Supreme Court quashes lower court ruling for failure to address legal framework changes regarding utility service restoration obligations.
Legislator summary
AI generatedThe Supreme Court of Latvia quashed the Regional Court's judgment, ordering a retrial in the appellate instance. The plaintiff argued that the defendant failed to restore utility connections despite prior ownership debts, while the defendant relied on the lack of unified national regulations for water and energy services at the time. The court found the lower court's decision legally flawed because it ignored significant legislative changes in the water sector and failed to explain how the defendant's obligations were affected by these regulatory shifts.
Legislator headnote
AI generatedCivil Procedure Law Art. 458; Civil Procedure Law Art. 474: A lower court judgment must be quashed if the appellate court fails to address relevant changes in the legal framework governing the parties' obligations, thereby rendering the decision legally unsound.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedCited Case Law
AI generatedFull text
ECLI:LV:AT:2018:0322.C30298815.1.S
Lieta Nr. C30298815
SKC-104/2018
Civillietu departaments
Latvijas Republikas Augstākā tiesa
SPRIEDUMS
Rīgā 2018.gada 22.martā
Augstākā tiesa šādā sastāvā:
tiesnese referente Ināra Garda,
tiesnese Vanda Cīrule,
tiesnese Ļubova Kušnire
izskatīja rakstveida procesā civillietu sakarā ar prasītājas /pers. B/ kasācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2016.gada
19.aprīļa spriedumu /pers. B/ prasībā pret dzīvokļu īpašnieku kooperatīvo sabiedrību „Ziedu muiža” par pienākuma uzlikšanu atjaunot elektroenerģijas
pieslēgumu un karstā ūdens padevi dzīvoklim.
Aprakstošā daļa
[1] Nekustamais īpašums /adrese A/, kadastra numurs /numurs A/, kas sastāv no zemes gabala ar kopējo platību 6089 m2, uz kura atrodas
daudzdzīvokļu dzīvojamā māja (būves kadastra apzīmējums /numurs A/), ierakstīts Rīgas pilsētas zemesgrāmatas nodalījumā Nr. /numurs A/un
2004.gada 29.novembrī sadalīts 98 dzīvokļu īpašumos ar kopējo platību 11202,6 m2.
Dzīvokļa īpašums Nr. /numurs/, /adrese A/, kadastra numurs /numurs B/, ar platību 56,5 m2 un pie tā piederošajām kopīpašuma 565/112026
domājamām daļām no daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas un zemes gabala, 2004.gada 27.decembrī ierakstīts Rīgas pilsētas zemesgrāmatas nodalījumā
Nr. /numurs B/. Pamatojoties uz Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2013.gada 5.augusta lēmumu lietā Nr. C04248613, 2014.gada
14.februārī īpašuma tiesības uz minēto dzīvokļa īpašumu nostiprinātas /pers. B/.
[2] Dzīvokļu īpašnieku kooperatīvā sabiedrība „Ziedu muiža” (turpmāk – DzĪKS „Ziedu muiža”) un 57 dzīvokļu īpašumu īpašnieki 2009.gada
26.aprīlī noslēdza „daudzdzīvokļu mājas kopīpašumā esošās daļas pārvaldīšanas un apsaimniekošanas” līgumu Nr. 1, ar kuru dzīvokļu īpašnieki
pilnvaroja DzĪKS „Ziedu muiža” kā pārvaldnieci pārvaldīt, uzturēt un apsaimniekot „nekustamā īpašuma, kas atrodas /adrese A/, un sastāv no zemes
gabala 6089 m2 platībā, 13 stāvu daudzdzīvokļu dzīvojamās ēkas un ar to funkcionāli saistītajām būvēm – 12904,1 m2, kopīpašumā esošo daļu” (lietas
23.-32.lp.).
[3] /pers. B/ 2014.gada 23.decembrī cēlusi tiesā prasību pret DzĪKS „Ziedu muiža” par dzīvokļu īpašnieku kopības lēmuma atzīšanu par spēkā
neesošu, pienākuma uzlikšanu atjaunot elektroenerģijas pieslēgumu un karstā ūdens padevi dzīvoklim, morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu.
Prasības pieteikumā un tā vēlākos precizējumos norādīti šādi apstākļi un pamatojums.
[3.1] Prasītāja 2013.gada 25.martā notikušajā izsolē nosolīja augstāko cenu par dzīvokļa īpašumu Nr. /numurs/, /adrese A/. Ar likumīgā spēkā
stājušos Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2013.gada 5.augusta lēmumu lietā Nr. C04248613 apstiprināts minētā nekustamā īpašuma izsoles
akts, nekustamais īpašums nostiprināts uz ieguvējas vārda, dzēstas visas zemesgrāmatas nodalījumā uz nekustamo īpašumu ierakstītās parādu saistības un
aizlieguma atzīmes, un ieguvēja ievesta nekustamā īpašuma valdījumā.
Pārņemot valdījumā dzīvokli, prasītāja konstatēja, ka tam pārtraukta elektroenerģijas piegāde un atslēgta karstā ūdens padeve. Vēlāk prasītāja
uzzināja, ka elektroenerģijas un karstā ūdens padeve tika atslēgta sakarā ar iepriekšējā dzīvokļa īpašnieka parādu.
[3.2] Atbilstoši 2009.gada 26.aprīlī noslēgtā nekustamā īpašuma pārvaldīšanas līguma 2.1.2.punktam atbildētājai kā pārvaldniecei ir pienākums
īpašnieku vārdā slēgt līgumus ar komunālo pakalpojumu sniedzējiem, tostarp ar AS „Latvenergo” un AS „Rīgas siltums”, kā arī pastāvīgi nodrošināt šos
pakalpojumus ne tikai daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas koplietošanas telpās, bet arī dzīvokļos. Prasītāja vērsās pie atbildētājas ar lūgumu atjaunot viņas
dzīvoklim attiecīgus pakalpojumus, taču atbildētāja atteicās to darīt bez iepriekšējas atlīdzības 1400 EUR samaksas. Atbildētājas atteikums pamatots ar
dzīvokļu īpašnieku kopības 2014.gada 5.maija lēmumu, ar kuru noteikts vienreizējs maksājums 1400 EUR par komunālo pakalpojumu pieslēgšanu tiem
dzīvokļiem, kuriem tie ir atslēgti parādu dēļ ilgāk par 3 mēnešiem. Turklāt minētais lēmums attiecināts ne tikai uz dzīvokļu īpašniekiem, kuriem ir iekrājies
parāds, bet arī uz „jaunajiem dzīvokļu īpašniekiem, kuri iegādājušies dzīvokli ar parādiem”.
Šāds dzīvokļu īpašnieku kopības lēmums ir prettiesisks un nevar būt saistošs prasītājai.
Pirmkārt, ar jau minēto likumīgā spēkā stājušos Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2013.gada 5.augusta lēmumu lietā Nr. C04248613
prasītājas dzīvokļa īpašumam ir dzēstas visas parādu saistības un aizlieguma atzīmes. Prasītāja nav uzņēmusies atbildību par iepriekšējā dzīvokļa īpašnieka
parādiem un mantiskā rakstura saistībām ar atbildētāju.
Otrkārt, konkrētajā gadījumā prasītāja ir patērētāja, bet atbildētāja ir pakalpojuma sniedzēja. Nav saprotams, kāpēc prasītājai būtu jāmaksā tik
neadekvāti lielu un ekonomiski nekādā veidā nepamatotu summu par elektroenerģijas pieslēguma un karstā ūdens padeves atjaunošanu dzīvoklim.
Treškārt, bez elektrības un karstā ūdens padeves dzīvokļa normāla ekspluatācija ir ievērojami apgrūtināta, turklāt arī pats dzīvoklis ātri bojājas, kas
tādējādi aizskar prasītājas valdījuma tiesības.
Līdz ar to dzīvokļu īpašnieku kopības 2014.gada 5.maija lēmums noteikt vienreizēju maksājumu 1400 EUR par komunālo pakalpojumu
pieslēgšanu tiem dzīvokļiem, kuriem tie ir atslēgti ilgāk par 3 mēnešiem, atzīstams par spēkā neesošu. Vienlaikus atbildētājai uzliekams pienākums
atjaunot prasītājas dzīvoklim elektroenerģijas pieslēgumu un karstā ūdens padevi.
[3.3] Dzīvojamā mājā nav dabasgāzes pieslēguma. Bez elektroenerģijas un karstā ūdens padeves nav iespējams veikt nepieciešamo dzīvokļa
remontu, gatavot ēdienu, lietot sadzīves tehniku utt. Tā kā atbildētāja, neatjaunodama bez tiesiska pamata prasītājas dzīvoklim elektroenerģijas
pieslēgumu un karstā ūdens padevi, ilgstoši liedz prasītājai iespēju pilnvērtīgi lietot savu īpašumu, viņa atrodas pastāvīgā stresā, kas negatīvi ietekmē viņas
veselību. Tādējādi no atbildētājas par labu prasītājai piedzenama morālā kaitējuma atlīdzība 1400 EUR.
[3.4] Prasība pamatota ar Civillikuma 1., 914.-916., 1415., 1635., 1779. un 2391.pantu, Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 3. un 6.pantu,
Dzīvokļa īpašuma likuma 9., 10.pantu un 16.panta ceturto daļu.
[4] Ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2015.gada 19.oktobra spriedumu prasība apmierināta daļēji:
1) atbildētājai uzlikts par pienākumu 30 dienu laikā atjaunot dzīvoklim Nr. /numurs/, /adrese A/, elektroenerģijas pieslēgumu un karstā ūdens
padevi;
2) no atbildētājas par labu prasītājai piedzīti tiesas izdevumi 75,84 EUR un par labu valstij – ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi 19,75 EUR;
3) prasība daļā par dzīvokļu īpašnieku kopības lēmuma atzīšanu par spēkā neesošu un morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu noraidīta.
[5] Izskatījusi lietu sakarā ar atbildētājas apelācijas sūdzību prasības apmierinātajā daļā un prasītājas pretapelācijas sūdzību daļā par tiesāšanās
izdevumu piedziņu, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija ar 2016.gada 19.aprīļa spriedumu prasību noraidījusi un piedzinusi no prasītājas par labu
atbildētājai tiesas izdevumus 75,98 EUR un ar lietas vešanu saistītos izdevumus 816,75 EUR.
Spriedums pamatots ar šādiem argumentiem.
[5.1] Nav strīda, ka atbildētāja ir nekustamā īpašuma /adrese A/, pārvaldniece, bet prasītājai no 2014.gada 14.februāra pieder dzīvokļa īpašums
Nr. /numurs/ attiecīgajā dzīvojamā mājā. Pušu tiesiskās attiecības regulē Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likums un 2009.gada 26.aprīlī noslēgtais
pārvaldīšanas līgums.
Tāpat nav strīda, ka elektroenerģijas pieslēgums un karstā ūdens padeve strīdus dzīvoklim tika atslēgta tiesīgi sakarā ar minētā dzīvokļa iepriekšējā
īpašnieka parādu.
[5.2] Prasītāja uzskata, ka atbildētājai uzliekams pienākums atjaunot elektroenerģijas pieslēgumu un karstā ūdens padevi prasītājas dzīvoklim bez
atlīdzības.
Tomēr šāds atbildētājas pienākums neizriet nedz no likuma, nedz no pārvaldīšanas līguma.
Patērētāju tiesību aizsardzības likums nenoteic dzīvokļa īpašnieka tiesības prasīt pakalpojuma, t.sk., elektroenerģijas pieslēguma un karstā ūdens
padeves bezmaksas atjaunošanu.
No Dzīvokļa īpašuma likuma 16.panta otrās daļas izriet, ka dzīvokļu īpašnieku kopības kompetencē ietilpst jebkuru lēmumu, kas attiecas uz
konkrēto nekustamo īpašumu, pieņemšana. Atbilstoši šā panta trešajai daļai dzīvokļu īpašnieku kopības lēmums ir saistošs ikvienam dzīvokļa īpašniekam.
Savukārt minētā panta ceturtā daļa piešķir tiesai tiesības atzīt dzīvokļu īpašnieku kopības lēmumu par spēkā neesošu.
Atbildētāja pieprasa no prasītājas samaksu par elektroenerģijas pieslēguma un karstā ūdens padeves atjaunošanu, pamatojoties uz attiecīgu
dzīvokļu īpašnieku kopības lēmumu. Proti, 2014.gada 5.maijā tika sasaukta dzīvokļu īpašnieku kopsapulce, kurā piedalījās 16 dzīvokļu īpašnieki, tostarp
prasītāja. Viens no kopsapulcē apspriežamajiem jautājumiem bija komunālo pakalpojumu pieslēgšanas maksa. 15 dzīvokļu īpašnieki nobalsoja „par”, 1 –
„pret” vienreizēja maksājuma 1400 EUR noteikšanu par komunālo pakalpojumu pieslēgšanu tiem dzīvokļiem, kuriem tie ir atslēgti ilgāk par 3 mēnešiem,
paredzot šādu maksājumu arī attiecībā uz jaunajiem īpašniekiem, kuri iegādājušies dzīvokli ar parādu.
Nav pamata apšaubīt šāda dzīvokļu īpašnieku kopības lēmuma tiesiskumu, jo pirmās instances tiesas spriedums prasības noraidītajā daļā (par
minētā dzīvokļu īpašnieku kopības lēmuma atzīšanu par spēkā neesošu) apelācijas kārtībā nav pārsūdzēts.
Atbildētājas kā pārvaldnieces pienākums veikt nekustamā īpašuma pārvaldīšanu, uzturēšanu un apsaimniekošanu atbilstoši dzīvokļu īpašnieku
kopības lēmumiem izriet no Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 14.panta pirmās daļas un 2009.gada 26.aprīlī noslēgtā pārvaldīšanas līguma
2.1.1.punkta. Līdz ar to dzīvokļu īpašnieku kopības 2014.gada 5.maija lēmums par komunālo pakalpojumu pieslēgšanas maksas noteikšanu ir saistošs
ne tikai dzīvokļu īpašniekiem, bet arī atbildētājai kā pārvaldniecei.
Prasītāja nedz prasības pieteikumā, nedz paskaidrojumos sakarā ar apelācijas sūdzību nav norādījusi nevienu tiesību normu vai faktisko apstākli,
kādēļ minētais dzīvokļu īpašnieku kopības lēmums uz viņu nebūtu attiecināms. Apstāklis vien, ka ar likumīgā spēkā stājušos Rīgas apgabaltiesas Civillietu
tiesas kolēģijas 2013.gada 5.augusta lēmumu lietā Nr. C04248613 prasītājas dzīvokļa īpašumam ir dzēstas visas parādu saistības un aizlieguma atzīmes,
pats par sevi nenozīmē viņas atbrīvošanu no dzīvokļu īpašnieku kopības lēmumu pildīšanas. Arī tas, ka prasītāja ir dzīvokļa īpašuma labticīga ieguvēja,
neatbrīvo viņu no pienākuma pildīt dzīvokļu īpašnieku kopības lēmumus.
Tā kā atbildētājai ir tiesisks pamats pieprasīt no prasītājas komunālo pakalpojumu pieslēgšanas maksu 1400 EUR, prasība ir noraidāma. Turklāt
prasītājai ir iespējas brīvi izvēlēties tādus pakalpojuma sniedzējus elektroenerģijas pieslēguma un karstā ūdens padeves atjaunošanai, kas specializējas
šajās jomās un kam ir attiecīgi sertificēti speciālisti, kā arī zemākas izmaksas.
[5.3] Jāpiekrīt apelācijas sūdzības argumentiem, ka, noraidot prasījumu par dzīvokļu īpašnieku kopības lēmuma atzīšanu par spēkā neesošu, jo tas
celts pret neīsto atbildētāju, pirmās instances tiesai nebija pamata pievērsties šā lēmuma tiesiskuma izvērtējumam.
[6] Par minēto spriedumu prasītāja iesniegusi kasācijas sūdzību, kurā lūgusi spriedumu atcelt un nodot lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instances
tiesā.
Kasācijas sūdzība pamatota ar tālāk norādītajiem argumentiem.
[6.1] Apelācijas instances tiesa nepareizi piemērojusi Dzīvokļa īpašuma likuma 16.panta trešo un ceturto daļu, pārkāpusi Civilprocesa likuma
426.pantu un tādēļ nonākusi pie nepareiza secinājuma, ka dzīvokļu īpašnieku kopības 2014.gada 5.maija lēmums par komunālo pakalpojumu
pieslēgšanas maksas noteikšanu pusēm ir saistošs.
Pirmkārt, Civillietu tiesas kolēģija nav ņēmusi vērā, ka Dzīvokļa īpašuma likuma 16.panta trešajā daļā ir ietverts konkrēts priekšnoteikums tam, lai
dzīvokļu īpašnieku kopības lēmums būtu uzskatāms par saistošu ikvienam dzīvokļa īpašniekam. Proti, nepieciešams, lai „par” nobalso dzīvokļu īpašnieki,
kas pārstāv vairāk nekā pusi no dzīvojamā mājā esošajiem dzīvokļu īpašumiem, izņemot tos gadījumus, kuros šā likuma 17.pantā paredzēts cits lēmuma
pieņemšanai nepieciešamais balsu skaits vai lielāku nepieciešamo balsu skaitu noteikusi pati dzīvokļu īpašnieku kopība.
Konstatējot, ka 2014.maija 5.maija dzīvokļu īpašnieku „atkārtotajā” kopsapulcē piedalījās vien 16 dzīvokļu īpašnieki, kas ir krietni mazāk par pusi
no dzīvojamā mājā esošajiem dzīvokļu īpašumiem, apelācijas instances tiesai nebija pamata atzīt, ka tādā kopsapulcē vispār varēja būt pieņemts ikvienam
dzīvokļa īpašniekam saistošs dzīvokļu īpašnieku kopības lēmums. Dzīvokļa īpašuma likums neparedz dzīvokļu īpašnieku „atkārtotās” kopsapulces
sasaukšanu kā līdzekli kvoruma neesības tiesisko seku labošanai.
Otrkārt, Dzīvokļa īpašuma likuma 16.panta ceturtajā daļā noteiktā dzīvokļu īpašnieku kopības lēmumu apstrīdēšanas kārtība attiecas tikai uz
tādiem lēmumiem, kuri tika pieņemti ar šā panta trešajā daļā noteikto balsu vairākumu. Proti, faktiski nav pamata apstrīdēt tādu lēmumu, kas atbilstoši
Dzīvokļa īpašuma likuma 16.panta trešajai daļai nerada tiesiskas sekas nepieciešamā kvoruma neesības dēļ.
Tādējādi konkrētajā gadījumā, pretēji apelācijas instances tiesas konstatētajam, nav nekādas tiesiskās nozīmes apstāklim, ka pirmās instances tiesa
noraidīja prasījumu par dzīvokļu īpašnieku kopības lēmuma atzīšanu par spēkā neesošu, jo tas bija celts pret neīsto atbildētāju, un spriedums šajā daļā
apelācijas kārtībā netika pārsūdzēts. Šādam lēmumam nav saistoša spēka uz likuma pamata.
[6.2] Civillietu tiesas kolēģija pārkāpusi Civilprocesa likuma 190.pantu.
Pirmkārt, apelācijas instances tiesa, atzīdama prasītājas tiesības brīvi izvēlēties citu pakalpojuma sniedzēju, sprieduma motīvu daļā vispār nav
norādījusi tādas materiālo tiesību normas, kas: 1) dotu prasītājai tiesības atkāpties no dzīvokļu īpašnieku kopības noslēgtā pārvaldīšanas līguma un
izvēlēties citu pakalpojuma sniedzēju; 2) liegtu prasītājai prasīt šā līguma izpildi; 3) dotu atbildētājai tiesības atkāpties no pārvaldīšanas līguma
2.1.2.punktā noteiktā pienākuma (īpašnieku vārdā slēgt līgumus ar komunālo pakalpojumu sniedzējiem un nodrošināt pastāvīgu komunālo pakalpojumu
piegādi īpašniekiem) izpildes.
Otrkārt, Civillietu tiesas kolēģija nav ņēmusi vērā apstākli, ka atbildētājas paskaidrojumi apelācijas instances tiesā ir pretrunā ar pirmās instances
tiesas spriedumā fiksēto atbildētāja pozīciju. Proti, apelācijas instances tiesā atbildētāja mēģināja ekonomiski pamatot iespējamās komunālo pakalpojumu
pieslēgšanas izmaksas prasītājas dzīvoklim (tā arī neuzrādot pat aptuvenu izmaksu aprēķinu), bet pirmās instances tiesā atbildētājas pozīcija bija
pamatota tikai un vienīgi ar dzīvokļu īpašnieku kopības gribu, pat nemēģinot to ekonomiski pamatot.
[7] Paskaidrojumus sakarā ar kasācijas sūdzību atbildētāja nav iesniegusi.
Motīvu daļa
[8] Pārbaudījusi sprieduma likumību attiecībā uz personu, kas to pārsūdzējusi, un argumentiem, kas minēti kasācijas sūdzībā, kā to nosaka
Civilprocesa likuma 473.panta pirmā daļa, Augstākā tiesa atzīst, ka pārsūdzētais spriedums atceļams.
[9] Pēc vispārēja noteikuma civilprocesā strīds vienmēr saistās ar noteiktām civiltiesiskām interesēm, kuru dēļ puse vai lietas dalībnieks ir
ieinteresēts tiesai pierādīt tos faktiskos apstākļus, uz kuriem tiek pamatoti viņu prasījumi vai iebildumi (sk. sal. Civilprocesa likuma 93.panta pirmo
daļu).
Prasītāja cenšas panākt par iepriekšējā dzīvokļa īpašnieka parādiem atslēgto pakalpojumu, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu, t.i.,
elektroenerģijas pieslēguma un karstā ūdens padeves atjaunošanu, turpretim atbildētāja tos atsakās atjaunot pirms dzīvokļu īpašnieku kopības 2014.gada
5.maija lēmumā noteiktās summas 1400 EUR samaksas.
Tiesas uzdevums, izšķirot strīdu, ir detalizēti izvērtēt, vai prasītājas norādītie apstākļi, kas ietilpst pierādīšanas priekšmetā, guvuši apstiprinājumu, un
kādas juridiskās sekas piemērojamās materiālo tiesību normas sastāvs saista ar lietas iztiesāšanas gaitā noskaidrotiem faktiem.
Augstākā tiesa atzīst, ka apelācijas instances tiesa šo uzdevumu nav izpildījusi un piekrīt kasācijas sūdzības iesniedzējas argumentiem, kuros
apstrīdēta materiālo tiesību normu attiecināšanas uz lietā konstatētajiem apstākļiem jeb juridiskās kvalifikācijas pareizība, kā arī norādīts uz Civilprocesa
likuma 190.panta pārkāpumu.
[9.1] Izvērtēdama prasības pieteikumā atspoguļotos apstākļus, kas veido izšķiramā strīda pamatu (Civilprocesa likuma 192.pants), Civillietu tiesas
kolēģija nonākusi pie secinājuma, ka dzīvokļu īpašnieku kopības 2014.gada 5.maija lēmums ir saistošs gan prasītājai, gan atbildētājai, tādēļ
elektroenerģijas pieslēguma un karstā ūdens padeves atjaunošana iespējama vienīgi pēc šajā lēmumā noteiktās summas samaksas. Tas, kā norādīts
spriedumā, nozīmē, ka prasītājai nav jāizmanto atbildētājas kā starpnieces pakalpojumi, bet viņa ir tiesīga brīvi izvēlēties pakalpojuma sniedzējus attiecīgā
jomā un vienoties ar sertificētiem speciālistiem par elektroenerģijas un karstā ūdens pieslēgšanu, jo šāds pakalpojums jebkurā gadījumā saistīts ar
zināmām izmaksām.
Par galveno argumentu šādai Civillietu tiesas kolēģijas nostājai kalpojis apstāklis, ka ar pirmās instances tiesas spriedumu noraidīts prasījums par
dzīvokļu īpašnieku kopības lēmuma atzīšanu par spēkā neesošu (noraidīšanas pamats - prasība celta pret neīsto atbildētāju) un spriedums šajā daļā
apelācijas kārtībā nav pārsūdzēts.
Pārbaudāmā sprieduma motīvu daļa liecina, ka apelācijas instances tiesas izpratne par likumā imperatīvi noteiktiem ierobežojumiem attiecībā uz
dzīvokļu īpašnieku kopības lēmuma saistošo spēku ir kļūdaina.
[9.2] Daudzdzīvokļu mājas pārvaldīšanas un apsaimniekošanas pamats ir dzīvokļu īpašnieku kopības (tās sastāvā ir visi attiecīgās mājas dzīvokļu
īpašnieki) pieņemts lēmums, jo atbilstoši Dzīvokļa īpašuma likuma 10.panta 1.punktam dzīvokļa īpašnieka pienākums ir piedalīties dzīvojamās mājas
pārvaldīšanā (piemēram, šo pienākumu var īstenot, paužot savu viedokli par kopsapulces darba kārtībā izvirzītajiem lemjamajiem jautājumiem). Dzīvokļu
īpašnieku kopība ir tiesīga izlemt ikvienu jautājumu, kas attiecas uz kopīpašumā esošo daļu (Dzīvokļa īpašuma likuma 16.panta pirmās daļas pirmais
teikums) un saskaņā ar Dzīvokļa īpašuma likuma 16.panta trešo daļu tās lēmums ir saistošs ikvienam dzīvokļa īpašniekam, ja „par” balsojuši dzīvokļu
īpašnieki, kas pārstāv vairāk nekā pusi no dzīvojamā mājā esošajiem dzīvokļu īpašumiem (50% + 1 balss). Likums paredz arī citus izņēmumus, kad
nepieciešams: 1) visu (100%) dzīvokļa īpašnieku atbalsts; 2) vismaz divu trešdaļu no visiem dzīvokļu īpašumiem balsojums (Dzīvokļa īpašuma likuma
17.pants).
Tādējādi likumā imperatīvi noteikts dažāds izlemjamo jautājumu kvorums, kas ir objektīvs kritērijs, lai noskaidrotu, vai kopsapulce vispār ir
lemttiesīga. Tāpat attiecībā uz kopības lēmuma saistošo spēku juridiska nozīme piešķirama vienīgi šiem likumā noteiktiem objektīviem kritērijiem, kam
Civillietu tiesas kolēģija nav pievērsusies.
Atzīdama pienākuma iestāšanos atbildētājai atjaunot atslēgtās elektroenerģijas un karstā ūdens padevi tikai pēc tam, kad prasītāja būs samaksājusi
ar dzīvokļu īpašnieku kopības 2014.gada 5.maija lēmumu noteikto maksu 1400 EUR, apelācijas instances tiesa nav ņēmusi vērā, ka dzīvojamā mājā ir
98 dzīvokļu īpašumi, bet, kā izriet no dzīvokļu īpašnieku kopsapulces protokola Nr.14, kopsapulcē piedalījās tikai 16 dzīvokļu īpašnieki un „par” minētā
lēmuma pieņemšanu nobalsoja 15 dzīvokļu īpašnieki, kuri acīmredzami nepārstāv pat pusi no visiem dzīvokļu īpašumiem (lietas 33., 37.-38.lp.). Tas
savukārt nozīmē, ka šāda kopsapulce vispār nebija lemttiesīga un tajā pieņemtajiem lēmumiem nav saistoša spēka uz likuma pamata. Norādītais par
minimālo balsu skaitu (vairāk nekā puse no dzīvokļu īpašumiem, t.i., puse no dzīvojamā mājā esošajiem dzīvokļu īpašumiem + 1) ir likumā noteikts
obligāts kritērijs, kura esība vai neesība nav atkarīga no tā, vai konkrētais kopsapulces lēmums ir atzīts par spēkā neesošu. Līdz ar to jāpiekrīt kasācijas
sūdzības iesniedzējas viedoklim, ka šāda objektīva kritērija pastāvēšana, ko apliecina lietā esošie pierādījumi, ir acīmredzama, tādēļ minētais lēmums
nesaista nevienu dzīvokļa īpašnieku, tostarp arī prasītāju, un pārvaldnieka rīcība, pieprasot tajā noteikto samaksu par atslēgto pakalpojumu atjaunošanu,
nav likumīga.
Vienlaikus jāpiekrīt, ka jebkura pakalpojuma sniegšana, tostarp atjaunošana, saistīta ar zināmām izmaksām, taču tām jābalstās uz ekonomisku
pamatojumu (piemēram, nepieciešamie materiāli, veicamais darba apjoms). Apstāklis, ka prasītāja ieguva dzīvokļa īpašumu piespiedu izsolē, neatbrīvo
viņu no šādu izmaksu segšanas.
[9.3] No lietas materiāliem redzams, ka starp dzīvokļu īpašniekiem, kas pārstāv vairāk nekā pusi no dzīvojamā mājā esošajiem dzīvokļu
īpašumiem, un atbildētāju 2009.gada 26.aprīlī noslēgts dzīvojamās mājas pārvaldīšanas un apsaimniekošanas līgums, ar kuru dzīvokļu īpašnieki
pilnvarojuši atbildētāju pārvaldīt un apsaimniekot nekustamā īpašuma /adrese A/, kopīpašumā esošo daļu (lietas 23.-32.lp.). Lietā nepastāv strīds, ka
minētais līgums ir saistošs ikvienam dzīvokļa īpašniekam.
Šā līguma 2.1.2.punktā atbildētājai uzlikts pienākums īpašnieku vārdā slēgt līgumus ar komunālo pakalpojumu sniedzējiem un nodrošināt pastāvīgu
AS „Rīgas siltums”, AS „Latvenergo”, SIA „Rīgas ūdens”, SIA „Telecomserviss” (tā norādīts līgumā), SIA „Lattelecom”, atkritumu izvešanas firmas un
lifta apkalpošanas firmas pakalpojumu piegādi īpašniekiem. Tādējādi atbildētāja ir pilnvarota slēgt pakalpojuma līgumus visu dzīvojamās mājas īpašnieku
vārdā.
Tāpat līgumā skaidri noteikts, ka tieši atbildētājas pienākums ir savlaicīgi veikt maksājumus par komunālajiem pakalpojumiem to sniedzējiem
(līguma 2.1.4.punkts), izrakstīt attiecīgus rēķinus un iekasēt no dzīvokļu īpašniekiem maksu gan par īpašuma pārvaldīšanu un apsaimniekošanu, gan par
komunālajiem pakalpojumiem (līguma 2.1.8.punkts), veikt visas parādu piedziņai nepieciešamās darbības, kā arī pēc attiecīga brīdinājuma atslēgt
komunālos pakalpojumus (līguma 2.1.10.punkts), brīdināt īpašniekus par komunālo pakalpojumu tarifu izmaiņām (līguma 2.1.12.punkts), pēc īpašnieku
pieprasījuma sniegt rakstisku informāciju par komunālo pakalpojumu piegādi (līguma 2.1.16.punkts) un izpildīt citus pienākumus.
Turklāt šā līguma 4.3.punkts noteic, ka papildus pārvaldīšanas un apsaimniekošanas maksai īpašnieki norēķinās ar pārvaldnieku: par līguma
2.1.2.punktā uzskaitītajiem komunālajiem pakalpojumiem pēc šo pakalpojumu sniedzēju tarifiem, kas apstiprināti ar sabiedrisko pakalpojumu
regulēšanas iestāžu lēmumiem.
No minētā secināms, ka atbildētāja tiesiskajās attiecībās ar dzīvokļu īpašniekiem uzņēmusies arī komunālo pakalpojumu (piemēram,
elektroenerģijas, siltumenerģijas un ūdens piegāde, atkritumu izvešana), kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu, nodrošināšanu, rēķinu izrakstīšanu un
maksājumu iekasēšanu par šiem pakalpojumiem. Tādējādi atbildētāja pilda gan vietnieka, gan starpnieka funkciju uz dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašnieku
pilnvarojuma pamata. Tas nozīmē, ka dzīvokļu īpašnieki neveic tiešos norēķinus ar pakalpojumu sniedzējiem, jo atbilstoši pārvaldīšanas līguma
noteikumiem noslēgt atsevišķus līgumus ar katru pakalpojuma sniedzēju (piemēram, AS „Latvenergo”, AS „Rīgas siltums” u.c.) uzdots atbildētājai.
Tādējādi katrs pakalpojuma sniedzējs neatkarīgi no pakalpojumu apmaksas veida (tiešie norēķini vai ar atbildētājas starpniecību) nodrošina pakalpojumu
piegādi dzīvojamai mājai kopumā, nevis katram dzīvokļa īpašniekam individuāli.
Lietā nav atrodami ar AS „Latvenergo” un AS „Rīgas siltums” noslēgtie līgumi un apelācijas instances tiesa vispār nav skaidrojusi atbildētājas
(pārvaldnieces) statusu nedz tiesiskajās attiecībās ar konkrētiem pakalpojumu sniedzējiem, nedz dzīvokļu īpašniekiem, kam ir būtiska nozīme strīda
pareizai izšķiršanai.
[9.4] Likuma „Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem” 22.panta pirmā daļa noteic, ka sabiedrisko pakalpojumu sniedzēji nodrošina iespēju
saņemt nepārtrauktus sabiedriskos pakalpojumus visā licences termiņā atbilstoši licences nosacījumiem tās darbības zonā.
Šā likuma panta piektajā daļā noteikts, ka sabiedrisko pakalpojumu sniedzējs Ministru kabineta noteiktajā kārtībā var pārtraukt sabiedrisko
pakalpojumu sniegšanu tiem lietotājiem, kuri nav samaksājuši par saņemtajiem sabiedriskajiem pakalpojumiem vai nav izpildījuši citas saistības pret
sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju.
Elektroenerģijas tirdzniecības pamatprincipi noteikti Elektroenerģijas tirgus likuma 32.pantā, kura piektā daļa paredz, ka kārtību, kādā lietotājiem
piegādā elektroenerģiju un pārtrauc tās piegādi, tirgotāju, sistēmas operatoru un lietotāju tiesības un pienākumus elektroenerģijas piegādē un lietošanā, kā
arī norēķinos par saņemtajiem pakalpojumiem un tirgotāju maiņas kārtību nosaka Ministru kabinets.
Saskaņā ar šā likuma 32.panta piekto daļu [..] un likuma „Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem” 22.panta piekto daļu izdoti Ministru kabineta
2014.gada 21.janvāra noteikumi Nr.50 „Elektroenerģijas tirdzniecības un lietošanas noteikumi”, kas nosaka: 1) kārtību, kādā elektroenerģijas lietotājam
piegādā elektroenerģiju un pārtrauc tās piegādi (1.1.punkts); 2) elektroenerģijas tirgotāja, elektroenerģijas sistēmas operatora un lietotāja tiesības un
pienākumus elektroenerģijas piegādē un lietošanā, kā arī norēķinos par pakalpojumiem (1.2.punkts); 3) kārtību, kādā sistēmas operators vai tirgotājs
drīkst pārtraukt elektroenerģijas piegādi tiem lietotājiem, kuri nav samaksājuši par saņemto elektroenerģiju vai sistēmas pakalpojumiem vai nav izpildījuši
citas saistības pret sistēmas operatoru vai tirgotāju (1.7.punkts).
Līdz 2015.gada 18.jūnijam, kad pieņemts Ūdenssaimniecības pakalpojumu likums (stājās spēkā 2016.gada 1.janvārī), Latvijā nebija noteiktas
vienotas prasības un nosacījumi ūdenssaimniecības pakalpojumu sniegšanai un lietošanai. Līdz ar likuma „Par pašvaldībām” stāšanos spēkā šī nozare bija
nodota pašvaldībām. Proti, saskaņā ar šā likuma 15.panta pirmās daļas 1.punktu viena no pašvaldības autonomām funkcijām ir organizēt iedzīvotājiem
komunālos pakalpojumus, tajā skaitā ūdensapgādi un kanalizāciju, notekūdeņu savākšanu, novadīšanu un attīrīšanu neatkarīgi no tā, kā īpašumā atrodas
dzīvojamais fonds. Veidu, kādā pašvaldība nodrošina likumā noteiktās autonomās funkcijas izpildi – dibināt pašvaldības kapitālsabiedrību vai nodot tās
izpildi citai iestādei, izvēlas pati pašvaldība. Minētā likuma 7.pantā noteikts, ka pašvaldību autonomās funkcijas pildāmas kārtībā, kāda paredzēta
attiecīgo jomu regulējošajos tiesību aktos. Tā kā līdz 2016.gada 1.janvārim šāda ūdenssaimniecības nozares visaptverošā regulējuma nebija, katra
pašvaldība, pamatojoties uz likumā „Par pašvaldībām” doto deleģējumu, izdeva savus saistošos noteikumus ūdenssaimniecības jautājumu risināšanai.
Savukārt citiem likumā „Par pašvaldībām” 15.panta pirmās daļas 1.punktā noteiktajiem komunālo pakalpojumu veidiem (siltumapgāde, sadzīves
atkritumu apsaimniekošana), kurus jānodrošina pašvaldībām, veicot savas autonomās funkcijas, ir attiecīgi likumi, t.i., tos reglamentē speciālās tiesību
normas, piemēram, siltumapgādi – Enerģētikas likums.
Apstrīdētajā spriedumā nav atrodami argumenti, kas liecinātu, ka apelācijas instances tiesa būtu skaidrojusi lietas faktiskos apstākļus (piemēram,
atbildētājas kā pārvaldnieces uzņemto saistību izpildi nodrošināt attiecīgu pakalpojumu piegādi dzīvokļu īpašniekiem) saistībā ar minēto normatīvo aktu
regulējumu par konkrēto pakalpojumu nodrošināšanu, tostarp par iepriekšējā īpašnieka parādiem atslēgtās elektroenerģijas pieslēguma un karstā ūdens
padeves atjaunošanu.
[9.5] Iepriekš izklāstīto argumentu kopums ļauj secināt, ka apelācijas instances tiesas spriedumu nevar atzīt par tiesisku, kas ir pamats tā atcelšanai.
[10] Atceļot pārsūdzēto spriedumu, atbilstoši Civilprocesa likuma 458.panta otrajai daļai prasītājai /pers. B/ atmaksājama iemaksātā drošības
nauda 284,57 EUR (lietas 199.lp.).
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 474.panta 2.punktu, Augstākā tiesa
nosprieda:
Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2016.gada 19.aprīļa spriedumu atcelt un lietu nodot jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.
Atmaksāt /pers. B/ drošības naudu 284,57 EUR (divi simti astoņdesmit četrus euro un 57 centus).
Lēmums nav pārsūdzams.
Tiesnese I.Garda
Tiesnese V.Cīrule
Tiesnese Ļ.Kušnire