Legislator Case Law & Legislation
A420194119 / SKA-1563-19 ECLI:LV:AT:2019:0920.A420194119.12.L AI generated

Supreme Court reverses lower court dismissal of damages claim due to ambiguous withdrawal of request.

Case Number A420194119 / SKA-1563-19
Court / Authority
Jurisdiction Latvia (LV)
Decision Date
Outcome Partially Allowed

Legislator summary

AI generated

The Supreme Court of Latvia reversed the lower court's decision dismissing a portion of a damages claim for legal aid costs. The lower court had rejected the claim because the applicant failed to clarify whether the 10,000 euro request was withdrawn or merely reduced, creating ambiguity. The Supreme Court held that the applicant's arguments clearly indicated a total withdrawal, requiring the lower court to apply the specific procedural rule for withdrawn requests rather than dismissing the claim outright.

Legislator headnote

AI generated

Administratīvā procesa likuma 191.panta 13.punkts; 323.panta 2. un 3.punkts; 324.panta 1.punkts: When a party's intent to withdraw a claim is ambiguous but contextually clear, the court must ascertain the true intent before applying dismissal rules for withdrawn claims.

Keywords

AI generated
administrative procedure law damages claim dismissal legal aid costs withdrawal of claim procedural defect lower court error ambiguity resolution

Cited Legislation

AI generated
Administratīvā procesa likuma 191.panta 13.punkts
Administratīvā procesa likuma 323.panta 2. un 3.punkts
Administratīvā procesa likuma 324.panta 1.punkts

Cited Case Law

AI generated

Need to analyze how this precedent applies to your matter?

Cross-reference this judgment against statutes, commentaries, and subsequent citing case law inside Legislator AI.

Open in Legislator →

Full text

ECLI:LV:AT:2019:0920.A420194119.12.L

Nr. A420194119, SKA-1563/2019

Administratīvo lietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

LĒMUMS

Rīgā 2019.gada 20.septembrī

Tiesa šādā sastāvā: senatori Dzintra Amerika, Valters Poķis, Rudīte Vīduša

rakstveida procesā izskatīja /pers. A/ blakus sūdzību par Administratīvās rajona tiesas tiesneša 2019.gada 2.jūlija lēmumu daļā.

Aprakstošā daļa

[1] Pieteicējs /pers. A/ vērsās tiesā ar pieteikumu, kurā citstarp lūgts atlīdzināt zaudējumus – 3,50 euro par Latvijas Nacionālā mākslas muzeja

izstādes biļeti un 10 000 euro par advokāta pakalpojumiem.

[2] Ņemot vērā, ka nebija ievērotas Administratīvā procesa likuma 186.panta prasības, ar Administratīvās rajona tiesas tiesneša 2019.gada

20.maija lēmumu pieteikums minētajā daļā atstāts bez virzības, nosakot termiņu trūkumu novēršanai – prasījuma precizēšanai, uzliekot pieteicējam

pienākumu norādīt, vai zaudējumi 10 000 euro apmērā par advokāta pakalpojumiem ir saistīti ar juridisko palīdzību, kas pieteicējam sniegta, vēršoties

tiesā (tiesāšanās izdevumi), norādot tos izdevumus, kas pieteicējam jau zināmi un, ja iespējams, prognozējamos izdevumus, pievienojot pierādījumus par

zaudējumu esību (maksājuma dokumentus, kas apliecina 3,50 euro par izstādes biļeti un 10 000 euro par advokāta pakalpojumiem).

[3] Ar Administratīvās rajona tiesas tiesneša 2019.gada 2.jūlija lēmumu pieteicēja pieteikums minētajā daļā tika atzīts par neiesniegtu un atdots

pieteicējam. Tiesnesis konstatējis, ka pieteicējs nav noteiktajā termiņā novērsis norādītos trūkumus, jo nav norādījis, vai mantiskie zaudējumi 10 000

euro apmērā par advokāta pakalpojumiem ir saistīti ar juridisko palīdzību, kas pieteicējam sniegta, vēršoties tiesā (tiesāšanās izdevumi), nav norādījis tos

izdevumus, kas pieteicējam ir jau zināmi un, iespējams, prognozējamos izdevumus, kā arī nav pievienojis pierādījumus par zaudējumu esību, proti,

maksājuma dokumentus, kas apliecina 3,50 euro par izstādes biļeti un 10 000 euro par advokāta pakalpojumiem, samaksu.

[4] Pieteicējs par tiesneša 2019.gada 2.jūlija lēmumu minētajā daļā iesniedza blakus sūdzību, kas pamatota ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[4.1] Ir nepamatoti uzskatīts par neiesniegtu prasījums par zaudējumu atlīdzinājumu 3,50 euro apmērā par izstādes biļeti, jo pieteicējs ir iesniedzis

videoierakstu, kas apstiprina biļetes iegādi. Tiesneša lēmumā iesniegtie pierādījumi nav vērtēti.

[4.2] Ir nepamatoti uzskatīts par neiesniegtu prasījums par zaudējumu atlīdzinājumu 10 000 euro apmērā par advokāta pakalpojumiem, jo

pieteicējs iesniegumā par trūkumu novēršanu šo prasījumu grozīja (atcēla pilnībā), tāpēc tiesnesim nebija tiesību šī trūkuma izvērtēšanu turpināt.

[4.3] Tiesnesis nav izlēmis pārējos pieteicēja prasījumus.

Motīvu daļa

[5] No tiesneša lēmuma par pieteikuma uzskatīšanu par neiesniegtu kopsakarā ar lēmumu par pieteikuma atstāšanu bez virzības redzams, ka

pieteicēja prasījums par 3,50 euro atlīdzinājumu ir uzskatīts par neiesniegtu, jo nav iesniegti pierādījumi par izstādes biļetes iegādi.

Senāts norāda, ka pierādījumu neesība kāda fakta apstiprināšanai nevar būt pamats pieteikuma atstāšanai bez virzības, jo šāda prasība neizriet no

tiesību normām.

Administratīvā procesa likuma 192.panta pirmā daļa paredz, ka tiesnesis pieteikumu atstāj bez virzības, ja pieteikums citstarp neatbilst šā likuma

186.panta prasībām (1.punkts), vai pieteikumam nav pievienoti visi šā likuma 187.panta pirmajā un otrajā daļā minētie dokumenti (2.punkts).

Administratīvā procesa likuma 187.panta pirmās daļas 3.punkts noteic, ka pieteikumam pievieno dokumentus, kas pamato apstākļus, uz kuriem

pamatots prasījums. Panta otrā daļa regulē jautājumus par norakstu iesniegšanu.

Savukārt Administratīvā procesa likuma 186.panta (ar kuru tiesnesis pamatojis lēmumu par pieteikuma atstāšanu bez virzības šajā daļā) otrā daļa

reglamentē pieteikuma saturu. Panta otrās daļas 5.punkts paredz, ka pieteikumā norāda pieteikuma pamatu un pierādījumus, ja tādi ir viņa rīcībā.

Kā redzams no iepriekšminētajām normām, likums neprasa pieteikumā norādīt uz pierādījumiem, kas pierāda pieteikuma pamatu, tādējādi, vēl jo

vairāk, pieteicējam nav pienākuma iesniegt šādus pierādījumus.

Šāds pienākums pieteicējam neizriet arī no likuma 187.panta pirmās daļas 3.punkta. Senāts, piemērojot šo normu, ir norādījis, ka pieteikuma

atstāšana bez virzības – kā procesu kavējoša rīcība – attaisnojama vienīgi tad, ja kāda dokumenta trūkums liedz tiesai izdarīt izsvērtu izvēli starp

Administratīvā procesa likuma 190.panta pirmajā daļā paredzētajiem lēmumiem (Senāta 2016.gada 7.marta lēmuma lietā Nr. SKA-796/2016 (6-7-

0009-15) 8.punkts). Tas faktiski nozīmē, ka pieteikuma atstāšanas bez virzības viens no mērķiem ir pārliecināties par to, vai pieteikumam ir dodama

turpmāka virzība tiesā, proti, vai nepastāv šķēršļi pieteikuma izskatīšanai tiesā. Par šādiem šķēršļiem uzskatāmi Administratīvā procesa likuma 191.panta

pirmajā daļā norādītie pamati atteikumam pieņemt pieteikumu, valsts nodevas nesamaksāšana u.c. Taču pierādījumu neesamība nav šķērslis pieteikuma

izskatīšanai tiesā, bet gan ir pamats pieteikuma noraidīšanai, izskatot lietu pēc būtības. Proti, tikai izskatot lietu pēc būtības, tiesa pārbauda pierādījumus

un novērtē tos, kā rezultātā tiesa var arī atzīt, ka pieteicēja norādītie apstākļi nav pierādīti.

Ievērojot minēto, tiesnesis nepamatoti ir atstājis bez virzības pieteicēja pieteikumu šajā daļā, secīgi – arī lēmums par pieteikuma uzskatīšanu par

neiesniegtu šajā daļā ir nepamatots. Tādējādi rajona tiesas tiesneša lēmums šajā daļā ir atceļams un jautājums par prasījuma virzību nododams jaunai

izskatīšanai Administratīvajai rajona tiesai.

[6] Lai arī, ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, tam nav nozīmes, tomēr Senāts norāda, ka pieteicējs, novēršot trūkumus, bija iesniedzis

videoierakstu, kas, pieteicēja ieskatā, apstiprina samaksas faktu par izstādes biļetes iegādi. Tādējādi pieteicējs nav ignorējis rajona tiesas tiesneša

lēmumu par pieteikuma attiecīgajā daļā atstāšanu bez virzības, bet ir norādījis uz pierādījumiem, kas, pieteicēja ieskatā, apliecina zaudējumu esību. Šādos

apstākļos tiesneša secinājums, ka pieteicējs nav iesniedzis pierādījumus, kas apliecina zaudējumu rašanos, ir nepamatots, jo pieteicējs uz šādiem

pierādījumiem ir tieši norādījis.

Savukārt apstāklis, ka, tiesas ieskatā, iesniegtie pierādījumi neapliecina zaudējumu esību, nevar būt pamats attiecīgā prasījuma atzīšanai par

neiesniegtu. Kā jau minēts, secinājumu par to, vai attiecīgie pierādījumi apliecina zaudējumu esību, var izdarīt, tikai izskatot lietu pēc būtības, attiecīgi

apmierinot vai noraidot prasījumu par atlīdzinājumu.

[7] Attiecībā uz prasījumu par zaudējumu atlīdzinājumu par advokāta pakalpojumiem iesniegumā par trūkumu novēršanu pieteicējs norādījis, ka

„par advokāta pakalpojumiem atceltā mana prasījuma summa 10 000 EUR bija kļūdaina, jo nebija ņemti vērā Ministru kabineta noteikumu „Noteikumi

par privātpersonai atlīdzināmo juridiskās palīdzības izmaksu maksimālo apmēru” maksimālie apmēri”.

No minētā nevar viennozīmīgi izsecināt pieteicēja vēlmi, proti, vai prasījums tika grozīts, samazinot zaudējumu summu līdz Ministru kabineta

noteikumos minētajam slieksnim, vai pieteicējs atteicies no attiecīgā prasījuma vispār. Lai arī minētā pieteicēja norāde nav skaidra, un neizpilda lēmumā

par atstāšanu bez virzības noteikto pienākumu precizēt prasījumu, tostarp norādot zaudējumu veidu un apmēru, tomēr tiesneša lēmums par attiecīgā

prasījuma atzīšanu par neiesniegtu ir pārsteidzīgs. Ņemot vērā, ka no pieteicēja norādītā varēja pamatoti rasties šaubas, vai attiecīgais prasījums tiek

uzturēts, tiesnesim būtu lietderīgi noskaidrot pieteicēja patieso vēlmi, īpaši ņemot vērā, ka Administratīvā procesa likuma 191.panta pirmās daļas

13.punkts paredz atšķirīgu pieteikuma virzību gadījumā, ja pieteicējs no tā atteicies.

No pieteicēja blakus sūdzības argumentiem izriet pietiekami skaidra pieteicēja vēlme atteikties no prasījuma par zaudējumu atlīdzinājumu 10 000

euro apmērā par advokāta pakalpojumiem. Proti, lai arī pieteicējs ir norādījis, ka viņš šo prasījumu ir grozījis, tomēr iekavās ir paskaidrots, ka viņš šo

prasījumu ir atcēlis pilnībā, tālāk norādot, ka tas tiesnesim bija šķērslis turpmākai trūkumu izvērtēšanai.

Šādos apstākļos rajona tiesas tiesneša lēmums šajā daļā ir atceļams un jautājums ar Senāta lēmumu ir izlemjams pēc būtības, atsakoties pieņemt

pieteikumu, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 191.panta pirmās daļas 13.punktu, kas noteic, ka tiesnesis atsakās pieņemt pieteikumu, ja

pieteicējs atteicies no pieteikuma, pirms tiesnesis ir pieņēmis lēmumu par pieteikuma pieņemšanu un lietas ierosināšanu.

[8] Pieteicējs blakus sūdzībā norādījis, ka tiesa nav izlēmusi pārējos pieteicēja prasījumus, tomēr nav norādīts, kādi tieši prasījumi, pieteicēja

ieskatā, nav izlemti. Turklāt šīs blakus sūdzības tiesvedības ietvaros tiek skatīts rajona tiesas tiesneša lēmums daļā, ar kuru tika uzskatīts par neiesniegtu

pieteicēja pieteikums daļā. Tādējādi nav skaidra minētā pieteicēja argumenta saistība ar izskatāmo jautājumu, uz šādu saistību nav norādījis arī pats

pieteicējs. Tādējādi minētais pieteicēja arguments atzīstams par acīmredzami nepamatotu.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 191.panta pirmās daļas 13.punktu, 323.panta pirmās daļas 2. un 3.punktu un 324.panta pirmo

daļu, Senāts

nolēma

Atcelt Administratīvās rajona tiesas tiesneša 2019.gada 2.jūlija lēmumu daļā, ar kuru atzīts par neiesniegtu /pers. A/ pieteikums daļā par zaudējumu

– 3,50 euro par Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstādes biļeti – atlīdzinājumu, un nodot jautājumu par lietas virzību šajā daļā jaunai izskatīšanai

Administratīvajai rajona tiesai.

Atcelt Administratīvās rajona tiesas tiesneša 2019.gada 2.jūlija lēmumu daļā, ar kuru atzīts par neiesniegtu /pers. A/ pieteikums daļā par zaudējumu

– 10 000 euro par advokāta pakalpojumiem – atlīdzinājumu.

Atteikties pieņemt /pers. A/ pieteikumu daļā par zaudējumu – 10 000 euro par advokāta pakalpojumiem – atlīdzinājumu.

Lēmums nav pārsūdzams.

Dz. Amerika V. Poķis R. Vīduša