Court partially allows moral damages claim against state for wrongful criminal prosecution of a journalist.

Lieta Nr.C27220512

Arhīva Nr. CA-0314-18/36

ECLI:LV:RAT:2018:0202.C27220512.1.S

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā 2018.gada 2.februārī

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese Mairita Šķendere,

tiesnese Gunta Freimane

un tiesnese Madara Ābele,

ar sekretāri Gundegu Miķelsoni,

piedaloties prasītājai /pers. D/ un atbildētājas Latvijas valsts Tieslietu ministrijas personā pilnvarotajam pārstāvim /pers. E/,

atklātā tiesas sēdē izskatīja civillietu /pers. D/ prasībā pret Latvijas valsti Tieslietu ministrijas personā par morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu,

sakarā ar atbildētājas apelācijas sūdzību par Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas 2014.gada 3.aprīļa spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] 2012.gada 24.septembrī /pers. D/ (turpmāk tekstā arī – prasītāja) vērsās tiesā ar prasību pret Latvijas valsti Latvijas Republikas

Tieslietu ministrijas personā (turpmāk tekstā arī – atbildētāja) par morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu, kurā lūgts piedzīt no atbildētājas morālā kaitējuma

atlīdzību 10 600 Ls apmērā.

Prasībā norādīti zemāk minētie argumenti.

[1.1] 2008.gada 6.oktobrī ir stājies likumīgā spēkā Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2007.gada 28.maija spriedums, ar kuru /pers.

D/ attaisnota un atzīta par nevainīgu pret viņu celtajā apsūdzībā pēc Krimināllikuma 78.panta pirmās daļas.

[1.2] Laika posmā no 2005.gada 18.maija līdz 2008.gada 6.oktobrim pret prasītāju ierosināti un nosūtīti tiesai divi kriminālprocesi, kas vēlāk

apvienoti.

Prasītāja aizdomās turētās un apsūdzētās statusā atradās 1237 dienas, no tām 1132 dienas bija nepamatoti apsūdzēta divu noziedzīgu nodarījumu

izdarīšanā.

[1.3] Saistībā ar savu profesionālo darbību žurnālistikā prasītāja nepamatoti apvainota divu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā, par kuriem atbildība

paredzēta Krimināllikuma IX nodaļā “Noziegumi pret cilvēci, kara noziegumi, genocīds”, bet Romas Starptautiskās krimināltiesas Statūtos norādīts, ka

noziegumi pret cilvēci ietilpst grupā “vissmagākie noziegumi”, kas skar visu starptautisko sabiedrību kopumā. Tādēļ nepamatota apsūdzība pēc

Krimināllikuma 78.panta nodara dziļu morālo aizskārumu un rada personai nelabvēlīgas sekas sabiedrībā – norobežošanos, aizdomas, aprunāšanu,

ignoranci u.c. Šādas sekas Latvijas un ārvalstu sabiedrībā attiecībā pret prasītāju radīja ierosinātie kriminālprocesi.

Latvijas valsts ar pirmstiesas izmeklēšanas un apsūdzības uzturētājas iestāžu starpniecību rupji aizskāra prasītājas personiskās pamattiesības,

apmeloja un pazemoja viņu sabiedrības acīs, kaitēja prasītājas reputācijai, godam, cieņai un uzticamībai, gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī.

[1.4] Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta 2008.gada 28.februāra lēmumā konstatēja, ka pirmstiesas izmeklēšanas iestādes (Drošības policija

un prokuratūra) veica neatļautas darbības un pieļāva Latvijas Kriminālprocesa kodeksa un Kriminālprocesa likuma pārkāpumus.

Pirmstiesas izmeklēšanas iestādes nepamatoti noraidīja vairākus prasītājas lūgumus par kompleksās lingvistiskās starptautiskās un psiholoģiskās

ekspertīzes veikšanu saistībā ar rakstiem, par kuriem ierosināti kriminālprocesi, kas novērstu ilglaicīgo un dziļi aizskarošo atrašanos apsūdzētās statusā.

Minētos lūgumus apmierināja tikai pirmās instances tiesa. Ja šie lūgumi tiktu apmierināti savlaicīgi, jau pirmstiesas izmeklēšanas laikā būtu iegūti

pierādījumi par prasītājas nevainīgumu.

[1.5] Apsūdzības prasītājai un viņas tobrīd mazgadīgajiem bērniem, kuri dzīvoja ar prasītāju un atradās viņas apgādībā, radīja ilgstošu stresa

stāvokli, kas izpaudās kā neziņa par nākotni, nedrošība par iespējamu nepamatotu notiesāšanu un nepelnītu kriminālsodu, kas atstātu negatīvu,

neatgriezenisku iespaidu ne vien uz prasītājas, bet arī uz bērnu turpmāko dzīvi. Tādējādi bērnu satraukums prasītājai kā mātei padziļināja pazemojuma un

netaisnības sajūtu un garīga rakstura ciešanas.

Piemērotais drošības līdzeklis – paraksts par dzīvesvietas nemainīšanu – atvaļinājuma laikā apgrūtināja iespēju ar bērniem netraucēti izdarīt izvēli –

doties uz ārzemēm vai dzīvot lauku mājās.

[1.6] Ierosināto kriminālprocesu dēļ prasītājai bija nepieciešami advokāta pakalpojumi, kas radīja zaudējumus ģimenes budžetam. Prasītāja

2009.gada 19.martā iesniedza Latvijas Republikas Tieslietu ministrijā pieteikumu zaudējumu 1 273,50 Ls atlīdzības saņemšanai, taču 2009.gada

19.jūnijā atbildētāja pieņēma lēmumu par daļēju zaudējumu 676,33 Ls atlīdzināšanu. Šī summa nav pamatota. Atbilstoši likuma “Par izziņas iestādes,

prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” 4.panta pirmās daļas 7.punktam un 7.panta

pirmās daļas 1.punktam, zaudējumi atlīdzināmi valstī noteiktās takses apmērā. Ņemot vērā abu ierosināto kriminālprocesu sarežģītību, apsūdzību

smagumu un to politisko ievirzi, prasītāja bija spiesta nolīgt advokātu, kura atlīdzība ir augstāka par valsts apmaksāta advokāta taksēm. Tādējādi

nepamatoti celto apsūdzību dēļ prasītājai radās zaudējumi vismaz 597,17 Ls apmērā.

[1.7] Nepamatoti celto apsūdzību dēļ prasītājai radās nopietns kaitējums profesionālajai darbībai. Kriminālprocesi bija pamats prasītājas kā

žurnālistes darbības liegumam Saeimā gandrīz divu gadu garumā. Apsūdzība pēc Krimināllikuma 78.panta tiešā veidā radīja diskrimināciju, ierobežoja

prasītājas tiesības brīvi saņemt un izplatīt informāciju saistībā ar Saeimas darbu un veicināja sabiedrībā neuzticību pret viņu kā žurnālisti.

Tāpat ierosinātie kriminālprocesi sekmēja visu laikraksta “/nosaukums/” žurnālistu, tostarp prasītājas, diskrimināciju preses pārstāvju akreditēšanā

ārvalstu amatpersonu vizīšu atspoguļošanai. Prasītāja, būdama “/nosaukums/” galvenā redaktore un žurnāliste, nevarēja izmantot savas Satversmē

garantētās tiesības, lai netraucēti izplatītu sabiedrību interesējošu informāciju.

Ierosināto kriminālprocesu rezultātā no interviju sniegšanas avīzei “/nosaukums/” atteicās augstākās valsts amatpersonas – Valsts prezidente,

Ministru prezidents, Saeimas priekšsēdētājs, kā arī citas amatpersonas.

[1.8] Fakts, ka prasītāja apsūdzēta un tiek tiesāta, plaši atspoguļots masu medijos gan Latvijā, gan ārzemēs. Kopš 2005.gada februāra līdz

2008.gada oktobrim Latvijas un pasaules presē regulāri parādījās daudz publikāciju par prasītājas it kā veiktajām nelikumīgajām darbībām apsūdzību

ietvaros, radot viņai garīga rakstura pārdzīvojumus.

Prasītāja bieži izsmieta un kariķēta, kā arī sabiedrība aicināta prasītāju un viņas kolēģus diskriminēt. Televīzijas kanālos regulāri pārraidītas

reportāžas sakarā ar kriminālprocesu, kas uzsākts pret prasītāju. Periodiski veidoti ziņu sižeti no tiesas sēdēm, kuros prasītāja tikusi publiski vizuāli

parādīta kā apsūdzētā ļoti nopietna nozieguma izdarīšanā. Prasītājas tiesību aizskāruma sekas ir daļēja Latvijas un ārvalstu sabiedrības nepamatoti

aizdomīgā attieksme pret viņu un kolēģiem.

[1.9] Pirmstiesas izmeklēšanas iestāžu nezinātniskā latviešu valodas vārda “žīds” interpretācija ieguva publicitāti svešvalodu masu medijos, kur

norādīts, ka apsūdzība esot par ebreju tautības dēvēšanu noniecinošos vārdos. Līdzīgs aizskārums radies saistībā ar termina “okupants” lietošanu, kuru

apsūdzības uzturētāji nepamatoti attiecināja uz krievu tautību, rosinot sabiedrību maldīgi uzskatīt, ka prasītāja noskaņota pret krievu nāciju un atbalsta

etniskās tīrīšanas Latvijā.

Ierosinātie kriminālprocesi uzkurināja krievvalodīgo sabiedrību un, iespējams, provocēja uzbrukumu 2006.gada 19.aprīlī prasītājas dēlam.

[1.10] Tāpat prasītāja uzskata par morālu aizskārumu un iejaukšanos viņas privātajā dzīvē siekalu parauga nodošanu DNS nacionālajai datu bāzei,

lai gan kriminālprocesa izmeklēšanā šādas analīzes nebija nepieciešamas. Arī pats siekalu paņemšanas process prasītājai bija gan fiziski, gan morāli

nepatīkams.

[1.11] Prasība pamatota ar Satversmes 9., 89., 92. un 96.pantu, Civillikuma 1402., 1635., 1771., 1775. un 1779.pantu, likuma “Par izziņas

iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” 1.panta otro daļu, 2.panta 1.punktu,

3.panta pirmās daļas 8.punktu un 5.panta trešo daļu.

[2] Atbildētāja rakstveida paskaidrojumos par prasību norādījusi, ka prasību neatzīst un lūdza to kā nepamatotu noraidīt.

[3] Ar Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas 2014.gada 3.aprīļa spriedumu /pers. D/ prasība pret Latvijas valsti Latvijas Republikas Tieslietu

ministrijas personā par morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu apmierināta, piedzenot par labu /pers. D/ morālā kaitējuma atlīdzība 15 651,59 EUR

(11 000 Ls) un tiesāšanās izdevumus 4,27 EUR apmērā.

Spriedums satur zemāk minēto argumentāciju.

[3.1] Lietā nodibināts ar normatīviem aktiem noteiktais pamats prasīt morālā kaitējuma atlīdzināšanu – attaisnojošs tiesas spriedums.

Saskaņā ar likuma “Par tiesu varu” 16.panta trešo daļu tiesai ir saistošs Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas 2011.gada 25.augusta spriedums

civillietā Nr.C27211710. Tiesa atzina, ka morālais kaitējums un apstākļi, kas to apstiprina, ir tiešā cēloņsakarībā ar prasītājas norādīto kriminālprocesu.

[3.2] Apstākļos, ka prasītāja pierādījusi un no atbildētājas puses netiek apstrīdēts fakts, ka likumīgā spēkā ir stājies spriedums, ar kuru prasītāja

attaisnota tai inkriminēto noziedzīgo nodarījumu izdarīšanā, prasītāja ir tiesīga prasīt morālā kaitējuma atlīdzināšanu saskaņā ar likuma “Par izziņas

iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” nosacījumiem. Savukārt atbildētājai ir

pienākums izmaksāt prasītājai atlīdzību par tai nodarīto morālo kaitējumu, atbilstoši minētā likuma 2.panta 1.punkta, 5.panta trešās daļas, 7.panta pirmās

daļas 1.punkta, 9.panta nosacījumiem.

[3.3] Atsaucoties uz Civillikuma 5.pantu, likuma “Par valsts kompensāciju cietušajiem” 7.pantu, Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu

atlīdzināšanas likuma 14.pantu un Satversmes 91. un 92.pantu, kā arī Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2006.gada 21.septembra spriedumā lietā

Nr.PAC-854, Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2010.gada 18.februāra spriedumā lietā PAC-0039 un Augstākās tiesas Senāta 2008.gada

29.oktobra spriedumā lietā Nr.SKC-353 paustajām atziņām, pirmās instances tiesa atzinusi, ka prasītājas labā piedzenama morālā kaitējuma atlīdzība

11 000 Ls, kas atbilst 15 651,59 EUR.

[3.3.1] Tiesa atzinusi, ka morālā kaitējuma atlīdzība nosakāma apmērā, kas personai sniedz morālu gandarījumu, samierina puses un motivē

atbildētāju nākotnē atturēties no līdzīgām darbībām, vienlaicīgi norādot, ka morālā kaitējuma kompensācija nevar aizstāt prasītājas mantai nodarīto

kaitējumu.

[3.3.2] Tiesa ņēmusi vērā noziedzīgā nodarījuma, kura izdarīšanā prasītāja apsūdzēta, smagumu, prasītājai nodarītās ciešanas, morālā aizskāruma

dziļumu un publiskumu. Informācijas publiskošana par apsūdzībām, kas izvirzītas prasītājai gan Latvijas, gan starptautiskā mērogā negatīvi ietekmēja

prasītājas profesionālo darbību, graujot uzticamību prasītājas profesionalitātei. Būtisks kaitējums prasītājai nodarīts, radot nedrošību par viņas un bērnu

turpmāko likteni.

[4] Par minēto spriedumu Latvijas Republikas Tieslietu ministrija iesniegusi apelācijas sūdzību, lūdzot atkārtoti izskatīt lietu pēc būtības.

Apelācijas sūdzībā norādīti zemāk minētie argumenti.

[4.1] Tiesa lietā nav konstatējusi apstākļus, kas liecinātu par prasītājai nodarītu būtisku vai neatgriezenisku kaitējumu, kā arī pati prasītāja

nav iesniegusi pierādījumus, kas liecinātu par šādu nodarīto kaitējumu. Tiesa, izskatot lietu, nepareizi iztulkojusi likuma “Par izziņas iestādes, prokuratūras

vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” 5.panta trešo daļu, nepareizi piemērojusi Civilprocesa likuma

8., 93. un 97.pantu, nepamatoti nav piemērojusi Civilprocesa likuma 5.panta sesto daļu, kā arī nepamatoti piemērojusi Civilprocesa likuma 96.panta

pirmo daļu un pārkāpusi Civilprocesa likuma 190.panta otrās daļas un 192.panta nosacījumus. Līdz ar to nepamatoti noteikusi prasītājai tādu morālā

kaitējuma atlīdzinājumu, kas nav atbilstošs un samērīgs ar lietā konstatētajiem faktiskajiem apstākļiem un iespējamo prasītājai nodarīto kaitējumu.

[4.2] Augstākās tiesas Senāts civillietā Nr.SKC-309/2012 norādījis, ka likumdevējs paredzējis to noziedzīgo nodarījumu uzskaitījumu, kuros

cietušās personas atbrīvotas no morālā kaitējuma esamības fakta pierādīšanas nastas, bet visos pārējos gadījumos cietušai personai jāpierāda, ka

attiecīgā tiesību aizskāruma gadījumā tai ir iestājušās nelabvēlīgas sekas – morālais kaitējums. Tā kā lietā nav konstatējams noziedzīgs nodarījums pret

kādu no uzskaitītajām personas nemantiskajām tiesībām, tiesai nav likumīga pamata prezumēt morālā kaitējuma esamību, un prasītājai tā jāpierāda.

[4.3] Tiesa pārkāpusi Civilprocesa likuma 190.panta otro daļu, jo formāli norādījusi, ka vadījusies no lietā iesniegtajiem pierādījumiem, bet faktiski

nav ņēmusi vērā iesniegtos pierādījumus.

Nav saprotams, kādu apsvērumu dēļ tiesa nav ņēmusi vērā ministrijas celtos iebildumus, ka atbildētāja nevar būt atbildīga par prasītājai nodarītajām

morālajām ciešanām, kas saistītas ar masu informācijas līdzekļos publicētajām ziņām un akreditācijas liegumu darbam Saeimā.

Saskaņā ar likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 16.pantu par publicēto rakstu saturu medijos un interneta vietnēs ir atbildīgi

laikrakstu galvenie redaktori.

Savukārt lēmumu par akreditācijas liegumu darbam Saeimā pieņēma Saeimas prezidijs un šo lēmumu prasītājai bija tiesības pārsūdzēt

Administratīvajā tiesā, ko prasītāja ir darījusi. Tādējādi prasītājai saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 92.pantu bija tiesības prasīt atlīdzinājumu par

nodarīto morālo kaitējumu Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā no personas, kuras pieņemtais lēmums bijis nodarītā morālā kaitējuma

pamatā.

[4.4] Tiesa, atsaucoties uz Civilprocesa likuma 96.panta pirmo daļu, par vispārzināmu faktu ir atzinusi faktu, ka sievietes, kurām ir bērni, ir īpaši

emocionālas un ievainojamas. Šādu tiesas secinājumu nevar atzīt par pamatotu, jo arī sievietes kurām nav bērni, tāpat arī vīrieši, kuriem ir vai nav bērni,

var būt īpaši emocionāli un ievainojami.

[4.5] Nosakot morālā kaitējuma atlīdzības apmēru, tiesa nav ņēmusi vērā tiesu praksi.

Augstākās tiesas Senāts vairākkārt atzinis, ka, lemjot jautājumu par morālā kaitējuma kompensācijas piedziņu, iespējams izmantot Valsts pārvaldes

iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumā noteiktos atlīdzības apmērus, lai atlīdzinājums būtu atbilstīgs un samērīgs (piemēram, civillietā Nr.SKC-

651/2012, SKC-579-2009, SKC-243/2011).

Līdzīgos gadījumos, proti, kad persona nepamatoti saukta pie kriminālatbildības un tai nav piemērots ar brīvības atņemšanu saistīts drošības

līdzeklis, tiesas par taisnīgu morālā kaitējuma atlīdzības apmēru atzinušas 700 EUR.

Atbildētājas ieskatā prasītāja lietā nav iesniegusi pierādījumus, ka viņas dzīvesveids vai paradumi (dzīves kvalitāte) pirms saukšanas pie

kriminālatbildības būtu būtiski ierobežoti līdz ar kriminālprocesa uzsākšanu.

[4.6] Tiesa, piedzenot no atbildētājas par labu prasītājai morālā kaitējuma atlīdzinājumu 11 000 Ls, pārkāpusi Civilprocesa likuma 192.panta

noteikumus par prasījuma robežām, jo prasītāja lūgusi piedzīt tikai 10 600 Ls.

[5] Prasītāja /pers. D/ rakstveida paskaidrojumos par apelācijas sūdzību norāda, ka iesniegtā apelācijas sūdzība nav pamatota un lūdz to noraidīt.

[6] Izskatījusi lietu sakarā ar Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas apelācijas sūdzību, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija ar 2014.gada

10.decembra spriedumu prasību apmierināja daļēji, piedzenot no Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas /pers. D/ labā morālā kaitējuma atlīdzību 9 000

EUR apmērā un tiesāšanās izdevumi 4,27 EUR. Pārējā daļā prasība noraidīta.

[7] Izskatot Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas kasācijas sūdzību, ar Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2017.gada 29.jūnija spriedumu

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2014.gada 10.decembra spriedums atcelts daļā par piedzītās atlīdzības apmēru un šajā daļā lieta nodota

jaunai izskatīšanai Rīgas apgabaltiesai.

[8] Tiesas sēdē prasītāja /pers. D/ uzturēja prasību un lūdza tiesu to apmierināt, pamatojoties uz prasībā norādītajiem apstākļiem.

Atbildētājas pilnvarotais pārstāvis /pers. E/ tiesas sēdē uzturēja apelācijas sūdzību, norādot, ka prasību neatzīst un nav pilnvarots nosaukts

atlīdzināmās summas apmēru.

Motīvu daļa

[9] Pārbaudījusi lietas materiālus un noklausījusies pušu pārstāvju paskaidrojumus, Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka prasība ir pamatota un

apmierināma daļēji.

[10] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 426.panta pirmās daļas un 430.panta trešās daļas noteikumiem apelācijas instances tiesa izskata lietu pēc

būtības, sakarā ar apelācijas sūdzību tādā apjomā, kā lūgts šajā sūdzībā, nepārbaudot faktus, kas konstatēti pirmās instances tiesā, ja tie nav apstrīdēti

apelācijas sūdzībā.

[10.1] Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas 2014.gada 3.aprīļa spriedums ir pārsūdzēts pilnā apmērā, neapstrīdot faktu, ka prasītāja tika apsūdzēta

noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kas paredzēts Krimināllikuma 78.panta pirmajā daļā, bet ar spēkā stājušos tiesas spriedumu tika atzīta par nevainīgu

celtajā apsūdzībā un attaisnota.

[10.2] Izskatot lietu sakarā ar atbildētājas apelācijas sūdzību, ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2014.gada 10.decembra spriedumu

atzīts, ka minētie apstākļi ir pamats prasīt morālā kaitējuma atlīdzināšanu atbilstoši likuma “Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai

nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” 2.panta 1.punktu un 5.panta trešo daļu un valstij ir pienākums atlīdzināt prasītajai morālo

kaitējumu.

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2014.gada 10.decembra spriedums šajā daļā ir stājies likumīgā spēkā, jo ar Latvijas Republikas

Augstākās tiesas 2017.gada 29.jūnija spriedumu tas tika atcelts tikai daļā par piedzītās atlīdzības apmēru.

[11] Šādos apstākļos, Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka lietā, nepastāvot strīdam par prasītājas tiesībām saņemt morālā kaitējuma atlīdzību, pastāv

strīds tikai par apmēru, kādā šī atlīdzība no atbildētājas par labu prasītājai piedzenama.

Novērtējot lietas un šai lietai pievienotās civillietas Nr.C27211710 materiālos esošos pierādījumu kopumā ar pušu paskaidrojumiem un ņemot vērā

prasītājai nodarītā morālā kaitējuma smagumu un sekas, Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka no atbildētājas prasītājas labā ir piedzenama morālā kaitējuma

atlīdzība 2 000 EUR apmērā, bet pārējā daļā prasība noraidāma zemāk minēto apsvērumu dēļ.

[11.1] Atšķirībā no mantiskiem zaudējumiem likums “Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā

nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” nenosaka morālā kaitējuma apmēra noteikšanas kritērijus, nodod šo jautājumu tiesas izlemšanai.

Šādos apstākļos, morālā kaitējuma atlīdzības apmērs nosakāms saskaņā ar Civillikuma 5.pantu, kurā noteikts, ka gadījumos, kad lieta jāizšķir pēc

tiesas ieskata vai atkarībā no svarīgiem iemesliem, tad tiesnesim jāspriež pēc taisnības apziņas un vispārīgiem tiesību principiem.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas 2017.gada 29.jūnija spriedumā, kas pieņemts izskatāmajā lietā, norādīts, ka gadījumos, kad lieta ir jāizspriež

pēc tiesas ieskata, tiesai atbilstoši Civilprocesa likuma 5.panta sestās daļas noteikumiem ir nepieciešams analizēt citās līdzīgās lietās norādītos apsvērumus

par atlīdzinājuma apmēru.

[11.2] Prasītāja tika apsūdzēta un vēlāk attaisnota mazāk smaga nozieguma izdarīšanā, kas paredzēts Krimināllikuma 78.panta pirmajā daļā, ko

apstiprina Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2007.gada 28.maija spriedums (Nr.K-04-82/07-2), Latvijas Republikas Augstākās tiesas

Krimināllietu tiesu palātas 2008.gada 28.februāra lēmums (Nr.PAC-99) un Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta 2008.gada 4.oktobra

lēmums (Nr.SKK-404/08) kriminālprocesā Nr.11840002005. Minētais pants iekļauts Krimināllikuma nodaļā “Noziegumi pret cilvēci, mieru, kara

noziegumi, genocīds”.

Sākotnēji pret prasītāju tika ierosināti divi kriminālprocesi, no kuriem pirmais ierosināts 2005.gada 15.februārī (lieta Nr.11840000705), bet otrais

ierosināts 2005.gada 20.jūlijā (lieta Nr.11840002005). Iepriekš minētie kriminālprocesi saskaņā ar Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas

2006.gada 10.maija lēmumu apvienoti vienā lietvedībā. Kriminālprocesa Nr.11840000705 ietvaros prasītājai piemērots drošības līdzeklis – paraksts par

dzīves vietas nemainīšanu.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātas 2008.gada 28.februāra lēmumā norādīts, ka iepriekš minēto kriminālprocesu

ierosināšana saistīta ar laiku, kad Latvija 2004.gada 1.maijā kļuva par Eiropas Savienības dalībvalsti un pirmā lieta ierosināta pēc Īpašo uzdevumu

ministrijas parlamentārā sekretāra iesnieguma, kas “liecina par krimināllietas zināmu politisku ievirzi”.

[11.3] Pret prasītāju nepamatoti ierosinātie kriminālprocesi, to ietvaros veiktās darbības, tajā skaitā, DNS parauga noņemšana, ar kriminālprocesu

ierosināšanu saistītie ierobežojumi un publicitāte nepārprotami aizskāra prasītājas cilvēktiesības, radīja prasītājai garīgas ciešanas un pārdzīvojumus, kurus

vēl smagākus padarīja fakts, ka šie pārdzīvojumi skāra arī prasītājas ģimenes locekļus. Tomēr Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka prasītājai radītais

morālais kaitējums nav vērtējams kā ļoti smags. Apelācijas sūdzībā pamatoti norādīts, ka prasītājai piemērotais drošības līdzeklis nebija saistīts ar

apcietinājumu vai mājas arestu, kriminālprocesu izmeklēšana un pēc to apvienošanas lietas iztiesāšana notika saprātīgā termiņā – no pirmā

kriminālprocesa ierosināšanas 2005.gada 15.februārī līdz attaisnojoša tiesas nolēmuma spēkā stāšanās brīdim 2008.gada 4.oktobrī pagāja trīs gadi un

astoņi mēneši, un prasītāju attaisnojoši tiesu nolēmumi tika pieņemti visās trīs tiesu instancēs.

Lietas materiālos nav pierādījumu tam, ka prasītājai saistībā ar minēto kriminālprocesu būtu iestājušās kādas neatgriezeniskas kaitīgas sekas.

[11.4] Pēc kriminālprocesu ierosināšanas presē un interneta portālos daudzkārt tika publicēti gan raksti, gan informācija par ierosināto

kriminālprocesu un tā izskatīšanas gaitu. Publikācijās tika minēts arī prasītājas vārds un uzvārds, kas neapšaubāmi norāda uz to, ka cieta prasītājas gods

un viņa reputācijas, taču nav pamats uzskatīt, ka šīs publikācijas būtiski pasliktināja prasītājas stāvokli. Prasītājai tika saglabāts darbs iepriekšējā darba

vieta, kā rezultātā viņai bija iespējams ar laikraksta, kura redaktore viņa bija, starpniecību atspēkot pret viņu vērstos apvainojumus. Lietā nav ziņu, ka

prasītāja preses publikāciju dēļ būtu bijusi spiesta mainīt savu dzīves vietu vai bērnu mācību iestādi.

Civillietu tiesas kolēģija vienlaicīgi norāda, ka atbilstoši likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” par publicēto rakstu saturu ir

atbildīgi laikrakstu galvenie redaktori. Tā rezultātā, ja prasītāja uzskatīja, ka presē un interneta portālos atspoguļotā informācija ir radījusi viņas tiesību

aizskārumu, kas nodrošina morālā kaitējuma atlīdzību, viņai ar šādu prasījumu bija jāvēršas pret attiecīgo masu informācijas līdzekļu galvenajiem

redaktoriem, uz ko pamatoti norādīts arī Tieslietu ministrijas apelācijas sūdzībā.

[11.5] Civillietu tiesas kolēģija, analizējot tiesu praksi par morālā kaitējuma atlīdzināšanu, kas radies izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas

nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā, konstatēja, ka kompensācijas apmērs līdzīgos gadījumos tiek noteikts no 500 Ls jeb 711,44 EUR līdz

1000 Ls jeb 1422,87 EUR (sk. Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2012.gada 3.oktobra spriedums lietā Nr.C27155711, Latvijas Republikas

Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2013.gada 7.maija spriedums lietā Nr.C04328808, Zemgales apgabaltiesas 2014.gada 25.novembra spriedums

lietā Nr.C10085713, Kurzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2015.gada 9.februāra spriedums lietā Nr.C36046414). Minētajās lietās ir

pielīdzināmi faktiskie apstākļi, kad personas tiesību ierobežojumi nebija saistīti ar fizisku brīvības ierobežošanu, kriminālprocess ilga vairākus gadus un

informācija par kriminālprocesu bija vairākkārt atspoguļota masu saziņas līdzekļos.

Konkrētajā gadījumā būtisks ir apstāklis, ka civillietas Nr.C27155711 ietvaros, kurā morālā kaitējuma atlīdzība noteikta 1 422 EUR apmērā, ir

konstatēti faktiski analoģiski apstākļi, proti, šīs lietas ietvaros morālā kaitējuma atlīdzība noteikta personai, kura vienlaicīgi ar /pers. D/ viena

kriminālprocesa ietvaros tika apsūdzēta un pēc tam attaisnota Krimināllikuma 78.panta pirmajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā.

Līdz ar to, Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka par izejas punktu morālā kaitējuma atlīdzības apmēra noteikšanai ir ņemams tieši civillietas

Nr.C27155711 ietvaros noteiktais atlīdzības apmērs, papildus ņemot vērā, ka prasītājas aprūpē un audzināšanā kriminālprocesa ierosināšanas un

izskatīšanas laikā atradās divi nepilngadīgi bērni, kas, kā minēts iepriekš, neapšaubāmi pastiprināja prasītājas satraukumu un neziņu, kas notiks ar

bērniem, ja notiesāšanas gadījumā viņai tiks noteikts sods, kas saistīts ar brīvības atņemšanu.

[11.6] Apstākļos, ka 2010.gada 23.novembrī likumīgā spēkā ir stājies Administratīvās rajona tiesas 2009.gada 15.decembra spriedums, ar kuru

atzīts par nepamatotu un prettiesisku Saeimas Preses dienesta vadītājas lēmums par akreditācijas apturēšanu laikraksta “” žurnālistēm (arī prasītājai)

sakarā ar ierosināto kriminālprocesu, kā arī Saeimas Prezidija lēmums, ar kuru atstāts negrozīts Saeimas Preses dienesta vadītājas lēmums, atzīstams, ka

ar akreditācijas apturēšanas faktu prasītājai nodarītais tiesību aizskārums, par kuru morālā kaitējuma atlīdzinājumu viņa varēja prasīt administratīvā

procesa ietvaros, ir novērsts. Līdz ar to šis apstāklis nevar būt par pamatu, lai palielinātu par labu prasītājai piedzenamā morālā kaitējuma atlīdzības

summu šīs lietas ietvaros.

[11.7] Arī prasītājas atsauce uz civillietā Nr.C04235008 noteikto morālā kaitējuma atlīdzības apmēru 3 000 Ls, t.i., 4 268,62 EUR, nevar būt par

pamatu, lai prasītājai nosakāmo morālā kaitējuma atlīdzības summu palielinātu, pielīdzinot to summai, kas noteikta ar iepriekš minēto tiesas spriedumu, jo

civillietas Nr.C04235008 ietvaros morālā kaitējuma atlīdzība tika noteikta personai, kura kā valsts amatpersona tika apsūdzēta un vēlāk attaisnota smaga

un mazāk smaga nozieguma izdarīšanā.

[12] Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka pirmās instances tiesa, pamatoti konstatējot, ka attaisnojošs spriedums krimināllietā ir pamats piedzīt no

atbildētājas prasītājas labā morālā kaitējuma atlīdzību, nav ņēmusi vērā ne judikatūrā paustās atziņas, ka nosakot atlīdzinājuma apmēru, ir jāņem vērā

kaitējuma raksturs, tā nodarīšanas apstākļi un sekas, kā arī citi būtiski apstākļi (sk. Augstākās tiesas Senāta 2011.gada 26.janvāra spriedums lietā

Nr.SKC-40, 2011.gada 9.februāra spriedums lietā Nr.SKC-56, Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2014.gada 20.jūnija spriedums lietā

Nr.SKC-106), ne Augstākās tiesas spriedumos vairākkārt ietverto norādi, ka, nosakot morālā kaitējuma apmēru, ir jāņem vērā tiesu prakse līdzīgās

lietās (sk. Augstākās tiesas Senāta 2013.gada 31.oktobra spriedums lietā Nr.SKC-452, Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2014.gada

20.jūnija spriedums lietā Nr.SKC-106, u.c.).

[13] Apmierinot prasību, no atbildētājas prasītājas labā ir piedzenami tiesāšanās izdevumi 180,61 EUR, kas sastāv no tiesas izdevumiem par

liecinieces aicināšanu uz tiesas sēdi 4,27 EUR apmērā un ar lietas vešanu saistītajiem izdevumiem, proti, rakstveida pierādījumu tulkojumu nodrošināšanu,

176,34 EUR apmērā.

Civillietu tiesas kolēģija norāda, ka pierādījumi, kuru iesniegšanai bija nepieciešams nodrošināt to tulkojumu, atrodas civillietas Nr.C27211710

materiālos un šie pierādījumi vērtēti izskatāmās lietas ietvaros. Civillietas Nr.C27211710 ietvaros prasītājai šie izdevumi netika atlīdzināti.

Rezolutīvā daļa

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 432.pantu, 454.panta pirmo un otro daļu, Civillietu tiesas kolēģija

nosprieda

/pers. D/ prasību pret Latvijas valsti Tieslietu ministrijas personā par morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu – apmierināt daļēji.

Piedzīt no Tieslietu ministrijas, reģistrācijas Nr.90000070045, par labu /pers. D/, personas kods /pers. kods/, 2 180,61 EUR (divi tūkstoši viens

simts astoņdesmit euro un 61/100), kas sastāv no morālā kaitējuma atlīdzības 2 000 EUR (divi tūkstoši euro) apmērā un tiesāšanās izdevumiem 180,61

EUR (viens simts astoņdesmit euro un 61/100) apmērā, nosakot, ka šī summa izmaksājama no valsts budžetā speciāli paredzētajiem līdzekļiem.

Pārējā daļā /pers. D/ prasību noraidīt.

Noteikt Tieslietu ministrijai termiņu sprieduma daļā par naudas summu piedziņu labprātīgai izpildei – 10 (desmit) dienas no sprieduma spēkā

stāšanās dienas.

Spriedumu var pārsūdzēt kasācijas kārtībā Augstākās tiesas Civillietu departamentā 30 (trīsdesmit) dienu laikā no pilna sprieduma sastādīšanas

dienas, kasācijas sūdzību iesniedzot Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijā.

Pilns spriedums sastādīts 2018.gada 27.februārī.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese M.Šķendere

Tiesnese G.Freimane

Tiesnese M.Ābele