaidrojusi /pers. I/viedokli par

uzturēšanos pieteicēju ģimenē (lietas 77.–80. lapa), kurā meitene norādījusi, ka nevēlas braukt pie vecākiem, jo viņi

piespiež rakstīt iesniegumus.

[13.2] Kā jau apgabaltiesa norādīja, tad bērnam, kas spējīgs formulēt savus uzskatus, ir tiesības brīvi paust šos

uzskatus visos jautājumos, kas skar bērnu, pie tam bērna uzskatiem tiek veltīta pienācīga uzmanība atbilstoši bērna

vecumam un brieduma pakāpei.

Uz pārsūdzētā lēmuma pieņemšanas brīdi /pers. I/ bija vairāk kā 14 gadus veca, līdz ar to viņas viedoklis ņemams

vērā, ko bāriņtiesa ir arī darījusi.

[13.3] Pretēji apelācijas sūdzībā norādītajam pārsūdzētā lēmuma pieņemšanas laikā ir konstatējams, ka tiek veikta /pers.

I/ sociālā rehabilitācija, tādēļ, atrodoties mājās, būtu apdraudēta viņas sociālā rehabilitācija un attīstība, jo ir konstatēts, ka

vecākiem nav izpratnes par nepieciešamību ieklausīties speciālistu izteikumos un mainīt bērnu audzināšanas stilu, kā arī

vecāki nespēj respektēt bērnu viedokli.

Pieteicēju norādītais, ka bērnu nams nav lūdzis bāriņtiesu ierobežot vecāku un bērnu kontaktus, bet atļāvis meitenēm

braukt uz mājām, un meitenes brauca uz mājām arī pēc pārsūdzētā lēmuma pieņemšanas, apgabaltiesas ieskatā nekādi

neietekmē pārsūdzētā lēmuma tiesiskumu. Pieteicēji kļūdaini uzskata, ka pārsūdzētais lēmums liedzis meitenēm saskarsmi ar

vecākiem. Meitenes ir pusaudžu vecumā, tāpēc viņu viedoklis ir noteicošais, viņām atļauts apciemot vecākus pa dienu, ja

viņas to vēlējās, tomēr minētais neietekmē pārsūdzētā lēmuma tiesiskumu.

Bāriņtiesa pamatoti norāda, ka pieteicēju vēlme satikties ar bērnu savā dzīves vietā nedrīkst būt prioritāra attiecībā pret

bērna vislabākajām interesēm. Turklāt jāatceras, ka bērns nav vecāku īpašums, bet neatkarīgs ar savām tiesībām apveltīts

indivīds (sk. Dupate K., Reine I. 110. panta komentārs. Grām.: Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa.

Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga, Latvijas Vēstnesis, 2011. 592., 598.,

600.-601. lpp.).

[14] Pirmās instances tiesas spriedums pēc būtības ir pareizs.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309. pantu, 329. panta pirmo daļu, Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda:

noraidīt /pers. A/ un /pers. B/ pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu – atļauju /pers. H/ uzturēties pie

/pers. A/ un /pers. B/ viņu dzīvesvietā.

Atzīt par tiesisku Rīgas bāriņtiesas 2016. gada 4. oktobra lēmumu Nr. 1-6/2203 daļā par /pers. I/ uzturēšanos pie

/pers. A/ un /pers. B/ viņu dzīvesvietā.

Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma

sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja (paraksts) V. Zommere

Tiesnese (paraksts) I. Amona

Tiesnese (paraksts) A. Reitupe