Court dismisses appeal in traffic violation case where vehicle was parked on a sidewalk against regulations.

Lieta Nr.131023416

Nr.104AA-0320-17/21

S P R I E D U M S

Rīgā 2017.gada 16.maijā

Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija šādā sastāvā:

tiesnese Smaida Gļazere

tiesnese Ingūna Amoliņa

tiesnese Iveta Vīgante

rakstveida procesā izskatīja administratīvā pārkāpuma lietu saistībā ar /pers. A/ apelācijas sūdzību par Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesas 2017.gada

6.marta spriedumu.

A p r a k s t o š ā d a ļ a

[1] Rīgas pašvaldības policijas Zemgales pārvaldes inspektors A.Fjodorovs 2016.gada 8.aprīlī sastādīja administratīvā pārkāpuma protokolu-

paziņojumu Nr.511439526 (turpmāk – sākotnējais lēmums) par to, ka 2016.gada 8.aprīlī plkst.16.01 transportlīdzeklis Opel, valsts reģistrācijas numurs

/TL numurs/, bija novietots stāvēšanai /adrese/ uz ietves, vietā, kur tas nav atļauts, neievērojot Ceļu satiksmes noteikumu 121.9.punktā noteiktās

prasības.

Sākotnējā lēmumā norādīts, ka transportlīdzekļa vadītājs ir izdarījis Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk – LAPK) 149.10panta

ceturtās daļas 5.punktā, minēto administratīvo pārkāpumu. Saskaņā ar Ceļu satiksmes likuma 43.2pantu, LAPK 149.10pantu, 205.panta 5.punktu un

Rīgas domes 2001.gada 14.augusta lēmumu Nr.305 transportlīdzekļa vadītājam, kas neatrodas pārkāpuma izdarīšanas vietā, uzlikts naudas sods EUR

30 apmērā.

[2] Nepiekrītot sākotnējam lēmumam /pers. A/ to pārsūdzēja Rīgas pašvaldības policijas Zemgales pārvaldē, lūdzot lēmumu atcelt, norādot, ka

transportlīdzeklis neatradās uz ietves, bet uz asfaltēta laukuma pie mana /adrese/, kas ir privātīpašums, un tas netraucēja nevienam nama iedzīvotājam.

Kā arī norādot, ka Rīgas domes lēmums Nr.305, ar kuru pamatots sākotnējais lēmums, ir zaudējis spēku.

[3] Rīgas pašvaldības policijas Zemgales pārvaldes priekšnieks A.Strāders 2016.gada 5.maijā pieņēma lēmumu D57/05/511439526/1 sākotnējo

lēmumu atstāt negrozītu, bet /pers. A/ sūdzību noraidīt (turpmāk- iestādes lēmums). Lēmumā ietvertais pamatojums par sūdzības argumentiem ir pareizs

un pilnībā pietiekams.

[4] Nepiekrītot iestādes lēmumam /pers. A/ to pārsūdzēja tiesā, lūdzot to atcelt un norādot pēc būtības tādus pašus argumentus kā sūdzībā [2], kā

arī sniedzot savus pretargumentus lēmumā norādītajiem argumentiem. Sūdzības iesniedzēja prāt pašvaldības policijas darbinieki ir ieinteresēti pieņemt

pretlikumīgus lēmums tādējādi gūstot peļņu no iekasēto naudas sodu procentiem.

[5] Ar Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesas 2017.gada 6.marta spriedumu iestādes lēmums atstāts negrozīts, bet /pers. A/ sūdzība noraidīta. Rajona

tiesa pievienojās iestādes sniegtajai motivācijai, to neatkārtoja un papildus norādīja savus apsvērumus par sūdzībā norādīto.

[6] Par rajona tiesas spriedumu apelācijas sūdzību ar pielikumiem iesniedza /pers. A/, lūdzot spriedumu atcelt.

Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka sūdzībā iestādei un tiesai norādīja, ka transportlīdzeklis neatradās uz ietves, bet atradās uz asfaltēta laukuma pie

nama /adrese/, un netraucēja nevienam no nama iedzīvotājiem, kuriem pieder zeme šajā vietā. Jebkurš nama iedzīvotājs vai cita persona varēja brīvi

pārvietoties arī ar transportlīdzekli pa šī nama pagalmu un asfaltēto brauktuvi. Visas šaubas jātulko par labu personai.

Pieņemot lēmumu par viņa sodīšanu, tika aizskartas viņa Latvijas Republikas Satversmes 105.pantā garantētās tiesības uz īpašumu. Neviens likums

neierobežo tiesības izmantot viņa kopīpašumā esošo zemesgabalu. Līdz ar to ne iestādei, ne tiesai nav pamata lemt, ka transportlīdzeklis nedrīkst atrasties

vietā, kuras lietošanas noteikumu neregulē ceļu satiksmi regulējošie normatīvie akti.

Tas, ka viņa transportlīdzeklis atradās uz laukuma, kas no brauktuves atdalīts ar betona nomali, nenozīmē, ka šī vieta ir gājēju ietve. Vizualizācijai

apelācijas sūdzībai pievienoti attēli no vietām, kuras atrodas tuvu pašvaldības policijas iecirknim un kurās transportlīdzekļi tiek novietoti līdzīgi kā

izskatāmajā lietā.

/pers. A/ Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijā iesniedza Rīgas domes Satiksmes departamenta 2017.gada 23.marta atbildi uz

iesniegumu, kurā norādīts, ka atbilstoši Rīgas domes 2006.gada 24.janvāra nolikuma Nr.35 “Rīgas domes Satiksmes departamenta nolikums”

7.1.punktam Departamenta funkcijas ir satiksmes infrastruktūras objektu uzturēšana, projektēšana un būvniecības organizēšana ielu sarkano līniju

robežās. Iesniegumā minētie darbi par gājēju ietves uzbūvi zemesgabalā /adrese/, tika veikti ārpus ielu sarkanajām līnijām.

[7] Izvērtējot apelācijas sūdzībā norādīto un ievērojot LAPK 289.20panta pirmās daļas nosacījumus, tiesas kolēģija secina, ka apelācijas sūdzības

iesniegšanas kārtība ir ievērota un saskaņā ar LAPK 289.21panta nosacījumiem apelācijas sūdzība apgabaltiesā ir izskatāma rakstveida procesā.

M o t ī v u d a ļ a

[8] Pārbaudījusi lietas materiālus, izvērtējusi pārsūdzētā sprieduma pamatojumu, apelācijas sūdzībā izteiktos argumentus, tiesas kolēģija atzīst, ka

rajona tiesas spriedums atstājams negrozīts, bet apelācijas sūdzība ir noraidāma.

Tiesas kolēģija atzīst, ka apelācijas sūdzība pēc būtības satur tos pašus argumentus un motīvus, kuri ir atspoguļoti un izvērtēti iestādes lēmumā un

rajona tiesas spriedumā.

Tiesas kolēģija konstatē, ka rajona tiesa un iestāde vispusīgi un pilnīgi izvērtējusi lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, nolēmumos ietvertais

pamatojums par administratīvā pārkāpuma pastāvēšanu un /pers. A/ saukšanu pie administratīvās atbildības ir pareizs. Tiesas kolēģija pievienojas rajona

tiesas un iestādes sniegtajai motivācijai, jo nolēmumos ietvertais pamatojums ir pilnībā pietiekams, līdz ar to, izvērstāks argumentu izklāsts nav

nepieciešams saskaņā ar LAPK 289.13panta trešo daļu.

Tiesas kolēģija, izvērtējot apelācijas sūdzības argumentus, norāda sekojošo.

Lietā nepastāv strīds, ka sākotnējā lēmumā norādītajā laikā un vietā sūdzības iesniedzēja transportlīdzeklis bija novietots stāvēšanai pie nama

/adrese/. Taču strīds ir par to, vai konkrētā vieta ir ietve, proti, vieta, kur transportlīdzekļu novietošana stāvēšanai nav atļauta.

No Ceļu satiksmes noteikumu 2.18.punkta un Ceļu satiksmes likuma 1.panta 3.punkta izriet, ka ietve ir ceļa daļa, kas paredzēta gājējiem. Ietve

piekļaujas brauktuvei vai ir atdalīta no tās. Atbilstoši Ceļu satiksmes noteikumu 121.9.punktam aizliegts apstāties un stāvēt uz ietvēm, izņemot noteikumu

117.punktā minētos gadījumus, kad stāvvieta pie ietves vai, uzbraucot uz ietves, apzīmēta ar attiecīgu ceļa zīmi un papildzīmi.

No lietas materiāliem izriet, ka vieta, kur transportlīdzeklis Opel, valsts reģistrācijas numurs /TL numurs/, tika novietots stāvēšanai, viennozīmīgi nav

paredzēta transportlīdzekļu kustībai.

Tiesas kolēģija atzīst par nepamatotu sūdzības iesniedzēja argumentu, ka asfaltētais laukums, kur bija novietots viņa transportlīdzeklis, nav

uzskatāms par ietvi.

Tiesas kolēģija atzīst, ka minētā vieta ir vērtējama kā ietve, jo pieguļ brauktuvei un ir no tās atdalīta ar paaugstinājumu. Tās platums liecina, ka vieta

nav paredzēta transportlīdzekļu kustībai, tā atrodas daudzdzīvokļu nama iekšpagalma apzaļumotajā daļā un veido kopēju nama iekšpagalma

infrastruktūras sastāvdaļu, kā arī ir savienota ar tai pieguļošām citas ietves daļām.

Ceļu satiksmes noteikumi un Ceļu satiksmes likuma normas neparedz ceļa zīmi “ietve”, kā arī nenosaka, cik platai vai šaurai ir jābūt ietvei, kā arī

nenosaka ar kādu segumu tai jābūt. Līdz ar to brauktuve no ietves tiek nodalīta, piemēram, ar paaugstinājumu, bortakmeni, metāla nožogojumu, proti,

ceļa būvniecības procesā tiek panākts, ka brauktuves un ietves robežas ir vizuāli viegli uztverami.

Lietā esošajos fotoattēlos redzams, ka strīdus teritorijā nav uzstādītas ceļa zīmes, kas minēto vietu apzīmētu par stāvlaukumu un atļautu

transportlīdzekļus novietot stāvēšanai, kā arī minētā vieta nav ceļa paplašinājums, līdz ar to tā ir izmantojama gājēju kustībai.

Tiesas kolēģija atzīst par pareizu rajona tiesas secinājumu, ka stāvēšanas aizliegums uz ietvēm ir vērsts uz to, lai nodrošinātu gājējiem brīvu un

netraucētu pārvietošanos. Tas, ka transportlīdzekļa vadītājiem ar to samazinās ērtības savu transportlīdzekļu novietošanai, nekāda ziņā nav pretrunā ar

ceļu satiksmes tiesisko regulējumu.

Tiesas kolēģija secina, ka likumdevējs, nosakot ierobežojumu stāvēt uz ietvēm, jau ir ietvēris tajā ietves funkcionālo nozīmīgumu. Tādējādi

argumenti, ka nevienam daudzdzīvokļu nama iedzīvotājam netraucēja sūdzības iesniedzēja novietotais transportlīdzeklis, neizslēdz ietves izmantošanas

mērķi un neatļauj pārkāpt Ceļu satiksmes noteikumus.

Tiesas kolēģija nekonstatē /pers. A/ Satversmē garantēto tiesību uz īpašumu pārkāpumu, jo Ceļu satiksmes noteikumi ir saistoši arī privātpersonām,

uz kuru zemesgabala domājamās daļas atrodas publiski pieejami ceļi un ietves.

Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka apelācijas sūdzībai pievienotajos attēlos transportlīdzekļi novietoti stāvēšanai līdzīgi kā izskatāmajā lietā, taču

policijas darbinieki minēto transportlīdzekļu vadītājiem sodus neuzliek.

Tiesas kolēģija uzskata, ka sūdzībai pievienotajos attēlos fiksēto automašīnu novietošana nav attiecināma uz izskatāmās lietas apstākļiem.

Savukārt no Rīgas domes satiksmes departamenta 2017.gada 23.marta paziņojuma, tiesas kolēģijas ieskatā, nevar izdarīt viennozīmīgu secinājumu,

kad un kādas tieši gājēju ietves /adrese/ uzbūve veikta ārpus ielu sarkanajām līnijām. Turklāt nav nozīmes vai ietve uzbūvēta sarkanās līnijas robežās vai

nē, Ceļu satiksmes noteikumi aizliedz transportlīdzekli novietot uz ietves.

Tiesas kolēģija atzīst, ka personas nevainīgums tiek prezumēts, ja nav pierādījumu par pretējo. Tiesai ir jāinterpretē šaubas par labu privātpersonai

tikai tad, ja, novērtējot visus lietā esošos pierādījumus, tiesa nevar nonākt pie pārliecības par personas vainu administratīvā pārkāpuma izdarīšanā.

Izskatāmajā lietā administratīvā pārkāpuma izdarīšana ir pierādīta, vērtējot visus lietā esošos pierādījumu kopumā, tie ir pietiekami, pieļaujami un ticami,

lai novērstu jebkādas šaubas par to, ka /pers. A/ izdarīja administratīvo pārkāpumu, kas paredzēts LAPK 149.10panta ceturtās daļas 5.punktā. Tas, ka

sūdzības iesniedzējs pauž atšķirīgu viedokli par rajona tiesas spriedumā sniegto vērtējumu, nevar būt par pamatu rajona tiesas sprieduma atcelšanai.

R e z o l u t ī v ā d a ļ a

[9] Pamatojoties uz LAPK 289.12panta otrās daļas 1.punktu, 289.21 un 289.22pantu, tiesas kolēģija

n o s p r i e d a

Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesas 2017.gada 6.marta spriedumu atstāt negrozītu, bet /pers. A/ apelācijas sūdzību noraidīt.

Spriedums nav pārsūdzams un stājas spēkā tā sastādīšanas dienā.

Tiesnese S.Gļazere

Tiesnese I.Amoliņa

Tiesnese I.Vīgante